Sestdienas rīta plānā ir startēt kādā no 5 km parkrun skrējieniem, bet šorīt šo tradīciju upurēju orientēšanās sportam. Ne jau tāpēc ka esmu nolēmis atgriezties starp orientieristiem, bet gan tāpēc ka ir nelielas bažas par tehnisko izpildījumu
Kāpas laikā, jo mežā orientējies praktiski neesmu no februāra vidus
Spānijas mežos. Ak jā, aprīļa sākumā vēl pamīciju dubļus vienā no
Leicester mežiem. Tātad 3 mēnešus neesmu bijis mežā! Ja Open100 grupā gribu atrādīties no labākās puses, tad būtu baigi vēlams kāds meža treniņš pirms šī svētku pasākuma. Paskriet jau es varu savā svara kategorijā, bet par orientēšanās prasmēm ir neliels uztraukums. Tāpēc šorīt nolēmu piedalīties orientēšanās sacensībās vienā no Derby parkiem. Sacensībām skanīgs nosaukumus - Derbyshire Schools Championships, tamdēļ cerēju ka apvidus arī būs pietiekami interesants, jo šajā parkā nekad nebiju bijis. Man šorīt parkrun tūrisms uz kādu citu pilsētu izpalika, bet sestdienas rīts bez parkrun man vairs nav iedomājams, tāpēc atgriezos uz savu ''mājas''
Conkers parkrun, kur atkal uzņēmos vienu no brīvprātīgā tiesneša pienākumiem - ''tail runner''. Viegla rīta pastaiga/lēns skrējiens bija kā laba iesildīšanās pirms o-mača. Saganījis atpakaļ visus skrējējus no 5 km parkrun skrējiena, sēdos mašīnā un pa taisno braucu uz Derby. Diemžēl orientēšanās sports starp skolēniem šajā reģionā nav diez ko populārs. Jauniešu ļoti maz, varbūt laika apstākļi nobiedēja, jo šorīt pērkons ducināja, un jūtams ka lietusgāzes arī tuvojas. Pieteicu dalību garākajā jauniešiem piedāvātajā 4.1 km distancē. Iesildīties pirms starta nevajadzēja, jo kājas jau biju ievingrinājis pirms stundas 5 km pārgājienā, varbūt nedaudz tik jāpastaipās. Dodoties uz startu, sāka pilēt arī pirmās lietus lāses, kas nozīmē ka skriet sanāks lietū. Jau ejot uz startu, novērtēju parka apkārtni - meža daļas te ļoti minimālas, un startā tiekot pie kartes, biju pavisam vīlies. Kartē figurēja dzeltenā krāsa, tas nozīmē ka nekāds meža treniņš man te nesanāks. Nu neko, kartes lasīšanas treniņš jau arī nenāks par sliktu, kaut gan nekāda lielā kartes lasīšana jau arī te nesanāca. Karte un distance tik vienkārša, ka gandrīz nav pat vērts izanalizēt notikumus distancē. Bet nu pāris teikumi jau jāuzraksta par distanci. Karte nav pats svaigākais zīmējums, tāpēc uz 1. kp pat sanāca tā kārtīgi lasīt karti. Taciņa gar bērnu spēļu laukumu bija asfaltēta nevis kā kartē zīmēta, un krūmu puduri punkta rajonā bija pavisam savādāki, bet nu punktu paņēmu tīri uz izjūtām. Jāpiebilst ka šajā ''sētas mačā'' skrēju bez kameras, un labi ka tā, jo distance nebija video cienīga :) Uz 2. un 3. kp jāizvēlas ģeometriski īsākie apkārtvarianti. Uz 4. kp pārskrējiens, uz 5. kp apskrējiens ap ezeru, bet uz 6. kp mazliet notizlojos. Nebiju pārliecināts vai tam aizliegti zaļajam var skriet cauri, tāpēc apskrēju apkārt, kaut gan tur mierīgi varēja skriet pa taisno, kas redzams arī
splitos (1 minūti zaudēju šādā etapā). Uz 7. kp pāri zāles tenisa laukumiem. Zinu ka
Wimbledonā spēlē tenisu uz zāles laukumiem, bet dabā pirmo reizi redzēju šādus laukumus, būs kādreiz ar Klāvu jāatbrauc uzspēlēt tenisu te, lai redzētu kādas ir bumbiņas trajektorijas uz šāda laukuma. Uz 8. kp savukārt pāri golfa laukumam. Interesants parks, bet ne no orientēšanās viedokļa! Uz 9. kp atkal maza saskarsme ar kartes neprecizitāti (gadu laikā taciņas iemin savādāk un krūmainās pļavas aizaug). Uz 10. kp bija doma skriet pa meža taciņām, bet redzot ka pa priekšu skrienošie orientieristi izceļas ārā uz lielās ielas (kura it kā ir aizliegta skriešanai), arī es sekoju viņiem. Pirms punkta abus panācu, meitene vēl paprasīja lai parādot kur atrodamies :) bet veterānu apskrēju nākamajā etapā uz 11. kp. Lietainā laikā nav patīkami līst cauri krūmiem, bet savādāk diemžēl uz 11. kp nevarēja nokļūt. Uz mirkli sajutos kā jaunībā Brantos :) lietū un džungļos. Pie 11. kp orientēšanās arī beidzās, īstenībā tā kārtīgi viņa nemaz nebija arī sākusies :) jo pēdējie etapi pat skolas bērniem šķistu smieklīgi. Ceļā šķēršļu nekādu, tik skrien pa līniju. 12. 13. un 14. kp izskrēju cauri bez aizķeršanās, bet uz pēdējo 15. kp kaut kā aizvilku pa labi, nenoturoties uz līnijas. Arī posms uz finišu tāds neizteiksmīgs manā izpildījumā, izskrienot cauri bānīša stacijai. Nez vai parkrun piecītis kaut ko iespaidoja, bet šorīt jutos ļoti smagnējs, jo kaut arī distance nebija no interesantākajām, arī pašu skrējienu īpaši neizbaudīju. Rezultāts 33:43 un 4. vieta no 17 dalībniekiem. Ja tagad būtu jāizvēlas, kur šorīt doties, tad viennozīmīgi ka labāk būtu veicis pilnvērtīgu parkrun skrējienu, nevis skrējis šādu o-distanci, jo orientēties diemžēl te nesanāca. Pirms Kāpas ļoti ļoti vajag kādu meža treniņu, tikai nav ne jausmas kur tādu dabūt. Izskatās ka Anglijā nav nekādu variantu, jāapsver iespēja pēc Jāņiem apmeklēt
Magnētu, lai Kāpā nav ragi dūņās.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru