 |
| klubu teltis |
Jāsaka atklāti, šajās sacensībās es piedalījos tikai pienākuma pēc. Kompasa Kausa reģionālā kvalifikācijā bija jāpārstāv savs
DVO orientēšanās klubs, lai iespējams nopelnītu arī es kādu punktu un palīdzētu kvalificēties uz finālu rudenī. Šīs Anglijā ir prestižākās klubu sacensības, tāpēc man bija pienākums. Diemžēl ne fiziski, ne emocionāli nebiju gatavs tik garai distancei. Pēc
uzvaras Spānijā emocionāli biju iztukšots un kādu laiku negribējās piedalīties orientēšanās sacensībās, jo tā uzvara bija emocijām bagāta. Arī fiziski biju saguris un cirksnis joprojām sāpēja. Tāpēc prātīgāk būtu bijis nepiedalīties. Izlietu ūdeni nesasmelsi! Biju apņēmies cīnīties, vārda tiešā nozīmē, jo tik garu (10.6 km) distanci sen nebiju skrējis. Lēnām un prātīgi. Robina Huda Šervudas meži nav tas sarežģītākais apvidus, jo ir ļoti bagātīgs ceļu, stigu un taku tīkls, kā arī praktiski nav reljefa, toties ir viens no retajiem īstiem priežu mežiem Anglijā. Iesāku tiešām lēni, bet samērā nepārliecinoši. 1. kp paskrēju garām un ~30 sek. zaudētas.
 |
| garais uz 6. kp |
Tālāk līdz pat 5. kp darbojos jau pārliecinošāk un punktus ņēmu bez problēmām. Uz 6. kp garais etaps 1.5 km garumā! Daudz ceļu variantu, bet etapa vidū svārstoties par labāku variantu, gribēju turēties tuvāk līnijai lai nav lieka kilometrāža, nonācu slikti skrienamā izcirtumā. Tiekot tam cauri, izskrēju uz taisnā ceļa, kur bija tikai jākapā. Diemžēl te mani spēki bija galā, lai pieveiktu visu distanci, bija jāsāk taupīties. Nākamie etapi līdz 10. kp visi salīdzinoši vienādi - šur tur jāorientējas un jātur virziens. Šī vienveidība mazliet uzdzina rutīnu, un uz 11. kp aizpeldēju kļūdā kura man izmaksāja 5 minūtes.
 |
| 5 minūšu kļūda uz 11. kp |
Nenoturēju virzienu un pazudu lēzenajos ielokos. Apvidus tik vienveidīgs, ka ilgi nācās meklēt kādu piesaisti, līdz no ceļa un kontūras stūra nojautu savu aptuveno atrašanās vietu. Šī kļūda pamatīgi izsita no sliedēm. Ja fiziski nespēju šodien pavilkt, tad vismaz orientēšanās līdz šim bija līmenī, bet pēc šīs kļūdas gribasspēks pilnībā noplaka. Distances turpinājumā vairāk gāju nekā skrēju. Ar tādu tukšuma sajūtu sen nebiju peldējis pa distanci. Labi ka nākamos punktus paņēmu precīzi, bet garais etaps uz 16. kp (atkal 1.5 km), kurš nebija nekāds sarežģītais, mani pilnībā piebeidza.
 |
| garš un mokošs |
Ja nevar, tad nevar paskriet, un tik vieglā etapā, kur jāskrien praktiski tikai pa ceļiem, tas pamatīgi koda kaulā. Labi ka distances beigas sastāvēja no daudziem īsiem etapiem, un domu par izstāšanos atgaiņāja. Īstenībā jau nebūtu izstājies jebkurā gadījumā, noietu distanci līdz beigām šā vai tā, bet viegli tas tiešām nebija. Pēdējie kontrolpunkti tika paņemti bez kļūdām, jo pie tāda tempa būtu grūti kļūdīties, un pēc skatītāju 20. kp šķita ka pat atnāca otrā elpa, bet tā bija tikai tāda mirkļa mirāža. Tā arī finišēju savā samocītajā un klibajā skriešanas stilā. Pēc finiša negribējās ar nevienu no saviem kluba biedriem kontaktēties, ātrāk mašīnā iekšā un prom uz mājām. Nevarētu teikt ka biju dusmīgs par savu veikumu, vienkārši biju ļoti neapmierināts par savu lēmumu piedalīties šajās sacensībās. Pēc Spānijas triumfa piedzīvoju pamatīgu sakāvi, kas lika daudz ko pārdomāt par savu lietderību tik garā distancē. Beigās sanāca 14 km, kas man bija krietni par garu. Turpmāk nekad vairs nepiedalīšos tik garā distancē ja būs kaut mazākā trauma, jo ne tik ļoti fiziski, bet vairāk emocionāli ir grūti veikt tik garu distanci, ja jūti ka vienkārši nevari paskriet. Finišēju ar rezultātu 1:48:12 un ieņēmu 43. vietu no 49 dalībniekiem garākajā distancē. Punktus, protams, klubam nekādus nenopelnīju, bet DVO klubs kvalificējās Anglijas finālam rudenī. Ja rudenī nebūšu formā, tad noteikti nepārstāvēšu savējos šādā pasākumā, tikai novēlēšu veiksmi mūsējiem finālā. Domājams, ka uz mēnesi stabili esmu ārā no orientēšanās sacensību aprites, jo nu cirksnis ir pilnībā sačakarēts. Jādziedē kāja un lēnām jāskrien iknedēļas parkrun skrējienos!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru