Jau darbā apsvēru, šodien skriet vai neskriet. Kaut kāds sagurums piezadzies un sestdien jāskrien garā distances Latvijas čempī. Bet nu kaut kā ceturtdienas vakari nav iedomājami bez Magnēta, jo neatceros kad pēdējo reizi būtu izlaidis kādu Magnēta kārtu. Mežs smuks Gaujas vasarnīcu rajonā, Valmieras pavasarī jau pārbaudījām un iepazinām. Tas deva priekšrocības distances sākumā, jo punktu vietas bija apmēram zināmas. Bija arī pāris kļūdiņas. Pie 3. kp nenolasījās karjera forma, 4. kp bija labi noslēpts eglītēs, bet skrienot uz 6. kp, laikam kaut ko aizdomājos un paskrēju garām taciņai kura tieši veda uz punktu. Skrienot uz 9. kp jutu ka nāk virsū plīsiens, tāpēc uz 10. kp neapgrūtināju sevi pa taisno caur jaunaudzīti. Mazliet iesprūdu uz 11. kp un uz 12. kp arī izvēlējos doties apkārt, nevis cīnīties pa taisno. Pēdējie pāris punkti līdz finišam tādi transfēra caurskrienamie. Diemžēl jaudas vairs nebija. Pēc finiša nācās kādas 10 minūtes vienkārši pasēdēt, jo šovakar galīgi nebija ''duha'' skriet.
Cēsu piepilsētas mežs ar savdabīgo nosaukumu. Tur kur pirms gada gāja pāri vētra, tur tagad izcirtumi un ''sakopts'' mežs, bet ir arī ļoti daudz neskrienamas zaļās vietas. Tā kā ļoti biezs ceļu un taku tīkls, tad distance tehniski bija viegla, bet fiziski gan bija ko darīt pāris kalniņos. Distanci iesāku labi, atslēgas punktus 4. un 5. kp paņēmu veiksmīgi, bet visu sabojāju uz 6. kp. Pirms punkta kaut kā norāvu virzienu un pilnīgi lieki aplocīju apkārt visam kalnam, iztaustot katru ielociņu. Etaps uz 7. kp pa ceļu pret kalnu tika ''izbaudīts'' jau ne pirmo reizi. 8. un 9. kp pie kapiņiem tika paņemti diezgan nepārliecinoši, bet distances beigas vienkāršas pa ''izcirtumu''. Visā visumā labs vakara skrējiens.
Mežā kurā pats esi licis kontrolpunktus (Valmieras rogainingā) orientēšanās man visai nosacīta. Protams, kartei jāseko līdzi, bet apvidus tik ļoti zināms, ka atliek tik trenēt virzienu. Līdz 10. kp pavisam noteikti feins virziena treniņš. Uz 2. un 5. kp ne visai precīzi, uz 6. kp zināju ka tur mellenāji gandrīz līdz ceļgaliem, tāpēc apkārt pa stigu. Uz 7. kp sanāca kā pa diedziņu, un arī nākamie visai zolīdi. Abula krastos jāpārslēdzas uz reljefa orientēšanos. 12. kp bija konča, Andris to bija ielicis upē pie akmens! Bet uz 13. kp pamanījos tā notizloties, ka pašam brīnums un liels pārsteigums kā nonācu līdz stigai, no kuras nācās doties atpakaļ purvā uz punktu. Distances beigās krosiņš pa bērnu distances lenti, kura kaut kādā brīdī pārvērtās par finiša lenti. Gandrīz pamanījos aizskriet līdz finišam, aizmirstot atzīmēties pēdējā kontrolpunktā. Šovakar uzvara! Konkurentiem grūtības bija sagādājis 3. un 5. kp Ķeņģupītes krastos. Vienu brīdi distancē lietus tā gāza, ka var teikt - peldēšanās sezona atklāta!
Šie gluži nav tie Branti, kuros jaunībā rūdījos, bet tāpat interesanti atgriezties Brantu pusē, kur purvi vienmēr slapji. Slapjos purvus papildināja lietus, kurš mitējās tikai pašā finišā. Distance salīdzinoši vienkārša, ja izvēlas pareizās ceļu izvēles. Kļūdas pie punktiem nebija, bet vairākas nepareizas ceļu izvēles gan izvēlējos. Uz 37. kp ātrāk būtu bijis skriet apkārt pa labo pusi. Es izvēlējos skriet kreiso variantu pa stigu un tad pāri purvam. Nākamie punkti labi paņemti, neskatoties uz pāris sitieniem pa jūtīgām vietām. Uz 47. kp kaut kā sabijos no tā purva, ka laikam jau lieki to aplocīju apkārt. Uz 36. kp jau laicīgi biju izlēmis skriet pa ceļu, bet šķiet ka vairāk pazaudēju laiku cīnoties pa purvu uz to ceļu, nekā ja būtu pa līniju virzījies uz ceļa pusi. Uz 49. kp krosiņš pa gāzes vadu, un arī uz 50. kp vajadzēja turpināt pa gāzes līniju, jo manā variantā kalns bija zaļāks, nekā no otras puses. 51. kp upīte bija jau iepazīta pagājušā gada Mazajā Balvā, tāpēc bez pārsteigumiem. Uz pēdējo 100. kp šķiet arī ne tas ātrākais variants. Vajadzēja palikt baltajā mežā, nevis lēkāt pa dzelteno izcirtumu. Finišā šķita, ka esmu labi veicis distanci, bet izanalizējot splitus, acīmredzams ka zaudēju garajos etapos uz ceļu variantiem abiem konkurentiem.
Valmieras slimnīcas mežs arī jau tā iepazīts, ka tā baigi nemaz nevilka šovakar skriet. Te vairāk kross nekā orientēšanās, kur man nav ko likt pretī skrējējiem. Tā kā tuvojas Jukola, tad izlēmu vienkārši uzskriet garāku treniņu (ap 10 km), tajā iekļaujot arī Magnēta distanci. Tāpēc vispirms aizbraucu nopirkt karti, tad aizbraucu mājā pārģērbties, un uz startu devos skrienot pa pilsētas ielām. Gaujas krūmos ik pa laikam gadās apmaldīties, tā arī šoreiz pie 5. kp samisējās ar precizitāti. Pie 6. kp gandrīz norāvu diskvalifikāciju, jo atzīmējos vispirms 17. kp, labi ka nočekoju punktu numurus. Loks ap slimnīcu veiksmīgi izskriets, bet uz 14. kp atkal viss iegūtais pārsvars izsēts. Nesagāja mans redzējums uz horizontālēm ar kartē zīmēto, punktu meklēju pāris horizontāles zemāk. Kādas 2 minūtes tur atstāju. Beigās krosiņš pa Jumaras ielu un smirdīgo meža daļu aiz Valmieras Piena ceha. Finišā nolasīju identu, pārliecinājos ka ar tādām kļūdām krosā nevar vinnēt V45 grupu, un skrēju mājā, izmetot loku caur Jāņparku.
Par Kapusilu nav tās labākās atmiņas, jo vecā karte bija pa purviem vien. Bet Kapusila tālajā galā gan patīkami tehnisks apvidus ar dažādām reljefa formām. Tāpēc šovakar atkal Azimutā! Apvidus nelika vilties. Vai nu turies pie kompasa, vai nu turies pie izteiktajām lielajām reljefa formām, un rādi ko māki. Tāda klasiska orientēšanās, kuru gan apgrūtināja mizgraužu nedarbi. Tāpēc arī skriešana vietām pilnīgi neiespējama, jo koki salūzuši krustām šķērsām. Līdz 37. kp labs kontrolēts reiss, bet atgriežoties taurenī uz 35. kp, kaut kā stipri pa daudz aizvilku pa kreisi. Un tas pats turpinājās uz 31. kp, pazaudēju kontaktu ar karti un tikai beigās nolasīju kalnu jau pirms 36. kp. Punkts bija labi paslēpts eglītēs, labi ka Kokin Aigars norādīja pareizo virzienu. Ar Aigaru esam konkurenti V45 grupā, tāpēc bija uzdevums panākt viņu, jo viņš bija mani noķēris un aizskrējis garām, kamēr es te maldījos uz 31. kp. Uz 36. kp kārtīgi pastrādāju un arī uz 37. kp centos vairāk turēties baltajā mežā, izvairoties no kritalām, lai ir sakarīgs skriešanas temps. Izdevās. Pie 37. kp ar Aigaru bijām kopā. Tālāk skrējām kopā, jo mums temps pilnīgi vienāds. Līdz 41. kp Aigars pa priekšu, bet uz 42. kp es pārņēmu vadību. Uz 43. kp jau pirms starta biju izlēmis, ka skriešu apkārt pa meža ceļiem. Nonākot līdz garajai punkta ieplakai, dzirdēju ka Aigars, kurš skrēja pa taisno, ir tur pat vien kādas 20 sekundes aiz manis. Tāpēc uz 45. kp bija doma kāpināt tempu un pa balto mežu aizbēgt pavisam prom. Diemžēl karti īsti nelasīju un arī virzienu biju uzmetis pavirši. Vienā brīdī attapos, ka neko nesaprotu. Uz priekšu skrēju, bet kur esmu kartē, to nesapratu. Biju nonācis paralēlā kļūdā. Domāju ka esmu ieplakā pa labi no 45. kp, bet realitātē biju ieplakā pa labi no 44. kp. Pateicoties šim punktam, vismaz atguvu kontaktu ar karti. Un arī Aigars bija atmaldījies līdz šim punktam. Tā ka atkal bijām kopā, gan beidzot atrodot 45. kp, gan finišējot viens aiz otra. Apvidus te tiešām kolosāls, ja vēl nebūtu tie lūzušie koki, tad vispār orientēšanās rotaļu laukums!
Tā kā uz Daugavas Kausa stafetēm komandu nesavācām, tad varēju šodien nopļaut zāli dārzā un vakarā uz Magnētu Mazsalacā. Arī Skaņākalna mežs jeb dabas parks pietiekami labi zināms, tāpēc šis bija vairāk kā pavasara krosiņš. Distances plānojums visai vienkāršs, bet tāpat pamanījos sakļūdīties uz pāris punktiem. Uz 44. kp nez kāpēc ielīdu pa ātru mežā, nesagaidot taciņu krustceles. Bet uz 35. kp vajadzēja skriet apkārt pa stigu un asfaltēto ceļu, nevis pa taisno. Zaļais tiešām bija zaļš un pirms punkta mazliet pazudu. Pārējie kontrolpunkti gan vairāk vai mazāk kross ar atzīmēšanos. Ja Meridiānā apvidus pārāk smags, bet Magnētā pārāk viegls, tad kā lai atrod viduceļu! Jāatgriežas būs uz kādu Azimuta kārtu Smiltenes mežos.
Labas atmiņas no šī meža, kad pirms 2 gadiem Cēsu Stafetēs cīnījos par 3. vietu finiša kalnā. Gadi iet un meži mainās. Šovakar nekā atmiņā paliekoša nepaliks. Protams, karte zaļa, bet kartē jau neredz visas tās drausmas, kuras ir mežā. Nez kā ir labāk? Kopts un skaists mežs, vai dabīgs un nekopts mežs? Krūmi un pamežs vēl pieciešami, bet tas ko sadarījuši mizgrauži šajā mežā, tas ir ārprāts. Lielas egles krustām šķērsām sagāzušās pilns mežs. Nez vai vispār bija kāds etaps, kuru varēja veikt taisni virzienā. Tu cilvēks domā uzskriet virzienu treniņu, bet nekā, vispirms jādomā kā tikt apkārt milzīgajām eglēm zemē, un kāds tur vairs virziens. Tāds ritīgs darba mežs. Ej, kāp, lien - vienkārši strādā, lai tiktu uz priekšu. Jau uz 2. kp nekā no virziena, mazliet gan arī peldēju pa karti, bet kaut kā ielasījos. Arī uz 3. kp līkumlīkumiem vai nu pāri vai apkārt barjerām. Uz 5. kp diemžēl kļūda. Līdz stigai viss pēc plāna, bet uz stigas šķita, ka esmu pie tālākās ieplakas, tāpēc punktu sāku meklēt pa ātru. Saprotot, ka neko nesaprotu tur, atgriezos uz stigas, nolasīju pareizo ieplaku un tad precīzi virzienā uz punktu. 6. 7. un 8. kp šovakar patīkamākie etapi, tur mežs skaistāks un vietām pat var paskriet. Bet uz 9. kp atpakaļ murgā. Reljefu visu skaisti nolasi, bet netiek jau uz priekšu virzienā. Baļķis aiz baļķa. Vai nu kāp pāri, vai nu lien pa apakšu, vai nu ej apkārt. Tā vairs nav ne orientēšanās ne skriešana. Pamatīgi izbesīja šis punkts. Arī uz 10. kp tas pats, no stigas gribēju doties virzienā, bet pēc brīža sapratu, labāk atgriezties uz stigas un skriet apkārt pa ceļu. Distances beigas ļoti slinkā solī. Orientēšanās tomēr ir jābauda, bet tik nekoptā mežā grūti kaut ko izbaudīt. Finišā tā īsti nesapratu vai šodien vispār esmu skrējis, sajūta ka visu distanci gājis un līdis kaut kur. Diemžēl vēl viens mežs Cēsu pusē kurā neatgriezties.
Bet lai būtu kas pozitīvāks no Cēsīm - nedēļas nogalē izbaudīju gan 5 km skrējienu ''Apkārt Cēsīm'', gan leģendāro MTB velomaratonu Cēsis - Valmiera.
Mazliet ir sagurums no orientēšanās sacensību maratona aprīlī, kad katru nedēļu sanāk skriet 3 vai 4 reizes. Tāpēc šonedēļ ne uz Meridiānu, ne uz Azimutu, ne uz Aronas Kausu nedēļas nogalē. Bet uz Magnētu gan var aizlaist, jo vismaz vienu reizi jau tomēr ir jāpaskrien. Pēc Rīgas mežiem Dzintaru Kausā, gribējās jau arī Valmieras pusē pa baltāku mežu paskriet. Cerēju, ka Andris distances būs saplānojis pa Ķeņģupītes balto meža daļu, tāpēc vilku jaunos Inov8 apavus. Aha, apavi tika slapji un netīri jau uz 2. kp. Protams, šis mežs Abula lejtecē ir jau tā iepazīts, ka atliek tikai skriet uz punktu vietām, un tad minimāli orientēties punktu rajonos. Bet nu sanāk tāpat sakļūdīties, ja punkts jāatrod bedrē eglītēs (2. kp) vai mikroieplakā krūmos (9. kp). Arī 6. kp kaut kā interesanti bija paslēpts Ķeņģupītes gravā. Jāsaka kā ir, neko patīkams šāds skrējiens nav, kad jālaužas pa gravām kā Siguldā. Labi ka distances beigas pa balto mežu, lai tomēr baudāmi finišētu.
Orientēšanās sprintos sanāk tik reti uzskriet, ka jāizmanto katra iespēja tajos startēt. Man vairāk patīk tas fakts, ka var orientēties pilsētā, nevis tieši pati sprinta distance. Ja esi meža orientierists, tad o-sprintā ir pilnībā jāpārslēdzas uz savādāku kartes lasīšanu un jālauž savs ierastais orientēšanās stils. Pie katras iespējas, kad jāskrien kāds taisnāks posms, tad jācenšas kartē jau plānot etapus uz priekšu, lai punktos nav jabremzē. Kā arī bieži vien jāskatās piekļūšanas vieta nākamajam punktam, nevis jāuzsāk ierastā kustība virzienā uz punktu. Jo ja esi sācis jau skriet uz nākamo punktu, un tikai pēc tam pamani, ka cits ceļa variants ir īsāks, tad īsti vairs neko nevari mainīt, jo zaudēsi tāpat laiku, skrienot kaut kur atpakaļ. Ar Jāņa Tamuža rokrakstu jau iepriekš biju iepazinies, zināju ka viņš pat vienkāršā apvidū būs saplānojis etapus ar vairākiem līdzīgiem ceļu variantiem vai ar ''lamatām'', kad pirmajā acumirklī izskatās, ka esi izvēlejies īsāko variantu, bet tad pirms punkta ieraugi, ka jāapskrien lieki metri ap māju vai sētu, lai piekļūtu punktam. Jāsaka uzreiz, distancē pieļāvu ļoti daudz kļūdu. Vienkārši nemāku ātrumā lasīt karti uz priekšu. Bet apstāties un bremzēt arī nedrīkstu, jo man tas skriešanas ātrums nav tik jaudīgs. Sanāk zaudēt sekundes jebkurā gadījumā, tik nezinu kur vairāk - piebremzējot un lasot rūpīgāk karti, vai vienkārši plūsmā skrienot garākus ceļa variantus. Pirmie 2 punkti tāda ieskriešanās, uz 3. kp mazliet garāks etaps, kur uz lielās ielas vajadzēja jau skatīties nākamos etapus kartē. Ko es, protams, neizdarīju!
Uz 4. kp kaut kā inerces pēc rāvu pa labo pusi, jo pirmajā acumirklī izskatījās, ka fiksi tikšu cauri krūmu spraugai un tad tik uz punktu. Grūti tagad izskaidrot, kā tie krūmi man nojauca galvu, bet kaut ko tur pārķēru kartē un vispār aiznesos uz mājas otru galu, un pat ieskrēju pagalmā. Viens no vienkāršākajiem etapiem, ja to būtu veicis pa kreiso pusi, bet es te tā vienkārši ne no kā pazaudēju pusminūti. Orientēšanās sprintā pēc šādas kļūdas sacīkste ir beigusies. Atgūt 30 sekundes ir nereāli, lai cik ātri tu lidotu, tāpēc vienkārši jāturpina distance piezemētāk. Garajā etapā uz 5. kp man plāna nebija, vienkārši virzījos punkta virzienā caur Iļģuciema iekšpagalmiem. Vienā brīdī pat pazaudēju kontaktu ar karti! Tālāk līdz 11. kp sekoja vairāki īsie etapi, kuros visos bija jāizvēlas divi līdzvērtīgi ceļu varianti - pa labi vai pa kreisi. Uz 8. kp noteikti izskrēju garāko variantu, pārējos tur pāris metru jautājums šur vai tur. Uz 12. kp atkal izskatās garākais variants veikts, jo pa augšu caur 15. kp būtu bijis vienkāršāk.
Bet uz 13. kp vēl viena pamatīga kļūda priekš sprinta. Ja iepriekš īsos etapus esi veicis pa labo pusi, grūti pārslēgties uz kreiso pusi. Virziens no 12. uz 13. kp pilnīgi ievelk ''lamatās'', jo pa kreiso pusi šķiet ka jāskrien ļoti apkārt, bet pa labo pusi tikai pēdējā brīdī pamani, ka taisnajā variantā priekšā sēta. Tad kad ātrumā jau esi nonācis līdz sētai, tad vairs neko, samierinies ar kļūdu un skrien tai apkārt. Nākamie tādi transfēra etapi, kuros variantu izvēles nav. Sprinteri var likt lietā savas ātruma dotības. Manā gadījumā vienkārši jāskrien uz finišu. Bet pirms finiša vēl tomēr jāorientējas! Lai ieraudzītu, kā nokļūt uz pēdējo 18. kp, pat apstājos uz mirkli, bet tāpat izvēlējos garāko variantu pa labās puses vārtiņiem uz skolu. Kreisās puses vārtiņus nemaz nepamanīju kartē, tik skrienot garām jau gar skolu, sapratu ka droši vien kārtējo kļūdu pieļāvu. Kopumā jau forši un ļoti interesanti salīdzinoši ātri skriet un paspēt vēl lasīt karti. Tik tas mans tehniskais izpildījums sagādāja vilšanos. Nemāku ātrumā lasīt karti un pamanīt labākos ceļu variantus. Orientēšanās spritns ir tieši tik specifisks, ka tam būtu vēlami speciāli kartes treniņi, vai vairāk par pāris sacensībām sezonā. Bet visas uzslavas Jānim par distanču plānojumu, jo to cerams katrs orientierists juta, cik precīzi un pārdomāti ir saplānoti etapi. Kāds cits ar tām pašām punktu vietām varbūt būtu saplānojis vienkāršāku distanci. Sprintā skriešanas ātrumam ir ļoti liela nozīme, bet arī tehniskajām niansēm pārdomātā plānojumā ir liela nozīme. Īsajos etapos tās varbūt ir dažas sekundes uz ceļu variantiem, kuras skrienot pat nepamani, bet līdz finišam tā var salasīties pat minūte starp vienādā tempā skrienošiem orientieristiem. Lieldienas noskrietas! Šodien Iļģuciemā skrienot nosalu, Āgenskalna tirgū paēdām un Sakuru ziedēšana Uzvaras parkā apskatīta - daļa nezināmās Pārdaugavas iepazīta.
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
