Plāni pavasarim un vasaras sākumam ir tapuši, tāpēc janvārī jāsāk likt pamati un audzēt skriešanas apjomu, lai būtu pa spēkam visi ieplānotie pasākumi. Februāra beigās jāstartē Anglijas Nakts Čempionātā, martā jābūt gatavam startēt Compass Sport kausa kvalifikācijā, marta beigās jāpiedalās JK daudzdienu sacensībās Leeds apkārtnē, aprīļa beigās jāstartē Latvijas Nakts Čempionātā, un iespējams arī Rīgas Kausos vai Ilves trīsdienās Igaunijā. Tāpat arī vasarā iespējams piedalīšos Kāpas trīsdienās, un nu vēl ir uzpeldējis piedāvājums uzskriet Jukolā Somijā. Tā ka plānu ir daudz saistībā ar orientēšanās sportu, tāpēc jākrāj bāze parkrun skrējienos. Janvārī piedalījos pavisam 7!!! jaunos parkrun skrējienos, jo bija iespēja Jaungada pirmajā dienā noskriet divus parkrun, kā arī katru sestdienu kādā citā pilsētā. Parkrun ģeogrāfija man paliek arvien plašāka - trīs parkrun noskrēju Jorkšīras apgabalā, tāpat trīs jauni skrējieni netālu no Manchester pilsētas, un viens uz dienvidiem startp Birmingham un London. Saistībā ar parkrun tūrismu, esmu pat izveidojis Google maps karti, kurā tiek izdzēsti visi jau izskrietie parkrun, un arī uztaisīju excel tabulu, kurā iekļāvu visus parkrun uz kuriem varu aizbraukt ar mašīnu zem 2 stundām, un vēl viena tabula ar Londonas parkrun uz kuriem varu doties ar riteni no vilcienu stacijas. Attālumi izmērīti, laiks ceļā aprēķināts, tagad tik jāizvēlas kur katru sestdienu doties. Šķiet ka arvien biežāk viesošos Manchester pusē, kur ir ļoti daudz parkrun skrējieni, un tikai pusotras stundas brauciena attālumā.
Pāris reizes janvārī izbraucu tā sportiski arī ar riteni aptuveni 20 kilometrus. un vienreiz darba dienas vakarā uzskrēju piecīti pa tumsu. Vispār jau tajā vakarā bija paredzēta dalība nakts-o sacensībās, bet sastrēgumu dēļ netiku laukā no pilsētas. Tāpēc jauno orientēšanās gadu iesāku vien pašās janvāra beigās ar dalību East Midlands orientēšanās līgas posmā.
Beidzot esmu sakārtojis arī šo savu dienasgrāmatu - uzrakstīju gan par Ilvēm Igaunijā, gan par britu sprinta čempionātu aizliegtajā armijas teritorijā. Tā ka vairs nav nekādu astīšu palicis, un turpmāk centīšos uzreiz aprakstīt notikumus distancē pēc orientēšanās sacensībām.
Ik pa laikam pasekoju līdzi Rastorgujeva veiksmēm un neveiksmēm biatlona šautuvēs. Skeletonu un bobsleju gan kaut kā nesanāk paskatīties, toties pavērojus pāris Manchester United futbola spēles, kurā spēlē daudzi jauni un man nezināmi spēlētāji. Arī Australian Open tenisa turnīrs man paslīdēja garām nepamanīts, bet Overtime pārraides ar Armandu, Valdi un Gunti gan neizlaižu nevienu!
Februārim aptuvenie plāni skaidri - sestdienās parkrun, ik pa laikam kāds loks ar velosipēdu, vismaz viens nakts treniņš pirms Anglijas Nakts Čempionāta, kā arī februāra vidū ir doma doties garākā skrējienā/pārgājienā, lai notestētu sevi, vai kaut kad tuvējā nākotnē būtu spējīgs pieveikt vismaz 4 stundu rogaininga distanci. Pontefract parkrun #240 01/01/2016
Laimīgu Jauno Gadu!
Lai cik daudz būtu izdzerts šampānietis un lai cik maz būtu gulēts Jaungada naktī, zināju ka noteikti 1. janvāra rītā skriešu dubulto parkrun! Atlika vien izvēlēties uz kurieni doties 2016. gada pirmajā dienā. Parkrun skrējieniem ir 1. janvāra tradīcija, ka ir iespēja skriet divus parkrun vienā dienā - pirmo kā ierasts 9:00, un otram 10:30 starts. Bet ne visur notiek šie dubultie parkrun skrējieni, tāpēc jau iepriekš bija pamatīgi jāizpēta, kur var apvienot divus parkrun skrējienus. Pagājušā gadā 1. janvārī skrēju Conkers un Kingsbury Water parkrun skrējienos, tāpēc šogad šos savus lokālos parkrun atstāju kā rezerves variantu, ja nu nevarēšu laicīgi pamosties :) Bija trīs izvēles iespējas - Leeds, Wakefield vai Hull pilsētu apkārtnes kur apvienot divus skrējienus. Vispievilcīgākais variants izrādījās Wakefield variants, jo ceļā bija jāpavada mazāk kā pusotra stunda, bet abi pārējie varianti bija 2 stundu brauciena attālumā. Tā nu šorīt devos vispirms uz Pontefract parkrun un pēc tam uz Nostell Priory parkrun. Svētku mielastu un pirmās šampānieša glāzes pacēlām mājās pie TV, sagaidot Jauno Gadu pēc Latvijas laika, bet Anglijas Jauno Gadu un salūtu sagaidījām Birmingham pilsētā. Tā kā biju šoferis, tad šampānieti daudz nepatērēju, vienīgi pēc salūta, atgriežoties mājās, pieslēdzos pie vairākām šampānieša glāzēm. Ēsts gan tika daudz un gulēts pavisam maz. Pēc 3 stundu pagulēšanas, modinātājs modināja doties ceļā uz pirmo šā gada skrējienu. Ir jau pieredze skriet pēc mazgulētām naktīm un sajūtas zināmas - kājas vieglas, bet galva smaga, un šoreiz arī vēders smags :) Rīts auksts, grādi knapi plusos, tāpēc mazliet vairāk jāiesildās.
aukstais rīts ar vilnas cimdiem
Skrējēju neticami daudz, kas priecē, ka tik daudziem ir apņēmība sākt jauno gadu skrienot. Pirms starta satiku vairākus parkrun tūristus, ar kuriem pārmiju pāris vārdus, no kurienes katrs esam atceļojuši. Trase būs viegla - turp atpakaļ gar zirgu hipodroma apli, vienīgi kādā brīdī var sanākt skriet pretvējā, jo nebūs nekāda koku aizsega. Skriešu tīri uz sajūtām, jo enerģija būs vajadzīga arī otram skrējienam. Pēc starta centos ātrāk nonākt sava tempa skrējēju kolonnā, jo ceļš skriešanai visai šaurs, tāpēc sākumā skraidīju zigzagā no vienas puses uz otru, līdz beidzot nonācu starp ''savējajiem''. Līdz distances vidum, kur bija jāgriežas apkārt un jāskrien atpakaļ, skrējās normāli, bet arvien vairāk sāku just negulētās nakts iespaidu. Pēdējā kilometrā jau palika pavisam grūti, tāpēc apzināti vai neapzināti pirms finiša jūtami samazināju tempu, ar domu par nākamo skrējienu. Finišēju ar ciešamu rezultātu 28:51 un ieņēmu 211. vietu no 381 veselīgajiem jaungada iesācējiem. Šādai hipodroma trasei atzīme ne vairāk un ne mazāk par astoņi, jo kaut arī viegla trase, tomēr ļoti vienmuļa. 8/10
Pēc Pontefract parkrun mazliet atsildījos, izstaipījos un pārvilcis dubļainos apavus, braucu uz Nostell Priory parkrun, kuram starts bija 10:30. Attālums starp šiem parkrun ir vien 7 kilometri, tāpēc pat pēc nelielā sastrēguma pie iebrauktuves parkā nonācu pusstundu pirms starta. Sanāca laiks gan uzvilkt otrus (asfalta) apavus, gan aizskriet līdz tualetei, gan aprunāties ar tūristiem. Pēc mašīnu plūsmas uz Nostell Priory parku varēja nojaust, ka te būs vēl vairāk skrējēju. Daudzi jau pirms brīža redzētie Pontefract parkrun skrējienā, gan arī daudzi no citiem tuvējajiem parkrun, no kuriem varēja paspēt aptuveni 1 stundas laikā atbraukt uz šejieni. Pagājušā gada 1. janvāra dubultskrējienā abus parkrun izdevās noskriet ar ļoti līdzīgiem rezultātiem (28:39 un 28:14), otro skrējienu pat veicot ātrāk. Bet šogad par otro skrējienu mazliet uztraucos, jo esmu jūtami sliktākā formā un kājās jūtams stīvums. Kaut ko garāku par 5 kilometriem pēdējos mēnešos esmu skrējis vien pāris reizes, tāpēc bažījos par savu izturību otrajā piecītī. Diemžēl bažas piepildījās. Startā skrējēju tik daudz un trase tik šaura, ka no beigām startējot, pirmo kilometru nācās tipināt. Vietām tā iesprūdu, ka pat šķita tūliņ pāriešu soļos. Tā nu 1. km tika notipināts 6:15 min/km tempā. Otrajā kilometrā, kad skrējēji sāka izretoties, centos uzķert savu komforta tempu 5:30 min/km, bet diemžēl šādu tempu spēju noturēt tikai vienu kilometru. Kājas palika arvien nepaklausīgākas un stīvākas, tāpēc pēdējo trīs kilometru temps atkal virs 6 min/km.
kaut arī rezultāts švaks,
gads ir labi iesākts
Kā sacīt jāsaka - jaunāks nepalieku, un bez regulāras garāku distanču uzskriešanas, ir grūti noskriet vienmērīgus 10 kilometrus. Bez stīvuma kājās, nekādu citu traumu šobrīd nav, tāpēc uzrādītais rezultāts ir galīgi neapmierinošs. Traumēts esmu skrējis vēl lēnāk, bet šis bija vislēnākais (bez traumām) skrējiens starp visām manis izskrietajām parkrun trasēm. Tamdēļ noteikti vēl kādreiz atgriezīšos uz Nostell Priory parkrun, lai uzlabotu nepieklājīgo rezultātu. Ar rezultātu 30:52 ieņēmu 310. vietu no 483 pēcsvētku skrējējiem. Starp citu abos šī rīta skrējienos tika uzstādīti jauni dalībnieku rekordi tieši šajos parkrun. Trase bija salīdzinoši interesanta ar ainaviskiem parka skatiem un nelielu posmu gar ezeru, bet pāris kāpumi un divi apļi man neļauj novērtēt šo trasi augstāk par septiņi. 7/10
Piektais parkrun skrējiens astoņās dienās! Loģiski, ka tādam skrējienu kvantumam fiziski neesmu gatavs. Plus vēl bagātīgās svētku maltītes un alkoholiskie dzērieni, kā arī saspringtais darba grafiks svētku laikā. Bet apņemšanas katru sestdienas rītu sākt ar 5 kilometru skrējienu, paliek nemainīga arī šajā gadā. Pēc vakardienas diviem skrējieniem kājās stīvums pamatīgs, tāpēc iesildīties nāksies pamatīgāk. Par Glossop parkrun apmeklējumu izlēmu vien vakarvakarā, jo tāda īsta plāna, kur šorīt doties, nebija. Šogad ir klusa apņemšanās katru sestdienu skriet tikai un vienīgi vēl neskrietās parkrun trasēs, tāpēc viegli nav izlemt, kur un kā doties, jo nenoliegšu, jāskatās arī cik finansiāli izmaksās man arvien tālākie izbraucieni no mājām. Arvien biežāk mēģināšu noķert izdevīgi lētās vilcienu biļetes! Bet šorīt devos uz ziemeļu Derbyshire Peak District kalniem, kur netālu no Manchester notiek viens no tālākajiem East Midlands reģiona parkrun skrējieniem. Pats vairākkārt šajos kalnos esmu skrējis orientēšanās sacensībās, bet šoreiz šos ainaviskos kalnus gribēju parādīt Ivetai un mammai, tāpēc devāmies kalnu ciematiņa Glossop virzienā. Diemžēl laika apstākļi galīgi nebija piemēroti lai dotos kalnos. Visu rītu līņāja un kalnos necaurredzama migla. Turpceļā praktiski no kalniem neko neredzējām, galvenais bija izbraukt cauri biezajai miglai bez starpgadījumiem. Tiekot pāri kalniem, migla pazuda, bet lietus turpināja līt, tāpēc būs vien jāsamierinās ar kārtējo lietaino parkrun. Šis ir samērā jauns parkrun skrējiens, tāpēc būs interesanti redzēt cik daudz vai maz te skrējēju, un cik labi noorganizēts skrējiens. Sākšu uzreiz ar trases vērtējumu! Šādas trases trīs apļos nekad nenovērtēju augstāk par septiņi, bet šai trasei no manis tiek stabils astotnieks. Trase bija tik interesanta, ka vienu brīdi šķita, ka piedalos orientēšanās sacensību distancē, jo trasē bija tik liela dažādība, ka nācās tik skriet un ar pārsteigumu baudīt katru nākamo pagriezienu. Startējām uz asfalta celiņa, tad pa koka tiltu šķērsojam upi, seko neliels posms pa grantētu taku, tad atkal tilts, pēc tam dubļaina taka augšup kalnā, kuram seko arī dubļains noskrējiens lejup, kur jāuzmanās no saknēm un akmens pakāpieniem. Pēc tam neliels loks ap pīļu dīķi, kura vienā galā sanāk skriet gar nelielu ūdenskritumu un tad cauri tumšai krūmu un koku alejai, no kuras ārā tiek lecot pāri milzīgai peļķei. Tad seko atkal asfaltēts posms cauri parka dārzam un garām tenisa kortiem, ar pāris pacēlumiem augšup un lejup. Apļa beigās mūs atkal iedzen dubļos, kur pa ļoti slidenu taku jātiek augšā kalnā, tad seko posms pa zāli, kura daudzviet ir pārvērtusies par dubļu vannā. Un tā trīs apļus aušā un lejā, asfalts un dubļi, tilti un pagriezieni. Ja tagad jāmēģina atcerēties un salīdzināt visas 65 manis izskrietās parkrun trases, tad jāatzīst ka šī, iespējams, bija visinteresantākā parkrun trase, kādu līdz šim esmu skrējis. Skrējēju arī pietiekami daudz, lai nebūtu jāskrien vienatnē, kaut gan pašā finišā paliku pilnīgi viens :) Vienīgi žēl ka mana fiziskā jauda kājās bija ļoti vāja, tāpēc rezultāts krietni vājāks par manām ierastajām 28 minūtēm. Ar rezultātu 29:32 ieņēmu 52. vietu no 98 ''orientieristiem''. Jāatzīmē vēl viens interesants fakts - mans garmin pulkstenis uzrādīja vien 4.77 km, tātad par 230 metriem īsāku distanci. Bet visticamāk tur vainīga GPS signāla neprecizitāte kalnos un zem biezajām krūmu alejām. Pēc skrējiena tomēr mazliet izbaudījām kalnu ainavas caur mašīnas logu, braucot uz Sheffield pilsētu. 8/10
Šis Congleton parkrun man kaut kā bija paslīdējis garām, jo kartē skatījos un plānoju parkrun apmeklējumus pa Midlands reģionu un uz ziemeļiem vai dienvidiem, bet uz Velsas pusi biju pavirši uzmetis tik aci. Tā kā tagad arvien vairāk jāsāk plānot, kurš no neizskrietajiem parkrun man attāluma ziņā ir tuvāk, tad vienu vakaru piesēdos pie parkrun kartes un pa perimetru sāku mērīt visu vēl neizskrietos. Un atklājās ka Congleton parkrun ir vien stundas brauciena (80 km) attālumā no mājām, kas pat ir tuvāk nekā viens otrs parkrun, uz kuru pirms tam biju devies ar mašīnu. Tā nu šorīt cauri Stoke pilsētai devos Manchester virzienā uz šo nedzirdēto Congleton pilsētiņu. Rīts pelēks un drēgns ar smalku lietutiņu, kā jau Anglijas ziemā, bet trase solās būt jauka - trīs apļi apkārt ezeram. Braucot pēc navigācijas, nonācu gan ezera otrā krastā, nevis tur kur starts, bet tā kā ezers pietiekami mazs, tad palikšu vien šajā krastā. Tieši laikā bija neliels skrējiens gar ezera krastu, lai iesildītos pirms starta un paspētu arī ''pasēdēt''. Ķermenī vēl jūtams pēcsvētku smagums, tāpēc skrējiens nesolās viegls. Vēl vairāk situāciju sarežģīja šaurā taciņa gar ezera krastu, jo startējot no beigām, atkal pamatīgi iestrēgu aiz lēnākajiem skrējējiem. Pirmais kilometrs tā arī pagāja, vai nu lēnā riksīti, vai ar straujiem kāpinājumiem apdzenot. Kad bijām nonākuši ezera tālākajā galā, varēju jau sākt skriet savā tempā. Sajūtas smagnējas, bet solis tīri ciešams. Diemžēl pirmā kilometra raustīšanās atstāja iespaidu uz pēdējo kilometru, jo pēdējie soļi pirms finiša nepavisam nenāca brīvsolī. Bet visā visumā patīkams skrējiens, jo man jau patīk trases gar ūdeņiem un bez kalniem. Tāpēc stabils devītnieks no manis! Rezultāts 28:30 (27:54, jo startā nostāvēju pusminūti) un 139. vieta no 225 ezermaliešiem. 9/10
Šis bija pirmais šogad tiešām plānotais parkrun, kuru jau biju atzīmējis savā plānotājā krietnu laiku iepriekš, jo Milton Keynes parkrun šodien svinēja savu sešu gadu jubileju. Laicīgi bija nopirktas lētās vilciens biļetes un izpētīta pilsētas karte, kā no stacijas nokļūt līdz parkam. Bet vēl vakar vakarā nebiju pārliecināts, ka šorīt būšu Milton Keynes pilsētā. Iemesls vienkāršs - pēc lietainās nedēļas Anglijā temperatūra ir nokritusies zem nulles un pa nakti pat mīnusos, tāpēc no rītiem ceļus klāj melnais ledus un zāle sastingusi balta. Ar to pietiek, lai parkrun organizatori pieņemtu lēmumu par skrējiena atcelšanu, domājot par skrējēju drošību uz apledojušajiem parka celiņiem. Jau piektdienas vakarā sāka parādīties pirmā informācija par atceltajiem parkrun skrējieniem pa visu Angliju, arī laika prognoze naktī un sestdienas rītā nebija iepriecinoša. Tāpēc ar bažām no rīta devos uz vilcienu. Facebook parkrun domu biedru grupās ienāca ar vien jaunāki paziņojumi par atceltajiem skrējieniem, pat mans ''mājas'' Conkers parkrun tika atcelts, ko tādu pat neatceros iepriekš, jo šķita Conkers parkrun notiek jebkuros laika apstākļiem. Drošības pēc sazinājos ar vēl vienu parkrun tūristu Andrew, kuram ''mājas'' parkrun ir tieši Milton Keynes parkrun, un viņš apgalvoja ka viņu skrējiens gan notiek vienmēr, tāpēc cerēju ka nebūšu velti šajās saltajā rītā devies ārā. Šorīt tika atcelti vairāk kā 80 parkrun skrējieni! Jau kartē skatoties, Milton Keynes pilsēta šķita tāda neierasta, salīdzinot ar citām Anglijas pilsētām. Un realitātē, braucot tai cauri ar riteni, pārliecinājos vēlreiz. Pilsētas plānojums un ielu tīkls tāds simetrisks un kantains, praktiski visas ielas pilnīgi taisnas kā stigas, kas veido tādus kā kvadrātus jeb kvartālus. Ļoti atšķirīga un moderna pilsēta, atgādina ka filmās redzētos Amerikas kvartālus. Tāpēc no stacijas līdz parkam sanāca braukt pilnīgi taisni, vien palīkumojot pašā parkā. Rīts ļoti vēss, jo gaisā jūtami mīnus grādi. Pieslēdzu riteni, novilku visas biezās jakas un bikses, un devos iesildīties.
parkrun tūristi
Pirms tam gan vēl bija jāiepazīstas un jāaprunājas ar citiem tūristiem, it sevišķi vietējo aktīvistu Andrew. Šorīt pavisam šeit bijām seši tūristi, kas valkāja dzeltenos apsējus jeb atpazīšanās zīmi starp daudzajiem skrējējiem. Kopbildē gan esam pieci, jo viena kundzīte tik pirms paša starta ieradās. Skrējēju te ļoti daudz, bet labi ka starta vieta ļoti plaša, tāpēc startā nesanāca ļoti iestrēgt. Trase vienā lielā aplī, kas man tik ļoti patīk, tāpēc skrējienu uzsāku pozitīvi iedvesmots. Sākumā skrienot gar upi gan šur tur iestrēgu aiz lēnākajiem, bet tas tempu nesaraustīja, un izdevās ļoti vienmērīgs skrējiens. Neskatoties uz lielo salu un aukstumu, rīts bija saulains un arī skriešanas sajūtas ļoti labas. Šis skrējiens tikai noskriets tā brīvi bez smaguma kājās, laikam jau riteņbraukšana pirms skrējiena nāk par labu, jo pamodina ķermeni. Trase gandrīz perfekta, jo vijās gar upi un ezeru, un kā jau minēju, vienā lielā aplī. Vienīgi ar pāris kāpumiņiem, no kuriem viens bija ļoti interesants, jo kalnā bija jāskrien pa zig zag veida celiņu. Tieši dēļ šī skrējiena zigzagā nevarēju izšķirties kādu atzīmi likt. Izvēloties starp 9 un 10, tomēr likšu desmit, jo trase tiešām bija patīkama, skrējēju daudz un atmosfēra lieliska. Ar rezultātu 28:20 ieņēmu 236. vietu no 474 nosalušajiem skrējējiem. 10/10
Arī šis parkrun bija laicīgi iekļauts manā plānotājā. Barnsley parkrun šobrīd bija viens no tuvāk pieejamajiem, būtu pat varējis braukt ar mašīnu uz šo pilsētu, bet tomēr izmantoju lētās vilciena biļetes un tāpat kā pagājušo nedēļu ceļā devos ar vilcienu un riteni. Ja pirms nedēļas Milton Keynes parkrun skrējienā varēja nosalt, tad šorīt bija jāpiedomā kā lai pa biezu nesaģērbjas. No rīta bija +10 grādi janvāra beigās un patīkama saulīte spīdēja! Priekš riteņbraukšanas tomēr biju mazliet pa biezu saģērbies un plusā vēl pamanījos apmaldīties nepazīstamajā Barnsley pilsētā. Tā ka pirms skriešanas biju kārtīgi iesildījies. Labi ka telefonā ir navigācija un parkā nonācu laicīgi. Šorīt Barnsley parkrun svin 5 gadu jubileju, tāpēc pirms starta atkal sveikšanas un uzrunas, un pēc finiša varēs cienāties ar kūkām. Jau biju dzirdējis iepriekš, un arī iesildoties pārliecinājos, ka Barnsley parkrun trase ir visai kalnaina. Bet nebiju domājis ka tik ļoti! Startā diezgan pamatīgi iestrēgu, jo nebija iespēju gar malām tikt garām, tāpēc visai ilgi sanāca sēdēt aizmugurē un gaidīt kamēr skrējēju bars izretosies. Brīdī kad būtu varējis sākt uzņemt tempu, tieši biju nonācis līdz pirmajam kāpumam. Pirmajā aplī vēl tik ļoti nevajadzēja piepūlēties, bet otrajā un trešajā aplī gan pamatīgi deva pa kājām šāds kāpums.
kūkas!
Vienā aplī sanāca pat divos kalnos skriet augšā, tā ka kopumā 6 reizes bija jāpārvar šie kalniņi. Labi ka apļa beigās sanāca skriet arī lejup, kas ļāva mazliet brīvāk palidot un pirms finiša arī rūpīgāk uzkapāt. Pēc sajūtām jutu, ka šo kalnu dēļ šorīt vairāk atpūšos nekā skrienu, tāpēc pēdējā kilometrā visātrākais temps man. Bet kopumā viens no lēnākajiem parkrun skrējieniem manā izpildījumā. Nepatīk man šādas trases ar kāpumiem un vairākos apļos, tāpēc vērtējums arī tikai pieci no desmit. Gandarījumam finišā apēdu pāris visai treknas kūkas :) Kopējā atmosfēra šeit jauka un šorīt viņiem arī rekordliels skrējēju skaits. Ar rezultātu 29:04 ieņēmu 131. vietu no 244 kalnos kapātājiem. 5/10
Šis parkrun
skrējiens bija kā loterijā izlozēts! Tikai ap puspieciem no rīta izlēmu, ka
braukšu uz Warrington. Ilgu laiku nevarēju izšķirties, kur sestdienas rītā
braukt, līdz beigās nolēmu ka ar vilcienu došos uz vienu no Londonas parkrun,
bet... tieši piektdienas vakarā Virgin vilcienu mājas lapā bija kaut kādi
remontdarbi, kas neļāva iegādāties biļeti. Tas radīja nelielu apjukumu :) Uz
Londonu man no Birmingham ar vilcienu ir jāizbrauc ap 6 no rīta, bet pēdējās
vilciena biļetes var iegādāties divas stundas pirms brauciena, tāpēc nācās
likt modinātāju uz pulksten četriem, lai vēlreiz mēģinātu iegādāties biļete. No
rīta Virgin mājas lapā viss darbojās, tikai biļešu cena bija pieaugusi
trīskārt! Šis variants atkrita, un bija jāmeklē rezerves variants. Labi ka
excelī esmu izveidojis tabulu ar tuvākajiem vēl neskrietajiem parkrun, kur esmu
atzīmējis gan attālumu, gan brauciena ilgumu. Tā nu tīri pēc nejaušības
principa izvēlējos doties Manchester virzienā uz Warrington parkrun. Uzliku
modinātāju uz pulksten septiņiem, un devos vēl pasnaust, kas gan īpaši
nesanāca. Tāpēc pēc mazgulētās nakts pirms izbraukšanas izdzēru kafiju, lai
ceļā nenāk miegs un ir kaut kāds mundrums. Šis pie reizes bija arī kā
izmēģinājuma brauciens šajā virzienā uz Manchester, kuras apkārtnē notiek ļoti
daudz parkrun, lai pārliecinātos cik ātri un pa kādiem ceļiem jābrauc uz
Anglijas rietumiem. Warringtonā nonācu laicīgi, tāpēc varēju kārtīgi iesildīties un paskraidīt pa lielo stāvlaukumu.
fotogrāfam melnbaltā opcija
Skrējēju daudz, bet nemanu nevienu ar melno ''100'' kreklu vai dzelteno tūristu lenti, tikai pāris skrējēji ar sarkanajiem ''50'' krekliem. Startā brīvprātīgie tiesneši nez kāpēc baigi kavējās, sanāca diezgan ilgi stāvēt un gaidīt, un tikai ap 9:10 startējām. Šī trase paliks atmiņā kā viena no amizantākajām :) Vispirms 1. km jāizmet mazs aplis pa parku, kur sanāk ļoti liela drūzmēšanās. Pēc tam seko skaists un taisns pārskrējiens zem 3 tiltiem, pēc kuriem jāizmet neliela cilpa ap regbija laukumu pa zālienu un dubļainu taku. Un pēc tam pa to pašu taisno taku zem tiltiem atpakaļ uz parku, kur pirms finiša jāizmet vēl viens pusaplīts. Trase patika, vien tas mazais aplīts pa parku bija tāds jokains, tāpēc astoņnieks no manis. Jāpiemin vēl viens amizants fakts! Pirmo reizi parkrun skrējienā nācās finišēt pirms finiša līnijas, jo finiša koridors bija pārāk īss un visiem skrējējiem uzreiz nebija vietas. Finiša tiesneši bija izvēlējušies ļoti nepareizu vietu kur stāvēt, tāpēc finišā radās haoss un sastrēgums. Tik strauji bremzējot pirms finiša, sanāca pat uzskriet virsū priekšā skrienošajam :) Apjukums parādās arī rezultātos, jo finišā saņēmu svītrkoda kartīti ar 200. vietu, bet rezultātos esmu atrodams 189. vietā, un skaidri atceros ka finišēju aiz vīrieša, bet rezultātos priekšā ir sieviete! Tātad ar rezultātu 28:36 ieņēmu 189. vietu no 374 finišā sastrēgušajiem. 8/10
2016. gada pirmās orientēšanās sacensības! Vispār jau jauno gadu biju plānojis atklāt 20. janvārī ar nakts-o sacensībām, bet tajā vakarā sastrēgumu dēļ uz šosejas līdz sacensībām nenokļuvu. Šogad esmu apņēmies startēt tikai nopietna līmeņa mačos nevis visādās treniņsacensībās (D level), tāpēc būšu visai izvēlīgs, piedalīšos sacensībās reti, bet startēšu kvalitatīvās. Un pagājušā rudens apņemšanās arī jāturpina - vairs nekādas īsās distances (Green vai Blue), startēšu tikai garākajās (Brown vai Black). Fiziski tas iespējams būs salīdzinoši grūti un arī Anglijas ranga punktus labākus pelnītu īsākajās distancēs, bet vai tad dēļ punktiem skrienu. Tā kā šobrīd tik reti piedalos orientēšanās sacensībās, tad pasākumi un distances jāizmanto pēc pilnas programmas. Šodien starts Austrumvidzemes Līgā (East Midlands League), kur garākā Brown distance ir 9.3 km un 30 kp. Īstenībā jau dalība šā rīta sacīkstē bija zem jautājuma zīmes, jo vakar pēc Warrington parkrun skrējiena, kaut kā nelabi savilka kreisās kājas pēdu. Sāpes bija tādas, ka nācās pat klibot. Vai nu kaut ko biju sastiepis vai satriecis, vai arī kāds nervs apsaldēts vai sarauts. Centos visvisādi izvingrināt to sāpošo pēdu, bet no rīta tāpat nācās mazliet pieklibot. Pirms skrējiena mazliet iesildījos, izvingrojos un lēnām paskrēju, un beigās nebija nemaz tik traki, jo savilktā pēda atlaida sāpi, tā ka paskriet varēšu. Protams, ne jau ar pilnu jaudu, jo tagad tik reti sanāk skriet, ka nākamajā dienā tāpat to parkrun piecīti kājās jūtu, un arī distances garums neļauj mesties distancē ar visu azartu, jo potītes jātaupa un spēki jāsamēro visai distancei, lai kaut kur pusceļā nenoplīstu. Bez regulāriem treniņiem vai kaut vai parastas skriešanas, protams, ka tik garā distancē uz nekādu rezultātu nepretendēju. Vienkārši baudīšu orientēšanos un centīšos izvairīties no neglītām kļūdām uz kontrolpunktiem. Šajā Hicks Lodge mežā jau esmu skrējis vairākkārt, tāpēc apvidus pat ļoti zināms. Šo pat īsti nevar nosaukt par mežu, tāds krūmāju un pļavu mikslis ar MTB trases takām un ceļiem pa visu karti. Laiciņš šodien nav pats patīkamākais, līņā visu rītu, tamdēļ mežs būs droši vien dubļu pārpilns, bet vai tad laika apstākļi ir šķērslis orientieristiem.
mikro ieplakas meklējumos
Startā gandrīz jau sakļūdījos uz 1. kp, uzsākot virzienu pa ceļu uz pretējo pusi, bet savlaicīgi aprāvos un devos pareizajā virzienā. Pirmie trīs kontrolpunkti tādi vienkārši, bez reālām iespējām kļūdīties. Bet 4. kp gan tāds viltīgs - mikro ieplaka zaļajā. Etaps pats veicams pa taciņām, pa ceļam arī piefiksējot 5. kp vietu, bet pirms punkta zaļajā jālien tīri uz attāluma izjūtu. Ne visai pārliecinoši, atrodot arī kartē neiezīmētu mikro ieplaku, izmetu aptuveni 30 sekunžu loku, bet punktam tomēr uzdūros virsū. 5. kp tik jāizskrien cauri, tāpat kā 6. kp, tik te atkal tā nepārliecība - vai virziens precīzs. Jūtams ka kādu laiciņu (vairāk kā 2 mēneši) nav skriets dienas orientēšanās sacensībās, tāpēc nākas biežāk skatīties kartē un sekot līdzi virzienam. 7. kp arī tāds visai ''indīgs'' - zaļais pudurs kaut kādā muklājā, bet šo punktu man izceļ kāds cits censonis. Uz 8. kp kross, bet uz 9. kp iespēja atkal atcerēties par sasodītajiem angļu rožaugiem, gan kārtīgi saskrāpējos, gan novilku uz mutes :) Etaps uz 10. kp būtu jāuzsāk caur tām pašām rozēm, bet es labāk izvēlējos skriet apkārt pa pļavu. Etaps nemaz tik sarežģīts, bet atkal ļoti bieži skatījos kartē, kas protams sabremzē. Uz 11. kp gan pieļāvu reālu kļūdu! Virzienu pļavā nojauca neizteiksmīgie krūmu puduri, kurus aplokot, novirzījos krietni pa labi. Zaudēt 30 sekundes šādā taisnvirziena etapā ir daudz. Skrienot pāri pļavai uz 12. kp, atkal pamanīju jaunkundzi dzeltenajā jakā un nedaudz aiz viņas vīru NOC (Nottingham) kreklā, kurus redzēju jau dodoties prom no 4. un 5. kp. Tas ļāva apjaust, ka esmu atstarpi starp viņiem un mani pat palielinājis, kas deva gandarījumu par savu varējumu. Uz 12. kp tāds taisna virziena etaps, bet splitos kaut kā ļoti daudz zaudēju šajā etapā, varbūt sāku pagurt, jo tuvojas pusdistance, mani ierastie 5 km, pēc kuriem būtu jāmet miers :)
indīgie
13. kp atrodas tajā pašā ''indīgajā'' apvidū kur 7. kp, tāpēc šo punktu izmantoju kā orientieri, un 13. kp nonāku taktiski pareizi. Uz 14. kp tik tiešām sāku gaidīt otro elpu, jo daudzviet kur būtu varējis skriet, izvēlos mazliet pasoļot. Arī 15. kp izskatās tāds riskants, bet dubļainajā pamatnē jau ir iedzīta smuka taka kā sniegā, kas noved tieši pie punkta. Punkti no 16. kp līdz 19. kp vairāk tādi pārskrējienu etapi no viena meža masīva uz otru pāri ceļam, praktiski bez orientēšanās. Šķiet ka šaipus ceļam, kur atrodas Hicks Lodge velosipēdu centrs, lielais ezers un nesen stādītais mežs (krūmāji), iepriekš nekad neesmu skrējis, tāpēc distances beigas būs vēl interesantākas. Apbrīnojami, bet ir noskrietas 2/3 no distances un man vēl nav uznācis tā saucamais ''besis'' jeb apnikums, kurš man bieži vien piezogās tik garās distancēs. Tā kā distance ir salīdzinoši interesanta, tad par garlaicību nevaru sūdzēties. Pēc pārskrējiena iepriekšējos etapos, etaps uz 20. kp visai garš, bet lielāko daļu pa takām un... beidzot sākas arī normāli kāpumi, kuri distances sākumdaļā praktiski nebija vispār.
ne vienmēr pa taisno
ir ātrāk
Šajā etapā divas reizes nācās pāriet soļos pret kalnu. Nākamais etaps uz 21. kp šķiet bija viens no interesantākajiem visā distancē. Ir divi varianti - vai nu skriet pa labo pusi, pa taku atpakaļ augšā kalnā un tad droši punktā, vai nu skriet pa kreiso pusi gar ezera krastu un punktā nonākt no pretējās puses, kur nav tik droša piekļuve. Beigu beigās neizvēlējos nevienu no šiem variantiem, jo devos pa taisno cauri 22. kp! Šo varētu uzskatīt par kļūdu, jo mežā pret kalnu gāja krietni grūtāk, nekā ja būtu skrējis pa taku apkārt, bet taktiski izslēdzu kļūdīšanās iespēju uz 22. kp, jo jau zināju tā precīzu atrašanās vietu. Sekoja vēl maza aizķeršanās zaļajā pirms paša 21. kp, kas man šo etapa laiku padarīja par vienu no sliktākajiem. Bet uz 22. kp toties absolūti labākais laiks manā izpildījumā, jo ja visi pārējie splitlaiki bija pa otrā desmita vietām, tad etapā uz 22. kp uzrādīju 3. ātrāko splitlaiku :)
kaut kad te būs mežs
Uz 23. kp atsēdēju aiz kāda veterāna, kuru biju panācis pie 22. kp. Arī uz 24. kp sākumā virzījos līdzi pa priekšu skrienošajiem orientieristiem, bet paskrienot garām ezeram, kaut kas misējās un uz mirkli pazudu, labi ka bija 27. kp pie kura noorientēties, un turpināt virzīties uz 24. kp pa drausmīgi dubļainu taku. Distances beigas saplānotas ar vairākiem klasiskiem vidējās distances etapiem - īsiem, tehniskiem un krustām šķērsām. Ja uz 25. kp vēl nokļuvu bez problēmām, tad uz 26. kp gan kaut kas nojuka.
tehniskie etapi pirms beigām
It kā virziens bija pareizs, bet reljefs šķita neizprotams un punkta bedre atradās pavisam citur, nevis tur kur es virzījos. Labi ka divi citi orientieristi man izcēla šo punktu, jo pats iespējams būtu aizgājis te galīgi šķērsām. Uz 27. un 28. kp atkal tā pati dubļainā taka, kur atkal pamanīju jaunkundzi dzeltenajā un kungu no Nottingham. Nu jau atstatums starp mums bija krietni pieaudzis, jo viņi virzījās tikai uz 24. kp. Uz 29. kp visai nepārliecinoši kalnā augšā un cauri nenosakāmai pļavai vai izcirtumam, bet uz pēdējo 30. kp tikai kross pa plato riteņbraucēju taku. Finišs nāca grūti, bet ar patīkamu gandarījumu! Bija noskrieti 11 kilometri un prieks ka fiziski nenoplīsu, jo spēju vienmērīgi lēnā riksītī veikt visu distanci. Kājas gan jutīšu vēl pāris dienas, jo bija jūtami savilkti ikri, viens augšstilbs un abas potītes smeldza, kā arī pirms starta sāpošajā pēdā sāpes bija atgriezušās. Bet labi ka visi šie stīvumi bija slodzes dēļ, kas deva gandarījumu par labi padarītu darbu, vienīgi tā pēda mazliet uztrauc, jo tur jau tā sāpe tāda traumatiska. Ar rezultātu 1:33:47 ieņēmu 15. vietu no 23 orientieristiem, kas arī ļoti labi parādīja manu patieso fizisko varējumu garajā distancē. Rezultāts mazsvarīgs, galvenais ka izdevās visai tīrs reiss, jo kļūdās maksimums 2 minūtes atstāju, bet visu šo pusotras stundas orientēšanās skrējienu izbaudīju pilnībā.
