Rudens nozīmīgākās sacensības klāt! East Midland Championships jeb kā es saku - Vidzemes Čempionāts. Tā īpaši jau negatavojos viņām, bet kaut kā sevi mēģināju noskaņot, ka te nu būs jāpieiet tā nopietnāk šim pasākumam, lai nav tāds kā iknedēļas uzskrējiens kādās no mazajām sacensībām. Ja mentāli nebija nekādu problēmu, tad ar fizisko formu gan tā pašvakāk. Sāpes no traumētajām vietām kājās kaut kā šoruden galīgi negrib atkāpties, tāpēc tādu īstu tempa skrējienu pat neatceros kad būtu veicis. Vienkārši skrienu savā komforta zonā, kaut gan pats jūtu ka tas ir šausmīgi lēnu. Varbūt vecs palieku :) Kājās šorīt diemžēl svaiguma nav, jo mazliet jau biju izskrējies gan trešdienas
nakts sprintos, gan arī vakar
urban distancē mazliet jau tomēr kājas piedzinu, lai vai kā taupītos. Sacensību centrs iekārtots Conkers atpūtas centrā, kur ik pa laikam sestdienas rītos piedalos
5 km parkrun skrējienos. Arī distances apvidus jau zināms, jo pagājušogad šeit risinājās
Midland Night Championships, kurš atmiņā palicis kā viens no labākajiem nakts reisiem (es pat teiktu labākais manā izpildījumā) un arī nākamajā dienā vēlreiz iepazinu šo apvidu
vidējā distancē. Apvidus ir tīri interesants un labs, tikai ar vienu lielu bet... ja pirms tam nav lijis lietus, jo tad visas takas pārvēršas slidenās dubļu silēs un pļavas un jaunaudžu meža pamatne pārtop vienā lielā purvā. Diemžēl nu jau vairākas dienas no vietas ir lijis, tā ka nekāds jauks skrējiens nesanāks, būs smagi jācīnās. Pirms starta mēģināju tā sparīgāk iesildīties, jo laiks drēgns un jāmēģina vairāk ielocīt kājas, lai jau no paša sākuma var kārtīgi kurināt cauri muklājiem. Viegluma nav, bet paskriet varēšu, tikai cik tālu :) Startēju M21S grupā, kurā gan esam tikai 2 dalībnieki!!! bet nu tā jau pierasta lieta, ka divdesmitvieninieku te nav, jo elitē (M21L) arī startēja tikai 7 dalībnieki, bet dāmām... tikai VIENA dalībniece :) Nav ne jausmas cik tas otrs konkurents man stiprs, es vairāk centīšos rezultātos skrieties ar veterāniem ar kuriem sakrīt Blue distance. Uzsāku visai sparīgi un jau pie 1. kp biju redzamības attālumā no priekšā startējušā veterāna, uz 2. kp arī viņu panācu. Paskriet pa pielijušo pļavu varu diezgan labi, redzēs kāda situācija ir mežā. Uz 3. kp veterānu atstāju aiz sevis un uz punktu mežā izvēlos doties no kreisās puses, iespējams ka mazliet lielāks līkums, bet punktu var redzēt jau pa gabalu. 4. kp dzeltenā ceļa variants, bet uz 5. kp ir divas iespējas, vai nu turpināt skriet apkārt pa pļavveidīgo dzelteno taku, vai doties pa taisno caur mežu. Meža pamatne ir ļoti ciņaina, kā kurmja rakumi, jāskatās katru soli kur liec, un protams šur tur arī rozes pa vidam. Nolemju neriskēt lēkāt un mežģīties pa tiem ciņiem, došos apkārt un ar drošu piesaisti punktā iekšā. Līkums sanāk baigais, bet punktā nonāku pārliecinoši. Uz 6. kp tieši tāda pat situācija - pa taisno vai apkārt. Šķita ka iepriekšējo etapu esmu veicis pārāk ilgi, tāpēc šo etapu uz 6. kp izlēmu ņemt pa taisno. Kļūda! Paskriet vispār nevarēju pa to... ne ta purvs, ne ta mežs. Šajos abos etapos līderiem pazaudēju kopā gandrīz 4 minūtes. Uz ko? Uz neko. Uz kļūdainiem lēmumiem. Vajadzēja otrādāk, uz 5. kp pa taisno un uz 6. kp apkārt. Pie 6. kp pirmā kārtīgā izmīcīšanās pa dubļiem, kas gan spēkus vēl neatņēma, jo nākamie etapi man padevās tādi jaudīgi. Arī
splitos, etapi no 7. līdz 10. kp ir vieni no labākajiem.
Kaut arī visos šajos etapos liela daļa bija jāskrien pa taciņām, tomēr pirms punktiem bija ļoti precīzi jānoorientējas. 9. un 10. kp tādā normālā biezoknī. Skrienot uz 11. kp sāka parādīties pirmās noguruma pazīmes, un ja uz 12. kp vēl šķita ka šie etapi man būs atelpas brīži, tad garajā apkārtvariantā uz 13. kp sapratu, ka fiziski sāku plīst nost. Uz 13. kp nebija citu variantu kā tikai skriet apkārt pa taku, bet tā taka bija tāda dubļu vanna, ka spēka rezerves aizgāja vienā rāvienā. Kad sāk trūkt spēka, sāk pazust arī loģiskā domāšana, tāpēc uz 14. kp neko loģisku nespēju pieņemt, skrēju tik atpakaļ pa tiem pašiem dubļiem. Īstenībā neko loģiskāku jau tik stulbā (sveiciens plānotājam) etapā nevarēja izdomāt. Neticu ka kāds skrēja cauri zaļajam, varbūt varēja skriet arī pa labo pusi. Īsti nesaprotu priekš kam vispār bija jāskrien uz to 13. kp, kāda jēga šādiem turp atpakaļ etapiem, distances garumu taču var pastiept arī interesantākā veidā. Tas nu tā, pats galvenais tagad bija... kā pieveikt atlikušo distances daļu, jo etapā uz 15. kp es pilnībā izbeidzos. Jaudas nekādas. Kas pie vainas? Nu ne jau vakardienas skrējiens. Atbilde jāmeklē laikam tajā, ka visu nedēļu nodzīvoju ar apaukstēšanās pazīmēm, gan klepu, gan iesnām. Skrienot degunu šņaucu ik pēc pārsimts metriem, un laikam tur tad arī visas spēka rezerves būs aizgājušas :) Fiziski vari justies labi, bet tādam pusslimam tās darbaspējas ir ļoti ierobežotas. Apņēmība ir, jaudas nav. Labi ka ceļā uz 16. kp iekļuvu vairāku orientieristu vagonā, kas tad mani izvilka arī nākamos etapus līdz pat 20. kp. Skrēja viņi, orientējos es. Punkti pietiekami viltīgās vietās, lai vienatnē mierīgi aizietu kļūdā, kaut uz 10 sekundēm, bet tomēr. 16. un 19. kp sanāca tā uzmanīgāk paņemt, bet var teikt bez kļūdām. Etaps uz 6. kp mani bija tā sabaidījis, ka tagad krustojoties etapam uz 21. kp pa to pašu vietu, atkal izlēmu doties apkārt pa dzeltenajām takām. Kļūda vai nekļūda, grūti pateikt, bet tā kā normāli paskriet vairs nevarēju, tad iespējams ka ātrāk varbūt būtu aizklunkurējis arī pa taisno. Pie 20. kp aiz manis atzīmējās kāds orientierists dzeltenajā zebras formā (SYO klubam tādas esot), un pie 21. kp viņš jau bija priekšā man. Nepadevos un centos atlikušos etapus vismaz viņam noturēt līdzi. Uz 22. un 23. kp kaut cik vēl tas izdevās, bet arvien vairāk jūtot tuvojošos finišu, ļāvos pāriet pilnīgā pensionāra solī, un pēdējo 24. kp un finiša posmu atstrādāju pavisam lēnu. Šodien būs kauns rezultātos skatīties. Kopumā var teikt distanci veicu labi, varētu pat teikt bez kļūdām, vienīgi pāris etapos varēju izvēlēties labākus variantus, kur rupji rēķinot, kādas 3 minūtes pazaudēju (uz 5. 6. 15. un 21. kp), bet fiziski gan bija pilnīgā pakaļā. Kas tas ir ka nevaru ieiet normālā formā uz šādiem nozīmīgākiem mačiem! Laikam būs jāizbeidz izlikt sevi pa visādām mazajām sacīkstēm, ja gribas normāli uzkapāt šādos mačos. Fiziski neturu, bet orientēties tā patīk, ka diez vai šo apņēmību izdosies realizēt, un tāpat katru nedēļu braukšu uz kādu pasākumu, lai vai kādā formā būtu :) Šodien uzrādīju rezultātu 1:15:14 un ieņēmu... (jopcvai ku zemu) 24. vietu starp 58 dalībniekiem. Savam tiešajam konkurentam no M21S grupas zaudēju
14 minūtes, bet pavisam nepieņemami ir tas ka zaudēju vairākiem veterāniem, kurus jau nu būtu bijis jāapskrien. Cerams par šo neveiksmi atcerēšos pirms nākamajām nozīmīgākām sacensībām, kad skriešanas formu padzīšu uz augšu kādu laiciņu iepriekš nevis tajā pašā nedēļā un pat iepriekšējā dienā, un sacensību rītā nebūs sev jāpārmet ka kājās nav svaiguma.
Pagaidām gan tuvākā nākotnē nekā tāda nozīmīga nav. Protams ka no visas sirds skriešu nakts mačos, bet pārējie būs tikai tā - ''just for fun''. Februārī gan vajadzēs atrādīties no labākās puses, jo izskatās ka nu jau ceturto gadu pēc kārtas došos uz
siltajām zemēm.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru