Salīdzinot ar aprīli, maijā esmu dubultojis, vai pat trīskāršojis savas sportiskās aktivitātes. Tas ir ļoti pozitīvi, atceroties ka vēl janvārī pēc traumas, domāju ka nekad vairs neskriešu. Protams ka ir sāpes potītē pie lielākas sportiskās slodzes, bet tas ir tāds sīks blakus efekts, salīdzinājumam ar to, kāda ir bauda uzskriet, ne vairs tik ātri kā gribētos, bet tomēr skriešana vēl joprojām sniedz gandarījuma sajūtu. Maija sākumā biju vizītē pie ortopēda, kurš izsniedza pasūtītos kurpju ieliktnīšus, lai koriģētu manu pēdu stāvokli, pēc negantajām potīšu traumām. Redzēs vai šīs ''pēdiņas'' ilgtermiņā kaut ko palīdzēs, katrā ziņā skriešanas apavos viņas nav piemērotas, bet darba apavos ir ok. Tātad šomēnes ne tikai sekoju līdzi dažnedažādiem sportiskajiem notikumiem sporta pasaulē, bet arī pats biju visai aktīvs sportiskajās aktivitātēs. Tā kā maijā iekrita 5 sestdienas, tad startēju 5 dažādos parkrun skrējienos. Šomēnes ņēmu dalību arī divās orientēšanās sacensībās, kurās guvu dažādu gammu izjūtas. Ja Matlock pilsētas distance ar saviem kalniem nesniedza nekādu dižo gandarījumu, tad skrējiens York pilsētā pa vecpilsētas ielām gan bija ļoti pozitīvi uzlādējošs. Beidzot saremontēju arī savu kalnu velosipēdu, tāpēc bija iespēja doties kādos garākos izbraucienos, un vienu nedēļu pat auto nomainīju pret divriteni (saulainā laikā), un 5 km attālumu no mājām uz darbu un atpakaļ veicu uz diviem riteņiem. Tā kā pats uz skriešanu vairs neesmu tik tendēts, tad sāk parādīties doma par laba sporta riteņa iegādi, jo riteņbraukšana ir otra lieta kas aizrauj pēc skriešanas. Gribētos uzmīt tādus garākus gabalus, kas ar manējo kalnu divriteni nav tik komfortabli, kā būtu ar šosejnieku. Ar riteni būs jāpabraukā biežāk, lai kāju muskuļus piedzītu, nezaudējot dārgo svaru priekš Open100 :) Jā! Svari beidzot deva pozitīvu atbildi un nu varēju droši pieteikties Kāpas Open100 grupai, kurā būs jau daži labi zināmi konkurenti, kuri kā redzams arī ir sasnieguši šo meistarības grupu. Tāpēc arī nepiedalījos Burton 10 mile skrējienā, jo šobrīd tik garu distanci (16 km) diez vai varētu noskriet, un ja arī noskrietu, tad pāris kilogramus noteikti pazaudētu pēc šāda skrējiena. Pašā skrējienā klāt biju, izbaudīju atmosfēru skatītāja lomā un mazliet pafilmēju to kā skrējēji cīnījās gan ar karstumu, gan šīm 10 jūdzēm.
Maijs ir ļoti aktīvs arī plašajā sporta pasaulē! Ir pat tā ka reizēm nespēj izsekot visam līdzi. Maija sākumā prieka mirkļus sagādāja mans favorīts Mark Selby, uzvarot Pasaules čempionātā snūkerā. Pēc tam sākās aktīva līdzjušana Latvijas hokeja izlasei, kura priecēja ar savu kvalitatīvo spēli indiāņa vadībā. Kā jau vienmēr, mūsējie uzvarēja dažus favorītus, bet zaudēja tieši svarīgākajās spēlēs, šur tur arī ar tiesnešu negodīgumu. Ar vienu aci tāpat pasekoju līdzi Formula 1 sacīkstēm, tur baigā Mercedes dominance, un nezin kas noticis ar Fetelu. Tenisā arvien kvalitatīvāku sniegumu sāk demonstrēt Ernests Gulbis, un izskatās ka drīz pienāks tā diena kad latvietis būs starp top 10 tenisistiem pasaulē. Futbolam šogad mazāk sekoju līdzi, dēļ Manchester United blāvās spēles. Ja Anglijas premjerlīgā nevar uzvarēt ManUnited, tad labāk būtu gribējis ka uzvar Liverpool, bet paši ar Džerardu priekšgalā notizlojās pēdējās spēlēs un čempiona titulu atdeva Manchester City ''zilajiem''. Čempionu Līgā diezgan droši paredzēju ka uzvarēs Madrides Real, jo ar tādu spēlētāju sastāvu, vienkārši nevarēja nepaņemt to kausu. Drīz sāksies Pasaules kauss Brazīlijā, tad nu gan vairāk futbolu paskatīsimies. Jācer ka Anglija ar beidzot spēs parādīt teicamu sniegumu. Loģiski ka sekoju līdzi arī notikumiem orientēšanās sporta pasaulē. 150 kronas tomēr nesamaksāju, un Tiomilu neskatījos visu nakti tiešraidē (tagad Youtube var mierīgi noskatīties visus etapus), bet pāris gps etapiem pasekoju līdzi. Par Kalevan Rasti zvaigžņotā sastāva uzvaru šaubas nebija ne mazākās. Interesantāk bija pasekot līdzi komandām, kurās startēja mūsējie letiņi. Ļoti iepriecināja Arla jauniešu komanda augstajā 19. vietā ar Rūdi un Toļiku sastāvā. TuMe kā jau katru gadu stabils sniegums, bet vienmēr kādā etapā iekrīt, lai sasniegtu augstākas vietas. Arī no IKHP gaidīju mazliet augstāku vietu, Kalvis labi atrādījās garajā naktī. Bet vēl labāk otrajā etapā atrādījās Pauliņa jaunskungs leišu IGTISA komandā, uzrādot 4. ātrāko laiku etapā. Jāgaida pilnās patronas, un gan jau Artūrs vēl izšaus kādā svarīgākā pasākumā. Latvijas Čempionāts sprintā un garajā bez lieliem pārsteigumiem, varbūt vienīgi negaidīta Bertuka uzvara sprintā, ja skatās no Artūra skatpunkta. Bet garajā mūsu Pasaules čempions Edgars vienkārši iznīcināja visus ar savu pārsvaru. Man personīgi nav pārsteigums Toļika stabilais sniegums, izcīnot medaļas abās distancēs, vienīgi būtu interesanti uzzināt, kāpēc Anatolijs vairs nepretendē uz izlasi, jo potenciāls viņam ir daudz lielāks, nekā pāris citiem izlases pretendentiem. Dāmu elitē gan tās cīņas nav tik saspringtas, pieredzējušākās pamazām sāk atkāpties, bet juniorēm vēl ir kur augt. Viena dāma mums tomēr vēl ir līmenī. Kaut arī nestartēja pašas stiprākās somietes, tomēr Ingas Dambes uzvara Somijas čempionātā ir vērā ņemams sasniegums! Prieks arī par Azimuta jaunajām meitenēm, kuras Baltijas Čempionātā W14 grupā kāpa uz pjedestāla 1. un 3. pakāpiena. Bet Anglijas Čempionātā garajā distancē GG beidzot tika pie čempiona titula. Cik interesanti ir sekot līdzi sporta notikumiem, tik pat interesanti ir sportot pašam. Lūk kā man gāja maija mēneša parkrun skrējienos:
Vēl iepriekšējā vakarā nebiju izlēmis, kuru no parkrun skrējieniem šoreiz apmeklēt. Nevarēju izvēlēties starp kādu no Birmingham vai Sheffield skrējienu apmeklējuma, jo biju paredzējis doties ceļā ar vilcienu. Beigās neizvēlējos nevienu no iecerētajiem un sestdienas rītā ar mašīnu aizbraucu uz Leicester pilsētas Braunstone parkrun. Šorīt laiciņš feins, tieši kā priekš skriešanas - viegla rīta saulīte. Tāpēc ietērpos gan īsbiksēs, gan īsroku kreklā :) šoreiz pilnībā oranžs. Kā apelsīns, ne labāk kā ķirbis :) jo beidzot mani apkārtmēri, ar neregulāro sportošanu, ir sasnieguši Open100 grupas pārstāvja apmērus.
orientieristi starp skrējējiem
Arī šeit dalībnieku pietiekami daudz (~300) un no malas skatoties, salīdzinoši daudz sportiski noskaņoti, tā ka startējot no beigām, nekur augstu netikšu. Startā paslēpos aiz koka, lai nofilmētu starta brīdi, jo starta celiņš visai šaurs. Sākot pašam skriet, mazliet sanāca paskriet pa zāli, lai apdzītu lēnākos, bet pēc tam jau aizgāja plašie parka celiņi un patīkami lēzens lejup skrējiens, gandrīz 1 kilometra garumā. Šķiet tik ļoti esmu pieradis pie Conkers parkrun, kur pa asfaltu nav jāskrien vispār, ka tagad katrs asfaltētais parkrun skrējiens tiek uzņemts ar dalītām sajūtām - skriet ir viegli, bet potītēm tas dod papildus slodzi. Šis Braunstone parks gan nedaudz iepriecināja. Distance bija 2 apļos un ja apļa sākums veda pa asfaltētajiem celiņiem, tad apļa otra puse gar ezeru veda pa mīksto grants asfaltu. Diemžēl no manis atkal pāris mīnusiņi šai trasei, jo es neesmu kalnos skrējējs.
ķirbis ripo finiša kalnā :)
Pirmā apļa beigās pamatīgs kāpums, kā arī pats finišs tieši pret kalnu. Nebūtu šo kāpumu, iespējams būtu desmitnieks no manis, šoreiz tikai astoņi. Šis bija pirmais skrējiens, kopš traumas sadziedēšanas, kurā beidzot izdevās noturēt vienmērīgu skrējiena tempu. Pirmais kilometrs man paiet vai nu krietni ātrāk vai lēnāk (dēļ apdzīšanas no beigām), salīdzinot ar vidējo ātrumu, bet šoreiz visi kilometri aizritēja vienā tempā 5:30-5:40 min/km un pēdējā kilometrā nebija novērojama noplīšana. Kas zin, varbūt vasarā izdosies atgriezties pie 5:00 min/km un pat zem, bet nevar jau baigi trakot, jo līdz Tukumam 100 kg jāsaglabā. Šorīt uzskrējos ar dažiem LEI kluba orientieristiem. Rezultāts 28:00 un 215. vieta no 309 parka izskraidītājiem. 8/10
pirms 2 gadiem o-skrējiens, šorīt parkrun skrējiens
Šo parkrun skrējienu jau gribēju apmeklēt krietnu laiku iepriekš, jo šajā Rushcliffe Country Park biju piedalījies orientēšanās sacensībās pirms 2 gadiem tieši dzimšanas dienā. Parks ļoti liels un skaists, patīkami skriet tādā. No o-skrējiena ļoti labi atceros, ka parka taciņas bija ar grants pamatu nevis asfaltu, kas man ir sirdij (kājām) tuvāks. Beidzot biju apņēmies atgriezties šajā parkā un cerēju uzskriet tādu ātrāku skrējienu, jo pēdējā laikā man tie rezultāti ir tādi smagnēji. Ja vēl pirms pusgada, tā brīvi skrēju 24-25 minūšu robežās, tad tagad pēc traumas, tieši tādā pašā brīvā režīmā skrienu 28-29 minūtes. Protams ka fiziskā forma ir krietni sliktāka nekā pirms traumēju kāju, kad ļoti aktīvi piedalījos orientēšanās sacensību skrējienos, bet šīs ~ 4 zaudētās minūtes šķiet ir psiholoģiskā barjera, jo tā kārtīgi ar sportisku azartu vairs nespiežu sevi skriet. Ja agrāk komforta zona bija ap 5 min/km, tad tagad tā ir mazliet zem 6 min/km, kas arī uzskatāmi atspoguļojas Endomondo grafikos. Kaut kad jau tomēr vēl ir cerība paskriet mazliet ātrāk, bet diemžēl ne šorīt, jo vakar vakarā mazliet atkal tika atlaists, tāpēc šorīt jutos diezgan vārgs uz skriešanu :) Vispirms jau bija jāpiespiežas piecelties no gultas un iziet no mājas laukā, bet kad jau biju ceļā uz Nottingham ar iztukšotu enerģijas dzēriena bundžu pie stūres, tad sapratu ka šis ir labākais risinājums kā atgūt možumu - feins 5 km rīta skrējiens. Uz parku mēģināju aizbraukt uz atmiņu nevis pēc navigācijas, kas noveda pie pāris kļūdām ceļu izvēlē. Pirms o-sacensībām tā būtu kā māņticība, ka kļūdas tika atstātas pie stūres un distancē veiksies bez kļūdām. Bet tā kā šoreiz devos uz parkrun skrējienu, kura starts ir precīzi 9:00, tad šur tur uz taisnāka ceļa nācās uzspiest gāzes pedāli tā stiprāk, lai nenokavētu. Gan uz startu paspēju, gan pat mazliet izvingroties. Tā kā visu nedēļu bija pamatīgi lijis, tad šorīt sanāks jautrs skrējiens pa peļķēm. Uzsākot skrējienu, nekas neliecināja ka būs baigi grūti skriet, bet nenoskrienot vēl ne pusdistanci, sapratu ka vakardienas izklaides ir atstājušas sekas, es šodien neesmu skrējējs :) Tik smagi sen nebija skrējies. Trase kolosāla - divi lieli apļi pa grants seguma takām, ideāla priekš manām kājām. Varbūt tikai tas viens kāpumiņš tāds nepatīkamāks, bet kopumā ļoti forša trase. Ja Kingsbury Water parkrun distancei iedevu 10 no 10 punktiem, tad arī šai distancei būtu jādod, bet kaut kas tomēr pietrūka. Šoreiz būšu ļoti subjektīvs un došu 9 punktus, trase laba, bet ne pašam tās labākās sajūtas, ne tas kalniņš viegli cēlās, ne peļķes eleganti apskrējās, tāpēc maksimālais punktu skaits lai paliek līdz nākamajai reizei. Jo uz šo skrējienu es vēl kādreiz atgriezīšos, kad būšu labākā formā un visi tuvējie parkrun skrējieni būs apmeklēti. Rezultāts graujošs - 29:33 un 116. vieta no 174 dalībniekiem. 9/10
Rītdien ir plāns apmeklēt urban orientēšanās sacensības.
p.s. Ļoti skumji ka tā notiek, bet diemžēl nākamās nedēļas Rushcliffe parkrun skrējienā viena no skrējējām saļima un tā arī vairs nepiecēlās... Līdzjūtība... Viņai tas bija tikai trešais parkrun skrējiens. Pēc šādām nelaimēm, vienmēr rodas jautājumi - kāpēc tā notika. Es vienmēr esmu teicis, nekad nevajag pārvērtēt savas spējas. Man vairāki paziņas un darba kolēģi arī ir vēlējušies kādreiz paskriet kopā ar mani šajos parkrun skrējienos, bet es vienmēr esmu teicis - tie ir 5 kilometri nevis 5 minūšu skrējiens. Ja skriets nav regulāri vai arī kaut kad sen skolas laikā, tad uzsākt vai atsākt skriet ar šāda garuma distanci nebūtu vēlams. Tāpat kā skrējēji gatavojas pusmaratoniem vai maratoniem, tā arī šādam 5 km skrējienam ir jāsagatavojas pakāpeniski. Piemēram, es šobrīd ļoti labi apzinos, ka ar savu šā brīža fizisko formu, nebūtu gatavs noskriet distanci kas ir garāka par 10 km. Viela pārdomām. Skriet ir forši, bet veselība tomēr pirmajā vietā.
Šis bija īpašs parkrun skrējiena apmeklējums. Dewsbury mazpilsētā es dzīvoju un strādāju no 2008. gada pavasara līdz 2012. gada vasarai. Un tieši pēc pārcelšanās uz Burton, uzzināju ka manā iepriekšējā dzīvesvietā Dewsbury ir atklāts jauns parkrun skrējiens Crow Nest parkā! Tā kā tajā laikā vēl aktīvi startēju orientēšanās sacensībās un tikai retu reizi aizbraucu uz Leeds parkrun skrējieniem, tad it kā parkrun neesamība manā mazpilsētā neko nemainīja. Bet domājams, ja jau agrāk būtu atklājuši šo parkrun, tad pavisam noteikti es ik pa laikam sestdienas rītos te būtu piedalījies 5 km skrējienā. Tā kā Ivetai bija vēlme apmeklēt Bradford Daugavas Vanagus pa darba darīšanām, latviešu komunikācijas centra izveidē, tad izlēmām, ka šorīt dosimies agrā un tālā ceļojumā uz manām ''jaunības dienu'' pilsētām - Dewsbury, Leeds un Bradford. Parkrun skrējienu šajā apkaimē ir ļoti daudz, bet es gribēju piedalīties tieši Dewsbury parkrun, pagātnes atmiņās :) Uz šo parku jau biju iepriekš ceļojis šo tālo ceļa posmu no Burton uz Dewsbury (ar pitstopu aptuveni 2 stundu brauciens), un arī līdzīga iemesla dēļ.
o-distance
Toreiz bija iespēja piedalīties orientēšanās sacensībās šajā parkā, kuras te nebija nekad organizētas 4 gados kamēr dzīvoju Dewsbury. Pašā parkā jau protams ka biju bijis arī šo 4 gadu laikā, gan karstās vasaras dienās atveldzēties ar kādu alutiņu, gan uzspēlēt tenisu un basketbolu. Parks nav sevišķi liels, tāpēc grūti iedomāties, kā te varētu izveidot 5 km garu trasi. Kādu laiku atpakaļ, Endomondo pamanīju ka Pauls bija izskrējis šo parkrun, un pēc kartes varēja saprast, ka ir bijusi pamatīga riņķošana, gandrīz kā pa stadionu. Realitātē tā arī bija! Ierodoties parkā, uzzināju ka būs jāskrien 4 !!! apļi, viens mazāks un trīs lielāki apkārt dīķim, kurš nez kāpēc bija sauss no ūdens. Tā kā man šorīt bija līdzi savi personīgie atbalstītāji, tad šādai 4 apļu distancei bija pat savs pluss - vairāk reizes sanāks skriet cauri starta/finiša zonai un saņemt uzmundrinājumus gan no brīvprātīgajiem tiesnešiem, gan līdzjutējiem. Diemžēl atkal nesanāca svaigs skrējiens. Tālais ceļš protams mazliet nogurdināja, un pa nedēļas vidu pamanījos apaukstēties, kas šorīt deva pamatīgas iesnas un ļoti smagu elpošanu.
kamēr es skrienu
Un rādās ka šodien būs ļoti karsta diena, jo jau tagad no rīta deviņos ir diezgan sutīgs. Dalībnieku nav sevišķi daudz (izskatās zem 100), bet atmosfēra jauka, tāpēc atliek tik izbaudīt skrējienu. Ja visus iepriekšējos parkrun skrējienus biju veicis ar orientēšanās apaviem, tad šorīt beidzot atkal biju uzvilcis skrienamās botes, jo zināju ka būs tikai asfalts. Skriešana bija daudz komfortablāka, tāpēc turpmāk būs jāņem abi apavu pāri līdzi, lai uz vietas izlemtu ar kuriem skriet. Tā kā dalībnieku nav daudz, tad man no pēdējās pozīcijas nesanāca baigi daudz apdzīšanas manevru, varēju uzreiz ieskrieties savā ritmā. Ja pirmos 2 apļus izskrēju ierastajā 5:30 min/km tempā, tad nākamajā aplī pavisam ''nomiru''. Apaukstēšanās sekas ļoti jūtamas, un elpošana smagi spieda pie zemes. 3. un 4. km pagāja ''rāpojot'', bet pēdējā kilometrā jau atkal ieripoju savā komforta tempā.
finišā nav nemaz tik viegli
Baigi jau nepatīk šādi riņķot, bet īstenībā nebija jau nemaz tik slikti arī šādu parkrun trasi izskriet, jo lielāks atbalsts no trases malas. Bet regulāri gan šķiet būtu apnicīgi piedalīties šajā parkrun. Man labāk patīk skriet no punkta A līdz punktam B, vēlams maksimums divos apļos. Katra apļa beigās bija diezgan nejauks kāpums - tāds lēzens un garš, toties apļa vidū un ap dīķi varēja ''atpūsties''. Būtībā trase interesanta, bet to apļu dēļ septiņnieks no manis. Rezultāts 28:41 un 60. vieta no 94 saulē uzkarsušajiem. 7/10
Tālāk jādodas pastaigā pa Dewsbury, jāapskatās kas izmainījies pilsētā (McDonalds restorānu aizvēruši :) ), un pēc tam jāaizbrauc uz Leeds pilsētu, kur vienmēr ir patīkami atgriezties. Un ceļojums jānoslēdz latviešu klubā/bārā Bradford pilsētā. Rītdien, manā šā brīža dzīvesvietā, Burton pilsētā notiks 10 mile (10 jūdžu nevis kilometru) skrējiens, kurā gan laikam nepiedalīšos, jo tik garai distancei (16 km) galīgi neesmu gatavs, bet kā skatītājs noteikti tur būšu.
Šorīt vispār bija plāns doties uz Birmingham pilsētas galveno parkrun skrējienu, bet tā kā nu jau vairākas dienas lija lietus, tad bija jāizvēlas kāds no parkrun, uz kuru varētu doties ar mašīnu. Ceļojumu uz Birmingham centru ar vilcienu un riteni atstāšu saulainākam rītam. Šorīt izvēle krita par labu vienai no Birmingham priekšpilsētām - Wolverhampton. Šorīt ne tikai lija lietus, bet bija arī samērā drēgns, bet tas jau neatturēs īstus skriešanas entuziastus no sestdienas rīta skrējiena. Sen nebija nācies veikt parkrun skrējienu pa lietu (kaut kad baigi sen ir skriets Conkers parkrun pa kārtīgu lietu un pat pa sniegu). Pirms starta iesildoties, jutu ka sajūtas ir tīri labas, tāpēc bija doma paskriet mazliet ātrāk par nu jau ierastajām 28 minūtēm. Šis parkrun nav viens no masveidīgākajiem reģionā, bet tāpat stabili vairāk kā 100 skrējēju arī lietainā rītā. Parks ļoti skaists un iekopts, vienīgi salīdzinoši mazā platībā. Lai izskrietu 5 km distanci, nācās veikt 3 apļus apkārt parkam pa asfaltētajiem celiņiem, pie kuriem nu jau sāku pierast. Startēju kā ierasts pēdējais, un ļoti strauji uzņēmu savu tempu, kurš bija patīkami ripinošs. Un diez gan fiksi pirmajā aplī tiku līdz skrējējiem, kuri skrēja manā tempā. Sajūtas bija labas un baigi necentos spiest ātrāk. Skrienot pulkstenī neskatos, skrienu pēc izjūtām, un nezin kāpēc šorīt šķita ka skrienu ātrāk nekā citas nedēļas. Diemžēl šīs sajūtas bija mānīgas. Papētot endomondo grafiku, redzams ka visu distanci esmu skrējis savā komforta ātrumā - 5:30 min/km (vienīgi 4. km uznāca mazs plīsiens). Atskatoties uz pāris mēnešiem senākiem skrējieniem, kad piecīti skrēju ap 24-25 minūtēs, jāsecina, ka tempu vajag uzņemt jau 1. km, ja negribu ieciklēties uz 28 minūtēm. Grūti gan no pēdējās pozīcijas uzņemt ātrumu kas būtu ap 5 min/km, jo apdzīšanas manevrus uz šaurajiem celiņiem nav nemaz tik vienkārši veikt, bet nu nākamreiz paeksperimentēšu, kā ir iesākt mazliet agresīvāk skrējienu. Šorīt visu distanci noskrēju kopā ar kādu dāmu, kuras temps man šķita ļoti pieņemams un patīkams, droši vien tāpēc arī nesanāca uzskriet ātrāk. Mana plīsiena laikā gan viņa aizmuka no manis, bet kopumā skrējiens pa lietu bija ļoti atspirdzinošs, pēc vakar vakara ciemošanās un vīnu degustēšanas pie Briežu ģimenes. Pati trase arī bija patīkama, jo tikpat kā līdzena, vien ar ļoti lēzenu kāpumu apļa beigās, kas kompensējās ar tik pat lēzenu noskrējienu apļa vidū. Arī pie apļošanas nu jau sāku pierast, jo būtībā Conkers un Kingsbury parkrun ir vienīgie kur piecītis ir jāskrien vienā aplī. Piekasīšos pie asfalta un lietus, tāpēc 8 punkti no 10 :) Rezultāts šoreiz 28:21 un 96. vieta no 147 skrējējiem. 8/10
Šajā rītā atkal mainīju virzienu no mājām un devos uz Nottingham pusi, uz Colwick parkrun. Vārds Colwick jau bija kaut kur dzirdēts, un aizbraucot galapunktā, beidzot atcerējos. Otrpus zirgu hipodroma racecourse aplim biju piedalījies orientēšanās sacensībās Colwick Woods. Parkrun distance gan nebija pa šo meža kalna nogāzi, bet gan tuvāk ūdeņiem - upes ielokā starp ezeriem un jahtu piestātni. Kā jau iepriekš minēju, šorīt biju nolēmis uzskriet mazliet ātrāk. Tā kā vakar vakarā nekādu tusiņu nebija (mīļotā bez manis pa darba balli ballējās), tad šorīt ar veselību viss bija kārtībā. Startā manāms ka dalībnieku te daudz (vairāk kā 200) un starta taciņa ir ļoti šaura, tāpēc ar ātruma uzņemšanu no beigām būs visai grūti. Pirmo kilometru šķiet noskrēju gandrīz tikai pa zāli, jo jāapdzen bija ļoti daudz, iespējams kādus 100 skrējējus viena kilometra laikā apdzinu. Pēc tam jau klājās daudz vieglāk un centos tādā pašā tempā turēt līdz pat finišam. Finišā izrādījās ka piecīti esmu noripojis atkal jau savā, pēdējā laikā, ierastajā tempā - 5:30 min/km, kaut gan pašam šķita ka skrienu ātrāk. Tas maldīgais priekšstats par manu ātrumu, iespējams rodas no tā, ka pēc starta apdzenu krietni lēnākus skrējējus un uz viņu fona pašam šķiet ka skrienu ap 5 min/km. Vajadzēs kādreiz pamēģināt atkal startēt no pūļa priekšgala, kopā ar sava tempa skrējējiem, lai redzētu, varu vai nevaru vēl paskriet ap 5 min/km. Bet ja godīgi, šobrīd nemaz ātrāk par tām 5:30 min/km paskriet nevaru, jo ir ļoti daudz faktoru, kas to manu rezultātu padara par 4 minūtēm sliktāku nekā pirms pusgada. Pirmkārt jau tas ir svars, ne katrs ar šiem 100 kg varētu noskriet 5 kilometrus. Otrkārt - labās kājas potīte, lai kā es gribētu tādā skaistā solī skriet, tas atspēriens ar labo kāju man pēc šīs pēdējās traumas sanāk tāds ļoti samocīts. Var teikt, es skrienu klibodams. Bet nu kamēr vēl abas kājas funkcionē, tikmēr skriešu. Un vēl divi faktori, kas iespējams ietekmē rezultātu - 1) kamera uz galvas, kas tomēr ir tāds mazs apgrūtinājums (nākas mazliet vairāk svīst ar cepuri galvā), 2) skriešana deviņos no rīta nav tik moža kā gribētos, jo ja braucu uz šādiem tālajiem parkrun skrējieniem, tad vismaz septiņos ir jāceļas. Vēl kā piekto faktoru varētu minēt startēšanu no pašām beigām, bet tas ir savā veidā ļoti interesanti. Vispirms nofilmēt starta brīdi un pēc tam mēģināt noķert pēc iespējas vairāk skrējējus. Vēl jau kaut kur iekšā sēž tas sportiskais azarts, ka gribētos skriet ātrāk un izskriet krietni ātrāku rezultātu, bet ja nevarēšu kādu no pirmajiem diviem faktoriem izmainīt (tos pārējos 3 faktorus nemaz nedomāju mainīt), tad arī nemaz neiespringšu atgriezties pie veco rezultātu tempa ap 5 min/km. Es laikam esmu vairāk skriešanas baudītājs nevis skrējējs (angliski tas būtu RUNNING nevis RACING), un arī šorīt pilnībā izbaudīju šo parkrun skrējienu. Trase bija vienkārši ideāla, man kā orientieristam (vai izbijušam?) patika katrs noskrietais metrs te. Ļoti patīk skriet gar ūdeņiem, un šeit apskrējām veselus divus ezerus. Taciņu pamatne bija grants un šur tur dubļi pēc lietus, viens posms gan sanāca pa asfaltu, bet tas sīkums. Man šādos ''apvidos'' pa meža takām daudz labāk patīk skriet nekā iekoptajos pilsētas parkos. Un vēl viens pluss - bez bremzējošiem kāpumiem. Te bez domāšanas desmitnieks šim parkrun. Rezultāts 28:35 un 125. vieta no 240 dalībniekiem. 10/10
tāda uz šo brīdi izskatās mana parkrun karte
Šobrīd esmu piedalījies 12 dažādos parkrun skrējienos (divos bez kameras), bet kopumā esmu 42 reizes sestdienā deviņos no rīta stājies uz starta līnijas 5 km skrējienam. Tā kā esmu izlēmis katru sestdienu piedalīties kādā citā parkrun skrējienā, tad drīz nāksies sākt plānot tālākus izbraucienus, jo savā reģionā esmu piedalījies gandrīz visos parkrun. Vēl atlicis viens Nottingham pilsētā un divi Birmingham pilsētā. Tāpēc jau sākot ar jūniju došos vismaz vienreiz mēnesī uz pavisam tālu parkrun. Jūnijā iespējams piedalīšos kādā no Londonas parkrun skrējieniem. Esmu iekļāvies parkrun tūristu grupā, kuri ceļo pa visu Angliju, lai sestdienas rītā noskrietu piecīti kādā citā parkā. Šis hobijs ļoti labi man ir aizstājis orientēšanās sportu, pie kura šad tad noteikti atgriezīšos.
Tālāk jādodas pastaigā pa Dewsbury, jāapskatās kas izmainījies pilsētā (McDonalds restorānu aizvēruši :) ), un pēc tam jāaizbrauc uz Leeds pilsētu, kur vienmēr ir patīkami atgriezties. Un ceļojums jānoslēdz latviešu klubā/bārā Bradford pilsētā. Rītdien, manā šā brīža dzīvesvietā, Burton pilsētā notiks 10 mile (10 jūdžu nevis kilometru) skrējiens, kurā gan laikam nepiedalīšos, jo tik garai distancei (16 km) galīgi neesmu gatavs, bet kā skatītājs noteikti tur būšu.
Šorīt vispār bija plāns doties uz Birmingham pilsētas galveno parkrun skrējienu, bet tā kā nu jau vairākas dienas lija lietus, tad bija jāizvēlas kāds no parkrun, uz kuru varētu doties ar mašīnu. Ceļojumu uz Birmingham centru ar vilcienu un riteni atstāšu saulainākam rītam. Šorīt izvēle krita par labu vienai no Birmingham priekšpilsētām - Wolverhampton. Šorīt ne tikai lija lietus, bet bija arī samērā drēgns, bet tas jau neatturēs īstus skriešanas entuziastus no sestdienas rīta skrējiena. Sen nebija nācies veikt parkrun skrējienu pa lietu (kaut kad baigi sen ir skriets Conkers parkrun pa kārtīgu lietu un pat pa sniegu). Pirms starta iesildoties, jutu ka sajūtas ir tīri labas, tāpēc bija doma paskriet mazliet ātrāk par nu jau ierastajām 28 minūtēm. Šis parkrun nav viens no masveidīgākajiem reģionā, bet tāpat stabili vairāk kā 100 skrējēju arī lietainā rītā. Parks ļoti skaists un iekopts, vienīgi salīdzinoši mazā platībā. Lai izskrietu 5 km distanci, nācās veikt 3 apļus apkārt parkam pa asfaltētajiem celiņiem, pie kuriem nu jau sāku pierast. Startēju kā ierasts pēdējais, un ļoti strauji uzņēmu savu tempu, kurš bija patīkami ripinošs. Un diez gan fiksi pirmajā aplī tiku līdz skrējējiem, kuri skrēja manā tempā. Sajūtas bija labas un baigi necentos spiest ātrāk. Skrienot pulkstenī neskatos, skrienu pēc izjūtām, un nezin kāpēc šorīt šķita ka skrienu ātrāk nekā citas nedēļas. Diemžēl šīs sajūtas bija mānīgas. Papētot endomondo grafiku, redzams ka visu distanci esmu skrējis savā komforta ātrumā - 5:30 min/km (vienīgi 4. km uznāca mazs plīsiens). Atskatoties uz pāris mēnešiem senākiem skrējieniem, kad piecīti skrēju ap 24-25 minūtēs, jāsecina, ka tempu vajag uzņemt jau 1. km, ja negribu ieciklēties uz 28 minūtēm. Grūti gan no pēdējās pozīcijas uzņemt ātrumu kas būtu ap 5 min/km, jo apdzīšanas manevrus uz šaurajiem celiņiem nav nemaz tik vienkārši veikt, bet nu nākamreiz paeksperimentēšu, kā ir iesākt mazliet agresīvāk skrējienu. Šorīt visu distanci noskrēju kopā ar kādu dāmu, kuras temps man šķita ļoti pieņemams un patīkams, droši vien tāpēc arī nesanāca uzskriet ātrāk. Mana plīsiena laikā gan viņa aizmuka no manis, bet kopumā skrējiens pa lietu bija ļoti atspirdzinošs, pēc vakar vakara ciemošanās un vīnu degustēšanas pie Briežu ģimenes. Pati trase arī bija patīkama, jo tikpat kā līdzena, vien ar ļoti lēzenu kāpumu apļa beigās, kas kompensējās ar tik pat lēzenu noskrējienu apļa vidū. Arī pie apļošanas nu jau sāku pierast, jo būtībā Conkers un Kingsbury parkrun ir vienīgie kur piecītis ir jāskrien vienā aplī. Piekasīšos pie asfalta un lietus, tāpēc 8 punkti no 10 :) Rezultāts šoreiz 28:21 un 96. vieta no 147 skrējējiem. 8/10
Šajā rītā atkal mainīju virzienu no mājām un devos uz Nottingham pusi, uz Colwick parkrun. Vārds Colwick jau bija kaut kur dzirdēts, un aizbraucot galapunktā, beidzot atcerējos. Otrpus zirgu hipodroma racecourse aplim biju piedalījies orientēšanās sacensībās Colwick Woods. Parkrun distance gan nebija pa šo meža kalna nogāzi, bet gan tuvāk ūdeņiem - upes ielokā starp ezeriem un jahtu piestātni. Kā jau iepriekš minēju, šorīt biju nolēmis uzskriet mazliet ātrāk. Tā kā vakar vakarā nekādu tusiņu nebija (mīļotā bez manis pa darba balli ballējās), tad šorīt ar veselību viss bija kārtībā. Startā manāms ka dalībnieku te daudz (vairāk kā 200) un starta taciņa ir ļoti šaura, tāpēc ar ātruma uzņemšanu no beigām būs visai grūti. Pirmo kilometru šķiet noskrēju gandrīz tikai pa zāli, jo jāapdzen bija ļoti daudz, iespējams kādus 100 skrējējus viena kilometra laikā apdzinu. Pēc tam jau klājās daudz vieglāk un centos tādā pašā tempā turēt līdz pat finišam. Finišā izrādījās ka piecīti esmu noripojis atkal jau savā, pēdējā laikā, ierastajā tempā - 5:30 min/km, kaut gan pašam šķita ka skrienu ātrāk. Tas maldīgais priekšstats par manu ātrumu, iespējams rodas no tā, ka pēc starta apdzenu krietni lēnākus skrējējus un uz viņu fona pašam šķiet ka skrienu ap 5 min/km. Vajadzēs kādreiz pamēģināt atkal startēt no pūļa priekšgala, kopā ar sava tempa skrējējiem, lai redzētu, varu vai nevaru vēl paskriet ap 5 min/km. Bet ja godīgi, šobrīd nemaz ātrāk par tām 5:30 min/km paskriet nevaru, jo ir ļoti daudz faktoru, kas to manu rezultātu padara par 4 minūtēm sliktāku nekā pirms pusgada. Pirmkārt jau tas ir svars, ne katrs ar šiem 100 kg varētu noskriet 5 kilometrus. Otrkārt - labās kājas potīte, lai kā es gribētu tādā skaistā solī skriet, tas atspēriens ar labo kāju man pēc šīs pēdējās traumas sanāk tāds ļoti samocīts. Var teikt, es skrienu klibodams. Bet nu kamēr vēl abas kājas funkcionē, tikmēr skriešu. Un vēl divi faktori, kas iespējams ietekmē rezultātu - 1) kamera uz galvas, kas tomēr ir tāds mazs apgrūtinājums (nākas mazliet vairāk svīst ar cepuri galvā), 2) skriešana deviņos no rīta nav tik moža kā gribētos, jo ja braucu uz šādiem tālajiem parkrun skrējieniem, tad vismaz septiņos ir jāceļas. Vēl kā piekto faktoru varētu minēt startēšanu no pašām beigām, bet tas ir savā veidā ļoti interesanti. Vispirms nofilmēt starta brīdi un pēc tam mēģināt noķert pēc iespējas vairāk skrējējus. Vēl jau kaut kur iekšā sēž tas sportiskais azarts, ka gribētos skriet ātrāk un izskriet krietni ātrāku rezultātu, bet ja nevarēšu kādu no pirmajiem diviem faktoriem izmainīt (tos pārējos 3 faktorus nemaz nedomāju mainīt), tad arī nemaz neiespringšu atgriezties pie veco rezultātu tempa ap 5 min/km. Es laikam esmu vairāk skriešanas baudītājs nevis skrējējs (angliski tas būtu RUNNING nevis RACING), un arī šorīt pilnībā izbaudīju šo parkrun skrējienu. Trase bija vienkārši ideāla, man kā orientieristam (vai izbijušam?) patika katrs noskrietais metrs te. Ļoti patīk skriet gar ūdeņiem, un šeit apskrējām veselus divus ezerus. Taciņu pamatne bija grants un šur tur dubļi pēc lietus, viens posms gan sanāca pa asfaltu, bet tas sīkums. Man šādos ''apvidos'' pa meža takām daudz labāk patīk skriet nekā iekoptajos pilsētas parkos. Un vēl viens pluss - bez bremzējošiem kāpumiem. Te bez domāšanas desmitnieks šim parkrun. Rezultāts 28:35 un 125. vieta no 240 dalībniekiem. 10/10
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru