Mazliet ir sagurums no orientēšanās sacensību maratona aprīlī, kad katru nedēļu sanāk skriet 3 vai 4 reizes. Tāpēc šonedēļ ne uz Meridiānu, ne uz Azimutu, ne uz Aronas Kausu nedēļas nogalē. Bet uz Magnētu gan var aizlaist, jo vismaz vienu reizi jau tomēr ir jāpaskrien. Pēc Rīgas mežiem Dzintaru Kausā, gribējās jau arī Valmieras pusē pa baltāku mežu paskriet. Cerēju, ka Andris distances būs saplānojis pa Ķeņģupītes balto meža daļu, tāpēc vilku jaunos Inov8 apavus. Aha, apavi tika slapji un netīri jau uz 2. kp. Protams, šis mežs Abula lejtecē ir jau tā iepazīts, ka atliek tikai skriet uz punktu vietām, un tad minimāli orientēties punktu rajonos. Bet nu sanāk tāpat sakļūdīties, ja punkts jāatrod bedrē eglītēs (2. kp) vai mikroieplakā krūmos (9. kp). Arī 6. kp kaut kā interesanti bija paslēpts Ķeņģupītes gravā. Jāsaka kā ir, neko patīkams šāds skrējiens nav, kad jālaužas pa gravām kā Siguldā. Labi ka distances beigas pa balto mežu, lai tomēr baudāmi finišētu.
Orientēšanās sprintos sanāk tik reti uzskriet, ka jāizmanto katra iespēja tajos startēt. Man vairāk patīk tas fakts, ka var orientēties pilsētā, nevis tieši pati sprinta distance. Ja esi meža orientierists, tad o-sprintā ir pilnībā jāpārslēdzas uz savādāku kartes lasīšanu un jālauž savs ierastais orientēšanās stils. Pie katras iespējas, kad jāskrien kāds taisnāks posms, tad jācenšas kartē jau plānot etapus uz priekšu, lai punktos nav jabremzē. Kā arī bieži vien jāskatās piekļūšanas vieta nākamajam punktam, nevis jāuzsāk ierastā kustība virzienā uz punktu. Jo ja esi sācis jau skriet uz nākamo punktu, un tikai pēc tam pamani, ka cits ceļa variants ir īsāks, tad īsti vairs neko nevari mainīt, jo zaudēsi tāpat laiku, skrienot kaut kur atpakaļ. Ar Jāņa Tamuža rokrakstu jau iepriekš biju iepazinies, zināju ka viņš pat vienkāršā apvidū būs saplānojis etapus ar vairākiem līdzīgiem ceļu variantiem vai ar ''lamatām'', kad pirmajā acumirklī izskatās, ka esi izvēlejies īsāko variantu, bet tad pirms punkta ieraugi, ka jāapskrien lieki metri ap māju vai sētu, lai piekļūtu punktam. Jāsaka uzreiz, distancē pieļāvu ļoti daudz kļūdu. Vienkārši nemāku ātrumā lasīt karti uz priekšu. Bet apstāties un bremzēt arī nedrīkstu, jo man tas skriešanas ātrums nav tik jaudīgs. Sanāk zaudēt sekundes jebkurā gadījumā, tik nezinu kur vairāk - piebremzējot un lasot rūpīgāk karti, vai vienkārši plūsmā skrienot garākus ceļa variantus. Pirmie 2 punkti tāda ieskriešanās, uz 3. kp mazliet garāks etaps, kur uz lielās ielas vajadzēja jau skatīties nākamos etapus kartē. Ko es, protams, neizdarīju!
Uz 4. kp kaut kā inerces pēc rāvu pa labo pusi, jo pirmajā acumirklī izskatījās, ka fiksi tikšu cauri krūmu spraugai un tad tik uz punktu. Grūti tagad izskaidrot, kā tie krūmi man nojauca galvu, bet kaut ko tur pārķēru kartē un vispār aiznesos uz mājas otru galu, un pat ieskrēju pagalmā. Viens no vienkāršākajiem etapiem, ja to būtu veicis pa kreiso pusi, bet es te tā vienkārši ne no kā pazaudēju pusminūti. Orientēšanās sprintā pēc šādas kļūdas sacīkste ir beigusies. Atgūt 30 sekundes ir nereāli, lai cik ātri tu lidotu, tāpēc vienkārši jāturpina distance piezemētāk. Garajā etapā uz 5. kp man plāna nebija, vienkārši virzījos punkta virzienā caur Iļģuciema iekšpagalmiem. Vienā brīdī pat pazaudēju kontaktu ar karti! Tālāk līdz 11. kp sekoja vairāki īsie etapi, kuros visos bija jāizvēlas divi līdzvērtīgi ceļu varianti - pa labi vai pa kreisi. Uz 8. kp noteikti izskrēju garāko variantu, pārējos tur pāris metru jautājums šur vai tur. Uz 12. kp atkal izskatās garākais variants veikts, jo pa augšu caur 15. kp būtu bijis vienkāršāk.
Bet uz 13. kp vēl viena pamatīga kļūda priekš sprinta. Ja iepriekš īsos etapus esi veicis pa labo pusi, grūti pārslēgties uz kreiso pusi. Virziens no 12. uz 13. kp pilnīgi ievelk ''lamatās'', jo pa kreiso pusi šķiet ka jāskrien ļoti apkārt, bet pa labo pusi tikai pēdējā brīdī pamani, ka taisnajā variantā priekšā sēta. Tad kad ātrumā jau esi nonācis līdz sētai, tad vairs neko, samierinies ar kļūdu un skrien tai apkārt. Nākamie tādi transfēra etapi, kuros variantu izvēles nav. Sprinteri var likt lietā savas ātruma dotības. Manā gadījumā vienkārši jāskrien uz finišu. Bet pirms finiša vēl tomēr jāorientējas! Lai ieraudzītu, kā nokļūt uz pēdējo 18. kp, pat apstājos uz mirkli, bet tāpat izvēlējos garāko variantu pa labās puses vārtiņiem uz skolu. Kreisās puses vārtiņus nemaz nepamanīju kartē, tik skrienot garām jau gar skolu, sapratu ka droši vien kārtējo kļūdu pieļāvu. Kopumā jau forši un ļoti interesanti salīdzinoši ātri skriet un paspēt vēl lasīt karti. Tik tas mans tehniskais izpildījums sagādāja vilšanos. Nemāku ātrumā lasīt karti un pamanīt labākos ceļu variantus. Orientēšanās spritns ir tieši tik specifisks, ka tam būtu vēlami speciāli kartes treniņi, vai vairāk par pāris sacensībām sezonā. Bet visas uzslavas Jānim par distanču plānojumu, jo to cerams katrs orientierists juta, cik precīzi un pārdomāti ir saplānoti etapi. Kāds cits ar tām pašām punktu vietām varbūt būtu saplānojis vienkāršāku distanci. Sprintā skriešanas ātrumam ir ļoti liela nozīme, bet arī tehniskajām niansēm pārdomātā plānojumā ir liela nozīme. Īsajos etapos tās varbūt ir dažas sekundes uz ceļu variantiem, kuras skrienot pat nepamani, bet līdz finišam tā var salasīties pat minūte starp vienādā tempā skrienošiem orientieristiem. Lieldienas noskrietas! Šodien Iļģuciemā skrienot nosalu, Āgenskalna tirgū paēdām un Sakuru ziedēšana Uzvaras parkā apskatīta - daļa nezināmās Pārdaugavas iepazīta.
Šosezon pirmo reizi starts divdienu gonkā! Loģistikas plānojums uz sacensībām perfekts. 7:40 ar maršruta autobusu no Valmieras uz Rīgu, 9:45 no Rīgas centra uz Bolderāju ar 3. autobusu, Bolderājā pieturā pārģērbos un ar 36. autobusu no Bolderājas uz Buļļu salas pludmali. Sacensību centrā ierados 10:52 un man starts 11:10. Sanāca pat nedaudz iesildīties. Vakar apvidus apgūts, nav ko līst tajos zaļajos purvos, tāpēc uz 1. kp pa takām apkārt. Distances sākumā vairāki īsie etapi, labāk lēnāk, bet droši punktiem virsū. Arī uz 7. kp locīju apkārt zaļajam purvelim. Pirmā saminstināšanās gadījās uz 10. kp, kur atkal svešais punkts gandrīz norāva no virziena, labi ka uzticējos attāluma izjūtai. Arī pie 12. kp noraustījos, bet 13. un 14. kp diemžēl mani piebeidza.
Atkal noplīsu! Pēdējam aplītim pēc skatītāju etapa jaudas vairs nebija. Uz 18. kp totāls kross pa takām bez kartē skatīšanās, bet iekšā ta nav. Distances beigas no 20. līdz 24. kp pa jūras kāpām. Daudzviet pārgāju soļos, jo pa tām smiltīm man buksēja kā sniegā. Kopumā vēl viena interesanta vidējā distance, vienīgi man šāds apvidus ir krietni pa ātru. Prieks ka izdevās tīrāks skrējiens nekā vakar. Un kopumā ļoti patika, kā Dzintaru jaunieši noorganizējuši šīs sacensības. It kā jau nekas savādāks kā citos Latvijas Kausa posmos, bet tā sacensību gaisotne un atmisfēra tāda atspirdzinoši uzmundrinoša. Un vienmēr forši redzēt mūsu elites orientieristus skatītāju etapā!
Man patīk ar kādu entuziasmu jaunieši rīko šīs sacensības, tāpēc obligāti iekļāvu savā sacensību kalendārā! Šajā Rīgas pusē šķiet nekad neesmu bijis, nav bijis iemesls braukt uz Bolderāju. Sacensību centram perfekta lokācija pie jūras ar finišu pludmalē. Pēc Valmieras vai Smiltenes krūmiem un Cēsu džungļiem ir bauda uzskriet šādā Pierīgas mežā. Orientēšanās nav grūta, bet ir jāstrādā ar precīzu virzienu un jāpiefiksē lielākie orientieri no punkta uz punktu. Un protams, ļoti liela nozīme ir skriešanas ātrumam. Iesāku apņēmīgi, kaut arī kļūdījos jau uz 1. kp, aizraujot uz pauguriņu pa labi. Nākamie īsie etapiņi pārliecinoši un gludi. Bet sākot ar 7. kp sākās vairākas kļūdas. Pirms 7. kp krūmos pazaudēju virzienu, izlīdu stipri pa labi. Uz 8. un 9. kp ļoti neprecīzi virzieni, tā it kā būtu aizmirsis ka kompass rokā. Labi ka nepazaudēju kontaktu ar karti. Skrienot uz 10. kp, jūtu ka viss, jaudas vairs nav. Distances sākumā uzsākto tempu vairs nevaru noturēt. Uz 12. kp garais etaps pāri purvam. Ir iespēja skriet apkārt gan pa vienu, gan pa otru pusi. Tā kā temps man švaks, izlēmu doties pa taisno cauri purvam. Kļūda. Purvs slapjš un krūmains, apkārt noteikti būtu bijis ātrāk.
Pirms paša punkta pamanījos vēl noraut virzienu un aizskriet uz blakus punktu. Tik sīkā reljefā ir biežāk jāskrien, lai dabūtu to pārliecību, ka punkts būs tieši aiz tā mikropauguriņa uz kuru tu skrien. 14. un 15. kp ok, bet uz 16. kp vēl viens ļoti nesmuki veikts etaps. Ja kājas netiek līdzi galvai, tad sanāk šādas muļķības. Pāris nākamie etapi veiksmīgi, bet pirms 20. kp piedzīvoju skaistu kritienu. Priedei pār taciņu nevis pārlēcu pāri, bet gan izdomāju atsperties pret to un paslīdēju. Kļūdu limitu vēl nebiju izsmēlis! Tiekot pāri purvam uz 21. kp, nonācu pie punkta ar citu numuru, neliels apjukums un nedrošs skrējiens vēlamajā virzienā. Pēdējie 2 punkti pludmales smiltīs bija smagi. Distance ļoti interesanta, man patika. Tik tā jauda... šķiet aprīlī esmu pa daudz skrējis orientēšanās skrējienus. Fiziski ir ok, bet kaut kāds baigais sagurums, gribēdams nevaru ātrāk paskriet. Būs jāuzēd kādi vitamīni vai!
It kā vajadzētu pietaupīties Dzintaru Kausam, bet ko darīt ceturtdienas vakarā!? Jābrauc uz Magnētu, uz Dikļu sprintiņu. Nekā jauna Dikļos - tikai jāmauc un jāseko līdzi punktu secībai. Distances plānojums ļoti labs, nebija tikai plika skriešana, bija jāieskatās arī kartē. Uz 4. kp minūtes kļūda! Tā arī nesapratu, vai tā bija apzināta kļūda, vai biju jau ceļā uz 5. kp, bet bērnudārzam apskrēju apkārt pilnīgi lieki. Aiz Dikļu pils uz 10. kp arī lieks loks apkārt dīķim. Vika pasaku parkā sasmērēju apavus, jo no 14. kp uz 15. kp nekādi ar sausām kājām. Distances beigu daļā vairāk skriešanas nekā orientēšanās. Tā jau jauki izskrieties pa ciemu, kurā nu katra taka būs zināma.
Šonedēļ Azimutu izlaižu, iespējams arī Magnētu, jo brīvdienās 3 sacīkstes priekšā, bet uz Meridiānu gan var aizbraukt. Sen nebiju skrējis Merī, jāiepraktizē roka ar emitu. Karte tieši tik raiba, kā jau Meridiānos, kur dominē zilā un zaļā krāsa. Šķiet nekad iepriekš te tālajā Raiskuma galā neesmu skrējis, būs interesanti jaunā apvidū. Jau uz 2. kp gan kājas slapjas, gan lekšana un rāpošana pa vējgāzē sagāztajām eglēm. Uz 4. kp kross pa ceļu, bet galīgi nevaru ieskrieties, ir tāda sajūta, ka skrienu paviršu treniņskrējienu. Labi ka punkti līdz šim salīdzinoši vienkāršās vietās. Problēmas radās uz 6. kp, mazliet nojuka saliņas (pauguri) purvā un otrā krastā īsti nesapratu, kur esmu izpeldējis. Garām skrēja kāds Meridiāna orientierists, kurš aizvilka līdz punktam. Arī uz 7. kp nācās vairākas reizes apstāties, lai noprecizētu atrašanās vietu. 8. kp meža cūku rakumu kalnā un tikai uz 9. kp beidzot sajutu, ka sāku skriet. Pusdistanci nomocījos un tagad pavērās. Lielāki un mazāki purvi atviegloja kartes lasīšanu, atlika tik izvēlēties labākās vietas, pa kurieni laipot starp tiem. Uz 12. kp atradu smuku meža zvēru taku, bet uz 13. kp atkal kross pa to pašu ceļu pa kuru skrēju šurp uz 4. kp. Šoreiz jau skriešanas solis raitāks. Distances beigas gan diezgan neveiklas. Pie 13. kp pa dziļu purvā, uz 14. kp nevarēju sazīmēt purva krastus, bet uz 15. kp pirmā acīmredzamā kļūda šovakar. Tās mikroieplakas kartē izskatījās daudz lielākas un dziļākas dabā. Cenšoties saprast kur esmu, nonācu gandrīz līdz ceļam, kur pēc vienas no tām ieplakām atguvu kontaktu ar karti. Kopumā diezgan baudāms vakars. Tipisks Meridiāna apvidus, kurš pavasarī nemaz nebija tik raibs kā zīmēts kartē.
Ja jāizvēlas, es šobrīd izvēlos velosportu. Tāpēc vakar Z2D 1. dienā Garciemā nestartēju, jo tur pat blakus Jaunciemā notika Leģendu Rogainings, kurā pieveicu 48 km ar velo. Interesants fakts, uz Carnikavu devos ar Valmieras sporta skolas autobusu kopā ar ZVOC jauniešiem, jo vienam negribējās tik tālu braukt, un komandas biedram Armandam šogad piespiedu pauze. Ar sporta skolas autobusu pēdējo reizi šķiet braucu kaut kad M18 grupas laikos, kad Azimuta jauniešus veda Grundzāles pamatskolas autobuss. Tā jau eleganti, 7:30 iekāp autobusā, vari pasnaust, un tevi nogādā līdz pat sacensību centram. Vakardien esot bijis pilnīgi balts mežs, tāds krosa variants ar karti rokās. Šodien cerams nebūs tikai skriešana, jo jūtu ka ciskas tomēr ar velo vakar esmu labi piedzinis. No K punkta uzreiz dzen augšā kalnā, bet tas jau ierasts kāpu mežos. Uz 1. kp cenšos aplocīt to kalnu, bet mazliet pa daudz paņēmu līkumu. Var teikt šī bija viena no retajām kļūdām distancē. Nākamos īsos etapus bez problēmām, atliek tik uzmest virzienu un skriet. Uz 5. kp jūtu ka jaudas šodien galīgi nav, nevaru tā cienīgi tikt augšā tajā kāpā. Uz 6. kp etaps caur priežu jaunaudzīti. Te pamanos ievilkt sev pa acīm ar priedes vai egles zaru! No šīs vietas paliku ar vienu aci. Acs tā asaro un grauž, ka labāk to turēt ciet, jo atverot viss miglā. Labi ka līdz 12. kp tā īsti nebija pašam jāorientējas, jo biju noķēris pa 2 minūtēm Sandri no Madonas un mani pa 2 minūtēm bija noķēris Jānis no Ziemeļkurzemes. Tieši Jānis kaut kā galīgi greizi mūs aizvilka uz 11. kp.
Vīriem tomēr ātrums jaudīgāks nekā man, tāpēc uz 13. kp orientējos pats ar savu vienu aci. Garo etapu uz 14. kp vilku apkārt purvam pa labo pusi. Līdz 18. kp bez problēmām, vienīgi tā asarojošā acs nenormāli traucē koncentrēties un saskatīt detaļas kartē. Uz 19. kp neko labāku neatradu, kā doties taisni pāri purvam. Džungļi tur baigie. Izrādās arī Carnikavas piejūras mežos var atrast zaļas un purvainas vietas nevis tikai kāpu balto mežu. Pēdējie etapi jau vairs tāda formalitāte, jo fonā dzirdams komentētājs Rupais finišā, atliek tik aizskriet uz saviem punktiem. Njā, šādos mežos ir jāskrien jaudīgāk, bet man tas temps šodien bija tāds kāds nu bija. Ja nebūtu uzšāvis pa aci, tad varētu teikt ka izbaudīju, jo ik pa laikam ir forši paskriet arī baltos mežos, nevis tikai Smiltenes vai Valmieras krūmājos.
Leģendu Rogaininga 2. posms. Jaunciems jeb Ķīšezera labais krasts. Šoreiz uz sacensībām Raivis pie auto stūres, tāpēc es varu kalt visdažādākos taktikas plānus sacīkstei. Tas ka braukšu ar kādu kopā vismaz sākumā, to zinu ļoti labi, jo šī taktika ļauj ieskrieties 3 stundu braucienam. Saņemot kartes, skaidrs ka atkal 2 varianti - vai nu sākt ar kartes apakšu, vai nu braukt uz augšu. Kopā ar Raivi mēram un plānojam. Visus punktus nav reāli paņemt. Vispirms izmēram un aprēķinam ''pilsētas'' leju. Izskatās labs variants, bet sarēķinot meža punktus augšā, tur sanāk vairāk punkti un mazāks attālums. Vienīgi kartes augšā vairāk jāorientējas pa meža takām, kas var mazināt ātrumu. Paliekam pie augšas varianta, savācot visus punktus tur (izlaižot gan neparocīgos 43. un 31.), un tad lejā skatās cik laiks ļauj paķert klāt. Pusdienlaikā sola siltu laiku, bet rīts visai dzestrs, tāpēc rokās cimdi, un ausis un kakls ievīkstīts kā mazam bērnam ceļā uz bērnudārzu. Vējš pūš labi. Tātad taktika startā skatīties, uz kuru pusi lielākā daļa brauc, jo barā ir vairāk plusu nekā mīnusu. Mīnus tāds ka punktos sanāk drūzmēšanās, bet plus tāds ka braucot vari nelasīt karti, atliek tik sekot. Startā uzmanību piesaista divas lietuviešu dāmas, jo Ķekavas posmā viņas bija augstākā vietā nekā es, varētu pamēģināt braukt kopā ar viņām. Dzīties pakaļ Mārtiņam vai Aivim nav vērts, viņi tomēr praktiski labākie LV veloorientieristi, līdz viņiem vēl mazliet jāpatrennējas. Arī Raivim piekodinu startā, lai mēģina turēt līdzi baram, kaut vai nesakrīt plānojums. Starts! Nu tad skatamies, kur lielākā masa dodas, ja pa labi tad uz leju, ja pa kreisi tad uz augšu. Mums planšetēs kartes ielocītas ar augšdaļas plānojumu. Protams, lielākais bars dodas uz leju, arī abas lietuvietes. Sekošu un varbūt kādā brīdī būs iespēja atlocīt planšetē kartes apakšdaļu. Jāatzīstas kā ir, visu kartes apakšdaļu jeb praktiski 2/3 distances izbraucu bez kartes. Sākumā bijām visai liels bars, bet jau pēc trešā kontrolpunkta es ar abām Lietuvas dāmām Renatu un Agni palikām trijatā. Kaut kāda daļa aizbrauca pa priekšu, bet lielākā daļa no bara palika aiz mums. Lietuvietēm temps ideāls, var just ka riteņbraucējas, tāpēc jābrauc vien kopā.
Pilnībā uzticējos viņām, jo nekur neradās pauzīte, kad varētu atlocīt karti arī sev. Lai to izdarītu, vajadzētu vismaz minūti, bet pa to laiku abas kompanjones būtu prom. Labi ka mans pirmais plānojums bija kartes apakšdaļa, vismaz uz atmiņu varēju nojaust kur braucam, bet tā konkrēti nebija ne jausmas kādā secībā ņemam punktus un kur tieši atrodamies. Ļāvu dāmām mani vilkt, jo palīdzēt un braukt pa priekšu nevarēju. Bez kartes jau nezini kur jābrauc. Uz 71. kp sanāca pirmo reizi braukt ar velo pa slapju purvu, galvenais neapstāties vai nenomaukties, tad šlapjš uzreiz. Te vēl pēdējo reizi redzēju Raivi. Viņam tomēr vēl jāpatrennē ciskas, netur mūsu tempam līdzi. Pēc punkta pabraucām garām Edijam no Naukšēniem, kuram sacīkste bija galā. Stūmās ar pārrautu ķēdi. Tā kā daudzos punktos sanāca iekšā ārā, tad varēja novērtēt kādā attālumā ir pārējie konkurenti no mūsu trio. Priekšā bija Bričonoks un leitis, bet aiz mums Latvijas labākā veloorientieriste Dina un vēl kādi 5 brucēji, starp kuriem šķiet vēl bija Raivis. 65. un 80. kp rajonu atpazinu no Rudens rogaininga pirms pāris gadiem. Toreiz te bija baigie dubļi, bet šoreiz vienkārši miskaste, kur galvenais neuzbraukt uz stikliem. Lejā pie vērtīgajiem 5niekiem un 6niekiem lietuvietes ik pa laikam uzrāva kādu kļūdu, pabraucām vairākas reizes garām pareizajiem ceļiem. Es protams rāvu līdzi, jo bez kartes biju pilnīgi atkarīgs no viņām. Pie 57. kp mūsu kompānijai pievienojās Čākurs vecākais, kurš ilgi noturējās mums aizmugurē. Ik pa laikam vēl saskrējāmies ar kādu riteņbraucēju, bet mūsu trio palika nemainīgs. Sākās meža punkti un es sāku gaidīt brīdi, kad beidzot pats varēšu lasīt karti. 46. kp bija mana locījuma apakšā. Beidzot, pēc aptuveni 1:50 esmu kartē. Tātad pēdējo stundu varēšu sekot līdzi kartei un palīdzēt lietuvietēm. Paņēmām kopā 34. kp un te notika tas, kas būtu noticis ar mani sākumā. Abām lietuvietēm nācās apstāties un uzlocīt kartes augšdaļu, jo loģiski ka viņām planšetē bija apakšdaļa. Tā nu es aizbraucu prom un beidzot pats varēju orientēties. Ilgi gan vienatnē nepaliku. Ja 45. kp paņēmu labi, tad pusceļā uz 54. kp apjuku taku krustcelēs, un abas dāmas bija klāt. Ok, turpinam kopā, tikai tagad es arī varu pieslēgties pie orientēšanās. Uz 62. kp aizbraucām kopā, uz 32. kp šās atkal aizrauj pa nepareizo ceļu. Jūtams ka ir pagurušas, temps ir krities un karte mežā nelasās tik labi. Nu labi dāmas, paldies par kompāniju, es pārņemu vadību, ja tiekat man līdzi, tad braucam kopā, ja ne, tad šķiramies. 44. kp jau paņēmu pilnīgi viens, pēc tam uz stigas vēl satiekot abas lietuvietes, kurām nu bija jauna kompānija ar Čākuru un arī Dina bija panākusi viņas. Uz 53. kp devu ''ručkā'' un vairs nevienu riteņbraucēju nemanīju, tikai skrējēji pilns mežs, kuri ļoti skaisti cēla ārā punktu vietas. Te bija jāsāk skatīties arī uz finiša pusi un kārtējo reizi improvizēt, jo distances beigām reāla plāna nebija. 61. un 42. kp noteikti jāpaņem. Paķēru arī 52. un 41. kp, un tad sākās lidojums pa Jaunciema gatvi uz finišu. Pretvējš no Ķīšezera iespaidīgs, ātrāk par 30 km/h vairs nejaudāju un finišu sasniedzu 4 minūtes pēc kontrollaika beigām.
Tagad ar vēsu galvu paskatoties kartē, nevajadzēja ņemt 53. un 61. kp, jo tur diezgan daudz laiku patērēju. Vajadzēja no 44. kp durt uz augšu caur 42. kp uz 52. 70. un 60. kp, un tad atpakaļceļā skatītos vai sanāk laiks ieskriet arī pēc 41. un 40. kp. Tādā variantā iespējams būtu dabūjis 149 punktus, ja vien paspētu uz finišu. Šoreiz savācu 143 punktus, no kuriem 5 nost par pārtērēto kontrollaiku. Ar 138 punktiem ierindojos 9. vietā starp 72 velomāniem. Prieks, ka beidzot atkal Top 10 rezultāts. Šoreiz neko augstāk nevarēju, lai gan jutu ka braucu ar rezervi aiz dāmām, tāpat milzīgs viņām paldies par manis izvizināšanu. Ja būtu pats lasījis karti, iespējams pa ceļiem temps būtu ātrāks, bet tad varbūt kaut kur arī kļūdītos. Nu jau otro reizi pēc kārtas nobraucu 48 kilometrus 3 stundās. Tātad šis attālums jāņem kā bāze, plānojot nākošos velo rogainingus. Rūjienas rogainingā centīšos nomērīt tieši šādu attālumu kartē un aprēķināt visus variantus, lai dabūtu maksimāli daudz punktus. Braukt aiz citiem ir vienkārši, bet jāsāk arī pašam kontrolēt tempu, lai finišā ir sajūta, ka rezerves jaudai vairs nav palikušas.
Distanču plānotājs baigais viltnieks! Vispirms ļauj lēnām orientēties pa Gaujas krūmiem, un kad gandrīz visa distance noskrieta bez kļūdām, tad iedzen Pauku priežu mikroreljefā un taku labirintos atrast vēl 6 punktus. Distances sākumu izskrēju bez lielas aizķeršanās, zināju jau no iepriekšējo gadu Magētiem, ka aiz Baiļu garažiņām un garajās ieplakās ļoti precīzi jātur virziens starp krūmiem uz bedrēm un ieplakām. Pie 2. kp tāpat īsti neizpratu situāciju, bet kaut kā saķemmēju to punktu. Uz 10. kp nebija tas veiklākais izpildījums izcirtumā, jo ātrāk šķiet būtu gar maliņu. 12. un 13. kp bija atslēgas punkti, tur nevarēja raustīties pa labi pa kreisi, jātic kompasam, attāluma izjūtai un mazliet čujam, jo tur nu ir baigā ''peldēšana''. Nu lūk, visa distance veiksmīgi pieveikta, un tad nāca Pauku priedes. Ne gluži trijās priedēs, bet apmaldīties tur pamanījos. Uz 22. kp virzienu paņēmu, bet netrāpīju uz īstās takas. Sekoja skrējiens pa disku golfa laukumiem, izmisuma skatiens kartē un priedēs, bet saprast tajā brīdī vairs neko nevarēju. Finišs tepat, bet vienu no pēdējiem punktiem atrast nevaru. Labi ka Ukasiņš ar dēlu kursēja pa bērnu distanci un parādījā man, kur es esmu aizkursējis. Biju jau gandrīz pie 23. kp! 2 minūtes zaudētas. Vismaz mācība, ka jālasa karte līdz beigām, nevis jāpaļaujas tikai uz virzienu un čuju.
Nē nu jā, laikam ir jāmīl šis sporta veids, lai tādā cīruļputenī dotos mežā! Sniegs skriešanai jau tā ir bremzējošs faktors, bet ja vēl no gaisa pūš virsū tā, ka izcirtumos gandrīz neko neredzi, tad baigi baudāmi tas nav. Bet, jo lēnāk skrien, jo precīzāk var orientēties. Distances plānojums nu ļoti savdabīgs. Vairāk bija jāuztraucas vai paņemsi pareizā secībā punktus, nevis jāuztraucas par kļūdām. Pa kādai kļūdai tomēr gadījās. Pie 36. kp neizpratu tā kalna formas, tāpēc sanāca uzlīst augšā pa nepareizo ieloku. Uz 41. kp vienkārši kompass neprecīzs. Garo etapu uz 43. kp šķiet realizēju labi pa Būdaskalna slēpošanas trasi. Nepārliecinošs sniegums pie 51. kp, bet uz 50. kp šķiet neizvēlējos labāko ceļa variantu. Vajadzēja vairāk paskriet pa stigu uz rietumiem un lielo ieplaku aplocīt pa kreiso nevis labo pusi. Garais etaps uz 42. kp arī tāds nekāds līkumlīkumos, ta jau gandrīz labāk būtu skrējis galīgi apkārt pa šoseju. Bet kopumā patika distance, kaut arī sniegs traucēja, apvidus te ir interesants. Kājas gan tā atsaldēju, ka vakarā knapi paiet varu.
Pēc vidējās distances pieveikšanas bija vairāk kā 4 stundu starpbrīdis līdz sprinta startam. Vispirms kārtīgi paēdām Kuldīgas Stenderā. Tas nekas ka es pasūtīju vegāno burgeru, bet man atnesa vistas burgeri. Neesmu jau veģetārietis, bet man patīk pagaršot vegānos ēdienus. Pēcpusdienā bijām ieplānojuši ekskursiju pa Kuldīgu, bet tas stiprais ziemeļu vējš bija šausmīgi negants, lai kaut kur staigātu. Ventas rumbu apskatījām caur mašīnas logu, centrā apstaigājām mazos suvenīru veikaliņus, iepirkām vakariņas kempingam Ķesterciemā (negribējās pa tumsu braukt atpakaļ uz Valmieru) un devāmies uz Kuldīgas sporta manēžu gaidīt startu. Tas vējš tiešām riebīgs un sāk parādīties arī viegls sniedziņš. Jāskrien atkal cepurē, cimdos un jakā. Arī šortus varu atstāt somā. Šoreiz pirmo reizi testēšu mazo Insta360 GO3 kameru, kura ir ļoti kompakta un krietni mazāka nekā GoPro kamera. Vienīgi ieraksta tikai 39 minūtes. O-sprintiem un parkrun skrējieniem būs perfekta! Nekāds ašais sprinteris jau neesmu, jo nav ātruma (nekad nav bijis), bet ļoti patīk orientēšanās pilsētvidē, tāpēc vienkārši jābauda. Iesāku labi un līdz pat 13. kp skrēju savā tempā bez acīmredzamām kļūdām. Jauda kritās ar katru minūti un arī koncentrēšanās sāka zust. Uz 14. kp milzīga kļūda, nepamanīju spraugu starp mājām pie paša punkta, tāpēc apskrēju apkārt pa kreiso pusi. Uz 15. kp vēl trakāka kļūda, sajaucu mājas un punktu sāku meklēt pa ātru citā iekšpagalmā.
Distances beigās tikai skriešanas vaina, cik nu vēl jauda atlikusi. Skrējienu izbaudīju. Tas ka biju iepriekš skrējis Kuldīgā, šur tur deva priekšrocības, bet tagad paskatot karti ciešāk, jāsecina ka pieļāvu ļoti daudz sīkas kļūdiņas, izvēloties garākus ceļu variantus. Uz 1. kp varēju nokļūt ātrāk caur pagalmiem, uz 2. kp māju pirms punkta vajadzēja aplocīt pa labo pusi, uz 3. kp varēju izskriet gandrīz pa līniju, etapu uz 6. kp varēju uzsākt skriešanas virzienā, nepamanīju spraugu zem līnijas, uz 8. kp aizskrēju pa tālāko taku, uz 9. kp neizskrēju pa taisno caur pagalmu, uz 10. kp nepamanīju vārtrūmi zem šķūnīšiem. Daudz šādu sīku kļūdiņu un tā tās dārgās sprinta sekundes krājās. Kuldīga ideāla priekš orientēšanās sprinta distancēm, jo var saplānot tehniski interesantas distances. Gandarījums noķerts, tagad līdz tumsiņai jāpaspēj uz naktsmītni, tā lai caur Talsiem atkal sniegs nepārsteidz. Rītdien garajā distancē nestartēšu, kaut arī varētu ar konkursā vinnēto brīvbiļeti. Svētdien uzskriešu piecīti Jūrmalā!
Latvijas Kausa 1. posms! Arī šogad startēšu Latvijas Kausa posmos, bet ne visos kā pagājušogad, jo garajās distancēs es vairāk mokos nekā baudu, it sevišķi pavasarī. Izturība varbūt ir, bet kājas vairs netur slodzi. Tāpēc tagad tikai vidējās distances, un tad jau redzēs kā būšu ieskrējies, lai rudens pusē varētu noskriet arī kaut ko garāku. Uz Kurzemes Pavasari pieteicos tikai uz 1. dienu (vidējo distanci), jo 2. dienā garā distance. Pirms pašām sacensībām sanāca visdažādākie piedzīvojumi. Vispirms patīkamākais - Facebook konkursā vinnēju bezmaksas startu Kurzemes Pavasarī! Un tagad mazliet nepatīkamāki piedzīvojumi. Tā kā mūsu auto pēdējā laikā niķojas, tad nolēmām nomāt mašīnu, lai dotos uz Kuldīgu gan uz sacensībām, gan ekskursijā. Laika prognozes sestdienas rītam visai briesmīgas - sniegputenis aprīlī, temperatūra zem nulles un spēcīgs vējš. It kā jau nekas sevišķs, tāds parasts ziemas rīts, tikai viens bet... nomas mašīnai jau bija uzliktas vasaras riepas. Piektdienas vakarā pavīdēja pat doma nebraukt, jo nav jāriskē, drošība pirmajā vietā. Sestdien no rīta 6:00 Valmierā maza sniega kārtiņa zālājos, bet ielas tīras, sniegs nokusis. Ok brauksim. Ieplānots bija arī aizvest mammu ekskursijā uz Kuldīgu, tāpēc braucām caur Smilteni. Pusceļā uz Smilteni sākās sniegputenis, braucu ar 60 km/h pa pilnīgi baltu ceļu un cerēju ka lielā šoseja uz Rīgu būs notīrīta.
Vietām bija tīrs, vietām nebija, jo sniegs sniga šķiet līdz pat Līgatnei. Rīgā ne vēsts no sniega! Varam mierīgi pabrokastot un cerams arī Kurzemē nebūs tā baltā draņķa. Kātad! Jau pie Jūrmalas atkal sāka snigt un tagad komplektā vēl stiprs vējš, kas ļoti apgrūtināja redzamību. Pie Tukuma braucu pa šoseju uz 50 km/h ar vasaras riepām pa pilnīgi aizsnigušu ceļu, un domāju... Ko es daru, kāpēc mēs vispār kaut kur braucam!? Pirms Kandavas vairākas reizes bija brīži, kad vienkārši viss balts priekšā, ceļu neredz vispār. Apstājos Kandavā pie veikala un sapratu, ka nav vērts turpināt ceļu šādā sniegputenī. Uz meža distanci nedošos, ja tiksim līdz Kuldīgai, uzskriešu vakarā sprinta distanci. Sēžot mašīnā, sāku lasīt Burkānciema Stirnu Buka čatu. Arī šiem pamatīgs sniegs Tukumā. Starp visām bildēm, pamanu ka Artis iemetis saulainu bildi no Kuldīgas! Vai tiešām Kuldīgā nav sniega!? Artis apstiprina. Labi, turpinam ceļu. Un tik tiešām, izbraucot cauri Sabilei, sniega nav un spīd patīkama saulīte. Neticami, pirms mirkļa bijām pamatīgā murgā, bet te pēc pārdesmit kilometriem nekas neliecina par sniega vētru, kura palika aiz muguras. Timrotam ir teiciens - ir ziema, rēķinies ar to. Pārliecinājos, ka ne jau riepās ir tā drošība. Drošība sākas ar braukšanas ātrumu. Izvēlies drošu un laikapstākļiem piemērotu ātrumu (kaut vai 50 km/h).
Tā nu pusstundu pirms starta, tomēr ierados sacensību centrā. Fiksi jāpārģērbjas un prom uz startu. Pūš auksts vējš. Cepure, cimdi un termojaka zem o-krekla. Mašīnu sanāca atstāt kādus 2 km no starta, tāpēc iesildījos labi pirms starta. Skriešu ar kameru, jo bezmaksas startu tieši vinnēju konkursā, kur bija jāatmin, ka tas ir Oskars Zērnis, kurš skrien ar kameru šajā apvidū. Pēc Oskara video varēja nojaust, ka būs smuks mežiņš. Bet nekā, aplauziens jau uz 1. kp, priekšā zaļš purvs.
Purvi un purviņi visā distancē visām gaumēm! Biju gaidījis skrienamāku apvidu. Uz 1. kp pa purvu aizpeldēju diezgan šķībi un otrā krastā krietni nācās koriģēt virzienu. Apvidus ļoti peldošs - dažādi purviņi, zaļumi un mazi pauguriņi. Tāpēc izvēlos labāk skriet lēni, bet precīzi pa līniju. Līdz pat 9. kp tas arī izdevās. Virzienu turēju un kontaktu ar karti uzturēju nepārtraukti. Arī uz 10. kp virzienu uzņēmu precīzu, bet līdzīgi kā uz 1. kp aizpeldēju lielajā purvā. Labi ka atmetos pret stigu, no kuras ne bez grūtībām tomēr uzgāju punktu. 11. kp paņēmu normāli, bet uz 12. kp pilnīgs čau. Visapkārt slapjš purvs un mežizstrādes nedarbi. Nenoturējos pie kompasa un aizvilku pa labi. Atradu pat kaut kādu paralēlo situāciju, līdzīgs purva ielociņš ir, bet punkta nav. Orientieristi te apkārt ganās daudzi. Pavēroju kur nu kurais skrien, un apmēram nojautu kur jābūt punktam. Bija, vienīgi žēl ka zaudētas 4 minūtes. Un kā jau tas šādās situācijās notiek, gribējās ātrāk sasmelt purvā izlieto ūdeni, un veikli nokļūt nākamajā punktā. Protams kļūda! Neprecīzs virziens un vēl 1 minūte zaudēta. Etapā uz 14. kp izslēdzās kamera. Būs laikam jāpērk jauna baterija, jo agrāk turēja kādas 55 minūtes, bet tagad izslēdzās pēc 43 minūtēm. Nesanāks nofilmēt visu distanci līdz finišam. Šogad kaut kā neiet ar to filmēšanu. Anglijas čempī pats izslēdzu, jo nebija motivācija turpināt distanci, Valmieras pavasarī kameru startā izslēdzu nevis ieslēdzu, jo aizmirsu ka biju jau ieslēdzis, bet Kurzemes pavasarī kamera pati izslēdzās.
Sagurums no purviem jūtams, jo reti kur varēja tiešām brīvi uzskriet, tāpēc 15. un 16. kp pavisam lēnīgi. 17. kp mazliet paskrēju garām vienu horizontāli pa zemu, bet pie 18. kp gandrīz dabūju dsq. Atzīmejos blakus esošajā 103. punktu, un tikai pēc brīža attapos, ka man taču vajag 111. punktu. Pie pēdējā 19. kp Artis tā sabļāva, ka mēģināju vēl kaut ko izspiest ar pustukšu bāku uz finišu. Finišā tāda dīvaina pēcgarša. Distance interesanta, orientēšanās intensīva, starts pa brīvu, bet purvainais apvidus nevisai patika. Vai bija to vērts, braukt pāri visai Latvijai tādos laikapstākļos, lai nonāktu tipiskā Meridiāna apvidū? Tas ka nav gandarījuma finišā, norakstīšu uz stresaino 5 stundu braucienu, jo sacīkste jau bija kvalitatīvi noorganizēta. Kā vienmēr pie OK Saldus. Jābrauc uz Kuldīgu kārtīgi paēst un vakarā sprintā varēšu ķert tos skriešanas endorfīnus, kurus neizdevās noķert te mežā.
Šajā sezonā cīnīšos divās frontēs - trešdienās Azimutā un ceturtdienās Magnētā. Cerams pietiks jauda arī kādam Latvijas Kausa posmam brīvdienās. V45 grupā salīdzinoši īsas distances, tāpēc vajadzētu būt labi. Kā ierasts, Magnēts sezonu sāk pie Valmieras estrādes. Pavasarī te vēl var skriet, kamēr krūmi nav sazaļojuši, jo vasarā te tikai pa takām var pārvietoties. Šodien distance divās daļās, vispirms sprints muzeja un autoostas rajonā, un pēc tam krūmu gonka Sajūtu parka mežiņā. Pirmo daļu līdz 9. kp praktiski neskatoties kartē pa ielām līdz Vanšu tiltam. Pēc Vancīša krūmos kā jau krūmos. Dažiem punktiem gandrīz uzkāpu virsū, pamanot tik pēdējā brīdī, pie dažiem nācās padancot, cenšoties tos ieraudzīt. Kļūdiņas gadījās uz 10. un 18. kp. Citi punkti un attāluma izjūta nojauca virzienu, bet tā nopietni šķībs virziens uz 22. kp. Pusstundas aktivitāte darba dienas vakaros būs perfekta V45 veterānam.
Azimutam šogad 50. sezona! 33 gadus vairāk vai mazāk Azimuts ir bijis manā dzīvē. Sāku ar V12 un V14 grupām, panākumus guvu ar V16 un V18 grupām, pīķa formu sasniedzu V21A grupā, nostabilizējos V21B grupā, cīnījos pat V21C grupā, kad biju mazliet pametis orientēšanās sportu, ik pa laikam atgriezos Azimutā V35 grupā, un nu jau šogad startēšu V45 grupā. No V12 līdz V45 kopā ar Azimutu, kaut arī šobrīd pārstāvu Valmieras Burkānciemu. Klievezera mežs ir tik ļoti pazīstams kā sava virtuve, kurā zini kur katra bļodiņa vai nazītis atrodas. Bet gadās arī, ka kādreiz nevari atrast kādu krūzi vai pazudušu dakšiņu, tā arī šajā mežā aizmirstas, kur atrodas kāda bedre vai sajūk taciņas. Mazliet pie 34. kp sanāca saminstināties, jo sen nebiju bijis pie šīs bedres. 40. un 41. kp apvidus nekad nav paticis, tāpēc tur prātīgi. Pilskalna mežs tik zināms, ka nohaltūrēju ar kartes lasīšanu, un no 42. kp aizskrēju uz 37. kp nevis 38. kp, tā lieki paceļot vienu no lielākajiem pauguriem, kurš bērnībā bija iecienīts braucieniem ar ragaviņām. 44. kp šķit ka būs baigā purvā, bet tā pļava bija salīdzinoši sausa.
Tāpēc garo etapu uz 51. kp arī varēja uzsākt pa līniju, jo ja tur būtu viss applūdis slapjš, tad būtu skrējis apkārt pa ceļu ārpus kartes Pavārupītes otrā pusē. Silvas gals bērnībā bija tāds svešāks, tāpēc arī tagad tur tā nepārliecinoši. Bet dīķis starp 55. un 56. kp bija mūsu iecienītakā makšķerēšanas vieta ar Jāni un Ivaru. 6:00 no rīta cēlamies un ar bambusenēm gājām ķert karūsiņas! Vienmēr forši atgriezties uz Azimutu un it īpaši uz Klievīša mežu.
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
