Hugset Wood (Barnsley)

Category: SYO Middle Distance Event

Map/area: Hugset Wood (Barnsley)

Organiser: SYO

Country: England

Discipline: Brown

Results

Precīzi 3 nedēļas izturēju bez skriešanas! Īstenībā nemaz nebiju ieplānojis šo sacensību apmeklējumu, no Paula uzzināju ka notiek mači šajā savdabīgajā mežā un ka ar riteni tur mierīgi varot aizbraukt. Laiciņš ārā labs, kāpēc gan svētdienā neizbraukt ar ričuku 20 km līkumu. Vēl vakar biju pārliecināts ka aizbraukšu tikai pastaigāties pa mežu, jo nav jau tā ka traumētā kāja vairs nesāpētu vispār, bet krietni labāk ir gan, galvenais ka piepampums ir pazudis. Bet nu ar kājas īkšķi gan vēl ilgi būs problēmas, viņš ir bijis lauzts, un skriešana vai neskriešana tur neko vairs neizmainīs, tad ir jālauž atpakaļ un jāliek ģipsis, bet tā kā baigi tas pirksts netraucē skriešanai, tad tās nieka sāpes ir pieciešamas, un šodien var teikt skrēju uz maksimālo cik nu fiziskais atļāva.Vidējā distance (~5km) ir perfekti piemērota man, ne pa garu, ne pa īsu. No sākuma bija doma skriet garāko Black (5.7km) distanci, bet kad ieraudzīju sacensību centrā dažu labu Anglijas elites orientieristu (Robinson un Rothman), tad sapratu ka nē nē, ar tiem čaļiem es negribu sacensties, tāpēc skriešu nākamo garāko Brown (4.8km) distanci. Skrienot uz startu, sajūtas ideālas, pēc 20 km riteņbraukšanas nav nekādas vajadzības iesildīties. Startā paķeru karti, uzmetu virzienu un maucu... nekur tālu gan neaizskrēju, sākās nenormāla lēkāšana pa kritušajiem kokiem, un tā lēkājot pat nepamanu ka eju pilnīgi šķērsā virzienā, mērķis ir galvenais izskriet uz ceļa. Nonākot uz ceļa, neliels apjukums, kaut kas neiet kopā... kur es esmu atskrējis? Kad nu esmu noskaidrojis atrašanās vietu, piedzīvojumi uz 1. kp turpinās, nekādi nespēju ielasīties kartē un šajā sasodīti mazajā mērogā (neatceros vai vispār kādreiz mežā esmu skrējis 1:5000 mērogā), no tām bedrēm te neko nevar saprast, desmitiem visapkārt, kaut kādas jaunas iebraukātas taciņas, kuras kartē protams nav iezīmētas. Īsāk sakot pilnīgs murgs, saprast neko nevar, jāiet mājās :) Apskraidu dažas tuvākās mikro ieplakas, jo viņas ir tik dziļas, ka nepieskrienot tām klāt nevar redzēt ir vai nav tur punkts iekšā, un vienā IR... paveicās. Sākums vienkārši graujošs, aptuveni 3 minūšu kļūda uz 1. kp, kas būs tālāk. Uz 2. kp sapratu ka nav jēga skaitīt un lasīt tās ieplakas, jāskrien vienkārši virzienā, izdodas. Uz 3. kp jāmēģina tāpat, bet atkal neveiksme, ''aizpeldēju'' sazin kur, un tikai pēc minimālā reljefa trāpu punktā. Punktā atzīmējos kopā ar visai atlētisku SYO kluba veterānu (M35), nodomāju ka viņš gan jau ka skrien Black distanci, tāpēc uz 4. kp atkal ātri uzmetu precīzu virzienu un savā tempā dodos uz priekšu. Čalis dzeltenajā SYO kreklā paskrien man garām un es jūtu ka viņš iet precīzi tādā pašā virzienā kā es, hmmm nevar būt ka viņš arī skrien Brown distanci. Paņemam 4. kp un uz 5. kp atkal mums virziens sakrīt, un kad arī uz 6. kp viņš man sāk skriet pa priekšu vēlamajā virzienā, tad saprotu ka mums ir viena distance. Tā kā neesmu sajūsmā par šādu mežu ar simtiem bedru, tad ir visai labi ka būs iespēja skriet divatā un piekoriģēt vienam otra kļūdas. Var teikt ka distances turpinājumu es tikai ''atsēdēju'' aiz Peter Tryner, tikai piefiksējot punktu numurus un virzienu izeju no punktiem. Līdz pat 13. kp skrēju tik līdzi un karti praktiski nelasīju, bet nu sekot sekoju līdzi kartē, un tieši pie 13. kp sapratu ka čalis iet garām punktam, tāpēc man nācās pārņemt vadību. Ooooo uz 14. kp kad nu biju ticis priekšā, varēju kārtīgi izpausties, kurināju kārtīgi pa ceļu zem 4min/km, laikam šajā 3 nedēļu pauzē biju kārtīgi izsalcis pēc skriešanas, jo sen ar tādu ātrumu nebiju lidojis :))) Pie punkta protams besis bija uzsists pamatīgs, arī sirdsritms stabili bija pāri 180bpm, tāpēc laidu vien Pēteri atkal priekšā. 15. kp paņemam labi, bet uz 16. kp aizskrienam līdz bedrēm un šis apstājas, ko nu, es tak ar kā jau līdzskrējējs :))) kartē neskatījos. Pēc neliela pārdomu brīža punktu atrodam un šis man saka ka ir ''really tired''. A ko man darīt, man arī besis, vietām šķiet liku uz visiem 100% lai tik tiktu Pēterim līdzi. Sākam skriet uz 17. kp, bet nu ir skaidrs ka čalis sāk normāli ''peldēt'' pirms punkta... nu bļāviens, vai ta man būs jāsāk orientēties :) Ar nelielu cilpu atrodam īsto mikro ieplaku (izskatās ka te ir karš noticis, jo tās ieplakas un bedres ir nereāli dziļas). Nu tagad gan uz 18. kp jāsāk kontrolēt visu pašam, piefiksēju melno bedri (tā esot 5m dziļumā) un punktu paņemu bez problēmām, mans kompanjons jau ir aizmalies nezin kur krūmos, tā ka nav pat vērts saukt. Uz 19. kp līdz ceļam šis tomēr mani panāk un atkal taisās uzņemties vadību, un atkal aiziet pilnīgās auzās, tas ir vienkārši ''unbelievable'', visu distanci tik labi orientējās un beigās taisa te kaut kādas lažas. Punktu protams ka es paņemu pirmais un uz 20. kp atkal uzskrienu lidojuma fāzē, lai tak Peter saņemās, jo iespējams ka abi ejam uz labām vietām. 20. kp man izceļ viens sparīgs veterāns, kurš jau kopš 14. kp arī visu laiku ir mūsu redzes lokā. 21. kp ir pēdējais un pa zaļo, es vairs īpaši necenšos un aizlaižu Pēteri priekšā, un finišu nekad neesmu centies atstrādāt. Finišā ir normāls besis, jauniegūtais Garmin pulkstenis rāda 187 bpm!!! tādu pulsu pat neatceros kad pēdējo reizi esmu sasniedzis, tātad distanci esmu veicis no visas sirds. Bet būtībā liels paldies jāsaka Peteram, jo aptuveni 70% es ''atsēdēju'' aiz viņa. Papētot splitus, izrādās viņš visu laiku ir gājis pa 1. vietu un tikai beigās, kad sāka bakstīties, ir atkritis uz 2. vietu. Pēc 3 min. kļūdas uz 1. kp, turpmākajā distancē salasīju ne vairāk ka 1 minūti kļūdās un ar rezultātu 41:19 ierindojos ļoti augstajā 4. vietā no 40 dalībniekiem, un arī Anglijas rangam nopelnīju necerēti daudz punktus. Ideāls gandarījums šitā izskrieties, kad pirms starta nekas nesāp. Skriet ir forši, bet nu beidzot esmu sapratis, ka lai šādi ar gandarījumu varētu skriet un orientēties, man krietni ir jāsamazina skriešanas apjomi, nevar tik daudz skriet kā 2011. gadā. Traumas kājām ir bijušas visdažādākās, it sevišķi potītēm, jaunāks arī nepalieku, tāpēc jābeidz bojāt veselību. Fizisko formu var tīri labi uzturēt arī ar riteni, daudz nemokot kājas, bet skriešanai gan turpmāk pievērsīšos arvien retāk, maksimums 1 reizi nedēļā vai divās nedēļās. Vairs nekādu ielu skrējienu vai pusmaratonu, tikai orientēšanās sacensības, tā lai ir tāds gandarījums finišā kā šodien. Neesmu tak nekāds sportists lai skrietu visās sacensībās pēc kārtas kā agrāk pat 3-4 reizes nedēļā, tagad maksimums 4 reizes mēnesī, bet tad tā ar visu sirdi un baudu. Skriet joprojām ir forši!