 |
| priežu mežiņš - retums Anglijā |
Kā sacīt jāsaka - atpakaļ biznesā :) Pēc vairāk kā 5 mēnešu pauzes atkal piedalījos klasiskās orientēšanās sacensībās dienas gaismā. Kopš
Anglijas Čempionāta vidējā distancē pagājušā gada septembrī nebiju orientējies mežā ar karti. Ziemas mēnešos aizvadīju ļoti daudz nakts-o sacensības, kas, protams, arī orientēšanās, bet tomēr ar pavisam citu orientēšanās tehniku. Naktī ceļa izvēles un varianti, kā arī lēmumi tiek pieņemti pavisam savādāk nekā dienā. Naktī vairāk ir jāorientējas ar piesaisti ceļiem un takām, un kādiem lieliem objektiem, bet dienā vairāk piesaistes meklē reljefā un sīkākos orientieros mežā. Tāpēc bija pat mazs satraukums, nez kā tad man klāsies distancē, kurā jāpielieto pavisam cita orientēšanās tehnika nekā naktī. Tātad šodien startēju vienās no augstākā līmeņa sacensībām Anglijā -
Midland Championships, jeb latviski Vidzemes Čempionātā.
 |
| dalībnieku ļoti daudz |
Cannock Chase apvidus un meži jau iepazīti nevienu vien reizi, esmu gan
velo orientēšanās sacensībās te piedalījies, gan klasiskajās o-sacensībās. Pirms diviem gadiem tieši šajā pašā vietā risinājās viens no
West Midland līgas posmiem, un toreiz tās sacensības izmantoju kā labu treniņu pirms Spānijas kalniem. Un arī šogad šāds pats ''deja vu'', jo arī šogad šie angļu kalni bija kā labs treniņš pirms sacensībām Spānijā pēc 3 nedēļām. Anglijā esmu daudzviet orientējies, bet ja subjektīvi jāizvērtē visi izskrietie apvidi, tad manā skatījumā šie Cannock Chase meži ir vislabākais orientēšanās apvidus Anglijā. Te ir kārtīgs skuju koku mežs (retums Anglijā) ar ļoti izteikti lielām reljefa formām, kurās tiešām ir jāorientējas. Varbūt varēja būt mazliet mazāk ceļu, lai nebūtu vilinājums skriet pa tiem, bet Anglijā būtu grūti atrast mežu, kur nebūtu bagātīgs ceļu un taku tīkls. Startēšu M35S grupā, kurā gan ir tikai 3 dalībnieki, tāpēc savu veikumu salīdzināšu ar pārējiem 6. distances orientieristiem. Tik nopietna līmeņa sacensības prasītu kārtīgu sagatavošanos, bet tā kā man tie rezultāti šobrīd ir otršķirīgi, tad centīšos vienkārši izbaudīt kolosālo apvidu un notestēšu savu šī brīža fizisko varējumu. Gads ir pagājis kopš izlauzu potīti, un šodien pirmo reizi pa šo laiku mežā došos bez potīšu sargiem. Gribas notestēt, kā ir skriet bez tiem balstiem, jo skriešana ar tiem, kaut arī droša, tomēr ir ļoti apgrūtinoša. Pa ceļiem un takām varēšu brīvāk uzskriet, bet apvidū gan ar rezervi, it sevišķi lejup no kalna, un ja kādā vietā neredzēšu pamatu zem kājām, tad labāk pāriešu uz soļiem, lai nebūtu nekāda riska izmežģīt savas traumētās potītes. Tā kā apvidus ir interesants, tad uz galvas jāuzliek arī kamera! Distance 7.3 km, 17 kp, kāpums 300 metri un kartes mērogs 1:15000, tātad skrējiens iespējams ilgs ilgāk par stundu. Fiziskā forma šobrīd neuztrauc, jo regulārie parkrun skrējieni palīdz uzturēt ķermeni tonusā, bet tas kartes mērogs gan mazliet satrauc. Neatceros kad pēdējo reizi skrēju piecpadsmitniecē, tāpēc jākoncentrējas būs jau no starta. Pirms starta iesildījos, novērtēju finiša koridori līdz komentētāja būdiņai, sasveicinājos ar pāris vietējiem orientieristiem no nakts mačiem un biju gatavs doties distancē. Emocijas patīkamas - nopietna līmeņa mačs, dalībnieku daudz, jāstartē savā starta minūtē, tiesnešiem jāloka mans uzvārds :) prieks atgriezties starp orientieristiem. Angļu tipiskais starts - uz K punktu pret kalnu :) Etaps uz 1. kp kā šoka terapija! Etaps ļoti īss un īsti neielasoties mērogā, šķiet ka punkts jau saskatāms no starta. Šis maldīgais iespaids noved pie 30 sekunžu kļūdas, jo virzienu neuzliku, un tik īsā etapā pamanījos uzskriet virsū diviem citiem kontrolpunktiem, līdz atradu savējo. Sākums nav diez ko daudzsološs, bet nav vērts iespringt uz šādu neveiksmi, jādodas tālāk.
 |
| neprasmīgi veiktais etaps uz 2. kp |
Ja etaps uz 1. kp pārsteidza ar savu īsumu, tad etaps uz 2. kp tā pa nopietno 1 kilometru garš. Daudz ceļa variantu un tik pat daudz reljefa formu etapā. Doma vienkārša - jācenšas pēc iespējas vairāk izvairīties no lielā reljefa. Te nu izpaudās mana pēdējā laika niecīgā pieredze dienas mačos, jo šo etapu veicu ar nakts-o tehniku, skrienot pamatīgu apkārtvariantu pa ceļiem. Kļūda jau tā nebija, bet mans kreisais variants bija krietni garāks nekā ja būtu skrējis pa labo pusi, un no kāpuma jebkurā gadījumā nevarēju izvairīties. Uz 3. kp īss virziena etaps, bet uz 4. kp atkal nedaudz jāiespringst. Sākums pa līkloču ceļiem, bet beigās cauri zaļajam jāmēģina precīzi trāpīt uz pareizo tranšejas valni. Pavisam nedaudz pirms punkta apjuku, jo īsti nezināju kur atrodos zaļajā, labi ka starp eglītēm pamanīju jau 5. kp, tātad virziens uz 4. kp skaidrs. Ne bez aizķeršanās (~30 sek.), bet punktu uzgāju šajā eglīšu jaunaudzē. 5. kp atrašanās vieta jau zināma, tāpēc būtu ļoti vīlies, ja man šajā etapā nebūtu ātrākais
splitlaiks.
 |
kļūda uz 4. kp un ātrākais
splitlaiks uz 5. kp |
Kartē neskatoties, izdevās nolidot visātrāk šo īso etapiņu :) Tā kā biju ļoti iesprindzis uz 4. kp etapu un karte vidusdaļā bija pārlocīta, tad iepriekš nemaz neredzēju etapu uz 6. kp. Nācās pat apstāties ar platām acīm! Etaps vismaz 2 km garš pāri visai kartei. Kā pieredzējis nakts orientierists atkal jau sāku plānot labākos ceļa variantus apkārt un ļoti tālu no taisnās līnijas. Vienu brīdi pat pavīdēja doma skriet pa kreiso pusi apkārt pa lielajiem ceļiem, bet labi ka saņēmos un sapratu ka jāsāk taču beidzot orientēties ''pa taisno''. Etapa sākumā skrienot lejup no kalna pa ceļu, saplānoju ka skriešu pa taisnajiem stigu ceļiem, kuri ir pietiekami tuvu taisnajai līnijai, bet beigās izmantošu lielo ieloku aiz 9. kp. Uz vienas no stigām pamatīgs kāpums, kurā godīgi uzsoļoju aiz kāda sirma veterāna muguras, bet pa taisnajiem ceļiem centos skriet sparīgāk, kaut gan kājas jau pamatīgi bija piedzītas pirmajos kāpumos. Vienā no ceļu krustojumiem piefiksēju vietu, kur pirms pāris mēnešiem bija kontrolpunkts velo-o sacensībās, pēc tam no ceļa piefiksēju tālumā redzamo 9. kp ieloku (kas vēlāk izrādījās kļūdaini), un nu sāku beidzot virzīties ''pa taisno''. Mans taisnais variants tomēr bija ar nobīdi, jo no kalna nolaidos pa tālāko ieloku. Iespējams tur pazaudēju mazliet laiku. Bet pašas beigas pirms punkta tikai vienkārša orientēšanās pēc lielajām reljefa formām. Šis garais etaps man prasīja 23:22 minūtes, labākajam zaudējot 4:32 min.
 |
| 2 km garais etaps uz 6. kp |
It kā kļūdu man nebija šajā etapā, bet kādas 2 minūtes varu norakstīt. Pirmo minūti pašā etapa sākumā, jo ilgi nevarēju izlemt kā veikt šo etapu, un otra minūte iespējams palika ieloku sajaukšanā, jo ja reiz skrēju lejā pa tālāko ieloku, tad vajadzēja ilgāk skriet pa ceļu, nevis lēkāt pa mežā zāģētajiem zariem. Etapa beigas tomēr deva pārliecību distances turpmākajai daļai - kaut ko no reljefa vēl tomēr saprotu. 7. kp paugura augšā, it kā varētu skriet pa augšu, aplokot lielos ielokus, bet zinot manu fizisko varējumu, nebija tam īsti nekādas jēgas, tāpēc brutāli izcilāju tos divus ielokus. Uz 8. kp vienkārši - pa vienu ieloku augšā, pa otru lejā. Fiziski smagi! Uz 9. kp pieļāvu šodienas lielākos kļūdu. Mēģināju skriet uz atmiņu, jo skrienot uz 6. kp šķietami redzēju 9. kp ielokā, tāpēc kartē praktiski neskatījos un skrēju šī ieloka virzienā. Viss ritēja pēc plāna līdz pat punktam, kuru biju redzējis šajā ielokā tikai ar vienu bet... Man bija jāatzīmējas kontrolpunktā nr. 162, bet es stāvēju pie punkta nr. 167! Neliels apjukums un
SAY WHAAAT ?!? Ieskatoties kartē viss skaidrs, esmu pavisam citā ielokā un pie pavisam cita punkta. Mans punkts bija nedaudz atpakaļ augšā nākamajā ielokā. Šī muļķīgā kļūdīšanās izmaksāja man 1 minūti, un kļūdu pieļāvu tikai tāpēc, ka skrienot uz 6. kp, šķita ka šis tālumā redzētais punkts ir 9. kp. Kā nu ir tā ir!
 |
| tehniskie etapi pa ielokiem |
Turpinājumā daudz īsi un tehniski etapi. Uz 10. kp galvenais virziens pa horizontālēm, nedrīkst pa zemu nolaisties. Uz 11. kp atkal jāpaceļ pamatīgs ieloks. Pamatnē sakaltušas papardes un zari, tāpēc ar skriešanu neaizraujos, jo ar potītēm riskēt nevaru. Uz 12. kp šoreiz izlemju tomēr pacelties uz kalnu grēdas augšu, apliecot visus ielokus. Uz 13. kp atkal virziens nenolaižoties zemāk pa horizontālēm. Arī uz 14. kp līdzīgs etaps, bet te gan vajadzēja nedaudz ātrāk un lēzenāk skriet lejā, jo pašās beigās dabūju diezgan stāvu nogāzi uz leju. Bet uz 15. kp tomēr neizturēju un nolaidos pāris horizontāles pa zemu, atstājot liekas 30 sekundes kāpienam atpakaļ kalnā. Abi pēdējie etapi maucami, uz 16. kp pa balto mežu, bet uz 17. kp tik pa taku.
 |
| pēdējais KP |
Finišs nekad nav bijusi mana stiprā puse, tāpēc tāds gauss. Tieši pēdējos etapos un pat finiša etapā zaudēju vairākas vietas, jo vienkārši nevarēju vairs paātrināties un pārslēgt augstāku tempu. Spēks bija patērēts daudz šajos
9.27 km un ar rezultātu 1:19:32 ieņēmu 24. vietu no 44 dalībniekiem 6. distancē. Starp saviem tiešajiem M35S konkurentiem ierindojos 2. vietā. Pēc garmin aprēķiniem sanāk, ka kļūdās atstāju divarpus minūtes, no kurām visnepatīkamākā uz 9. kp. Salīdzinoši daudz laiku zaudēju abos garajos etapos, neizvēloties labākos variantus. Un skatoties splitos, var redzēt ka smagi man ir klājies kalnu etapos, kur vietas pat ceturtajā desmitā bez kļūdām. Rezultātus un splitus vienmēr ir interesanti salīdzināt, bet šoreiz lielāko gandarījumu sagādāja kvalitatīvā distance, kuru tiešām varēja izbaudīt. Ja agrāk, bieži startējot dažādās orientēšanās sacensībās, šad tad parādījās tāda kā rutīna, tad tagad feina labsajūta pēc skrējiena.
Kā sacīt jāsaka, labāk piedalos ik pa laikam kvalitatīvos mačos, nevis katru nedēļas nogali kādos maznozīmīgos mačos. Tā ka orientēties vēl joprojām ir forši, un skrienot ar prātu un bez lieka riska, arī par potītēm nav tik ļoti jāuztraucas. Tpfu, tpfu, tpfu... bet nu jau vairāk kā gadu nav bijušas nekādas kāju traumas pēc skriešanas, galvenais nepārslogot tās. Pēc smagākiem skrējieniem, protams, jūtu gan potītes, gan vienu no pēdām, gan augšstilbu - visvairāk traumētās vietas, bet skrienot ar tik lielu rezervi, pēc pāris dienām jau esmu atjaunojies un gatavs atkal skriet. Gan vakardienas kalnainais
Sheffield Castle parkrun, gan šodienas kalnainā distance bija ļoti labs treniņš pirms Spānijas. Izturību un spēku vēlētos lielāku, bet priecē ka varu noskriet visu distanci bez lieliem plīsieniem, tā ka atliek tikai precīzi orientēties. Pēc 2 nedēļām jānostartē godam
Anglijas Nakts Čempionātā, nedēļu vēlāk jāpaspēkojas ar spāņiem, un pēc mēneša vajadzētu palīdzēt savam DVO klubam kvalificēties
CompassSport kausa finālam. Tā ka no o-sporta nekādas atvadas man nebūs, vienkārši tagad esmu nomainījis sacensību kvantitāti pret sacensību kvalitāti. Labāk piedalos 10-12 kvalitatīvās sacensībās gadā, nekā 6-8 sacensībās mēnesī. Tieši tā kvantitāte un pārslodze mani iedzina tik daudz traumās, kas vairs neļauj skriet ar sportisko azartu. Lai nu kā, šodien pārliecinājos, ka orientēšanās sports mani joprojām aizrauj!
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru