Tāpat kā pagājušo sestdien, tā arī šosestdien apvienoju divus skrējienus vienā dienā. Lielāks uzsvars, protams, uz parkrun skrējienu no rīta, un tikai pēc tam vakarā cenšos izbaudīt nakts-o burvību. Esmu apņēmies apmeklēt visus sešus Jorkšīras Līgas posmus, kas nozīmē ka sešas sestdienas tiks pavadītas ceļojot uz Jorkšīru, un papildus šiem nakts orientēšanās mačiem, centīšos izskriet arī jaunas parkrun trases, ja vien ar vilcienu paspēšu tik agri nokļūt galapunktā. Šā rīta galapunktā - Scunthorpe stacijā, nonācu 8:43, tieši pirms
Scunthorpe parkrun starta. Ja vien nebūtu te vakarā notikušas nakts-o sacensības, diez vai uz šo pilsētu jebkad būtu atbraucis, bet tagad bija iespēja gan noskriet jaunu parkrun, gan nesteidzīgi iepazīties ar pašu pilsētu, gan atrast labāko krogu, kur iemalkot aliņu un paskatīties futbolu, gan vakarā piedalīties nakts-o sacensībās. Diena gara, bet man kā ceļot kāram, pietiekami interesanta, galvenais lai labi laika apstākļi, jo šoreiz vilcienā paķēru līdzi velosipēdu. Un tieši ar velosipēdu devos uz nakts-o sacensību centru, 10 km no pilsētas. Šajā mežā jau biju orientējies nakts mačos
pirms 3 gadiem, un šis apvidus bija palicis atmiņā kā ļoti ātrs arī tumsas apstākļos, jo pilnīgi līdzens bez reljefa. Toreiz distanci pieveicu
40 minūtēs ar ļoti pieņemamu ātrumu, šoreiz bija plāns paskriet zem 50 minūtēm, jo distances garums aptuveni tāds pats, vienīgi pats esmu palicis lēnāks un traumu nomocīts, bet tas netraucē baudīt nakts distanci. Startēju viens no pirmajiem, lai paspētu atpakaļ uz vilcienu, tāpēc šoreiz jākoncentrējas uz savām orientēšanās prasmēm nevis līdzskriešanu, kā pirms nedēļas. Etaps uz 1. kp nav diez ko sarežģīts, bet koncentrēšanos tāpat prasīja, jo izskrienot uz pļavas, bija grūti noteikt precīzu virzienu dēļ miglas. Redzamība miglā pat ar visspēcīgāko lampu būs niecīga, tāpēc ļoti uzmanīgi jākontrolē virziens. Uz dzelteno stigu trāpīju precīzi, un mežā, kur miglas praktiski nav, tik jāspīdina un jāskrien uz lielā koka siluetu. Uz 2. kp nemaz neapsvēru labās puses variantu, uzreiz metos atpakaļ pa kreisi, lai droši pa nu jau skrieto ceļu aizskrietu līdz miglainajai pļavai. Pāri pļavai uzmanīgi, mežā iekšā un lukturis uz visām pusēm. Punktu pie saknes pamanīju pa gabalu. 3. kp pavisam vienkāršs, bet vēl joprojām nesaprotu, kā tur varēju pielaist 40 sek, kļūdu. No mazo taciņu krustojuma devos precīzi pēc kompasa punkta virzienā, bet nonācu pie punkta mikro ieplakā, kas bija krietni pa kreisi, nekā es biju tēmējis. Baigās aizdomas ka karte tur nav precīza, vai nu arī mans kompass vairs nerāda precīzi, jo biju ļoti pārsteigts nonākot tajā mikro ieplakā. 4. un 5. kp pavisam vienkārši, bet uz 6. kp atkal problēmas ar virzienu. Vai tiešām kompass nerāda precīzi? Atkal no taku krustojuma devos šķietami pareizā virzienā uz punktu, bet pēc brīža attapos uz paralēlās takas jau aiz punkta. Izbrīns pamatīgs un punktā ieskrienu no pretējās puses, pazaudējot 1 minūti. Pie punkta mani bija panācis viens no Jorkšīras stiprākajiem pensijas vecuma veterāniem - Steve Whitehead. Šis vecais vīriņš skrien pietiekami ātri un orientējas ļoti precīzi, lai sastādītu man labu kompāniju, izbaudīt turpmāko distances daļu. Diemžēl mūsu sadarbība ilga vien pāris etapus, jo jau uz pirmajiem punktiem jutu, ka tā brīvi nemaz nevaru paskriet, kājas diezgan smagas pēc rīta parkrun skrējiena. Nav vairs kā pirms pāris gadiem, kad biju spējīgs noskriet divus skrējienus vienā dienā bez spēka un enerģijas iztrūkuma. Kā saka, jaunāks jau nepalieku, un kājas etapā uz 7. kp sāka dot signālus, ka skrējējs vairs šovakar nebūšu. Parkrun skrējiens, kaut arī cenšos skriet bez lielas piepūles, tomēr enerģiju un vieglumu kājām atņem. Un šā vakara mačs tik skrienamā apvidū! Uz 8. kp abi ar Steve skienam paralēli, viņš vairāk pa līniju, es gar sētu pa vieglāk skrienamo pusi. Punktā nonākam reizē un kopā ar vēl 2 orientieristiem. Biju domājis ka distanci veikšu vienatnē, bet nu esam 4 orientieristi pie punkta. Uz 9. kp garais etaps, izlemju atsēdēt un karti īpaši nelasīt. Vienkārši skrienu līdzi, bet Steve ar vēl vienu orientieristu pamazām attālinās, un etapa beigu daļā palieku divatā ar vēl vienu veterānu, kurš elpo kā lokomotīve man aiz muguras.
 |
| vairākas neprecizitātes |
Uz punktu nākas pašam noorientēties. Uz 10. kp redzu kādā virzienā aizskrien abi aizbēdzēji, dodos tajā pašā virzienā, un punktā bez problēmām izceļ šie abi, jo skrien no punkta ārā uz 11. kp. Cenšos cik nu varu, bet tā īsti paskriet vairs nevaru, kājas vienkārši nestiepjas garākam solim, un abi pa priekšu skrienošie nu ir pavisam prom. Tas smagi elpojošais veterāns gan brutāli man sēž astē un pūš pakausī, laikam ir nodomājis sekot manam ''tempam'' visu distanci :) 11. kp samērā peldošā apvidū, un nedaudz tomēr paeju garām punkta bedrei. Reljefā sazīmēju atrašanās vietu un ar 50 sek. loku punktu paņemu. 12. kp tikai virzienā. 13. kp šķiet ka nesagādās problēmas, jo tas pats 9. kp, tik no otras puses. Diemžēl no šīs puses nespēju trāpīt punktā un izmetu loku, aptuveni vēl pusminūte zaudēta. Uz 14. kp pieļauju kļūdu jau pašā etapa sākumā, tie ''taureņa'' spārni mazliet nojauca virzienu, un uzsāku skriet 8. kp virzienā, labi ka salīdzinoši ātri aptvēru ka skrienu pretējā virzienā. Mans sekotājs par šādām virziena maiņām bija pavisam apjucis, un beidzot man bija iespēja no viņa aizbēgt, kamēr viņš vēl centās saprast, kāpēc es uzsāku skriet vienā virzienā, bet pēc tam metos uz pretējo pusi. Pirms punkta no taku T veida krustojuma šķita ka būs ļoti prātīgi jādodas pēc punkta. Virziena izjūta šoreiz nepievīla. Uz 15. kp vienkārši maucams etaps, bet man tās sajūtas visai riebīgas - ir tikai jāskrien, bet man tempa nav nekāda. Atkal jāšķērso miglainā pļava, un nu migla ir kļuvusi vēl biezāka. Vairākkārt pat apstājos, jo redzamība ir labi ja 1 vai 2 metrus uz priekšu, negribētos nonākt nepareizajā mežmalā. Ar nelieliem zigzagiem punktā tomēr nonāku veiksmīgi.
 |
| cauri zaļajam! |
Etaps uz 16. kp man izvērtās diezgan neizskaidrojams. Bija varianti skriet pa kreisi caur startu vai pa labi caur finišu pa dzeltenajām stigām, bet es ieraudzīju kartē mazo taciņu gar līniju. Dabā diemžēl uz šo taku tā arī netrāpīju, un izlauzos pa taisno cauri zaļajam. Vairākas reizes sev noprasīju - ko es daru? Laužos brutāli cauri zaļajam nevis vienkārši apskrienu apkārt pa stigām. Laikam pienskābe smadzenēs izbeidzās distances beigās :) Aptuveni 1 lieku minūti šajā muļķībā varu norakstīt. Nu jau migla ir nolaidusies tik zemu, ka arī mežā redzamību sāk apgrūtināt. Labi ka nevaru paskriet :) tāpēc uz pēdējiem punktiem varu virzīties lēnām un precīzi. Uz 17. kp orientieri mazā mikro ieplakas un šoseja kreisajā pusē, bet uz 18. kp orientieris divi mikro pauguriņi. Finiša posms ļoti garš un droši vien aptuveni minūti zaudēju te ātrākajiem vienkārši uz ātrumu. Apvidus, protams, vienkāršāks nekā pirmajā nakts līgas posmā, bet distances plānojums daudz pārdomātāks un baudāmāks. Lai arī skrējējs biju nekāds, orientēties šādā distancē sagādāja gandarījumu. Salīdzinoši daudz mazo kļūdiņu, kas kopā pat savāca 5 minūtes, bet naktī un miglā ir piedodamas šādas nelielas neprecizitātes pirms punktiem. Mazliet gan apbēdināja tas etaps uz 16. kp, kā arī neizskaidrojami neprecīzie virzieni uz 3. un 6. kp. Rezultāts 58:06 un 11. vieta no 32 nakts orientieristiem. Pauls uzvarēja ar nepieklājīgu atrāvienu :) un izskatās ka ir pieteicis nopietnu pieteikumu uz
Čempiona titulu, kamēr es vairāk cīnos ar savu skriešanas tempu nekā ar konkurentiem, jo kopvērtējuma punktus man nepiešķir, kā Derbīšīras orientieristam Jorkšīras līgas sacensībās. Žēl ka manā pusē nerīko šādu nakts līgu, kuru rīko lielākie reģiona o-klubi. Labi ka
Leicester klubs savas ziemas līgas ietvaros rīko dažus nakts posmus, bet tur tā konkurence daudz mazāka un arī distances īsākas un vienkāršākas. Tāpēc arī nākam sestdien došos vispirms uz
Leeds parkrun skrējienu, kurā aizsāku savus parkrun skrējienus (ar kameru neesmu to trasi izskrējis) un vakarā uz Harrogate pilsētu, uz nākamo Jorkšīras nakts līgas posmu.
.jpg)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru