Sākot no 2 kilometru bērnu skrējiena un beidzot ar 3 stundu riteņbraukšanu - tieši tik plaša spektra sacensībās un sporta pasākumos piedalījos oktobrī. Var teikt, oktobrī izbaudīju visus sev tuvākos sporta veidus, kādi vien sirdi priecē :) Oktobri iesāku ar apņēmīgu rīta rosmes skrējienu, jo bija doma vismaz vienreiz nedēļas vidū arī iziet uzskriet. Diemžēl esmu pārāk slinks un tā tad arī bija pirmā un vienīgā reize šajā mēnesī, kad izgāju rīta rosmē :) Tā kā tagad esmu ticis pie jauna velosipēda, tad skriešanu darba dienās ļoti labi varu aizstāt ar riteņbraukšanu. Ja vien nav galīgs draņķis ārā un nelīst lietus, tad 5 km garo ceļu uz darbu mēroju velosipēda mugurā. Man tiešām uz darbu labāk patīk braukt ar riteni nevis mašīnu! Uz airēšanās trenažiera arī šomēnes apsēdos tikai divas reizes, jo nav ne īsti motivācijas, ne gribēšanas pielikt vēl kādu papildus slodzi arvien garākajām darba nedēļām. Novembrī un decembrī droši vien vispār tikai sportošu pa nedēļas nogalēm, jo darbā tagad sāksies ''busy'' periods, un cilvēkiem pieprasījums pēc alkohola lietošanas pieaugs arvien lielāks līdz pat Jaungada rītam. Trenējos maz, bet sacensībās piedalos arvien vairāk atkal. Šomēnes startēju pat divās orientēšanās sacensībās - abās ļoti īpašās un man tuvās. 14. oktobrī piedalījos nakts orientēšanās sacensībās, kas man vienmēr ir sagādājušas gandarījumu. Un 26. oktobrī pirmo reizi Anglijā startēju velo orientēšanās sacensībās, kuras manās aktivitātēs bija pilnīgs jaunums. Patika tik ļoti, ka centīšos rast iespēju arvien biežāk piedalīties velo-o sacensībās. Protams, arī par jaunās paaudzes apmācību neesmu aizmirsis. Kopā ar bērniem startējām divās orientēšanās sacensībās un divos junior parkrun skrējienos. Daļai bērnu vairāk patīk parkrun, daļai orientēšanās, bet prieks ka ir ieinteresētība. Arī šādi tādi panākumi mums jau ir! Valteram un Kristiānai vienās no o-sacensībām 2. un 3. vieta, bet parkrun skrējienos lieliskus rezultātus uzrāda Jēkabs (nu jau trīs 2. vietas). Novembrī jau plānoju aizvest bērnus arī uz nopietnākām sacensībām, kur varbūt kādam izdosies kāpt uz pjedestāla. Un protams protams, kur nu bez sestdienas parkrun skrējieniem. Visas četras sestdienas pa piecītim! Šomēnes manā kontā dalība trīs jaunos parkrun skrējienos un viens skrējiens ''mājas'' Conkers parkrun. Visemocionālākais un īpašākais protams bija Bushy parkrun Londonā. Novembra plānā ir pāris nakts-o sacensības, arī velo-o posms, o-nodarbības ar jauniešiem, bet par parkrun tūrismu vēl nav skaidrības, iespējams novembrī paskriešu tepat vietējos skrējienos un uz nevienu tālāku nebraukšu. Plus vēl novembrī atvaļinājuma nedēļa Latvijā, kas iecirtīs mazu robu manā sporta aktivitāšu kalendārā :)
Neliels atskats uz oktobra parkrun skrējieniem:
Bushy parkrun #538 04/10/2014
Es zināju ka Bushy parkrun bija pats pirmais un šobrīd vislielākais parkrun skrējiens Anglijā, tāpēc šajā Londonas parkā es būtu skrējis agri vai vēlu. Pirms aptuveni mēneša uzzināju ka šosestdien notiks īpašs 10 gadu jubilejas skrējiens, tāpēc nebija ne divu domu, ka 4. oktobrī būšu starp Bushy parkrun skrējējiem. Vispirms biju plānojis uz Londonu doties ar vilcienu un tad ar sabiedrisko transportu nokļūt līdz parkam, kurš ir diezgan tālu no Londonas centra. Nedēļas sākumā ieinteresēju darba kolēģus Klāvu un Didzi par šo skrējienu Londonā (viņus jau biju iesaistījis Darley parkrun), tāpēc ceļojuma plāns mainījās, un uz Londonu devāmies ar Klāva mašīnu. Londona ir 3 stundu braucienā no Burtonas, tāpēc jau puspiecos no rīta izbraucām, lai 9:00 stātos uz starta šim īpašajam skrējienam. Tik laicīgi izbraucām, rēķinoties ar ceļa remontiem, atpūtu pusceļā un stāvvietas meklējumiem parka tuvumā. Par laimi neviens ceļa remonts mums ceļā netrāpījās. Pusceļā uztaisījām kārtīgu brokastu pauzi vienā no lielceļu servisiem, izskrējām nelielu rīta rosmi pēc viena geocaching slēpņa un Bushy parkā nonācām ļoti laicīgi, dažas minūtes pēc astoņiem, tāpēc ar stāvvietas atrašanu parka centrālajā stāvlaukumā nebija problēmu.
Iebraucot parkā, mūs sagaidīja neviens vien pārsteigums! Briežu tēviņi ar kupliem ragiem, stirnas un mazie bembiji brīvi pastaigājās savvaļā pa parka teritoriju un pat nāca uz ceļa. Kaut ko tādu nebijām gaidījuši ieraudzīt Londonā. Vēsturi šim parkam nezinu, bet iespējams te ir kaut kādi karalienes medību lauki, jo galveno parka ielu sauca Queens road un pašā parka vidū bija karalienes statuja. Noparkojuši mašīnu, aizgājām uztaisīt pāris selfijus ar briežiem, mierīgi saģērbāmies skriešanas drēbēs, uzsaucu čaļiem enerģijas želejas (kuras diez vai ko deva pēc tik gara brauciena), izstāvējām garo rindu uz tualetēm, un bijām gatavi skrējienam.
Skrējiena starts gan pamatīgi aizkavējās, jo bija jāsumina tie pirmie 13 skrējēji, kuri aizsāka šos parkrun skrējienus pirms 10 gadiem. Vēl vairākas apbalvošanas un uzrunas, un tikai tad visi sāka rosīties uz starta līniju. Dalībnieku ļoooti daudz, viennozīmīgi vairāk par tūkstoti (līdz šim man lielākais ir bijis Cannon Hill parkrun ar 458 dalībniekiem). Protams, ka šodien atkal skriešu ar kameru uz galvas, bet šoreiz ar Klāva GoPro 3, kura ir mazāka un vieglāka nekā mans GoPro 2 modelis. Biju jau domājis ka sanāks ilgi stāvēt, bet tikai aptuveni 1 minūti sanāca nostāvēt startā, filmējot kā visa dalībnieku masa dodas startā, jo starta zona bija pietiekami plata, lai visi varētu raiti iesākt skrējienu.
Kad vairs bija atlikuši tikai skrējēji ar bērnu ratiņiem, arī es varēju uzsākt šo īpašo skrējienu no astes gala. Sākās lielā apdzīšana un manevrēšana starp lēnākajiem skrējējiem. Vienu brīdi pat sajutos ka zirgu skriešanās sacensībās, jo 1. km bija pilnīgi taisnā posmā pa zālienu ar skrējējiem visās malās. Emocijas fantastiskas! Skrien visi - mazi un lieli, veci un jauni, tievi un resni, un es tam visam pa vidu. Pēc pirmā kilometra taisnes, nogriezāmies pa labi uz krietni šaurākas taciņas, uz kuras joprojām turpināju apdzīšanu, bet nu jau vairs ne tik raiti, jo vietas bija ļoti maz, un vairākas reizes nācās iesprūst aiz lēnākiem skrējējiem. Taciņas segums bija mans favorīts - grants, vienīgi zem šāda ''zirgu'' skrējiena ik pa laikam pacēlās acīmredzams putekļu mākonis. Kaut kur starp 2. un 3. kilometru, beidzot biju panācis sava tempa (5:30 min/km) skrējējus un nu varēju iekārtoties ritmiskam skrējienam bez liekām apdzīšanām.
Jāsaka gan, ka enerģijas diez cik nebija, tāpēc ik pa laikam nācās piespiest sevi neatkrist no skrējēju grupiņas, kurā turējos. Pirms pēdējā kilometra iedevu vairākus ''high five'' mazajiem līdzjutējiem un pēdējo kilometru uzsāku smaidīdams. Savu komforta tempu joprojām turēju, bet pēdējā kilometrā mani arvien vairāk sāka apdzīt citi skrējēji, kam es pretim īsti neko nevarēju likt, jo spēka nebija paātrināties pēdējā kilometrā, tikai pirms paša finiša mazliet pastiepu solīti. Kaut arī bija jūtams, ka tādas īstas enerģijas un spēka pēc tik tāla ceļa nav, tomēr izdevās ļoti vienmērīgs skrējiens, bez ierastajiem plīsieniem pēdējos kilometros.
Finišēju ar rezultātu 29:06 (mans tīrais laiks bija 28:21, tātad startā esmu stāvējis tikai 40 sekundes), kas mani ierindoja... 1208. vietā no 1705 dalībniekiem!!! Finišā dabūju nostāvēt vēl vismaz 10 minūtes, lai tā organizēti visus šos 1705 dalībniekus izlaistu cauri finiša koridorim un noskanētu viņu svītrkodus rezultātiem. Cepuri nost organizatoru priekšā, jo kaut arī burzma bija pamatīga, viss ritēja ļoti raiti un organizēti. Tad kad dalībnieku tūkstoši finišē maratonā vai pusmaratonā, viņi ir pietiekami izretojušies distances laikā, bet te 5 kilometru distancē, praktiski 10 minūšu laikā finišēja visi dalībnieki. Klāvs un Didzis, kuri ir krietni ātrāki skrējēji, finišēja skrējiena galvgalī. Klāvam 73. vieta ar rezultātu 19:00 un Didzim 130. vieta ar rezultātu 20:13 - malači!
Viennozīmīgi šim skrējienam 10 no 10, jo atmosfēra fantastiska un trase vienkārši lieliska - bez kāpumiem un ar saudzīgu segumu kājām. Klāvs gan teica ka pārāk garlaicīga, bet man patīk šādas trases vienā lielā aplī. Man personīgi šī bija vissimpātiskākā trase no visām 21 trasēm, kuras šobrīd esmu izskrējis. Tagad zinu kāda ir paša pirmā parkrun skrējiena trase un kāda šeit valda atmosfēra, jo šeit iknedēļas skrējienos piedalās aptuveni 1000 skrējēju, tātad šoreiz bija pievienojušies vēl 700 tūristi no citiem parkrun skrējieniem. Diez vai kādreiz vēl atgriezīšos uz šo Bushy parkrun, jo jāizskrien ir vēl arī citas parkrun trases, bet kas zin, varbūt uz 20 gadu jubileju būšu atkal te starp briežiem un parkrun skrējēju tūkstošiem! 10/10
Sheffield Hallam parkrun #215 11/10/2014
Neliels atskats uz oktobra parkrun skrējieniem:
Bushy parkrun #538 04/10/2014
 |
| šie 13 skrējēji aizsāka parkrun skrējienus pirms 10 gadiem |
 |
| 1705 skrējēji startā |
 |
| visi 13 pionieri arī pēc 10 gadiem piedalījās jubilejas skrējienā |
 |
| starta burzmā arī es ar smaidiņu uz krekla |
 |
| briedis ganās pa finiša rajonu |
 |
| pēdējie metri līdz finišam |
 |
| Klāvs lillā kreklā |
 |
| Didzis svītrainā kreklā |
Sheffield Hallam parkrun #215 11/10/2014
Šorīt biju tipisks parkrun tūrists! Tā kā nu vairs nav neviena parkrun skrējiena man tuvējā apkaimē, kuru nebūtu izskrējis, tad jau nedēļas vidū biju izlēmis doties uz Sheffield pilsētu. Atlika tikai izvēlēties uz kuru no četriem Sheffield pilsētas parkrun skrējieniem doties. Izvēlējos centrālo un lielāko - Sheffield Hallam parkrun, jo šajā skrējienā regulāri skrien ap 500 skrējēju, un man jau patīk ka ir jo vairāk jo labāk. Kas tad ir nepieciešams parkrun tūristam? Vilciena biļetes turp un atpakaļ, ritenis ar ko galapunktā aizbraukt līdz parkam, un mugursoma ar pāris nepieciešamākajām lietām. Vēlams arī telefons ar google maps vai endomondo programmām, ja nu sanāk apmaldīties nezināmā pilsētā, tad karte telefonā ir ļoti noderīgā. Šorīt to visu arī biju sagādājis, lai noskrietu savu kārtējo jauno parkrun skrējienu. Ar vilcienu Sheffield nonācu 8:16, ieslēdzu telefonā endomondo un kāpu uz riteņa, lai dotos parka virzienā. Diemžēl vienā no krustojumiem mana orientierista atmiņa mani pievīla, gandrīz aizbraucu pa nepareizo ielu, un te nu noderēja karte telefonā. Kad veiksmīgi biju nonācis uz pareizās ielas, atlika tik braši mīties uz parku. Laicīgi nonācis parkā un parkrun starta vietā, pieslēdzu riteni pie sētas, sametu mugursomā liekos apģērba gabalus un noliku mantu glabātuvē finišā, un man pat atlika laika vēl nedaudz iesildīties. Šorīt tāds vareni auksts rīts (braucot uz vilcienu pat zobi klabēja), bet skriešanai patīkams laiciņš. Skrējēji pulcējas arvien vairāk un vairāk, un izskatās ka atkal savi 500 būs te sapulcējušies. Atrodu feinu uzkalniņu kur nostāties ar savu kameru pirms starta. Kamera tiek ieslēgta minūti pirms starta, kad organizatoru uzrunas beigušās un visi ir gatavi startam. Starta vieta visai šaura, tāpēc sanāk diezgan ilgi nostāvēt un filmēt, kamēr visi 500 paskrien garām, un es varu pievienoties skrējiena beigu galam. Trases sākums pa ļoti šauriem parka celiņiem un tāda kārtīga apdzīšana man nemaz nesanāk, tāpēc 1. km sanāk tāds visai lēns, jo vienkārši daudzviet iesprūdu aiz lēnākajiem skrējējiem. Pamazām kad skrējēji sāka izretoties, arī apdzīšanas manevri padevās raitāki, bet diemžēl uzņemto tempu startā tā arī nespēju vairs paātrināt. Jāsaka kā ir, visu distanci noskrēju tādā kā atpūtas režīmā, jo tādas īstas enerģijas jau nemaz iekšā nebija, lai skrietu ātrāk (vakar vakarā izdevās skaists vīna vakars). Ja pirmos 4 kilometrus skrēju ar ātrumu tuvu 6 min/km, tad pēdējo piekto kilometru uzspiedu tā nedaudz ātrāk (5 min/km), jo sataupījies biju baigi :) un vajadzēja jau noskriet atkal savās komforta 28 minūtēs. Oficiālais rezultāts 29:21 un 364. vieta no 504 skrējējiem. Trase var teikt samērā interesanta, pat mazliet neierastāka kā standarta parkrun trases, jo viens no posmiem pat izgāja ārpus parka teritorijas pa gājēju ietvi gar ielas malu. Bet tā, tipiska parkrun trase divos apļos pa asfaltētajiem parka celiņiem ar pāris lēzeniem kāpumiem un noskrējieniem. Tāds stabils 7 nopelnīts. Pēc finiša, ātri dzeltenā vējjaka mugurā, ritenim virsū un 15 minūšu laikā jābūt atpakaļ stacijā, lai paspētu uz vilcienu mājās. Jau 11:00 biju atpakaļ mājās, pozitīvi uzlādējies visai atlikušajai dienai! 7/10
Conkers parkrun #187 18/10/2014
Šorīt uzskrēju tepat ''mājas'' parkrun skrējienā, atliekot parkrun tūrisma izbraucienu citai nedēļai, jo pēc pāris stundām bija paredzēts piedalīties DVO orientēšanās sacensībās kopā ar bērniem. Šorīt doma bija paskriet tādā ļoti vieglā tempā, lai pēc tam arī o-sacensībās tieku līdzi bērniem. Skrējienu uzsāku pietiekami lēnu (1. km - 5:59), lai 2. km garajā taisnē paskrietu savā ritmā (5:29), bet pēc tam atkal ''atpūtos'' (5:58 un 5:50). Pēdējo 5. kilometru gan uzkapāju tā cītīgāk (5:15), un atkal noskrēju savās komforta 28 minūtēs. Sanāca tāda savdabīga paspēlēšanās ar tempu - 1. 3. un 4. km lēnāk, bet 2. un 5. km ātrāk. Priecē ka nu jau varu skriet ar zināmu vieglumu, un pēdējā kilometrā mierīgi paātrināties. Rezultāts 28:34 un 165. vieta no 280 skrējējiem.
Arrow Valley parkrun #119 25/10/2014
Vēl vakarvakarā nebiju īsti izlēmis, uz kuru parkrun skrējienu doties. Man galvenais nosacījums ir, lai vilciens galapunktā iebrauc ap 8:00 un lai ar riteni 20-30 minūšu laikā varu nokļūt līdz parkrun starta vietai. Salīdzinot visus laikus un attālumus, šā rīta izvēle krita braucienam uz Redditch mazpilsētu. Jāceļas gan agri (ap 6:00), lai 6:20 jau būtu vilcienā uz Birmingham, pēc tam pārsēšanās nākamajā vilcienā, un tieši 5 minūtes pirms astoņiem biju galapunktā. Pilsēta man pilnībā nezināma, un grūti tikai uz atmiņu no Google maps aizbraukt līdz skrējiena parkam. Ļoti priecē ka Endomondo jaunajā telefona aplikācijā ir pieejama arī karte, tāpēc to šorīt izmantoju kā lielisku navigāciju un parkā nokļuvu ļoti laicīgi. Varētu jau braukt uz šiem puslīdz tuvajiem parkrun arī ar mašīnu, bet vilcienā tomēr ir priekšrocība, ka var mazliet vēl pasnaust un pēc tam 20 minūšu brauciens ir kā laba iesildīšanās pirms paša skrējiena. Šorīt pamatīgs sals un arī samērā tumšs rīts (pēdējais rīts pirms pulksteņa pagriešanas atpakaļ). Ar riteni pat braucu ar cimdiem un cepuri, bet skrējienā pirmo reizi šoruden skrēju ar garajām biksēm. Jāsaka kā ir - tāds standarta parkrun skrējiens. Dalībnieki aptuveni 200, skrējiens pa parka asfaltētajiem celiņiem divos apļos apkārt ezeram. Tā īpaši ar neko šāds standarta parkrun atmiņā nepaliks, ja nu vienīgi ar paša interesanto uzvedību skrējiena laikā. Skrējienu iesāku savā mierīgajā tempā (5:30-5:40 min/km), skrējās viegli, bet pirmā apļa nelielajā kāpumā sāka durt sānā! Kaut ko tādu sen nebiju pieredzējis, jo sportoju taču pietiekami regulāri, lai šādas ''tūristu'' kaites negadītos. Labi ka pēc pāris minūtēm atlaida, jo duršana pakrūtē galīgi neļauj izbaudīt rīta skrējienu. Pirmos 3 kilometrus noturēju šo patīkamo tempu, bet 4. km nez kāpēc izdomāju paslinkot. Biju panācis skrējēju ar suni un izlēmu paskriet aiz suņa, kamēr suņa saimniece pļāpāja ar vēl vienu skrējēju :) Pēc uzskriešanas otrā apļa kalnā mūs apdzina jauniešu pārītis, kuriem veikli es iesēdos astē, jo lai arī interesanti skriet ar suni, temps tomēr bija pa lēnu, tāpēc pēdējo kilometru atkal veicu visātrāk šā rīta piecītī. Agrāk bija novērojama pretēja aina - pirmie kilometri ātrāki un beigās ''cīnos'', bet tagad pirmos kilometrus izbaudu un beigās paātrinos. Laikam jau no tām savām komforta 28 minūtēm vairs neizlīdīšu nekad, jo arī šorīt stabils rezultāts - 28:33 un 143. vieta no 218 skrējējiem. Katra parkrun trase ir unikāla, jo visas nekad nebūs vienādas, bet tā kā nu jau esmu skrējis tik daudzās, tad ir izveidojies tāds skaidrs priekšstats par standarta parkrun trasi. Tie ir 2 vai 3 apļi pa asfaltētiem parka celiņiem ar lielāku vai mazāku kalnu distancē. Tad nu arī atzīmi šīm standarta trasēm lieku starp 7 un 8, atkarībā kāds tas kalns bijis. Šoreiz bija pietiekami lēzens lai no manis 8 balles šim parkrun skrējienam un trasei. 8/10
 |
| baltā nāģenē izbaudu skrējienu |
Arrow Valley parkrun #119 25/10/2014
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru