Maijs tik tiešām ir aizritējis ļoti aktīvi un daudzveidīgi. Esmu piedalījies gan orientēšanās daudzdienu sacensībās, gan Anglijas Čempionātā, gan parkrun skrējienos, gan velo orientēšanās, gan spēlējis tenisu, gan pieveicis vērā ņemamu attālumu ar riteni. Vairs neattaisnošos par to ka šeit nelieku savas kartes un neanalizēju savas orientēšanās sacīkstes, jo reizē ar ''aiziešanu'' no o-sporta, ir pazudusi arī vēlme analizēt savus retos o-skrējienos un aprakstīt piedzīvojumus distancē. Gan jau kādreiz... Bet maija sākumā tā pamatīgi atgriezos o-sportā, kaut arī tik uz brīdi, bet tomēr bija patīkami. Mēneša pirmajās dienās piedalījos Ilves trīs dienu sacensībās Igaunijā, kur skrēju M21B grupā (M35 distances bija pa garu), un mēģināju sacensties ar igauņu biznesa klases orientieristiem. Pēc 1. dienas šķita ka pulveris vēl ir sauss, bet nākamajās divās dienās vairs nespēju izšaut, un pjedestālam pat tuvu nebiju. Nākamajā nedēļas nogalē piedalījos Anglijas Čempionātā sprintā un vidējā distancē, kur apvienojot ar parkrun skrējienu sanāca noskriet 4 distances. Čempja rezultātus nav vērts pieminēt, jo piedalījos tikai ''just for fun'' bez sportiskiem mērķiem. Tātad mēneša sākumā biju piedalījies 6 orientēšanās sacensībās, vairāk nekā pāris iepriekšējos mēnešos kopā. Mēneša vidū piedalījos kārtējā Midlands MBO velo orientēšanās posmā, kurš gan izvērtās pagalam neveiksmīgs. Pamatīgi pārtērēju kontrollaiku un arī tehniski visai grūti klājās. Papētot splitus, jāsecina ka iespējams daudz laika zaudēju nepiemērotā velosipēda dēļ, jo man viņš tāds vieglais variants, bet konkurentiem tādi kārtīgi bezceļu monstri. Tad sekoja tāda kā atelpas nedēļa un maija pedējā nedēļa atkal tika aizvadīta hiperaktīvi. Vispirms pirmdien, pa ļoooti ilgiem laikiem, izgāju uzskriet 10 km, vairāk ar domu lai saprastu vai varu vispār noskriet tādu gabalu, jo jūnija beigās būs jāpiedalās 10 km mud race (dubļu skrējienā). Tik garā gabalā sajutu visas traumētās vietas un lieki sevi nemocīju, skrēju tik lēnu ka knapi 1 stundā iekļāvos. Pirms pāris gadiem par šādu tempu būtu ļoti liels kauns, bet tagad pēc visām pārciestajām traumām, nav ne vainas arī šādā tempā ''nosoļot''. Un nu jau kā kārtīgs ''svētdienas skrējējs'' varu būt priecīgs ka desmitnieku spēju pieveikt bez apstāšanās :))) Pirms mēneša solīju ka vajadzētu beidzot nobraukt savu pirmo simtnieku ar šosejas riteni, bet vēl neesmu tomēr nobriedis tādam gabalam, un trešdien nominu ''tikai'' 76 kilometrus. Simtniekam būs jāmeklē līdzenāki posmi, jo kalni paņem ļoti daudz enerģijas. Un sportiski aktīvās nedēļas nogalē piektdien 2 stundas uzspēlēju tenisu ar Kristiānu. Kur tie gadi kad tā kārtīgi nebiju spēlējis tenisu, bet kaut kāda meistarība jau vēl ir saglabājusies un tenisa kortā pārliecinoši kontrolēju situāciju. Tā ka maijs ir bijis varen sportisks, sākot ar orientēšanās sacensību triecienciklu mēneša sākumā un beidzot ar trīs dažādu sporta veidu (skriešana, riteņbraukšana, teniss) maksimālismu mēneša beigās. Jūnijā beidzot jānomin tas simtnieks, jāpiedalās izturības ''stipro skrējienā'', kā arī ne sestdienu bez jauniem parkrun skrējieniem. Maijā savu parkrun tūrismu papildināju ar četriem jauniem parkrun skrējieniem: Black Park parkrun #308 09/05/2015
melnā parka meža takas
Šosestdien biju tik lielas izvēles priekšā, kā vēl nekad. Pa ceļam uz Anglijas Čempionātu orientēšanās sprintā, kurš notika uz rietumiem no Londonas, protams, ka bija jānoskrien kārtējais parkrun skrējiens. Pavisam bija 14 parkrun skrējieni, kuri bija ceļā uz sprinta sacensību vietu. Varēju skriet gan Oxford (pie slavenās universitātes), gan High Wycombe (tur nakšņosim pirms britu čempionāta vidējā distancē), gan kādā no Londonas rietumdaļas piecīšiem, gan pat sprinta sacensību pilsētiņā. Ja ir tik liela izvēle, tad man ir trīs galvenie nosacījumi - 1) jo vairāk dalībnieku, jo labāk, 2) trasei jābūt bez kalniem, 3) vēlams viens aplis. Un šiem visiem trim nosacījumiem precīzi atbilda Black Park parkrun! Dalībnieku gandrīz 500, trase pa meža takām un līdzena, un jāskrien viens liels aplis. Trāpīju tieši desmitniekā ar šo izvēli! Centos skriet pēc iespējas atbrīvotāk, lai pietaupītu spēkus diviem orientēšanās sprintiem vēlāk pusdienlaikā. Trase bija tik baudām pa meža takām, ka nemanot uz beigām paātrinājos, un finišēju nelielu brīdi pirms sev uzstādītā mērķa - 30 minūšu viegls rīta skrējiens. Ar rezultātu 29:15 ierindojos 262. vietā no 438 mežiniekiem. Šis bija arī pirmais skrējiens ar uzvārdu Ozols :) Līdz šim tikai 4 parkrun trases (Bushy, Beeston, Colwick, Kingsbury Water) no 39 manis izskrietajām bija nopelnījušas desmitnieku manā vērtējumā. Black Park parkrun pievienojas desmitnieku pulciņam, es pat liktu 10+, jo trase tiešām bija lieliska, un ja vien nebūtu tik tālu no mājvietas, labprāt vēlreiz atbraukt uzskriet nedaudz ātrāk bez taupīšanās o-sacensībām. Viennozīmīgi līdz šim labākā (manis izskrietā) parkrun trase. 10/10
Šis parkrun jau ilgu laiku bija manā redzeslokā, jo tas bija viens no pēdējajiem mana reģiona parkrun skrējieniem, kurā vēl nebiju bijis. Un šorīt bija iemesls doties uz šo pusi, jo pa ceļam vajadzēja aizvest Ivetu pie draudzenes uz Walsall, un pats varēju doties tālāk uz Shrewsbury pilsētu, netālu no Ziemeļu Velsas robežas. Skrējiens bija samērā interesants, bet trase gan ne visai patika. Asfalta celiņi, divi apļi, 2x kalnā augšā un lejā, vienīgi taisnais posms gar upi bija patīkams, jo varēja pavērot pretim skrienošos līderus. Skrēju tīri uz sajūtām, un ja vien nebūtu bijis tas kāpums (2x), iespējams būtu pat noskrējis zem 27 minūtēm, kas priecē.
tuvplāns finišā
Sāpes no cirkšņa ir atkāpušās, potītes arī jūtas ciešami jaunajos adidas apavos, vienīgi atkal esmu uzaudzējis dzīvsvaru virs 100 kg :) kas to skriešanu padara tādu smagāku. Kaut kad vasarā noteikti notestēšu savu tempu ar maksimālāku atdevi, jo šobrīd man šie piecīši ir tāda laba rīta rosme aptuveni 30 minūšu garumā. Oficiālais rezultāts 27:32 (ja atņem stāvēšanu un filmēšanu startā, tad rezultāts ir 27:02) un 192. vieta no 328 upmaliešiem. Šorīt skrējējus fotografēja divi fotogrāfi, viens kā jau ierasts bildēja skrējienā, bet otrs fotografēja tuvplānus finišā. Interesanti paskatīties kādi katram skrējējam ir sejas vaibsti finišā :) Es savā tuvplānā tāds baigi saguris nemaz neizskatos. https://www.flickr.com/photos/70907794@N00/sets/7/10
Tas brīdis ir pienācis, kad ar auto 1 stundas laikā vairs netieku uz nevienu jaunu parkrun skrējienu, jo visos tuvējajos jau esmu pabijis. Tāpēc jāsāk plānot tālāki ceļojumi. Šorīt izmēģināju jau pagājušo vasaru pārbaudītu variantu - devos uz vienu no Londonas parkrun skrējieniem - Hampstead Heath parkrun. Ar mašīnu līdz Birmingham, tad ar vilcienu līdz London, un tad ar riteni līdz parkrun. Kā jau orientieristam, kartes atmiņa man laba, un galamērķī nonācu diezgan precīzi. Pirmajā momentā pārsteigums, esmu nobraucis tikai 5 km no centrālās Londonas, un nu nonācis pilnīgos ''laukos'', jo šajā dabas parkā nekas neliecināja, ka esmu vienā no lielākajām pilsētām Pasaulē, kaut gan kaut kur esmu lasījis, ka Londona ir viena no zaļākajām pilsētām. Arī pati trase vijās pa meža tipa parku, un bija daudz ainaviskāka nekā kādas mazpilsētas urbānais parks. Diemžēl par trases konfigurācija gan neko labu, tīri subjektīvi, nevaru pateikt. Nu nepatīk man tie kalni :) Starts pret kalnu, apļa vidū pamatīgs kāpums Parlamenta kalnā (Londonas olimpiskajās spēlēs te notika krosa un jāšanas sacensības), pēc tam otrajā aplī vēlreiz jāpaceļ šie abi kalni, un tad vēl finišs pret kalnu. Arī rīts visai vasarīgi karsts, tāpēc man kā smagsvaram šis skrējiens izvērtās visai smags. Kādu laiku pēc finiša nācās atgūties, jo šī vairs nebija man tik ierasti mierīgā rīta rosme. Rezultāts 29:11 un 113. vieta no 170 parlamentāriešiem. Pirms mājupceļa vēl izbraucu nelielu velotūri pa Londonu, pa vietām kurās vēl nebiju bijis, lai vēl vairāk iepazītu šo lielpilsētu. Tā kā arvien biežāk izmantošu salikumu vilciens + ritenis, tad šovasar noteikti vēl vismaz pāris reizes atbraukšu uz kādu no Londonas parkrun. 5/10
Ja jau Ričards Brensons savos Virgin ātrvilcienos piedāvā tik lētas biļetes, tad kāpēc gan neizmantot! Šorīt atkal devos uz Londonu ar vilcienu, kas ir krietni lētāk nekā ja brauktu, piemēram, uz Sheffield vai Leeds. Šoreiz biju noskatījis Hackney Marshes parkrun, jo viņiem šorīt 5 gadu jubileja, un atkal trāpīju desmitniekā. Gan trase, gan viss pasākums pozitīvi lieliskā gaisotnē. No stacijas ar riteni (~10 km) nokļuvu pietiekami laicīgi, lai bez steigas pārģērbtos un iesildītos. Jau startā manīju, ka pēc finiša tikšu pie kūkām :) bet lielākais pārsteigums startā bija ieraudzīt starp skrējējiem vienu no sporta leģendām - snūkera Pasaules Čempionu Ronnie O'Sullivan! Skatījos un brīnījos, vai tiešām ir kāds cits čalis tik līdzīgs Ronijam, jo pa TV ļoti bieži esmu skatījies viņa snūkera meistarstiķus. Tikai mājās skatoties rezultātus, patiešām pārliecinājos ka tas ir bijis snūkera leģenda. Būtu bijis pārliecināts, ka tas ir viņš, nekautrētos un nobildētos kopā Ronnie. Šo trasi nevar pat salīdzināt ar pagājušā nedēļā izskrieto Londonas citā rajonā, pilnīgi atšķirīgas. Trase pilnīgi līdzena pa parka celiņu gar upi, tikai varbūt mazliet garlaicīga, jo nebija jāskrien apļveida virzienā, bet gan 2,5 km uz vienu pusi un otri 2,5 km atpakaļ pa to pašu taku. Pierasts ka parkrun trases parasti ir sākot no 1 apļa līdz pat 5 apļiem, bet šādu variantu skrēju pirmo reizi. Pēc pagrieziena punkta skrienot domāju kādu atzīmi šai trasei liktu, sliecos uz 9, bet pēc finiša bez šaubām jāliek desmit, jo man jau ļoti patīk, ka ir padomāts arī par visu citu nevis tikai trasi. Finišā skrējējus sagaidīja zemenes un blakus esošā sporta laukuma labierīcības (dušas un pārģērbšanās telpas), kas ir ļoti liels retums parkrun skrējienos. Pēc vakardienas 2 stundu tenisa spēles, šorīt sajūtas nebija diez ko svaigas, un arī skrienot jutos visai stīvs un saspringts.
Ronnie raibajos šortos
Bet finišā, par lielu pārsteigumu sev, pulksteni apstādināju pie 26:10, kas nozīmē, ka šis bija mans ātrākais piecītis pusotra gada laikā kopš neveiksmīgā kritiena, kad izlauzu potīti pagājušā gada janvārī. Un šis arī bija ātrākais parkrun kopš esmu pievērsies parkrun tūrismam, skrienot ar kameru uz galvas no skrējiena beigām. Es neteiktu ka skriešanas forma sāk atgriezties, bet kopējā fiziskā forma gan sāk uzlaboties. Tātad oficiālais rezultāts 26:30 un 113. vieta no 176 pēc zemenēm skrienošajiem. Bet Ronnie O'Sullivan izrādās ka ir ne tikai labs snūkera spēlētājs, bet arī ātrs skrējējs, viņam rezultāts 18:52 un 13. vieta. 10/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru