Vēl oktobra beigās nebija ne mazākās nojausmas, ka novembris izvērtīsies tik aktīvs. Var teikt ka gandrīz esmu atgriezies orientēšanās sportā, jo šomēnes piedalījos 6 orientēšanās sacensībās - vairāk nekā pēdējos 4 mēnešos kopā. Tā pa īstam jau neesmu ne aizgājis, ne atgriezies orientēšanās sportā, vienkārši vairs nepiedalos klasiskajās dienas orientēšanās sacensībās. Novembrī startēju veselās 5 nakts orientēšanās sacensībās (mana iecienītākā o-disciplīna) un 1 velo orientēšanās sacensībās. 13. novembra vakarā ieguvu tik pozitīvas emocijas pēc Burbage nakts-o sacensībām, ka radās plāns paviesoties Jorkšīrā, kur pēc pāris dienām sākās Jorkšīras Nakts Līga. Pirms vairākiem gadiem, kad biju regulārs šo sacensību dalībnieks, ļoti piesaistīja tieši kvalitatīvās distances un salīdzinoši lielā konkurence. Tieši Jorkšīrā tā pa īstam iecienīju nakts-o sacensības, tāpēc nolēmu, kāpēc gan neapmeklēt šā gada visus posmus, jo vilcienu satiksme Anglijā ir ļoti laba, un divu stundu brauciens nav nekāds šķērslis. Tā kā šobrīd pārstāvu Derbīšīras klubu, tad konkurēt Jorkšīras Nakts Līgā nevaru, bet man nu jau kādu laiku rezultāti vairs nav tie svarīgākie. Galvenais ir izbaudīt nakts-o! Dienu pirms pirmā Jorkšīras Nakts Līgas posma dzima vēl viena ideja - kāpēc gan šos sestdienu izbraucienus uz Jorkšīru neapvienot ar kādu jaunu parkrun skrējienu tajā pusē, jo tā speciāli uz tik tāliem parkrun skrējieniem jau diez vai brauktu. Tā nu novembris izvērtās bagātīgs ar sportiskām aktivitātēm, it sevišķi sestdienas, kad skrēju pat divas reizes dienā - no rīta parkrun, vakarā nakts-o. Ja oktobra beigās biju plānojis novembrī skriet tikai vietējos parkrun skrējienus, tad tagad novembra beigās esmu sajūsmā par diviem jauniem parkrun (Cross Flatts un Scunthorpe), kā arī atgriešanos Leeds parkrun, kur pirms 3 gadiem noskrēju savu pirmo parkrun skrējienu. Arī plānotās velo orientēšanās sacensības novembra pēdējā dienā aizritēja kā plānots un ar pozitīvām emocijām (kaut arī cīņa ar dubļiem bija nežēlīga). Arī atvaļinājumā Latvijā atradu laiku diviem īsiem skrējieniem Smiltenē un Valmierā, tā ka novembrī kājās sāka atgriezties jūtams vieglums, un pāris parkrun skrējienus paskrēju zem 28 minūtēm, ko nebiju izdarījis kopš avārijas jūlijā, un arī pavasarī pēc izlauztās potītes neskrēju zem 28 minūtēm piecīti. Jāsaka gan, ka viena no potītēm nekad vairs neatgriezīsies fizioloģiski pareizajā stāvoklī (turpinu skriet pieklibodams) un atspēriens ar to kāju vairs nesanāk tāds kā gribētos, bet priecē ka skriešanu nu jau arvien vairāk varu baudīt, nevis cīnīties ar diskomfortu potītēs. Ja novembra sākumā vēl uz darbu braucu ar velosipēdu, tad mēneša beigās no šīs aktivitātes atteicos, jo tik aukstā laikā labāk sēžu siltā mašīnā :) Ar savu sportisko aktivitāšu palielināšanu, diemžēl neatliek laika vairs orientēšanās nodarbībām ar jauniešiem, tikai novembra pirmajās dienās piedalījāmies vienās o-sacensībās, izbraucām ar riteņiem MTB trasi 7 km garumā, kā arī noskrējām vienu junior parkrun. Tā īsti jau nemaz nav vēlme jauniešus aukstā laikā vest uz sacensībām, jo man pašam nav nekādas pedagoģiskās izglītības, kā pareizi sportot un iesildīties aukstā laikā, tikai cik pašam daudzo gadu o-sportā uzkrātā pieredze, bet bērniem mani vingrinājumi iespējams nemaz neder. Tāpēc pa ziemu iespējams ieturēsim pauzi un atkal pavasarī atgriezīšos ar jauniešu bariņu gan o-sacensībās, gan junior parkrun skrējienos. Decembri jau praktiski visu esmu saplānojis - sestdienās parkrun skrējieni (2 vai 3 varētu būt jauni) un vismaz 2 nakts-o sacensības, jācer vienīgi ka ziemas vīrusi ļaus visas ieplānotās sacensības apmeklēt.
Atskats uz novembra parkrun skrējieniem: Conkers parkrun #189 01/11/2014
spēcīgs finišs
Novembri iesāku ar kārtējo Conkers parkrun skrējienu, kurā piedalījos nu jau 24. reizi. Šoreiz parkrun tūrisms uz kādu citu skrējienu izpalika, jo ap pusdienlaiku atkal biju ieplānojis nodarbības jaunajiem orientieristiem, tāpēc šorīt uzskrēju tepat ''mājās''. Par godu vakar vakara helovīnu trakumam, šorīt varēja skriet briesmoņu maskās un kostīmos. Starp vairāk kā 300 skrējējiem bija daudz ''briesmoņu'', bet es šorīt skrēju ar ķirbi uz galvas (oranža klaunu cepure ar zvaniņiem). Šorīt bija izmaiņas arī trasē, jo tālāko trases loku bija paredzēts skriet pretējā virzienā, kas nozīmē ka nebūs jāskrien augšā ''cheeky hill'' kalnā. Man tāda īsta plāna nebija, kā skriet šorīt, jo nav ierastā rituāla, kad startā nostājos priekšā, nofilmēju startu un tikai pēc tam no beigām pievienojos skrējējiem, pirmajos kilometros veicot ļoti daudz apdzīšanas manevrus. Paveicās ka starp daudzajiem dalībniekiem pamanīju 27,5 tempa skrējēju ar zaļo vesti mugurā. Plāns acumirklī bija skaidrs, pa ilgiem laikiem pamēģināšu noskriet piecīti zem 28 minūtēm. Fiziski nav nekādu problēmu skriet arī ātrāk, bet nav man vairs tādas motivācijas skriet ātrāk par šo komforta zonu, tāpēc būs interesanti, vai spēšu sevi motivēt turēties kopā ar šo ''pacemaker''. 27:30 dalīts ar 5 ir 5:30 min/km, kas ir mierīga treniņa temps, tāpēc varbūt beidzot izdosies noskriet vienmērīgu skrējienu, jo pēdējā laikā kaut kā man tie kilometru starplaiki lēkā uz augšu un leju. Vai nu pārķeru startu, vai vidusdaļā paslinkoju, vai finišā uzspiežu tā ātrāk, kaut kā vienmēr sanāk nevienmērīgs skrējiens.
sēžu astē ''peiserim''
Startā nostājos pūļa vidusdaļā, un pēc drūzmēšanās pirmajā kilometrā, biju mazliet atlaidis 27,5 tempa skrējēju, tāpēc nācās veikt vairākus apdzīšanas manevrus, lai iesēstos astē ''peiserim''. Nākamos 3 kilometrus tā arī noskrēju, vai nu plecu pie pleca, vai tieši aiz tempa turētāja. Vienu brīdi gan šķita ka skrienam mazliet par lēnu, bet pulkstenī neskatījos, jo uzticējos viņam, un biju pārliecināts ka skrienam precīzi grafikā. Pēc noskriešanas lejā no ''cheeky hill'' un tuvojoties 4. km beigām jutu ka zaļajā vestē tērptais skrējējs sāk skriet mazliet ātrāk un nu arī man mazliet jāpieliek solis, lai tiktu viņam līdzi. Trase ir iepazīta ļoti labi, tāpēc sākoties pēdējiem līkumiem pirms finiša, zinu apmēram cik minūtes ir nepieciešamas līdz finišam. Beidzot ieskatos pulkstenī - 26:30, kas nozīmē ka nāksies soli pamatīgi pastiept pirms finiša, lai palīstu zem 28 minūtēm. Sen tik spēcīgi nebiju finišējis, pat finiša bildē redzams ar kādu spēku finišēju, gandrīz kā ''ziedu laikos'' :)
helovīnskrējiena ''briesmoņi''
Apskatot endomondo grafiku, manas aizdomas apstiprinājās, 2. 3. un 4. km bijām skrējuši ar vidējo ātrumu 5:45 min/km, kas nozīmē ka šajos trīs kilometros tika izsētas 45 sekundes no plānotā 5:30 min/km tempa, tāpēc pēdējo 5. kilometru nācās skriet ar 5 min/km tempu. Kaut arī ''peiseris'' neskrēja pēc grafika, tāpat paldies viņam par kompāniju un salīdzinoši patīkamo skrējienu. Pēc sajūtām šis viennozīmīgi bija pēdējā laika labākais skrējiens, un ja nebūs jāfilmē vai jātaupas kādam citam pasākumam, tad noteikti kaut kad drīzumā pamēģināšu uzskriet arī kādu ātrāku skrējienu. Pēc pulksteņa tīrā laika izskrēju no 28 minūtēm, bet oficiālais rezultāts ir 28:02 un 169. vieta no 331 skrējēja.
Pēc finiša pa taisno uz mājām, savācu jaunos audzēkņus, un prom uz orientēšanās sacensībām. Šoreiz gan mežs bija ļoti sarežģīts priekš bērniem, tāpēc o-skrējiens vairāk izvērtās par o-pārgājienu. Toties nākamo aktivitāti turpat netālu esošajā MTB trasē izbaudījām pilnībā. Izbraucāmies ar kalnu riteņiem no visas sirds pa trasi ar tramplīniem un virāžām.
MTB riteņbraucēji
(Valmieras parkrun 08/11/2014)
BK Valmiera - BK Ventspils
Šajā nedēļā baudīju atvaļinājumu Latvijā, tāpēc iknedēļas parkrun skrējiens izpalika. Bet tā kā Anglijā katru sestdienas rītu esmu pieradis uzsākt ar piecīti, tad arī atvaļinājuma sestdienas rītā vajadzēja iziet uzskriet tonusam. Kā jau atvaļinājumā, protams, ka mazliet arī ''atlaidu'', un arī vakar apmeklējot basketbola spēli Valmiera - Ventspils, tika izdzerts kārtējais Valmiermuižas tumšā alus kauss, un vēl vakarā kopā ar bračku pa pāris aliņiem, tāpēc šorīt bija neliels alusvēders ko nest līdzi. Nebūtu jau slikti, ja arī Latvijā organizētu šos parkrun skrējienus, bet tā kā pagaidām šādu iespēju sestdienās nepiedāvā, tad nācās uzmest nelielu skatienu Valmieras kartei, lai izplānotu aptuveno 5 km distanci. Jau 8:00 no rīta (pēc Anglijas laika pat 6:00) izgāju no mājas, lai izskrietu pa Valmieras ielām un parkiem, jo dienas gaitā bija jāpaspēj apmeklēt vēl citus pasākumus (Vaidavas rogainingu un koncertu ''Manai Dzimtenei''). Rīts mazliet drēgns, bet patīkams priekš rīta skrējiena. Vispirms cauri daudzdzīvokļu namu pagalmiem, ar mērķi sasniegt gājēju vanšu tiltu pāri Gaujai. Pēc tam kārtīgs loks pa Valmieras lielāko parku līdz Daliņa stadionam, un tad atpakaļ gar Gaujas krastu līdz Latvijā otram dārgākajam tiltam :) un tad pa ielām gar Rimi un Vidzemes augstskolu atpakaļ uz mājām. Sanāca vēl pārsimts metrus paskriet garām mājām, lai sanāktu pilns piecītis. Ļoti feins rīta skrējiens, valmieriešiem tiešām ir plašas iespējas kur izskrieties. Skrēju savā ierastajā 5:30-5:40 tempā, tikai gar Gaujas krastu pa mazo taciņu mazliet paslinkoju, tāpēc laiks virs 29 minūtēm.
rogainisti - Raivis un Anda
Mājās pat nesanāca ieskriet dušā, kad sēdos jau brāļa mašīnā, lai aizbrauktu līdz Vaidavai. Gribējās beidzot ieraudzīt dzīvē, kas tad tas tāds ir - rogainings, un atbalstīt Raivi un Andu pirms starta. Man par lielu pārsteigumu, dalībnieku ļoti daudz šajā orientēšanās pagarinātajā distancē. Un vēl lielāks pārsteigums, satikt tik daudz ''parastos'' orientieristus un startā redzēt pat vairākus elites orientieristus, kuriem šis būs droši vien ļoti labs garais treniņš. Saskrējos pat ar Grundzāles hercogu Artūru! Interesanti bija redzēt lielo rogaininga karti (1:30 000) un pavērot kā dalībnieki plāno labākos izvēles variantus, lai pēc iespējas vairāk kontrolpunktus apmeklētu 6 stundās. Saņēmu pat piedāvājumu pašam startēt :) un ja godīgi, ja pēcpusdienā nebūtu bijis ieplānots koncerta apmeklējums, tad iespējams būtu arī sastādījis kompāniju rogainistiem. Kādreiz noteikti izmēģināšu arī šo o-disciplīnu! Svētku koncerts Valmieras kultūras centrā bija burvīgs! Lapčenoks, Aisha, Samanta Tīna, Andris Ērglis un vēl citi mākslinieki sniedza emocijām bagātu koncertu.
Šorīt atkal atgriezos
Leeds pilsētā! Pirms pāris dienām šodienas plāns bija piedalīties Conkers
parkrun un vakarā doties uz NOC nakts-o sacensībām, bet plāni mainījās pēc LEInakts-o sacensībām, kad izlēmu aizbraukt piedalīties YHOA nakts līgas posmā
Leedsā, un, protams, sestdienā bez parkrun neiztikt. Tāpēc šorīt piedalījos
Cross Flatts parkrun skrējienā Leedsā, kurā vēl nebiju piedalījies. Tagad esmu
piedalījies visos četros Leeds pilsētas parkrun skrējienos! Interesanti, ka
vienā pilsētā notiek 4 parkrun skrējieni un vienlaicīgi 9:00 no rīta visi
uzsākam skrējienus. Šis ir jaunākais Leeds parkrun un izskatās arī ka mazākais,
jo šorīt startēja tikai 75 dalībnieki. Rīts visai vēss un parkā bieza migla,
bet ne jau laika apstākļi ir traucēklis feinam rīta skrējienam. Leeds ir
tālākā pilsēta uz kuru varu aizbraukt ar pirmo vilcienu no mājām un paspēt uz
parkrun skrējienu. Stacijā paspēju arī nopirkt kapučīno mundrumam un ar
pilsētas autobusu prom uz parku. Patīkams pārsteigums, ka parkā bija pieejamas
pārģērbšanās telpas un tualetes, jo es šorīt ierados ar visai lielu somu, jo
līdzi viss nepieciešamais arī vakara nakts orientēšanās sacensībām. Plāns bija
skriet pavisam atbrīvoti savās komforta 28 minūtēs, lai ir spēks arī vakara
skrējienam. Trase salīdzinoši patīkama, praktiski līdzena divos ar pusi apļos
pa parka asfaltētajiem celiņiem. Startā mazliet vēsi, bet pēc pirma kilometra
jau iesilu miglā :) Pārsteigums nāca pirmā apļa vidū – jāskrien augšā pa
trepēm! Kaut arī tikai kādi 10 pakāpieni, tomēr šādu ’’ekstru’’ nācās izbaudīt
pirmo reizi kādā no parkrun skrējienu trasēm. Arī otrajā aplī vēlreiz augšā pa
trepēm, kas mazliet izsit no ritma pirms finiša, bet kopumā jāatzīst, ka
patīkama trase, jo vienu brīdi parka aplis iet lēzeni lejup no kalna. Standarta
trase ar nestandarta trepēm, septiņnieks nopelnīts. Rezultāts šorīt 28:18 un
42. pozīcija no 75 skrējējiem. Tagad neliela ekskursija pa Leeds, atelpa kādā
pubā pie alus kausa un futbola uz lielā ekrāna un tad jābūt gatavam nakts-o distancei! 7/10
Šajā sestdienā atkal apvienoju divus vienā. Jauns parkrun skrējiens no rīta un vakarā Jorkšīras nakts līgas posms orientēšanās. Ja vien vakarā tieši šajā pilsētā nenotiktu nakts-o sacensības, tad diez vai jebkad būtu atbraucis uz šo pilsētu - Scunthorpe. Tā kā attālums no mājām ir pietiekami liels (gandrīz 200 km), tad protams, ka izvēlējos ērtāko ceļošanas variantu ar vilcienu, kurā varu no rīta arī pasnaust. Scunthorpe stacijā ierados 8:40, un līdz startam bija tieši tik daudz laika, lai ar riteni aizbrauktu līdz parkam, nedaudz iesildītos un 9:00 stātos uz starta līnijas. Parks gan izrādījās vien 5 minūšu brauciena attālumā no stacijas, tāpēc pilnīgi bez stresa varēju veikt savus rituāla vingrojumus. Ļoti priecē, ka arī šeit tik drēgnā rītā pulcējas vismaz 200 skrējēju. Jo vairāk dalībnieku, jo vairāk man jāveic apdzīšanu, bet tas zināmā mērā ir pat jautri - startēt no beigām un pavērot cik dažādi cilvēki piedalās šajos skrējienos. Pilnībā varu izbaudīt skrējiena atmosfēru. Vienmēr ir interesanti redzēt skrējējus ar bērnu ratiņiem (nez cik grūti vai viegli tas ir). Apdzenamo burzmā izcēlās tieši viens tēvs ar bērnu ratiņiem, kuram no muguras sekoja vēl viens puika uz elektriskā mini mocīša. Amizanti, ka šāds mazs motociklists ar visu ķiveri galvā bija skrējēju pūlim pa vidu, acīmredzot aizliegts tas nav. Pie 1. km atzīmes biju paguvis visus lēnākos apdzīt un panācis sava tempa skrējējus (ap 5:30 min/km), šoreiz tās bija vairākas dāmas, ar kurām apļa tālāko daļu cauri mežam izskrējām kopā. Pirmā apļa beigās es viņām pa priekšu, bet otrā apļa sākumā atkal samainījāmies ar pozīcijām. Pavērojot savu endomondo grafiku, jāsecina, ka nu jau ne pirmo reizi, kaut kā es ļoti bieži 4. km ''slinkoju'', veicot to stipri lēnāk par pārējiem kilometriem. Bet nu labi ka pēdējā kilometrā atkal atgriežos pie pirmā kilometra tempa. Skrēju ļoti atbrīvoti, tieši tādā tempā, kāds šorīt šķita viskomfortablākais. Finišā pulksteni apstādināju pie 27:29, kas bija ļoti patīkams pārsteigums. Biju noskrējis ātrāk par savām komforta 28 minūtēm, un šis bija mans ātrākais skrējiens pēc avārijas vasaras vidū. Un ja paskatos vēl tālāk atpakaļ, tad ātrāk biju skrējis tikai janvārī, pirms orientēšanās sacensībās izlauzu potīti. Patīkami, ka kājas sāk arvien atbrīvotāk darboties, bet nu pie savām agrākajām komforta 24 minūtēm diez vai vairs kādreiz nokļūšu atpakaļ, jo tā izlauztā potīte joprojām nefunkcionē tik brīvi, lai sanāktu kārtīgs atspēriens. Žēl ka pats no malas nevaru redzēt savu skriešanas stilu, bet nojaušu ka tas varētu būt visai... pieklājīgi izsakoties - interesants, jo pats jūtu ka skrienu tā kā klibodams. Bet nu skriešana man joprojām sagādā gandarījumu, tāpēc kāda gan nozīme manam skriešanas stilam un rezultātam finišā, galvenais būt sportiski aktīvam. Arī trases konfigurācija bija ļoti piemērota, lai skrējiens sanāktu baudāms. Trase standarta - divi apļi pa parka celiņiem un mazliet pa meža taku, bet pats patīkamākais - bez neviena kalna, tāpēc šo trasi novērtēšu ar deviņnieku. Līdz 10 pietrūka pāris elementi - joprojām nepatīk asfalta segums un diezgan daudz bija asie 90 grādu līkumi, kas sit no ritma laukā. Bet kopumā ļoti jauka trase. Oficiālais rezultāts 27:47 un 119. vieta no 206 skrējējiem. Jauki ka pēc skrējiena varēja izmantot peldbaseina pārģērbšanās telpas, ka arī sporta kompleksa kafejnīcā nesteidzīgi iemalkot rīta kafiju. Pa dienu ekskursija pa Scunthorpe pilsētu, pēcpusdienā bārā viens alus kauss skatoties futbolu, un vakarā piepilsētas mežā nakts-o sacensības. 9/10
Kopš šā gada pavasarī pievērsos parkrun
tūrismam, piedaloties katru sestdienu kādā jaunā parkrun skrējienā, vienmēr
plāns bija kādreiz atgriezties uz Leeds parkrun, vietu kur es pirms 3 gadiem pirmo reizi izskrēju parkrun piecīti. Atgriezties vēlējos tāpēc, ka gribu katru
parkrun trasi iemūžināt savā GoPro kamerā, un savā kādreizējā ’’mājas’’ parkrun
skrējienā iepriekš nebiju skrējis ar kameru. Ilgi nevarēju ieplānot braucienu
uz šo parkrun skrējienu, jo ir tomēr attālums ko braukt no savas šobrīdējās
dzīvesvietas. Šosestdien bija labs iemesls – Jorkšīras nakts līgas 3. posms
atkal Leeds pusē, tāpēc beidzot ieplānoju arī Leeds parkrun apmeklējumu. Trase
ļoti zināma, un neteikšu ka man tā ļoti simpatizētu, jo jāskrien divi ar pusi
apļu pa asfaltētajiem parka celiņiem, plus vēl katra apļa vidusdaļā ir lēzens
un salīdzinoši garš kāpums, kas liek mazliet vairāk piepūlēties tādam
vienkāršam rīta skrējienam. Šoreiz skrēju ar savu zaļo AIRE kreklu, pieminot
Mike Sellars (viņš vienmēr skrēja savā zaļajā kluba kreklā), kurš bija aktīvs Leeds un
Temple Newsam parkrun skrējējs... diemžēl šonedēļ viņa vairs nebija starp mums
– parkrun skrējējiem. Kaut arī personīgi nepazinu, tāpat skumji, ka aiziet
zināms cilvēks.
Mike
Un starp citu, tieši augustā, kad pēc avārijas taumām atgriezos
pie skriešanas, startējot Temple Newsam parkrun, tieši ar Mike skrēju kopā
lielāko distances daļu, un apbrīnoju kā viņš savā vecumā tik sprigani vēl
skrien. Šorīt skrējēju ļoti daudz (324), un zinot cik trase sākumā ir šaura,
pirmajā kilometrā īpaši nesteidzos ar lēnāko apdzīšanu, tāpēc sākums pavisam
mierīgs. Tikai tuvojoties apļa vidum, pamazām sāku iet garām un ķert ciet sava
tempa skrējējus. Nācās noskriet gandrīz visu otro apli, līdz beidzot tiku
aizmugurē pāris skrējējiem, kuri skrēja man patīkamā tempā. Viens no viņiem
bija Ken Patterson, mans bijušais kluba biedrs AIRE orientēšanās klubā. Tad nu
aiz viņa noskrēju praktiski visu trešo apli, tikai beigās palaižot tādā
attālumā, ka nelielajā kāpumā pirms finiša vairs klāt netiku. Pēc finiša
apsveicinājāmies, jo skrējiena laikā speciāli priekšā viņam nelīdu, nepatīk man
skrienot runāties :) Finišēju ar rezultātu 28:58 un ieņēmu 217. vietu no 324 dalībniekiem. Rezultāts par 1 minūti sliktāks kā pagajušās sestdienas
skrējienā, bet tas tāpēc ka šorīt mazliet taupījos, atceroties cik švaks jutos
vakara nakts-o skrējienā pirms nedēļas. Redzēs vai pulveris būs vēl sauss šī
vakara nakts-o skrējienam Harrogate mežos. Šis bija mans 12. Leeds parkrun
skrējiens un pirmais ar kameru šeit, tāpēc jāieliek arī atzīme, tāpat kā visiem
iepriekšējiem, kur skrēju ar kameru. Lai cik īpašs man būtu šis Leeds parkrun skrējiens,
diemžēl vairāk par 7 nevaru ielikt šai trasei, nu jau ir skriets daudz labākās
trasēs. Bet lieliski bija atgriezties vietā, kur pirms 3 gadiem pat nenojautu,
ka tik ļoti aizraušos ar šiem parkrun skrējieniem. 7/10
Šajā sestdienā atkal apvienoju divus vienā. Jauns parkrun skrējiens no rīta un vakarā Jorkšīras nakts līgas posms orientēšanās. Ja vien vakarā tieši šajā pilsētā nenotiktu nakts-o sacensības, tad diez vai jebkad būtu atbraucis uz šo pilsētu - Scunthorpe. Tā kā attālums no mājām ir pietiekami liels (gandrīz 200 km), tad protams, ka izvēlējos ērtāko ceļošanas variantu ar vilcienu, kurā varu no rīta arī pasnaust. Scunthorpe stacijā ierados 8:40, un līdz startam bija tieši tik daudz laika, lai ar riteni aizbrauktu līdz parkam, nedaudz iesildītos un 9:00 stātos uz starta līnijas. Parks gan izrādījās vien 5 minūšu brauciena attālumā no stacijas, tāpēc pilnīgi bez stresa varēju veikt savus rituāla vingrojumus. Ļoti priecē, ka arī šeit tik drēgnā rītā pulcējas vismaz 200 skrējēju. Jo vairāk dalībnieku, jo vairāk man jāveic apdzīšanu, bet tas zināmā mērā ir pat jautri - startēt no beigām un pavērot cik dažādi cilvēki piedalās šajos skrējienos. Pilnībā varu izbaudīt skrējiena atmosfēru. Vienmēr ir interesanti redzēt skrējējus ar bērnu ratiņiem (nez cik grūti vai viegli tas ir). Apdzenamo burzmā izcēlās tieši viens tēvs ar bērnu ratiņiem, kuram no muguras sekoja vēl viens puika uz elektriskā mini mocīša. Amizanti, ka šāds mazs motociklists ar visu ķiveri galvā bija skrējēju pūlim pa vidu, acīmredzot aizliegts tas nav. Pie 1. km atzīmes biju paguvis visus lēnākos apdzīt un panācis sava tempa skrējējus (ap 5:30 min/km), šoreiz tās bija vairākas dāmas, ar kurām apļa tālāko daļu cauri mežam izskrējām kopā. Pirmā apļa beigās es viņām pa priekšu, bet otrā apļa sākumā atkal samainījāmies ar pozīcijām. Pavērojot savu endomondo grafiku, jāsecina, ka nu jau ne pirmo reizi, kaut kā es ļoti bieži 4. km ''slinkoju'', veicot to stipri lēnāk par pārējiem kilometriem. Bet nu labi ka pēdējā kilometrā atkal atgriežos pie pirmā kilometra tempa. Skrēju ļoti atbrīvoti, tieši tādā tempā, kāds šorīt šķita viskomfortablākais. Finišā pulksteni apstādināju pie 27:29, kas bija ļoti patīkams pārsteigums. Biju noskrējis ātrāk par savām komforta 28 minūtēm, un šis bija mans ātrākais skrējiens pēc avārijas vasaras vidū. Un ja paskatos vēl tālāk atpakaļ, tad ātrāk biju skrējis tikai janvārī, pirms orientēšanās sacensībās izlauzu potīti. Patīkami, ka kājas sāk arvien atbrīvotāk darboties, bet nu pie savām agrākajām komforta 24 minūtēm diez vai vairs kādreiz nokļūšu atpakaļ, jo tā izlauztā potīte joprojām nefunkcionē tik brīvi, lai sanāktu kārtīgs atspēriens. Žēl ka pats no malas nevaru redzēt savu skriešanas stilu, bet nojaušu ka tas varētu būt visai... pieklājīgi izsakoties - interesants, jo pats jūtu ka skrienu tā kā klibodams. Bet nu skriešana man joprojām sagādā gandarījumu, tāpēc kāda gan nozīme manam skriešanas stilam un rezultātam finišā, galvenais būt sportiski aktīvam. Arī trases konfigurācija bija ļoti piemērota, lai skrējiens sanāktu baudāms. Trase standarta - divi apļi pa parka celiņiem un mazliet pa meža taku, bet pats patīkamākais - bez neviena kalna, tāpēc šo trasi novērtēšu ar deviņnieku. Līdz 10 pietrūka pāris elementi - joprojām nepatīk asfalta segums un diezgan daudz bija asie 90 grādu līkumi, kas sit no ritma laukā. Bet kopumā ļoti jauka trase. Oficiālais rezultāts 27:47 un 119. vieta no 206 skrējējiem. Jauki ka pēc skrējiena varēja izmantot peldbaseina pārģērbšanās telpas, ka arī sporta kompleksa kafejnīcā nesteidzīgi iemalkot rīta kafiju. Pa dienu ekskursija pa Scunthorpe pilsētu, pēcpusdienā bārā viens alus kauss skatoties futbolu, un vakarā piepilsētas mežā nakts-o sacensības. 9/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru