Category: Level C Event
Map/area: Peel Park, The Coppice & Plantation Road (Blackburn)
Organiser: PFO
Country: England
Discipline: Blue
Šodien beidzot piedalījos ieplānotās sacensībās :) Vakarvakarā ieskatījos Anglijas orientēšanās sacensību kalendārā, un nolēmu ka jābrauc un jānovērtē kā o-sacensības rīko PFO klubs Blackburnā. Šajā nedēļas nogalē notiek arī AIRE divdienu sacensības, bet nu pilnīgā nekurienē, ne ar publisko transportu, ne ar riteni normāli nevar nokļūt. Uz Blackburn bija daudz izdevīgāk braukt, vispirms ar velosipēdu 20 km līdz Halifax (būtu zinājis ka tādos kalnos būs jābrauc, varbūt paliktu pie TV skatīties hokeju) un tad ar vilcienu gandrīz līdz sacensību centram. Vēlāk uzzinot ka mūsējie zaudēja hokejā norvēģiem, ne mirkli nenožēloju ka devos kalnos. Pēc PFO mājas lapas apskates jau bija aizdomas, ka tas tāds mazs orientēšanās klubs un droši vien arī sacensības būs visai mazas (tā teikt ''sētas'' mači), kas pilnībā arī apstiprinājās uz vietas. Dalībnieki visai maz, garākā distance Blue (5.4 km), tātad visai iespējams ka te startē tikai vietējie entuziasti un veterāni. Kāpums gan uz tiem 5 kilometriem visai iespaidīgs - 235 metri, būs labi jāpastrādā kalnos. Pirms starta nedaudz pavingroju un sajutu nepatīkamas sāpes mugurā, būs laikam sapūsts braucot kalnos ar ričuku. Startā paņemu karti un pirms ieskatos etapā uz 1. kp, vispirms apskatos mērogu... nu johaidī!!! atkal 1:5000 (jau trešie mači pēc kārtas šajā tizlajā mērogā). Angļi laikam būs pārgājuši uz šo mazo mērogu :) jeb arī tas priekš veterāniem, kuri nevar vairs salasīt karti. Pēc maniem novērojumiem aptuveni 70% dalībnieku Anglijas o-sacensībās ir veterāni, jaunieši un divdesmitvieninieki ir ļoti maz. Skrienu gar upīti uz 1. kp, bet nu attālumu nekādi nevar uzreiz uztvert šādā mērogā, vienu brīdi liekas ka ir pa tālu aizskriets, vienu brīdi ka pa tuvu, bet trāpu punktā veiksmīgi. Uz 2. un 3. kp tāda pat problēma, nejūtu attālumu, un veicu visai muļķīgus līkumus (~1 min. uz šiem kp zaudēta).
4. kp open moorland pļavā!!! nepatīk man tie virši, tāpēc pēc iespējas vairāk turos uz takām, kaut arī ar līkumu sanāk skriet. Nākamie seši kontrolpunkti tik pa šo viršu pļavu, sajūtas kā skrietu pa sniega kupenām, izdodas veiksmīgi noturēt virzienu, noķerot divus pa priekšu skrienošos konkurentus. 11. kp atpakaļ mežā pa nogāzi uz leju, te sataisu pilnīgas muļķības, kaut kādi neizskaidrojami zigzagi tiek veikti (vēl 1 min. zaudēta), un punktā atzīmējos aiz sāncenša, kuru apdzinu pie 9. kp. Uz 12. kp atpakaļ pret kalnu puslīdz veiksmīgi, bet 13. kp gan interesanta leģenda, zaļais krūmu puduris zaļajā. Zaļajā jāatrod vēl zaļāka vieta :))) labi ka punkts saulē atmirdz jau no pārdesmit metru attāluma. Bet nu sāksies jautrākie un satraucošākie brīži :) Pirmā daļa noskrieta, un kā jau ierasts, jāgriež kartes otra puse un jāturpina skriet otro daļu... ŠOKS... kartes otra puse pilnīgi balta... *&^%$#@! kas par lietu... apskatos vēlreiz veikto distanci kartē, nē nu te ir tikai 13 kontrolpunkti, bet uz rokas leģendā 25 kontrolpunkti. Gandrīz vai jāsāk raudāt :) vai tiešām startā bija jāņem 2 kartes, vienmēr taču 1. daļu distances drukāja uz vienas puses un 2. daļu uz otras puses, a man balta lapa 2. daļā :))) Nu viss... nodomāju ka jāiet atpakaļ uz startu un jāizstājas, jo finišs jau kartes 1. daļā nav attēlots. Dzirdu ka pa krūmiem laužas mans sāncensis, no kura jau biju aizbēdzis, varbūt skriet viņam līdzi ja viņam ir otra karte. Un tad nāk apgaismības brīdis :) Skrienot klāt pie 13. kp redzēju ka zemē mētājas kaut kāds sarkans maiss, bet nepievērsu viņam uzmanību, nezinu kāpēc, bet pēc šīs 50 sekunžu stāvēšanas un šoka terapijas nolēmu apskatīties kas tas par maisu tieši pie punkta stāv... hmm kādu lai latviešu lamuvārdu izmanto... jedritvai kociņ ka tavu gurinēto marķīti... maisā stāv čupiņa ar kartēm uz kurām ir attēlota distances 2. daļa! Man vienkārši trūkst vārdu, šāda karšu maiņa vēl nebija pieredzēta - kaut kur meža vidū pie viena no kontrolpunktiem stāv sarkans ''River Island'' iepirkumu maisiņš pilns ar kartēm. Starta tiesnesis ne pusplēsta vārda neminēja par šādu atrakciju, arī uz rokas leģendām nekas tāds nebija norādīts, lieki piebilst ka uz 14. kp devos visai nikns, un etaps arī labais, tieši pāri viršu pļavai. Turējos pēc iespējas ilgāk uz takas un pa vēlu rāvu iekšā tajā dendrārijā, nonācu uz tālākās taciņas un punktā ieskrēju no pretējās puses. Uz 15. kp panācu čali MDOC neilonā, abi prātīgi slidinājāmies lejā uz punktu, uz 16. kp jāmēģina turēt pa horizontāli un atkal jāpamana zaļais zaļajā, mazliet tomēr aizgāju garām (40 sek.). Uz 17. kp garais etaps atkal pāri open moorland pļavai, bet etapa sākums vienkārši nogalināja, brutāli ar visām četrām jārāpjas augšā kalnā, no sākuma vēl centos kartē ieraudzīt vai nav kāds apkārtvariants, nekā labāka nebija. Kad bija tikts augšā kalnā, tālāk bez problēmām, jo šo punktu bedrē jau biju redzējis pirmajā aplī skrienot uz 12. kp. Uz 18. kp vispirms etapa sākumā vajadzēja atrast caurumu sētā, bet etapa beigās mazliet apmaldījos starp krūmu puduriem. 19. kp easy, atkal panācu vienu censosni, uz 20. 21. un 22. kp šis uzskrējās ar mani :) vismaz sanāca pāris etapus uzskriet tā ātrāk, bet uz 23. kp padevās man. Uz 24. kp šķiet mazliet širmis aizvērās pēc tik ātri veiktajiem etapiem, centos turpināt tik pat ātri, bet priekšā esošā sēta visu nojauca, un aizskrēju pats nezinu kur, tikai pļavā atjēdzos ka skrienu pa 90 grādiem prom no vajadzīgā virziena, nācās sagriezt atpakaļ virzienu, un mans sparingpartneris no iepriekšējiem punktiem bija jau līdzās. Līdz punktam gan tiku no viņa vaļā un uz pēdējo 25. kp bez domāšanas tik pa taciņu caur finišu. Finišā rezultāts visai liels 56:39, kalni un virši ātrumu nosita, kā arī kļūdās savāktas vismaz 6 minūtes, ieskaitot to stāvēšanu pie 13. kp. Ieņēmu 2. vietu no 18 dalībniekiem, un jāsaka ka bija tomēr jauki uzskriet šādā pasākumā.
Tā kā līdz vilcienam bija gandrīz 40 minūtes, tad izmantoju izdevību un ar telefona gps palīdzību atradu 3 jaunus geocaching, kuri bija paslēpti tieši šajā mežā (viens praktiski pie 14. kp). Nākamnedēļ visa uzmanība Eiropas Čempionātam Zviedrijā, sekosim un jutīsim līdzi mūsējiem letiņiem (ar vienu aci arī britiem), itsevišķi turēšu īkšķi par Artūru.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru