Kā Armands teica - es šajā mežā droši vien varētu orientēties tikai ar leģendu lapiņu. Tā gluži nav, bet Niedrāja mežs ir ļoti labi zināms. Orientēšanās sportā ir tas foršais faktors, ka distance vienmēr atšķirsies un ceļu varianti vienmēr būs savādāki, pat ja iepriekš ir skrieti līdzīgi etapi, nekad neizskriesi precīzi pa to pašu vietu, kur esi jau iepriekš skrējis. Ļoti patika distances plānojums. Vispirms tādi riebīgi etapi uz 1. un 2. kp, kur jātaustās, lai precīzi trāpītu punktā. Uz 3. kp garais etaps un slapjas kājas purvā. Bet tālāk jau tikai skriešanas vaina pa skaistajiem Niedrāja pakalniem. Uzmet virzienu, izvairies no lielā reljefa un tik baudi. Niedrājs vienmēr bijis tāds ritīgs darba mežs, ja gribi rezultātu, tad kārtīgi jāstrādā. Baigā jauda jau gan vairs nav uzskriet kalnos, tāpēc ar baudu izmetu kādu lielāku lociņu īsajos etapos. Uz 9. kp mazliet garāks etaps, bet punkta vieta zināma. 10. kp vietu gan ne visai labi zinu, bet etaps labi pārzināms - vispirms veiksmīgi jāizvairās no dziļās ieplakas Niedrāja ziemeļu galā un tad pa stigu, kuru labi atceros no pērnajiem MTBO mačiem. Līdz šim skrējās patīkami, bet pie 11. kp dabūju ļoti nelabu sāpi potītē. Šķiet iedūra kaut kāda vecā trauma. Sajūtas bija kā salauztu kaut ko potītē. Etaps uz 12. kp kross gar Niedrāju pa ezermalas taku, bet es vairs tikai klibodams spēju pārvietoties. Ielecot sūnās pie punkta, to sāpi nedaudz atlaida, tāpēc līdz finišam varēju aizskriet. Nezinu kas tas par dūrienu bija, bet cerams bez sekām, jo negribētos sezonu beigt vasaras vidū. Pelde Niedrājā ir kā PVN kas iekļauta jau cenā.
Pavasarī solo rogainingus izmantoju kā garos treniņus Jukolai. Un ja jau pirmos 2 Leģendu rogainiga posmus esmu noskrējis, tad jāturpina un jānoskrien arī pārējie 3 posmi. Uz Rundāles pili aizvedu ekskursijā mammu un krustmāti, lai apskata pils rožu dārzu, kamēr pats skraidu pa Pilsrundāles apkārtni. Šis noteikti bija šogad slapjākais skrējiens! Lietus lija visu rītu un arī startējot pusdienlaikā joprojām lija. Nu jau savu rogaininga algoritmu 2 stundām zinu precīzi. Noskriet apmēram varu 18 kilometrus, kas kartē pa līniju ir apmēram 14-15 kilometri. Uzmetu kartē 3 dažādākus variantus un izvēlējos visdrošāko, tā īpaši nerēķinot, cik punkti salasās šajā variantā. Uz Mežotnes pili nav doma doties, arī līdz Bauskas pilij ir nereāli 2 stundās aizskriet, tāpēc sāku ar ļoti piesardzīgu plānu. Startā savācu visus mazos punktus (13. 20. 12. 10.) Rundāles pils medību parkā. Tie bija droši 5 punkti 10 minūšu laikā, ja nu neizdodas optimiskākais plāns, pārpeldot Lielupi, kur varētu dabūt 10 punktus par 51. un 52. kp. Tāds pats sākuma plānojums kā man bija tikai vēl vienam skrējējam no visa starta bara. Bet viņam ātrums mazliet ātrāks, tāpēc uz 39. kp jau skrēju pilnīgi viens. Pie 37. kp satiku vairākus rogainerus, ar kuriem gan nesakrita mūsu tālākais ceļš. Es devos pāri rudzu laukam pa traktora sliedēm un caur mežu ārā uz ceļu uz 59. kp. Tiktāl viss bija labi, skrējās labi un plānojums labs. Diemžēl uz 49. kp visu sabojāju.
Kā jau klasisks orientierists, izlēmu doties pa taisno cauri mežam uz pļavu pirms punkta. Mežs izrādījās pilnīgi džungļi, tāpēc pieņēmu lēmumu griezties pa kreisi un pa lauka malu apskriet to mežu. Tas lauks izrādījās vēl sliktāks variants. Cūku pupas līdz acīm! Ja rudzu laukā vismaz ir vaga lauka malā, pa kuru var skriet, tad pupās nekādu vagu. Pamanīju kartē dzelteno līniju punkta virzienā, varbūt tas būs glābiņš. Nekā. Tā bija ar latvāņiem aizaugusi elektrolīnija. Atpakaļceļa jau vairs nav, jāperas pa to cūku pupu lauku uz priekšu, cerībā ka kaut kad sāksies normāla pļavmala. Nesākās. Bija vēl sliktāk. Tagad lai tiktu no pupām uz punktu, priekšā pamatīgi plats grāvis, kuram ūdens virskārta kā aizaugušiem dīķiem. Rupji sakot, nu ir pilnīgā pakaļā. Ir divi varianti, vai nu pa pupām dodies ārā uz šoseju uz 43. kp, vai nu peldi pāri tam grāvim un dabū to sasodīto 49. kp. Peldēju. Šķiet pirmo reizi savā orientierista karjerā metos iekšā tādā dīķa žļampā. Apkārt pa labi pa ceļu no 59. uz 49. kp es būtu apskrējis kādās 5 minūtēs. Savā kreisajā variantā es cīnījos vairāk kā 20 minūtes. Praktiski 20 minūtes zaudētas ar vienu nepareizu lēmumu. Tas nozīmē, ka viss tālākais distances plānojums ir zaudēts. Par peldi Lielupē varu aizmirst. Paņemot 45. kp, nav vairāk variantu, pa šoseju jāskrien atpakaļ uz Rundāles pili, lai iekļautos kontrollaikā. Protams, pa ceļam paņēmu gan 43. un 33. kp, gan abus dīķu punktus 32. un 31. kp.
Finišēju pēc 2 stundām un 2 minūtēm. Noskrieti 16,7 km, tātad vairāk nekā kilometru mazāk kā biju plānojis. Mazliet jau dusma ir, bet vismaz dabūju labu mācību. Šādām rogainiga kartēm nevar ticēt. Drošs vari būt tikai par attēlotajiem ceļiem. Mežs, pļavas un grāvji var būt pilnīgi savādāki nekā kartē attēloti. Turpmāk ja plānošu doties kaut kur pa taisno, jāizpēta kārtīgi tā vieta kartē, lai ir rezerves plāns. Interesanti, ka finišējot sāka spīdēt saule. Bet labi vien ir, ka distances laikā visu laiku lija, vismaz noskaloja mani pēc tā smirdīgā grāvja. Šis bija piedzīvojums, kuru ar smaidu varēšu atcerēties ilgi. Pēc mēneša nākamais Leģendu rogaininga posms kaut kur Baldones mežos.
Kopš Jukolas nebiju skrējis pa mežu, tāpēc šovakar gribējās tā sportiskāk veikt Magnēta distanci. Etapu uz 1. kp Līga saplānojusi kā Jukolā, pāri visai kartei! Forši. Varēja kartīgi ieskrieties. Bet līdz ar 1. kp visa sajūsma par distanci beidzās. 2. kp bija uzlikts nepareizā vietā purvā. Skumji to atzīt, bet tas vairs galīgi nepārsteidz Magnētos. Kārtīgi izķemmējot purvu, punktu tomēr atradu, bet nu prieka un sportiskā azarta vairs nekāda turpināt distanci. Protams, distanci noskrēju līdz galam, bet vilšanās baigā. Mēs tomēr maksājam un sagaidam kvalitatīvi noorganizētu pasākumu.
Kāpas 3. dienā MTBO sprints pa Krāslavu. Biju cerējis, ka distance vairāk būs pa pilsētu nevis mežu, bet bija interesanti arī pa mežu izlaist aiz Krāslavas slimnīcas. Vakar ritenis no dubļiem upē noskalots, ķēde saeļļota, drēbes izžāvētas, var atkal sacensties ar velo orientieristiem! Arī šorīt laiks tāds pats kā visas 3 dienas te Latgalē – ik pa laikam nolīst lietus, ik pa laikam uzspīd saule. Mazliet paspēju iesildīties pa Krāslavas ielām un pirms starta atkal nācās slēpties no lietus mašīnā. Pērn Ventspils MTBO sprintā dabūju labu mācību – labāk piebremzēt un aizbraukt pa pareizo taku, nekā ātrumā pārķert takas un pēc tam meklēt, kā tikt atpakaļ uz pareizās takas. Etapi starp kontrolpunktiem īsi, taku daudz un intensīva kartes lasīšana uz velosipēda iedod labu adrenalīnu. Pirmie 3 kontrolpunkti izdevās perfekti pēc plāna, bet uz 4. kp tomēr pazudu taku labirintos. Pašam negribot, attapos ārā no meža uz lielās ielas. No benzīntanka jau punktu paņēmu bez problēmām, bet līkumu šajā etapā biju izmetis baigo. Uz 5. kp mazliet patraucēja pa priekšu braucošie pensionāri, kurus apdzīt nācās pa sūnām, bet uz 6. kp veiksmīgi izdevās izvairīties no milzīga paugura pirms punkta. 7. un 8. kp garažu rajonā, kur iedevu kārtīgi ručkā, un arī uz 9. kp varēju maukt no sirds, jo punktu jau redzēju pa ceļam uz 5. kp. Etapa sākumā uz 10. kp mazliet jāpiebremzē, nevar tā uzreiz ieraudzīt, kā nokļūt līdz punktam, jo pa vidu pie ezera ir aizliegts braukt pa ceļu. Kad jau variantu caur 2. kp biju atradis, tad atkal pilnā ātrumā. Šodien starta intervāls bija 1 minūte. Neesmu nevienu noķēris un arī mani neviens nav panācis, tāpēc lēmumi pašam jāpieņem, jo priekšā nav neviena kam sekot. Uz 11. kp taisnāk būtu pa to dzelteno ceļu, bet īsti nesaprotu ko nozīmē šādas krāsas ceļš. Pieņemu, ka tā ir slikti braucama taka, tāpēc braucu pa kreisi otru variantu. Uz 12. kp gan jābrauc pa taisno lejā pa šauru un aizaugušu taku. Diezgan ekstrēmi. Bremzēm kaucot tiku lejā un tad jau sākās īsts pilsētas sprints. Diemžēl pie 13. kp kartes mala nolocīta un neredzu distances beigas. Nācās pazaudēt kādas 20 sekundes, kamēr atlocīju karti planšetē. Un tikmēr man pie slimnīcas palidoja garām 3 konkurenti. No vienas puses zaudēts laiks uz līdzenas vietas, no otras puses distances beigās karti vairs varēju nelasīt. Atlika tik sekot līdzi vagonam. Pa fikso paņēmām tos pēdējos 3 punktus pilsētā, un pēdējam 17. kp vienkārši izlidoju cauri uz finišu. Super pasākums! Distancē ne brīdi nebija garlaicīgi, vienā elpas vilcienā pagāja tie 7,7 kilometri. Uzvarētājam gan zaudēju salīdzinoši daudz, bet šī 9. vieta ir augstākā man visās trijās dienās. Progresēju ar katru dienu un katru distanci. Ja mazliet nopietnāk pievērstos šim sporta veidam, varbūt pat kādreiz varētu pacīnīties par Latvijas Čempionāta medaļām. Bet tad būtu jāiegādājas nopietnāks velosipēds, kam laikam tomēr īsti neesmu gatavs. Kamēr jau vēl varu paskriet, lai velo orientēšanās paliek kā laba izklaide pāris reizes gadā.
Jāskatās kur nākamgad būs Kāpa. Ja vietā, kur apkārtējās pilsētas jau esmu izskrējis, tad droši vien atgriezīšos pie klasiskās orientēšanās, jo gribas jau arī paskriet pa mežu. Arī šodien pēc MTBO sacīkstes izskrēju piecīti kādā netālā pilsētā, kurā vēl nebiju skrējis – Zilupē. Visā visumā bija foršs 3dienieks mazliet ārpus komforta zonas un mobilo sakaru zonas.
Kāpas 2. dienā starts paredzēts tikai 15:00, tāpēc no rīta puses aizbraucu uz Preiļiem noskriet piecīti. Patīkams rīta skrējiens un pelde turpat pilsētas centra ezerā (varbūt dīķī).
Mums velo orientieristiem starts tik vēlu pēcpusdienā, jo šoreiz sacensības notiks tajā pašā mežā, kur pirms tam skrējuši Kāpas dalībnieki. Mums ar riteņiem tie ātrumi krietni lielāki mežā nekā skrējējiem, tāpēc saprotams, ka drošība pirmajā vietā. Pirms paša starta atkal kārtīgi nogāza lietus. Neapskaužu tos kuri dzīvoja teltīs. Es paglābos mašīnā, bet riteni gan lietus labi noskaloja no vakardienas smiltīm.
Tātad šodien kopējais starts mazliet garākā distancē nekā vakar. Mežs būs slapjš un dubļains. Pirms starta, redzot kādi aparāti ir citiem zēniem, būs labi ja izturēšu līdzi vismaz līdz 1. kp. Šis tomēr ir tehniskais sporta veids. Večiem te riteņi maksā droši vien ar 3 nullēm, tāpēc man būs grūti sacensties ar savu 2 nullīšu ričuku, jo lai cik laba ciska būtu, tehnikai ir ļoti liela nozīme, lai paātrinātos uz takām vai pārslēgtos kāpumos. Tā arī bija, pa asfaltēto posmu vēl viss bariņš līdz K punktam bijām kopā, bet uz meža ceļa pamatīgi izretojāmies. Es pie 1. kp nonācu kopā ar pāris leišiem un abiem Kārļiem, kuriem droši vien arī tāpat kā man startēt MTBO sacīkstē sanāk ļoti reti. Mēs vēl nebijām nonākuši līdz 1. kp, kad līderi (abi Mārtiņi, Raitis un vēl pāris leiši) jau nesās pretīm uz 2. kp. Uz 2. kp visai garš etaps un es diemžēl biju neveiksmīgi nolocījis karti, neredzot planšetē visu etapu. Nācās apstāties un pārlikt karti planšetē. Priekšā vēl manīju abus Kārļus, bet klāt vairs netiku un pa ceļu gar Daugavu maucu viens pats. Uz 3. kp bišku bija jāpastrādā pret kalnu, bet uz 4. kp atpakaļ pa to pašu taku. Te varēju novērtēt cik atpalieku no Ozona Kārļa un cik esmu priekšā Kāpas Kārlim, kurš tomēr bija aiz manis. Pirms 4. kp visai neveikls brauciens pa nebraucamu stigu, bet punktā nonācu veiksmīgi, tāpāt kā 5. kp. Problēmas sagādāja 6. kp atrašana, jo braucot bija grūti salasīt kartē attēloto punkta rajonu. Plus vēl taku orientieristiem te kontrolpunkti. Sanāca pasvaidīties šurpu turpu pa ceļu un ābeļdārzu, kamēr izdevās atrast to punktu.
Uz 7. kp atkal mazliet garāks pārbrauciens. Vispirms gar Tartaka ezeru un tad uz skaistu priežu mežu. No 7. līdz 14. kp taureņa izkliede jeb feina izklaide. Galvenais nesajaukt secību. Te šķiet satiku arī visus konkurentus, jo etapi ik pa laikam ar kādu pārklājās.
Pēc 9. kp nākamos 5 kontrolpunktus jau varēju ņemt uz atmiņu un pa stigu, un uz 220. punktu varēju laist brīvi pa pārbaudītām špūrēm. Izbraucot taureni un traucoties pa garo stigu uz 15. kp, atklājās ka joprojām esmu viens. Grūti pateikt kurā vietā grupā esmu, bet pēc novērotā taurenī, vairākiem konkurentiem noteikti esmu priekšā. Nonākot uz lielā ceļa, atkal jāapstājas un planšetē jāuzloka kartei distances beigas. Ja uz 15. kp sanāca braukt pa takām caur nātrēm un garu zāli, tad uz 16. kp gan kārtīgi jāpastrādā kalniņos. Te mani panāca dāma Igaunijas izlases kreklā, kurai nekautrējoties iesēdos astē uz 17. un 18. kp. Pa ceļam pat saķērām vienu no maniem konkurentiem. Bet distances beigām mazliet pietrūka jaudas, tāpēc netiku vairs līdzi abiem kompanjoniem. Uz pēdējo 19. kp bija jāizvēlas, braukt pa uzarto stigu vai braukt apkārt pa ceļu tādu nopietnu līkumu. Izvēlējos ceļa variantu.
Finišu sasniedzu 10. vietā, pusminūti aiz Valērija, ar kuru pie 18. kp vēl bijām kopā. Aiz sevis atstāju 4 konkurentus, bet no Top3 atpaliku 20 minūtes. Tāda acīmredzama kļūda bija tikai uz 6. kp. Varbūt vēl kaut kur varēju izvēlēties labāku ceļa variantu, bet šķiet izdarīju maksimālo ko spēju ar savu ROCKMACHINE. Tāpēc gandarījums milzīgs un tāda labi padarīta darba sajūta. Izbaudīju ļoti. Lai atgūtu kalorijas pēc 26 kilometriem un pusotras stundas mežā, alus Daugavpilī šovakar garšos ļoti labi. Vispirms gan ar čaļiem devāmies ielās, lai izbaudītu slāviskās pilsētas kultūršoku, un tikai pēc tam futbols pa TV un distanču analīze Liveloxā. Rītdien ļoti agri jāstartē no Daugavpils uz Krāslavu, lai ap 9:00 būtu gatavs MTBO sprinta distancei.
Šogad Kāpai pieteicos pēdējā brīdī, jo pēc Jukolas gribējās paņemt atvaļinājumu no orientēšanās. Un nekāds lētais prieks jau arī nav tās 3 dienas Krāslavā. Papildus brīvdiena darbā, dalības maksa, benzīns, pārtika un naktsmītne, ja nevēlies dzīvot teltī pa lietu, izmaksāja diezgan labu summiņu. Bet ko tur gausties, par hobijiem un izklaidēm ir jāmaksā. Tāpat kā pērn, arī šogad startēšu MTBO distancēs. Patīk man tā velo orientēšanās, kaut arī tikai vienreiz gadā sanāk piedalīties šādās sacensībās. Pieredzes trūkumu uzskatāmi nodemonstrēju uzreiz pirmajā distancē Daugavpilī. Stropi bija tāds izteikts piepilsētas mežs ar daudz takām un ceļiem, un vietām pat iespaidīgu reljefu. Ja uz 1. un 2. kp tā nedroši, bet precīzi tiku, tad uz 3. un 4. kp gan nevarēju savienot kartes lasīšanu ar ātru braukšanu. Uz 4. kp pat mīcījos ''pa taisno'', jo kā kāju orientieristam pierasts doties pa līniju, nevis meklēt takas pa kurām braukt. Uz 5. kp labi noorientējos, bet uz 6. kp iesēdos astē kādam citam braucējam. Šķita, ka viņš ir no manas M40 grupas, tāpēc droši sekoju. Diemžēl tā bija kļūda. Viņš mani aizrāva pie 219. punkta, bet man vajadzēja 218. punktu. Kādas 3 minūtes pagāja, lai izlabotu kļūdu un atrastu atrašanās vietu kartē. Ok, jābrauc pašam. No 7. līdz 13. kp distanci veicu pilnīgi viens un šķiet izvēlējos optimālākos ceļu variantus. Vietām gan tā braukšana bija visai apgrūtināta. Pie 10. kp stigas uzartas, uz 11. un 12. kp takas tik šauras, ka stūre ķērās aiz krūmiem, un grants ceļš uz 13. kp pilnīga ''trepe''. Pašam jau šķita, ka braucu gana ātri, bet pie 13. kp mani panāca viena no dāmu elites braucējām, kura startēja 10 minūtes aiz manis. Uz 14. kp pie purva mazliet sajaucu takas, un Jūlija cik ātri mani noķēra, tik ātri arī aizbēga. Uz 15. kp pieļāvu kļūdu laikam uz saguruma fona, jo pārcēlos pāri milzīgam kalnam, kas prasīja daudz spēka. Vajadzēja doties caur 8. kp.
Bet uz 16. kp pieļāvu trakāko kļūdu Daugavpilī. Izvēlējos kreiso variantu, un nonākot stigu un taku krustojumā, aizrāvu pa nepareizo ceļu. Tā kā MTBO kompasu neizmanto, tad pat nenojautu, ka pilnā ātrumā braucu pilnīgi nepareizā virzienā. Kad šķita, ka pēc attāluma jau vajadzētu būt kontrolpunktam, sāku saprast, ka kaut kas nav ritīgi. Pirmkārt tā stiga kļuva ļoti nebraucama (uzarta), otrkārt fonā redzamā nogāze galīgi nav kartē pie 16. kp un treškārt krustojumā tie ceļi šķita ne tajos virzienos, kā jābūt pirms paša punkta. Stāvēju un mēģināju saprast, kur es esmu. Labi, ka tomēr drošībai biju paņēmis līdzi kompasu. Ceļu krustcelēs vilku kompasu laukā no kabatas, lai saprastu kur tad esmu aizrāvis. Biju nonācis netālu no 3. kp. Zaudējis biju kādas 5-6 minūtes. Lieki teikt, ka tas ļoti apbēdināja, bet nu bija jāsaņemās un distances beigas jānobrauc godam.
Finišu uzrāvu ar kārtīgu niknumu un uzrādīju pat ātrāko splitlaiku! Kopumā jau izbaudīju braucienu, neskatoties uz sīko lietutiņu un pāris smilšainajām stigām. Paliku priekšpēdējā vietā, bet neko labāku jau nevarēja gaidīt, ja tikai vienreiz gadā piedalās šādās sacensībās. Rītdien jābūt labāk, jo nu jau var teikt, ka esmu šogad aizvadījis vienu velo-o treniņu.
Pēcpudienā noskrēju piecīti Subatē, pēc tam pelde Subates ezerā, tad neliels izbrauciens pa Lietuvu, un vakarā Daugavpilī futbola skatīšanās un distanču analīze ar istabas biedriem, kā viņiem gājis Kāpas 1. dienas mežā pie Tartaka ezera.
Pēc Jukolas kauli vēl piemirkuši un stīvi, tāpēc nekāds žiglais sprinteris es šovakar nebūšu. Vaidavā nebija sanācis līdz šim orientēties. Pērn pirmo reizi uzskrēju ''Apkārt Vaidavas ezeram'' skrējienā, ik pa laikam atbraucam uz ezeru peldēties, ir apmeklēti koncerti pludmalē, un Vaidavas keramikā esmu viesojies, tāpēc gluži svešs šis ciematiņš nav. Distances pirmā puse jeb sprinta daļa ļoti patika, bet meža daļa gan pārsteidza sliktā nozīmē. Pirmkāt jau apvidus bija zaļš nevis balts kā kartē zīmēts, un otrkārt - nu nepatīk man, ka punkti tiek slēpti. Ok 16. kp bija bedrē kuru grūti ieraudzīt, bet tāpēc jau nevajag vēl slēpt punktu krūmos. Tas pats ar 21. kp, kamēr praktiski neuzkāp punktam virsū, tikmēr nav iespējams to ieraudzīt. Ja ''pilsētas'' daļā visi punkti bija tik labi ieraugāmi, tad kāpēc mežā punkti jāslēpj!? Bet nu labi, spēles noteikumi visiem vienādi, arī tad ja sūdīga pēcgarša paliek. Kopumā jau bija forši izkustēties 6x īsākā distancē nekā Jukolā veicu.
Šogad Jukolai jau laicīgi noskaņoju sevi 7. etapam jeb Jukolas garākajam etapam. Pavasarī noskrēju pāris garākus skrējienus un pat piedalījos Rīgas un Ropažu rogainingos, lai pierastu skriet kaut ko vairāk par maniem klasiskajiem piecīšiem. Bet bez piecīša jeb parkrun skrējiena neiztiku arī šoreiz pirms Jukolas. Nu jau trešo gadu uz Jukolu dodos individuāli, lai sestdienas rītā noskrietu kādu no somu parkrun skrējieniem, un pēcpusdienā braucu uz Jukolu. Šoreiz izvēlējos Vääksy parkrun netālu no Lahti pilsētas, un tā kā tur ierados jau piektdien, tad izdomāju ar riteni apbraukt apkārt ezeram. Tas ezers gan izrādījās tik liels, ka sanāca neplānoti nobraukt 57 kilometrus, jo brīdī kad aptvēru, ka būs baigi garais brauciens, tad nebija vairs vērts griezties atpakaļ, bija vien jāturpina braukt apkārt. Sestdienas rītā Vääksyn kanava parkrun pirmos 2 kilometrus uzskrēju ātrāk, bet tad nākamos 3 km atmetos, jo mazliet jau jāpietaupās arī Jukolai.
Šogad Jukola izcēlās atkal ar drausmīgiem laikapstākļiem, gandrīz kā pirms 10 gadiem manā pirmajā Jukolā. Lietus kā sāka līt dienā ar dāmu Venlas stafetes startu, tā mitējās vien ap 1 naktī. Pirmo lietusdrēbju kārtu saslapināju sekojot līdzi Venlas stafetei, tad padzīvojos pa mašīnu, jo tas lietus tiešām bija neizturams, un otro drēbju kārtu slapju dabūju uz Jukolas startu, jo episko startu ar 1800 orientieristiem nevarēja laist garām. Burkānciemam šogad 2 komandas! Pirmā komanda ar mērķi varbūt pat ieskriet Top100, bet otrā komanda baudīs katrs savu etapu, cenšoties izvairīties no milzīgām kļūdām. Tātad man 7. etaps.
Lai kādas prognozes mēs vakara sapulcē izteiktu, es pavisam droši nojautu, ka man būs starts ar kopējo startu 9:30, tāpēc varēju mierīgi gulēt līdz 8 rītā. Naktī kad lietus beidzot beidza līt, es beidzot uzbūvēju telti, jo mašīnā jau nekāda gulēšana nav. Kaut arī ļoti saraustīts miegs, no rīta jutos izgulējies. Mazliet paskrēju, sajūtas labas. Apēdu banānu, pāris auzu cepumus un šokolādes batoniņu. Kā arī līdz starta brīdim iztukšoju Mangaļu izotonisko dzērienu. Startā pilnīgs tirgus laukums, no visām 1800 komandām, šķiet 7. etapā startēs kādas 1500 komandas. Tāpēc startā gandrīz tāds pats bars kā 1. etapā, tikai mēs bez lampām, un mums jauks saulains rīts, salīdzinājumā kāds bija nakts etapiem. Startā ātri vien izveidojas sastrēgums, tāpēc var mierīgi apskatīt karti un etapu uz 1. kp. Ar Jāni no Azimuta salīdzinam, ka mums atšķiras 1. kp. Man plāns uz savu punktu skaidrs, vispirms pusetaps gar lenti un tad pāri purvam uz kontūru, pie kuras jābūt punkta akmenim. Visapkārt pilns ar orientieristiem, visi laužamies cauri krūmiem un muļļājamies pa purva dūņām.
Vairāk ejot nekā skrienot, līdz punktam nonāku precīzi. 2. kp arī ar Jāni salīdzinājām, tas vienāds, tāpēc var droši sekot pa priekšu skrienošajiem. Mans vagons gan mazliet ieberzās purvā, kur bija ļoti grūti paskriet. Vajadzēja uzreiz skriet apkārt pa ceļu.
Tas 1. kp farsts neko diži neizkliedēja skrējēju baru, tāpēc pie 2. kp nācās pat stāvēt rindā, lai atzīmētos punktā. 3. kp vienkāršs virziena etaps, arī uz 4. kp kompass galvenais ierocis. Pa labi piefiksēju lielo akmeni un punktā nonākam precīzi. Sāku ievērot, ar kuriem orientieristiem man sakrīt punkti, tāpēc zinu kurā vagonā turēties. 5. kp ļoti vienkāršs un arī 6. kp nekas sarežģīts, tur gan mazliet izvēlējos individuālu variantu starp ceļu un elektrolīniju, bet tāpat punktā nonāku reizē ar savu vagonu. Nākamie 4 etapi ļoti īsi un ļoti tehniskā apvidū, bet tā kā jau iepriekš ievēroju ar kuriem orientieristiem man sakrīt farsti, tad droši sekoju somiem, kuri visu laiku bļaustījās mežā. Viņi salīdzināja kontrolpunktu numurus. Tā kā somu valoda ir līdzīga igauņu valodā (uks, kaks, kolm, nelī, vīz, sits, eitsa), tad nojautu, ka viss sakrīt, mēs virzamies uz maniem punktiem. Uz 11. kp beidzot garais etaps. Mazliet minstinos, kuru variantu izvēlēties. Pa labi būs jāšķērso purvs, kurš droši vien pēc nakts etapiem ir dubļu vanna, bet pa kreisi drošs variants pa ceļu, vienīgi diezgan liels līkums. Paskatos kur dodas lielākā vagona daļa. Skrien pa kreisi. Ok skriesim apkārt pa ceļu. Ja pēc 5. kp galīgi neprasījās padzerties, tad tagad gan jāpadzeras tajā pašā dzirdināšanas punktā. Želeju kaut kā vēl neprasās, kaut gan kabatā līdzi ir 2 želejas un 1 enerģijas batoniņš. Kaut kur pusetpā kājās mazliet parādījās krampji, tāpēc nometu tempu. Daudzi paskrēja garām, bet ja es gribu izdzīvot līdz beigām, tad man jāskrien krietni lēnāk. Tā nu pie 11. kp nonācu pavisam citā vagonā nekā biju pie 10. kp. Šim vagonam ātrums jūtami lēnāks, tāpēc 12. un 13. kp paņēmām visai lēnu, un te sāk parādīties somi, kuri peld pirms punktiem. Ļoti nepārliecinošs virziens punktu rajonā, tāpēc jāsāk pašam kontrolēt, kas notiek kartē.
Dzirdināšanas punktā atkal kārtīgi padzeros un izpētu etapu uz 14. kp. Drošāk ņemt punktu no labās puses no mazās taciņas nekā no kreisās puses no elektrolīnijas. Variantu pa taisno caur purvu pat neapsveru. Noskrienot no ceļa un dodoties tajā akmeņu jūrā, atkal izveidojas komfortabls vagoniņš. Ievēroju divas dāmas un vīru zaļā kreklā, ar kuriem šķiet esmu kopā jau kopš starta. Tad nu iesēžos aiz viņiem un praktiski līdz pat 17. kp kartē vispār neskatos. Virzieni no punktiem man ir vēlamie, tāpēc varu mierīgi sekot līdzi citiem, jo nu jau ir pietiekami liela Jukolas stafešu pieredze un jūtu kur vilciens virzās. Uz 18. kp atkal sanāk vairāk skriet pa ceļu, nu jau jūtams labs sagurums, tāpēc pirms dzirdināšanas punkta izsūcu želeju un pēc tam izdzeru 2 ūdens glāzes. Mazliet biju aizrāvies ar dzeršanu un kartē pārķēru atrašanās vietu. Domāju ka esmu uz ceļa pie nākamā dzirdināšanas punkta, tāpēc pēc dzeršanas uzreiz griezos mežā. Pēc brīža apjuku, kas tā par elektrolīniju priekšā, kur man šķita jau jābūt punktam. Ok, kļūdu sapratu un cauri zaļajam virzījos uz pareizo punkta vietu. Atkal pilns mežs ar somiem. Var redzēt, ka daudzi nesaprot kur atrodas. 19. kp farsts. Arī es pavelkos līdzi nesaprašām. Šodien pirmo reizi pieskrienu pie sveša punkta, skaidrs esmu pa kreisi no sava punkta. Šī paviršība mazliet izsita no ritma, tāpēc uz 20. kp devos ļoti nedroši. Pirms punkta gandrīz pat sāku doties citā virzienā, jo vesels vagons ar 7. etapa numuriem dodas pretējā virzienā. Šoreiz nepavilkos līdzi, turpināju virzīties pareizajā virzienā. Ja jau iepriekš distancē bija ļoti daudz sīko akmeņu zem kājām, tad tagad sākās ļoti akmeņains apvidus. Katrs solis ļoti nedrošs un visu laiku jāskatās kur kāju liec. 21. kp īsais virziena etaps, bet 22. kp etaps gan izskatās visai izaicinošs. Nav īsti kur piesieties, tikai pirms punkta ir divi izcirtumi uz kuriem arī jāmērķē.
Mans vagons arī galīgi izjucis. Kaut kam sekoju, bet jūtu, ka man tas virziens nepatīk. Somi bļaustās "vīz kolm". Man 22. kp ir ar numuru 87, kurš diez vai ir "vīz kolm". Vienā brīdī blakus skrienošai somietei pajautāju, ko nozīmē tas ko te visu laiku bļauj. 43. Ok, man ar šo vagonu nav pa ceļam. Sāku virzīties uz drošā varianta pusi. Augšā ir liels izcirtums ar ceļu, kurus visai drīz ieraugu. Tagad zinu savu atrašanās vietu, tāpēc nav pat jāskrien līdz ceļam, varu pa apvidu virzīties uz tiem mazajiem izcirtumiem un tad no takas punktā iekšā. Atkal satieku jaunkundzi un vīru zaļajā, ar kuriem ik pa laikam satiekamies. Uz 23. kp pieķeram pa priekšu skrienošos, un uz 24. kp pēkšņi atkal ir izveidojies ritīgi liels vagons. Bet nu skats punkta rajonā bija amizants. Viss vagons pajūk un izklīst pa rajonu, neviens nesaprot kur ir punkts. Tādu baru ar apjukušiem orientieristiem vēl nebiju iepriekš redzējis. Man čujs saka, ka esam kaut kur pa augstu no punkta, tāpēc skrienu uz leju. Veiksmīgi nonācu pie lielā akmens, no kura sazīmēju ka tas 24. kp paugurs ir pa labi. Kāda daļa no bara jau bija nonākuši te ātrāk, bet ļoti lielu daļu es aizvilku līdz punktam. Ja uz 25. kp vēl mēģināju lasīt karti, tad uz nākamajiem 3 punktiem atkal praktiski neskatos kartē. Vagons pats velk uz punktiem. Interesants tas 7. etaps, ļoti lielu distances daļu pats vispār neorientējos, tik skrēju līdzi. Distances beigas ļoti vienkāršas. 29. kp lidlauka galā pie Škodas, 30. kp motokrosa trasē uz tramplīna un pēdējais 31. kp pie milzīga akmens.
Ja es būtu emocionālāks, tad droši vien finišētu ar asarām acīs. Skrēju un smaidīju finišā. Saviļņojums milzīgs, jo šis bija viens no maniem orientēšanās sporta sapņiem (Jukolas garākais 7. etaps), kuru beidzot varēju piepildīt. Gandarījums, ka izturēju līdz galam, kaut gan viegli nebija, jo nu es galīgi neesmu garo distanču skrējējs. Noskrieti gandrīz 19 kilometri un mežā pavadītas 2 stundas un 46 minūtes. Atlicis vairs tikai 6. etaps, kuru neesmu skrējis Jukolā, un tad būs pats galvenais mērķis piepildīts - noskrieti visi septiņi Jukolas etapi. Protams, milzīgs paldies Burkānciema komandai, par šo privilēģiju startēt jaudīgākajā orientēšanās pasākumā pasaulē!
Kaut arī ātruma dotības man ir nekādas, man ļoti patīk orientēšanās sprints. Iespējams tas nāk mantojumā no Anglijas laikiem, kur ļoti bieži piedalījos o-sprintos un garajos urban skrējienos jeb city race. Žēl gan, ka Latvijā tie o-sprinti tik reti notiek, bet laikam jau organizatoriski pilsētas sacīksti ir grūtāk noorganizēt nekā mežā. Redzot, cik daudz tiesneši un Ziemeļkurzemes brīvprātīgie Sabilē bija iesaistīti, un cik daudz dažādas saskaņošanas vajadzīgas, skaidrs ka nav vienkārši tādu pasākumu saorganizēt. Par to milzīgs paldies kurzemniekiem! Sabilē pērn noskrēju savu piecīti (izskrien Latvijas pilsētas), tāpēc pilsētu mazliet zinu. Pilsētiņa ļoti maza un kompakta, tāpēc grūti bija iztēloties, kā šeit saplānot interesantas un sarežģītas distances. Bet distanču plānotājam tas izdevās. Pareizajās vietās radot mākslīgās sētas un aizverot orientieristiem galveno pilsētas ielu, tā ka pāri tai tiek tikai konkrētās vietās. Distance bija sanākusi pat ļoti interesanta. Ja pirmie divi kontrolpunkti bija tāda ieskriešanās, tad uz 3. kp nācās pat apstāties. Uzreiz tā ātrumā nevarēju pamanīt, kā nokļūt līdz tam punktam. Lejā gar Abavu šķita, ka ir garāks etaps, tāpēc izvēlējos skriet augšā uz galveno ielu un izmantot abas pārejas. 4. un 5. kp Sabiles centrā kur jau zināmas vārtrūmes. Uz 6. kp sekoju Ģirtam, kuru biju noķēris pa minūti, bet uz 7. kp gan laikam varianta kļūda.
Variants pa leju zem Abavas tilta izskatās, ka tomēr bijis ātrāks, nevis manējais gar galveno ielu un pa pārejām. Nākamie etapi līdz 11. kp tikai skriešana ar minimālu orientēšanos. Pie 8. kp man paskrēja garām Sulev, kuram mēģināju ieķerties astē. Uz 12. kp pret kalnu viņš tomēr aizbēga no manis, un arī Ģirts ar variantu pa kreisi pamanījās aizlaisties. Tāpēc 13. 14. un 15. kp pie baznīcas jāņem pašam, bet uz 16. kp atkal redzeslokā nonāk Brikšņa pārstāvis, kuram gan klāt vairs netieku, jo distances pēdējie 4 kontrolpunkti ļoti vienkārši. Apmēram tādi kā biju iedomājies visu distanci, ja nebūtu galvenā iela aiztaisīta ciet. Ļoti ātra un interesanta distance. Atslēgas punkti bija 3. 7. un 12. kp, ja uz tiem ātri pieņēmi lēmumu, pa kuru variantu skriet, tad distanci varēja veikt labā plūdumā. Man pāris saminstināšanās bija, bet ātrāk par 17 minūtēm es šo distanci nebūtu noskrējis. 9. vieta un 4 minūtes aiz līdera mani ir pilnīgi pieņemamas.
Tā kā startēju viens no pirmajiem, bet karti varēs saņemt atpakaļ tikai pēc pusotras stundas, kad būs visi startējuši, tad ar savām līdzbraucējām devāmies ekskursijā pa Sabili un uz vienīgo restorānu pilsētā, kur ēdienu gaidījām vairāk kā stundu. Interesanti bija pavērot pilsētā citus orientieristus un to cik godprātīgi viņi veic distanci. Redzēju vairākus orientieristus, kuri apzināti vai neapzināti pārkāpa noteikumus (šķērsoja galveno ielu neatļautā vietā). Protams, ka zinu viņus, bet vārdā nesaukšu, tāpēc ar interesi apskatījos rezultātus, kuros diemžēl viņi nav diskvalificēti. Tāpat splitos var atrast dažus labus superātrus etapus, salīdzinot ar tuvākajiem sekotājiem. Tāds nu ir tas o-sprints, kur var iegūt vairākas sekundes negodīgā ceļā. Bet tas jau uz katra paša sirdsapziņas. Galvenais lai katram ir gandarījums par savu sniegumu un veikumu. Fair play jeb spēlē godīgi. Tā kā svētdienas sprinta stafetēs nepiedalos, tad vakarā izskrēju Kandavas piecīti. Stafetēs arī esot gājis ''jautri'' ar noteikumu pārkāpšanu, bet tur laikam distanču plānotājs pārāk sarežģījis distances, ka tik daudz komandas diskvalificētas.
Oliņu mežā nebiju iepriekš skrējis. Ieraugot balto karti, nopriecājos ka būs feins meža sprints pirms Latvijas Čempionāta sprintā Sabilē. Prieki beidzās jau ar pirmajiem soļiem uz 1. kp. Visur kur kartē ir līdzens baltais, tur ir pamatīgi mellenāji. Skrienot līdz ceļgaliem, nokrītot līdz padusēm. Tā kā pa purvu - pāris soļus paskrien, pāris soļo, ātruma nekāda. Ja gribējās sprinta treniņu, tad bija jāskrien apkārt pa takām. Un ja kāds grib salasīt mellenes vasarā, tad šī ir īstā vieta uz kuru doties melleņot. Ja skriešana te apgrūtināta, tad orientēšanās gan te vienkārša, bet tāpat pamanījos uztaisīt pāris kļūdas. Uz 8. kp kopā ar Armandu un Valēriju vagonā aizskrējām pa taku uz nepareizo pauguru, bet 9. kp centos atrast uz paugura deguna, jo kartē tā izskatījās. Aizskrēju vispirms uz augstāko pauguru, tad atgriezos uz zemāko, un tikai pēc tam izdomāju paskatīties leģendās. Punkts ielokā. Aptuveni 2 minūtes zaudētas priedītēs. Sestdienas sprintam esmu gatavs!
.jpg)
.jpg)
