28 maijs 2026

Klievezers (Smiltene)

 

Category: Mazā Balva 2026 2. diena (24.05.26)
Map/area: Klievezers (Smiltene)
Organiser: OK Azimuts
Country: Latvia
Discipline: M45
8.5 km 19 kp - 1:21:48 - 11/17

Mazās Balvas otrā diena bija kā pāršķirstīt bērnības atmiņu kladi. Ļoti jocīgi tā skriet Latvijas Kausa posmu, kad vairāk vai mazāk visas punktu vietas zināmas. Starts Klievezera pludmalē. Šis ir ezers, kurā iemācījos peldēt. Ja vasarā nebiju mājā, tad visticamāk mani varēja satikt pie Klievīša. Galīgi sīki pat peldējām pāri ezeram, bet tā kā spēka nebija pārpeldēt atpakaļ, tad atpakaļ nācās skriet pa purvu, kurš vietām bija kā paklājs virs ezera. 1. kp vecajā motokrosa trasē. No trases pat vēl ir palikušas pāris virāžas mežā, un lai nokļūtu pa taisno pie punkta, jāskrien pāri lielajam tramplīnam. Uz 2. kp skaidrs, ka pa taisno cauri čūskulājam vietējie labprātīgi nedodas, tāpēc uzreiz skrēju ārā uz Jaunās ielas. Bet Zaķu ielas galā mazliet sajuka debespuses, sāku virzīties uz ziemeļiem nevis dienvidiem. Punkts netālu no mūsu karūsiņu dīķa. Ar Jāni un Ivaru cēlāmies 5 no rīta, jo no rītiem vislabāk ķērās zivis. Stādījām rekordus. Ap 10 no rīta atnākot mājā, vienmēr skaitījām kuram kanniņā vairāk zivis. Lielākās zivis salaidām mucā, lai vēlāk atdotu kaķim, bet mazākās Jāņa tētim, kurš pēc tam brauca ķert līdakas ''uz dzīvo''. 3. kp tumšajā mežā. Nekad šis meža nostūris nav paticis. Vai nu tuvējie kapi, vai bomžu būda, vai lielie lapkoki skujkoku mežā, bet kaut kas šajā vietā lika justies neomulīgi. Uz 4. kp mazliet garāks pārskrējiens uz Silvas mežu. Vispirms pa tiltiņu pāri Abulam un cauri vasarnīcu rajonam. Agrāk gan tur bija izgāztuve, kuru vēlāk izlīdzināja un pārvērta par pļavu. Tagad jauks vasarnīcu rajons, kur vairākiem orientieristiem ir vasaras mājas. Neesmu drošs vai ar vienu kāju neiekāpu tur olīvzaļajā, jo aiz pirts viena daļa pļavai bija zīmēta dzeltena un otra olīvzaļa. Pats 4. kp blakus jaunaudzītei, kurā pērnā gada Azimutā ilgi nevarēju atrast vienu no kontrolpunktiem, tāpēc šoreiz locīju apkārt tai vietai. 

Skrienot uz 5. un 6. kp varēju atcerēties, cik bieži te esmu staigājis pirms aptuveni 25 gadiem plānojot distances un liekot kontrolpunktus Azimutam, jo ļoti rūpīgi piegāju uzticētajam darbiņam. Man šķiet vienā no Azimuta sezonām 4 vai 5 kārtām biju distanču priekšnieks. Savukārt uz 7. kp jāskrien garām vecajai šautuvei, kur laikam mednieki trenējās šaut. Te varēja salasīt tukšās medību čaulas, kurām gan pielietojuma nekāda nebija un tāpat kaut kur mežā vai upē tika izmētātas. 8. kp pie stādaudzētavas sētas, bet 9. kp pie Sprenīšu avota. Agrāk uz šo vietu nācu brīnīties, kā ūdens caur burbuļojošām smiltīm tek laukā no zemes. Tagad kad sen vairs nedzīvoju Smiltenē, šī vieta ir izveidota kā tūrisma objekts un ļoti daudzi te brauc pēc dzeramā ūdens. 

Uz 10. kp garais etaps pāri purvam. Ja vien kāds zinātu, cik daudz stundas esmu pavadījis tajā purvā, un cik daudz bebru dambjus tur izjaucis. Atceros, ka diezgan regulāri ar vecajām kartēm devos tur cīnīties ar bebriem, jo negribējās ka smuks mežs pārvēršas par ezeru. Arī ekspedīcijā gar Abulu ir iets vairākas reizes, jo gribējās atrast to vietu, kur tad sākas upe. Kā redzams kartē, netiku galā ar tiem bebru nedarbiem, tur viss ir pārpurvojies. Tāpēc nebija vēlme tur atgriezties. Atlika izvēlēties kreiso vai labo ceļu variantu. Izvēlējos labo variantu, jo tur praktiski nebija jāorientējas. Beidzot šosezon garajā distancē ir labas sajūtas, nav jācīnās ar vēdera problēmām un arī nav tas smagnējais solis. Protams, te pa ceļu skrienot, gribētos jau 5 min/km tempu nevis 6 min/km kruīzu, bet laikam jau jāsamierinās, ka ātrāks vairs nekļūšu. Cīnoties uz 11. kp, sapratu cik tomēr mežs pa šiem gadiem ir mainījies un šī vieta pat kļuvusi nepazīstama, jo arī 12. kp rajonu vairs īsti neatpazinu, kaut gan arī tajā bedrainajā kalniņā ir veikti bērnības dienu izpētes darbi. Tur agrāk bija mežabrāļu bunkurs. Visvairāk ir žēl par 13. kp rajonu. Mežs ar iespaidīgām reljefa formām ir pārvērsts parastā izcirtumā. Uz 14. kp gar kontūriņu atcerējos, ka šodien tak skrienu garo distanci. Pulkstenis jau rāda stundu, tāpēc var iesūkt želeju, jo pie 15. kp būs ūdens, kaut gan tā īsti nemaz neprasījās. Uz 15. kp kā jau vietējais Drandas upi šķērsoju pa ceļu pāri tiltam. Aiva pie punkta pasniedza ūdens glāzi un noteica, ka tikai vietējie skrien no tās puses, pārējie laužoties kaut kur no upes džungļiem laukā. 

Distances beigu daļā sastrādāju pāris dumības, jo uz saguruma fona kļuvu paviršs un ''ai es tak te visu zinu''. Uz 16. kp pilnīgi nevajadzīgi atgriezos uz grants ceļa, kaut gan punkts bija jāņem no otras puses pa mazo taciņu. Bet uz 17. kp apmaldījos pats savā mežā. Pilskalna mežu agrāk tā pārzināju, ka mierīgi ar baltu lapu tur atrastu kontrolpunktus. Jāizvēlas kā aplocīt stāvo Priesterkalnu. Varētu pa kreiso pusi pa stigu, bet tā stiga arī ir visai kalnaina. Tieši tur jaunībā nomaucos ar slēpem un izsitu atslēgas kaulu, un tāpēc uz slēpēm vairs nekāpju. Vislabākais variants izskatās pa labo pusi pa mazo taciņu gar vakardienas 5. kp, tur būs vismazākais kāpums jāpievar. Diemžēl pirms paša punkta pārķēru takas un pazudu. Attapos pie džīzaskraistsuperstār koka skulptūras. Baigā paviršība sanāca, bet labi ka biju noķēris ZuzānSandi, tas iedeva motivāciju pie 18. kp viņu saķert un uz 19. kp gar pilskalnu lidot ar pilnu jaudu. 

Finišēt pilskalna pļaviņā Latvijas Kausa posmā, tas bija kā bērnības sapņa piepildīšana. Tāds prieks par Azimuta komandu, par tik labu sacensību noorganizēšanu, un iespēju man atgriezties bērnības takās. Ja vien nu jau pirms vairāk kā 20 gadiem nebūtu pārcēlies uz Angliju, es droši vien būtu daļa no šīs Azimuta komandas, ja ne pat vairāk, jo bija sajūta, ka Aldis vēlas kaut kad nākotnē nodot man savus pienākumus, arvien vairāk iesaistot Azimuta kārtu organizēšanā. Šobrīd esmu valmierietis un pārstāvu Burkānciema komandu, bet Smiltenes mežos vienmēr būs prieks atgriezties un pakavēties atmiņās.


25 maijs 2026

Klievezers (Smiltene)

Category: Mazā Balva 2026 1. diena (23.05.26)
Map/area: Klievezers (Smiltene)
Organiser: OK Azimuts
Country: Latvia
Discipline: M45
4.6 km 19 kp - 43:52 - 10/19

Šo Latvijas Kausa posmu es gaidīju ļoti. Klievezera mežs ir vieta, kur es bērnībā izaugu kā orientierists. Ļoti daudz laika esmu pavadījis gan pie Klievezera, gan pilskalna mežā. Nav tādas vietas, kur šajā mežā es nebūtu bijis. Savulaik arī Azimutam šajā mežā plānoju distances. Tāpēc uzzinot, kur Mazās Balvas 1. dienā būs starts, uzreiz bija skaidrs kāds būs distances plānojums. Pirmie punkti riebīgajā mežiņā aiz pilskalna, tad pāris etapi lielajā reljefā, tad distances vidusdaļa Klievezeram pa ziemeļu pusi, tad kādi etapi karūsiņu dīķa mežā, un tad pāri zaļajam purvam atgriezīsimies uz pilskalnu. Precīzi uzminēju distances plānojumu! Mežs pa 30 gadiem ļoti ir izmainījies, daudzviet pārvērties džungļos. Būšu godīgs - man vecā karte jeb ''krievene'' patika daudz labāk. Nekā lieka tajā kartē un reljefs ļoti labi uztverams. Jaunā karte tik raiba, ļoti dominē zaļā krāsa, un izskatās ka pat reljefs ir mainījies, vai nu arī sazīmēti vairāk sīki ieloki, ieplaciņas un pauguriņi. Nezinu kā tiem kas skrēja šeit pirmo reizi, bet man bija pārāk daudz liekas informācijas kartē. Un ja jau esmu subjektīvs, tad ne visai patika distances plānojums. Ilgvars bija saplānojis pāris punktus nesmukākajās vietās (1-2, 7-8, 10-11), es būtu skaistāku plānojumu izvēlējies, izvairoties no džungļiem un vairāk palaidis pa balto mežu pie pilskalna un tālajā galā pie Zaķu ielas. Kā tad man gāja savā bērnības mežā? Negāja. Fiziski esmu bedrē un paskriet savā tempā joprojām nevaru. Tā kā distance nepārsteidza, tad 1. un 2. kp paņēmu ļoti prātīgi, uz 3. un 4. kp kartē ieskatījos minimāli, bet uz 5. kp 1 minūtes kļūda. Priesterkalns labi zināms, bet nenolasījās man tas ieloks terasē starp horizontālēm, tāpēc biju pa zemu un paskrēju garām punktam. Uz 6. kp atkal kartē varēju neskatīties, skaidrs ka punkts dziļajā Klievīša ieplakā, bet 7. un 8. kp ļoti nepatika. Tur tas mežs, rupji sakot, ir tā sadirsts, ka vienmēr negribīgi lienu iekšā tajos džungļos. Arī uz 9. kp varēja turpināt lauzties pa džungļiem, bet es izvēlējos godīgi apskriet apkārt. Tajā mikroieplakā vienmēr tiek likts punkts. Nu bet 10. un 11. kp es nebūtu vispār licis. Gribējās jau lai citi Latvijas orientieristi redz cik skaists mežs Smiltenē, bet šie abi punkti ritīgos Brantu džungļos. Te satiku ukraiņu draugu Vaļeru, kurš laikam bija sakļūdījies kaut kur, jo startēja 2 minūtes pirms manis. Man tas skriešanas ātrums nekāds, tāpēc uz 12. kp Valērijs aizskrēja vienkārši prom no manis. Uz 13. kp atkal etaps kur kartē nav jāskatās, tāpat kā 14. kp pāri dzērveņu purvam labi zināms. Uz 15. kp izmantoju iespēju apskatīt nākamo etapu, jo šādu etapu jau biju paredzējis. Tāpēc pāri zaļajam purvam uz 16. kp bez domāšanas apkārt pa taku. 17. kp tīrākā formalitāte, bet uz 18. kp ieberzos. Ir gan plusi, gan mīnusi tam, ka tik ļoti labi pārzini apvidu. Plus tāds, ka daudz kur varēju skriet, kartē neskatoties, jo jau zinu kur būs punkts. Bet mīnus tāds, ka daudz kur veicu pārāk lielus līkumus pa takām, jo zinu kas sagaidāms pa taisno. Uz 18. kp zināju, ka tā nogāze pa taisno ir galīgi neskrienama, tāpēc izvēlējos locīt apkārt pa stigu. Vismaz 1 minūte zaudēta, jo līkums bija pārāk liels. Tad jau labāk būtu skrējis caur purvu, ja gribēju izvairīties no tās nogāzes. 

Pēdējais 19. kp pa taku uz pilskalna pļaviņu, kur finišs ir bijis neskaitāmiem Azimutiem, 8CBR kausiem un šķiet pāris Mazās Balvas arī te iepriekš jau ir notikušas. Kļūdās pazaudēju aptuveni 2 minūtes, pārējais laiks zaudēts tīri uz fizisko formu, tāpēc pieticīgā 10. vieta. Ar tik labām apvidus zināšanām, man šo distanci stabili būtu bijis jāveic vismaz 35 minūtēs, bet ko tur slēpt, es pāris vietās distancē pat gāju, jo vienkārši nevarēju paskriet. Nekas. Tāpēc jau nebūšu negatīvs. Prieks redzēt tik daudz orientieristus savās bērnības takās un liels paldies Azimutam, Aldim, Otāram, Ilgvaram un pārējiem par šiem orientēšanās svētkiem Smiltenē. Interesanti, ka M45 grupā šodien sanāca uzskrieties arī ar saviem jaunības dienu cīņu biedriem  - Andri Lapiņu (Lapinenu), Jāni Matveju (Džoni), Raivi Grīviņu (Raikinu), Sandi Zuzānu (Blomes čali) un Jāni Butānu (Burkānu). Tik daudz atmiņu par šo mežu. Kā pirms 35 gadiem te sāku, tā joprojām turpinu orientēties!


22 maijs 2026

Ķeņģupīte (Valmiera)

 

Category: Valmieras Magnēts 2026 8. kārta (21.05.26)
Map/area: Ķeņģupīte (Valmiera)
Organiser: ZVOC
Country: Latvia
Discipline: V45
4.9 km 19 kp - 46:29 - 4/5
Jāatzīst kā ir - esmu baigā neformā pirms gaidītākā Latvijas kausa posma Smiltenē. Lāči pat skrien ātrāk, nekā es pārvietojos mežā. Šķiet ziemā kaut kad pa daudz kilometrus esmu saskrējis un tagad esmu bedrē. Svara ziņā ne tuvu neesmu Open100 grupai, bet pa apvidu skrienas ļoti smagnēji. Nav vajadzīgā viegluma, kas nedaudz ir nositis skrietprieku. Ja pērn skrēju pa mežu gan otrdienās, gan trešdienās, gan ceturtdienās, un ik pa laikam arī brīvdienās, tad šosezon esmu skrējis tikai vienā Meridiānā un nevienā Azimutā. Labi ka vismaz saņemos uzskriet Magnētā. Ķeņģupītes mežu pārzinu gandrīz tik pat labi kā Smiltenes mežus, tāpēc te vairāk skriešana nekā orientēšanās. Bet paskriet pa tiem mellenājiem ta nevaru! Cepums Līgai par distances plānojumu, jo virzienu maiņas lika pastrādāt ar kompasu un pāris etapos pat bija jāorientējas. Aptuveni 1 minūtes kļūdu pieļāvu uz 4. kp, nolecot no virziena un sākot lasīt neizprotamo reljefu. Kaut ko tur Strautnieks nav līdz galam uzzīmējis, jo es aizskrēju pa labi uz pauguru, kurš kartē nemaz nav iezīmēts. Grava gar Abulu vienmēr ir izaicinoša, bet baltā meža mellenāji labi pārbauda spēju noturēt virzienu. Beigās biju tā saguris, ka 17. un 18. kp diezgan neveikli atradu. Kopumā jau jauki, bet nu tas pārvietošanās ātrums ir kritiski zems. Gandrīz vai kauns, ka tik lēnu skrienu. Vēl jau nav tik vecs, lai vienkārši baudītu mežu, gribas vēl izbaudīt orientēšanos žiglākā tempā.

18 maijs 2026

Paulēni (Valmiera)

 

Category: Valmieras Magnēts 2026 7. kārta (14.05.26)
Map/area: Paulēni (Valmiera)
Organiser: ZVOC
Country: Latvia
Discipline: V45
5.3 km 13 kp - 45:01 - 4/8
Šis šķiet ir visgarlaicīgākais orientēšanās apvidus Valmierā. Mežs jau skaists, bet tik daudz taku un izcirtumu, ka te orientēšanās vienkārši pārvēršas par krosu. Man pret skrējējiem šeit nav ko likt pretī. Atliek sacensties ar sevi un jacenšās nepārcensties, jo dažviet ir arī mazliet jāorientējas. Piemēram, 10. kp bija pilnīgā nekurienē, vienkārši jāmauc punktam pa pieri. Bet uz 11. kp kļūdījos, jo no paraugkartes nebiju pārzīmējis jaunos izcirtumus. Tajā etapā izcirtums bija izzāģēts vēl garāks, tāpēc kļūdaini novirzījos grāvim pa kreisi, un tad vienkārši paskraidīju pa abiem krastiem šurpu turpu, līdz trāpīju uz punkta akmens. Pārējā distance tikai skriešana, izvēlies taku vai virzienu un tik skrien.

10 maijs 2026

Vestiena (Madona)

 

Category: Latvijas Čempionāts garajā distancē 2026 (09.05.26)
Map/area: Vestiena (Madona)
Organiser: OK Arona
Country: Latvia
Discipline: M45
9.5 km 17 kp - 1:43:11 - 17/20

Tiku pie rūgtas mācības. Un kur? Latvijas čempī! Pavisam vienkāršs ieteikums - pirms skriešanas neēdiet auzu putru ar melleņu ievārījumu. Vienmēr biju ēdis ar medu, bet šorīt nezinu kāpēc saēdos melleņu zapti. Uhh kas tā bija pa kļūdu! Garā distance izaicinoši superīga, atliek tik skriet un baudīt, bet man pirms 6. kp tā sagrieza vēderu, ka no baudīšanas vairs nekā. Grūti skriet, ja vēders visu laiku burbuļo un pie pakaļas mīna, kura jebkurā brīdī var sprāgt. Ar šādām sajūtām veicu 2/3 distanci un sākot no 8. kp vairāk gāju nekā skrēju.
Distanci iesāku brutāli, jo uz 1. kp devos pa līniju un nenojautu, ka tā grava ir tik dziļa. Ok, no šādām vietām jāizvairās. Tāpēc uz 2. kp uzreiz skrēju apkārt dziļajai gravai, lai punkta neizteikto ielociņu paņemtu no otras puses. Pie punkta satiku Sandi no Siguldas un nodomāju, ka viņš skrien M40 distanci, tāpēc pat neapsvēru domu par sadarbību. Izrādās gan ka viņš arī skrēja M45 un bija pamatīgi kļūdījies uz pirmajiem punktiem, tāpēc biju panācis bijušo Surikatu pa 6 minūtēm. Uz 3. kp pirmais garais etaps, kurā gan daudz variantus nesaskatīju. Caur izcirtumu jāvirzās tik uz lielo gravu un tad jau tik jāmeklē pareizo ieloku. Sanāca diezgan labi, ko nevar teikt par nākamajiem 2 etapiem. Uz 4. kp, izvairoties no vēl vienas graviņas, izmetu pārāk lielu loku. Nav pierasts skriet 5 metru horizontālēs kartē, tāpēc ne vienmēr izdodas novērtēt, cik dziļa tā grava būs dabā. Uz 5. kp parasta un prasta virziena kļūda, neprecīzi izejot no 4. kp. Uz 6. kp obligāti jāapmeklē dzirdināšanas punkts, no kura var izvēlēties ceļus, pa kuriem turpināt etapu. No labās puses vienkāršāka pieeja punktam, tāpēc izvēlos labo variantu. Skrienot pa ceļu, sākās pirmās vēdera problēmas. Želeju vēl nebiju iedzēris, tikko izdzertā ūdens glāze cerams arī nebija pie vainas, tātad brokastīs kaut kas nelāgs apēsts. Cerēju ar pāris ''gāzītēm'' šo problēmu atrisināt, bet vēders ir tā sagriezies, ka pirms punkta gribot negribot jāpāriet uz soļiem. Pie 6. kp sanāca pavadīt vēl kādas liekas 30 sekundes. Kāda dāma prasīja, lai parādu kur atrodamies. Savā kartē zinu, bet viņas kartē nevaru atrast šo vietu. Atceroties kā Kurzemes pavasarī pametu divus nosalušos puikas šādā pat situācijā, šoreiz nevarēju tā darīt. Pusminūte zaudēta, bet atradu viņas kartē manu 6. kp (diezgan tālu no viņas punkta). Uz 7. kp gāju un domāju, šī ir pēdējā iespēja izstāties, jo tik tuvu finišam vairs nebūšu. Bet ja nu pāriet tās sāpes vēderā, tāpēc jāturpina. Atzīmējoties 7. kp kopā ar Mārtiņu no M50 grupas, mazliet pastāvējām, lai izdomātu kā veikt garo etapu. 

Beidzot kārtīgs garais etaps, dēļ kā mēs mīlam orientēšanās sportu. Vairāk kā 2 kilometru garš! Ir variants skriet pa ceļiem caur startu. Mārtiņam tieši tāds pats etaps pāri kartei un viņš saka, ka skries pa taino. Nu labi, sekoju Godiņam. Līdz purvainajam izcirtumam izturēju līdzi Mārtiņam, kamēr vēders atkal lika pāriet uz soļiem. Izlienot cauri pirmajai gravai, mani panāca Valdis no Siguldas, kurš startēja 3 minūtes aiz manis. Tad nu atlikušo etapu līdz 8. kp veicām kopā. Šur tur gājām, šur tur skrējām, un šur tur arī peldējām, nesaprotot kur kartē esam, bet ātrāk vai lēnāk izcirtums pirms 8. kp bija jāsasniedz. Pirms punkta man nācās laist Valdi prom, jo bija sajūta, ka nu gan ir bikses jāvelk nost. Bet nekā. Un tas ir visstulbākais, kad šķiet tūliņ būs, bet ir tikai kārtīgs pērkons biksēs. Paskriet ar šādām sajūtām ir nereāli, gan jau katrs to ir kādreiz piedzīvojis. Kā ir tā ir, turpinam meklēt tos oranžbaltos. Vispirms gan milzīgs paldies Aigaram par šo garo etapu uz 8. kp. Grūti tā tagad atcerēties, bet šķiet šis bija garākais etaps, kādu Latvijā esmu veicis. Atceros, ka Jukolā 1. etapā uz 1. kp skrēju aptuveni 3,5 km garu etapu. Tagad skatoties kartē, vislabākais variants būtu bijis aizskriet pa ceļu līdz dzirdināšanas punktam, kur padzēros pēc 5. kp, tad pa kontūrstigu līdz ceļam aiz izcirtuma, un tad jau beigās pa mazajiem mežizstrādes ceļiem uz lielo izcirtumu pirms punkta. Etapā uz 9. kp beidzot izsūcu līdzpaņemto želeju, padzēros ūdeni un pamatīgi izbesījos gravās. Nu jau bija klāt arī fizisks sagurums, jo pat ejot apvidus ir fiziski smags. Etaps uz 10. kp paliks atmiņā ar nu jau ierasto Malankova mākslas darbu. Bet tas viņa zīmēšanas stils jau ir atkosts, jāorientējas pēc reljefa. Kartē iezīmētās kontūras un veģetāciju maiņas no gaiši zaļa uz tumšāku vai dzltenāku vietām ir tikai lieka informācija kartē, jo dabā izskatās pavisam savādāk. Jo lēnāk pārvietojies distancē, jo labāk redzi šādas neprecizitātes. Ātri skrienot, varbūt pat nevar pamanīt šīs neprecizitātes, un tad var gadīties kāda kļūda, orientējoties pēc zaļās vai dzeltenās krāsas. Visdrošāk ir orientēties pēc brūnās un arī zilās krāsas. Īsie etapi uz 11. 12. un 13. kp tika godīgi nosoļoti, lai vēders vismaz saņemās pēdējam cēlienam pirms finiša. Uz 14. kp pa ceļu un izcirtuma malu skrēju, bet pirms punkta atkal jāpāriet soļos. Pirms punkta mani noķēra Vaļera un Gača. Ok, jāsakož zobi un vismaz līdz 15. kp paskries ar viņiem. Pēdējie 2 kontrolpunkti salīdzinoši vienkārši, tāpēc tādā pussolī imitēju skriešanu un finišā nonācu, kā Kārlis Eiduks teiktu, fiziski iztukšots bet milzīgi piepildīts. 

1 stundu un 43 minūtes nav fiziski viegli cīnīties apvidū, bet gandarījums par pieveiktu garo distanci ir labais, jo nemaz tik bieži nesanāk veikt šādas klasiskas garās orientēšanās distances. Vēdera problēmu dēļ kādas 10 minūtes varētu nomest un rezultātos būtu pāris vietas aiz Valda, jo mežā temps mums bija visai līdzīgs. Tādas īstas kļūdas bija uz 4. un 5. kp, katra pa aptuveni pusminūtei, bet pārējos punktus paņēmu tieši tā kā biju plānojis distances laikā. Līdz Jukolai vēl mēnesis, fiziski jau neko vairāk neuzkačāšu, bet nu pie ēšanas gan japiedomā, nevar ēst ko pagadās. Labāk lai distancē ir vieglas kājas nevis smags vēders. Vakarā bija vēl plāns aizlaist uz netālajām Pļaviņām noskriet piecīti jeb tādu labu recovery skrējienu, bet vēders joprojām streikoja pat mašīnā sēžot, un izrādās nav man vairs tīru kreklu līdzi, jo aizmirsu paņemt līdzi Burkānciema kreklu, tāpēc mežā nācās doties ar pilsētas kreklu. Pļaviņu piecītis jāatstāj citai reizei un pa Ērgļu rallija ceļiem jādodas mājā.

08 maijs 2026

Mazsalaca

 

Category: Valmieras Magnēts 2026 6. kārta (07.05.26)
Map/area: Mazsalaca
Organiser: ZVOC
Country: Latvia
Discipline: V45
5.4 km 17 kp - 50:27 - 3/5

Katru gadu vismaz viena Magnēta kārta notiek Mazsalacas Skaņākalna dabas parkā, tāpēc mežs visai pazīstams, un praktiski visas kontrolpunktu vietas jau zināmas un iepriekš izskrietas. Bet šādi tādi pārsteigumi jau tomēr bija. Pirmie 4 kontrolpunkti bija muižas parkā, kurā šķiet iepriekš biju skrējis tikai Fizkultūre stundas skrējienā. Orientēšanās tur parkā vienkārša, tāpēc tāda laba iesildīšanās pirms meža punktiem. 5. kp rajons nekad nav paticis, nesaprotu ko tur Malankovs ir uzzīmējis un ko nav uzzīmējis. Tālāk sekoja vairāki etapi, kur jāatmetās pret kādu izteiktu orientieri (grāvi, stigu, taku) un tad tik precīzi jānoorientējas. Uz 11. kp devos pa kartē neiezīmēto slēpošanas taku, uz kuras šovakar vislielākais pārsteigums. Takas vidū milzīga čupa! Tā runā, ka to tur lācis atstājis. Vēlāk uzzināju, ka tik tiešām šeit esot manīts lācis. Tieši vakar kaut kur lasīju, ka Latvijā nu jau esot apmēram 190 lāču. Es pat nezinu ko darītu, ja nāktos sastapt to zvēru, bet pagaidām nav dzirdēts, ka kāds orientierists būtu mežā saticis lāci. Uz 12. kp devos gar nezvēra Velna alu, bet uz 13. kp zaudēju visai daudz laiku, cīnoties pa Salacas nogāzi. Arī pie 15. kp grūti saprast, kas kartē ir zīmēts, bet bariņā ar Andu, Noru, Baibu, Rebeku un Dainu atradām to punktu. Uz 16. kp varēja kārtīgi izlocīt kājas pa asfaltēto meža ceļu. Tā aizrāvos ar skriešanu, ka mežā ielecu pie pirmā ceļa līkuma. Cīnoties caur zaļo, Anda ar Rebeku un Dainu mani pat apdzina, jo no ceļa uz punktu devās nākamajā līkumā. Līdz finišam tā arī viņas nenoķēru. Kā vienmēr Mazsalacā feins krosiņš, tik kaut kā baigi netīras beigas sanāca. Sākot ar 13. kp visus beigu punktus ņēmu ļoti nepārliecinoši. Vai nu biju piekusis jau, jo pēdējā laikā ļoti maz skrienu, vai nu jau taupījos Latvijas Čempionātam garajā distancē.

02 maijs 2026

Ķeņģupīte (Valmiera)

 

Category: Valmieras Magnēts 2026 5. kārta (30.04.26)
Map/area: Ķeņģupīte (Valmiera)
Organiser: ZVOC
Country: Latvia
Discipline: V45
4.6 km 18 kp - 46:42 - 3/8

Šovakar sanāca ļoti interesants piedzīvojums. Mežs pie Abula, protams, ļoti pazīstams, bet šoreiz diezgan neskrienams. Līga distanci bija saplānojusi pa visām šīs kartes izaicinošākajām vietām. Jau uz 1. kp Abula stāvie krasti, kurus nācās atstrādāt augšā lejā līdz pat 5. kp. Tālāk sekoja fiziski mazliet vieglāks etaps uz 6. kp, bet uz 7. kp kļūdījos ar ceļa izvēli. Vajadzēja skriet apkārt, bet es izvēlējos lauzties caur gravu. Cīņā ar kritušajiem kokiem pat saplēsu bikses. Baltajā mežā no 8. līdz 11. kp darbs ar kompasu, kurš gan neklausīja šovakar, tāpēc visai līki tie ceļi starp punktiem. 12. un 13. kp uz atmiņu, jo taka gar Abulu ir skrieta neskaitāmas reizes. Uz 14. kp neliela cīņa arī ar Ķeņģupītes gravu, bet uz 15. kp tāds garāks pārskrējiens uz distances neskrienamo beigu daļu. Ne uz, ne no 16. kp skriešana nekāda. Vispirms jācīnās izcirtumā ar nozāģētajiem kārkliem, kuri pa visu zemi un to sprunguļi atstāti tā, ka visai viegli var arī uzdurties. Vienā brīdī tomēr sapinos un nogāzos. Atlika tik nopriecāties, ka neuzdūros uz neviena no tiem kātiem. Zaļais punkta rajonā tikai laužams, labi ka punkts pie izteikti liela koka. Pašās distances beigās neliels krosiņš no 17. kp līdz finišam caur 18. kp. Finišā instinktīvi ar pirkstu vēlos apstādināt laiku pulkstenī. Bet... pulksteņa nemaz vairs nav uz rokas. Neliels šoks. Kurā brīdī to esmu pazaudējis!? Paķēru no mašīnas telefonu, ar domu, ka varbūt ar Bluetooth varēs savienot un kaut kur mežā atrast to pulksteni. Jāiet visa distance pretējā virzienā vēlreiz. Aizgāju līdz 17. kp, bet sapratu, ka tas tak ir nereāli. Nereāli būtu atrast pulksteni 16. kp džungļos. Un jāatceras jau tieši caur kuriem krūmiem skrēju. Nu neko, jāsamierinās, pulkstenis ir pazaudēts.
Mājā mazgājoties dušā, pamanīju ka uz rokas ir baigā rēta. Atceros kā nokritu izcirtumā pirms 16. kp un iespējams tieši tur norāvu no rokas pulksteni. Nākamajā rītā devos uz to vietu meklēt, jo aptuveni atceros kur nomaucos. Ja nebūs tur, tad apstaigāšu vēl pāris vietas distancē, kur cīņā ar krūmiem varētu noraut pulksteni. Ir labas ziņas un ir sliktas ziņas. Pulksteni izdevās atrast zālē starp kārkliem, tieši tur kur nopriecājos, ka neuzdūros uz kātiem. Bet trieciens ir bijis tāds, ka ar robu ir pārrauta pulksteņa siksniņa, un tagad jāmeklē kur nopirkt jaunu. Atziņa. Tātad pēc orientēšanās distances ir jāatceras kurā vietā nokriti vai kur saplēsi bikses vai kur saskrāpēji rokas, nevis kur atradi kontrolpunktus.