Jūnijā realizēju divus sen izvirzītus mērķus un izaicinājumus. 100 km riteņbrauciens un dalība ''stipro skrējienā''! Pats par sevi jūnijs nemaz tik aktīvs nesanāca. Vienreiz pamanījos uzspēlēt tenisu, pāris reizes, bez tā simtnieka, izbraucu ar riteni (30-40 km), uzskrēju trīs parkrun piecīšus, piedalījos vienā orientēšanās skrējienā un vienā velo orientēšanās sacensībās.
Derby halfmarathon
Mēneša sākumā ar riteni aizbraucu uz Derby pusmaratonu, pavērot kā skrējēji, starp kuriem arī man pāris zināmi, cīnās 21 km distancē. Protams, ka pašam arī gribētos šo ''gabaliņu'' noskriet, bet diez vai manas kājas (potītes) būtu par to sajūsmā. Mēneša vidū daudz tika izbraukāta Londona ar riteni, apvienojot vienu no Londonas parkrun skrējieniem un gida pienākumiem. Izrādīju Didzim Londonu. Pēc tam sekoja mans slavenais simtnieks, par kuru uzrakstīšu tā garāk.
viens no kāpumiem pusdistancē
Beidzot realizēju senu sapni - ar šosejas riteni nobraucu 100 km. Kopš iegādājos šosejnieku, pamazām centos sevi pieradināt pie garākiem izbraucieniem. Ik pa laikam nobraucu 40-50 km, un vienreiz pat vairāk par 70 km, bet saņemties savam pirmajam simtniekam vēl nevarēju. Galvenais kas atturēja, bija apziņa ka vismaz kā minimums uz riteņa nāksies pavadīt 4 stundas, un tik ilgu laiku nu nekādi nevarēju izbrīvēt ne darba dienā, ne brīvdienā. 18. jūnijā, kad darbā izpelnījos brīvdienu, beidzot piepildīju šo sapni, un nobraucu pirmo reizi 100 km distanci! Jāsaka uzreiz - viegli nebija. Pirmkārt - vējainā diena nebija īsti piemērota, un nez kāpēc visu laiku bija tāda sajūta ka jācīnās ar pretvēju, vienalga uz kuru pusi braukt. Otrkārt - neizdevās izplānot distanci bez kalniem, jo sanāca uzrāpties pāris nopietnos kāpumos, kuri gan piedzina kājas, gan samazināja ātrumu. Un treškārt - vajadzēs nomainīt riepu apvalkus, jo ar slikiem droši vien var sasniegt vēl lielāku ātrumu, nekā ar manām ''radžotajām'' riepām. Visi šie apstākļi ir labojami, lai nākotnē simtnieks padotos vēl ātrāk.
šādus skaitļus mans garmins
vēl nebija redzējis
Šoreiz 100 km pieveicu 4:32:03, tieši tik ilgi kā biju rēķinājies ar vidējo ātrumu 22 km/h. Nodrošinājies šim pasākumam biju pamatīgi, jo viss nepieciešamais bija līdzi - dzēriens, pāris batoniņi, pumpis, rezerves kamera, saulesbrilles, ķivere, spilgtā vējjaka un polsterētās velobikses. Pirmie 40 km aizritēja ļoti brīvi, pie 50. km nāca pāris lielie kāpumi, kur vienā no tiem nometa ķēdi. Pēc tam pamatīgi noplīsu, bet pie 70. km uznāca otrā elpa, un spēju pat paātrināties. Savā pilsētā atgriezos pēc 90 km, tāpēc pēdējos 10 km nācās izbraukt pa pilsētas ielām, kas mazliet samazināja ātrumu. Kājas pēc brauciena nemaz tik smagas nebija, mazliet bija savilkta mugura no vēja, bet visvairāk jutu vīriešiem tik jūtīgo vietu :) Uz beigām ik pa brīdim cēlos kājās un minos stāvus, jo grūti bija izturēt spiedienu uz attiecīgo vietu. Interesanti būtu zināt, kā profesionālie riteņbraucēji sadzīvo ar šo šādu problēmu, kad ilgstoši ir jāsēž uz šaurā velokrēsla. Sapnis par simtnieku ir piepildīts, bet pie tā neapstāšos. Tagad ir konkrēts rezultāts kuru pārspēt, un ja sajūtas ļaus, pamēģināšu kādreiz nobraukt vēl garāku attālumu, kas prasītu kādas 6-7 stundas.
stipro skrējiens
Jūnijā priekšpēdējā weekendā izdomāju uzskriet arī ar karti rokās Ashby Urban sacensībās, tikai tā priekš profilakses, lai nezūd iemaņas uz orientēšanos. Tāpat bija patīkami atgriezties pie mazajiem Swadlincote junior parkrun skrējējiem, lai pildītu vienu no trases tiesneša pienākumiem. Būs biežāk jāaizbrauc pieskatīt un atbalstīt jaunos skrējējus! Un jūnija pēdējā weekendā piedalījos savā otrajā izaicinājumā - ''The Overload Run'' stipro skrējienā, kuram veltīju atsevišķu rakstu šajā blogā. Un nākamajā dienā ņēmu dalību Anglijas Čempionātā velo orientēšanās sacensībās. Ja vien stipro skrējiens nebūtu pārklājies ar Britu Čempi vienā dienā, tad iespējams būtu kļuvis par Anglijas čempionu M21 grupā, jo vērtēja divu dienu summu, un otrajā dienā es pārliecinoši pieveicu savu vienīgo konkurentu (arī šis ir tipisks veterānu sporta veids). Dēļ stipro skrējiena nācās upurēt ar vienu parkrun, tāpēc šomēnes tikai trīs jauni parkrun, bet katrs citā virzienā - Nottingham, London un Birmingham. Pamazām tuvojos savam simtajam parkrun skrējienam (šobrīd 92), kurš varētu iekrist visai zīmīgā laikā vasaras beigās.
Jukola - lielākās orientēšanās
stafetes Pasaulē
Protams, sportoju ne tikai pats, bet sekoju arī sporta notikumiem Pasaulē. Jūnijā pa TV rāda gan lielās riteņbraukšanas sacensības, gan tenisa turnīrus. Arī Jukola orientēšanās stafetēm sekoju līdzi, kur iepriecināja latviskā TuMe komanda, iekļūstot sešiniekā. Ar vienu aci paskatos kas notiek Latvijas orientēšanās lauciņā, kur nepatīkami pārsteidza Latvijas sprinta stafešu rezultāti. Tik daudz diskvalificēto komandu tik augsta līmeņa mačos nav tā labākā zīme. Kāds kaut ko nebija izdarījis līdz galam, kāds kaut ko nesaprata līdz galam un tā izveidojās šie nepatīkamie pārpratumi. Maija sākumā startējot Britu sprinta Čempionātā, neko tādu nenācās novērot, kaut arī dalībnieku stipri vairāk un arī kartē un apvidū bija daudz iespēju kur ''nošmaukties''. Tiesneši ''riskantās'' vietas bija norobežojuši ar lentām, un arī kartē apzīmējumi bija skaidri. Ja aizliegts, tad aizliegts. Latvijas sprintu organizatoriem un dalībniekiem ir kur augt, lai nākotnē šādi pārpratumi nerastos. Bet ļoti pozitīvi pārsteidza O!Fetivāla aktīvisti Smiltenē, no malas izskatījās interesanti! Pamazām esmu sācis ieviest kārtību arī savā orientēšanās karšu arhīvā, kur beidzot esmu ieskanējis visas šā gada kartes. Tā ka gan jau arī blogā viņas parādīsies ar īsiem aprakstiem un komentāriem. Jūlijā tādu noteiktu pasākumu vai sacensību, kurās plānoju piedalīties, nav, bet tie paši parkrun skrējieni un riteņbraukšana vismaz pāris reizes nedēļā jau būs, tīri tonusam un ķermeņa labsajūtai. Lūk jūnija parkrun skrējieni: Newark parkrun #104 06/06/2015
trepes
Šo Newark parkrun apmeklējumu biju ieplānojis jau laicīgi, jo šoreiz viņiem bija 2 gadu jubilejas skrējiens (iespēja tikt pie kūkām), un šobrīd šis bija man tuvākais neizskrietais parkrun. Šorīt uz parkrun devos kopā ar darba kolēģi Didzi, kuram šis bija vien trešais parkrun. Patīkami vasarīgs rīts, vienīgi vējš gan nopietni purina. Skrējēju daudz, un uz starta takas nemaz visiem nav vietas. Tāpēc arī man skrējiens iesākās ļoti gausi, mēģinot pa zāli tikt garām lēnāk skrienošajiem, bet kad trase ievijās uz meža takas, tad pamatīgi iestrēgu bez jebkādām apdzīšanas iespējām.
kūkas
Nācās gaidīt kamēr atkal viss bars izskries atklātākā vietā. Futbola laukuma malā beidzot varēju uzņemt savu tempu, kas tomēr izsita no ritma, un skrējiens pagāja diezgan saraustītā tempā. Trase bija interesanta - tāds feins kross ar grants takām, meža takām un zālāju gar futbola laukumiem. Tomēr trīs apļi nav tas pats kas 1 liels vai vismaz 2 apļi, un arī nelielais kāpums mežā pa trepveida kalnu ne visai patika. Bet kopumā jauka trasīte, tāpēc astoņnieks no manis. Didzis kā jau sportisks jaunskungs atkal uzrādīja atzīstamu rezultātu - 21:25 un ieņēma 15. vietu, man pašam rezultāts 27:48 un 104. vieta no 247 jubilejas skrējējiem. Finišā tikām pie skaistām un gardām kūkām, tāpēc arī turpmāk, plānojot dalību jaunos parkrun, mēģināšu doties tieši uz jubilejas parkrun skrējieniem. 8/10
Nu jau kārtējais parkrun skrējiens Londonā! Kaut kā šovasar bieži ceļoju uz galvaspilsētu, bet ja reiz ir pieejamas tik lētas vilciena biļetes, tad brauciens uz Londonu sanāk daudz izdevīgāks, nekā doties uz kādu jaunu mazpilsētas parkrun. Šorīt braucienam līdzi uz Londonu pievienojās arī Didzis, tāpēc šoreiz bija jāņem līdzi abi velosipēdi, gan šosejnieks, gan MTB. Starp visiem pieejamajiem Londonas parkrun skrējieniem (ar riteni ~30 min. attālumā no stacijas) izvēlējos kā galamērķi Mile End parkrun, jo iepriekšējos skrējienos piedalījušies vidēji 150 skrējēji, arī trase kartē izskatās interesanta, un šķiet pats svarīgākais apstāklis par labu Mile End parkrun'am bija tas, ka pirms un pēc skrējiena ir pieejamas stadiona ģērbtuves un dušas. Tā kā uz Londonu vienmēr dodos arī kā tūrists, tad loģiski ka ir patīkami pēc skrējiena noskalot sviedrus un pārģērbties, lai pēc tam dotos ekskursijā pa pilsētu. Pirms paša skrējiena izmantoju vēl vienu nebijušu ekstru - iesildīšanās skrējiens pa stadiona skrejceliņu. Ja viss par un ap šo parkrun izskatās un izklausās lieliski, tad par trasi gan to gluži nevaru teikt. Nepatīk man kalni un punkts :)
tūrists
Trasei divi apļi turp un atpakaļ, ar diviem kalniem pa vidu, no kuriem viens bija Zaļais Tilts (Green Bridge) pār vienu no centrālajām ielām. Tātad pavisam 8 reizes nācās cīnīties ar šiem kāpumiem, kas man fiziski ne visai padodas, un arī vakardienas grila svētki ar alutiņu šā rīta pasākumu padarīja visai smagu. Pat Didzis sūdzējās ka trase smaga, kaut gan pēc viņa rezultāta to neteiktu. Didzis ar rezultātu 20:56 ieņēma 39. vietu, man ar rezultātu 27:31 tik 132. vieta no 171 trīsjūdžu skrējēja. 7/10
pirms meža pa maliņu jāpaspēj
apdzīt vēl pāris skrējējus
Uz šo parkrun jau ilgu laiku atpakaļ vēlējos aizbraukt, jo visa informācija liecināja, ka šis ir ideāls parkrun skrējiens ar lielo skrējēju skaitu un trasi pa meža takām. Kāpēc tieši šorīt aizbraucu uz Worcester parkrun? Tāpēc ka viņiem šorīt 4 gadu jubileja, un man jau patīk panašķoties ar kūkām finišā :) Atmosfēra, trase un skrējiens tik tiešām bija ideāls, vienīgi pats mazliet tāds saguris. Smirnoff ar energy drink nākamajā rītā diemžēl nedod nekādu enerģijas lādiņu :) tāpēc šorīt nāksies cītīgāk kājas pakustināt, lai tiktu līdz finišam.
enerģijas deva vakaram,
bet ne rītam
Ja neskaita 10 gadu jubilejas Bushy parkrun ar 1705 dalībniekiem, tad šis man šorīt bija masveidīgākais parkrun kādā esmu piedalījies. Uz starta stājās 510 skrējēji, un tā kā starts bija plašā pļavā, tad visi varēja startēt praktiski vienlaicīgi.
tandēms mani apdzen
Par trases konfigurāciju, kā jau rakstīju, biju informēts, tāpēc startējot no beigām uzreiz bija jāuzņem kārtīgs temps, lai līdz meža takām paspētu apdzīt pēc iespējas vairāk lēnākos skrējējus. Pļavas otrā galā notika tieši tas ko biju paredzējis, pirms šaurās meža takas izveidojās pamatīgs sastrēgums, labi ka vismaz kādus 200 skrējējus paspēju apdzīt. Bet nu turpinājumā gan tik raiti nevedās ar apdzīšanu, jo vienkārši nebija vietas kur, tāpēc viss pirmais aplis izvērsās tāds saraustīts - no iestrēgšanas pat gandrīz apstājoties līdz nelieliem sprinta spurtiņiem, noķerot atkal nākamo skrējēju grupiņu. Bija interesanti apdzīt tik daudz jubilejas kostīmos tērptos skrējējus, arī pāris elsojošās lokomotīves, bet visvairāk pārsteidza tas cik daudz šeit piedalījās mazie skrējēji, it sevišķi meitenes. Ja desmitgadīgas meitenes un pat vēl jaunākas var šitā noskriet 5 kilometrus, tad angļiem aug laba jauno skrējēju paaudze.
skrien gan mazi un lieli, gan tievi un resni
Otrajā aplī, kad beidzot ceļš bija brīvs un varēju skriet savā tempā, diemžēl uznāca kaut kāds sen nepieredzēts plīsiens, laikam jau vakardienas kokteilīši pie vainas, jo šķita ka pēdējā laikā tīri labi varu vienā elpas vilcienā noskriet piecīti. Labi ka pēdējā kilometrā nokļuvu mana tempa skrējēju grupiņā, ar kuriem tad arī kopā aizskrēju līdz finišam. Finišā labi padarīta darba sajūta (cerēju gan uz ātrāku rezultātu), jo grādīgo biju labi izdzinis no organisma, un kūkas finišā bija tieši laikā. Trase pa meža takām ļoti patika (kā jau orientieristam), bet tīri subjektīvi šoreiz likšu deviņnieku, jo pirmajā aplī man bija pa šauru. Protams, ja uzreiz startā ieņemtu vietu starp sava tempa skrējējiem, tad arī uz meža takas varētu brīvāk skriet, bez liekām apdzīšanām, bet to noskaidrošu citreiz, ja vien vēl kādreiz paviesošos Worcester pilsētā, jo nemaz tik tālu jau nav no mājām (gandrīz pusotru stundu jābrauc). Vienīgi jārēķinās ka uz Birmingham apvedceļiem veidojas tādi paši sastrēgumi kā šajā parkrun trasē. 9/10
Ja vakar uzreiz pēc ''stipro skrējiena'' nejutu pat nogurumu, tad šorīt tā aina bija pavisam cita. Smeldza pilnīgi visi muskuļi, sajūtas kā kārtīgi būtu padarbojies svaru zālītē. Bet šodienas pasākumā jāpiedalās, kaut vai prestižā nosaukuma dēļ. Varu ievilkt vēl vienu ķeksīti dalībai Anglijas Čempionātos! Ja iepriekš biju piedalījies visos o-skrējiena Anglijas Čempionātos, tad šoreiz pievienoju dalību Anglijas velo (MTB) orientēšanās Čempionātā. Cik saprotu, ir divu veidu sacensības - izvēles un pavēles distancēs, un šoreiz atkal man jau tik ierastā izvēles distance ar 3 stundu kontrollaiku. Šo pasākumu jau sen biju noskatījis, jo notika tepat netālajos Cannock Chase mežos, kurš ir viens no interesantākajiem apvidiem Anglijā. Lai pretendētu uz Čempiona titulu un trofeju, bija jāpiedalās abās dienās - sestdien 5 stundu distancē un svētdien 3 stundu distancē. Tā kā sestdien bija ieplānotais ''stipro skrējiens'', tad velo čempī sanāca piedalīties tikai otrajā dienā. Tāpēc rezultāts nebūs tik svarīgs, galvenais izbaudīt braucienu ar karti. Šajā apvidū jau biju braucis pagājušā gadā, kad piedalījos savās pirmajās MBO sacensībās. Ja toreiz vairāk braucu pa lauku ceļiem un mazajiem ciematiņiem, tad šoreiz mērķis bija vairāk izbraukt pa meža ceļiem, tāpēc no starta sāku uzreiz ar meža punktiem. Sākums diemžēl izvērsās pagalam neveiksmīgs, no lielā ceļa iebraucot mežā uz 28. kp, ceļu krustcelēs aizbraucu pa nepareizo ceļu, un pēc tam jau sākās ķēdes reakcija, jo katrs nākamais ceļš dabā nesakrita ar manis iedomāto vietu kartē.
galīgi garām
Vairākas reizes apstājos, katrā krustojumā centos atgūt kontaktu ar karti, bet diezgan nesekmīgi. Vienu brīdi jau šķita ka kontakts atgūts, bet 28. kp jau esmu pabraucis garām un jāvirzās uz nākamo 29. kp. Tā pa īstam kartē ''iebraucu'' vienīgi tad, kad biju jau pabraucis garām arī 29. kp. Šo kļūdu varu izskaidrot ar mēroga neizjušanu, jo ja vienu brīdi šķita ka esmu nobraucis mazāku attālumu, tad nākamajā brīdi nācās atskārst, ka esmu jau krietni tālāk aizbraucis. Vairāk kā 10 minūtes pazaudētas un nepaņemts 28. kp - sākums nav diezko daudzsološs. Nākamo etapu uz 3. kp atsēdēju aiz viena no velo orientieristiem. Kamēr viņš kalna uzminās, es godīgi uzsoļoju, jo muskuļi kalniem bija pa stīvu. Tāpēc izveidojās pārāk liels atstatums starp mums, un vairāk par vienu etapu nenobraucu viņam līdzi. Nākamie manā plānojumā bija 30. un 15. kp, kuri izvērtās par interesantiem etapiem. Vispirms uz 30. kp sanāca izbraukt cauri kādam citam MTB sacensību centram, kur pulcējās ļoti daudz riteņbraucēji. Pirms punkta gan uztaisīju divas ''astītes'', divreiz iebraucot strupceļos.
astes uz 30. kp
Uz 15. kp brauciens gar zivju dīķiem un gar kādu jātnieci kuru zirgs bija izmetis no sedliem, un nu bija nepieciešama medicīniska palīdzība. Tālāk uz 24. kp, kur kalnā atkal nācās lekt nost no velosipēda, jo negribējās mocīt savas piedzītās kājas. Pie punkta neliela pauzīte, jo nācās saplānot drošākos variantus uz nākamajiem punktiem. Nākamie manā ceļā 19. un 18. kp, kurus paņēmu pārliecinoši un izvairoties no milzīgiem kāpumiem. Tālāk sekoja 4 minūšu kļūda uz 21. kp, atkal krustojumā aizbraucu pa nepareizo meža taku, kura vēl pie tam tik bedraina, ka jāsaslēdz mazākie pārnesumi. Atgriežoties atpakaļ uz asfaltētā ceļa, bija jāizlemj vai doties vēl uz 5. kp, vai prom uz 22. kp.
kļūda uz 21. kp un izlaistie 6. un 5. kp
Tā kā šodien nevēlējos lieki riskēt ar kontrollaika pārtērēšanu un biju kartes tālākajā galā, tad izlēmu lieki neriskēt un braukt uz 22. kp. Tālāk jau ieplānotais garais pārbrauciens uz 4. kp, jo šajā kartes malā nekādus labākus etapus nesaskatīju. Un izrādījās ka 4. kp ir mans šodienas pēdējais kontrolpunkts, jo atkal neuzņēmos riskēt un iebraukt pēc 31. 23. vai 32. kp, jo tur pamatīgi ceļu labirinti, bail ka nepazaudēju laiku. Tāpēc uzņēmu tiešu kursu uz finišu praktiski pāri visai kartei. Jāsaka gan, ka plānotājs jau varēja ielikt vēl kādu punktu tuvāk finiša rajonam, jo jebkurā gadījumā pat no tuvākā 32. kp būtu salīdzinoši tālu līdz finišam. Ja pagājušās MBO sacensībās kontrollaiku pārtērēju par 19 minūtēm, tad šoreiz finišā ierados ar 19 minūšu rezervi! Finišēju ar rezultātu 2:41:44 un 280 punktu vērtību, kas starp visiem 52 dalībniekiem man deva 38. vietu. Kā jau ierasts, starp dalībniekiem pārsvarā tikai veterāni, un izrādījās ka starp M21 pārstāvjiem (diviem) es biju labākais. Gandrīz vai jānožēlo ka vakar izlēmu piedalīties ''stipro skrējienā'' nevis Čempionāta pirmajā dienā, jo iespējams ka būtu kļuvis par čempionu, bet diez vai no tā būtu kāds gandarījums šādā ''konkurencē'', jo ''stipro skrējiena'' emocijas un gandarījums bija milzīgs un nesalīdzināms. Ja jāpaanalizē mans brauciens, tad, protams, ka varēju labāk. Kļūdās tika atstātas 16-18 minūtes, un nenoriskējot izlaidu vismaz četrus kontrolpunktus. Pie optimāla plānojuma man vajadzēja vēl atzīmēties 28. 13. 6. un 5. kp, kas dotu 95 punktus vairāk un kādas desmit vietas augstāk rezultātu tabulā. Bet kopumā brauciens bija feins, tehniskas ķibeles negadījās, braucienus pa meža ceļiem un takām izbaudīju, kā arī mazliet ātrāk uzbraucu pa pilsētu ielām. Tagad MBO kalendārā vasaras pārtraukumus, bet rudenī noteikti turpināšu piedalīties šajos pasākumos.
Vairākus gadus sekojot līdzi un skatoties bildes no ''Stipro skrējiena'' Cinevillā, kurš notiek maija svētkos Latvijā, gribējās arī pašam pamēģināt spēkus šādā pasākumā. Redzot kā Latvijā visus pieveic orientieristi - kareivis Artjoms un vienmēr spēcīgais Krūmiņ Jānis, domāju ka man arī kā orientieristam (vēl jau sevi uzskatu par tādu) nevajadzētu būt grūtībām pieveikt šādu šķēršļu distanci. Sāku interesēties, vai arī Anglijā ir pieejamas šādas izturības sacensības, un biju pārsteigts par lielo piedāvājumu. Praktiski katru nedēļas nogali kaut kur notiek lielākas vai mazākas piedzīvojumu un pārbaudījumu sacīkstes. Un jūnija beigās arī tepat blakus mūsu dzīvesvietai! Pametu darbā ideju savam ''teamleader'', ka mēs varētu piedalīties kā komanda šādā pasākumā. Un tā ideja aizgāja, nokomplektējām kārtīgu DHL komandu. Bijām gatavi piedalīties The Overload High Intensity 10k Obstacle Run! Vienīgais kas atturēja vēl vairāk kolēģiem piekrist dalībai šajā pasākumā, bija visai augstā dalības maksa. Tad nu šodien visi cīnītāji (DHL Warriors) devāmies uz fermu kurā bija sacensību centrs.
DHL Warriors
Jordan, Nathan, Marcin, Kerry, Helen, Klāvs, Edgars, Didzis un es - tāda bija mūsu internacionālā komanda. Šis bija vienkārši skrējiens nevis sacensības uz laiku, tāpēc varēja skriet gan individuāli, gan komandā. Tātad 10 kilometru distance ar 20 šķēršļiem, sākot ar parastām riepu barjerām un beidzot ar dubļu vannām. Pirms starta mūs kārtīgi iesildīja ''boot camp'' treneri. Un tā pa nopietno, ka besi jau parāva pirms starta :) Laiciņš ar šodien lutināja ar visai karstu sauli, bet būs jautri, jo neviens no mūsu komandas iepriekš nav piedalījies šādā pasākumā.
Startā gan mūsu komanda izšķīda. Klāvs ar Didzi aizskrēja pa priekšu, jo viņi gribēja tā pa nopietno pieveikt šo distanci, pārbaudot savus spēkus pēc pilnas programmas. Pārējie džeki pazuda kur nu kurais skrējēju barā, bet es paliku kopā ar mūsu komandas dāmām, līdz sapratu ka visi kopā jau laikam neskriesim. Visi pēkšņi bija palikuši tik ambiciozi :) Bet man jau bija skaidrs, ka ilgi viņi tā nenoturēsies, jo bija mums čaļi kas nebija skrējuši 10 km vispār nekad. Vispirms pieķēru Jordan, un pēc pirmajiem šķēršļiem arī Nathan, Marcin un Edgaru, un nu beidzot tomēr skrējām kopā kā komanda, gan ne pilnā sastāvā kā bijām pirms starta. Dāmas cīnījās vienas pārī, mēs piecu veču bariņš, Didzis kaut kur skrējiena galvgalī, un Klāvs starp līderiem. Mēģināšu atcerēties katru no 20 šķēršļiem, kuri bija ik pēc 500 metriem! 1. šķērslis Riepu lauks jau uzreiz pēc starta, kur galvenais bija neiekrist kādā caurumā un nepalikt bez kājām. Tālāk sekoja pāris sētu šķērsošana, bet tie bija tādi parastie ''pa ceļam'' šķēršļi. 2. šķērslis Lēcieni pāri trīs izraktiem grāvjiem, no kuriem pēdējais bija visplatākais, tāpēc nācās kārtīgi ieskrieties, lai pārlidotu pāri tam.
3. šķērslis Līšana caur zemē ieraktām riepām. Sajūtas kā armijā :) 4. šķērslis Kāpiens stāvā un smilšainā kalna nogāzē. 5. šķērslis Četri tikko pļautas zāles siena kluči, kur pēdējais bija visaugstākais un pāri tam tiku tikai ar otro piegājienu. Nu jau sāku aptvert ka būs arī smagāki šķēršļi.
6. šķērslis Līkloču ložņāšana pa resniem koku zariem, gandrīz kā bērnībā. 7. šķērslis Lēcieni ar kartupeļu maisu. Šis bija vienīgais pārbaudījums, kuru neizturēju līdz galam, pusceļā vienkārši apnika, jo kaut kā mans 100 kg maiss nelecās uz priekšu, tāpēc mazliet nohaltūrēju ar maisu padusē.
8. šķērslis Koka bluķa nešana no kalna lejā un kalnā augšā. Nemaz tik viegli nebija.
9. šķērslis Ūdens slidkalniņš. Pats jautrākais un patīkamākais šķērslis. Laisties uz vēdera pa kalnu lejā bija gan uzjautrinoši, gan atvēsinoši dzestrajā ūdenī.
10. šķērslis Kaut kādas fermas uzpariktes, kurām nosaukumu nezinu, bet pāri bija jātiek, labi ka nebija iekšā ūdens vai govs sūdi. 11. šķērslis Zirnekļtīkli mežā. Auklas starp kokiem savilktas krustām šķērsām, tā ka kājas un rokas varēja izmežģīt. 12. šķērslis Traktora piekabe ceļa vidū, kurai ne bez piepūles tiku pāri.
Dzirdinātava distances vidū, pēc kuras sekos grūtākie un dubļainākie šķēršļi. 13. šķērslis Trīs kāpņveida sētas, kuras bija salīdzinoši vieglas. Un nožogojumu barjeras, kurām citi leca pāri, bet es ar savām garajām kājām godīgi kāpu pāri.
14. šķērslis Vispirms līšana pa dubļiem zem liela tīkla, un pēc tam tāda pat dubļu malšana zem būra sētām. Visnetīrākais pārbaudījums!
15. šķērslis Skriešana pa upi un līšana caur notekcauruli. Atvēsinoši.
16. šķērslis Riepu kalns un sūdu kalns. Riepu kalna atkal jāmēģina nepazaudēt kājas, bet sūdiem pāri ar aizturētu elpu. Jauks fermas smārds :) 17. šķērslis Purva pārvarēšana pa baļķi uz vienu pusi, un turoties pie virves, lai nenoslīktu dubļos, uz otru pusi.
18. šķērslis Divas divmetrīgas sētas, no kurām baidījos visvairāk, jo nestādījos priekšā kā dabūt savu 100 kg dzīvsvaru pāri tām. Bet ar pareizu tehniku un piepūstiem vaigiem, pat bez palīdzības no komandas biedriem, pārvēlos pāri abām. Nācās iedarbināt tādas muskuļu grupas, kādas sen neesmu noslogojis.
19. šķērslis Dīķis jeb dubļu bedre, kurā visi pieci ielecām vienlaicīgi. Feina pelde un dubļu noskalošana pirms finiša.
20. šķērslis Lielā traktoru riepu siena aptuveni 4 metru augstumā. Te nu bez palīdzības nekādi pāri nebūtu ticis. Edgars piestūma tā lai vismaz varu pieķerties pie augšējās riepas un tad jau uzvilkties augšā.
Distancē vēl bija vairāki mazāki šķēršļi (siena ķīpas, sētas un purviņi), kurus visus nemaz nevaru tagad atcerēties. Bet šie 20 bija galvenie šķēršļi kurus labi atceros, tik nezinu vai pareizā secībā. Finišējām pēc pusotras stundas un nemaz tik saguris pēc finiša nejutos. Protams, šur tur sāpēja, bet biju gaidījis vēl grūtākus pārbaudījumus. Iespējams distance tik viegla šķita tāpēc ka daudzviet ar kolēģiem gājām nevis skrējām, jo ja būtu skrējuši ar lielāku intensitāti, tad sagurums arī būtu daudz lielāks, tāpat kā Klāvam, kurš finišēja 3. vietā.
Prieks par komandas biedriem, kuri braši izturēja visus pārbaudījumus, it sevišķi Jordan, kurš skrēja/gāja mūsu bariņam pa priekšu. Marcin arī labi turējās, kaut arī iepriekšējā naktī bija pamatīgi ballējies. Edgars ir vienkārši spēcīgs čalis, kuram neviens šķērslis nebija pa grūtu. Nathan tāds tipisks anglis, kurš pāris šķēršļus izlaida, bet vismaz pieveica visu 10 km distanci.
Es pats mūsu bariņā biju kā enkurs, kurš katrā šķērslī ierados kā pēdējais, jo es tik tiešām šo pasākumu gribēju izbaudīt lēnām un mierīgi, nevis nodzīt sevi tā ka nākamajā dienā pakustēties nevarētu (starp citu jāstartē Anglijas MTB oreintēšanās Čempionātā). Didzis ar Klāvu gan bija skrējuši kārtīgi un finišēja aptuveni pusstundu pirms mums, bet Kerry un Helen izbaudīja distanci savu spēju robežās un finišā ieradās smaidīgas.
Pasākums tiešām labs, krogā pie alus kausa bija daudz ko atcerēties visiem! Noteikti vēl kādreiz atkārtosim, un noteikti kādreiz jāpamēģina šādu distanci sacensību režīmā. Sapnis par dalību ''Stipro skrējienā'' piepildīts! Nākamais mērķis varētu būt dalība triatlonā. Vēl jāpiemin, ka šodien startējām violetajos labdarības ''Willow'' krekliņos, tā izrādot cieņu un pateicību šai biedrībai, kuri palīdzēja Jordan dzīvesbiedrei grūtajā brīdī.
Šorīt izlēmu, ka vismaz vienreiz mēnesi jāuzskrien arī ar karti rokā. Gandrīz 2 mēnešus, kopš maija sākuma nebiju piedalījies orientēšanās sacensību skrējienā. Šajā svētdienā apvienoju lietderīgo ar patīkamo. Vispirms, pa ceļam uz Ashby de la Zouch, piestāju Swadlincote junior parkrun skrējienā, lai pieskatītu mazos skrējējus viņu 2 km parkrun. Tā kā man pašam vairs nav mazo skrējēju grupiņa (lielāki pārauguši junior vecumu, daži atgriezušies Latvijā, un citiem vecāki neizrāda interesi), tad šorīt vienkārši izpalīdzēju kā trases tiesnesis. Patīkami ka gada laikā šis skrējiens ir ļoti attīstījies, jo tad kad mēs piedalījāmies, tad bija vien 30-40 mazie skrējēji, bet tagad to skaits sasniedz pat 100 un vairāk. Ja vien svētdienas rītos negribēsies ilgāk pagulēt, tad ar prieku atbraukšu vēl kādu reizi pieskatīt un atbalstīt mazos skrējējus. Pēc mazo finiša tālāk devos uz savām orientēšanās sacensībām. Ashby de la Zouch pilsētā esmu jau skrējis neskaitāmas reizes, tāpēc ar neko jaunu šī pilsēta vairs nevar pārsteigt. Vienkārši uzskriešu 16 gadīgo jauniešu distanci pašam par prieku. Karte nav nekāda izcilā, jo izzīmēta ir tikai skolas teritorija un vecpilsēta, bet lielākā kartes daļa ir vienkārša ielu karte. Jau uz 1. kp izjutu, ka sen neesmu lasījis karti, un gandrīz paskrēju punktam garām. Nākamie etapi līdz 5. kp bez jebkādas iespringšanas (uz atmiņu). Bet uz 6. kp jau var sākt apsvērt vairākus līdzvērtīgus ceļa variantus. Izvēlējos kreiso variantu. Pirms paša punkta šķiet biju jau saulē labi iekarsis un nez kāpēc uzsāku virzību garām punktam, jo izskatījās ka punkts būs otrpus sētai. 20 sekundes šādā distancē ir liela kļūda! Uz 7. kp garš etaps, kuru mēģināju skriet pēc iespējas tuvāk līnijai. Diemžēl, pirms etapa uzsākšanas, neieskatījos kartē precīzu punkta vietu. Izrādījās ka punktam var piekļūt tikai no labās puses, tāpēc iespējams ātrāk punktā varēja nonākt pa labo ceļa variantu, nevis manis izvēlēto kreiso variantu. Un tagad distances nagla!
mistika uz 8. kp
Uz 8. kp atstāju lieku 1 minūti. Grūti pateikt kurā brīdī es pieņēmu šo nepareizo lēmumu, bet fakts kā tāds ļoti apbēdinošs :) Aizskrēju pilnīgi nepareizā virzienā (pat pa olīvzaļo), bet labi ka kaut kādā brīdī tomēr pieslēdzos atpakaļ kartei un atgriezos atpakaļ uz vietu, kur pieņēmu nepareizo lēmumu. Uz 9. kp tikai viens variants, bet uz 10. kp atkal piedāvājumā vairākas izvēles. Veikt etapu, izlokot astotnieku, nekad nav labs stils, bet es šoreiz tieši šādi izlocījos, kas iespējams mazliet pagarināja etapu. Arī uz 12. kp divi līdzvērtīgi varianti, no kuriem izvēlējos jau skrietās ielas. Distances beigās gan tikai brutāla skriešana, uz 15. kp pat varēja uzskriet kārtīgus intervālus, ko es gan neizmantoju :) Mazliet vairāk par 5 km un mazliet ilgāk par pusstundu bija labi priekš slinka svētdienas rīta. Ar rezultātu 34:34 ieņēmu 4. vietu starp 10 jauniešiem (ne tikai) M/W16 distancē. Man jau labāk patīk meža distances, bet tā kā Anglijā orientēšanās sezonai ir vasaras pārtraukums, tad tik drīz diez vai tikšu mežā, tāpēc jāizlīdzās ar šiem urban skrējieniem.
p.s. šoreiz kamera pie krūtīm.
