.jpg)
Map/area: Kallavuori (Mynamaki)
Organiser: Parma
Country: Finland
Discipline: Relay (2nd Leg)
11.7 km 22 kp - 2:04:37 - 1008/1489 (598/1590)
Mana otrā Jukola! Man Jukola vienmēr ir asociējusies ar nakts stafetēm. Tāpēc arī šoreiz tikai un vienīgi gribēju skriet pa tumsu. Pirms 6 gadiem 3.etaps tādā kā krēsliņā, šoreiz 2.etaps pa īstu tumsu. Iesildīšanās zonā ierados, kad emits rādīja, ka Jānim vēl kādas 17 minūtes ko skriet 1.etapā. Sāka smidzināt sīks lietus. Pēc brīža nolasot emitu, rāda ka Jānim pēc 10 minūtēm jābūt uz stafetes maiņu. Velku nost jaku un sāku iesildīties. Diemžēl lietus arī sāk gāzt tā, ka acumirklī esmu slapjš. Un diemžēl Jānis distances beigās sakļūdījās. Kopumā aptuveni pusstundu gaidīju lietū, jaku vairs nebija vērts vilkt mugurā. Pārsalu. Bet nu skrienot jau atkal uzsilu. Tā kā pieredze jau bija no iepriekšējās Jukolas, tad plāns A bija turēties nakts vilcienos, lai drošāk. Plāns B bija orientēties pēc izteiktiem objektiem dabā, nevis virzienā pēc kompasa. Līdz 4.kp baigi "peldēju" kamēr pieradu pie akmeņainās pamatnes zem kājām. 2.kp paņēmu no pretējās puses, jo kartē vēl nebiju ielasījies. Pie 3.kp klints malā nonācu pie farsta punkta. Sapratu ka nav jēga pašam tagad zīlēt uz kuru pusi ir mans punkts. Tāpēc pagaidīju lai kāds atzīmējas šajā punktā un tad prasīju kur tas ir, un tad jau vēsi uz savu punktu. Šis ir visdrošākais veids Jukolā, kā izlabot kļūdu! Nevis skriet un meklēt pašam punktu, bet ja esi nonācis pie cita punkta, tad bez kautrēšanās prasīt kur tas ir. Sākot no 5.kp beidzot tiku vagonos. Nojautu jau ka distances vidusdaļā farstu nebūs, jo tie vienmēr ir sākumā un beigās. Tāpēc līdz 14.kp nonācu dažādos vilciena sastāvos. Etapus no 9. līdz 13.kp vispār karti nelasīju, tikai piemetu virzienu. Uz 15.kp garais etaps, kuru izvēlējos veikt individuāli, jo vilciens pēc dzeršanas punkta bija pašķīdis un kaut kādā brīdī likās, ka tomēr skrienu kopā ar lēnākiem orientieristiem, kurus gan tumsā uz šaurajām "zilonenēm" ir gandrīz nereāli apdzīt. Distances beigu daļā īsie etapi, kur gan ieberzos lielākajā kļūdā. Pie 18.kp bija vismaz 5 kontrolpunkti nelielā rādiusā, kurus tad arī visus apskraidīju, līdz uztaustīju savējo. Ja būtu ilgāk tur malies, tad atkal būtu jārauj kāds aiz rokas, lai rāda kur esam. Finišā ieskrēju visai svaigs un tāds nevisai piekusis. Negribējās riskēt ar potītēm uz tiem akmeņiem, tāpēc skrēju ar baigo rezervi. Kopumā apvidus nemaz nebija tik sarežģīts, bet tie akmeņi un klintis gan ļoti neierastas mežā. Startēju 1 naktī, finišēju 3 naktī. Sasildījos saunā ar 2 long drinkiem un gulēt vairs negāju. Tā kā esmu orientēšanās fans, tad ar interesi sekoju līdzi finiša zonā uz lielā ekrāna, kā līderu komandas un pasaulē labākie orientieristi cīnās. Pats pasākums, protams grandiozs, tā teikt orientieristu olimpiskās spēles. Gumijnieki joprojām ir galvenais inventārs šajā pasākumā, jo pēc lietus telšu pilsētiņa un sacensību centrs ar aptuveni 20000 orientieristu ir kā dubļu vanna. Nākamreiz labprāt uzskrietu 1.etapu, jo man jau patīk pa tumsiņu. Tam ir savs šarms, jo pa dienu jau mēs visi mākam orientēties, bet naktī ir vajadzīgs papildus "čujs".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru