Sešu nedēļu rehabilitācijas posms izlauztajai potītei ir noslēdzies. Noslēdzies tādā ziņā, ka ir beigušās regulārās vizītes pie fizioterapeites. Turpmāk būs jāveic individuālie vingrojumi, vēlams katru dienu, lai stiprinātu savas potītes. Vēl priekšā apmeklējums pie ortopēda, redzēs ko un kā viņš man varēs palīdzēt. Īsi sakot, šo orientēšanās gadu laikā, potītes esmu deformējis pamatīgi. Tagad atskatoties pagātnē, protams, ka daudz ko būtu darījis savādāk, un daudz nopietnāk būtu skatījies uz šīm traumām - izmežģītajām potītēm. Vēl joprojām skaidri un gaiši atceros, kad pirmo reizi izmežģīju vienu no potītēm. Tas bija 1996. gada 19. maijā, Latvijas skolēnu sporta spēļu stafešu laikā.
Turpmāko, gandrīz 20, gadu laikā regulāri katru gadu izmežģīju kādu no potītēm, kas nu ir atstājušas neatgriezeniskas sekas. Abas potītes ir pamatīgi izgrieztas uz āru, un apskatot savas skriešanas bildes, ļoti uzskatāmi redzams, ka skrienot pēda uz zemes piezemējas ļoti nepareizi, un būtībā ir ļoti liels risks uz jebkura soļa pa nelīdzenu virsmu atkal izmežģīt potītes.
Pēc pēdējā neveiksmīgā izmežģījuma, nu abas potītes izskatās ļoti atšķirīgas. Abām kājām kauli ir deformējušies līdzīgi, bet labajai potītei klāt vēl nāk pamatīgi izstaipītas saites, ar kuru sāpēm es droši vien cīnīšos vienmēr. Tā kā orientēšanās sports man vienmēr bija hobija un amatiera līmeņa statusā, tad arī pret šīm traumām izturējos ne sevišķi profesionāli. Pāris nedēļas neskrēju, pagaidīju lai pāriet sāpes un atkal atsāku skriet. Kas bija pilnīgi nepareizi, domājot par nākotni. Jau pēc pirmajiem izmežģījumiem, vajadzēja sākt nostiprināt potīšu saites un daudz lielāku uzmanību pievērst šādu traumu novēršanai. Domājams, ka ir daudz tādu orientieristu kas kaut reizi ir izmežģījuši potītes, bet tik nevērīgi ka es izturējos pret šīm traumām, gan droši vien maz ir tādu. Pēc šī pēdējā gadījuma 26. janvārī, kad tik smagi būtībā izlauzu potīti, sapratu ka ir jāmaina kaut kas. Nevar tā turpināt. Ir jādomā par nākotni, un vecumdienas gribētos tomēr sagaidīt uz savām kājām. Pirmajās dienās biju kategoriski noskaņots, vairs nekāda orientēšanās sporta un nekādas skriešanas. Pēc sacensībām Spānijā, apjautu ka paskriet jau vēl varēšu, bet skriet pa apvidu (orientēšanās) ir ļoti riskanti, jo jebkurš sīkākais cinītis mežā ir drauds manām potītēm. Nu ir pagājis vairāk kā mēnesis, kopš neesmu skrējis orientēšanās sacensībās. Tik liela pauze pēdējos gados nebija novērojama, jo praktiski katru mēnesi piedalījos kādās sacensībās. Pēdējo reizi veselu mēnesi bez orientēšanās izdzīvoju 2011. gada augustā, kad gatavojos savam pirmajam un pēdējam pusmaratonam, bet kopš 2007. gada (2006. gadā bija pamatīga pauze dēļ pārcelšanās uz dzīvi Anglijā), praktiski katru mēnesi esmu piedalījies kādās orientēšanās sacensībās Anglijā, Latvijā, Igaunijā un pat Portugālē un Spānijā. Tā ka katrs var izdarīt secinājumus, cik grūti man ir aiziet no orientēšanās sporta, kurš bija iekļauts katras nedēļas plānotāja grafikā. Bet nu tas ir pienācis, kad domājot par veselību, ir jāatvadās no šī lieliskā hobija, ar kuru esmu kopš 11 gadu vecuma. Šajos 22 gados tik daudz kas ir piedzīvots, ar ko nedaudz var iepazīties arī šajā blogā. Sākumā šo blogu vispār biju domājis kā vienkāršu savu karšu arhīvu, lai pašam būtu ērtāk pārskatīt visas savas orientēšanās kartes. Pirms pāris gadiem, kad daudzi orientieristi sāka rakstīt savus blogus, arī es izlēmu kartēm klāt pievienot nelielu aprakstiņu par sacensībām, lai pēc tam būtu interesanti pakavēties atmiņās. Orientēties sāku 1991. gadā, bet tā pa īstam ar orientēšanos ''saslimu'' 1994. gadā, kad pirmo reizi piedalījos Kāpa trīsdienu sacensībās. Un kopš tā laika orientēšanās sports ir viena no manas dzīves sastāvdaļām. Jauniešu gados savā Azimuts klubā biju viens no daudzajiem jaunajiem orientieristiem, bet ne tas talantīgākais un ne tas ātrākais (stafetes komandās vienmēr vieta bija 2. komandā), tomēr esmu palicis viens no retajiem, kurš vēl aktīvi piedalās orientēšanās sacensībās. Vēlāk junioru gados jau sāku iesaistīties orientēšanās sporta organizatoriskajā daļā, palīdzot Lapiņ Aldim gan Azimutos, gan Latvijas mēroga sacensībās. Tieši junioru gados un pirmajos pieaugušo grupu gados mani arvien vairāk sāka vajāt šīs potīšu traumas. Tagad jānožēlo ka nevērsos pēc palīdzības pie ārstiem vai treneriem (fizioterapeitiem), kas palīdzētu nostiprināt man šīs locītavas un saites. No sportiskās puses, formas virsotni sasniedzu 2004. gadā, kad Azimuta H21A grupā cīnījos, kā līdzīgs ar līdzīgu, gan ar Azimuta spēcīgāko orientieristu Otāru Putrāli, gan tajā laikā jauno talantu Artūru Pauliņu, kurš šobrīd nu jau ir Pasaules līmeņa orientierists. Divtūkstošo gadu sākumā bija vairāki labi panākumi un pat dalība Latvijas Olimpiādē, bet jau tad nopratu, ka dēļ potītēm es nekļūšu ne labāks, ne ātrāks orientierists, tāpēc arvien vairāk nogruntējos starp B grupu dalībniekiem. Savu orientēšanās tehniku biju nostabilizējis pienācīgā līmenī, bet fiziskā forma gan ar katru gadu pasliktinājās. Ja vēl jauniešu gados aizvadīju pa kādam treniņam, tad jo vecāks kļuvu, jo mazāk pievērsu uzmanību fiziskajai formai. Bija jānostabilizējas dzīvē, un bija daudz svarīgākas lietas ko darīt, tāpēc orientēšanās palika kā lielisks hobijs. Vienmēr esmu bijis slinks uz trenēšanos, labāk pa taisno startēju sacensībās, un tieši šīs nesagatavotības dēļ iedzīvojos jaunās un jaunās traumās, kas šobrīd katru rītu ceļoties no gultas par sevi atgādina. Un nu esmu nonācis līdz tam, ka bez specifiskiem vingrojumiem, nemaz nevaru tā vienkārši iziet ārā un paskriet, kur nu vēl piedalīties sacensībās. Tāpēc orientēšanās sporta sacensībām, kurās tiecos pēc labāka rezultāta, pielieku punktu. Kā viens angļu darba kolēģis teica - es kā sportists aizeju pensijā :) (retired from sport). Loģiski ka pilnībā orientēšanās sportu es nepametīšu nekad, jo savukārt kā viens cits paziņa teica - orientēšanās ir kā narkotika, tas ir asinīs un ik pa laikam vajag atkal jaunu devu, lai justos labi. Tā kā nu jau gandrīz 9 gadus dzīvoju Anglijā, tad ar orientēšanās sportu ir iespēja nodarboties visu cauru gadu, jo te sniegotu ziemu nav, bet ir viens liels BET. Anglijas ''mežu'' apvidi un orientēšanās kartes ir tik vienkāršas no orientēšanās tehnikas viedokļa, ka tādu īstu ''kaifu'' nemaz šādās kartes nevar noķert. Patika nesen lasītais Riina Kuuselo raksts viņas blogā, kur viņa salīdzināja Anglijas treniņkarti ar vienu no Somijas parasta treniņapvidus. Un jāsaka, ka tā ir pilnīga taisnība, zinot kādas man ir problēmas ar potītēm, nez vai turpmāk ir vērts skriet šādās vienkāršās kartēs. Es varētu salīdzināt Smiltenes Pilskalna karti, kura atradās 5 minūšu skrējienā no manām mājām Smiltenē, un kurā trenējos un izaugu kā orientierists. Un pretim likt šeit Anglijas dzīvesvietai vistuvāko karti, kas atrodas 10 minūšu braucienā no mājām - Swadlincote Woodlands. Kartes būtībā nav nemaz salīdzināmas no orientēšanās tehnikas viedokļa, ja bērnības dienu kartē tiešām bija jāorientējas, tad šādās Anglijas kartes vienkārši ir jāskrien kross ar atzīmēšanos.
Tāpēc Anglijā orientēšanās sacensībās vairs nestartēšu, vien ar pāris izņēmumiem. Noteikti startēšu Anglijas čempionātos un kādā no reģionu čempionātiem, tāpat arī vasarā gan jau piedalīšos kādās urban orientēšanās sacensībās, jo Anglijas pilsētu kartes gan ir ļoti interesantas salīdzinājumā ar Latvijas sprinta kartēm, un iespējams kādās mazākās sacensības uzskriešu vienkārši prieka pēc. Arī turpmākajos atvaļinājumos Latvijā diez vai tiks iekļauta dalība kādās orientēšanās sacensībās, protams ar vienu izņēmumu - orientēšanās svētkiem Kāpu, kurā šogad noteikti startēšu, tikai vēl jāizlemj kurā grupā startēt. Varianti ir divi - M21S grupa, bet tad ir mazliet arī vienkārši jāpaskrien pirms Kāpas, lai esmu spējīgs noskriet 6-8 km garas distances, vai arī jāstartē Open 100 grupā, bet tad ir jāuzēd pāris iztrūkstošie kilogrami. Jūnijā skatīšos kurš no normatīviem ir vieglāk sasniedzams :) Tagad rakstot par šo grupu izvēli, aizdomājos par vienu interesantu faktu - šogad taču ir mans pēdējais gads M21 grupās, nākamgad jau būtu starp veterāniem! Sanāk ka aktīvās orientēšanās sporta gaitas beidzu tieši pēdējā gadā pirms veterāniem. Hmmm... paskat kas nākamgad būtu par grupu izvēli kurās startēt - M21E; M21A; M21B; M21C; M35A; M35B un vēl Open100 !!! Bet nu beidzot esmu nonācis pie apziņas, ka nedrīkstu tik ļoti riskēt ar savu veselību, piedaloties orientēšanās sacensībās, jo vismazākā zaķa aliņa vai priedes sakne, būtībā jebkurš nelīdzenums mežā, mani var nolikt uz kruķiem. Šobrīd ir iegādāti gan speciāli apavi potīšu aizsargāšanai, gan nostiprinošas saites locītavām, bet tik drīz vēl mežā iekšā nesteigšos. Aprīlī esmu noskatījis divus orientēšanās čempionātus, kuros varētu ņemt dalību, bet tas būs tikai tad, ja par 100% jutīšos droši par savu potīšu drošību.
Nu jau kā 2 nedēļas esmu atsācis skriet, un īstenībā esmu atradis jaunu hobiju, kurā šad tad jau ņēmu dalību iepriekš, bet tagad tā pa īstam esmu nolēmis šo jauno hobiju aizstāt ar dalību orientēšanās sacensībās. Nekas jauns tas nav - tā ir tā pati vienkāršā skriešana :) bet ir kāds pasākums te Anglijā, kas ļoti simpatizē. Tie ir 5 km parkrun skrējieni sestdienas rītos pa Anglijas parkiem. Nu jau 33 reizes esmu startējis šajos skrējienos, sākot no 2012. gada, kad vēl dzīvoju Leeds piepilsētā, un tagad piedaloties šeit Midland parkrun skrējienos. Es pat nezinu cik kopumā pa visu Angliju ir šīs parkrun trasītes, bet praktiski katrā pilsētā ir pa parkam, kurās notiek šie skrējieni, un lielajās pilsētās pat notiek vairākos parkos. Tad nu mana jaunā hobija mērķis ir katru sestdienas rītu doties uz kādu citu pilsētu un piedalīties šajos skrējienos. Tā kā GoPro kameru vairs nav iespēja izmantot orientēšanās distancēs, tad šajos 5 km parkrun skrējienos skriešu ar kameru, nofilmējot startu un no pēdējās pozīcijas dodoties 5 km skrējienā kopā ar vēl 200-300 skrējējiem, baudot skriešanas burvību. Būšu skriešanas tūrists. Skriet joprojām ir forši, arī bez orientēšanās.
Šo blogu gan pavisam novārtā neatstāšu, jo ja sākumā viņu izveidoju tikai un vienīgi priekš sevis, tad tagad kā jau redzams arvien vairāk izplūstu gan distanču analīzē, gan sacensību aprakstā. Un tas ir tikai tāpēc, ka ir kāds noteikts lasītāju loks, kam iespējams ir interesanti ko es, vienkāršs B grupas orientierists, rakstu. Pašam par lielu izbrīnu, šobrīd lasījumu statistikas cipars ir jau sasniedzis 44120, un ja ieskatos dziļāk statistikas datos, tad pēc katras jaunas kartes un jaunas ziņas ievietošanas, šis cipars tajā dienā pieaug par aptuveni 50-80 skatījumiem. Vislielākais lasījumu skaits protams ir no Latvijas (uz pusi vairāk kā otrajai vietai), kuru droši vien sastāda orientēšanās paziņas Latvijā, otrajā vietā ir Lielbritānija, te lielāko daļu droši vien sastāda facebook un angļu orientēšanās draugi, bet trešajā vietā par pārsteigumu ir ASV, tur atrodami droši vien visādi google hakeri :) Tālāk seko Polija un Vācija, tad Baltijas kaimiņi un Skandināvu valstis, pēc tam visa pārējā vecā Eiropa, un beigās ir dažas ļoti eksotiskas valstis, kurām ar orientēšanos diez vai ir kāds sakars (piemēram Dienvidkoreja). Šie lasītāji un interesanti diemžēl jāapbēdina, jo turpmāk šeit orientēšanās kartes parādīsies ļoti reti. Ja iepriekšējos gados šeit parādījās 50- 70 jaunas orientēšanās kartes, kurās startēju gada laikā, tad šogad šis cipars droši vien būs jādala ar desmit. Turpmāk te ik pa laikam parādīsies mani video no parkrun skrējieniem un gan jau šad tad uzpeldēs pa kādai orientēšanās kartei, kurā būšu izlēmis tomēr skriet un orientēties.
Paldies tiem kas lasīja un kuriem šķita interesanti aplūkot manus orientēšanās piedzīvojumus Anglijā un šad tad arī citviet Eiropā. Panākumus orientieristiem un izturību skrējējiem!
Turpmāko, gandrīz 20, gadu laikā regulāri katru gadu izmežģīju kādu no potītēm, kas nu ir atstājušas neatgriezeniskas sekas. Abas potītes ir pamatīgi izgrieztas uz āru, un apskatot savas skriešanas bildes, ļoti uzskatāmi redzams, ka skrienot pēda uz zemes piezemējas ļoti nepareizi, un būtībā ir ļoti liels risks uz jebkura soļa pa nelīdzenu virsmu atkal izmežģīt potītes.Pēc pēdējā neveiksmīgā izmežģījuma, nu abas potītes izskatās ļoti atšķirīgas. Abām kājām kauli ir deformējušies līdzīgi, bet labajai potītei klāt vēl nāk pamatīgi izstaipītas saites, ar kuru sāpēm es droši vien cīnīšos vienmēr. Tā kā orientēšanās sports man vienmēr bija hobija un amatiera līmeņa statusā, tad arī pret šīm traumām izturējos ne sevišķi profesionāli. Pāris nedēļas neskrēju, pagaidīju lai pāriet sāpes un atkal atsāku skriet. Kas bija pilnīgi nepareizi, domājot par nākotni. Jau pēc pirmajiem izmežģījumiem, vajadzēja sākt nostiprināt potīšu saites un daudz lielāku uzmanību pievērst šādu traumu novēršanai. Domājams, ka ir daudz tādu orientieristu kas kaut reizi ir izmežģījuši potītes, bet tik nevērīgi ka es izturējos pret šīm traumām, gan droši vien maz ir tādu. Pēc šī pēdējā gadījuma 26. janvārī, kad tik smagi būtībā izlauzu potīti, sapratu ka ir jāmaina kaut kas. Nevar tā turpināt. Ir jādomā par nākotni, un vecumdienas gribētos tomēr sagaidīt uz savām kājām. Pirmajās dienās biju kategoriski noskaņots, vairs nekāda orientēšanās sporta un nekādas skriešanas. Pēc sacensībām Spānijā, apjautu ka paskriet jau vēl varēšu, bet skriet pa apvidu (orientēšanās) ir ļoti riskanti, jo jebkurš sīkākais cinītis mežā ir drauds manām potītēm. Nu ir pagājis vairāk kā mēnesis, kopš neesmu skrējis orientēšanās sacensībās. Tik liela pauze pēdējos gados nebija novērojama, jo praktiski katru mēnesi piedalījos kādās sacensībās. Pēdējo reizi veselu mēnesi bez orientēšanās izdzīvoju 2011. gada augustā, kad gatavojos savam pirmajam un pēdējam pusmaratonam, bet kopš 2007. gada (2006. gadā bija pamatīga pauze dēļ pārcelšanās uz dzīvi Anglijā), praktiski katru mēnesi esmu piedalījies kādās orientēšanās sacensībās Anglijā, Latvijā, Igaunijā un pat Portugālē un Spānijā. Tā ka katrs var izdarīt secinājumus, cik grūti man ir aiziet no orientēšanās sporta, kurš bija iekļauts katras nedēļas plānotāja grafikā. Bet nu tas ir pienācis, kad domājot par veselību, ir jāatvadās no šī lieliskā hobija, ar kuru esmu kopš 11 gadu vecuma. Šajos 22 gados tik daudz kas ir piedzīvots, ar ko nedaudz var iepazīties arī šajā blogā. Sākumā šo blogu vispār biju domājis kā vienkāršu savu karšu arhīvu, lai pašam būtu ērtāk pārskatīt visas savas orientēšanās kartes. Pirms pāris gadiem, kad daudzi orientieristi sāka rakstīt savus blogus, arī es izlēmu kartēm klāt pievienot nelielu aprakstiņu par sacensībām, lai pēc tam būtu interesanti pakavēties atmiņās. Orientēties sāku 1991. gadā, bet tā pa īstam ar orientēšanos ''saslimu'' 1994. gadā, kad pirmo reizi piedalījos Kāpa trīsdienu sacensībās. Un kopš tā laika orientēšanās sports ir viena no manas dzīves sastāvdaļām. Jauniešu gados savā Azimuts klubā biju viens no daudzajiem jaunajiem orientieristiem, bet ne tas talantīgākais un ne tas ātrākais (stafetes komandās vienmēr vieta bija 2. komandā), tomēr esmu palicis viens no retajiem, kurš vēl aktīvi piedalās orientēšanās sacensībās. Vēlāk junioru gados jau sāku iesaistīties orientēšanās sporta organizatoriskajā daļā, palīdzot Lapiņ Aldim gan Azimutos, gan Latvijas mēroga sacensībās. Tieši junioru gados un pirmajos pieaugušo grupu gados mani arvien vairāk sāka vajāt šīs potīšu traumas. Tagad jānožēlo ka nevērsos pēc palīdzības pie ārstiem vai treneriem (fizioterapeitiem), kas palīdzētu nostiprināt man šīs locītavas un saites. No sportiskās puses, formas virsotni sasniedzu 2004. gadā, kad Azimuta H21A grupā cīnījos, kā līdzīgs ar līdzīgu, gan ar Azimuta spēcīgāko orientieristu Otāru Putrāli, gan tajā laikā jauno talantu Artūru Pauliņu, kurš šobrīd nu jau ir Pasaules līmeņa orientierists. Divtūkstošo gadu sākumā bija vairāki labi panākumi un pat dalība Latvijas Olimpiādē, bet jau tad nopratu, ka dēļ potītēm es nekļūšu ne labāks, ne ātrāks orientierists, tāpēc arvien vairāk nogruntējos starp B grupu dalībniekiem. Savu orientēšanās tehniku biju nostabilizējis pienācīgā līmenī, bet fiziskā forma gan ar katru gadu pasliktinājās. Ja vēl jauniešu gados aizvadīju pa kādam treniņam, tad jo vecāks kļuvu, jo mazāk pievērsu uzmanību fiziskajai formai. Bija jānostabilizējas dzīvē, un bija daudz svarīgākas lietas ko darīt, tāpēc orientēšanās palika kā lielisks hobijs. Vienmēr esmu bijis slinks uz trenēšanos, labāk pa taisno startēju sacensībās, un tieši šīs nesagatavotības dēļ iedzīvojos jaunās un jaunās traumās, kas šobrīd katru rītu ceļoties no gultas par sevi atgādina. Un nu esmu nonācis līdz tam, ka bez specifiskiem vingrojumiem, nemaz nevaru tā vienkārši iziet ārā un paskriet, kur nu vēl piedalīties sacensībās. Tāpēc orientēšanās sporta sacensībām, kurās tiecos pēc labāka rezultāta, pielieku punktu. Kā viens angļu darba kolēģis teica - es kā sportists aizeju pensijā :) (retired from sport). Loģiski ka pilnībā orientēšanās sportu es nepametīšu nekad, jo savukārt kā viens cits paziņa teica - orientēšanās ir kā narkotika, tas ir asinīs un ik pa laikam vajag atkal jaunu devu, lai justos labi. Tā kā nu jau gandrīz 9 gadus dzīvoju Anglijā, tad ar orientēšanās sportu ir iespēja nodarboties visu cauru gadu, jo te sniegotu ziemu nav, bet ir viens liels BET. Anglijas ''mežu'' apvidi un orientēšanās kartes ir tik vienkāršas no orientēšanās tehnikas viedokļa, ka tādu īstu ''kaifu'' nemaz šādās kartes nevar noķert. Patika nesen lasītais Riina Kuuselo raksts viņas blogā, kur viņa salīdzināja Anglijas treniņkarti ar vienu no Somijas parasta treniņapvidus. Un jāsaka, ka tā ir pilnīga taisnība, zinot kādas man ir problēmas ar potītēm, nez vai turpmāk ir vērts skriet šādās vienkāršās kartēs. Es varētu salīdzināt Smiltenes Pilskalna karti, kura atradās 5 minūšu skrējienā no manām mājām Smiltenē, un kurā trenējos un izaugu kā orientierists. Un pretim likt šeit Anglijas dzīvesvietai vistuvāko karti, kas atrodas 10 minūšu braucienā no mājām - Swadlincote Woodlands. Kartes būtībā nav nemaz salīdzināmas no orientēšanās tehnikas viedokļa, ja bērnības dienu kartē tiešām bija jāorientējas, tad šādās Anglijas kartes vienkārši ir jāskrien kross ar atzīmēšanos..JPG) |
| treniņkarte Latvijā |
.jpg) |
| treniņkarte Anglijā |
Nu jau kā 2 nedēļas esmu atsācis skriet, un īstenībā esmu atradis jaunu hobiju, kurā šad tad jau ņēmu dalību iepriekš, bet tagad tā pa īstam esmu nolēmis šo jauno hobiju aizstāt ar dalību orientēšanās sacensībās. Nekas jauns tas nav - tā ir tā pati vienkāršā skriešana :) bet ir kāds pasākums te Anglijā, kas ļoti simpatizē. Tie ir 5 km parkrun skrējieni sestdienas rītos pa Anglijas parkiem. Nu jau 33 reizes esmu startējis šajos skrējienos, sākot no 2012. gada, kad vēl dzīvoju Leeds piepilsētā, un tagad piedaloties šeit Midland parkrun skrējienos. Es pat nezinu cik kopumā pa visu Angliju ir šīs parkrun trasītes, bet praktiski katrā pilsētā ir pa parkam, kurās notiek šie skrējieni, un lielajās pilsētās pat notiek vairākos parkos. Tad nu mana jaunā hobija mērķis ir katru sestdienas rītu doties uz kādu citu pilsētu un piedalīties šajos skrējienos. Tā kā GoPro kameru vairs nav iespēja izmantot orientēšanās distancēs, tad šajos 5 km parkrun skrējienos skriešu ar kameru, nofilmējot startu un no pēdējās pozīcijas dodoties 5 km skrējienā kopā ar vēl 200-300 skrējējiem, baudot skriešanas burvību. Būšu skriešanas tūrists. Skriet joprojām ir forši, arī bez orientēšanās.
Šo blogu gan pavisam novārtā neatstāšu, jo ja sākumā viņu izveidoju tikai un vienīgi priekš sevis, tad tagad kā jau redzams arvien vairāk izplūstu gan distanču analīzē, gan sacensību aprakstā. Un tas ir tikai tāpēc, ka ir kāds noteikts lasītāju loks, kam iespējams ir interesanti ko es, vienkāršs B grupas orientierists, rakstu. Pašam par lielu izbrīnu, šobrīd lasījumu statistikas cipars ir jau sasniedzis 44120, un ja ieskatos dziļāk statistikas datos, tad pēc katras jaunas kartes un jaunas ziņas ievietošanas, šis cipars tajā dienā pieaug par aptuveni 50-80 skatījumiem. Vislielākais lasījumu skaits protams ir no Latvijas (uz pusi vairāk kā otrajai vietai), kuru droši vien sastāda orientēšanās paziņas Latvijā, otrajā vietā ir Lielbritānija, te lielāko daļu droši vien sastāda facebook un angļu orientēšanās draugi, bet trešajā vietā par pārsteigumu ir ASV, tur atrodami droši vien visādi google hakeri :) Tālāk seko Polija un Vācija, tad Baltijas kaimiņi un Skandināvu valstis, pēc tam visa pārējā vecā Eiropa, un beigās ir dažas ļoti eksotiskas valstis, kurām ar orientēšanos diez vai ir kāds sakars (piemēram Dienvidkoreja). Šie lasītāji un interesanti diemžēl jāapbēdina, jo turpmāk šeit orientēšanās kartes parādīsies ļoti reti. Ja iepriekšējos gados šeit parādījās 50- 70 jaunas orientēšanās kartes, kurās startēju gada laikā, tad šogad šis cipars droši vien būs jādala ar desmit. Turpmāk te ik pa laikam parādīsies mani video no parkrun skrējieniem un gan jau šad tad uzpeldēs pa kādai orientēšanās kartei, kurā būšu izlēmis tomēr skriet un orientēties.
Paldies tiem kas lasīja un kuriem šķita interesanti aplūkot manus orientēšanās piedzīvojumus Anglijā un šad tad arī citviet Eiropā. Panākumus orientieristiem un izturību skrējējiem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru