Adel Woods (Leeds)

Category: YHOA Night League 2014/2015

Map/area: Adel Woods (Leeds)

Organiser: AIRE

Country: England

Discipline: Long (night)

Results

Vēl ceturtdien plāns šai sestdienai bija pavisam cits – no rīta noskriet Conkers parkrun piecīti un vakarā doties uz Nottingham, uz NOC rīkotajām nakts orientēšanās sacensībām. Plāns izmainījās pēc ceturtdienas nakts-o sacensībām, kurās izbaudīju no visas sirds nakts orientēšanās skrējienu, tāpēc gribējās uzskriet arī nopietnākās sacensībās. Un tieši šo sestdien sākās jaunā Jorkšīras nakts līga Leedsā. Sacensības par kurām man ir tikai labākās atmiņas, jo 2010. gadā kļuvu pat par šo sacensību čempionu. Mainām plānus un sestdien dodamies uz Leeds! Šobrīd gan mana prioritāte ir parkrun skrējieni, nevis orientēšanās sacensības (dienas gaismā pat vispār vairs nepiedalos o-sacensībās), tāpēc šodienas izbraucienā uz savu bijušo dzīvesvietu iekļāvu arī vienu no Leeds parkrun skrējieniem. Cross Flatts parkrun noskrēju pietiekami brīvi un ar labām sajūtām, lai nebūtu jāuztraucas par spēka trūkumu vakara nakts-o distancei. Pa dienu ekskursija pa Leeds un kādreiz iecienītāko bāru apmeklējums, kur, protams, bez pāris alus pintēm neiztikt :)  Kad nu beidzot Leedsā bija satumsis, varēju kāpt autobusā un doties uz sacensību centru. Par pārsteigumu (varbūt arī nē, jo nojautu ka AIRE latviešu leģionārs varētu arī apmeklēt sava kluba rīkotās sacensības) autobusā satiku Paulu! Būs interesantāks ceļš uz vienu no Leeds piepilsētu mežiem. Pirms gandrīz 5 gadiem šajā mežā bija skriets un arī tieši nakts-o sacensībās, tāpēc aptuveni nojautu ka mežs nebūs nekāda ’’dāvana’’, jo apvidus sastāv no pāris stāvām nogāzēm upes krastos, visai zaļš, bet ar izteikti biezu taku tīklu, kā jau pilsētas mežs. Aizsteidzoties priekšā notikumiem distancē, iespējams ka pat mazliet nožēloju, ka atbraucu uz šīm sacensībām nevis uz Nottingham, jo mežs un apvidus izrādījās tik pretīgs, ka tā īsti pat negribas rakstīt par notikumiem distancē. Vispirms jau viss sākās ar starta kavēšanos, bet nu labi, varēja vismaz blakus esošajā bārā paskatīties futbolu. Kad nu beidzot startu varēja palaist, tad izveidojās pamatīga rinda startā, kas būtībā bija pat pozitīvi, jo veidosies vairāki vagoni, un gan jau arī es kādam vilcienam varēšu piekabināties. Viss pozitīvais beidzās jau uz 1. kp! Tik neizteiksmīgi īss etaps cauri kaut kādiem zaļajiem, un ja godīgi, karti vispār neizpratu un vienkārši ’’aizpeldēju’’ līdz punktam. Pie punkta mani par 1 minūti jau bija panācis Pauls ar savu jauno lampu. Nopriecājos, ka varēšu uz 2. kp mēģināt iesēsties astē, bet no priecāšanās nekas nesanāca :) jo vienā no dubļu žampām pazaudēju labās kājas apavu. Kamēr izmakšķerēju ārā un dabūju atpakaļ kājā, tikmēr Pauls jau bija prom, bet nu nekas, aiz mums startēja vēl vairāki spēka zari, kuri mani distancē varēs ’’savākt’’. Uz 2. kp pieļāvu vienkāršu kļūdu, atkal neizjutu attālumu un pa taku aizskrēju pa tālu, atstājot 3 liekas minūtes pārķemmējot punkta apkārtni. Te mani bija panākuši brāļi Field, kurus vēl atceros kā pavisam mazus puikas pirms vairākiem gadiem arī šajos nakts līgas posmos, bet tagad izauguši kārtīgi bifeļi un man viņu tempam nu nekādi netikt līdzi, bet nu 3. kp man izcēla bračkas. Pēc manis punktā atzīmējās arī brāļu fāters, vecais Field, kura temps man bija pat ļoti pieņemams, un nākamos trīs punktus brutāli atsēdēju aiz viņa, jo ja atklāti, kartē vēl joprojām nebiju iebraucis. Kartē viss raibs, etapi uz punktiem krustām šķērsām, plus vēl migla apgrūtina redzamību, tāpēc pilnībā paļāvos uz veterānu. Etapā uz 7. kp pēc pļavas, kur izskrējām ārā no kartes, mūsu ceļi kaut kur pašķīrās, tāpēc beidzot bija jāsāk pašam orientēties. 7. kp paņēmu normāli, bet uz 8. kp nākamā kļūda – atkal punktam aizgāju garām līdz pat pļavai. Nākamais etaps uz 9. kp nenormāli garš, gandrīz pāri visai kartei, skaidrs ka jāņem kreisais variants pāri futbola laukumam un tad pa mazo taciņu gar dzīvojamām mājām. Paskriet gan vairs tā īsti nevarēju, vai nu parkrun sagurums, vai nu dubļainās takas bija atņēmušas spēkus, un arī motivācijas cīnīties ar pilnu jaudu nebija. Pašu etapu veicu labi, bet pirms punkta atkal pazudu gan kartē, gan zaļajā apvidū. Labi ka šeit mani sagaidīja vēl vairākas ’’lampas’’, kuras izmisīgi spīdinājās uz visām pusēm. Visi bijām pazuduši, bet intuīcija lika sekot vecajam Field, kuru te biju atkal panācis. Tieši viņš arī punktu izcēla pirmais. 

distances ''izcilais'' plānojums

Uz 10. kp atsēžu, bet uz 11. kp uzņemos pats iniciatīvu. Punkts pie upes, kura uz nākamo 12. kp arī jāšķērso. Tumsā kad nav saskatāma upes gultne, nav diez ko patīkami mesties iekšā tumšā ūdenī, bet nekas cits jau neatliek, jāpieņem arī šāds distances plānojums, kurš godīgi sakot nav diez ko patīkams un baudāms. Nākamie etapi kaut kādi neizprotami taureņa atzari, no kuriem jānāk atpakaļ uz punktu upes krastā, vēlreiz forsējot upi. Pie 14. kp atkal esmu kopā ar veterānu Field, tāpēc 15. kp aiz viņa. Uz 16. kp pieļāvām abi kļūdu, viņš aizskrēja kaut kur stipri pa tālu, bet es pārķēru etapus un aizskrēju uz 19. kp. Atrašanās vieta skaidra, bet vienalga nespēju trāpīt uz 16. kp. Vispirms nevarēju izlemt kurā vietā šķērsot upi, pēc tam iepēros zaļajā, un visbeidzot izrādījās ka punkts ir novietots krietni tālāk no upes nekā attēlots kartē. Ir tāda sajūta, ka organiztori baigi nohaltūrējuši. Starts kavējas, distances plānojums ļoti dīvains un tagad vēl nepareizi novietotais punkts, plus vēl draņķīgais apvidus, galīgi nekāds gandarījums no šāda skrējiena, kurā vairāk sanāk soļot nekā skriet. Esmu nonācis vairāku orientieristu grupiņā, ar kuriem tad kopīgi ņemam nākamos punktus līdz pat 20. kp, pa vidam atkal šķērsojot upi. Etapā uz 21. kp mūsu grupiņa pašķīda, katrs aizskrēja savā variantā, bet es arvien vairāk sāku soļot, jo nu jau man konkrēti bija apriebies šis apvidus. Pirms gandrīz gada, kad satraumēju kāju, biju nosolījies nekad šādā nebaudāmā apvidū vairs nespert savu kāju, bet te nu es atkal esmu, padevies nakts-o vilinājumam pat šādā pretīgā apvidū. Etapā uz 22. kp izdevās atkal panākt divus no grupas, ar kuriem tad reizē paņēmām punktu pie klints. Bet uz 23. kp atkal pašķīrāmies, un es vēl pamanījos ieskriet rododendru lamatās. Aina visai baismīga – tumsa, visapkārt necaurejami džungļi, un nav ne jausmas kā lai tiek laukā. Nācās līst atpakaļ, pa kurieni ielīdu, un meklēt citu spraugu cauri šim džungļu dzīvžogam, jo atpakaļ uz ceļu jau vairs nebija vērts skriet. Uz pēdējo 24. kp un finišu bez jebkāda paātrinājuma un motivācijas. Lai gluži nepārietu soļos, motivēju sevi, ka nevajadzētu nokavēt autobusu atpakaļ uz Leeds centru :) Finišā biju vīlies pamatīgi. Par visu! Gan par pretīgo apvidu, kurš pēc lietus bija ar dubļainām takām, slidenām nogāzēm, un tie zaļie ir vienkārši kaut kas briesmīgs. Gan arī par visai nejēdzīgo plānojumu – karte tā jau raiba un saspiesta 1:10 000 mērogā un tam visam vēl klāt neizprotami īsie etapi, tad vēl vairākas reizes distance krustojas, kontrolpunktu numuri uz kartes viens pie otra, tā lai mierīgi var pārķert etapus, uz 11. kp pat nosedz ceļa varianta izvēli, un visam šim mākslas darbam kā nagla sienā bija upe, kuru plānotājs lika šķērsot 4 reizes naktī, kad ūdens ir tumši melns un necaurredzams! Un, protams, ļoti vīlies esmu arī par savu sniegumu, jo kļūdās atstāju 17 minūtes! Daudz kur varu vainot raibo karti, kurā tā pa īstam arī neielasījos, bet daudz kļūdas bija neizjūtot attālumu, kas liecina par nelielo orientēšanās praksi pēdējā laikā. Lielas kļūdas uz 2. un 23. kp, bet vislielākā (5 min.) uz 16. kp, kurš beigās nemaz nebija novietots pareizajā vietā. Daudzu kļūdu cēlonis bija arī aklā sekošana pa priekšu skrienošajiem, bet to arī šķiet var izskaidrot ar to, ka nebija man vēlme ’’baudīt’’ šo mākslas darbu (karti). Rezultāts 1:20:29 un 21. vieta no 37 dalībniekiem. Rezultātam gan nav nozīmes, jo es kā DVO kluba pārstāvis esmu ārpus konkurences, par kopvērtējuma punktiem un titulu cīnās tikai Jorkšīras klubu orientieristi. Es vairāk biju braucis gūt gandarījumu no nakts orientēšanās, bet beigās tā arī nedabūju to. Ja pēc ceturtdienas LEI sacensībām biju sapriecājies, ka novembrī piedalīšos vairākos šajos Jorkšīras Nakts Līgas posmos, tad tagad mazliet jāpārdomā, vai ir vērts tik tālu braukt un skriet distanci no kuras nav nekāda gandarījuma. Zinot kāda ir nākamā posma karte (esmu tur skrējis), droši vien ka tomēr aizbraukšu, jo tur būs baudāmāks apvidus, un man jau patīk ka ir tik liela konkurence nakts mačos, kā tas ir Jorkšīrā. Interesanti, ka pirms vairākiem gadiem skrējām kā līdzīgs ar līdzīgu ar šī vakara uzvarētājiem – junioriem Joe Woodley, Zac un Jake Field. Tajā laikā viņi vēl bija jauniešu vecumā, bet tagad izauguši par spēcīgiem junioriem, un Joe pat sasniedzis Anglijas junioru izlases līmeni. Interesanti no malas tā redzēt, kā jaunieši kļūst par spēcīgiem orientieristiem. Varu vilkt paralēles ar Azimuta laikiem, kad vienlīdzīgi skrējos ar jaunieti vārdā Artūrs Pauliņš, kurš nu jau ir vairākkārtējs Pasaules un Eiropas Čempionātu dalībnieks. Cerams arī šie angļu jaunieši, kuri ir izauguši ’’tepat acu priekšā’’, sasniegs Pasaules un Eiropas līmeni. Tagad, kad esmu pats atsācis braukāt apkārt pa nakts-o sacensībām, nav vairs īsti laika saviem audzēkņiem mācīt orientēšanās pamatus. Un ja nu kādam arī ir šis orientēšanās talants? Jāmēģina apvienot – pa dienu jāmāca jaunieši, pa nakti jāskrien pašam :)