Aire Valley (Bradford)

Category: LONG-O

Map/area: Aire Valley (Bradford)

Organiser: AIRE

Country: England

Discipline: Long

Results

Jau kādu laiciņu iepriekš biju plānojis, ka šajās sacensībās labprāt piedalītos, un šoreiz skrietu visgarāko distanci, nevis kā pirms 5 gadiem - vidējo, kura arī man izvērtās visai gara. Pirms gada, septembrī piedalījos savā pirmajā un pēdējā pusmaratonā, bet šodien biju izlēmis pārbaudīt spēkus orientēšanās pusmaratonā - 21.5 km garā distancē ar 44 kontrolpunktiem (gan jau ar līkumiem un kļūdiņām sanāks visi 25 km). Lieki teikt, ka ne gatavojies, ne trenējies šim pasākumam nebiju, cerēju tikt cauri uz vecās bāzītes no jaunības laikiem :) Pēdējo reizi, kaut ko tiešām garu, biju skrējis pagājušogad oktobrī - 11 km (pēc Garmin 15 km) distanci Compass Kausa finālā. Pie sevis biju aprēķinājis ka normāli skrienot un daudz neforsējot, 3 stundās vajadzētu pieveikt šo distanci, tāpēc līdzjutējiem apsolīju, ka pēc 3 stundām var mani gaidīt ārā no meža! Atceroties notikumus pirms 5 gadiem, šoreiz vismaz biju sagatavojis dzērienu jostu līdzi, kā arī kabatā iemetu vienu enerģijas batoniņu. Mazliet pastaipījos, ļoti minimāli paskrēju, lai kājas iekustinātu pēc tālā ceļa ar mašīnu, arī saule šodien tā labi sildīja (netipiski karsta septembrim) un biju gatavs stāties uz startu.

Šoreiz distance pretējā virzienā, nekā pirms 5 gadiem, bet nu apvidus ļoti zināms, jo visās šajās mazajās kartītēs, kuras nu bija apvienotas vienā lielā kartē, jau biju iepriekš vairākas reizes skrējis. Uz 1. kp vairāk kā 1 km garš etaps, it kā varētu laist vaļā kājas uz pļavas, bet zinot cik gara distance priekšā, nolēmu skriet tā mierīgi un relaksēti. Pirmie 5 punkti Hirst Wood mežiņā nekādas problēmas neradīja, vienīgi pie 2. un 5. kp pazaudēju pārdesmit sekundes pa ātru nolaižoties no taciņām. Uz 6. kp garais etaps, tas ka jāloka apkārt kanālam, tas uzreiz skaidrs, bet pēc tam priekšā pļava, pa kuru aizliegts skriet, bet caur viņu iet tik smuks ceļš precīzi uz punktu. Galīgi negribējās vākt lieku kilometrāžu skrienot apkārt, tāpēc devos pa taisno, droši vien tā pārkāpjot noteikumus. No elektriskajiem ganiem izvairījos, nevienu niknu suni vai resnu govi nesastapu, tādēļ punktā nonācu veiksmīgi. 7. un 8. kp Shipley Glen mežiņā, kurš pilns ar akmeņiem un klintīm, tāpēc labāk lēnāk un precīzi.

Šeit satiku krievu jaunekli Yashu Chechiku, kuru biju pieķēris pa 2 minūtēm, droši vien tāpēc ka uz 6. kp skrēju pa taisno :) Tad nu abus punktus paņēmu aiz Jašas un biju cerējis arī uz turpmāku sadarbību, bet izlienot no klintīm ārā uz ceļa, šis uzņēma pārāk lielu ātrumu, bet es nebiju gatavs tā trakot, tāpēc turpināju savā tempiņā. Turpmākā distances daļa veda pa Baildon Moor apvidu, kurš bija pilnībā atklāts saulei, bez iespējas paslēpties kaut kur ēnā. Tik augstu kalnā cepināja labi, novilku no galvas pat sviedru lenti, ka vēl neiesauļoju :) Šeit pārsvarā jāpārvietojas pa taciņām, jo zālājs un papardes galīgi nav skrienams. Atzīmējos 9. un 10. kp, un nodomāju ka vajadzētu izdzert pirmo šotiņu, jo biju rēķinājis ka ik pēc 10 kontrolpunktiem vajadzētu izdzert pa pudelītei, pulkstens uzrādīja noskrietus 6 km... bet vēl tādu īstu izsalkumu nejutu, tāpēc aizskrēju līdz 12. kp, kad korķēju vaļā pirmo pudelīti. Tieši dzerot un pētot kartē turpmāko distanci, novirzījos no virziena uz 13. kp, un sanāca veikt diezgan muļķīgu līkumu, lai precīzi trāpītu punktā no taciņas, jo pa taisno nebija vēlme cīnīties. 14. un 15. kp pavisam vienkārši, arī 16. kp likās pavisam viegls, bet tajā taciņu mudžeklī apmaldījos un atjēdzos blakus golfa laukumam, nu bija jātiek atpakaļ uz punktu pa taisno, tikai viens bet... atrast mikro ieplaku papardēs, kuras ir līdz zodam, nav tas vieglākais uzdevums.

Vairāk kā 2 minūtes tur pazaudēju, līdz kopā ar rižo David Bowman atradām to punktu. Uz 17. kp mēģināju sekot viņam, bet nu čalim ar tik garām kājām ātrums bija pārāk nežēlīgs priekš manis, bet ironiski ka punktā atzīmējos es pirmais un vēl uzsaucu Dāvidam, jo šis jau bija sācis ķemmēt pa tālu tās papardes. Etapa sākumu uz 18. kp es ilgi atcerēšos, skriet cauri papardēm, kuras sniedzas pāri galvai... tas bija kaut kas sirreāls! Pēdējos punktus šajā atklātajā apvidū paņemu labi, un nu jāgriež kartes otra puse, lai turpinātu tālāko distanci. Etaps uz 20. kp izvērtās par pilnīgu murgu, laikam saulē biju mazliet pārkarsis, pusotra stunda arī jau aiz muguras, jūtu ka labajā augšstilbā sākas krampji, tieši tai vietā, kur visu pagājušo ziemu nocīnījos ar traumu. Nevaru pat īsti izskaidrot, kas notika, bet smadzenes šajā vietā mazliet atteicās darboties, negribējās atkal kāju satraumēt un prātā iešāvās doma, ka varbūt doties uz finišu un izstāties, bet tad es pats sev nepiedotu, ka pusdistancē padevos, tāpēc turpināju virzīties kartē uz priekšu. Karti lasīju un visu sapratu kur esmu, bet vienalga skrēju iekšā aizliegtajā teritorijā... tālāk pat grūti ko komentēt... izskrēju cauri zirgu ganībām, meklēju kādu caurumu dzīvžogā, lai tiktu ārā no ganībām, pastaigājos gar kaut kādu tērcīti... vienkārši sakot biju nonācis tik tālu, ka neko vairs kartē un dabā nesapratu. Labi ka tālumā ieraudzīju dāmu dzeltenajā neilonā, kurai biju paskrējis garām pie 18. kp, nu arī es beidzot sapratu, kur atrodos! Tā pazust tik vienkāršā etapā, kurš vienkārši bija jāskrien pa ceļu... nu tas ir jāmāk!!! Kļūda tā uz 6 minūtēm! Ieraugu garo etapu uz 21. kp... nu dūša vispār ir papēžos, varbūt tiešām iet atpakaļ uz finišu, bet nu nebraucu taču es te izstāties, tāpēc jācīnās, kaut arī labā kāja vairs galīgi neklausa. Aptuveni pusetapu biju lēnām noskrējis, kad tas notika... viss... stop, kā pret sienu... abos augšstilbos sākās tādi krampji, ka par skriešanu varēju aizmirst. Biju veicis nieka 12 km, nu labi ne gluži pa līdzenu pļavu, bet gan pa kalniem un pāris klintīm, bet ka šitā atteiktos abas kājas darboties, tā vēl nekad nebija bijis. Izstāties es netaisījos, tāpēc nolēmu ka distanci pieveikšu ejot, varbūt ka kādā brīdī atlaiž vaļā tie krampji. Par tālāko distanci nav vairs tā īsti ko komentēt, jo vienkārši gāju, lasīju karti un atzīmējos punktos. Mans skrējiens bija beidzies pie 21. kp. Uz 22. kp godīgi apēdu batoniņu un izdzēru otru dzēriena pudelīti. Organisms jutās labi, ko nevarētu teikt par kāju muskuļiem, njā... tā ir ka neskrien neko garāku par 7 km. Esholt Woods mežiņā punktus salasīju bez problēmām (šis bija mans pirmais mežs Anglijā, kurā veicu orientēšanās distanci 2007. gadā), šur tur uz taciņām mēģinot paskriet, bet no tā nebija nekādas jēgas, jo skatoties Garminā, ātrums manai skriešanai neko neatšķīrās no iešanas :) Kāpiens uz 28. kp bija mocības, kājas praktiski pacelt nevarēju, bet caur sāpēm tiku augšā, vēl pie sevis nolamājoties, kāda jēga likt punktu augšā kalnā, lai tikai tur uzrāptos un atzīmētos un pa to pašu taku laistos atkal atpakaļ uz nākamo punktu. Tālāk sekoja garš un garlaicīgs pārgājiens (vietām mazliet mēģināju paskriet) uz 30. kp. Šķiet ka Buck Wood mežā uz nevienu punktu nemēģināju skriet, visus etapus līdz 38. kp veicu tūrista režīmā, jutos labi atpūties, pat sviedri jau bija nožuvuši, tikai krampji kā nelaida tā nelaida kājas vaļā. Pēc 38. kp uz kanāla tiltiņa dzerampunkts!!! tā neko ne... pēc pieveiktām divām trešdaļām distances pirmais un vienīgais dzerampunkts. Godīgi izdzēru pāris glāzītes ūdeni, šeit arī tapa bilde, kurā izskatās ka cenšos skriet, jo no kalna uz leju varēju mēģināt arī abas kājas atraut no zemes.

Un tieši šajā vietā nez no kurienes uznāca mazs lietutiņš, kurš gan ātri pārgāja, bet saslapināja nevajadzīgi. 39. un 40. kp bija kaut kāds ''pizdec'', visu laiku pret kalnu pa ieliņām, pie sevis domāju, nez vai tie, kas bija spējīgi skriet, šeit skrēja vai gāja, jo es vilkos neapskaužamā pensionāru ātrumā. Solītās 3 stundas jau sen biju pārtērējis, un līdzjutēji jau droši vien nepacietīgi sāka uztraukties, kur esmu pazudis, bet ko es... es neko, es tik turpināju čāpot lēnām un vākt punktus vienu pēc otra, jo krampji kājās tā arī neatlaidās līdz pat finišam. Finišēju ar rezultātu 4:04:54 !!! tikai par 1 stundu ilgāk nekā biju plānojis :))) Pieveicis biju 25.63 km un nebija jau gluži tā ka finišā gāztos no kājām nost, jo tā arī sanāk, ka pusdistanci es nogāju nevis skrēju. Pirmo pusotru stundu noskrēju un nākamās divas ar pusi stundas gāju. Iekšēji mazliet sagurumus bija, bet vislielākais satraukums bija par kājām, jo traumās galīgi negribējās iedzīvoties tieši pirms jaunās orientēšanās sezonas sākuma Anglijā. Pēc dušas kreiso kāju tā kā mazliet atlaida, bet labajā šķiet vēl kādu laiku stīvums būs jūtams. Un izrādās ka rezultātu tabulā ar savu iešanu nemaz neesmu palicis pēdējais, ir bijuši tādi kam vēl grūtāk klājies kā man, vai arī pat izstājušies. 18. vieta no 28 gargabalniekiem. Vakarā vēl aizbraucām ekskursijā uz Ilkley Moor kalnu un atvēsīnāties ārā baseinā, tā lai sagurums būtu pēc pilnas programmas, un nekādas sportiskas aktivitātes negribētos vismaz uz nedēļu. Viens nu ir skaidrs tik garas distances bez treniņiem nav iespējams veikt, un ja godīgi, nemaz nezinu vai vēl kādreiz vēlēšos kaut ko tik garu skriet/iet, jo esmu pārāk slinks lai trenētos šādiem ultralongiem. Labāk baudīšu 5-7 km distancītes!