Category: Level C Event
Map/area: Dob Park Woods (Harrogate)
Organiser: CLARO
Country: England
Discipline: Blue
Jau dodoties uz sacensību vietu, bija skaidrs ka šodien distance būs pa kalniem, konkrētāk - pa vienu kalna nogāzi. Tā arī bija, garākā piedāvātā distance bija Blue 5.1 km, bet ar 235 m !!! kāpumu. Uzreiz bija skaidrs ka visu laiku smidzinošais smalkais lietutiņš kalna nogāzi būs padarījis slapju un slidenu, tātad nekādu dižu skriešanas ātrumu nevarēs uzrādīt. 1. kp tā teikt lai ieskrietos - pa taciņu un pēc tam pa horizontāli, uz 2. kp no kalna uz leju, šķita jau ka mazliet virzos šķībi, bet tad atcerējos Anglijas mežu īpatnību - bieži vien nevajag orientēties pēc reljefa vai piemēram akmeņiem, bet gan jāorientējas pēc zaļajiem krūmu puduriem, kuri ir ļoti izteikti redzami uz pārējo koku fona. Uz 3. kp uzreiz skaidrs ka pa taisno kalnā nav vērts iet, labākais variants apkārt pa taciņu. 4. kp atkal uz leju, bet normāli paskriet praktiski vispār nevarēja, visa tā nogāze tajā apvidū bija viens liels purvs. Skrienot uz 5. kp ātrāk gribējās tikt ārā no tiem ūdeņiem, tāpēc uz upītes izskrēju mazliet pa augstu un nācās mazliet pacīnīties pa krūmājiem. Uz 6. kp atpakaļ kalnā, mēģināju līkumot un kāpt pa sausākajām vietām, pat speciāli līdu cauri krūmiem, kur mazāk jābrien pa ūdeņiem. 7. kp beidzot atpakaļ uz sauszemes, bet tikai jāpacīnās ar dažām horizontālēm. 8. un 9. kp lidojošie, viens uz leju pa akmeņiem, otrs taisni pa horizontāli. Distances sākums veikts ļoti labi, jāgriež karte otrādāk un tik pat labi jānokapā arī otrā daļa. Uz 10. kp kartē neskatos, jo tam punktam jau skrēju garām uz 8. kp, arī uz 11. kp etapa sākumā izmantoju to pašu iemīto taciņu pa kuru skrēju no 7. kp, īstenībā diezgan neinteresanti ka vairākas reizes jāskrien pa vienu un to pašu vietu. Tā kā punkts bija pie mūrīša, tad īpaši ar kartes lasīšanu neaizrāvos, jo zināju kur jāvirzās, vairāk biju aizņemts ar dadžu raušanu nost no krekla un biksēm :))) Un tagad nāca etaps uz 12. kp, kurš sagrāva visas cerības uz augstu vietu. Punkts atkal tajā purvainajā kartes malā. Līdz pusetapam viss kārtībā, lāčoju un lēkāju pa to žļurgu, līdz pēkšņi vienā brīdī... no maniem 1.88 metriem vismaz pusmetrs bija zem zemes. Līdz ceļiem biju iestidzis mālos, un tā iestidzis ka ne pakustēties, jau domāju ka būs jābļauj palīgā, bet nu izdevās kaut kā ar roku palīdzību izķepuroties laukā no tā akača. Rokas un karte bija vienos mālos, par kājām nemaz nerunājot, brīnums kā apavi palika klāt pie kājām :) Visinteresantākais tas ka skrējēju iedzītā taka tieši veda iekšā tajā muklājā, tātad nebiju pirmais kas izbauda relaksēšanos mālos, un arī ne pēdējais, jo vēlāk finišā uzzināju ka arī Steve Whitehead ir precīzi iemaucies tajā pašā vietā līdz ceļiem. Bet ar to vēl piedzīvojumi šajā etapā nebeidzās, šis mazais izbīlis mazliet izsita no sliedēm un biju pazaudējis attāluma izjūtu, cik tālu esmu etapā ticis. Tāpēc uz priekšu virzījos ļoti nepārliecinoši un biju šokā kad priekšā ieraudzīju dziļu gravu... Vai tiešām jau esmu nonācis līdz kartes malā zīmētajai upītei? Neviens cits grāvīts kartē nav zīmēts, tātad esmu pa tālu, jāgriežas atpakaļ. Paskrienu atpakaļ, bet tur redzami abi kartē iezīmētie krūmu puduriņi... kaut kas neiet kopā. Uzkāpju pāris horizontāles uz augšu un caur krūmiem laužos atpakaļ punkta virzienā, atkal nonāku līdz izskalotajai lielai gravai, bet... viens sīkums, otrā pusē gravai ieraugu akmeni, pie kura tad arī ir mans 12. kp. Nu [cenzēts] ... kartē ir zīmēts mazs ielociņš, bet dabā iespaidīga izmēra grāvis, un tagad Garminā paskatoties manu ceļu, izrādās ka vien dažus metrus esmu bijis no punkta, kad griezos atpakaļ, domādams ka esmu pa tālu aizskrējis. Lieki piebilst ka pirmais ko finišā darīju - apskatījos kurā gadā zīmēta karte. 2004. gadā!!! ar ''minor updates'' 2011. gadā, nu ja ''apdeitojot'' karti nevar pamanīt šādu kartē neesošu grāvi, tad man nav ko teikt par kartes autoru. Šī 4 min. kļūda pamatīgi izsita no ritma, un uz nākamo 13. kp purvā atstāju vēl 2 liekas minūtes. 14. kp vienkāršs, jo jau 2 reizes biju skrējis viņam garām. 15. kp garais etaps, bet nav vairs motivācijas nenormāli dzīt sevi uz priekšu, sanāca jau 3. reizi skriet pa vienu un to pašu taciņu :) Tagad izskatās ka pa leju pa ceļu būtu bijis ātrāk nekā pa horizontāli lavierējot starp akmeņiem. 16. kp bija precīzi pie tādas pašas gravas kā 12. kp, tikai ātšķirībā no tās gravas, šī bija kartē iezīmēta. Uz 17. kp sanāca maza 30 sek. kļūdiņa, galvu nojauca punkts ar numuru 186, bet man vajadzēja nr. 188, uz 18. kp no kalna leja lidoju no visas sirds, bet uz 19. kp iespaidīgākais šodienas kāpums. Uzkāpu mierīgi atpūšoties, arī uz 20. kp turpināju atpūsties, bet pēdējo punktu un finišu mazliet tomēr uzkapāju. Škrobe bija baigā par to 12. kp, jo līdz viņam biju veicis ļoti labu reisu un cerēju uz vietu pirmajā sešiniekā. Beigās paliku 12. vietā no 49 dalībniekiem ar graujošu rezultātu 1:04:20 uz 5.1 km distanci, nu labi distance jau nebija diez ko skrienama un arī savāktais 300 m kāpums bija jūtams.
Vēl jāpiemin visai interesants fakts - šīs sacensības pulcēja aptuveni 150 dalībniekus visās grupā un... es biju vienīgais!!! M21 pārstāvis! Tas vēlreiz apliecināja manus uzskatus ka Anglijā orientēšanās sports ir pensionāru sports. Mums Aire klubā ir aptuveni desmit M21 grupas skrējēji, šeit Jorkšīrā tikai SYO klubam ir vēl vairāk divdesmitvieninieki (daži tiešām spēcīgi), neesmu gan īpaši pētījis ka ir citos Anglijas klubos, bet fakts kā tāds ir visai skumjš. Angļiem ir spēcīgi elites skrējēji, ir arī daži A grupas skrējēji, bet nav tādu kā es - B grupas skrējēju, lielās tautas masas, tipa Latvijas ''Magnēta'' orientieristu. Laikam visi spēlē regbiju un futbolu :) Bet nu nav jau tā ka angļu pensionāri būtu švaki, pulveris daudziem vēl sauss. Atliek tik pabrīnīties, pēc tam kad esi cīnījies un skrējis, ieraudzīt rezultātos sev priekšā kādu 50 vai 60 gadīgu onkuli. Konkurence jau ir laba un interesanta, bet gribētos tomēr uzskrieties ar saviem vienaudžiem ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru