No rīta pavadīju savējos uz lidostu un vakaru biju ieplānojis pavadīt TV sabiedrībā, ņemot vērā kāds ārā aiz loga plosījās negaiss un lietus. Bet tad atskanēja pavisam negaidīts zvans no Raikina un es jau sēdēju viņa Mazdā, lai dotos no Valmieras uz Cēsīm... uz Meridiānu. Šis man sastāstīja ka tur jau esot skrējis iepriekš un mežs būšot labs! Meridiāns no jauniešu gadiem vienmēr palicis atmiņā ar nopietniem apvidiem un distancēm, ja Azimutā varēja kādreiz pahaltūrēt, tad Meridiānā vienmēr bija jāskrien gandrīz sacensību līmenī. Vairākus gadus nebiju atkal startējis Meridiānā, tāpēc Agrita paprasīja mazliet lielāku samaksu :) Ieraugot karti, pirmais skatiens bija uz Raikina pusi - kur Tu mani esi atvedis. Kartē zaļā krāsa dominē un augšējā stūrī redzamais uzraksts
''Cēsu Rudens 2012'' atsauca atmiņā karstās
LOF diskusijas pēc šī mača gan par karti, gan apvidu.
''Siguldas Kausā'' jau daudzviet cīnījos ar sakostiem zobiem, un arī šovakar izskatās ka daudzviet būs baigi jāpiespiež sevi cīnīties. It sevišķi etapi uz 10. un 20. kp. Mežs slapjš un pielijis, un jau pie 1. kp krūmos esmu cauri slapjš. Etaps viegls iesākumam, varbūt pat pārāk viegls, jo uz nākamo punktu aizgāju pilnīgās auzās. Vispirms neuzliku virzienu un pēc tam, pēc piesaistes no 3. kp, ļoti pavirši devos uz 4. kp pusi. Tas viss beidzās ar ~ 5 minūšu maldīšanos, apskrienot visus tuvumā redzamos ielociņus - biju nonācis tā saucamajā paralēlajā situācijā, kartē un dabā it kā viss atbilst, gan ielociņu izkārtojums, gan lejā purviņš, bet punkta nav. Labi ka pēc brīža man pievienojās vēl kāds orientierists, kurš bija gudrāks šajā situācijā un aizveda mani līdz punktam. Uz nākamo 5. kp atsēdēju aiz viņa, bet tā kā man kājās vēl bija jūtamas Siguldas gravas, tad īpaši neiespringu skriet viņa ātrumā. Uz 6. kp vairākas piesaistes, pļava un lielais ieloks, bet pirms paša punkta tāpat pamanījos izmest mazu loku.
Uz 7. kp tikai viena problēma - tas kompass kas ir uz īkšķa, šad tad ir arī jāpielieto, te nav nekāda ''prastā'' Anglijas parku karte. Sākumā it kā virziens bija samērā precīzs, izskatās ka neizjutu attālumu un nonākot otrpus kalnam, sāku konkrēti ''peldēt''. Nesapratu pilnīgi neko, nekas negāja kopā... vienkārši pazudu un bija jau doma par izstāšanos, ja nav ta nav, ko te ākstīties, nemāku vairs orientēties tik nopietnos apvidos. Ķēros klāt pie pēdējā salmiņa, cēlos augšā kalnā, varbūt tur kaut ko sapratīšu, jo te uz nogāzes vispār nevienu piesaisti nespēju uztvert un virziens jau sen ir pazaudēts. Kalna galā paveicās, trāpīju uz bedres, kurā bija 8. kp, sazīmēju kur tas ir un no šejienes jau kā lielmeistars paņēmu savu 7. kp. Vēl kādas 5-6 min. pie rezultāta klāt. Jāturpina tālāk. Etaps uz 9. kp pavisam vienkāršs, bet uz 10. kp būs ko pastrādāt. Ir divi varianti, vai nu skriet ārā uz ceļa, vai arī pēc kompasa doties taisni pa līniju gar lielo kalnu. Skrējējs es neesmu, tāpēc dodos taisni, bet nu pārliecības galīgi nav kā trāpīt uz punktu. Jāskatās kāda būs situācija etapa otrā galā. Kartē neatrodot nevienu piesaisti, tikai pilnībā uzticoties kompasam, līdz punkta rajonam nonācu pat ļoti veiksmīgi, tikai ar vienu bet... punktu nepamanīju vien kādu 20-30 metru attālumā, un atkal aizgāju kļūdā līdz pat ceļam. Beidzot biju dabūjis piesaisti :) žēl tikai ka tālu aiz punkta. Etaps uz 14. kp virziena etaps, atkal nobīde un atkal kļūda. Līdz šim brīdim tā tīri esmu paņēmis tikai 1. kp un vēl pāris, gandarījuma protams nav, vai nu šodien vienkārši neveicas ar orientēšanos, vai nu... kas ir visticamāk, Latvijas skarbi tehniskie apvidi man ir kļuvuši pavisam sveši. Ir patīkami skriet šādos mežos, bet nu problēmas ir lielas lasot karti :) Jāmēģina vēl atcerēties kaut ko no vecās Alda skolas, tāpēc uz 15. kp nedomāju nekādus apkārtvariantus pa ceļiem, tikai taisni, lasot karti un baudot mežu. Vairāk koncentrējoties viss sanāk pat ideāli un punktā nonāku precīzi. Uz 17. kp izskatās baigais džunglis priekšā, tādu īstu variantu nav, tāpēc skrienu jau pa citu orientieristu iemīto taku pa kalna augšu līdz pat nogāzei uz upīti. Līkums sanāk, bet punktā nonāku pārliecinoši.
Un tagad saldais ēdiens uz 20. kp, par kuru jau savienojot startā punktus šausminājos. Arī tagad nebija nekādas pārliecības kā veikt etapu, pa augšu būtu baigi riskanti, ātri varētu pazust, pa leju atkal baigi apgrūtinoši cīnīties gar upīti un ielokiem. Jāmēģina tam visam pa vidu. Mežs pilnībā neskrienams, tumsiņa ar jau nāk virsū, lēnām un prātīgi jācīnās. Piefiksēju katru gravu un tērcīti, un punktā nonācu necerēti veiksmīgi, protams bez jebkāda ātruma, jo svarīgāk bija nepazust pašās distances beigās, atceroties kādi piedzīvojumi jau bijuši distancē. Distances beigas ļoti vienkāršas, tikai vēl jānokļūst līdz tam 21. kp. Finišējot krēsliņā, arī lietus sāk līt, un izrādās ka arī Raivis vēl nav laukā no meža. Čalis cīnās tāpat kā es :) Finišējot ar rezultātu 1:24:50 un velkot slapjās drēbes nost, domāju pie sevis, ka ļoti stipri šaubos vai būtu piekritis braukt uz šādu
Meridiānu, zinot kāds apvidus sagaida. Uz Rīgas
Magnētu mežiem esmu gatavs braukt kaut vai krusa birst no gaisa :) bet Meridiāna skarbajām distancēm ir mazliet jāsagatavojas, lai viņās ar baudu mestos iekšā. Ieņēmu 7. vietu starp 10 dalībniekiem. Arī rītdien Azimuta mežs solās būt visai draņķīgs, bet uz
Azimutu pie Alda vienkārši nevar nebraukt.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru