 |
| reģionālo klubu teltis un karogi |
Kompasa Kausa kvalifikācijas sacensības, kur reģionālie orientēšanās klubi sacenšās par iespēju tikt uz finālu rudenī. No katra reģiona tikai viens klubs tiek uz visas Anglijas finālu. Manam DVO klubam šogad jāsacenšas ar NOC, LEI, OD, WCH un HOC klubu orientieristiem. Katras distances labākie 25 orientieristi nopelna punktus savam klubam, un tad saskaitot kopā punktus, nosaka stiprāko klubu. Man kā M35 veterānam, protams, jāskrien garākā Brown distance. Tā īpaši šīm sacensībām nebiju gatavojies, cerēju iztikt ar februārī uzkrāto kilometrāžu, bet tomēr tik garai un grūtai distancei nebiju gatavs. Šajos Cannock Chase mežos nu jau esmu skrējis neskaitāmas reizes, un tieši šajā kartē un apvidū skrēju pirms gada
Midlands Championships sacensībās. Tā ka apvidus zināms, un ļoti labi zināju cik milzīgas reljefa formas sagaidāmas. Būtībā te arī varētu beigt šo rakstu, jo notikumus distancē nemaz negribas komentēt. Šī distance pamatīgi iedragāja manu pašcieņu. Fiziski nebiju gatavs tik grūtam pārbaudījumam. Pāris rindiņas jau tomēr jāuzraksta. Interesanti, ka man šoreiz bija ielozēta
pirmā starta minūte, laikam jau zināja ka distancē pavadīšu ļoti ilgu laiku :) Iesildoties starp klubu teltīm, jutos labi un pilns ar cīņassparu. Distance būs gara, bet sabalansējot spēkus, cerīgi pieveicama. Diemžēl pamatīgi sevi izsitu no sliedēm jau uz 1. kp! Kartes mērogs 1:15000, un rēķinoties ar to, ka attālumu uzreiz varu neizjust, uz 1. kp devos tā rezervēti.
 |
kļūda uz 1. kp un
īsie reljefa etapi |
Kļūda jau laikam radās no tā, ka neizpratu punkta leģendu uz paugura deguna. Izrādījās punkts atrodas pašā augšā pauguram, bet es šim pauguram pagāju garām gar malu. Divas ar pusi minūtes atstātas jau pašā distances sākumā. Nav tas labākais stils kā iesākt distanci. Nākamie etapi īsi, pa kalna nogāzes ielokiem. Skrēju apdomīgi un punktus nāca pārliecinoši pretim. Uz 6. kp varbūt ka lieki pārcēlu lielo kalna grēdu, bet arī šajā punktā nonācu precīzi. Etaps uz 7. kp viens no garākajiem distancē (~1 km), bet ar ļoti labu ceļa variantu, tā ka atliks tik skriet. Neilgi pēc 6. kp mani apdzina mans kluba biedrs Chris, kurš bija mani panācis par 8 minūtēm. Mums tie tempi bija ļoti atšķirīgi, tāpēc nebija nekādu variantu iesēsties astē, bet tieši Chris varu vainot pie milzīgās kļūdas uz 7. kp. Ceļu krustcelēs tālumā vēl redzēju kluba biedra muguru, tāpēc droši sekoju pa viņa pēdām pa taisnvirziena ceļu. Bet izrādījās, ka viņš bija aizskrējis pa nepareizo ceļu, tā aizvelkot arī mani kļūdā. Skrienot pa ceļu, jutu ka fiziski nāk jau plīsiens virsū, jo tas kalns uz 6. kp mazliet vairāk spēkus bija atņēmis, bet centos turēt uzņemto tempu. Nākamajā ceļu krustojumā, tīri pēc kartes, novirzīju sevi uz nākamā ceļa, jo nebija pat nojauta ka esmu pavisam citā vietā, nevis tur kur biju iedomājies būt. Arī kompasam, protams, šādā ceļa variantā nesekoju līdzi. Un tikai nonākot nākamajā ceļu krustojumā, sapratu ka kaut kas neiet kopā, jo nu jau it kā vajadzēja man būt punkta rajonā. Apstājos un ilgi nevarēju saprast, kur tad es īsti esmu nonācis. Lēnām pēc kompasa centos sevi novirzīt uz punkta pusi, bet joprojām nebija skaidrs kur esmu. Laižoties pa kalna ceļu lejā, beidzot atradu sevi kartē! Izrādās es visu šo laiku no pirmajā ceļu krustcelēm biju skrējis arvien tālāk prom no 7. kp, un tagad biju nonācis 12. kp rajonā.
 |
| murgainā kļūda uz 7. kp |
Tik milzīgu kļūda pat murgos nav rādījusies :) Etapa garumu biju divkāršojis un zaudējis 7:30 minūtes tik elementārā etapā, vienkārši krustcelēs aizskrienot pa nepareizo ceļu. Lieki piebilst, ka motivācija šajā brīdī bija papēžos. Motivācijas nav, fiziski arī grūti, nākamie divi punkti zaļajos, bet jāsaņemas un jācīnās. Uz 8. kp ne tas labākais variants, jo sanāca līst cauri zaļajam kalnā, bet tajā brīdī neko labāku nespēju izdomāt. Uz 9. un 10. kp cīņasspars vēl bija, vienīgi jutu ka kartes mērogā ir brāķis, jo attālumi šķita pārāk mazi no ceļiem iekšā uz punktu. Īstenībā jau distances sākumā šķita ka mērogs īsti neatbilst. Izskatās ka kartes malas ir vai nu pastiepuši vai saspieduši, tā lai karte smuki uziet uz A4 lapas. Bet pie kļūdām šīs mēroga maiņas nenoveda, jo reljefs, ceļi un orientieri bija precīzi uzzīmēti. Arī uz 11. kp jācīnās cauri zaļajam (mazajām priedītēm un eglēm), un te sāka parādīties pirmās īstās problēmas ar kājām. Jutu ka kājas tā kā tirpst, it sevišķi pēdas, paskriet praktiski vairs nevarēju. Etaps uz 12. kp pret kalnu, lēnām uzsoļoju augšā un pie punkta izrāvu enerģijas želeju. Distance aptuveni pusē, tāpēc cerēju ka želeja iedos vēlamo efektu. Diemžēl etaps uz 13. kp pa izteiksmīgi lielām reljefa formām, un no želejas nebija nekādas jēgas. Kājas bija pilnībā atteikušās strādāt. Ir tas slavenais teiciens - sliktam baletdejotājam pat olas traucē :) Manā gadījumā šo teicienu varētu pārfrāzēt - sliktam skrējējam pat apavi traucē! Iespējams ka mani lētie Adidas trail apavi nav gluži piemēroti meža distancēm, un ļoti iespējams ka apavu šņores biju sasējis pa ciešu, jo citu izskaidrojumu pēdu tirpšanai nevarēju atrast. Atsēju šņores mazliet vaļīgāk, un palika jūtami vieglāk kājām, bet stīvums vairs nekur nepazuda. Tas kalns pirms 13. kp bija tik brutāls, ka es vienkārši padevos. Paskriet nevarēju, motivāciju biju atstājis pie 7. kp, neredzēju vairs nekādu jēgu vēl sevi mocīt. Izstāties būtu stulbi, tāpēc distances otro daļu vienkārši nogāju ar smagām kājām un pārdomām par to vai man vajag sevi mocīt šādās fiziski grūtās distancēs, jo pierādīt man nevienam neko nevajag, ja nu vienīgi pašam sev, ka es vēl varu paskriet, un kājas jau tomēr jāsaudzē, jo ikdienā noderēs. Tā nu domājot par dzīvi un cīnoties ar stīvajām kājām, virzījos uz finiša pusi. Šur tur paskrēju lēnā riksītī, šur tur ieskatījos kartē, bet punktus ņēmu precīzi. Vienīgi pie 19. kp caur krūmiem aizlīdu mazliet šķērsām.
Finišu sasniedzu pēc 2:07:12 un loģiski ka negribēju nevienu ne redzēt, ne runāties ar kādu. Mašīnā iekšā un prom uz mājām. Tāda īsta izskaidrojuma man nav, kāpēc tik ļoti fiziski noplīsu, laikam jau vainīgi tomēr tie kalni, jo sen nebiju izbaudījis tādus kārtīgus kāpumus. Kaut kā man katru gadu neiet tieši šajās Kopmasa Kausa sacīkstēs. Ja 2009. gada
kvalifikācijā Leeds un
finālā Peterborough nostartēju salīdzinoši veiksmīgi (vēl bija jaunības spēks kaulos), tad 2010. gada
finālā Sheffield cīnījos ar traumu, 2011. gada
kvalifikācija Northallerton bija fiziski smaga un
fināls Sheffield vēl kalnaināks, 2012. gada
kvalifikācijā York dēļ kājas traumas piedalījos kā fotogrāfs, 2013. gada
kvalifikācijā Peterborough gan noskrēju tehniski labi, jo tur nebija kalnu, bet 2014. gadā izlaidu dēļ izlauztās potītes, un 2015. gadā
kvalifikācijā Nottingham atkal vairāk cīnījos ar kājas traumu nekā distanci. Šīs distances priekš manis ir krietni par garu un fiziski grūtas, un ar traumētām kājām smagi ir klājies. Tāpēc kopš rītdienas esmu apņēmies mainīt kaut ko sevī, jo skriet vēl gribas. Iespējams, pie manām daudzajām traumām ir vainojams mans lielais svars!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru