Map/area: Klievezers (Smiltene)
Organiser: OK Azimuts
Country: Latvia
Discipline: M45
8.5 km 19 kp - 1:21:48 - 11/17
Mazās Balvas otrā diena bija kā pāršķirstīt bērnības atmiņu kladi. Ļoti jocīgi tā skriet Latvijas Kausa posmu, kad vairāk vai mazāk visas punktu vietas zināmas. Starts Klievezera pludmalē. Šis ir ezers, kurā iemācījos peldēt. Ja vasarā nebiju mājā, tad visticamāk mani varēja satikt pie Klievīša. Galīgi sīki pat peldējām pāri ezeram, bet tā kā spēka nebija pārpeldēt atpakaļ, tad atpakaļ nācās skriet pa purvu, kurš vietām bija kā paklājs virs ezera. 1. kp vecajā motokrosa trasē. No trases pat vēl ir palikušas pāris virāžas mežā, un lai nokļūtu pa taisno pie punkta, jāskrien pāri lielajam tramplīnam. Uz 2. kp skaidrs, ka pa taisno cauri čūskulājam vietējie labprātīgi nedodas, tāpēc uzreiz skrēju ārā uz Jaunās ielas. Bet Zaķu ielas galā mazliet sajuka debespuses, sāku virzīties uz ziemeļiem nevis dienvidiem. Punkts netālu no mūsu karūsiņu dīķa. Ar Jāni un Ivaru cēlāmies 5 no rīta, jo no rītiem vislabāk ķērās zivis. Stādījām rekordus. Ap 10 no rīta atnākot mājā, vienmēr skaitījām kuram kanniņā vairāk zivis. Lielākās zivis salaidām mucā, lai vēlāk atdotu kaķim, bet mazākās Jāņa tētim, kurš pēc tam brauca ķert līdakas ''uz dzīvo''. 3. kp tumšajā mežā. Nekad šis meža nostūris nav paticis. Vai nu tuvējie kapi, vai bomžu būda, vai lielie lapkoki skujkoku mežā, bet kaut kas šajā vietā lika justies neomulīgi. Uz 4. kp mazliet garāks pārskrējiens uz Silvas mežu. Vispirms pa tiltiņu pāri Abulam un cauri vasarnīcu rajonam. Agrāk gan tur bija izgāztuve, kuru vēlāk izlīdzināja un pārvērta par pļavu. Tagad jauks vasarnīcu rajons, kur vairākiem orientieristiem ir vasaras mājas. Neesmu drošs vai ar vienu kāju neiekāpu tur olīvzaļajā, jo aiz pirts viena daļa pļavai bija zīmēta dzeltena un otra olīvzaļa. Pats 4. kp blakus jaunaudzītei, kurā pērnā gada Azimutā ilgi nevarēju atrast vienu no kontrolpunktiem, tāpēc šoreiz locīju apkārt tai vietai.
.JPG)
Skrienot uz 5. un 6. kp varēju atcerēties, cik bieži te esmu staigājis pirms aptuveni 25 gadiem plānojot distances un liekot kontrolpunktus Azimutam, jo ļoti rūpīgi piegāju uzticētajam darbiņam. Man šķiet vienā no Azimuta sezonām 4 vai 5 kārtām biju distanču priekšnieks. Savukārt uz 7. kp jāskrien garām vecajai šautuvei, kur laikam mednieki trenējās šaut. Te varēja salasīt tukšās medību čaulas, kurām gan pielietojuma nekāda nebija un tāpat kaut kur mežā vai upē tika izmētātas. 8. kp pie stādaudzētavas sētas, bet 9. kp pie Sprenīšu avota. Agrāk uz šo vietu nācu brīnīties, kā ūdens caur burbuļojošām smiltīm tek laukā no zemes. Tagad kad sen vairs nedzīvoju Smiltenē, šī vieta ir izveidota kā tūrisma objekts un ļoti daudzi te brauc pēc dzeramā ūdens.
Uz 10. kp garais etaps pāri purvam. Ja vien kāds zinātu, cik daudz stundas esmu pavadījis tajā purvā, un cik daudz bebru dambjus tur izjaucis. Atceros, ka diezgan regulāri ar vecajām kartēm devos tur cīnīties ar bebriem, jo negribējās ka smuks mežs pārvēršas par ezeru. Arī ekspedīcijā gar Abulu ir iets vairākas reizes, jo gribējās atrast to vietu, kur tad sākas upe. Kā redzams kartē, netiku galā ar tiem bebru nedarbiem, tur viss ir pārpurvojies. Tāpēc nebija vēlme tur atgriezties. Atlika izvēlēties kreiso vai labo ceļu variantu. Izvēlējos labo variantu, jo tur praktiski nebija jāorientējas. Beidzot šosezon garajā distancē ir labas sajūtas, nav jācīnās ar vēdera problēmām un arī nav tas smagnējais solis. Protams, te pa ceļu skrienot, gribētos jau 5 min/km tempu nevis 6 min/km kruīzu, bet laikam jau jāsamierinās, ka ātrāks vairs nekļūšu. Cīnoties uz 11. kp, sapratu cik tomēr mežs pa šiem gadiem ir mainījies un šī vieta pat kļuvusi nepazīstama, jo arī 12. kp rajonu vairs īsti neatpazinu, kaut gan arī tajā bedrainajā kalniņā ir veikti bērnības dienu izpētes darbi. Tur agrāk bija mežabrāļu bunkurs. Visvairāk ir žēl par 13. kp rajonu. Mežs ar iespaidīgām reljefa formām ir pārvērsts parastā izcirtumā. Uz 14. kp gar kontūriņu atcerējos, ka šodien tak skrienu garo distanci. Pulkstenis jau rāda stundu, tāpēc var iesūkt želeju, jo pie 15. kp būs ūdens, kaut gan tā īsti nemaz neprasījās. Uz 15. kp kā jau vietējais Drandas upi šķērsoju pa ceļu pāri tiltam. Aiva pie punkta pasniedza ūdens glāzi un noteica, ka tikai vietējie skrien no tās puses, pārējie laužoties kaut kur no upes džungļiem laukā.
Distances beigu daļā sastrādāju pāris dumības, jo uz saguruma fona kļuvu paviršs un ''ai es tak te visu zinu''. Uz 16. kp pilnīgi nevajadzīgi atgriezos uz grants ceļa, kaut gan punkts bija jāņem no otras puses pa mazo taciņu. Bet uz 17. kp apmaldījos pats savā mežā. Pilskalna mežu agrāk tā pārzināju, ka mierīgi ar baltu lapu tur atrastu kontrolpunktus. Jāizvēlas kā aplocīt stāvo Priesterkalnu. Varētu pa kreiso pusi pa stigu, bet tā stiga arī ir visai kalnaina. Tieši tur jaunībā nomaucos ar slēpem un izsitu atslēgas kaulu, un tāpēc uz slēpēm vairs nekāpju. Vislabākais variants izskatās pa labo pusi pa mazo taciņu gar vakardienas 5. kp, tur būs vismazākais kāpums jāpievar. Diemžēl pirms paša punkta pārķēru takas un pazudu. Attapos pie džīzaskraistsuperstār koka skulptūras. Baigā paviršība sanāca, bet labi ka biju noķēris ZuzānSandi, tas iedeva motivāciju pie 18. kp viņu saķert un uz 19. kp gar pilskalnu lidot ar pilnu jaudu.
Finišēt pilskalna pļaviņā Latvijas Kausa posmā, tas bija kā bērnības sapņa piepildīšana. Tāds prieks par Azimuta komandu, par tik labu sacensību noorganizēšanu, un iespēju man atgriezties bērnības takās. Ja vien nu jau pirms vairāk kā 20 gadiem nebūtu pārcēlies uz Angliju, es droši vien būtu daļa no šīs Azimuta komandas, ja ne pat vairāk, jo bija sajūta, ka Aldis vēlas kaut kad nākotnē nodot man savus pienākumus, arvien vairāk iesaistot Azimuta kārtu organizēšanā. Šobrīd esmu valmierietis un pārstāvu Burkānciema komandu, bet Smiltenes mežos vienmēr būs prieks atgriezties un pakavēties atmiņās.
.jpg)
