Map/area: Alhagen (Nynäshamn)
Organiser: Nynäshamn OK
Country: Sweden
Discipline: Open 2
4.4 km 14 cp - 46:48 - 4/27
Vēl nedēļas sākumā nezināju, ka nedēļas nogalē skriešu Zviedrijā! Šķiet otrdien Facebookā pamanīju, ka būs Tiomilas stafetes netālu no Stokholmas. Paskatījos, ka pieejamas lētas lidmašīnas biļetes, citu plānu brīvdienām nebija, jālaiž uz Zviedriju. Kad biļetes bija nopirktas un auto noma rezervēta, sāku pētīt dziļāk, kur tad vispār Tiomila notiks. Opā! Tieši tajā pašā vietā, kur notika 2018.gadā, tur pat kur es jau biju bijis skatīties elites orientieristu nakts stafetes. Tāds sava veida dejavu. Toreiz lidoju no Anglijas, iznomāju Volvo, noskrēju Huddinge parkrun, noskrēju Tiomilas Open distanci un tad skatījos stafeti. Šoreiz lidoju no Latvijas, iznomāju Suzuki, noskrēju Vallaskogen parkrun Linšēpingā, noskatījos vakara/nakts etapus stafetei, pa nakti mazliet pagulēju sporta zālē, no rīta sagaidīju vīru līderkomandas, kā arī pasekoju līdzi dāmu stafetei, un ap 9 svētdienas rītā pats devos Open distancē.
Bieži tā negadās, bet šoreiz izdevās praktiski perfekts skrējiens bez kļūdām. Te gan jāpiemin vairāki faktori, kas palīdzēja to izdarīt. Nostrādāja Meridiāna/Magnēta faktors, kad karti jau redzi pirms starta un vari mierīgi saplānot visu distanci. Karte lasījās ļoti labi, tāpēc visus etapus izskrēju tieši kā biju plānojis. Plus vēl palīdzēja ''zilonenes'', jo šo distanci sestdien jau bija izskrējuši 128 orientieristi, tāpēc daudz kur bija iedzītas labas takas.
Analizējot sīkāk, jau uz 1. kp ļoti labi iepazinos ar karti. Saucamās ''auna pieres'' jeb akmens kalni kartē bija zīmēti ar dzeltenu (Somijā tos zīmē pelēkus), tāpēc tos varēja labi izmantot kā orientierus. Un jau no Somijas mežiem biju piefiksējis, ka ceļu izvēlēs labāk izvēlēties mazos purviņus, nevis cīnīties ar akmeņainajiem kalniem. Uz 1. kp tā arī izlocījos apkārt kalniem un izmantojot mazos purvus. Uz 2. kp etapa sākumā devos pa kreiso pusi, jo uz 13. kp skriešu tieši pa šejieni atpakaļ. Etapa vidū precīzi trāpīju starp klintīm, un tad pa purviņu atlika tik virzīties uz punktu. 3. un 4. kp bērniem, bet uz 5. kp garais etaps, kuram pa vidu normāla siena (klints). Pa taisno tur nebija vērts līst, tāpēc mērķēju uz ieloku bez klintīm, un kad biju ticis augšā, devos mazliet pa labi, lai starp purviem izmantotu gareno pauguriņu, no kura precīzi nolikt virzienu uz punktu. Uz 6. kp pēdējā piesaiste no staba uz elektrolīnijas. Punkta rajonā gan grūti bija izprast tos mikropauguriņus, kuri bija vienkārši akmeņi, bet biju pārliecināts aiz kura no akmeņiem jābūt punktam. Uz 7. kp praktiski karti nelasīju, tikai virzienā, izvairoties no lielākiem akmeņiem un biezākām eglēm. Uz 8. kp sanāca izskriet cauri kaut kādai izgāztuvei, bet kāpiens augšā starp klintīm šķiet bija smagāks nekā uz 5. kp. Uz 9. kp teorētiski viegli, mazais paugurs starp diviem lielajiem kalniem, bet praktiski smaga cīņa ar akmeņiem. Uz 10. kp ar nav ko tēlot nekādu klinšu kāpēju, visas akmens sienas smuki aploku un punktam burtiski uzkāpju virsū. Uz 11. kp galvenais tikt lejā pa nogāzi līdz dīķiem un pēc tam kross. Uz 12. kp virzienā pa ieloku augšā, tur gan šķita, ka kartē ne viss ir attēlots, bet pie tā jau pierasts, jo akmeņu un visādu sīku ielociņu pilns mežs, kurus vienkārši nav iespējams visus attēlot kartē. Uz 13. kp atkal varēju kartē neskatīties, galvenais trāpīt uz tās pašas ''takas'', pa kuru skrēju prom no 1. kp. Etapā uz 14. kp visādi sīkumi pa ceļam, kurus labi var piefiksēt - purviņš, klints pa kreisi, akmeņi pa labi, betons pa kreisi un pa resno horizontāli uz punktu. Arī uz finišu jāorientējas. Varēja vilkt pa kreisi pa elektrolīniju, vai pa labi pāri betonam, es izvēlējos pa vidu gar klinti ar mērķi uz starta taciņu.
Tik kolosāls reiss izdevās un attiecīgi 4. vieta starp zviedriem. Vai varēju ātrāk? Nē. Jo man bija bail skriet ātrāk pa tiem akmeņiem. Tik specifiski apvidi Latvijā nav sastopami, bet Skandināvijā šķiet visi meži ir pilni ar akmeņiem. Kopumā ļoti pozitīvs weekends, gan mans 7. parkrun Zviedrijā noskriets, gan perfekti izskrieta Open distance, gan prieks par brāļiem Svenskiem un Tovi, kuri ar Stora Tuna klubu izcīnīja uzvaras abās stafetēs. Atpakaļceļā lidoju kopā ar latviešu leģionāriem Somijas klubos, kuriem dažādi sniegumi, bet vislabāk protams nostartēja IGTISA dāmas, kuras vairākkārt pat bija līderes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru