Orientēšanās kartes: 50 parkrun skrējieni!

Conkers #90 29/12/2012
lidoju pēc sava parkrun
PB - 23:53

Beidzot sasniedzu vienu no šīs vasaras mērķiem - noskrēju savu 50. parkrun skrējienu. Mazliet atskatīšos uz to, kā un kad tas sākās, un kādus tad rezultātus uzrādīju šajos 5 km parku skrējienos. Vienmēr esmu sevi vairāk pozicionējis kā orientieristu nevis skrējēju, jo ja godīgi, tad man bērnībā un agrā jaunībā nemaz tik ļoti nepatika skriet. Skolas krosos un skriešanas nodarbībās vienmēr vilkos astes galā, jo pēc būtības biju slinks. Orientēšanās distancēs bija pavisam cits stimuls skriet, tur bija mērķis uz ko tiekties (katrs nākamais kontrolpunkts) un daudz reizes interesantāka skriešana pa mežiem un bezceļiem, nekā vienkārša skriešana pa krosa takām. Tāda pirmā saskarsme ar vienkāršām skriešanas sacensībām bija 1993. un 1994. gadā, kad startēju Alda Lapiņa rīkotajos skriešanas seriālu posmos ''Trīs Pakalni''. Tas bija 5 km garš krosa aplis Tepera ezera mežā, kurā lielākoties skrēju 10 km distanci. Ieskatoties vecajos pierakstos, redzu ka tolaik 13 gadu vecumā 10 km distances rekords man ir bijis 45:04 un 5 km rekords bijis 22:02. Tātad esmu skrējis ar aptuveni 4:30 min/km ātrumu toreiz, jāsaka gan ka tas aplis nebija no vieglajiem, jo bija diezgan kalnains.Tā tad arī bija mana vienīgā pieredze skriešanas sacensībām agrā jaunībā.

Atceros ka profenes laikā, krosa aplī Rankā mierīgi izskrēju 10 balles, nu jau skrienot visiem kursa biedriem pa priekšu, šķiet tie bija 3 km zem 11 minūtēm. Un tas arī viss, bez orientēšanās sacensībām nekad nebiju piedalījies nevienās citās skriešanas sacensībās Latvijā. 2005. gadā pārceļoties uz dzīvi Anglijā, uz brīdi biju vispār pārtraucis skriet, jo vienkārši neko nezināju, vai un kur te Anglijā notiek kādas orientēšanās vai skriešanas sacensības. 2007. gadā, kad beidzot regulāri atsāku piedalīties orientēšanās sacensībās Anglijā, par skriešanas sacensībām nebija ne domas. Manas pirmās īstās skriešanas sacensības bija 2011. gada jūnijā, kad piedalījos Leeds 10 km ielu skrējienā. Toreiz tik ļoti iepatikās tas skrējiens un pati skriešanas atmosfēra 9000 dalībnieku pulkā, ka arvien vairāk sāku apsvērt domu piedalīties vēl kādos skriešanas skrējienos, nevis tikai orientēšanās sacensībās. Šī skrējiena iespaidā, pirmo un vienīgo reizi pēc pāris mēnešiem (septembrī) piedalījos Blackpool pusmaratona skrējienā. Tur gan viss aizgāja galīgi šķērsām. Treniņplānu biju paņēmis pa grūtu, pārslogojot sevi, nakti pirms skrējiena pavadīju visai vētraini Blackpool klubos, un karstajai saulei, skrējienam gar jūru, galīgi nebiju gatavs. Vismaz pārliecinājos, ka tik garas distances man neder. Un tad - 2011. gada 22. oktobrī startēju savā pirmajā parkrun skrējienā! Kā tad es uzzināju par šiem parkrun skrējieniem. Mums orientēšanās klubā AIRE bija viens ļoti aktīvs orientierists un skrējējs - Steve Watkins, no kura tad arī uzzināju par šādiem 5 km skrējieniem. Iepazinos ar informāciju parkrun mājas lapā, par to kur un cikos jāskrien, cik daudz dalībnieku piedalās, un kur jāreģistrējas. Ļoti patika šī skrējiena filozofija - ik sestdienu 9:00 no rīta bezmaksas 5 km skrējiens kopā ar vairākiem simtiem citu skrējēju. Savu pirmo parkrun skrējienu Leedsā izbaudīju no visas sirds un biju stāvā sajūsmā par šādu skrējienu, jo man šie skrējieni ļoti labi kalpos kā treniņi priekš orientēšanās sacensībām. Vienatnē man nekad nav paticis skriet vienmuļus skriešanas treniņus, bet šādi kopā ar citiem - vienkārši ideāli.

Pirmo parkrun piecīti noskrēju ar rezultātu 25:23, kas nebija ne ātri, ne lēnu, bet tādā patīkamā tempā. Un pie šāda principa arī pieturējos visos nākamajos parkrun skrējienos - skriešu tieši tādā tempā, lai pašam būtu patīkami. Ne ar maksimālo ātrumu, ne slinkojot un vienkārši ''atskrienot'' skrējienu. Tā kā tajā laikā bija ļoti piesātināts orientēšanās sacensību kalendārs, tad otro parkrun sanāca noskriet tikai pēc mēneša - novembrī, bet tad gan veselas 5 nedēļas pēc kārtas katru sestdienas rītu braucu ar vilcienu uz Leedsu skriet. Otro parkrun skrējienu noskrēju gandrīz identiski kā pirmo - 25:22, un tad mazliet parādījās azarts - varu vai nevaru es paskriet zem 25 minūtēm, kas nozīmē ka jāskrien ar ātrumu zem 5 min/km, kas man tik smagam skrējējam (vasarā Kāpā startēju Open100 grupā) būs ar zināmu piepūli. Skrēju uz kādiem 70-80% no maksimālā, un divos nākamajos skrējienos izskrēju divus identiskus rezultātus - 24:58, mērķis bija izpildīts. Savā sestajā parkrun skrējienā sasniedzu rezultātu 24:30, pie kā arī apstājos, jo ja bija jāizvēlas starp šiem parkrun skrējieniem un orientēšanās sacensībām, tad protams, ka svaru kausi nosvērās par labu orientēšanās sportam. Biju ļoti aktīvs orientierists, un pie katras iespējas vai brīvā brīža braucu uz o-sacensībām. Fiziskā forma tolaik bija tik laba, ka pat pamanījos no rīta noskriet parkrun 5 km distanci un pēc tam vakarā vēl piedalīties nakts orientēšanās sacensībās, un svētdien vēl vienās orientēšanās sacensībās. Bet šādi un tik bieži skrienot, nonācu pie loģiska iznākuma - kājas traumas, kura parādījās 2012. gada janvārī. Toreiz spriedu ka tas no apaviem, bet šobrīd jāsecina ka tā bija vienkārša pārslodze. Ar traumu cīnījos visu pavasari un kārtīgi atsākt skriet (bez sāpēm) varēju tikai maijā, kad piedalījos savā 7. parkrun skrējienā. Vasarā sasniedzu jaunu labāko laiku - 24:19, bet savu pēdējo (11.) Leeds parkrun izskrēju 28. jūlijā. Bija pienācis pārmaiņu laiks, kad vienu brīdi bija doma par atgriešanos uz Latviju. Augustā tomēr pārcēlos uz citu dzīvesvietu, bet ne Latviju :) Pārcēlos dzīvot uz Burtonu, un protams, ka arī jaunajā mājvietā meklēju iespēju piedalīties orientēšanās sacensībās. Par lielu pārsteigumu, izrādījās ka tepat netālu notiek arī parkrun skrējiens - Conkers parkrun! Nebija divreiz jādomā - 11. augustā ņēmu dalību savā 12. parkrun skrējienā, kurš bija mans 1. skrējiens Conkeros, un 12. augustā piedalījos arī orientēšanās sacensībās tepat netālu no mājām. Lieliski - viss turpinās arī jaunajā dzīvesvietā! Conkers parkrun distance man simpatizēja daudz vairāk nekā Leeds parkrun distance, jo pārsvarā visa distance pa grunts segumu (Leedsā bija asfaltētie celiņi). Arī kopējā atmosfēra Conkeros bija fascinējoša, pat ar fotogrāfa dalību un kafejnīcu pēc skrējiena, tāpēc apņēmos pēc iespējas biežāk piedalīties šajā skrējienā. Prioritāte gan joprojām bija orientēšanās sacensības, tāpēc tā pa īstam Conkers parkrun skrējienā uzsāku piedalīties 2012. gada decembrī, kad piedalījos četros skrējienos. Šajā distancē es regulāri skrēju ātrāk nekā Leeds piecītī, tāpēc parādījās doma, pamēģināt noskriet ātrāk par 24 minūtēm. Savā 16. parkrun skrējienā 29. decembrī tas arī izdevās, sasniedzu savu līdz šim ātrāko rezultātu 23:53, kuru līdz šim neesmu pārspējis, un šobrīd izskatās, ka arī nekad nepārspēšu. Tad atkal sekoja lielāka pauze, līdz 2013. gada vasarā atkal pievērsos parkrun skrējieniem. Biju sapircies visādas kameras, kuras izmēģināju gan orientēšanās sacensībās, gan arī eksperimentēju parkrun skrējienos. Kvalitāte šiem video bija ļoti slikta, tāpēc ilgi plānoju par GoPro kameras iegādi, vairāk gan tieši priekš orientēšanās distancēm.

Conkers #161 19/04/2014
operators

Savu 20. parkrun skrējienu noskrēju Derby pilsētas Darley parkā. Un tieši tur arī radās pirmā doma par parkrun tūrismu, jo parkrun mājaslapā biju ievērojis ka te Midland apkārtnē notiek diez gan daudz parkrun skrējieni. Nākamajā nedēļā 20. jūlijā devos uz Nottingham, kur apvienoju divus vienā - piedalījos Forest Rec parkrun un pēc tam uzreiz NOC rīkotajās o-sacensībās. Pēc nedēļas noskrēju sev vispatīkamāko distanci - Kingsbury Water parkrun apkārt ezeram, un tad tas mans tūrisms pārtrūka. Rudenī sākās jaunā orientēšanās sezona, kurā ik pa laikam treniņnolūkos aizbraucu paskriet uz Conkers parkrun, vienreiz pat kopā ar Ivetu :) Pēdējo kaut cik ātro (25:11) skrējienu izskrēju 14. septembrī, bet pēc tam sākās rezultātu lejupslīde, vienkārši apnīk tik bieži skriet vienu un to pašu apli, tāpēc jau orientēšanās distances ir tik aizraujošas, ka tās nekad neatkārtojas. 2014. gada 4. janvārī noskrēju savu 30. parkrun, pēc tam sekoja daži orientēšanās skrējieni, un tad pienāca 26. janvāris, kad pamatīgi izlauzu labās kājas potīti, šķita ka nekad vairs neskriešu. Ārstēšanās un atlabšana ilga pāris mēnešus, un toreiz izlēmu praktiski pielikt punktu savai aktīvā orientierista karjerai. Grūti ir tā uzreiz nogriezt kā ar nazi un pateikt sev, ka nekad vairs neskriešu orientēšanās sacensībās, ja to daru regulāri kopš 12 gadu vecuma, tātad vairāk kā 20 gadus. Bet cita ceļa nebija, jāpārtrauc orientierista gaitas, ja gribu vēl dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, jo risks iegūt jaunas potīšu traumas nu ir ļoti augsts. Bet bez skriešanas es tomēr nevaru dzīvot! Tāpēc orientēšanās sacensībās pāris reizes gadā tomēr vēl piedalīšos, tikai tā - prieka pēc, bez jebkāda riska un pārgalvīgas skriešanas. Toties vienkāršus 5 kilometru skrējienus pa līdzeniem parku celiņiem man neviens nevar aizliegt, tie pat nāk manām potītēm par labu, jo ir regulāri vingrinājumi. 2014. gada 8. martā beidzot kļuvu par īstu parkrun skrējēju, jo nu esmu pilnībā pievērsies šim hobijam, kurš vairs nav jādala ar orientēšanās sportu. Biju izlēmis turpmāk katru sestdienu piedalīties šajos skrējienos. Tā kā potīšu dēļ tik ātri kā gribētos paskriet vairs nevaru, tad esmu izstrādājis sev interesantu un aizraujošu taktiku. Pirmkārt jau tas ir parkrun tūrisms, kad katru sestdienu cenšos doties uz kādu jaunu parkrun skrējienu citā pilsētā. Un otrkārt, pašu skrējienu veicu ar pāris interesantiem nosacījumiem. Esmu nolēmis katru sev jauno parkrun citā pilsētā iemūžināt video, tāpēc taktika ir vienkārša - startā nevis nostājos uz starta līnijas starp pārējiem skrējējiem, bet gan nostājos pārdesmit metrus pirms starta, lai varu nofilmēt starta brīdi, ātrākos skrējējus un visus skrējējus kopā, no pirmā līdz pēdējam, un tad no pēdējās pozīcijas startēju arī pats, ķerot un apdzenot lēnākos skrējējus, un iekļaujoties vienā tempā ar sava tempa skrējējiem. Uzrādītais rezultāts man vairs nav svarīgs, bet pēdējā laikā, vienalga kāda ir bijusi trases konfigurācija, uzrādu līdzīgus rezultātus 28 minūšu robežās. Diemžēl 14. jūlijā aprāvās mans parkrun tūrisms pie noskrietiem 47 parkrun skrējieniem... tajā dienā gandrīz aprāvās arī mana dzīve... Neviens nav spējīgs likteni paredzēt, tāpēc ir visai nereāli plānot ļoti tālu uz priekšu, bet šovasar tik ļoti gribējās sasniegt to 50 parkrun robežu. Kopš 8. marta līdz 12. jūlijam katru sestdienu (izņemot to sestdienu, kad piedalījos Kāpā) pulksten 9:00 no rīta skrēju iknedēļas piecīti. Sekas avārijai būs neatgriezeniskas, un iespējams būšu kļuvis vēl lēnāks skrējējs, bet es turpināšu skriet. Piecas nedēļas pēc avārijas, neteiksim ka fiziski, bet morāli es biju gatavs atkal skriet, un 30. augustā beidzot sasniedzu tik kāroto 50. parkrun skrējienu. Loģiski ka šo skrējienu es veicu Conkers parkā, kurš šobrīd skaitās mans mājas (home) parkrun. Bija nepieciešami gandrīz 3 gadi, lai sasniegtu šo zīmīgo skaitli, bet 100. parkrun es ceru sasniegt jau nākamgad ap šādu laiku. Ja gadā ir 52 nedēļas, tad skrienot katru sestdienu, tas ir pavisam reāli. Protams, ja veselība ļaus un blakusapstākļi neiespaidos.

50 parkrun rezultātu tabula

Šobrīd esmu piedalījies 17 dažādākos parkrun skrējienos - Leeds, Conkers, Darley, Forest Rec, Kingsbury Water, Walsall Arboretum, Coventry, Braunstone, Rushcliffe, Dewsbury, Wolverhampton, Colwick, Highbury Fields, Beeston, Roundhay, Brueton un Temple Newsam. Vispatīkamākais ir Kingsbury Water, nepatīkamākie ir Darley un Temple Newsam, ekskluzīvākais ir Highbury Fields Londonā, masveidīgākais ir Coventry, bet Beeston ir tas kurā gribētos vēlreiz atgriezties. Par katru no šiem parkrun varētu kaut ko saistošu uzrakstīt, bet šo to jau esmu aprakstījis iepriekšējo mēnešu kopsavilkumos. Kā balva, sasniedzot šo 50 parkrun atzīmi, ir sarkans krekls ar piecdesmitnieku uz muguras, domājams katra parkrun skrējēja sapnis. Cerams ka 13. septembrī tikšu pie savējā krekla, jo tad plānoju atkal atgriezties uz Conkers parkrun. Nu jau šis 50 parkrun klubs vairs nav tik elitārs, jo daudzi to ir sasnieguši, bet 100 parkrun klubu, jeb melnos kreklus gan būtu ekskluzīvi sasniegt. Ar orientieristu komūnu šo parkrun skrējēju kopienu grūti salīdzināt, jo skrējēju ir daudz un dažādi, bet orientieristi pārsvarā ir vienādi domājošie un ļoti aizrāvušies ar savu sporta veidu. Bet arī šī parkrun komūna ir ļoti simpātiska, gan ar īpašo gaisotni un atmosfēru pirms katra skrējiena, gan ar socializēšanos uzreiz pēc finiša, gan arī Facebook domubiedru grupās, kur katram parkrun skrējienam pat ir sava biedru grupas lapa. Interesanti ir būt visā tajā iekšā, jo šad tad arī mani ar kameru uz galvas ievēro starp simtiem, jo tādu īpatņu kā es nav daudz :) Youtubē dažiem video skatījumu skaits ir krietni lielāks nekā maniem ierakstiem blogā. Ir iegūti arī vairāki jauni draugi, tieši no parkrun skrējēju vidus. Tāpat ir izdevies iesaistīt, vai vismaz ieinteresēt dažus darba kolēģus piedalīties. Ja agrāk, nedēļas vidū skatījos un plānoju uz kurām orientēšanās sacensībām doties nedēļas nogalē, tad tagad tuvojoties sestdienai, tiek apsvērti vairāki labākie varianti, nākamajam parkrun apmeklējumam. Šobrīd Anglijā pavisam notiek 284 parkrun skrējieni pa visu Angliju. Parkrun tūrisma līderis ir piedalījies 195 dažādos parkrun skrējienos. Tik bagāts, lai izbraukātu pa visu Angliju, es vēl neesmu, bet kādus 50 dažādākus parkrun skrējienus tuvākajā apkārtnē un lielākajās pilsētās gribētos apmeklēt. Ja kādu sestdienu nebūs iespēja aizbraukt kur tālāk, tad vienmēr ir iespēja piedalīties tepat ''mājas'' Conkers parkrun skrējienā. Sestdienas rītos mani mājās nemeklējiet, jo es droši vien kaut kur kādā parkā skrienu!

Bilžu kolāža - daži no maniem 50 parkrun skrējieniem.