Tā kā šobrīd ļoti esmu aizrāvies ar parkrun skrējieniem, ar šiem skrējieniem aizstājot orientēšanās sacensības, tad bija tikai loģiski, ka arī es piedalījos parkrun 10 gadu jubilejas skrējienā. Pats parkrun skrējienos sāku piedalīties pirms 3 gadiem, bet tikai šogad tā pa īstam esmu kļuvis par šo skrējienu fanu, katru sestdienas rītu dodoties uz kādu no šiem parkrun skrējieniem. Tātad pirms 10 gadiem vienā no Londonas parkiem - Bushy Park, sanāca kopā 13 domubiedri, kuri uz laiku noskrēja 5 km distanci apkārt parkam, un tā aizsākās šī parkrun skrējienu kustība. Nu jau praktiski katrā Anglijas pilsēta ir pa parkrun skrējienam (dažās pat vairāki). Arī starptautiski parkrun izplešas, jo parkrun skrējieni notiek Polijā, Dānijā, Krievijā, Austrālijā, Dienvidāfrikā, Īrijā, ASV un Jaunzēlandē. Ir izveidoti arī mazie (2 km) junior parkrun skrējieni svētdienas rītos. Ja pirms 10 gadiem parkrun skrējienu uzsāka tikai 13 skrējēji, tad šobrīd tie ir tūkstošiem skrējēju, var teikt, visā pasaulē. Ļoti liels prieks, ka arī es esmu iesaistījies šajos parkrun skrējienos, jo tas ir kā pozitīvs lādiņš nedēļas nogalei. Un nu jau vairs ne tikai pats skrienu, bet esmu iesaistījis savus darba kolēģus un draugus, kā arī svētdienas rītos ar mazajiem latviešu bērniem dodamies uz junior parkrun skrējieniem.
šie 13 skrējēji aizsāka parkrun
skrējienus pirms 10 gadiem
Es zināju ka Bushy parkrun bija pats pirmais un šobrīd vislielākais parkrun skrējiens Anglijā, tāpēc šajā Londonas parkā es būtu skrējis agri vai vēlu. Pirms aptuveni mēneša uzzināju ka šosestdien notiks īpašs 10 gadu jubilejas skrējiens, tāpēc nebija ne divu domu, ka 4. oktobrī būšu starp Bushy parkrun skrējējiem. Vispirms biju plānojis uz Londonu doties ar vilcienu un tad ar sabiedrisko transportu nokļūt līdz parkam, kurš ir diezgan tālu no Londonas centra. Nedēļas sākumā ieinteresēju darba kolēģus Klāvu un Didzi par šo skrējienu Londonā (viņus jau biju iesaistījis Darley parkrun), tāpēc ceļojuma plāns mainījās, un uz Londonu devāmies ar Klāva mašīnu. Londona ir 3 stundu braucienā no Burtonas, tāpēc jau puspiecos no rīta izbraucām, lai 9:00 stātos uz starta šim īpašajam skrējienam. Tik laicīgi izbraucām, rēķinoties ar ceļa remontiem, atpūtu pusceļā un stāvvietas meklējumiem parka tuvumā. Par laimi neviens ceļa remonts mums ceļā netrāpījās. Pusceļā uztaisījām kārtīgu brokastu pauzi vienā no lielceļu servisiem, izskrējām nelielu rīta rosmi pēc viena geocaching slēpņa un Bushy parkā nonācām ļoti laicīgi, dažas minūtes pēc astoņiem, tāpēc ar stāvvietas atrašanu parka centrālajā stāvlaukumā nebija problēmu.
1705 skrējēji startā
Iebraucot parkā, mūs sagaidīja neviens vien pārsteigums! Briežu tēviņi ar kupliem ragiem, stirnas un mazie bembiji brīvi pastaigājās savvaļā pa parka teritoriju un pat nāca uz ceļa. Kaut ko tādu nebijām gaidījuši ieraudzīt Londonā. Vēsturi šim parkam nezinu, bet iespējams te ir kaut kādi karalienes medību lauki, jo galveno parka ielu sauca Queens road un pašā parka vidū bija karalienes statuja. Noparkojuši mašīnu, aizgājām uztaisīt pāris selfijus ar briežiem, mierīgi saģērbāmies skriešanas drēbēs, uzsaucu čaļiem enerģijas želejas (kuras diez vai ko deva pēc tik gara brauciena), izstāvējām garo rindu uz tualetēm, un bijām gatavi skrējienam.
visi 13 pionieri arī pēc 10 gadiem
piedalījās jubilejas skrējienā
Skrējiena starts gan pamatīgi aizkavējās, jo bija jāsumina tie pirmie 13 skrējēji, kuri aizsāka šos parkrun skrējienus pirms 10 gadiem. Vēl vairākas apbalvošanas un uzrunas, un tikai tad visi sāka rosīties uz starta līniju. Dalībnieku ļoooti daudz, viennozīmīgi vairāk par tūkstoti (līdz šim man lielākais ir bijis Cannon Hill parkrun ar 458 dalībniekiem). Protams, ka šodien atkal skriešu ar kameru uz galvas, bet šoreiz ar Klāva GoPro 3, kura ir mazāka un vieglāka nekā mans GoPro 2 modelis. Biju jau domājis ka sanāks ilgi stāvēt, bet tikai aptuveni 1 minūti sanāca nostāvēt startā, filmējot kā visa dalībnieku masa dodas startā, jo starta zona bija pietiekami plata, lai visi varētu raiti iesākt skrējienu.
starta burzmā arī es
ar smaidiņu uz krekla
Kad vairs bija atlikuši tikai skrējēji ar bērnu ratiņiem, arī es varēju uzsākt šo īpašo skrējienu no astes gala. Sākās lielā apdzīšana un manevrēšana starp lēnākajiem skrējējiem. Vienu brīdi pat sajutos ka zirgu skriešanās sacensībās, jo 1. km bija pilnīgi taisnā posmā pa zālienu ar skrējējiem visās malās. Emocijas fantastiskas! Skrien visi - mazi un lieli, veci un jauni, tievi un resni, un es tam visam pa vidu. Pēc pirmā kilometra taisnes, nogriezāmies pa labi uz krietni šaurākas taciņas, uz kuras joprojām turpināju apdzīšanu, bet nu jau vairs ne tik raiti, jo vietas bija ļoti maz, un vairākas reizes nācās iesprūst aiz lēnākiem skrējējiem. Taciņas segums bija mans favorīts - grants, vienīgi zem šāda ''zirgu'' skrējiena ik pa laikam pacēlās acīmredzams putekļu mākonis. Kaut kur starp 2. un 3. kilometru, beidzot biju panācis sava tempa (5:30 min/km) skrējējus un nu varēju iekārtoties ritmiskam skrējienam bez liekām apdzīšanām.
briedis ganās pa finiša rajonu
Jāsaka gan, ka enerģijas diez cik nebija, tāpēc ik pa laikam nācās piespiest sevi neatkrist no skrējēju grupiņas, kurā turējos. Pirms pēdējā kilometra iedevu vairākus ''high five'' mazajiem līdzjutējiem un pēdējo kilometru uzsāku smaidīdams. Savu komforta tempu joprojām turēju, bet pēdējā kilometrā mani arvien vairāk sāka apdzīt citi skrējēji, kam es pretim īsti neko nevarēju likt, jo spēka nebija paātrināties pēdējā kilometrā, tikai pirms paša finiša mazliet pastiepu solīti. Kaut arī bija jūtams, ka tādas īstas enerģijas un spēka pēc tik tāla ceļa nav, tomēr izdevās ļoti vienmērīgs skrējiens, bez ierastajiem plīsieniem pēdējos kilometros.
pēdējie metri līdz finišam
Finišēju ar rezultātu 29:06 (mans tīrais laiks bija 28:21, tātad startā esmu stāvējis tikai 40 sekundes), kas mani ierindoja... 1208. vietā no 1705 dalībniekiem!!! Finišā dabūju nostāvēt vēl vismaz 10 minūtes, lai tā organizēti visus šos 1705 dalībniekus izlaistu cauri finiša koridorim un noskanētu viņu svītrkodus rezultātiem. Cepuri nost organizatoru priekšā, jo kaut arī burzma bija pamatīga, viss ritēja ļoti raiti un organizēti. Tad kad dalībnieku tūkstoši finišē maratonā vai pusmaratonā, viņi ir pietiekami izretojušies distances laikā, bet te 5 kilometru distancē, praktiski 10 minūšu laikā finišēja visi dalībnieki. Klāvs un Didzis, kuri ir krietni ātrāki skrējēji, finišēja skrējiena galvgalī. Klāvam 73. vieta ar rezultātu 19:00 un Didzim 130. vieta ar rezultātu 20:13 - malači!
Klāvs lillā kreklā
Didzis svītrainā kreklā
Viennozīmīgi šim skrējienam 10 no 10, jo atmosfēra fantastiska un trase vienkārši lieliska - bez kāpumiem un ar saudzīgu segumu kājām. Klāvs gan teica ka pārāk garlaicīga, bet man patīk šādas trases vienā lielā aplī. Man personīgi šī bija vissimpātiskākā trase no visām 21 trasēm, kuras šobrīd esmu izskrējis. Tagad zinu kāda ir paša pirmā parkrun skrējiena trase un kāda šeit valda atmosfēra, jo šeit iknedēļas skrējienos piedalās aptuveni 1000 skrējēju, tātad šoreiz bija pievienojušies vēl 700 tūristi no citiem parkrun skrējieniem. Diez vai kādreiz vēl atgriezīšos uz šo Bushy parkrun, jo jāizskrien ir vēl arī citas parkrun trases, bet kas zin, varbūt uz 20 gadu jubileju būšu atkal te starp briežiem un parkrun skrējēju tūkstošiem!
Londonas pielijušajās ielās
Pēc skrējiena mūsu kompānijai plānā bija aizbraukt līdz Londonas centram, ieturēt pusdienas un man kā gidam mazliet izrādīt džekiem pilsētu, jo šie nekad nebija bijuši Londonā. Galamērķis Londonā bija Latvijas vēstniecība, kurā bija doma nobalsot par 12. saeimu. Diemžēl uznākušais lietus visus plānus sagrozīja. Mašīnu noparkojām vienā no pazemes stāvvietām, uz vēstniecību negājām, bet gan devāmies uz tuvāko musulmaņu restorānu apēst pa kebabam. Ēdot kebabus, lietus bija uz brīdi mitējies, tāpēc piedāvāju čaļiem izīrēt Barclays riteņus un aizlaist līdz centram. Nebijām vēl tikuši līdz Hyde Park, kad jau bijām salijuši slapji. Tā kā nebija jau vairs vērts griezties atpakaļ, tad aizbraucām līdz pat Temzai, pāris bildes pie Londonas acs, Big Bena, karalienes pils, un vēl pāris tūristu objektiem, un braucām atpakaļ uz mašīnas stāvvietu, pa vēl spēcīgākām lietusgāzēm. Bikses bija pilnīgi slapjas līdz pat vienai vietai, labi ka bija pāris maiņas apģērbi līdzi, un pat dvielis noderēja :) Tālāk garais mājupceļš, kurā bez kafijas neiztikām.
par 8. sarakstu nobalsots
Visgrūtāk protams bija Klāvam pie stūres nobraukt šos kilometru simtus pēc maz gulētas nakts un skrējiena. Ļoti liels paldies viņam, ka piekrita šim braucienam, jo visvairāk jau gribēju tieši es piedalīties šajā parkrun skrējienā. Vakarā visi pa mājām pārģērbties un stundu pirms iecirkņu slēgšanas, visi kopā arī aizgājām izpildīt pilsoņa pienākumu Derbijā. Nobalsoju par suņu būdas Kaimiņu, cerams ka puisis turēs savus solījumus, kurus tik aktīvi sludināja savā youtube kanālā.
jāķer ciet savi audzēkņi
junior parkrun skrējienā
Šī bija ļoti aktīva un reizē arī nogurdinoša sestdiena, bet svētdiena solījās būt ne mazāk aktīva, jo esmu uzņēmies apmācīt jaunos orientieristus. Svētdienas rītā biju apņēmies 4 labākos un aktīvākos puišus aizvest uz Rushcliffe junior parkun un pēc tam uz orientēšanās sacensībām Notinghamā. Jau pusastoņos bija jāceļas, lai izbraukātu katram puikam pakaļ uz mājām un paspētu 9:00 stāties uz starta junior parkrun skrējienam. Šoreiz mums ceļā gadījās viens ceļa remonts, tāpēc parkā nonācām vien 5 minūtes pirms starta. Īsti pat nepaspējām iesildīties, kad bija jau jāskrien. Es šoreiz skrēju kopā ar puikām, jo šis mums bija paredzēts kā lēns iesildīšanās skrējiens pirms orientēšanās sacensībām. Puiši paliek puiši, un viņu sportisko azartu jau nevar noturēt. Startā Valters un Edvīns aizskrēja prom, Matīss mazliet lēnāk, un tikai Jēkabs palika ar mani, noskrienot lēnā tempiņā visus 2 km. Šī trase ir daudz labāka bērniem (bez kalniem un asfalta) nekā ''mūsējā'' Swadlincote junior parkrun trase. Labi ka tomēr abi sprinteri startā bija ieklausījušies manī un skrēja tomēr lēnāk nekā būtu to varējuši. Šoreiz Edvīns ieņēma 55. vietu, 68. Valters, 70. Matīss un 78. Jēkabs.
Iesildījušies bijām labi, paēdām nelielas brokastis un braucām tālāk uz nākamo parku, kur notika NOC orientēšanās sacensības. Mācoties no pagājušo sacensību kļūdas, kad izvēlējos pārāk sarežģītu distanci bērniem, šoreiz pieteicu mūs krietni vieglākā distancē, kuru vajadzētu pieveikt aptuveni 30 minūtēs.
Valters un Matīss gatavi startam
Tā kā Jēkabs un Edvīns jau samērā labi izprata karti iepriekš, tad šoreiz atļāvu viņiem skriet vieniem, jo parks visai vienkāršs un pārredzams. Pusotru minūti pēc lielākajiem puišiem startēju es ar abiem mazākajiem puišiem Valteru un Matīsu. Viņi abi vēl orientēšanās sacensībās nebija piedalījušies, tāpēc darbošanos ar kompasu vēl nemācīju, galvenais bija izprast to orientēšanās būtību - kas un kā attēlots kartē, kas jāskatās leģendās, kur atrodas un kādi izskatās kontrolpunkti, kā darboties ar sportident, un kā izvēlēties virzienu uz nākamo punktu. Prieks ka distance tiešām bija vienkārša, varēju gan apmācīt jaunākos zēnus, gan saskatāmā attālumā kontrolēt ko dara vecākie puiši.
2. kp, kurā aizmirsu atzīmēties :)
Jau vakar piedzīvoju pamatīgu pārsteigumu ar tiem briežiem parkā, un arī šodien tieši tāds pats pārsteigums pie 4. kp! Satikām mežā briedi ar milzīgiem ragiem, kurš it nemaz no mums nebaidījās, tuvāk gan neriskējām iet. Lielie puiši diezgan labi patstāvīgi veica distanci, jo man viņu virzienu nācās piekoriģēt vien uz 4. un 14. kp, bet uz 12. kp gan nācās izvilkt no ļoti lielas kļūdas, kad bija aizskrējuši pretējā virzienā. Mazais Valters izskatās ka varētu būt ļoti perspektīvs orientierists, jo uz katru kontrolpunktu aizskrēja krietni ātrāk nekā mēs ar Matīsu, un pie 6. kp kad viņam apnika gaidīt mūs pie katra punkta, ļāvu viņam ķert ciet lielākos Jēkabu un Edvīnu, un skriet ar viņiem.
fonā briedis
Matīsam distances vidusdaļā uznāca negribu un nevaru niķi, bet labi ka ar pareizajiem vārdiem spēju puiku pierunāt turpināt skriet. Pie 12. kp, kad pa priekšu skrienošie puiši bija kļūdījušies, viss bariņš atkal bijām kopā un tā arī finišējām praktiski visi reizē. Jēkabs ar Edvīnu finišēja reizē, tāpēc viņiem vienāds rezultāts, bet finiša spurta cīņā starp Matīsu un Valteru uzvarēja Matīss, jo Valters padevās, ko pats pēc tam nožēloja, un tā nācās piekāpties Matīsam par vienu vietu. Es pats vēl pirms finiša paspēju safotografēt puišu cīņu uz finišu un tikai tad aizskrēju atzīmēties pēdējā kontrolpunktā. Rezultātos Matīsam 4. vieta, 5. vieta Valteram un dalīta 7. vieta Jēkabam ar Edvīnu. Man pašam diskvalifikācija, jo pie 2. kp fotografējot zēnus, aizmirsu pats atzīmēties punktā :)
Kopumā ideālas orientēšanās sacensības puišiem. Domājams, ka Edvīns ar Jēkabu daudz vairāk iemācījās orientēties un arī Valteram ar Matīsu šī bija ļoti laba iepazīšanās ar orientēšanās sportu. Puišiem interese ir, un jau nākamnedēļ mums paredzēts orientēšanās treniņš kopā ar pārējiem bērniem no Latviešu biedrības. Sagurums ir milzīgs pēc 3 skrējieniem un ceļojuma, bet man vēl šovakar 8 stundas jānostrādā darbā! Nez vai katru nedēļas nogali varētu šādi, bet man patīk aktīvs dzīvesveids.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru