Ja atskatās kaut vai
1 gada senā pagātnē šajā pašā blogā, tad var redzēt cik bieži un daudz esmu piedalījies dažādās orientēšanās sacensībās. Gads ir pagājis, daudz kas ir mainījies (traumas), tāpēc nu vairs neesmu sastopams orientēšanās sacensībās. Tikai tik cik ar bērniem kopā mācāmies orientēšanās pamatus. Bet ir viena orientēšanās disciplīna, no kuras vienkārši nespēju atteikties - NAKTS ORIENTĒŠANĀS. Ja klasiskajā orientēšanā dienā viss ir pārredzams un paredzams, tad naktī ir tikai karte un tas lampas stars tev priekšā, un tas arī ir tas kas tik ļoti mani piesaista nakts orientēšanās. Naktī tā tiešām ir orientēšanās nevis kā citkārt dienā vienkārša skriešana ar atzīmēšanos. Šovakar atkal atgriezos sacensties ar citiem nakts orientieristiem, bet vairāk ar domu tieši izbaudīt nakts-o burvību nevis sacensties. Šajā mežā tieši
pirms gada jau piedalījos nakts orientēšanās sacensībās un toreiz
uzvarēju, kaut arī kļūdu bija daudz. Anglijā tie meži nav diezko sarežģīti no orientēšanās viedokļa, bet šis mežs naktī ir pietiekoši izaicinošs. Atceroties notikumus pirms gada, šoreiz jācenšas uzmanīgāk piefiksēt mazās taciņas, kuras bieži vien ir kā pēdējā piesaiste pirms punkta, un kuras tumsā nav nemaz tik viegli pamanāmas. Etaps uz 1. kp tieši ar šādu pārbaudījumu, vispirms iesildošs kross pa lielo dubļaino taku, bet pēc tam jānogriežas pa vienu no mazajām takām. Mērogu un attālumu tā uzreiz neizjutu, tāpēc jau laicīgi sāku galvu griezt pa labi un spīdināt gaismu mazās taciņas virzienā. Trāpīju veiksmīgi, pēc tam jau tikai jāpiefiksē lielais krūmu pudurs un precīzi punktam virsū. Etapu uz 2. kp uzsāku taisnvirzienā pa līniju, bet ātri sapratu ka pa taisno ir pārāk riskanti un arī tie rožaugi baigi bremzē, tāpēc ar 90 grādu loku griezu ārā uz takas, no kuras punktu varēja mierīgi paņemt (ātrākais
splitlaiks). Pie punkta panācu divus orientieristus un uzreiz arī atstāju aiz sevis, jo uz 3. kp pa lielo taku varēju droši bēgt prom. Taku sazarojumā kartē vairāk skatījos pa kuru no mazajām takām turpināt etapu, nemaz nenolasot reljefu, tāpēc nācās pārcelt pāri pamatīgam pauguram. Otrpus pauguram no lielās takas punktu paņēmu brīvi.
 |
| 7 minūšu kļūda |
Nākamais etaps uz 4. kp izvērtās vareni nepatīkams. Iespējams, ka kļūdu pieļāvu jau pašā sākumā pie 3. kp, jo nobijos doties taisni virzienā uz punktu cauri strīpoti zaļajam. Kopā ar vēl vienu orientieristu izcēlāmies ārā uz lielās takas, no kuras caur 11. kp it kā nevajadzētu būt problēmām paņemt punktu. Diemžēl kartē pēdējie labojumi un izmaiņas ir veiktas 2009. gadā un pa šo laiku dabā šis tas ir mainījies. Tajā brīdī to, protams, nesapratu, bet tagad ir skaidrs ka bijām uz kādas jaunas takas, kura kartē nemaz nav iezīmēta. 11. kp man palika pa kreisi, nevis pa labi kā biju plānojis, un 4. kp sāku meklēt mazliet pa ātru. Pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem ieraudzīt punktu, sākās haotiska staigāšana šurpu turpu. Reljefu šajā vietā neizpratu vispār (šķiet ka arī kartē nebija izzīmēts pilnībā), jaunās taciņas visus virzienus vēl vairāk nojauca, sākās vienkārša apvidus ķemmēšana. Un trakākais ka ne es viens te ganījos, beigās sanāca vismaz 8 orientieristi kopā, kas izmisīgi šeit centās atrast punktu. Loģiskākais ko šādā situācijā varēju darīt, bija vecais labais orientēšanās pamatprincips - atgriezties pie pēdējās drošās piesaistes. Šajā gadījumā tas bija 11. kp, kuru jau pa gabalu biju redzējis. Aizskrēju atpakaļ pie 11. kp, noliku virzienu un prātīgi devos 4. kp virzienā, bet atkal reljefā gandrīz pazudu, labi ka nejauši pamanīju, kā divi orientieristi atzīmējas punktā, kurš galīgi neizskatījās pēc manis meklētā, bet acīmredzot būs vien manējais. Bija arī! Leģendu biju nolasījis, ka punkts atrodas uz deguna, bet nenolasīju līdz galam, to ka punkts būs deguna kreisajā nogāzē. 7 minūtes !!! pazaudēju uz šo punktu. Kur tad radās kļūda? No taisnvirziena no 3. kp pats atteicos, bet tas naktī piedodams. Kļūda radās taku krustojumā, kur viena no takām nebija kartē iezīmēta, bet man šis taku krustojums radīja kļūdainu priekšstatu par to kur atrodos, un tad arī sākās visas haotiskās darbības, jo sāka nesakrist dabā redzamais ar kartē attēloto. Kā vajadzēja veikt etapu? Godīgi pa lielo taku aizskriet līdz 11. kp un tad virzienā doties uz 4. kp. Pēc garmin ceļa var izsecināt vēl vienu kļūdu, precīzas leģendas nenolasīšanu, jo vienreiz punktam esmu nogājis garām vien pāris metrus pa deguna augšu. Būtu nolasījis leģendu līdz galam, 7 minūšu kļūda būtu bijusi vien 3 minūšu, jo pēc tam izmetu vēl vienu 4 minūšu loku. Kā ir tā ir, jāturpina distance daudz uzmanīgāk. Uzsākot etapu uz 5. kp, jau gandrīz aizgāju neceļos, labi ka laicīgi apstājos un pieņēmu pareizāko lēmumu doties cauri 10. kp. Pie 10. kp gan mazliet tumsā pazaudēju mazo taciņu, bet virziens bija skaidrs, tāpēc ar drošu loku nonācu tieši tur kur mērķēju, un tad jau punkta paņemšana tikai tāda formalitāte vien bija. Jutu ka man šajā etapā ir kādu 3 orientieristu aste, tāpēc ieslēdzās mazliet sportiskais azarts un etapu uz 6. kp veicu ļoti sportiskā režīmā, cenšoties no viņiem aizbēgt. Etapu daudz nesarežģīju, skrēju droši apkārt pa lielajām takām. Uz 7. kp garš un interesants etaps, skrienot ārā uz meža ceļa, biju plānojis doties atkal cauri 11. kp, bet uz ceļa plānu ātri mainīju. Skrienot caur 11. kp atkal varēju pazust uz mazajām takām un būtu daudz vairāk jāorientējas, tāpēc izlēmu skriet uz leju pa ceļu līdz upītei, un tad gar upīti pa taku visai droši uz punktu. Perfekti realizēts plāns un veiksmīgi paņemts punkts bez aizķeršanās. Etaps uz 8. kp gan tāds ļoti peldošs - gaiši zaļais un mikroreljefs. Daudz jau variantu nav - jāiet virzienā, un ja nu paiešu punktam garām, tad sliktākajā gadījumā jāpiesienas pie upītes kreisajā pusē. Ne pārāk pārliecinoši un precīzi, bet punktā tomēr trāpīju veiksmīgi. Etapa sākums uz 9. kp atkal ārā uz taku gar upīti, kur pamanīju kā mana ''aste'' aizskrēja uz 7. kp, tātad veiksmīgi biju aizbēdzis no viņiem. Nonākot līdz lielajam meža ceļam, nevarēju uzreiz izlemt pa kuru no sīkajām takām doties uz 9. kp, jo nu jau pieredze ir šajā mežā, kad šīs mazās taciņas vienkārši pēkšņi izbeidzas. Izlēmu skriet vispirms pa taku gar pļavas malu un tad ļoti uzmanīgi griezt pa kreisi, tā lai droši zinātu uz kuras takas esmu. Mazliet gan pazaudēju attāluma izjūtu un pie punkta purviņa nonācu nedaudz pa tālu, tā pazaudējot 30 sekundes tieši pirms punkta. Pie punkta atkal kopā bijām 3 orientieristi, bet izskatījās ka šie ir citi nevis tie no kuriem aizbēgu. Labi, nav ko domāt par konkurentiem, jāskrien tālāk. Uz 10. kp manā vadībā droši ar loku pa takām. Arī uz 11. kp es mūsu bariņam pa priekšu, jo šo etapu jau esmu veicis pretējā virzienā uz 5. kp. Pie 11. kp nonācu kopā ar 2 orientieristiem un uzmetot aci etapam uz 12. kp, sapratu ka jālaiž abi sāncenši priekšā, tagad ir mana kārta atpūsties :) Etaps uz 12. kp salīdzinoši garš, bet jau atkal skriets pretējā virzienā uz 3. kp. Sekoju tam orientieristam kurš cēla pāri kalnam, jo otrs izdomāja skriet kaut kur apkārt, tālāk vaļa kājām pa lielo taku, piedomājot gan par savām potītēm, un tad no taku krustojuma jāceļ augšā uz punktu pie klints. Uz takas biju atpalicis no sava kompanjona, bet pie punkta bijām reizē, jo viņš bija mazliet sakļūdījies. Arī uz pēdējo 13. kp nolēmu sekot viņam, un atkal pusetapā uz takas atpaliku, jo viņam skriešanas ātrums bija jūtami ātrāks. Etaps nav sarežģīts, tāpēc jāturpina tik pa mazo taku skriet līdz lielajam meža ceļam un tad tik jānoorientējas uz punktu. Izskrēju līdz lielajam ceļam un... apstulbu! Virziens kompasā nesakrīt, jāapstājas un jāsāk pētīt kartē, kur tad esmu nonācis. Izrādās, pašam nemaz nemanot, esmu pa sīkajām taciņām nogriezies pa kreisi un nu iznācis uz lielās takas pa kuru skrēju no starta uz 1. kp. Līkums būs pamatīgs, bet nekas cits jau neatliek, jāskrien apkārt cauri startam, mašīnu stāvlaukumam un finišam, un punktu nevajadzētu būt problēmām paņemt.
 |
arī pēdējais
kontrolpunkts ir jāatrod |
Diemžēl atkal tajā mikroreljefā pazudu. Pamanīju savu sāncensi no kura biju atpalicis, bet viņš izskatījās ka bija jau atzīmējies punktā un meklēja ceļu uz finišu. Es finišu jau biju atradis :) bet 13. kp galīgi nevarēju atrast (žēl ka nav marķējuma no pēdējā punkta uz finišu kā Latvijā). Šurpu turpu un biju sagaidījis arī savu ''asti'', no kuras biju aizbēdzis pie 5. kp. Arī viņiem šis punkts sagādāja problēmas, bet es atkal pamanījos paņemt punktu pirms viņiem, jo daudz vietu jau vairs nebija šeit atlicis ko man pārmeklēt. Skaisti iestādīju 3 minūtes uz pēdējo kontrolpunktu. Uz finišu liku cik ir iekšā, aizmirstot pat par potītēm. Kopumā 11 minūtes atstāju kļūdās un it kā nekāds gandarījums nebūtu par šādu veikumu, tomēr finišā gandarījums bija milzīgs. Jo prieks neaprakstāms par to baudu, ko sniedz nakts orientēšanās. Ja klasiskās orientēšanās sacensības turpmākajos mēnešos nav manos plānos, tad nakts orientēšanās sacensības noteikti ik pa laikam apmeklēšu. Finišēju ar rezultātu 54:42 un ieņēmu 7. vietu no 18 orientieristiem. Bet ja godīgi, ne jau sportiskie rezultāti mani vairs interesē, galvenais ir nakts-o baudījums, par ko paldies
LEI klubam, kuri organizē šīs nakts sacensības. Feini ir tumsā mežā dzirdēt pūces balsi un ieskatīties lapsas spīdīgajās acīs :) un protams orientēties ierobežotā redzamības attālumā!
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru