Distanču plānotājs baigais viltnieks! Vispirms ļauj lēnām orientēties pa Gaujas krūmiem, un kad gandrīz visa distance noskrieta bez kļūdām, tad iedzen Pauku priežu mikroreljefā un taku labirintos atrast vēl 6 punktus. Distances sākumu izskrēju bez lielas aizķeršanās, zināju jau no iepriekšējo gadu Magētiem, ka aiz Baiļu garažiņām un garajās ieplakās ļoti precīzi jātur virziens starp krūmiem uz bedrēm un ieplakām. Pie 2. kp tāpat īsti neizpratu situāciju, bet kaut kā saķemmēju to punktu. Uz 10. kp nebija tas veiklākais izpildījums izcirtumā, jo ātrāk šķiet būtu gar maliņu. 12. un 13. kp bija atslēgas punkti, tur nevarēja raustīties pa labi pa kreisi, jātic kompasam, attāluma izjūtai un mazliet čujam, jo tur nu ir baigā ''peldēšana''. Nu lūk, visa distance veiksmīgi pieveikta, un tad nāca Pauku priedes. Ne gluži trijās priedēs, bet apmaldīties tur pamanījos. Uz 22. kp virzienu paņēmu, bet netrāpīju uz īstās takas. Sekoja skrējiens pa disku golfa laukumiem, izmisuma skatiens kartē un priedēs, bet saprast tajā brīdī vairs neko nevarēju. Finišs tepat, bet vienu no pēdējiem punktiem atrast nevaru. Labi ka Ukasiņš ar dēlu kursēja pa bērnu distanci un parādījā man, kur es esmu aizkursējis. Biju jau gandrīz pie 23. kp! 2 minūtes zaudētas. Vismaz mācība, ka jālasa karte līdz beigām, nevis jāpaļaujas tikai uz virzienu un čuju.
Nē nu jā, laikam ir jāmīl šis sporta veids, lai tādā cīruļputenī dotos mežā! Sniegs skriešanai jau tā ir bremzējošs faktors, bet ja vēl no gaisa pūš virsū tā, ka izcirtumos gandrīz neko neredzi, tad baigi baudāmi tas nav. Bet, jo lēnāk skrien, jo precīzāk var orientēties. Distances plānojums nu ļoti savdabīgs. Vairāk bija jāuztraucas vai paņemsi pareizā secībā punktus, nevis jāuztraucas par kļūdām. Pa kādai kļūdai tomēr gadījās. Pie 36. kp neizpratu tā kalna formas, tāpēc sanāca uzlīst augšā pa nepareizo ieloku. Uz 41. kp vienkārši kompass neprecīzs. Garo etapu uz 43. kp šķiet realizēju labi pa Būdaskalna slēpošanas trasi. Nepārliecinošs sniegums pie 51. kp, bet uz 50. kp šķiet neizvēlējos labāko ceļa variantu. Vajadzēja vairāk paskriet pa stigu uz rietumiem un lielo ieplaku aplocīt pa kreiso nevis labo pusi. Garais etaps uz 42. kp arī tāds nekāds līkumlīkumos, ta jau gandrīz labāk būtu skrējis galīgi apkārt pa šoseju. Bet kopumā patika distance, kaut arī sniegs traucēja, apvidus te ir interesants. Kājas gan tā atsaldēju, ka vakarā knapi paiet varu.
Pēc vidējās distances pieveikšanas bija vairāk kā 4 stundu starpbrīdis līdz sprinta startam. Vispirms kārtīgi paēdām Kuldīgas Stenderā. Tas nekas ka es pasūtīju vegāno burgeru, bet man atnesa vistas burgeri. Neesmu jau veģetārietis, bet man patīk pagaršot vegānos ēdienus. Pēcpusdienā bijām ieplānojuši ekskursiju pa Kuldīgu, bet tas stiprais ziemeļu vējš bija šausmīgi negants, lai kaut kur staigātu. Ventas rumbu apskatījām caur mašīnas logu, centrā apstaigājām mazos suvenīru veikaliņus, iepirkām vakariņas kempingam Ķesterciemā (negribējās pa tumsu braukt atpakaļ uz Valmieru) un devāmies uz Kuldīgas sporta manēžu gaidīt startu. Tas vējš tiešām riebīgs un sāk parādīties arī viegls sniedziņš. Jāskrien atkal cepurē, cimdos un jakā. Arī šortus varu atstāt somā. Šoreiz pirmo reizi testēšu mazo Insta360 GO3 kameru, kura ir ļoti kompakta un krietni mazāka nekā GoPro kamera. Vienīgi ieraksta tikai 39 minūtes. O-sprintiem un parkrun skrējieniem būs perfekta! Nekāds ašais sprinteris jau neesmu, jo nav ātruma (nekad nav bijis), bet ļoti patīk orientēšanās pilsētvidē, tāpēc vienkārši jābauda. Iesāku labi un līdz pat 13. kp skrēju savā tempā bez acīmredzamām kļūdām. Jauda kritās ar katru minūti un arī koncentrēšanās sāka zust. Uz 14. kp milzīga kļūda, nepamanīju spraugu starp mājām pie paša punkta, tāpēc apskrēju apkārt pa kreiso pusi. Uz 15. kp vēl trakāka kļūda, sajaucu mājas un punktu sāku meklēt pa ātru citā iekšpagalmā.
Distances beigās tikai skriešanas vaina, cik nu vēl jauda atlikusi. Skrējienu izbaudīju. Tas ka biju iepriekš skrējis Kuldīgā, šur tur deva priekšrocības, bet tagad paskatot karti ciešāk, jāsecina ka pieļāvu ļoti daudz sīkas kļūdiņas, izvēloties garākus ceļu variantus. Uz 1. kp varēju nokļūt ātrāk caur pagalmiem, uz 2. kp māju pirms punkta vajadzēja aplocīt pa labo pusi, uz 3. kp varēju izskriet gandrīz pa līniju, etapu uz 6. kp varēju uzsākt skriešanas virzienā, nepamanīju spraugu zem līnijas, uz 8. kp aizskrēju pa tālāko taku, uz 9. kp neizskrēju pa taisno caur pagalmu, uz 10. kp nepamanīju vārtrūmi zem šķūnīšiem. Daudz šādu sīku kļūdiņu un tā tās dārgās sprinta sekundes krājās. Kuldīga ideāla priekš orientēšanās sprinta distancēm, jo var saplānot tehniski interesantas distances. Gandarījums noķerts, tagad līdz tumsiņai jāpaspēj uz naktsmītni, tā lai caur Talsiem atkal sniegs nepārsteidz. Rītdien garajā distancē nestartēšu, kaut arī varētu ar konkursā vinnēto brīvbiļeti. Svētdien uzskriešu piecīti Jūrmalā!
Latvijas Kausa 1. posms! Arī šogad startēšu Latvijas Kausa posmos, bet ne visos kā pagājušogad, jo garajās distancēs es vairāk mokos nekā baudu, it sevišķi pavasarī. Izturība varbūt ir, bet kājas vairs netur slodzi. Tāpēc tagad tikai vidējās distances, un tad jau redzēs kā būšu ieskrējies, lai rudens pusē varētu noskriet arī kaut ko garāku. Uz Kurzemes Pavasari pieteicos tikai uz 1. dienu (vidējo distanci), jo 2. dienā garā distance. Pirms pašām sacensībām sanāca visdažādākie piedzīvojumi. Vispirms patīkamākais - Facebook konkursā vinnēju bezmaksas startu Kurzemes Pavasarī! Un tagad mazliet nepatīkamāki piedzīvojumi. Tā kā mūsu auto pēdējā laikā niķojas, tad nolēmām nomāt mašīnu, lai dotos uz Kuldīgu gan uz sacensībām, gan ekskursijā. Laika prognozes sestdienas rītam visai briesmīgas - sniegputenis aprīlī, temperatūra zem nulles un spēcīgs vējš. It kā jau nekas sevišķs, tāds parasts ziemas rīts, tikai viens bet... nomas mašīnai jau bija uzliktas vasaras riepas. Piektdienas vakarā pavīdēja pat doma nebraukt, jo nav jāriskē, drošība pirmajā vietā. Sestdien no rīta 6:00 Valmierā maza sniega kārtiņa zālājos, bet ielas tīras, sniegs nokusis. Ok brauksim. Ieplānots bija arī aizvest mammu ekskursijā uz Kuldīgu, tāpēc braucām caur Smilteni. Pusceļā uz Smilteni sākās sniegputenis, braucu ar 60 km/h pa pilnīgi baltu ceļu un cerēju ka lielā šoseja uz Rīgu būs notīrīta.
Vietām bija tīrs, vietām nebija, jo sniegs sniga šķiet līdz pat Līgatnei. Rīgā ne vēsts no sniega! Varam mierīgi pabrokastot un cerams arī Kurzemē nebūs tā baltā draņķa. Kātad! Jau pie Jūrmalas atkal sāka snigt un tagad komplektā vēl stiprs vējš, kas ļoti apgrūtināja redzamību. Pie Tukuma braucu pa šoseju uz 50 km/h ar vasaras riepām pa pilnīgi aizsnigušu ceļu, un domāju... Ko es daru, kāpēc mēs vispār kaut kur braucam!? Pirms Kandavas vairākas reizes bija brīži, kad vienkārši viss balts priekšā, ceļu neredz vispār. Apstājos Kandavā pie veikala un sapratu, ka nav vērts turpināt ceļu šādā sniegputenī. Uz meža distanci nedošos, ja tiksim līdz Kuldīgai, uzskriešu vakarā sprinta distanci. Sēžot mašīnā, sāku lasīt Burkānciema Stirnu Buka čatu. Arī šiem pamatīgs sniegs Tukumā. Starp visām bildēm, pamanu ka Artis iemetis saulainu bildi no Kuldīgas! Vai tiešām Kuldīgā nav sniega!? Artis apstiprina. Labi, turpinam ceļu. Un tik tiešām, izbraucot cauri Sabilei, sniega nav un spīd patīkama saulīte. Neticami, pirms mirkļa bijām pamatīgā murgā, bet te pēc pārdesmit kilometriem nekas neliecina par sniega vētru, kura palika aiz muguras. Timrotam ir teiciens - ir ziema, rēķinies ar to. Pārliecinājos, ka ne jau riepās ir tā drošība. Drošība sākas ar braukšanas ātrumu. Izvēlies drošu un laikapstākļiem piemērotu ātrumu (kaut vai 50 km/h).
Tā nu pusstundu pirms starta, tomēr ierados sacensību centrā. Fiksi jāpārģērbjas un prom uz startu. Pūš auksts vējš. Cepure, cimdi un termojaka zem o-krekla. Mašīnu sanāca atstāt kādus 2 km no starta, tāpēc iesildījos labi pirms starta. Skriešu ar kameru, jo bezmaksas startu tieši vinnēju konkursā, kur bija jāatmin, ka tas ir Oskars Zērnis, kurš skrien ar kameru šajā apvidū. Pēc Oskara video varēja nojaust, ka būs smuks mežiņš. Bet nekā, aplauziens jau uz 1. kp, priekšā zaļš purvs.
Purvi un purviņi visā distancē visām gaumēm! Biju gaidījis skrienamāku apvidu. Uz 1. kp pa purvu aizpeldēju diezgan šķībi un otrā krastā krietni nācās koriģēt virzienu. Apvidus ļoti peldošs - dažādi purviņi, zaļumi un mazi pauguriņi. Tāpēc izvēlos labāk skriet lēni, bet precīzi pa līniju. Līdz pat 9. kp tas arī izdevās. Virzienu turēju un kontaktu ar karti uzturēju nepārtraukti. Arī uz 10. kp virzienu uzņēmu precīzu, bet līdzīgi kā uz 1. kp aizpeldēju lielajā purvā. Labi ka atmetos pret stigu, no kuras ne bez grūtībām tomēr uzgāju punktu. 11. kp paņēmu normāli, bet uz 12. kp pilnīgs čau. Visapkārt slapjš purvs un mežizstrādes nedarbi. Nenoturējos pie kompasa un aizvilku pa labi. Atradu pat kaut kādu paralēlo situāciju, līdzīgs purva ielociņš ir, bet punkta nav. Orientieristi te apkārt ganās daudzi. Pavēroju kur nu kurais skrien, un apmēram nojautu kur jābūt punktam. Bija, vienīgi žēl ka zaudētas 4 minūtes. Un kā jau tas šādās situācijās notiek, gribējās ātrāk sasmelt purvā izlieto ūdeni, un veikli nokļūt nākamajā punktā. Protams kļūda! Neprecīzs virziens un vēl 1 minūte zaudēta. Etapā uz 14. kp izslēdzās kamera. Būs laikam jāpērk jauna baterija, jo agrāk turēja kādas 55 minūtes, bet tagad izslēdzās pēc 43 minūtēm. Nesanāks nofilmēt visu distanci līdz finišam. Šogad kaut kā neiet ar to filmēšanu. Anglijas čempī pats izslēdzu, jo nebija motivācija turpināt distanci, Valmieras pavasarī kameru startā izslēdzu nevis ieslēdzu, jo aizmirsu ka biju jau ieslēdzis, bet Kurzemes pavasarī kamera pati izslēdzās.
Sagurums no purviem jūtams, jo reti kur varēja tiešām brīvi uzskriet, tāpēc 15. un 16. kp pavisam lēnīgi. 17. kp mazliet paskrēju garām vienu horizontāli pa zemu, bet pie 18. kp gandrīz dabūju dsq. Atzīmejos blakus esošajā 103. punktu, un tikai pēc brīža attapos, ka man taču vajag 111. punktu. Pie pēdējā 19. kp Artis tā sabļāva, ka mēģināju vēl kaut ko izspiest ar pustukšu bāku uz finišu. Finišā tāda dīvaina pēcgarša. Distance interesanta, orientēšanās intensīva, starts pa brīvu, bet purvainais apvidus nevisai patika. Vai bija to vērts, braukt pāri visai Latvijai tādos laikapstākļos, lai nonāktu tipiskā Meridiāna apvidū? Tas ka nav gandarījuma finišā, norakstīšu uz stresaino 5 stundu braucienu, jo sacīkste jau bija kvalitatīvi noorganizēta. Kā vienmēr pie OK Saldus. Jābrauc uz Kuldīgu kārtīgi paēst un vakarā sprintā varēšu ķert tos skriešanas endorfīnus, kurus neizdevās noķert te mežā.
Šajā sezonā cīnīšos divās frontēs - trešdienās Azimutā un ceturtdienās Magnētā. Cerams pietiks jauda arī kādam Latvijas Kausa posmam brīvdienās. V45 grupā salīdzinoši īsas distances, tāpēc vajadzētu būt labi. Kā ierasts, Magnēts sezonu sāk pie Valmieras estrādes. Pavasarī te vēl var skriet, kamēr krūmi nav sazaļojuši, jo vasarā te tikai pa takām var pārvietoties. Šodien distance divās daļās, vispirms sprints muzeja un autoostas rajonā, un pēc tam krūmu gonka Sajūtu parka mežiņā. Pirmo daļu līdz 9. kp praktiski neskatoties kartē pa ielām līdz Vanšu tiltam. Pēc Vancīša krūmos kā jau krūmos. Dažiem punktiem gandrīz uzkāpu virsū, pamanot tik pēdējā brīdī, pie dažiem nācās padancot, cenšoties tos ieraudzīt. Kļūdiņas gadījās uz 10. un 18. kp. Citi punkti un attāluma izjūta nojauca virzienu, bet tā nopietni šķībs virziens uz 22. kp. Pusstundas aktivitāte darba dienas vakaros būs perfekta V45 veterānam.
Azimutam šogad 50. sezona! 33 gadus vairāk vai mazāk Azimuts ir bijis manā dzīvē. Sāku ar V12 un V14 grupām, panākumus guvu ar V16 un V18 grupām, pīķa formu sasniedzu V21A grupā, nostabilizējos V21B grupā, cīnījos pat V21C grupā, kad biju mazliet pametis orientēšanās sportu, ik pa laikam atgriezos Azimutā V35 grupā, un nu jau šogad startēšu V45 grupā. No V12 līdz V45 kopā ar Azimutu, kaut arī šobrīd pārstāvu Valmieras Burkānciemu. Klievezera mežs ir tik ļoti pazīstams kā sava virtuve, kurā zini kur katra bļodiņa vai nazītis atrodas. Bet gadās arī, ka kādreiz nevari atrast kādu krūzi vai pazudušu dakšiņu, tā arī šajā mežā aizmirstas, kur atrodas kāda bedre vai sajūk taciņas. Mazliet pie 34. kp sanāca saminstināties, jo sen nebiju bijis pie šīs bedres. 40. un 41. kp apvidus nekad nav paticis, tāpēc tur prātīgi. Pilskalna mežs tik zināms, ka nohaltūrēju ar kartes lasīšanu, un no 42. kp aizskrēju uz 37. kp nevis 38. kp, tā lieki paceļot vienu no lielākajiem pauguriem, kurš bērnībā bija iecienīts braucieniem ar ragaviņām. 44. kp šķit ka būs baigā purvā, bet tā pļava bija salīdzinoši sausa.
Tāpēc garo etapu uz 51. kp arī varēja uzsākt pa līniju, jo ja tur būtu viss applūdis slapjš, tad būtu skrējis apkārt pa ceļu ārpus kartes Pavārupītes otrā pusē. Silvas gals bērnībā bija tāds svešāks, tāpēc arī tagad tur tā nepārliecinoši. Bet dīķis starp 55. un 56. kp bija mūsu iecienītakā makšķerēšanas vieta ar Jāni un Ivaru. 6:00 no rīta cēlamies un ar bambusenēm gājām ķert karūsiņas! Vienmēr forši atgriezties uz Azimutu un it īpaši uz Klievīša mežu.
Orientēšanās sezonas atklāšanas sacensības Latvijā un debija V45 grupā starp latviešu veterāniem. Paulēnu kartē nebija skriets vairāk kā 20 gadus. Paskatoties arhīvā, 2000to gadu sākumā te ir skriets gan Meridiāns, gan Magnēts, un pat Vidzemes Čempionāts. Protams, apvidus ļoti izmainījies dēļ izcirtumiem, bet nevarētu teikt, ka kaut ko arī atceros no šīs Valmieras pievārtes. Biezais ceļu tīkls un daudzie izcirtumi ļoti atviegloja orientēšanos, arī reljefs visai minimāls, tāpēc tāds feins pavasara krosiņš. Var just, ka sezonas sākums. Kameru strartā nevis ieslēdzu, bet gan izslēdzu. Un pulksteni ieslēgt atcerējos tik krietnu gabaliņu aiz K punkta. Interesanti ka distancē satiku gandrīz visus konkurentus, izņemot kluba biedru Gintu. Mežs ļoti pārredzams un katra sīkākā kļūdiņa ļauj pamanīt konkurentus jau pa gabalu. Tā uz 4. kp pamanīju, pirms manis startējušo Aivi. Uz 6. kp panācu Māri un pie 7. kp redzēju Ivaru. Pie 7. kp gan pašam sanāca saminstināšanās, jo man kartei tur bija locījuma vieta, un punkta vieta kartē bija izdzisusi. Labi ka Burkānciema Mārtiņš uzsauca uz punkta vietu. Arī 8. kp visai netīri paņemts, bet uz 9. kp vismaz 30 sekunžu kļūda.
Aizskrēju pa tālu no stigas, nepamanot punkta sakni. Te mani panāca Aigars, kurš startēja aiz manis. 10. kp paņēmām kopā, bet jutu, ka viņam pavisam cits ātrums. Uz 11. kp garais etaps, bet bez variantiem apkārt zaļajam. Te savukārt apdzinu otru Aigaru, bet pirmais Aigars aizbēga no manis. Uz 13. kp mazliet reljefs, bet nu apvidus tik vienkāršs, ka tikai skriešanas vaina. Sanāca tāds pavasara ''tempa'' uzskrējiens. Un tik vienkāršā apvidū jāskaita pat 5 sekunžu kļūdas! Uz 1. kp kādas 10 sek, uz 2. kp arī 10 sek. garām punktam, uz 7. un 8. kp arī nesmuki kādas 20 sek, un uz 9. kp visas 30 sek. Tā nu kaut kur pusotru minūti varu sakasīt kļūdiņās, pārējo zaudēju tikai uz kāju Aigaram un Gintam. 3. vieta un puķe balkonam izcīnīta! Interesanti tā paskriet ar vīriem manos gados, un redzēt viņus distancē. Kāds nu kuram ir ātrums, vai cik pārliecināti orientējas un izvēlas ceļu variantus. Prieks, ka pats ar vēl var paskriet, jo pirms kādiem 20 gadiem šķita, ka tie tur V45 grupā jau ir pensionāri. Bet lūk kā, nu jau pats esmu starp ''pensionāriem'' un nav nemaz tik slikti, ir azarts cīnīties un ķert ciet konkurentus.
Šis bija labs treniņš, lai atgūtu pārliecību pēc fiasko britu čempī. Karte tik raiba, ka acis žilbst, kā jau visas Karļika sakņu kartes. Kaut arī apvidus ļoti mainījies, tāpat pietiekami zināms no jaunības laikiem. Speciāli nemērīju attālumu, cik varētu noskriet stundas laikā. Izlēmu savākt visus Smiltenes puses punktus, jo Silvas punkti šķita par tālu. Iespējams vajadzēja skriet pretējā virzienā, sākot ar 51-43-35, jo tad būtu lielāka iespēja uz beigām vēl pieķert kādu punktu. Sāku ar 31-41-34 un pie 52. kp griezu prom uz Smiltenes pusi, bet tā kā finišēju 54 minūtēs, tad pa 6 minūtēm mierīgi būtu varējis pieķert klāt arī 53. un 67. kp. Etapā no 88. uz 100. kp diezgan liela cīņa, kamēr tiku laukā no upītes džungļiem. Vajadzēja skriet apkārt caur vasarnīcām. Neliela neprecizitāte pie 97. kp, bet tā kopumā bez kļūdām, jo visas punktu vietas jau neskaitāmas reizes izskrietas Azimuta laikos 90tajos. Tāda patīkama svētdienas aktivitāte.
Leģendu Rogaininga pirmais posms. Ķekava, nekad iepriekš te neesmu bijis! Ar katru rogainingu nāk lielāka pieredze. Šoreiz pusotru stundu ieradāmies pirms starta, lai ir laiks saskrūvēt riteni, mierīgi pārģērbties un mierīgi saplānot distanci. Šoreiz plānošana vienkārša, jo ir acīmredzami 2 varianti - viens aplis uz Doles salas un otrs aplis ap Ķekavu. Sarēķinot punktu vērtības un izanalizējot ceļu variantus, skaidrs ka jābrauc uz Doles salu savākt visus punktus, un pēc tam uz Ķekavas mežiem. Mērot un plānojot, ir skaidrs ka pilnīgi visus punktus nav reāli paņemt. Jādomā, kas izdevīgāk, viens 4nieks mežā vai divi 2nieki pilsētā. Distanci ar Raivi saplānojam, manā skatījumā gan mazliet pa īsu, bet beigās būs daži rezerves varianti. Startā lielākā braucēju daļa dodas uz 10. kp, mums ar Raivi bija plānots 14. kp kā pirmais. Es fiksi pieņemu lēmumu nesties līdzi baram. Uzsaucu arī Raivim, bet viņš dodas pēc plāna. Tā nu mūsu ceļi šķiras jau startā. Pirmais punkts paņemts un nu pilnā ātrumā prom uz Doli. Ātrums labs, bars liels, bet pirms Rīgas HES sāk pašķīst. Daži dodas vēl uz 30. kp, kuru es ņemšu atpakaļceļā. Vēl pie 56. kp esam daudz braucēji, bet tad grupa sadalās, vieni brauks Doles salas apli vienā virzienā, otri pretējā virzienā. Man saplānots pulksteņrādītāja virzienā, tāpēc vienā brīdī atklāju, ka ne tai grupai sekoju līdzi. Rauju atpakaļ pāri grāvim un uz 57. kp nonāku pa elektrolīniju (bezceļu) nevis pa ceļu kā plānots. 64. un 63. kp vienkārši, tik iebrauc mežā un paņem. Tāda īsta braucēju grupiņa vēl nav, katrs pa sevi kaut ko orientējas. Pie Jaundoles pils punkta esmu kopā ar Alvi no Madonas, ar kuru pēc tam ļoti lielu distances daļu braucām kopā. Tieši Alvis ievelk mūs kļūdā pie 70. kp, aizbraucām garām taku krustcelēm mežā. Kļūda diezgan liela un nu pie punkta esam visai liels bars, jo ir panākusi sekotāju grupa. Gan tie kas startā bija paņēmuši vēl kādu punktu pirms Doles salas, gan tie kas bija atpalikuši. Ceļā uz 71. kp beidzot sāk izveidoties ideāla 5 braucēju kompānija. Es un Alvis, divi Jāņi no Valmieras velo vienības, un 5. braucējs, iespējams kāds no lietuviešiem. Šādā kompānijā izbraucām kopā visu salu. 72. un 73. kp paņēmu tikai atsēžot aiz grupas, jo man tas kartes gals bija nolocīts. Uz 74. kp pa asfaltēto ceļu sajūta kā braucot kādā velobraucienā, jo čaļi no Valmieras strādāja labi peletona priekšgalā.
Diemžēl pie 62. kp kļūda, atkal pa meža taku aizbraucām garām punktam. 59. un 58. kp vēl paņēmām kopā, bet atpakaļceļā gar HESu mūsu grupiņa izjuka. Valmierieši ar leiti ieslēdza nopietnā robā, arī Alvis kāpināja tempu, tāpēc uz brīdi paliku viens. Bet tikai uz brīdi, jo pie 30. kp atkal biju kopā ar Alvi. Tā kā vairāki nākamie punkti bija iekšā-ārā, tad bija laba motivācija braukt kārtīgi. Jo braucot iekšā punktos, pretim brauca pāris leiši un Čākuri no Naukšēniem (jānoķer), un braucot ārā no punktiem, pretim brauca Valdis un Dina (jāaizbēg). Šādi miksējoties aizbraucām līdz pat 35. kp. Ar Alvi bijām aizbēguši no pārējiem un te beidzot mūsu ceļi šķīrās. Pāri pļavai viņš devās 24. kp virzienā, bet es uz 22. kp. Pie 36. kp sanāca izšķirošais brīdis šodien. Pēc plāna jādodas uz finiša pusi caur pāris 1niekiem, bet man vēl ir pusstunda līdz kontrollaika beigām. Atloku karti, 37. kp noteikti jāpaņem, arī 49. kp varētu, bet tas tāds riskants. Arī 42. un 44. kp ir tepat netālu. Šoreiz izlēmu ņemt pavisam drošo variantu uz 37. kp, pēc tam 23. kp, un tad visus 1niekus ap finišu. Apdomāju vēl paķert 20. kp, kuru vispār bija plāns jau ņemt pēc starta, bet lieki neriskēju.
Distances beigās sanāca tāda improvizācija, laika bija daudz, tāda īsta plānojuma nebija, tāpēc mierīgā tempā izvizinājos caur Ķekavas centra punktiem un finišēju ar 2 minūšu rezervi. Taktiski ļoti labs brauciens sanāca, jo Doles salu izbraucu grupā. Ķekavas pusē neviena kļūda uz punktiem, vienīgi beigas vajadzēja saplānot nopietnāk. Saplānojuši ar Raivi bijām 42 kilometrus, bet es nobraucu 48 kilometrus. Noteikti varēju paņemt vēl 42. 44. un 20. kp, tātad par 10 punktiem vairāk. Arī 49. kp bija ņemams, bet tad būtu jāpiepūš vaigi. Kopumā varu būt apmierināts ar braucienu, jo bija plāns un bija rezerves plāns. Ar 122 punktiem ieņēmu 15. vietu. Tie 10 punkti vairāk man pat būtu devuši vietu Top6, tā ka ir potenciāls šajā sporta veidā, atliek tik kurināt.
p.s. Ja atceļā no Rīgas puses uz Valmieru esat izsalkuši kā stepes eži, noteikti iesaku apstāties Vangažos pie Brāļa. Ļoti garšīgs kebabs! Garantēju kā brits, kurš ēdis visdažādākos turku un pakistāņu kebabus.
To ka pavasarī startēšu Britu Čempionātā, zināju jau vēlā rudenī. Jo sacensību vieta pavisam netālu no Londonas Getvikas lidostas, kas ļoti atvieglo loģistiku un nokļūšanu tur no Latvijas. Diemžēl pirms orientēšanās sezonas atklāšanas Anglijas čempī, sanāca vairāki feili. Pa ziemu divus mēnešus vispār nebiju skrējis, dēļ lauztā kājas pirksta. Pašā marta sākumā uzskrēju kādas 3 reizes un 1 reizi ar karti. Kā sacīt jāsaka, ņemšu uz svaigumu, bet tas svaigums ātri var saskābt, ja nav fiziskās bāzītes.
Nokļūšanu uz sacīksti arī nācās pamatīgi pārplānot, jo mūsu nacionālais lepnums AirBaltic uzskrūvējis tik dārgas biļešu cenas, ka nācās vien lidot ar krietni lētāko Ryanair uz Londonas Stansted lidostu, kura atrodas pavisam pretējā pusē Londonai. Iepriekš plānoto 15 minūšu vietā, sanāca puse dienas pa dažādiem transportiem, lai nokļūtu līdz viesnīcai, kura atradās vien pāris autobusa pieturas no sacensību centra. Un to neskriešanas svaigumu kājās arī pamanījos sačakarēt pirms paša starta! Ekskursija piektdien pa Londonu ar Ivetu bija plānota, tikai varbūt ne gluži 10 kilometru garumā, bet bija jāizstaigā mums īpašās vietiņas, no kurām labas atmiņas.
Un sacensību rītā, protams, biju ieplānojis noskriet sev tik iecienīto parkrun skrējienu. Tilgate parks bija tepat blakus viesnīcai, tāpēc vienkārši nevarēju tur neaizskriet. Centos rāmi un lēni tipināt, bet jo lēnāk skrien, jo ilgāks tas process, kas šķietami ir pat grūtāk nekā fiksi noskriet to piecīti. Kopumā 15 kilometri (ekskursija + parkrun) ar ieslēgtu pulksteni, un plus vēl loģistikas pārgājieni, praktiski pāris stundas pirms tik nozīmīgām orientēšanās sacensībām, neliecināja par baigi nopietno pieeju šiem mačiem.
Bet es esmu baudītājs, kaut arī stāties uz starta līnijas ar stīvām kājām nav patīkami. Centīšos ''ātrumu'' kompensēt ar precīzu orientēšanos, jo Anglijas mežos ir skriets padsmit gadus un kaut kāda pieredze ir, par to kas sagaidāms distancē.
Diemžēl ātri vien aplauzos! Vispirms jau pārsteidza virziens uz 1. kp. Šķiet ar tik nekorektu distances plānojumu saskāros pirmo reizi uzreiz pašā startā. No starta gar lenti aizskrien līdz K punktam un tad 180 grādu lauziens, un praktiski lentai pa otru pusi atpakaļ caur startu uz 1. kp. Kā var kaut ko tik muļķīgu saplānot šāda līmeņa sacīkstē!? Ok, ar to bērnu punktu tiku veiksmīgi galā, toties uz nākamo pamatīga kļūda rododendros. Kļūdā ievilka pa priekšu skrienošais orientierists, jo izlīda no krūmiem tā it kā būtu tikko atzīmējies punktā. Protams, punkta tur nebija. Apstulbu, attālumu neizjutu, kartē viss zaļš, kāda minūte zaudēta rododendros. Distances turpinājums krietni sakarīgāks, atradu labu plūdumu savam seniora tempam, un kartē sev vajadzīgos orientierus lasīju labi līdz 6. kp. Bērnišķīga kļūda uz 7. kp. Virziens precīzs, tuvojoties punktam ieraugu citu punktu. Protams, jārauj nost virziens un jāaizskrien apskatīties, ka tas nav mans punkts. Nu un tagad galvenie notikumi šodienas distancē!
Etaps uz 8. kp. Pirmais orientieris ezera gals veiksmīgi sasniegts, pāri grāvim tieku gandrīz turpat, kur pa priekšu skrienošais orientierists. Viņam gan tas lēciens pāri grāvim tāds neveiksmīgs un ar lamāšanos. Sasmējos un varbūt tur sākās kļūda. Priekšā redzu rododendru krūmus. Ok, skatoties kartē, vēl mazliet uz augšu un tad pa kreisi jābūt punktam. Nav! Krūmi ir, lēzens ieloks ir, bet punkta nav. Sākās ķemmēšana. Krūmu visapkārt ka mudž, man jabūt punkta rajonā, jo kartē pa labi ir baltais mežs un pa kreisi ir liels ceļš. Kaut kur laužos, kaut kādas takas, bet tām nevar ticēt, jo jau iepriekš pamanīju kartē neiezīmētas takas. Nonāku atpakaļ lejā pie grāvja, tur pie purviņa viens kontrolpunkts, kartē aptuveni nojaušu kur tas ir. Dodos pa taciņu atpakaļ augšup kalnā, bet nav pārliecības, ka saprotu kur esmu, jo kartē nav nevienas takas, kurai abās pusēs ir krūmi, kā to redzu dabā. Ok, pa kreisi ir pamatīgs rododendru pudurs, varbūt aiz tā mans punkts.
Rupji sakot, uz cūceni trāpīju punktā, īsti neticot vēl pārbaudīju kontrolpunkta numuru. Vienkārši sakot, pazudu kartē neiezīmētos rododendru krūmos. Tā jau paskriet nevaru un tagad motivācija turpināt distanci vispār nulle. Bet nu jāturpina ir. Nākamie piedzīvojumi pie 10. kp. Meklēju koku, bet punkts pie kārtējā rododendru krūma. Nav saprotams, kurus zīmē un kurus nezīmē kartē, vieniem zaļš simbols, vieniem zaļš aplītis (tāpat kā kokiem). Labi, nav ko piekasīties, neesmu jau baletdejotājs, kuram šis un tas traucē. Uz 11. kp purvaini krūmi jāpārvar, nelasu vairs karti, tik dodos pēc kompasa, jo uz finišu jātiek vienalga kā. Uz 12. un 13. kp krūmi visām gaumēm, un redzot kas sagaidāms uz 14. kp, ņēmu un izslēdzu pie 13. kp GoPro kameru. Nav jāskatās kā es tur cīnos pa taisno caur tiem rododendriem, jo netaisos vairs skriet liekus metrus apkārt. Uz 16. kp klasisks vidējās distances īsais etaps, kur ātri skrienot var kļūdīties reljefā.
Es pamanos uz (ne)līdzenas vietas kļūdīties pat lēni skrienot. Priekš kam man tas kompass rokā? Etapi uz 17. un 18. kp arī visai neskrienami, jo zaļumi kartē ir dažādi krūmāji dabā un rožaugi pa zemi. Uz 19. kp tikai un vienīgi ceļa varianti apkārt, nu un beigās pēdējie 3 punkti tīrais kross, kam nu vēl kaut kas kājās ir. Debija M45 grupā ne visai izdevusies. Biju plānojis distanci pieveikt kādās 45-50 minūtēs, mans finiša rezultāts 1:09:19 un 27. vieta starp 42 britiem šajā grupā. Gandarījuma nekāda, tāpēc ātrāk atpakaļ uz Crawley pilsētu, apēst kārtīgu turku kebabu un izdzert pinti tumšo Guinness. Būs citas orientēšanās sacensības, būs citas kļūdas un šīs aizmirsīsies. Jātrenējas.
Vismaz vienu reizi jāpaņem karte rokā pirms britu čempja, kurā jāstartē jau pēc divām nedēļām. Kartei nosaukums nezināms, bet apvidus jau nezin cik reizes izskraidīts. Tāpēc praktiski bez kļūdām veikta distance. Seniora temps arī ļāva karti (kur nu vajadzēja) lasīt mierīgi. Pēc divu mēnešu piespiedu pauzes fiziskā forma ir ļoti švaka, plus vēl šonedēļ uztaisīju fikso pavasara diētu bez ogļhidrātiem, kas mani ceļā kaut kur uz 6. kp piebeidza. Ja sākuma spliti ir vieni no labākajiem, tad beigās ''skrēju'' un kalnos kāpu ''mirdams''. Tagad kārtīgi jāatjaunojas pēc diētas, bišku vēl jāpieskrien kaut kas, un tad jau jaunā orientēšanās sezona klāt!
Šis vairāk bija kā tests jaunajiem Scott apaviem. Būs labi, saķere sniegā perfekta. Redzēs kā būs, kad uzskries ātrāk. Jo šoreiz ļoti lēnām un prātīgi. Neesmu skrējis gandrīz divus mēnešus dēļ lauztā kājas pirksta. Orientēšanās pa citu iemītajām takām sniegā šķita tik vienkārša, ka uz distances beigām pazuda koncentrācija. No 11. kp pa pēdām gandrīz aizskrēju uz 16. kp. No 13. kp gan pamanījos aizskriet līdzi citiem uz 4.distances punktu otrā izcirtuma galā. Un pašās beigās uz 18. kp arī viens svešais punkts nojauca virzienu. Sāksies sezona, tad jau cerams vairs nepieļaus šādas muļķīgas kļūdas.
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
