Azimutam šogad 50. sezona! 33 gadus vairāk vai mazāk Azimuts ir bijis manā dzīvē. Sāku ar V12 un V14 grupām, panākumus guvu ar V16 un V18 grupām, pīķa formu sasniedzu V21A grupā, nostabilizējos V21B grupā, cīnījos pat V21C grupā, kad biju mazliet pametis orientēšanās sportu, ik pa laikam atgriezos Azimutā V35 grupā, un nu jau šogad startēšu V45 grupā. No V12 līdz V45 kopā ar Azimutu, kaut arī šobrīd pārstāvu Valmieras Burkānciemu. Klievezera mežs ir tik ļoti pazīstams kā sava virtuve, kurā zini kur katra bļodiņa vai nazītis atrodas. Bet gadās arī, ka kādreiz nevari atrast kādu krūzi vai pazudušu dakšiņu, tā arī šajā mežā aizmirstas, kur atrodas kāda bedre vai sajūk taciņas. Mazliet pie 34. kp sanāca saminstināties, jo sen nebiju bijis pie šīs bedres. 40. un 41. kp apvidus nekad nav paticis, tāpēc tur prātīgi. Pilskalna mežs tik zināms, ka nohaltūrēju ar kartes lasīšanu, un no 42. kp aizskrēju uz 37. kp nevis 38. kp, tā lieki paceļot vienu no lielākajiem pauguriem, kurš bērnībā bija iecienīts braucieniem ar ragaviņām. 44. kp šķit ka būs baigā purvā, bet tā pļava bija salīdzinoši sausa. Tāpēc garo etapu uz 51. kp arī varēja uzsākt pa līniju, jo ja tur būtu viss applūdis slapjš, tad būtu skrējis apkārt pa ceļu ārpus kartes Pavārupītes otrā pusē. Silvas gals bērnībā bija tāds svešāks, tāpēc arī tagad tur tā nepārliecinoši. Bet dīķis starp 55. un 56. kp bija mūsu iecienītakā makšķerēšanas vieta ar Jāni un Ivaru. 6:00 no rīta cēlamies un ar bambusenēm gājām ķert karūsiņas! Vienmēr forši atgriezties uz Azimutu un it īpaši uz Klievīša mežu.
Orientēšanās sezonas atklāšanas sacensības Latvijā un debija V45 grupā starp latviešu veterāniem. Paulēnu kartē nebija skriets vairāk kā 20 gadus. Paskatoties arhīvā, 2000to gadu sākumā te ir skriets gan Meridiāns, gan Magnēts, un pat Vidzemes Čempionāts. Protams, apvidus ļoti izmainījies dēļ izcirtumiem, bet nevarētu teikt, ka kaut ko arī atceros no šīs Valmieras pievārtes. Biezais ceļu tīkls un daudzie izcirtumi ļoti atviegloja orientēšanos, arī reljefs visai minimāls, tāpēc tāds feins pavasara krosiņš. Var just, ka sezonas sākums. Kameru strartā nevis ieslēdzu, bet gan izslēdzu. Un pulksteni ieslēgt atcerējos tik krietnu gabaliņu aiz K punkta. Interesanti ka distancē satiku gandrīz visus konkurentus, izņemot kluba biedru Gintu. Mežs ļoti pārredzams un katra sīkākā kļūdiņa ļauj pamanīt konkurentus jau pa gabalu. Tā uz 4. kp pamanīju, pirms manis startējušo Aivi. Uz 6. kp panācu Māri un pie 7. kp redzēju Ivaru. Pie 7. kp gan pašam sanāca saminstināšanās, jo man kartei tur bija locījuma vieta, un punkta vieta kartē bija izdzisusi. Labi ka Burkānciema Mārtiņš uzsauca uz punkta vietu. Arī 8. kp visai netīri paņemts, bet uz 9. kp vismaz 30 sekunžu kļūda.
Aizskrēju pa tālu no stigas, nepamanot punkta sakni. Te mani panāca Aigars, kurš startēja aiz manis. 10. kp paņēmām kopā, bet jutu, ka viņam pavisam cits ātrums. Uz 11. kp garais etaps, bet bez variantiem apkārt zaļajam. Te savukārt apdzinu otru Aigaru, bet pirmais Aigars aizbēga no manis. Uz 13. kp mazliet reljefs, bet nu apvidus tik vienkāršs, ka tikai skriešanas vaina. Sanāca tāds pavasara ''tempa'' uzskrējiens. Un tik vienkāršā apvidū jāskaita pat 5 sekunžu kļūdas! Uz 1. kp kādas 10 sek, uz 2. kp arī 10 sek. garām punktam, uz 7. un 8. kp arī nesmuki kādas 20 sek, un uz 9. kp visas 30 sek. Tā nu kaut kur pusotru minūti varu sakasīt kļūdiņās, pārējo zaudēju tikai uz kāju Aigaram un Gintam. 3. vieta un puķe balkonam izcīnīta! Interesanti tā paskriet ar vīriem manos gados, un redzēt viņus distancē. Kāds nu kuram ir ātrums, vai cik pārliecināti orientējas un izvēlas ceļu variantus. Prieks, ka pats ar vēl var paskriet, jo pirms kādiem 20 gadiem šķita, ka tie tur V45 grupā jau ir pensionāri. Bet lūk kā, nu jau pats esmu starp ''pensionāriem'' un nav nemaz tik slikti, ir azarts cīnīties un ķert ciet konkurentus.
Šis bija labs treniņš, lai atgūtu pārliecību pēc fiasko britu čempī. Karte tik raiba, ka acis žilbst, kā jau visas Karļika sakņu kartes. Kaut arī apvidus ļoti mainījies, tāpat pietiekami zināms no jaunības laikiem. Speciāli nemērīju attālumu, cik varētu noskriet stundas laikā. Izlēmu savākt visus Smiltenes puses punktus, jo Silvas punkti šķita par tālu. Iespējams vajadzēja skriet pretējā virzienā, sākot ar 51-43-35, jo tad būtu lielāka iespēja uz beigām vēl pieķert kādu punktu. Sāku ar 31-41-34 un pie 52. kp griezu prom uz Smiltenes pusi, bet tā kā finišēju 54 minūtēs, tad pa 6 minūtēm mierīgi būtu varējis pieķert klāt arī 53. un 67. kp. Etapā no 88. uz 100. kp diezgan liela cīņa, kamēr tiku laukā no upītes džungļiem. Vajadzēja skriet apkārt caur vasarnīcām. Neliela neprecizitāte pie 97. kp, bet tā kopumā bez kļūdām, jo visas punktu vietas jau neskaitāmas reizes izskrietas Azimuta laikos 90tajos. Tāda patīkama svētdienas aktivitāte.
Leģendu Rogaininga pirmais posms. Ķekava, nekad iepriekš te neesmu bijis! Ar katru rogainingu nāk lielāka pieredze. Šoreiz pusotru stundu ieradāmies pirms starta, lai ir laiks saskrūvēt riteni, mierīgi pārģērbties un mierīgi saplānot distanci. Šoreiz plānošana vienkārša, jo ir acīmredzami 2 varianti - viens aplis uz Doles salas un otrs aplis ap Ķekavu. Sarēķinot punktu vērtības un izanalizējot ceļu variantus, skaidrs ka jābrauc uz Doles salu savākt visus punktus, un pēc tam uz Ķekavas mežiem. Mērot un plānojot, ir skaidrs ka pilnīgi visus punktus nav reāli paņemt. Jādomā, kas izdevīgāk, viens 4nieks mežā vai divi 2nieki pilsētā. Distanci ar Raivi saplānojam, manā skatījumā gan mazliet pa īsu, bet beigās būs daži rezerves varianti. Startā lielākā braucēju daļa dodas uz 10. kp, mums ar Raivi bija plānots 14. kp kā pirmais. Es fiksi pieņemu lēmumu nesties līdzi baram. Uzsaucu arī Raivim, bet viņš dodas pēc plāna. Tā nu mūsu ceļi šķiras jau startā. Pirmais punkts paņemts un nu pilnā ātrumā prom uz Doli. Ātrums labs, bars liels, bet pirms Rīgas HES sāk pašķīst. Daži dodas vēl uz 30. kp, kuru es ņemšu atpakaļceļā. Vēl pie 56. kp esam daudz braucēji, bet tad grupa sadalās, vieni brauks Doles salas apli vienā virzienā, otri pretējā virzienā. Man saplānots pulksteņrādītāja virzienā, tāpēc vienā brīdī atklāju, ka ne tai grupai sekoju līdzi. Rauju atpakaļ pāri grāvim un uz 57. kp nonāku pa elektrolīniju (bezceļu) nevis pa ceļu kā plānots. 64. un 63. kp vienkārši, tik iebrauc mežā un paņem. Tāda īsta braucēju grupiņa vēl nav, katrs pa sevi kaut ko orientējas. Pie Jaundoles pils punkta esmu kopā ar Alvi no Madonas, ar kuru pēc tam ļoti lielu distances daļu braucām kopā. Tieši Alvis ievelk mūs kļūdā pie 70. kp, aizbraucām garām taku krustcelēm mežā. Kļūda diezgan liela un nu pie punkta esam visai liels bars, jo ir panākusi sekotāju grupa. Gan tie kas startā bija paņēmuši vēl kādu punktu pirms Doles salas, gan tie kas bija atpalikuši. Ceļā uz 71. kp beidzot sāk izveidoties ideāla 5 braucēju kompānija. Es un Alvis, divi Jāņi no Valmieras velo vienības, un 5. braucējs, iespējams kāds no lietuviešiem. Šādā kompānijā izbraucām kopā visu salu. 72. un 73. kp paņēmu tikai atsēžot aiz grupas, jo man tas kartes gals bija nolocīts. Uz 74. kp pa asfaltēto ceļu sajūta kā braucot kādā velobraucienā, jo čaļi no Valmieras strādāja labi peletona priekšgalā.
Diemžēl pie 62. kp kļūda, atkal pa meža taku aizbraucām garām punktam. 59. un 58. kp vēl paņēmām kopā, bet atpakaļceļā gar HESu mūsu grupiņa izjuka. Valmierieši ar leiti ieslēdza nopietnā robā, arī Alvis kāpināja tempu, tāpēc uz brīdi paliku viens. Bet tikai uz brīdi, jo pie 30. kp atkal biju kopā ar Alvi. Tā kā vairāki nākamie punkti bija iekšā-ārā, tad bija laba motivācija braukt kārtīgi. Jo braucot iekšā punktos, pretim brauca pāris leiši un Čākuri no Naukšēniem (jānoķer), un braucot ārā no punktiem, pretim brauca Valdis un Dina (jāaizbēg). Šādi miksējoties aizbraucām līdz pat 35. kp. Ar Alvi bijām aizbēguši no pārējiem un te beidzot mūsu ceļi šķīrās. Pāri pļavai viņš devās 24. kp virzienā, bet es uz 22. kp. Pie 36. kp sanāca izšķirošais brīdis šodien. Pēc plāna jādodas uz finiša pusi caur pāris 1niekiem, bet man vēl ir pusstunda līdz kontrollaika beigām. Atloku karti, 37. kp noteikti jāpaņem, arī 49. kp varētu, bet tas tāds riskants. Arī 42. un 44. kp ir tepat netālu. Šoreiz izlēmu ņemt pavisam drošo variantu uz 37. kp, pēc tam 23. kp, un tad visus 1niekus ap finišu. Apdomāju vēl paķert 20. kp, kuru vispār bija plāns jau ņemt pēc starta, bet lieki neriskēju.
Distances beigās sanāca tāda improvizācija, laika bija daudz, tāda īsta plānojuma nebija, tāpēc mierīgā tempā izvizinājos caur Ķekavas centra punktiem un finišēju ar 2 minūšu rezervi. Taktiski ļoti labs brauciens sanāca, jo Doles salu izbraucu grupā. Ķekavas pusē neviena kļūda uz punktiem, vienīgi beigas vajadzēja saplānot nopietnāk. Saplānojuši ar Raivi bijām 42 kilometrus, bet es nobraucu 48 kilometrus. Noteikti varēju paņemt vēl 42. 44. un 20. kp, tātad par 10 punktiem vairāk. Arī 49. kp bija ņemams, bet tad būtu jāpiepūš vaigi. Kopumā varu būt apmierināts ar braucienu, jo bija plāns un bija rezerves plāns. Ar 122 punktiem ieņēmu 15. vietu. Tie 10 punkti vairāk man pat būtu devuši vietu Top6, tā ka ir potenciāls šajā sporta veidā, atliek tik kurināt.
p.s. Ja atceļā no Rīgas puses uz Valmieru esat izsalkuši kā stepes eži, noteikti iesaku apstāties Vangažos pie Brāļa. Ļoti garšīgs kebabs! Garantēju kā brits, kurš ēdis visdažādākos turku un pakistāņu kebabus.
To ka pavasarī startēšu Britu Čempionātā, zināju jau vēlā rudenī. Jo sacensību vieta pavisam netālu no Londonas Getvikas lidostas, kas ļoti atvieglo loģistiku un nokļūšanu tur no Latvijas. Diemžēl pirms orientēšanās sezonas atklāšanas Anglijas čempī, sanāca vairāki feili. Pa ziemu divus mēnešus vispār nebiju skrējis, dēļ lauztā kājas pirksta. Pašā marta sākumā uzskrēju kādas 3 reizes un 1 reizi ar karti. Kā sacīt jāsaka, ņemšu uz svaigumu, bet tas svaigums ātri var saskābt, ja nav fiziskās bāzītes.
Nokļūšanu uz sacīksti arī nācās pamatīgi pārplānot, jo mūsu nacionālais lepnums AirBaltic uzskrūvējis tik dārgas biļešu cenas, ka nācās vien lidot ar krietni lētāko Ryanair uz Londonas Stansted lidostu, kura atrodas pavisam pretējā pusē Londonai. Iepriekš plānoto 15 minūšu vietā, sanāca puse dienas pa dažādiem transportiem, lai nokļūtu līdz viesnīcai, kura atradās vien pāris autobusa pieturas no sacensību centra. Un to neskriešanas svaigumu kājās arī pamanījos sačakarēt pirms paša starta! Ekskursija piektdien pa Londonu ar Ivetu bija plānota, tikai varbūt ne gluži 10 kilometru garumā, bet bija jāizstaigā mums īpašās vietiņas, no kurām labas atmiņas.
Un sacensību rītā, protams, biju ieplānojis noskriet sev tik iecienīto parkrun skrējienu. Tilgate parks bija tepat blakus viesnīcai, tāpēc vienkārši nevarēju tur neaizskriet. Centos rāmi un lēni tipināt, bet jo lēnāk skrien, jo ilgāks tas process, kas šķietami ir pat grūtāk nekā fiksi noskriet to piecīti. Kopumā 15 kilometri (ekskursija + parkrun) ar ieslēgtu pulksteni, un plus vēl loģistikas pārgājieni, praktiski pāris stundas pirms tik nozīmīgām orientēšanās sacensībām, neliecināja par baigi nopietno pieeju šiem mačiem.
Bet es esmu baudītājs, kaut arī stāties uz starta līnijas ar stīvām kājām nav patīkami. Centīšos ''ātrumu'' kompensēt ar precīzu orientēšanos, jo Anglijas mežos ir skriets padsmit gadus un kaut kāda pieredze ir, par to kas sagaidāms distancē.
Diemžēl ātri vien aplauzos! Vispirms jau pārsteidza virziens uz 1. kp. Šķiet ar tik nekorektu distances plānojumu saskāros pirmo reizi uzreiz pašā startā. No starta gar lenti aizskrien līdz K punktam un tad 180 grādu lauziens, un praktiski lentai pa otru pusi atpakaļ caur startu uz 1. kp. Kā var kaut ko tik muļķīgu saplānot šāda līmeņa sacīkstē!? Ok, ar to bērnu punktu tiku veiksmīgi galā, toties uz nākamo pamatīga kļūda rododendros. Kļūdā ievilka pa priekšu skrienošais orientierists, jo izlīda no krūmiem tā it kā būtu tikko atzīmējies punktā. Protams, punkta tur nebija. Apstulbu, attālumu neizjutu, kartē viss zaļš, kāda minūte zaudēta rododendros. Distances turpinājums krietni sakarīgāks, atradu labu plūdumu savam seniora tempam, un kartē sev vajadzīgos orientierus lasīju labi līdz 6. kp. Bērnišķīga kļūda uz 7. kp. Virziens precīzs, tuvojoties punktam ieraugu citu punktu. Protams, jārauj nost virziens un jāaizskrien apskatīties, ka tas nav mans punkts. Nu un tagad galvenie notikumi šodienas distancē!
Etaps uz 8. kp. Pirmais orientieris ezera gals veiksmīgi sasniegts, pāri grāvim tieku gandrīz turpat, kur pa priekšu skrienošais orientierists. Viņam gan tas lēciens pāri grāvim tāds neveiksmīgs un ar lamāšanos. Sasmējos un varbūt tur sākās kļūda. Priekšā redzu rododendru krūmus. Ok, skatoties kartē, vēl mazliet uz augšu un tad pa kreisi jābūt punktam. Nav! Krūmi ir, lēzens ieloks ir, bet punkta nav. Sākās ķemmēšana. Krūmu visapkārt ka mudž, man jabūt punkta rajonā, jo kartē pa labi ir baltais mežs un pa kreisi ir liels ceļš. Kaut kur laužos, kaut kādas takas, bet tām nevar ticēt, jo jau iepriekš pamanīju kartē neiezīmētas takas. Nonāku atpakaļ lejā pie grāvja, tur pie purviņa viens kontrolpunkts, kartē aptuveni nojaušu kur tas ir. Dodos pa taciņu atpakaļ augšup kalnā, bet nav pārliecības, ka saprotu kur esmu, jo kartē nav nevienas takas, kurai abās pusēs ir krūmi, kā to redzu dabā. Ok, pa kreisi ir pamatīgs rododendru pudurs, varbūt aiz tā mans punkts.
Rupji sakot, uz cūceni trāpīju punktā, īsti neticot vēl pārbaudīju kontrolpunkta numuru. Vienkārši sakot, pazudu kartē neiezīmētos rododendru krūmos. Tā jau paskriet nevaru un tagad motivācija turpināt distanci vispār nulle. Bet nu jāturpina ir. Nākamie piedzīvojumi pie 10. kp. Meklēju koku, bet punkts pie kārtējā rododendru krūma. Nav saprotams, kurus zīmē un kurus nezīmē kartē, vieniem zaļš simbols, vieniem zaļš aplītis (tāpat kā kokiem). Labi, nav ko piekasīties, neesmu jau baletdejotājs, kuram šis un tas traucē. Uz 11. kp purvaini krūmi jāpārvar, nelasu vairs karti, tik dodos pēc kompasa, jo uz finišu jātiek vienalga kā. Uz 12. un 13. kp krūmi visām gaumēm, un redzot kas sagaidāms uz 14. kp, ņēmu un izslēdzu pie 13. kp GoPro kameru. Nav jāskatās kā es tur cīnos pa taisno caur tiem rododendriem, jo netaisos vairs skriet liekus metrus apkārt. Uz 16. kp klasisks vidējās distances īsais etaps, kur ātri skrienot var kļūdīties reljefā.
Es pamanos uz (ne)līdzenas vietas kļūdīties pat lēni skrienot. Priekš kam man tas kompass rokā? Etapi uz 17. un 18. kp arī visai neskrienami, jo zaļumi kartē ir dažādi krūmāji dabā un rožaugi pa zemi. Uz 19. kp tikai un vienīgi ceļa varianti apkārt, nu un beigās pēdējie 3 punkti tīrais kross, kam nu vēl kaut kas kājās ir. Debija M45 grupā ne visai izdevusies. Biju plānojis distanci pieveikt kādās 45-50 minūtēs, mans finiša rezultāts 1:09:19 un 27. vieta starp 42 britiem šajā grupā. Gandarījuma nekāda, tāpēc ātrāk atpakaļ uz Crawley pilsētu, apēst kārtīgu turku kebabu un izdzert pinti tumšo Guinness. Būs citas orientēšanās sacensības, būs citas kļūdas un šīs aizmirsīsies. Jātrenējas.
Vismaz vienu reizi jāpaņem karte rokā pirms britu čempja, kurā jāstartē jau pēc divām nedēļām. Kartei nosaukums nezināms, bet apvidus jau nezin cik reizes izskraidīts. Tāpēc praktiski bez kļūdām veikta distance. Seniora temps arī ļāva karti (kur nu vajadzēja) lasīt mierīgi. Pēc divu mēnešu piespiedu pauzes fiziskā forma ir ļoti švaka, plus vēl šonedēļ uztaisīju fikso pavasara diētu bez ogļhidrātiem, kas mani ceļā kaut kur uz 6. kp piebeidza. Ja sākuma spliti ir vieni no labākajiem, tad beigās ''skrēju'' un kalnos kāpu ''mirdams''. Tagad kārtīgi jāatjaunojas pēc diētas, bišku vēl jāpieskrien kaut kas, un tad jau jaunā orientēšanās sezona klāt!
Šis vairāk bija kā tests jaunajiem Scott apaviem. Būs labi, saķere sniegā perfekta. Redzēs kā būs, kad uzskries ātrāk. Jo šoreiz ļoti lēnām un prātīgi. Neesmu skrējis gandrīz divus mēnešus dēļ lauztā kājas pirksta. Orientēšanās pa citu iemītajām takām sniegā šķita tik vienkārša, ka uz distances beigām pazuda koncentrācija. No 11. kp pa pēdām gandrīz aizskrēju uz 16. kp. No 13. kp gan pamanījos aizskriet līdzi citiem uz 4.distances punktu otrā izcirtuma galā. Un pašās beigās uz 18. kp arī viens svešais punkts nojauca virzienu. Sāksies sezona, tad jau cerams vairs nepieļaus šādas muļķīgas kļūdas.
Šajā ''mežā'' skrēju pirmo reizi. Iespējams agrāk te bijis smuks mežs, bet tagad izcirtumi visām gaumēm. Sākot ar vecākiem un jau sastādītām jaunaudzītēm, gan ar nesen izcirstiem, gan arī vakar zāģētiem, kuri protams kartē nav atzīmēti. Tāda izcirtumu gonka, bez īstas orientēšanās, jo reljefa praktiski nekāda. Aizskrēju līdz tālākajiem 99. un 97. kp 18 minūtēs un sapratu, ka šodien jāņem visi punkti. Atpakaļ ceļā sāku improvizēt, jo distanci nebiju saplānojis, bet punktus bija jālasa visus. Diemžēl svaigi izcirstie izcirtumi galīgi nojauca galvu. Apjuku pilnībā. 80. kp mežā, bet realitātē izcirtumā, uz 66. kp skrienu prom no izcirtuma, bet izrādas tas arī izcirtumā. Visvairāk laika pazaudēju uz 87. kp. Mērķis mazā stidziņa no 66. uz 87. kp, bet loģiski ka nekādas stigas izcirtumā vairs nav. Izmetu loku pa izcirtumu, punktu neredzēju, nonācu līdz nākamajai stigai un atpakaļ uz ceļa. Ar otro reizi izdevās pamanīt punktu. Laiks zaudēts un skaidrs, ka ezera punktus vairs nepaspēšu paņemt. Pēc tādas kļūdas turpināju distanci pašplūsmā un uz 44. kp nenokontrolēju virzienu, aizvilku pa 90 grādiem prom no punkta. Uz 43. kp vēl paspēšu aizskriet, bet tad gan jāskrien uz finišu. Varēju jau paķert arī 32. kp, bet kā nu ir tā ir. ''Mežs'' iepazīts, otrreiz droši vien uz šejieni nebrauktu, bet treniņskrējiens sanāca labs. Šogad pēdējais skrējiens. Tagad paņemšu ilgāku pauzi skriešanai, jo ar to lauzto pirkstu galīgi nav labi. Atsāksim sezonu pavasarī!
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
