Piecīši - četri 5 km parkrun'i un viens 5 mile offroad's.
Kā jau rakstīju iepriekš, ar parkrun skrējieniem jau iepazinos 2011. gadā Leedsā, kad veicu savu pirmo parkrun 5 km rīta skrējienu. Bet tagad šiem skrējieniem pievērsīšos arvien vairāk, cerams katru sestdienu. Šis būs mans jaunais hobijs ar kuru centīšos aizstāt orientēšanās sportu. Kas tad ir ''parkrun''? Tie ir 5 kilometru skrējieni 9:00 sestdienas rītos, kas notiek ~400 parkos pa visu Angliju. Šos parkun skrējienus organizē bijušie un esošie skrējēji, kuri vēlas piesaistīt vairāk cilvēkus skriešanai. Šis pasākums viss ir bezmaksas, nav ne dalības maksu, ne kāda samaksa organizatoriem, viss notiek brīvprātīgi, par ko liela cieņa tiem kas organizē šos skrējienus. Arī pats ceru kādreiz iesaistīties šajā brīvprātīgo komandā, un kādu rītu piedalīties nevis kā skrējējs, bet gan kā viens no organizatoriem. Pēc drausmīgās traumas potītei, kuras sekas jūtu vēl joprojām, martā pēc mēneša pauzes atsāku skriet!
8. marta rītā, sieviešu dienā, bija labs iemesls lai pieceltos tā agrāk brīvdienas rītā un dotos uz savu ''mājas'' parkrun - Conkers, lai atsāktu skriet un pēc tam mājā ar ziediem pie mīļotās. Tā kā vairs par nekādiem rekordātruma skrējieniem nedomāju (savu PB 23:53 izskrēju tieši Conkeros), tad tagad galvenais ir baudīt skrējienu kopā ar vēl 300 skrējējiem un iekustināt potītes, lai locītavas un saites ''neierūsē''. Šajā trasē ir salīdzinoši patīkami skriet, jo sākumdaļā ir ļoti gara taisne (~2 km), kas iet lēzeni lejup. Bet pēc tam seko nepatīkams pārsteigums, ko sauc par ''cheeky hill'', jāskrien augšā normālā sienā. Pēc neliela loka izmešanas gar kanālu, seko atpakaļceļš uz finišu pa garo taisni, un pirms paša finiša var uzdot lielāku tempu lejup no kalna. No 10 ballēm es šai trasei dodu 8, dēļ tā stāvā kalna vidū. Skrējās gan ļoti smagi gan tiešā (liekais svars labs), gan pārnestā (kā pēc ziemas miega) nozīmē un traumētā kāja uz beigām jau jūtami sāka sāpēt, bet skriet ir forši arī bez orientēšanās kartes rokā. Rezultāts 29:44 un 178. vieta no 315 dalībniekiem. 8/10
15. marta rītā aizsāku to, ko biju jau plānojis ilgāku laiku ar šiem parkrun skrējieniem. Esmu izlēmis katru sestdienu doties uz kādu citu parkrun skrējienu, lai piedalītos ar GoPro kameru uz galvas. Pašai skriešanai pat nav lielākā nozīme, galvenais ir izbaudīt šos pasākumus no starta līdz finišam. Turpmāk mana taktika būs pavisam vienkārša. Startā nostāšos visai dalībnieku masai priekšā, nofilmēšu startu, un pēc tam no pēdējās pozīcijas došos distancē, filmējot to, kādu nu trasi katrs parks un organizatori piedāvā, un pa ceļam arī apdzenot lēnākos dalībniekus, jo ar kādiem 5:30 min/km jau vēl varu paskriet. Šorīt izvēle krita uz Kingsbury Water parkrun, kurā jau vienu reizi biju skrējis iepriekš, toreiz izskrienot ar rezultātu 24:36, un arī tāpēc ka izlēmām apmeklēt tuvumā esošo ''car boot'' tirdziņu (lielākais Birmingham ''krāmu'' tirdziņš). No visām parkrun trasēm, kuras šobrīd esmu izskrējis (tādas ir 5), šī noteikti ir favorīts. Distancē vispār nav kalnu, kas ļoti atvieglo noturēt uzņemto ritmu. Patīkami ka distancē ir viens aplis apkārt ezeram, kurš ved cauri koku alejām, tā pasargājot no iespējamā pretvēja. Vienīgi neliels mīnuss manām potītēm ir tas, ka startā un finišā sanāk skriet diezgan lielu posmu pa asfaltu. 10 ballu skalā šim parkrun ir 10 no 10, ideāla trasīte priekš jauniem PB (personal best). Šoreiz jau kājās bija jūtams vieglums skrienot, bet pašam iekšēji ļoti smagi klājās. Vakardienas sidriņiem nepatika ka es viņus tik agri gribu izkratīt laukā :) Rezultāts 28:18 un 102. vieta no 158 dalībniekiem. 10/10
Darley parkrun #49 22/03/2014
Nākamais rindas kārtībā bija Derby pilsētas Darley parkrun, uz kuru gan dodos ar ne visai lielu sajūsmu, jo šajā parkrun jau divas reizes esmu skrējis un izbaudījis kalnu labumus. Šeit mans PB ir pavisam vājš - 26:18, jo kalni nu nemaz nav mani sabiedrotie. Toties šeit vismaz varu sastādīt kompāniju darba kolēģim Klāvam, kurš dzīvo Derby un kuru esmu piesaistījis uzskriet pāris parkrun skrējienus. Šī trase pati par sevi būtu diez gan laba, ja vien nebūtu jāskrien augšā tajā kalnā un pēc tam arī lejā, un vēl pie tam divas reizes, jo distance iet divos apļos. Viss pārējais posms gar upi un pa pļavām gan ir feini skrienams. Diemžēl no manis tikai 5 balles no 10 šim parkrun, jo tas kalns šausmīgi izsit no ritma. Ar Klāvu mēs esam no dažādām svara un ātruma kategorijām, viņš skrien skrējiena galvgalī ar mērķi paskriet zem 20 minūtēm, bet es skrienu skrējiena beigu daļā ar mērķi... a man nav mērķa, es tik baudu un filmēju :) Klāvam rezultāts 20:23 un 13. vieta, man rezultāts 29:19 un 120. vieta no 180 dalībniekiem. 5/10
Conkers parkrun #158 29/03/2014
Tā kā svētdien ir paredzēta dalība Forest Farm Five mile skrējienā, tad šajā sestdienas rītā bija jāpataupās skriešanas ziņā. Beidzot nolēmu pievienoties parkrun brīvprātīgo organizētāju komandai. No visiem pienākumiem (starta un finiša tiesneši, rezultātu un ieņemto vietu nolasītāji, noteiktu minūšu ātruma turētāji (pacemaker) distancē, trases tiesneši pagriezienos) izvēlējos ''tail runner'' pienākumu. Tas nozīmē ka man ir jāveic visa 5 km distance aiz pēdējā skrējēja, tā dodot ziņu trases un finiša tiesnešiem, ka visi skrējēji ir distanci veikuši. Intereses pēc paskatījos iepriekšējo nedēļu rezultātus, un secināju ka pēdējās vietas rezultāti lēkā no 45 minūtēm līdz pat stundai. Es cerēju ka šorīt lēnākie skries tuvāk tām 45 minūtēm, lai pats varētu veikt ļoti lēnu rīta skrējienu, jo ja stunda tiek pavadīta 5 km distancē, tad loģiski var izsecināt, ka tur ir soļots nevis skriets. Startā, kā jau ierasts, atkal noskatījos ka visi startē un tad devos pats distancē, šoreiz gan bez kameras, jo Conkers parkrun jau esmu filmējis ne vienu vien reizi. Distances sākumdaļā nācās sekot kādai mammai un viņas tīņu vecuma meitai, kuras būtībā gāja ne skrēja. Pēc kādām 10 minūtēm abas dāmas par kaut ko sastrīdējās, un māte nobļaujoties ''teenagers'' aizskrēja tālāk, bet meita palika stāvot. Man nācās jautāt, vai viņa turpinās distanci, uz ko saņēmu negatīvu atbildi. Tad nu nācās pieķert nākamos beidzamos dalībniekus. Šoreiz kompānija bija lielāka. Miesās kupla mamma ar 10 gadīgu meitu un vēl smagi elsojošu suni pavadā. Šīs dāmītes vismaz centās skriet, kas man gan bija tāds ātras pastaigas solis. Pēc ''cheeky hill'' pieveikšanas, kas ir apmēram 2 km no distances, šī interesantā kompānija apstājās. Meitenei bija iekodusi kaut kāda muša kaklā un nu viņas iešot atpakaļ uz finišu. Jautri vispār te pa beigu galu iet. Vismaz bija iespēja redzēt kā līderi atpakaļceļā lido uz finišu. Turpmāko distanci nācās sekot kādai kundzītei gados, kura bija tērpusies džinsu biksēs, skaistā džemperītī ar mazu mugursomiņu uz pleciem, bet toties botes bija kājās :) Tante bija vienkārši devusies jaukā 5 kilometru rīta pastaigā, un tā nu arī man nācās čāpot aiz viņas. Labi ka vismaz pie 3 km atzīmes man pievienojās viens no trases tiesnešiem, varējām parunāties par parkrun kustību un skriešanu. Diemžēl arī šī dalībniece līdz finišam netika, jo kaut kur pie 4. km viņai pretim atskrēja meita, kura bija jau noskrējusi distanci, un secināja ka kundzītei nav līdzi obligātā ''barcode'', bez kura distanci nevar ieskaitīt par veikušu. Nē nu forši vispār, kas to lai tagad zina kur atrodas nākamais pēdējās vietas dalībnieks, iespējams jau finišējis, tāpēc turpināju tik soļot tāpat līdz finišam, nemaz neuzsākot šorīt skriet. Uzdevumu biju izpildījis, jo kā ''tail runner'' finišēju arī pēdējais, vienīgi dēļ dāmu piedzīvojumiem, skrējiena reālo pēdējo vietu biju atlaidis gandrīz par 5 minūtēm. Nezinu vai vēl kādreiz pildīšu šādus pienākumus, dēļ dāmu kaprīzēm :) bet kas zin, varbūt kādreiz, kad pašam negribēsies skriet, kopā ar savu dāmu varēšu mierīgi pastaigāties kā ''tail runner''. Nākamreiz labāk pamēģināšu startā vai finišā padarboties kā tiesnesis.
Šis pasākums manā kalendārā jau bija atzīmēts no 8. marta, kad pēc Conkers parkrun manās rokās nonāca ielūgums uz šīm sacensībām. Tā kā orientēšanās sportam esmu metis mieru, bet skriet man patīk, tad šādas krosa sacensības ir kā laba alternatīva orientēšanās sacensībām. Arvien vairāk ieskatos skrējienu kalendāros, un sāku plānot dalību šāda veida pasākumos. Skrējieni pa asfaltu mani nesaista, bet šie off road krosiņi gan ir laba lieta. Tātad šajā reizē startēju Branston skautu organizētajā Forest Farm 5 jūdžu (8 km) skrējienā. Skrējiena sacensību centrs atradās National Forest piedzīvojumu fermā, kur bērniem (arī pieaugušajiem) ir iespēja iepazīt lauku saimniecību. Arī distances apvidus man jau bija zināms, jo šeit kādu laiciņu atpakaļ biju devies geocaching meklējumos. Ja trase vedīs pa tām takām, kuras es te izbraucu ar riteni, tad tālākajā galā sagaidāma kārtīga dubļu vanna. Un no pirms-starta info kartes varēja noprast ka distancē sagaidāmi pāris nopietni kāpumi.
distance
Būtībā pirmo reizi startēšu krosa sacensībās, jo parkrun kaut arī ir mazliet līdzīgi, tomēr tie gluži nav tādi off road skrējieni. Startā dalībnieku nav visai daudz, pēc numuriem (man 18.) var noprast ka kādi 50 dalībnieki, toties ir daudzi tādi, kas tiešām izskatās pēc īstiem krosa skrējējiem. Un interesanti ka vairākiem manīju kājās Inov8 apavus, kas ir ļoti iecienīti arī starp orientieristiem. Es protams ka ar viņiem nesacentīšos, vienkārši skriešu savā ritmiņā un baudīšu skrējiena atmosfēru. Ja Spānijā skrēju ar potītes sargu tikai uz traumētās kājas, tad šodien pirmo reizi skriešu ar stiprinājumiem uz abām potītēm, redzēs kādas būs sajūtas. Pēc starta signāla fermā, skrējēju masa diezgan ātri izretojas, un tiekot uz lauku ceļa, skrējēji sarindojas viens aiz otra. Diemžēl manam skrējiena ritmam nav neviena kompanjona, tiem kuriem ātrums lielāks, tie strauji attālinās, un arī aiz manis neviens cieši neseko. Izskatās ka būs jāskrien vienatnē. Līdz ko distance nogriežas no zemes ceļa uz pļavā iebrauktu ceļu, tā mans solis paliek gausāks, jo mitrajos dubļos ar savu svaru nedaudz grimstu :) Arī pļavas taka ir mitra, tāpēc te vairāki skrējēji paskrien man garām. Pēc pāris līkumiem sāk parādīties pirmās nogāzes, tātad drīz būs arī kāpumi! Jau pirmajā mazajā kalnā nav spēka uzskriet. Labi ka trasē tik daudz tiesnešu kas uzmundrina. Sagurumu it kā nejūt baigo, bet neiet uz priekšu ar tādu ātrumu kā gribētos. Īstenībā distances vidū biju noķēris patīkamu ritmu, kas gan ik pa laikam bija ļoti mainīgs, jo skrienot skatījos kur lieku katru soli, zemapziņā tas potīšu risks visu laiku stāv.
dubļi
Vietā kur distance krustojās, saskrējos tieši ar līderiem, vadība bija kāds atlētisks nēģerzēns. Un tad, pēc izskriešanas cauri mežiņam, sākas paši galvenie notikumi. Divi pamatīgi kalni, kuros vienkārši fiziski nebija iespējams uzskriet. Ja pirmajā vēl varēja mēģināts, tad otrajā kalnā stipri šaubos vai pat līderi tādā sienā uzskrēja augšā. Elpu ilgi nevarēja atgūt pēc šādas izpriecas, un pļavas posmā abas dāmas, kuras man skrēja pa priekšu, arvien vairāk attālinājās. Tālāk atkal sekoja neliela dubļu pamīcīšana un tad posms pa zemes ceļu atpakaļ uz fermu un finišu. Uz ceļa nu gan jutu sagurumu, un kājas bija visai nepaklausīgas. Finišu sasniedzu govju kora pavadībā :) Skrējiens dēļ kalniem un dubļiem bija ļoti grūts, bet man patika, izbaudīju no starta līdz finišam, žēl vienīgi ka pilnīgā vienatnē, jo manā komforta ātrumā neviens neskrēja. Kaut arī rezultāts nav gluži tāds kā vēlētos (biju domājis ka vismaz 10 minūtes ātrāk pieveikšu šos 8 km), bet nu priekš svētdienas skrējēja ir okey. Ar rezultātu 54:34 ierindojos 41. vietā no 51 dalībnieka. Noteikti piedalīšos vēl šādās krosa sacensībās!
8. marta rītā, sieviešu dienā, bija labs iemesls lai pieceltos tā agrāk brīvdienas rītā un dotos uz savu ''mājas'' parkrun - Conkers, lai atsāktu skriet un pēc tam mājā ar ziediem pie mīļotās. Tā kā vairs par nekādiem rekordātruma skrējieniem nedomāju (savu PB 23:53 izskrēju tieši Conkeros), tad tagad galvenais ir baudīt skrējienu kopā ar vēl 300 skrējējiem un iekustināt potītes, lai locītavas un saites ''neierūsē''. Šajā trasē ir salīdzinoši patīkami skriet, jo sākumdaļā ir ļoti gara taisne (~2 km), kas iet lēzeni lejup. Bet pēc tam seko nepatīkams pārsteigums, ko sauc par ''cheeky hill'', jāskrien augšā normālā sienā. Pēc neliela loka izmešanas gar kanālu, seko atpakaļceļš uz finišu pa garo taisni, un pirms paša finiša var uzdot lielāku tempu lejup no kalna. No 10 ballēm es šai trasei dodu 8, dēļ tā stāvā kalna vidū. Skrējās gan ļoti smagi gan tiešā (liekais svars labs), gan pārnestā (kā pēc ziemas miega) nozīmē un traumētā kāja uz beigām jau jūtami sāka sāpēt, bet skriet ir forši arī bez orientēšanās kartes rokā. Rezultāts 29:44 un 178. vieta no 315 dalībniekiem. 8/10
15. marta rītā aizsāku to, ko biju jau plānojis ilgāku laiku ar šiem parkrun skrējieniem. Esmu izlēmis katru sestdienu doties uz kādu citu parkrun skrējienu, lai piedalītos ar GoPro kameru uz galvas. Pašai skriešanai pat nav lielākā nozīme, galvenais ir izbaudīt šos pasākumus no starta līdz finišam. Turpmāk mana taktika būs pavisam vienkārša. Startā nostāšos visai dalībnieku masai priekšā, nofilmēšu startu, un pēc tam no pēdējās pozīcijas došos distancē, filmējot to, kādu nu trasi katrs parks un organizatori piedāvā, un pa ceļam arī apdzenot lēnākos dalībniekus, jo ar kādiem 5:30 min/km jau vēl varu paskriet. Šorīt izvēle krita uz Kingsbury Water parkrun, kurā jau vienu reizi biju skrējis iepriekš, toreiz izskrienot ar rezultātu 24:36, un arī tāpēc ka izlēmām apmeklēt tuvumā esošo ''car boot'' tirdziņu (lielākais Birmingham ''krāmu'' tirdziņš). No visām parkrun trasēm, kuras šobrīd esmu izskrējis (tādas ir 5), šī noteikti ir favorīts. Distancē vispār nav kalnu, kas ļoti atvieglo noturēt uzņemto ritmu. Patīkami ka distancē ir viens aplis apkārt ezeram, kurš ved cauri koku alejām, tā pasargājot no iespējamā pretvēja. Vienīgi neliels mīnuss manām potītēm ir tas, ka startā un finišā sanāk skriet diezgan lielu posmu pa asfaltu. 10 ballu skalā šim parkrun ir 10 no 10, ideāla trasīte priekš jauniem PB (personal best). Šoreiz jau kājās bija jūtams vieglums skrienot, bet pašam iekšēji ļoti smagi klājās. Vakardienas sidriņiem nepatika ka es viņus tik agri gribu izkratīt laukā :) Rezultāts 28:18 un 102. vieta no 158 dalībniekiem. 10/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru