Kādu laiciņu atkal nebiju piedalījies orientēšanās sacensībās, tāpēc prasījās atkal uzskriet ar karti rokā. Vismaz vienreiz mēnesī varētu atcerēties par o-iemaņām! Par braucienu uz tūristu apmeklētāko pilsētu Derbyshirā - Matlock izlēmu vien pāris dienas atpakaļ, kad mans orientēšanās klubs DVO bija ievietojis ielūgumu Feisbukā. Tā kā no lokālajiem notikumiem orientēšanās pasaulē esmu atgājis pavisam nost, tad nav ne jausmas kad un kur man tuvējā apkaimē notiek kādi mači, jo šobrīd tas vienkārši nav vairs aktuāli. Bet nu šādos urban o-skrējienos pa pilsētu gan varētu šad tad uzskriet, jo ir gana interesanti un salīdzinoši saudzīgi pret manām potītēm, nekā skriet pa apvidu mežā. Tā kā svētdienās es netieku pie ''fokusiņa'' stūres, tad šorīt izbaudīju sen neizbaudīto došanos uz sacensībām ar riteni un vilcienu. Ja godīgi, šādi ceļot pat ir interesantāk, nekā vienkārši ielēkt mašīnā un braukt, jo var gan baudīt ainavas aiz vilciena loga, gan mazliet iesildīties uz velosipēda pirms starta. Šādai ceļošanai gan ir arī viens liels mīnuss - Anglijas nepatstāvīgie laika apstākļi, jo ja no mājas Tu izbrauc saules staru pavadīts, tad pēc 5 minūtēm jau nezini kur paslēpties no lietus. Un tieši šodien lietus izdomāja līt tajos brīžos, kad es sēdēju uz riteņa nevis vilcienā, tāpēc sacensību centrā nonācu pilnīgi slapjš un izmircis (labi ka futbolistu ģērbtuvēs bija iespēja pārģērbties). Matlock pilsētā jau biju bijis kā tūrists un ļoti labi zināju kas te sagaidāms, būtībā pilsēta atrodas uz vienas lielas kalna nogāzes, tamdēļ visai viegli varēja nojaust ka distance vienu brīdi ies lejup no kalna, un kādā brīdī būs arī jācīnās augšup kalnā.
siena
Jācīnās vārda vistiešākajā nozīmē, jo tā kalna nogāze pilsētā ir tik stāva, ka es pat ar riteni, saslēdzot mazākos ātrumus un braucot uz sacensību centru, nespēju uzmīties kalnā augšā, jo vietām šķita ka kalnā minos uz aizmugurējā rata gandrīz 45 grādu leņķī. Tāpēc jau pirms starta sapratu, ka sev paredzēto M21 grupas distanci neskriešu. Ņemšu kādu no veterānu distancēm, jo ne es esmu gatavs kalniem, ne mana šā brīža fiziskā sagatavotība ļauj skriet 10 un vairāk kilometrus. Izrādās ka arī šajā sacensību centra vietā biju bijis jau janvārī, toreiz distances gāja uz augšu mežā, bet tagad uz leju pilsētā. Izvēlējos startēt 4. distancē, kuras garums bija 4.1 km un kāpums 150 metri, un zinot šo urban distanču specifiku ar daudzajiem apkārtvariantiem, varēju droši paredzēt ka pieveicamais attālums sasniegs 6 kilometrus, ar ko man pilnībā pietiks. Šobrīd esmu gatavs skriet 30-40 minūtes, un vairāk arī nemaz neprasās. Tas kāpums mazliet biedēja, bet nu cerība bija ka izturēšu, skaidrs ka nekāds parkrun te nebūs :) Lietus turpināja ik pa laikam līt un mīties ar saules stariem, tāpēc pat bija doma skriet bez kameras (kas man šobrīd būtu ļoti neierasti), jo lietus laikā nezin kāpēc svīst ciet kameras stikliņš, un uz skrējiena beigām bilde paliek arvien miglaināka. Bet nu gribās iemūžināt katru jaunu un interesantu skrējienu video kadros, tāpēc stutēju vien kameru uz galvas. Startā startēju kopā ar kādu orientieristu no garākās distances, tāpēc uzreiz bija sportiskais gars ar pirmajiem soļiem, pēc kā arī biju devies uz šejieni, jo parkrun skrējienus es vienkārši baudu bez sportiskā azarta, bet o-distancē jau varētu paskriet arī mazliet sportiskāk. Ātri gan nācās palaist prom starta kompanjonu, jo ar kartes lasīšanu tik raiti neveicās, nevarēju uzreiz uztvert etapu uz 1. kp. Kad nu beigu beigās izsecināju ka tāds reāls variants ir tikai viens uz punktu, tad jau vairs paskriet nebija iespējams :) Taciņa pa kuru bija jādodas lejā no kalna, bija klāta ar bruģa akmeņiem, kuri lietū bija kā slidotava, tāpēc nācās prātīgi ripināt pa taciņas malu caur tik pat slidenajiem dubļiem. Pagriezienā pa kreisi gandrīz aizskrēju garām šķērsieliņai, kas sprintā būtu ievērojama kļūda, bet te tāds neliels misēklis. Skats no šīs takas lejā uz pilsētu iespaidīgs, tāpēc uz punktu devos nesteidzīgi, izbaudot ainavu :) Etapā uz 2. kp jāturpina skrējiens lejā no kalna, atkal jau ir vēlme skriet garām mazajām ieliņām, bet nu labi ka bremzēju un mēģinu savākties. It kā tikai mazliet vairāk kā mēnesi neesmu skrējis ar karti, bet baigi jūtu ka nav bijusi praksīte un kartes lasīšana nepadodas visai sakarīga. Arī uz 3. kp tas pats, etapa vidū gandrīz ieskrēju strupceļā, bet pirms punkta nācās apstāties, lai uztvertu karti.
varianti uz 4. kp
Taustoties uz to 3. kp, nebiju nemaz ieskatījies nākamajā etapā, tāpēc uzsāku kustību pa līniju bez jebkāda plāna uz 4. kp, un tikai pēc brīža atskārtu ka te būs jāveic pamatīgs apkārtvariants. Variantu pa labi nemaz neizskatīju, jo tas būtu bijis atpakaļ pret kalnu, tāpēc nācās locīt pa kreiso pusi. Vispirms cauri meža puduram uz taisnvirziena ielu, bet pēc tam jāskatās pa kuru ielu ātrāks un īsāks variants. Etapa vidu izlocīju labi, bet beigas nesanāca kā iecerētas. Atkal paviršības dēļ rāvu strupceļā un kad vairs nebija citu variantu, nācās cīnīties pret kalnu. Etaps interesants, bet ļoti saraustīts manā izpildījumā. Vissliktāk realizētais etaps šodien bija uz 5. kp, kas parādās arī splitos. Cenšoties to veikt pēc iespējas vienkāršāk, izskrēju ļoti neglītu S veida līkumu. Te būtu bijis vienkārši jāskrien pa kreiso pusi līdz galam, līdz ieliņai kas tieši aizved pie punkta. Uz 6. kp jāforsē pielijušais futbola laukums un neliels līkumiņš pirms garāžām, lai nav pa nātrēm jāperas. Uz 7. kp viens no vienkāršākajiem etapiem, bet te sāka parādīties pirmās pazīmes ka būs jāsāk rāpties atpakaļ kalnā, jo līdz šim visi etapi bija vai nu uz leju, vai ar nelieliem kāpumiem. Etapu uz 8. kp jau redzēju pie 3. kp, skaidrs ka tur pa taisno nesanāks, tagad tik jāizvēlas pa kuru ielu mazāks kāpiens kalnā. Izvēlos diagonālo ieliņu pa kreiso pusi, kur kāpums nav tik stāvs. Pirms punkta atkal sākas piedzīvojumi, attālumu nejūtu un sāku okšķerēt dažas šķērsieliņas pa ātru. Tantuks, kuram parāpoju garām kalnā, pie punkta gandrīz nonāca ātrāk nekā es, man ieskatoties katrā pagalmā aiz stūra. Etaps uz 9. kp vispirms ''jāmauc'' pāri lielajam stāvlaukumam, diemžēl es sen vairs neesmu nekāds ''maucējs'', jo pēc pāris šādiem kalniņiem spēka manī vairs nav ne kripatas. Līdz finišam būs grūti nokļūt ar kaut cik pieklājīgu ātrumu. Etapa vidū sanāk pacelt kalnu, kurā pat ar riteni nevarēju uzbraukt, un nonākot uz līdzenās virsmas, jūtu ka tas arī ir viss - es šodien vairs paskriet nevaru. Tā ka par cerēto sportisko skrējienu varu aizmirst. Pēc 9. kp pāreju pilnīgā kruīza režīmā. Ja var paskriet, tad skrienu, bet kā mazākais kāpumiņš, tā pāreju soļošanā. Nākamie divi etapi tikai pret kalnu, tāpēc loģiski ka lielāko daļu abos etapos eju nevis skrienu. 10. kp vienkāršs, bet uz 11. kp mazliet arī jāpalasa karte, lai atkal neieklīstu kādā nepareizā šķērsielā. Pie 11. kp mani panāca kāds veterāns dzeltenā vējjakā, kuram tad arī liels paldies par to ka iedeva man cīņassparu - noskriet kopā ar viņu pēdējos etapus. Uz 12. un 13. un pus etapu uz 14. kp ļāvu lai viņš mani velk, bet nelielajā kāpumā pirms 14. kp padevos, vienkārši nebija vairs spēka paskriet. Mana fiziskā forma šobrīd ir zem katras kritikas, ko izbaudīju jau vakardienas parkrun skrējienā Nottinghamā. Nav jau viegli skriet ar tiem 100 kg, bet ar šādu svaru pirms pāris gadiem biju krietni žiglāks. Būs laikam biežāk jāpabrauc ar riteni, lai spēku dabūtu kājās, jo skriet daudz nevaru, savādāk neizturēšu Open100 dopinga kontroli uz svariem :) Uz pēdējo 15. kp vēl pamocīju sevi, un arī finišā centos skriet, kaut arī tāda vēlme bija jau kādu laiku pazudusi. Finišā garmins uzrādīja jau prognozēto attālumu - 6 km, bet šoreiz šie 6 kilometri man bija par daudz dēļ kāpumiem, kuriem vispār nebiju gatavs. Finišēju ar rezultātu 47:04 un piekāpos pāris 65 gadīgiem kungiem un vienai kundzītei :) Nebija jau man nekāds mērķis par rezultātu vai ieņemamo vietu, bet zaudēt pensionāriem ir tā kā ir... 5. no 23 Kaut arī bija grūti un smagi, un vēl sasodītais lietus, tomēr bija samērā interesanti atkal paskriet ar karti rokā. Šķiet ka vasarā tomēr piedalīšos vēl kādās orientēšanās sacensībās, kas risināsies pa pilsētas ielām, bet tad gan izvēlēšos tādu distanci, kuru varu pieveikt 30 minūtēs. Tā var būt gan 3 km, gan 6 km distance, galvenais jāskatās cik daudz kāpuma metri jāpieveic. Un man tomēr patīk īsākas distances ar īsākiem etapiem, lai ir tā orientēšanās dinamika, jo garie etapi šad tad sāk garlaikot un tad tā pārvēršas par parastu skriešanu. Ar skriešanu es darbošos parkrun skrējienos, bet orientēšanās distancēs vajag sportisko azartu, tā kā vidējās meža distancēs ar daudziem punktiem (no meža gan man šobrīd ir bail dēļ potītēm) vai pilsētas īsajās distancēs. Maijā droši vien šis bija vienīgais o-skrējiens, bet jūnijā jāpaskatās vēl kādas o-sacensības pirms Kāpas, jo prakse ar karti būtu ļoti noderīga.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru