Crich Chase & The Hagg (Derby)

Category: EMOA League Event 2013

Map/area: Crich Chase & The Hagg (Derby)

Organiser: DVO

Country: England

Discipline: Brown

Results

Sākot ar šīm sacensībām, izlēmu ka pietiek sacensties ar veterāniem Blue distancē, turpmāk centīšos skriet garākās distances, ja vien protams nebūs vairāk kā 10 km, bet 7 vai 8 km arī es varu mierīgi noskriet. Blue distances rezultātos vienmēr dzīvojos pa augšdaļu, bet Brown ies grūtāk, jāmēģina vismaz pusi dalībnieku apsteigt, tad būs ok. Tieši šodien startēt Brown distancē varbūt nebija labākā doma, jo kāpums ir gandrīz 300 metri, bet nu pacīnīsies, sen nav atkal skrieta kalnu distance. Etaps uz 1. kp jau liek kāju muskuļiem iespringt, no starta pret kalnu! Ātri uzsitu pulsu līdz 170 bpm, bet kalnā uzrikšoju bez apstājas, un pēc tam no ceļa punktā bez problēmām. Uz 2. kp etaps pa taciņu un beigās no krūmu puduriņiem lejā pa nogāzi un bedrē iekšā. Panācu čali, kurš startēja 1 min. pirms manis. Uz 3. kp īsta plāna uzreiz nav, atpakaļ līst kalnā uz taciņu negribas, bet te pa leju arī neizskatās diez ko skrienams. Ja nevar izlemt, tad jāiet tik pa līniju. Te nu pilnībā iepazinos ar šodienas apvidu, mežs jau skaists, bet tāāās rozes... tas ir kaut kas drausmīgs, lai kā tu censtos paskriet, visām pāri nepārlēksi, ķeras tā ka maz neliekas. Nonākot līdz takai, biju pazaudējis konkrētu atrašanās vietu un tālāk devos uz ''čuju''. Šoreiz tas pievīla, punktu meklēju pāris horizontāles pa augstu, apskraidīju dažas mikroieplakas, līdz sapratu, nav ritīgi. Labi ka pa leju nāca čalis LEI kreklā, kuru biju panācis pie 2. kp, tad nu viņš man izcēla punktu. Uz 4. kp ārā uz takas, līdz grāvim un virzienā augšā kalnā. Uz 5. kp pēc iespējas ilgāk pa taku un tad pa sausajām papardēm lejā, arī uz 6. kp labs lidojums uz leju. Uz 7. kp ļoti viegls etaps, praktiski tik pa taciņu, beigās gan mazliet sapinos. Uz 8. kp jāturpina pa taku un tad sākas cīņa ar rozēm līdz pat punktam, kaut kur etapa vidū diezgan sāpīgi izgriezu potīti, bet paskriet varēju. 9. kp jau var saskatīt no 8. kp. Uz 10. kp jau pārbaudīts variants - ārā uz takas, pēc iespējas tālāk pa viņu, un tad virzienā, labs orientieris ir zaļais krūmu pudurs. Diemžēl punkta rajonā kaut kas nav kārtībā, pa rozēm nolaižos pa zemu. Kaut gan garmin ceļš parāda, ka esmu precīzi bijis punktā, dabā tā mikroieplaka atradās pavisam citur, skatoties no krūmu pudura. Šeit panācu Howard Alcock, ar kuru neklātienē ļoti bieži ir sanācis cīnīties dažādos mačos, tad nu pirmo reizi varēsim pacīnīties klātienē. Viņš bija startējis pēc manis un pie 5. kp aizgājis garām, bet te pie 10. kp vēl vairāk sakļūdījās kā es, un man bija iespēja viņu panākt. Uz 11. kp uzņēmos vadību, etaps tehniski viegls - virziens, taka, virziens. Uz 12. kp sadalāmies, es pa taisno, Howard apkārt pa takām, pie dzeltenās pļaviņas nonākam reizē, tālāk atkal kopā. ''Sienā'' sāku kāpt pirmais, bet pie punkta ātrāk nonāk kompanjons. Spēkus pamatīgi atņēma šis kāpiens, iespējams vajadzēja iet apkārt. Uz 13. kp ļoti lēnu, cenšoties dabūt otro elpu, un tā mazliet atlaižot Howard. 14. kp taciņas etaps, uz kuras nez no kurienes pilns ar orientieristiem, un visi nez kāpēc lēnāki par mani :) mazliet jāpacīnās, lai neatlaistu savu konkurentu. Arī uz 15. kp tikai sekoju, pie punkta jāgriež karte otrādāk, lai veiktu distances 2. daļu. Ātri uzmetu skatienu etapam uz 16. kp un saprotu ka nav ko ''ķīmiķot'', jāskrien tik pa taku. Uz 17. kp rodas iespēja pārņemt vadību un papardēs aizvelku mūs abus mazā kļūdā, labi ka bedre ir visai izteikta. Uz 18. kp atkal lidojamais etaps no kalna, bet uz 19. kp atkal šodien visbiežāk izmantotais variants - pēc iespējas vairāk pa taku un tad virzienā. No takas diemžēl nogāju ne tajā labākajā vietā, vēl tikko Howard bija aiz manis, bet nu pēkšņi ir priekšā kādus 50 metrus, viņš bija trāpījis papardēs, bet es rozēs. Plēsu bikses, skrāpēju kājas, maucos zemē un konkrēti lamājos, bet šajā vietā tā biju iezaudējis, ka jau uz 20. kp savu konkurentu vairs neredzēju. Tik specifiska meža pamatne šķiet ir tikai Anglijā, vai nu ir jāmāk izvairīties no tām rozēm, vai vienkārši ar naidu ir jācīnās caur viņām, katrā ziņā kaifa nav nekāda ''skriet'' šādā apvidū. Tāpēc ir saprotams, kāpēc Anglijā orientēšanās sezona ir ziemā, jo vasarā kad tie rožaugi vēl vairāk savairojas, tad mežā vienkārši nav ko darīt, var skriet tikai pa takām. Etaps uz 20. kp viegls plus punktu izceļ citi orientieristi. Uz 21. kp vēl vieglāk, galvenais tikt ārā uz taciņu un tad tik uz punktu, tālumā redzu Howard, bet nu jau tas ir neaizsniedzams attālums, ja nekļūdīsies, tad nepanākt. Uz 22. kp izvēlējos pēc iespējas ilgāk skriet pa leju un tikai beigās virzīties augšā, tā kā te jau bija skriets 1. aplī, tad punktu varēja ņemt uz izjūtām. Arī šajā etapā neiztiku bez rožu cīņām, un jāsaka godīgi, šādā mežā orientēšanās ātri var uzsist riebumu :) Distanču plānotājs par distances beigām bija īpaši ''parūpējies'', ta jau būtu laidis līdz pašai kalna augšai, nevis kaut kur puskalnā iekārtojis finišu :) Uz 23. kp kāpiens kalnā, skrējiens pa taku, un atkal kāpiens augšup, tāpat kā uz pēdējo 24. kp totāla rāpšanās ''sienā''. Spēka jau vairs nebija, tāpēc centos locīt. Pēc šāda kāpiena, finišā vēl dabūju krampi kreisajā augšstilbā un finišēju klibodams. Tā kā kājsargus nelietoju, tad kājas no rozēm saskrāpētas līdz asinīm, labā potīte izmežģīta, kreisā kāja krampī, kāds gan te gandarījums pēc šādas distances. Kā nu ir tā ir, kādreiz tas orientēšanās kaifs nāk caur sakostiem zobiem :) Kļūdās ~ 4 min., rezultāts liels - 1:19:19, uzvarētājam zaudēts daudz, un tikai 19. vieta no 35 dalībniekiem. Bet kā kalnu treniņš šis bija ideāls, jo jau pēc 2 nedēļām būs jādodas iekarot Spānijas kalnus.