Aptuveni pirms gada uzzinot, ka Anglijas Čempionāts gan sprintā, gan vidējā distancē atkal notiks tepat netālu no manas dzīvesvietas, nopriecājos ka jau trešo gadu pēc kārtas varēšu startēt abās šajās augstākā ranga sacensībās. Diemžēl pēdējā gada laikā (precīzāk pusgada) daudz kas ir mainījies, un būtībā sevi par orientieristu vairs neuzskatu. Vēl jūlija sākumā gan biju plānojis startēt un piedalīties gan sprintā, gan vidējā, bet tad notika tā nelaimīgā avārija, un Anglijas Čempionāts no mana piezīmju kalendāra pazuda vispār. Pāris nedēļas pirms čempionāta esmu kaut cik atveseļojies pēc traumām un it kā paskriet varu, bet mana fiziskā forma šobrīd ir... atklāti sakot nožēlojama. Tāpēc skaidrs ir viens - abās distancēs es fiziski nebūšu gatavs piedalīties. Nācās apsvērt visus plusus un mīnusus, un izšķirties kurā distancē tad startēšu. Vienu brīdi gan vēl apsvēru domu skriet abas distances, bet augstās dalības maksas (par katru distanci 20 mārciņas) mani atturēja no šādiem izdevumiem, ja pilnībā nevaru izbaudīt šo pasākumu. Apsverot visus par un pret, nolēmu startēt vidējā distancē, jo tur būs vairāk jāorientējas un krietni ilgāk sanāks baudīt o-sportu. Sprintā man reāli nebūtu nekādu iespēju veikt gandarītus skrējienus ar savu šā brīža ātrumu, precīzāk sakot lēnumu. Savā kvalifikācijas skrējienā noteikti būtu palicis pēdējais, un C finālā varbūt 1 vai 2 orientieristus apsteigtu, kas galīgi nesniegtu nekādu gandarījumu. Bet tā kā vēl salīdzinoši nesen o-sportā biju iekšā ar visu sirdi un dvēseli, tad nevarēju laist garām iespēju vismaz pavērot kā skatītājs Anglijas Čempionātu sprintā.
viens no B fināla līderiem
Pauls Liepiņš
Tā kā nu esmu kļuvis par parkrun skrējienu fanātu, tad sestdienas rītā vispirms mierīgi noskrēju Stoke pilsētas parkrun skrējienu, un tikai tad devos uz blakus notiekošo sprinta čempionātu. Visu uzmanību protams pievērsu elites grupām, kurās par čempioniem kļuva Murray Strain un Tessa Hill. Patīkami pārsteidza vienīgais latvietis šā gada sprinta čempionātā! Ja iepriekšējos gados Pauls tikai vārdos solīja teicamu rezultātu, tad šogad arī darbos to pierādīja. Ceturtā vieta B finālā (A finālā startēja labākie 18 sprinteri) ir vērā ņemams rezultāts, līdz uzvarai pietrūka vien 12 sekundes.
vidējās distances čempions sprinta startā - Kris Jones
sprinta čempions - Murray Strain
sprinta un vidējās distances čempione - Tessa Hill
mēs no PSRS
Pēc vakardienas skrējieniem (es pēc parkrun, Pauls pēc sprinta) atjaunojāmies nelielā latviešu ballītē ar dažādu dzērienu (sākot ar vīnu un beidzot ar zelta šņabi) un krievu nacionālajām uzkodām (tematiskā ballīte PSRS stilā). Un šorīt bijām gatavi realizēt katrs savu nosprausto mērķi. Mans mērķis bija ļoti vienkāršs - baudīt orientēšanos pēc 2 mēnešu pauzes (pēdējo reizi orientējos Kāpā) un censties nepalikt pēdējā vietā. Ja rīts iesākās mierīgi, tad pēdējā pusstunda pirms starta pagāja ar diezgan lielu satraukumu. Tā kā šim pasākumam nepiegāju ar ļoti lielu vērību, tad arī praktiski ar nekādu sacensību informāciju par šo pasākumu nebiju iepazinies. Navigācijā tikai ātri ievadīju pasta kodu un braucām sacensību centra virzienā. Galapunktā sanāca mazliet apbraukāt visas tuvējās ieliņas un meža ceļus, jo nekur nekādas norādes uz orientēšanās sacensībām nemanījām. Labi ka tomēr tā navigācijas karte telefonā bija, pēc tās tad arī vadījos, kur vajadzētu būt tam Anglijas Čempionātam. Un kad beidzot vienā no ceļa malām pamanījām kontrolpunktus un orientieristus, tad tikai loģiski sanāca izanalizēt, pa kuru no meža ceļiem vajadzētu braukt. Sacensību centrā ieradāmies no pretējās puses :) un tikai 20 minūtes pirms mana starta laika. Labi ka tālredzīgi jau biju saģērbies mājās, tāpēc tagad tikai nācās atrast savu numuru ko spraust pie vēdera un skriešus prom uz startu.
sacensību centrs
Starts bija salīdzinoši tālu, bet pie vienas priedes tomēr paguvu arī izstaipīties un iekustināt savas riska zonas - potītes un augšstilbus. Diemžēl sajūtas nebija tās labākās, jau pirms starta sapratu, ka šodien iekšās nebūs. Būs ļoti jācīnās ar sevi, lai piespiestu skriet. Un tad kad ir jācīnās ar sevi, tad tāda īsta prieka un gandarījuma jau nav no tā orientēšanās skrējiena, bet kā viens no maniem galvenajiem moto bija tieši prieka pēc piedalīties šajās sacensībās. Nu mēģinās baudīt un tad jau redzēs kas tur sanāks. Startā ierados tieši tajā brīdī, kad mani sauca iekšā starta koridorī. Tātad starta minūti nenokavēšu. Ielocīju garo leģendu lapiņu ar 34 !!! kp savā leģendu turētājā, pēdējā brīdī atcerējos ieslēgt kameru uz galvas, un biju gatavs 5.0 km vidējai distancei. Pirmie divi kontrolpunkti nāca gan ar izbrīnu, gan ar smīnu. Punkti mikro ieplakās, bet tās ieplakas bija tik mazas, kā vakar izraktas bedres, lai vienkārši ir kur ielikt punktus. Uz 1. kp mazliet pa ātru ielīdu mežā, bet 2. kp bedri tā uzreiz nepamanīju. 3. kp gan saulē ļoti labi atspīdēja jau pa gabalu. Pirmie trīs etapiņi tik īsi, ka šķiet tikai tikko startēju un nu jau dodos uz 4. kp. Skrienot pa dzelteno taku uz 4. kp, pārliecinājos ka šodien no manis patiešām nekāds skrējējs nesanāks, tāpēc jāmēģina vismaz bez kļūdām ''noiet'' distanci. Kā vilku piemin, tā vilks (kļūda) klāt. Šķiet biju pārkarsis atvasaras saulītē un 4. kp sāku meklēt pie meža kontūras pretējā pusē takai. Kādas 30 sek. iestādīju mežmaliņā. 5. kp atkal vakar raktā bedrē, bet uz 6. kp ļoti daudz laika zaudēju, nespējot izlemt kur un kā aplocīt tos zaļos. Beigās sanāca baigie līkloči, bet punktam vismaz precīzi virsū.
Uz 7. kp daudz netrūka, lai nolaistos lejā pa ieloku, labi ka savlaicīgi apstājos un sapratu ka punkts ir degunā. 8. kp aizaugušā izcirtumā, kuru izcēla citi orientieristi, bet uz 9. kp atkal varēja nedaudz paskriet pa taciņu. Tie etapiņi tik īsi un kartē viss šķiet tik saspiests, ka prasīt prasās pēc mazāka mēroga (1:7500), bet Anglijas Čempionātā desmitniece droši vien ir standarts. Uz 10. kp pieļāvu varianta kļūdu, skrienot no pieminekļa lejā pa reljefu, nevis apkārt pa taciņu līdz punktam. Mežs bagāts ar papardēm, kas tomēr apgrūtina skriešanu, un tā kā es baigi nevaru riskēt ar savām potītēm, tad sanāk ļoti prātīgi lēkāt pa šīm papardēm, neredzot kas ir apakšā. Uz 11. lejup no kalna, bet arī ļoti uzmanīgi, skatoties kur lieku katru soli. 11. un 12. kp atradās ceļa malā un šie bija tie punkti, kurus redzējām pirms starta maldoties ar mašīnu. Trešdaļa distances veikta un nu ir laiks nopietnākai kļūdai :) Uz 13. kp it kā uzliku virzienu, bet kaut kā pa tām papardēm aizpeldēju vispirms līdz 14. kp, un tikai pēc tam novirzīju sevi atpakaļ uz 13. kp. Vismaz bija iespēja skriet uz 14. kp kartē neskatoties :))) tā uzrādot pat 16. ātrāko splitlaiku (visi pārējie spliti man pa astes galu). Vairāk kā 1 minūti uz 13. kp atstāju. Un arī otru lielo kļūdu pieļāvu šajā pašā rajonā.
distances kritiskākā daļa,
kurā zaudēju ~ 4 minūtes
Uz 15. kp kļūdījos ar virzienu. Centos izvairīties no papardēm un vairāk turēties baltajā mežā, kas mani noveda pie tā, ka pazaudēju savu precīzo atrašanās vietu. Piefiksēju ka esmu pa tuvu ceļam, tāpēc punkts ir vairāk atpakaļ kalnā, bet uz augšu vai uz leju, nav ne jausmas. Būtībā punktā trāpīju uz ''cūceni'' un zaudētās 2 minūtes tajā kļūdā ir salīdzinoši veiksmīgs iznākums, jo pāris metrus citā virzienā, un es tur vēl dažas minūtes būtu ganījies. Uz 16. kp maza atelpa no orientēšanās, caurskrienamais punkts. Bet nākamie trīs punkti kārtīgs pārbaudījums kalnos. Punkti paši vienkārši, jo lielās reljefa formas ļoti labi saskatāmas, bet cilāšanās pa tiem lielajiem ielokiem fiziski ļoti grūta, plus vēl papardes un rožaugi. Lēnām, bet veiksmīgi izgāju cauri šiem punktiem. 20. un 21. kp īsie precizitātes punkti, bet uz 22. kp viens no nepatīkamajiem etapiem cauri rožaugiem. Lavierējot pa tām rozēm, nonācu uz takas pa kreisi, kas mazliet atviegloja etapa vidusdaļu, bet beigas atkal skrāpējoties. Tās rozes ir kā sērga te Anglijas mežos, un pa šiem gadiem neesmu atradis risinājumu, kā pa viņām skriet, tā lai nesaskrāpētos, nesapītos un nenomauktos uz mutes. Pie 22. kp fona bija dzirdams finiša komentētājs, mans pulkstenis rādīja jau 45 minūtes, un nedaudz jau bija apnicis lasīt tos punktus, bet priekšā vēl vesela jūra ar punktiem, jo veiktas divas trešdaļas no distances. 23. kp paņēmu ļoti negribīgi, tā īsti kartē neskatoties, vienkārši ejot virzienā. Uz 24. kp baltais mežs nemaz tik balts nebija, tāpēc izvēlējos doties pa takām, kur vienā no taku krustpunktiem izpalīdzēju kādai jaunietei, parādot kartē kur atrodamies. Arī pašu punktu paņēmu vairāku jauniešu ielenkumā. Uz 25. kp atpakaļ ārā uz elektrolīniju, pa kuru biju ienācis 24. kp. Un tad sākās īso etapu pārbagātība. No 25. līdz 30. kp vajdzēja vienkārši paņemt virzienu un skriet punktiem vienam pēc otra virsū. Īsti nav skaidrs priekš kam šādi etapi bija vajadzīgi, jo kļūdīšanās iespējas tur bija visai minimālas, ja nu vienīgi pārķert kādu etapiņu, vai atzīmēties kādā nepareizā punktā, kuri tur bija pat viena aplīša ietvaros.
smieklīgi īsie etapi
Pēc finiša papētot karti un distanci, rodas aizdomas, ka tā distance ir saplānota pēdējā brīdī. Iespējams ir bijušas kādas aizliegtās teritorijas, kurās bija ieplānoti kontrolpunkti, jo tik drausmīgi saspiesta distance ar tik daudz punktiem gluži nav standarta vidējā distance. Iespējams kontrolpunkti ir tik daudz, lai varētu vairāk pastiept rezultātu uz atzīmēšanās rēķina, lai uzvarētāja laiks būtu tās 30-35 minūtēs, jo orientēšanās tik daudzos primitīvi īsos etapos nav nekāda. Mazliet tomēr esmu vīlies par distanci un apvidu, jo te Cannock Chase mežos varētu saplānot tik labas distances tik labos apvidos, bet te iespieda mūs kaut kādā mazā meža pleķītī lasīt tik daudz punktus, ka beigās tiešām jau sāka apnikt atzīmēties viņos vienā pēc otra. Brindley karte, Haywood karte un Oldacre karte atrodas tepat šajos meža masīvos, un manā skatījumā būtu daudz tīkamākas priekš Anglijas Čempionāta. Bet gan jau es atkal te gaužos tāpēc, ka pats paskriet nevaru :) Reāli tā arī bija, distances beigās es vairāk gāju nekā skrēju, jo kājas galīgi nebija radušas skriet šķēršļotā apvidū. Skrienot pa parku celiņiem parkrun skrējienos, strādā pavisam citi muskuļi, bet te kalnā augšup un lejup, un lēkājot pa papardēm un rozēm, augšstilbus pakaļpusē ātri vien savilka rozīnē, tāpēc pēdējos etapus uz 32. un 33. kp godīgi soļoju pat vietās kur vajadzēja gan tomēr skriet. Viens no galvenajiem noteikumiem Anglijas Čempionātos ir visai amizants - distancē obligāti ir jābūt līdzi svilpei, lai var svilpt ja nu kas notiek. Bez svilpes mežā iekšā nelaiž! No drošības viedokļa jau it kā pareizi, bet liekas smieklīgi, ja pat elites orientieristiem kabatā vai kaklā uzkārta ir svilpīte :) Tad nu savā nodabā cīnoties uz 33. kp, pēkšņi sev aizmugurē izdzirdēju šo svilpes svilpienu. Pirmajā mirklī tiešām iedomājos ka kādam sīkajam vai veterānam kaut kas ir noticis, bet atskatoties atpakaļ, biju vairāk nekā šokā. Tas bija Pauls, kurš skrēja man aiz muguras, svilpodams svilpītē :) Kāpēc šoks? Tāpēc ka Pauls startēja 12 minūtes aiz manis, un es biju pilnībā pārliecināts ka viņš jau sen ir finišējis, paskrienot man garām kaut kur pie 15. kp, kur es kļūdījos. Čalis ir labi stādījis egles mežā :))) Ar viņa ātrumu panākt mani tikai pirms finiša, tas nozīmē ka tur ir bijis jārok kārtīgi. Cerēju vismaz uz pēdējo 34. kp paskriet līdzi Paulam, bet man tā skrietgriba bija jau sen pārgājusi, tāpēc bez jebkāda kauna soļoju arī uz pēdējo punktu. Labi ka vismaz finišā imitēju kaut kādus skriešanas soļus. Klusībā biju cerējis paskriet zem stundas, bet fiziski tomēr šāds apvidus man bija pa smagu, pēc visām veselības likstām.
finišā ar savu galveno sponsoru
enerģijas dzērienu Emerge :)
Finišēju ar rezultātu 1:06:12 kas ir ārpus pilnīgi jebkādiem vidējās distances rāmjiem, bet no tāda kruīzera, kāds es esmu tagad, neko ātrāku jau nevarēja gaidīt. Mērķi gan izpildīju ar uzviju, jo ne tuvu nebiju pēdējai vietai. Ierindojos 41. vietā no 47 dalībniekiem, beidzamajiem atmērot pat vairāk par 10 minūtēm. Tie droši vien bija vēl lielāki tūristi nekā es, vai arī racēji kā Ričards no Leeds :) Godīgi sakot, gandarījuma jau nav pēc šādi veiktas distances, kaut arī kļūdījos salīdzinoši maz (~ 5 min.), jo ja kopējā fiziskā forma ir tik vāja, tad tā skriešana nemaz tik baudāma nav. Šodien bija patīkami saulaina atvasaras diena, un finišā prasījās kāda ūdens glāze, bet tādas ekstras diemžēl Anglijas orientēšanās sacensībās nav. Nākamās orientēšanās sacensības, kurās plānoju piedalīties, ir London City Race pēc 2 nedēļām. Ir iepirkti pāris palīglīdzekļi, ar kuriem centīšos uzlabot vispārējo fizisko formu, lai tā skriešana būtu tāda baudāmāka. Pēc finiša uz mājām pa taisno nedevāmies. Uzpildījāmies leiša Stupeļa bufetē (interesanti kāpēc pats šogad nestartēja?) un pavērojām kā finišē veči no elites stiprā gala. Pārliecinošu uzvaru izcīnīja būdīgais Kristian Jones, par vairāk kā 3 minūtēm pārspējot sprinta čempionu Murray Strain un jauno talantu Jonathan Crickmore. Dāmām pie vēl vienas uzvaras tika Tessa Hill.
Interesanti bija atgriezties orientēšanās sacensībās mežā (Anglijā pēdējo reizi meža distanci skrēju 6. aprīlī), un pie tā interesanti arī palikšu. Protams, šobrīd fiziski ir ļoti grūti skriet, bet arī psiholoģiski ir ļoti grūti skriet pa apvidu, domājot ik uz soļa par potītēm. Pieķēru pat sevi mākslīgi bremzējot baltajā mežā lejup no kalna, jo riskēt ar potītēm es vairs nevaru. Pilsētā pa ielām un koptos parkos ik pa laikam iegriezīšos, bet mežā nākamās sacensības droši vien tik drīz nebūs. Ķeksīša pēc nostartēju Anglijas Čempionātā, un nākamā reize arī droši vien būs kāds čempionāts, kuru šobrīd pat vēl neesmu ieplānojis. Iespējams šīs bija manas pēdējās orientēšanās sacensības mežā šogad, bet pa parkiem gan parkrun skrējienos, gan jauniešu orientēšanās pulciņa nodarbībās centīšos skriet regulāri.
ne gluži klasiska vidējā
distance, bet tomēr interesanta
Interesanti ka vakar arī Latvijā risinājās valsts čempionāts vidējā distancē, kur par nelielu pārsteigumu uzvarēja Mārtiņš Sirmais, kurš kādu laiku bija pazudis no orientieristu aprindām. Otrā un trešā vietā arī Pasaules līmeņa orientieristi - Edgars Bertuks un Lauri Sild, kas pierāda to ka Latvijā startē augstāka līmeņa orientieristi. Intereses pēc salīdzināju arī kartes un distanču plānojumu. Protams, ka Latvijā apvidus ir daudzas reizes labāks nekā Anglijā. Un jāatzīst ka arī distances plānojums Latvijā ir bijis daudzreiz labāks, vienīgi acīs krīt tas, ka nav neviena ļoti īsā etapa, jo vidējā distancē vismaz pāris šādus etapus prasās, skatoties kā tiek plānotas vidējās distances Pasaules Čempionātos. Bet labi ka nav tik pārspīlēti kā mums Anglijā ar tiem īsajiem etapiem.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru