Augustā jāsāk līst no tās bedres laukā, jo dziļāk jau vairs nav kur.

Augusts ir bijis pat vēl nesportiskāks nekā jūlijs, bet šo to atzīmēšanas vērtu jau tomēr esmu paguvis izdarīt. Mēneša sākums, protams, ka pagāja ārstējot traumas pēc avārijas. Lielāko dienas daļu centos izgulēt smadzeņu satricinājumu, un ik pa laikam ieskatījos TV rādītajās Sadraudzības spēlēs Skotijā un pēc pāris dienām Eiropas Čempionātā vieglatlētikā. Ja pats kārtīgi nevarēju pastaigāt, tad vismaz bija prieks pavērot kā citi sporto. Tā kā traumas bija salīdzinoši ''vieglas'', tad augusta otrajā pusē jau biju ieplānojis veikt pirmos skrējienus, ko arī paveicu. Noskrienot 3 parkrun skrējienus un vienu sacensību skrējienu. Paldies darbavietai, kura man nodrošina profesionālus fizioterapeita pakalpojumus, kuri ir specializējušies tieši uz skrējējiem. Tāpēc septembrī ceru atkal ieiet normālā skriešanas ritmā. Septembra sākumā pieteicu dalību Anglijas čempionātam vidējā distancē, no dalības dienu iepriekš notiekošajā sprinta čempionātā gan atteicos, jo ļoti labi apzinos savas šā brīža fiziskās spējas. Nav man ātruma un divas reizes dienā neesmu gatavs skriet, bet vidējās distances man vienmēr ir patikušas, varēšu lēnā garā izbaudīt orientēšanās tehniku augstākā ranga mačā. Ja nopietnāk traumētā kāja (gurns un potīte) ļaus skriet, tad septembra beigās apmeklēšu arī ikgadējo London City Race. Prieks, ka ir realizējusies ideja par orientēšanās pulciņu bērniem, kurā varēšu apmācīt jaunos talantus :) un pie reizes arī pats neaizmirst par orientēšanos. Parkrun skrējieni ir laba alternatīva ar ko aizstāt orientēšanās sacensības. Un vēl viena laba alternatīva ir geocaching, kas arī ir sava veida orientēšanās, meklējot slēpņus pa visu pasauli. Augustā atkal nedaudz ''saslimu'' ar šo nodarbi un atzīmējos 58 jaunos slēpņos, kā arī beidzot paslēpu vienu savējo slēpni. Kopumā esmu atradis vairāk kā 400 geocachus, vairumu protams Anglijā, dažus Spānijā, un pārdesmit Latvijā.
Neliels atskats uz augusta skrējieniem:
Temple Newsam parkrun #80 16/08/2014

garais finiša kalns

Augusta atvaļinājumu vispār biju ieplānojis pavadīt Latvijā, bet dēļ negadījuma jūlijā, visi atvaļinājuma plāni sabruka kā kāršu namiņš. Četras nedēļas jau biju nogulējis mājās pēc avārijas un šī nedēļa bija jau piektā, kad neapmeklēju darbu. Un labi ka šī bija atvaļinājuma nedēļa darbā, varēju pamazām atsākt aktīvāk kustēties, lai nākamnedēļ atgrieztos darbā. Atvaļinājumu izmantoju tepat Anglijā, aizbraucot uz sev tik iemīļoto Jorkšīru, parādot mīļotajai skaistākās Jorkšīras vietas un pilsētas. Tā kā nakšņojām Leedsā, tad skaidrs bija, ka pēc šīs 5 nedēļu pauzes, skriet atsākšu kādā no šīs pilsētas parkrun skrējieniem. No sākuma bija doma skriet Leeds parkrun, kurā pirms 3 gadiem uzsāku piedalīties šajos 5 km parkrun skrējienos, un šoreiz būtu laba iespēja izskriet šo trasīti vēlreiz, bet nu jau ar kameru uz galvas. Bet tā kā nu esmu pārņemts ar parkrun tūrismu, kad gribas izskriet arvien vairāk jaunas trases, tad tomēr izlēmu piedalīties Temple Newsam parkrun skrējienā, kurš ir diezgan tālu no Leeds centra, un diez vai tik drīz atkal atbraukšu ar mašīnu uz Leeds. Temple Newsam parks diezgan labi zināms, jo vairākkārt biju šeit piedalījies AIRE rīkotajās orientēšanās sacensībās, vienīgi būs interesanti redzēt pa kurieni vīsies trase. Rīts samērā drēgns, bet dalībnieku pietiekoši daudz (~150), lai izdotos jauks skrējiens. Jūtams, ka šeit ir ļoti lieliska parkrun atmosfēra un forša skrējēju kopiena. Pirms starta nebija ne jausmas, uz kādu rezultātu šobrīd esmu gatavs. Vienkārši baudīšu skrējienu un cerams zem 30 min. tomēr paskriešu. Starts nofilmēts un nu varu pievienoties citiem skrējējiem. Starp skrējējiem pamanīju divus skrējējus zaļajās vestēs (pace makers), vienam uz muguras bija 28, bet otram 30, tātad jāturas starp šiem abiem skrējējiem, un tad jau noripināšu zem 30 min. Trases sākumdaļa perfekta - vispirms pa pļavu, tad lejup skrējiens no kalna un tad skrējiens pa lauku ceļu līdz mežam. Turējos netālu aiz skrējēja ar 28 uz muguras, un pēc sajūtām šķita ka noskriešu atkal savu komfortablo 28 minūšu skrējienu. Mazliet tomēr pasteidzos ar secinājumiem! Nelielas aizdomas par trases konfigurāciju jau radīja tas stāvais lejup skrējiens apļa sākumā, ka apļa beigās varētu būt jāskrien augšā kalnā. Tieši tā arī bija! Pašās apļa beigās garš un mokošs skrējiens kalnā, kas atņēma ļoti daudz spēka. Otro apli iesāku pavisam švaki, it kā spēkus atguvu uz lauku ceļa, bet tas kalns pirms finiša mani pilnībā ''nogalināja'', un pirms finiša palaidu garām vairākus skrējējus, ieskaitot arī 30 minūšu peismeikeru. Līdzenajā trases daļā skriešana problēmas nesagādāja, bet kalnam kājas nebija gatavas. Finišā sāpēja gan potītes, gan traumētais gurns, bet par spīti visam bija patīkami izskriet atkal jaunu parkrun trasi. Finišēju ar rezultātu 30:35, ieņemot 99. vietu no 150 skrējējiem. Tas kalns bija ļoti līdzīgs Darley parkrun kalnam, tāpēc arī šai trasei vairāk par pieci no manis netiks. Nepatīk man skriet kalnos. 5/10

Conkers parkrun #179 23/08/2014

cīņa ar sevi

Pēc pirmās darba nedēļas un lielākas slodzes kājām, ir parādījusies neliela problēma ar kreiso potīti. Nav ne apstiprināts, ne noliegts, bet iespējams ir ieplīsis kāds no kauliem, kas sagādā nepatīkamas sāpes tieši tajā vietā. Bet interesantākais ir tas, ka skrienot vai staigājot sāpes nejūtu. Cerams fizioterapeits spēs atrisināt šo problēmu, sliktākajā gadījumā nāksies doties atkārtoti uz rentgena kabinetu. Un tā kā šobrīd nevaru skriet nekādus ''speedy'' skrējienus, tad izlēmu kādu laiku atlikt parkrun tūrismu citos skrējienos. Skriešu tepat mājas Conkers parkrun. Šī būs nu jau 20. reize, kad skrienu šo trasīti, un kopumā nu jau 49. parkrun skrējiens, kas nozīmē ka nākamias būs mans ''jubilejas'' 50. skrējiens, par ko piešķir īpašu kreklu. Trase ļoti labi zināma un zināms kā sadalīt spēkus, lai noskrietu vienmērīgu skrējienu. Beidzot pa ilgiem laikiem bija iespēja skriet bez kameras uz galvas, jo šo trasi sen jau esmu iemūžinājis Youtubē. Un beidzot skrējienu uzsāku no skrējēju masas vidusdaļas, nevis no pašām beigām, kā to vienmēr darīju ar kameru. Un tieši tas laikam izsita mani no ritma, startā iekļāvos citu skrējēju uzņemtajā ritmā, kas man šobrīd ir mazliet pa ātru, tāpēc skrējiens nu nemaz nebija vienmērīgs. Pirmos divus kilometrus izturēju, bet pēc ''cheeky hill'' kalna galīgi noplīsu, un atpakaļceļu uz finišu veicu pavisam gausā solī. Ļoti priecē, kā pa šiem pāris gadiem Conkers parkrun ir izaudzis, ja pirms 2 gadiem šeit piedalījās mazliet vairāk par 100 skrējējiem, tad tagad dalībnieku skaits jau pārsniedz 300 un pat 400 skrējēju robežu. Tāpēc šoreiz ar rezultātu 28:47 ieņēmu vien 224. vietu no 390 dalībniekiem. Arī kopējā atmosfēra gan pirms skrējiena, gan pēc finiša šeit ir vienreizēja!
Conkers parkrun #180 30/08/2014

50 parkrun kluba krekli

Šim bija jābūt ļoti īpašam skrējienam, jo šovasar šis bija viens no mērķiem, kuru noteikti gribēju sasniegt. Mans 50. parkrun skrējiens! Kas tad īpašs tajā 50? Tas ir tāds kā sava veida klubiņš, kuru daudziem parkrun skrējējiem ir vēlme sasniegt, jo tad tiek dāvināts sarkans T-krekls, ar ko turpmāk startēt, kā arī ir tā pašapziņa ka esi pilntiesīgs parkrun skrējēju kopienas biedrs. Ir vēl arī 100 un 250 klubi, līdz kuriem man vēl tāls ceļš skrienams, bet kaut gan ja turpināšu tāpat katru sestdienu skriet, tad pēc gada varu sasniegt arī 100 klubiņu, jo gadā ir 52 sestdienas. Mērķis šo maģisko 50 bija sasniegt nedaudz ātrāk, bet negadījums jūlijā visu izjauca, bet nu labi ka vismaz pēc 5 nedēļu pauzes biju gatavs atgriezties starp parkrun skrējējiem. Atceroties to 14. jūliju, jāsaka paldies Dievam, ka vispār varu staigāt un... nu jā... jāsaka kā ir - paldies Dievam, ka esmu dzīvs. Loģiski, ka skriešanas forma man šobrīd ir pilnīgā bedrē, un tikai ar fizioterapeita palīdzību varu cerēt atgūt agrākās skriešanas kustības. Bet skriet man patīk, un tāpēc nekaunos arī skriet tik lēnu, cik lēnu nu šobrīd skrienu. Šorīt tā jau lēno skriešanu vēl lēnāku padarīja kaut kāds vīruss, kuru pamanījos saķert ceturtdien. Tiku gan pie galvas sāpēm, gan caurejas, gan vemšanas, gan temperatūras un pilnīga nespēka. Piektdien visu dienu nogulēju uz paracetomoliem un tējām, un šorīt jau sajūtas bija mazliet labākas, tāpēc nebija variantu - jābrauc skriet un izsvīst to vīrusu laukā. Ja pēc sajūtām biju gatavs skriet, tad fiziskā kondīcija bija tuvu nullei un iekšējās enerģijas baterijas bija pilnīgi tukšas. Katrs noskrietais kilometrs nāca ar tik smagu piepūli, ka likās - finišā noģībšu. Spēka paskriet nebija vispār, labi ka ik pa laikam varēju kādam skrējējam iesēsties astē. Mans jubilejas skrējiens izvērtās par vislēnāk noskrieto parkrun skrējienu (izņemot tail run skrējienus un kopā ar Ivetu noskrieto). Finišēju pēc 31:21, kas ierindoja mani 254. vietā no 394 skrējējiem. Agrāk būtu ļoti liels kauns par šādu rezultātu, bet tāds nu ir iznākums visām traumām un manai šī brīža fiziskajai formai. Gribētos jau kādreiz atkal pietuvoties vismaz 5 min/km, bet tuvākajā laikā diez vai kaut ko tādu sasniegšu. Par saviem 50 parkrun skrējieniem jāuzraksta atsevišķs rakstiņš, bet rītdien jānoskrien vēl viens piecītis.
Riverside Run 2014 31/08/2014

to numuru varēju likt uz muguras,
lai visi redz ka esmu 30 min.
peismeikers :)

Pagājušā gadā piedalījos šajā skrējienā pa Burtonas centrālo parku, skrienot 10 km distanci, bet šogad nācās skriet vien 5 km distanci, jo garākai distancei es vienkārši neesmu gatavs. Ir pagājis tikai gads, un tādas pārmaiņas manai fiziskajai formai! Šogad izvērtās interesanta situācija Burtonā, jo vienā dienā notika divas masveidīgas 10 km skriešanas sacensības, katra savā pilsētas malā. Nez vai kādreiz vēl kādā pilsētā ir noticis šāds amizants precedents :) Pilsētas centrā notika šis labdarības Riverside Run 10 km skrējiens, bet pilsētas otrā galā Shobnall sporta kompleksā notika oficiālais Burton 10 km skrējiens. Tā kā desmitniekam gatavs neesmu, tad lieki galva nebija jālauza, kuru no abiem skrējieniem izvēlēties. Riverside Run piedāvāja arī 5 km distanci, kas priekš manis ir ideāla distance. Mēneša vidū, kad pieteicos šīm sacensībām, doma bija pamēģināt maksimāli noskriet šo piecīti, lai redzu kāds ir atveseļošanās progress. Par maksimālo varēju aizmirst nedēļu pirms šī skrējiena, kad fizioterapeite pateica, nekādi ātruma skrējieni vēl vismaz mēnesi, kamēr gurns un potīte sāk pareizi funkcionēt. Nu labi, tad būs jāskrien tās pašas komfortablās 28 minūtes! Bet arī par 28 min. skrējienu es varēju aizmirst, pēc ceturtdien un piektdien uzliesmojošā vīrusa. Jau vakar Conkers parkun skrējienā izbaudīju kā ir skriet bez jebkādām spēka rezervēm, un šorīt nejutos neko labāk, bet iekšēji biju noskaņojies pamēģināt vismaz paskriet 5:30 min/km tempā. Pagājušā gadā es šādā tempā noskrēju 10 km distanci, bet šogad šo tempu izturēju tik pirmajā kilometrā, pēc tam aizgāja elšana un pūšana, šņaukāšanās un spļaudīšanās, un milzīga cīņa ar sevi. Fiziski vispār nebiju gatavs skriet. Stulbākais bija tas, ka kājas skriešanai bija gatavas (nesāpēja), bet nebija spēka lai viņas kustinātu. Neatceros kad pēdējo reizi biju juties tik smagi skrējiena laikā, beigās knapi vairs tipināju ap 7 min/km, bet līdz finišam tomēr aizcīnījos. Rezultāts vēl sliktāks kā vakardienas skrējienā - 31:32, ieņemot 10. vietu no 39 skrējējiem. Tādā fiziskās formas bedrē es šķiet pat nebiju 2006. un 2008. gadā, kad uz brīdi biju pārtraucis skriešanas aktivitātes. Pa šiem gadiem gan traumas potītēs ir arvien vairāk pasliktinājušās (labās kājas potīte praktiski nelokās), arī avārijas sekas protams ir paliekošas, bet jāsaka kā ir - tieši fiziski jūtos pavisam švaks. Tāpēc septembrī ir skaidrs ar ko jāsāk - piestrādāsim pie vispārējās fiziskās formas, un tad jau arī skriešana būs daudz baudāmāka, jo kaut kā vēl negribas nolaisties tik zemu, ka piecīti nevaru noskriet zem 30 minūtēm.

Klāvam desmitnieks smaidot

Tas ka nekad vairs neskriešu, kā piemēram pirms 2 gadiem, kad brīvi bez liekas piespiešanās piečuks aizripoja 24 minūtēs, tas ir skaidrs. Bet savās 26-28 minūtēs vēl tomēr gribētos paskriet, lai ir tāda laba labsajūta finišā. Tagad piefiksēju vienu baigo plusu lēnajai skriešanai - finišā, protams, mazliet ''miru'' nost, bet tas no slimošanas bezspēka, bet pāris stundas pēc finiša jutos tā, it kā vispār nebūtu skrējis :))) Lēnu skrienot, laikam nemaz nav iespējams piekust :) Šķiet ka skrienot ar 6-7 min/km, mierīgi varētu skriet piecīti katru dienu! Nopietni. Pietiek čīkstēt par savu nevarēšanu. Milzīgs prieks par Klāva varējumu! Viņš kā ''neskrējējs'' šodien mierīgi 10 km distancē ieņēma 4. vietu ar rezultātu 42:21, pavisam nedaudz atpaliekot no 2. un 3. vietas. Čalim iekšā ir, jo viņš piecīti mierīgi dragā zem 20 minūtēm un 10 kilometrus šodien skrēja tikai 3. vai 4. reizi mūžā!