.jpg)
Map/area: Niedrājs / Spicieris (Smiltene)
Organiser: OK Azimuts
Country: Latvia
Discipline: V21E
13.9 km 19 kp - 2:20:45 - 5/5
Lai cik dīvaini tas nebūtu, man kā smiltenietim, pirmo reizi startēju Azimuta Rudens Maratonā! Jaunībā galīgi nevilināja garās distances, pēc tam kaut kā vairs nebija laika, un tad jau vairs Smiltenē nedzīvoju, tāpēc tik tagad debija. Šodien bija iespēja arī Madonas pusē skriet Stirnu Buku. Stirnu Buks pa 30 eiro un ARM pa 9 eiro. Distanču garumi līdzīgi, tāpēc izvēlējos uzskriet Smiltenes mežos. Ja jau maratons, tad maratons! Skrēju garāko elites 14 km distanci, jo 40 grupai tāda parasta 9 km garā distance un B grupai vispār tikai 6 km. Kā teica Armands, pēc sezonas ir labi atskrieties garākā distancē. Pirmos 2 kontrolpunktus vairāk iepazinos ar apvidu, jo sen Spiciera mežā nebiju skrējis. Uz 3. kp izvēlējos skriet apkārt pa ceļu, kaut gan izcirtumi bija svaigi, un varēja mierīgi arī pa tiem skriet. Savulaik Azimutā šajā mežā vairākās kārtās biju licis kontrolpunktus, protams, skriets arī pirms 25 gadiem te bija daudzreiz. Bet jāatzīst, vispār nevienu vietu mežā neatpazinu. Viss izcirsts, jauni ceļi, pat reljefu neatpazinu. Uz 4. kp mazliet ieberzos gar purva malu, baigie brikšņi, šķiet vajadzēja skriet pa kreiso pusi pa stigu. Skrienot uz 5. kp jutu, ka nav šodien tāda viegluma sajūta, kad varētu izbaudīt skrējienu, tāpēc uz 6. kp skrēju atpakaļ uz ceļu nevis pa taisno. Neapgrūtināju sevi ar orientēšanos. Etapu uz 7. kp Ilgvars gan baigo uzplānojis, pāri ezeram. Vasarā varbūt pat apsvērtu domu peldēt pāri! Tagad bija jāloka apkārt Spicierim, tā krietni pagarinot distanci. Ezera galā ne bez piedzīvojumiem. Purvs pilns ar ūdeni, bebri labi pastrādājuši. Nebija variantu, bija vien jāslapina kājas. Ūdens ledaini auksts, kā sekas izjutu mazliet vēlāk distancē. Punktu paņēmu no taciņas caur izcirtumu un izsūcu pirmo enerģijas želeju. Uz 8. kp kļūdījos ar ceļa izvēli. Vajadzēja skriet pa Niedrāja ceļu, nevis brist pa purvaino stigu izcirtumā. Uz 9. kp garš etaps pa skaistu un līdzenu priežu silu, jātur tik virziens. Šeit sāku izjust pirmās problēmas. Kājas vairs īsti neklausīja un solis palika arvien īsāks. Nebiju vēl atgājis no tā ledainā ūdens Spicierī. Pie 10. kp mani panāca Kalniņu ģimene. Dēls Austris ātri vien aizskrēja prom, bet ar tēvu Raivi cerēju paskriet kopā. No kopā skriešanas gan nekas nesanāca. Uz 11. kp paskrējām kopā, bet uz 12. kp Raivis bija prom, jo man vispār neskrējās. Plus vēl sakļūdījos nedaudz pirms punkta. Skrienot uz 13. kp pa stigu, beidzot sapratu, kas notiek ar manām kājām. Krampji augšstilbos! Neatceros kad vispār tādi man bijuši (gan jau kādreiz ir), tāpēc no sākuma nesapratu, kāpēc man tās kājas neklausa.
Uz 14. kp pat pirmo reizi šodien pārgāju soļos, cerībā ka atlaidīs. Tā kā mežā jau vairākas reizes biju nomaucies uz mutes, jo vienkārši nevarēju pacilāt kājas, tad uz 15. kp godīgi skrēju apkārt pa ceļu. Uz 16. kp arī it kā varēja skriet apkārt pa lielo ceļu, bet devos vien taisni virzienā. Protams, atkal pāris reizes nokritu, jo kājas nu galīgi necilājās. Krampjus tā arī neatlaida līdz finišam. Uz 17. kp garais etaps, bet labi ka pa ceļu, varēju vismaz tā stīvi paskriet. Pēdējos divus etapus ar sakostiem zobiem, punkti nebija grūti, vienkārši jātiek līdz finišam. Finišā vai nu jākrīt zemē, vai jāsāk staipīt tos stilbus. Ar nosalušām kājām neesmu skrējējs. Šķiet šādus krampjus piedzīvoju pirmo reizi. Bet visumā jau bija tāds feins, mierīgs un rudenīgs skrējiens. Kaut ko jau paspēju arī izbaudīt no distances arī ar stīvām kājām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru