 |
| izaicinošs apvidus naktī |
Šis būs tikai mans trešais Anglijas Nakts Orientēšanās Čempionāts kurā piedalīšos, bet šoreiz startēšu garākajā distancē - M35L. Iepriekšējos gadus skrēju īsākajās distancēs (M21S un M35S), kurās attiecīgi ieņēmu 2. un 1. vietu visai nelielajā konkurencē. Kāpēc tad šogad startēšu garākajā distancē? Jo pie ļoti lielas apstākļu sakritības un veiksmes, ir iespēja tikt pie cēlmetāla! Tāpēc apņēmos pacīnīties ar Anglijas labākajiem M35 veterāniem naktī, jo nakts-o sacīkstēs tā konkurence nav tik liela kā dienā. Apņemšanās ir viena lieta, bet varēšana ir pavisam kas cits :) Tāpēc šoziem aktīvi krāju noskrietos kilometrus, lai spētu pieveikt aptuveni 10 km garo distanci. Daudz piedalījos arī mazajās nakts-o sacensībās, kur slīpēju savu tehniku un pārliecību nakts distancēs. Sagatavošanās mājas darbus biju veicis pietiekami labi, tagad tik redzēs kā klāsies čempionātā. Jāsaka uzreiz - tik garu distanci naktī skriešu pirmo reizi! Ja par savām orientēšanās spējām esmu pārliecināts, tad ar fizisko formu gan ir tā kā ir, tāpēc ļoti augstus mērķus nemaz nevarēju izvirzīt. Kā jau minēju, pie ļoti lielas veiksmes varbūt varu pacīnīties par 3. vietu, jo pāris konkurenti ir galvas tiesu pārāki. Galvenais mērķis ir veikt tīru reisu, un skrienot vienmērīgā tempā, šo 9.3 km garo distanci vajadzētu pieveikt pusotrā stundā. Iepriekš biju skrējis pāris 7-9 km garas nakts-o ditances, bet visvairāk palicis atmiņā
Ziemeļu Nakts Čempionāts 2011. gadā, kura distancē cīnījos 1 stundu un 50 minūtes! Toreiz piedzīvoju to nepatīkamo brīdi, kad lampai izbeidzas baterija un paliec pilnīgā tumsā. Nu jau pāris gadus skrienu ar savu ''ķīnieti'', kuru gan nekad neesmu izmēģinājis, cik ilgi šai lampai baterija tur, jo ilgāk par 1 stundu pēdējā laikā nav sanācis skriet. Tā kā šovakar, kā minimums, būs jāskrien vismaz pusotra stunda, tad vējjakas (auksts šovakar) kabatā ņemšu līdzi rezerves lampu (parasto divmetrinieci), un baterijas somiņā ielikšu arī mazo kabatas lukturīti, jo tumsā nav vēlmes palikt. Vēl pie mājas darbiem jāpiemin, vecās kartes studēšana un izanalizēšana, jo šajā apvidū biju skrējis
Midlands Čempionāta vidējo distanci 2014. gadā. Secinājumi pavisam vienkārši - jāpieturas pie vienas tehnikas - jāorientējas un jāskrien tikai pa takām, jo tas taku tīkls te ir tik biezs, ka skrienot ''pa taisno'', var pārķert kādu taciņu sazarojumu un apjukt uz līdzenas vietas. Tāpēc jācenšās pieturēties pie šīs taktikas visas distances garumā - maksimāli tikai pa takām. Īstenībā mežs ''pa taisno'' ir praktiski neskrienams dēļ rožaugiem (praktiski visa karte ar zaļām svītrām), bet kartes vidusdaļā jāuzmanās no ''peldošā'' apvidus. Zaļais purvs var sagādāt problēmas. Daudzi punkti droši vien būs arī pie klintīm, tāpēc arī tām jāpievērš uzmanība, kā labiem orientieriem tumsā. Katrā ziņā apvidus būs pietiekami izaicinošs un sarežģīts naktī. Interesanti ka mežā došos viens no pēdējiem, jo man ielozēta vēlā starta minūte - 20:10, tātad finišēšu, iespējams, tikai ap desmitiem vakarā.
Lieki piebilst, ka tik vēlu nekad neesmu skrējis. Redzēs kā šī starta minūte iespaidos manu veikumu, jo pārējiem konkurentiem ir krietni agrākas starta minūtes, un arī citu grupu orientieristus mežā, iespējams, nesatikšu. Sestdienas rīti nav iedomājami bez parkrun skrējiena, bet tā kā bija jātaupa spēki vakaram, tad šorīt pavisam lēni un mierīgi noskrēju savu vietējo Conkers parkrun piecīti. Iespējams, gan ka tā bija kļūda, jo lai cik lēnu skrietu, slodze kājām tomēr bija, un vakarā kājas diemžēl nebija tik svaigas kā no rīta. Pa dienu vēl mazliet izskrējos gar Anglijas krosa čempionāta trasi, kur ķēru labākās bildes dažādās trases vietās. Ja nebūtu šie abi čempionāti vienā dienā, es noteikti būtu arī pats izmēģinājis spēkus šajā krosa čempionātā. Bildes no vīru skrējiena
šeit un no dāmu skrējiena
šeit. No malas izskatījās iespaidīgi, kā veči cīnās ar kalnaino un dubļaino distanci! Iedvesmojies no krosa skrējējiem, devos uz savu nakts sacīksti. Šovakar aukstums pamatīgs, grādi tuvu nullei, tāpēc savu ierasto nakts-o kreklu no Spānijas nomainīju pret AIRE vējjaku, kurai kabatās varēju sabāzt gan rezerves lampu, gan drošībai cepuri un cimdus, gan enerģijas želeju, jo varbūt kādu no šīm lietām distancē prasīsies izmantot. Iesildoties sajūtas un emocijas ir labas, vienīgi jūtu ka kājas ir pārlieku smagas, tāpēc skriešana būs diezgan grūta. Bet pats galvenais ka ir pārliecība par savām spējām un nav nevajadzīga uztraukuma. M35L distance vienāda ar junioru (M20L) un spēcīgo veterānu (M40L) grupām, tāpēc ieskatījos arī viņu starta minūšu listē. Izrādās, ka no visām šīm trīs grupām, es startēšu kā priekšpēdējais, un kā pēdējais aiz manis 2 minūtes startēs spēcīgais AIRE juniors Joe Woodley, kurš gan tagad pārstāv Šefīldas Universitātes (SHUOC) klubu. Man pat nav vērts domāt par sadarbību ar viņu distancē, labākajā gadījumā jāmēģina iesēsties astē vismaz uz vienu kontrolpunktu :) Vienu minūti aiz manis startē vēl viens ļoti spēcīgs M35 orientierists Richard Robinson, bet viņš skries elites distanci, tāpēc mums etapi diez vai kaut kur sakritīs. Un starp citu junioru grupā startē vēl viens latvietis - Emīls Vainovskis, un M45 grupā ir pieteikts viens lietuvietis, tā ka daži baltieši sastādīs konkurenci britiem. Sākumā galvenais prātīgi ielasīties kartē un visa uzmanība takām, takām un vēlreiz takām. Etaps uz 1. kp ļoti labi ļauj iejusties apvidū, atliek tik tikt līdz lielajai takai un tālāk jau elementāri. Uz 2. kp pavisam piesardzīgi, vairākas reizes pārliecinos par virzienu un pa sīkām taciņām punkta rajonu sasniedzu veiksmīgi.
 |
| līderis! |
Jāpiebilst, ka te pilns mežs ar orientieristiem, kuri skraida šurpu turpu uz citiem punktiem un cenšas nojaukt virzienu :) Etapā uz 3. kp mani panāk Joe, kuram tad arī sekoju šajā etapā, kā arī nedaudz tieku līdzi arī uz 4. kp. Pēc pirmajiem četriem kontrolpunktiem aina
splitos pavisam pievilcīga - esmu līderis, un uz 2. un 3. kp man ātrākie splitlaiki! Etaps uz 5. kp gan noliek visu savās vietās. Etaps garš, bet tikai jāskrien cik ir iekšā. Te sapratu, ka nevajadzēja tomēr šorīt skriet parkrun, jo kājās nav vēlamā viegluma. Pirms punkta mani apdzina Richard, bet pats biju panācis 2 orientieristus, ar kuriem kopā veikšu nākamos trīs etapus. 6. 7. un 8. kp ļoti viegli, tāpēc atliek tik sēdēt astē, jo esmu ticis 4-5 orientieristu vilcienā, starp kuriem viens ir zināms vīrs no AIRE - Ian Marshall. Uzticos pa priekšu skrienošajiem, bet, protams, ka pats ar sekoju līdzi kartei. Un labi ka tā, jo arī uz 9. kp sekoju līdzi vilcienam, bet vienā brīdī sāku just, ka šiem virziens vairs nav man vēlamais, tāpēc jāsāk pašam kontrolēt virziens. Vēl joprojām orientējos tikai pēc takām, kas orientēšanos padara ļoti vienkāršu pat tumsā. Galvenais ir precīzi no pēdējās taciņas doties apvidū uz punktu. Pie 9. kp aploku pamatīgu kalnu ar klintīm, bet uz 10. kp neizteiksmīgi līkloči pa takām, toties punktā precīzi. Pie 10. kp pirmo reizi distancē esmu pilnīgi viens, pat tāda spocīga sajūta, jo līdz 9. kp visapkārt bija vēl kāds orientierists. Te nu pilnībā izpaudās vēlās starta minūtes mīnus, jo distances turpinājumā pilnīgi nevienā etapā nebija pa ceļam ar kādu citu orientieristu, kas nakts-o distancē būtu bijis vēlams, lai uzturētu augstāku tempu. Ik pa laikam jau saskrējos ar vēl kādu vēlo startētāju, kas mazliet iedrošināja skriet ar pārliecību par savu veikumu, jo negribējās palikt pēdējam mežā. Uz 11. kp, kā jau ierasts, pats etaps vienkāršs pa takām, tik beigās jātrāpa uz pareizo akmeni.
 |
| ''pumpas'' meža vidū |
Skrienot pa lielo taku, beidzot bija iespēja paskatīties distances turpinājumu, bet... diemžēl kartē neko tālāk par 12. kp neredzēju, un arī kartes otra puse pilnīgi balta! Arī etaps uz 12. kp jāveic pa lielu taku, kura gan ir vienos dubļos. Un tikai tagad atcerējos, ka kaut kur biju lasījis par kartes maiņu garākajās distancēs. Pēc 12. kp bija jāveic marķēts posms līdz kartes malai, kur tiesneši iedeva karti ar distances otro daļu. Intereses pēc ieskatījos pulkstenī, kurš rādīja 45 minūtes. Tātad ja ir noskrieta aptuveni pusdistance, tad mērķis finišēt pēc pusotras stundas ir visai reāls. Jāturpina tik pat pārliecinoši orientēties ar sevis izvēlēto tehniku, un jācer ka fiziski spēšu noturēt savu tempu līdz beigām. Tātad distances turpinājums pa jau skrietām takām, tikai uz pretējo pusi. 13. un 14. kp atradās pie akmeņiem kalna pakājē, vienīgi interesanti, ka viens vienā kalna pusē, bet otrs otrā pusē.
 |
| apkārt ''pumpai'' |
Tāpēc īsais etaps uz 14. kp izvērtās divkārši garš, jo kalnam pāri līst būtu neprāts. Uz 15. kp beidzot kāds garāks etaps, kur lielāko daļu varēju skriet uz atmiņu, jo tieši pa to pašu taku jau skrēju uz 5. kp, tikai uz pretējo pusi. Arī uz 16. kp izmantoju jau pārbaudītu variantu caur 9. kp no pirmās distances daļas. Pēc 16. kp neliela iespēja izbaudīt klintis, pēc kurām atkal tik jātrāpa uz takām uz 17. kp. Arī 18. un 19. kp starp klintīm, kuras tumsā izskatās draudīgas. Skrienot uz 20. kp nez kāpēc piezagās sajūta, ka šie ir distances pēdējie punkti, tāpēc nedaudz atslābu, un izmetu nevajadzīgu loku pirms punkta. 21. kp tāds formāls, bet uz 22. kp sāku just, ka skriet paliek arvien grūtāk, un pēdējie 10 kontrolpunkti jau būs cīņa pašam ar sevi nevis distanci. Žēl ka biju aizmirsis par enerģijas želeju kabatā, jo tā tajā brīdī būtu ļoti noderējusi, un varbūt nesekotu arī tas murgs, ko piedzīvoju uz 23. kp. It kā koncentrējies biju pilnībā, bet kaut kur neizteiksmīgajā taku labirintā pazudu. Biju nonācis apmēram pusetapā līdz 23. kp, bet precīzu atrašanās vietu vairs nespēju noteikt. Vairākas reizes mēģināju ar kompasu sevi nostādīt pareizajā virzienā, bet tas viss jau bija par vēlu.
 |
kartē tā kļūda uz 23. kp nemaz tik
briesmīga neizskatās :) |
Sākās ''peldēšana''! It kā virzījos punkta virzienā, bet nekādi nespēju atrast kādu piesaisti. Vienā brīdī nojautu ka esmu kaut kur netālu no 26. kp, bet kur tieši... nav ne jausmas. Te uzradās vēl viens orientierists, kurš šķiet centās atrast tieši 26. kp, bet arī viņš izskatījās pazudis. Bija noticis tas, ko vismazāk gribēju piedzīvot svarīgākajās sacensībās. Vienkārši turpināju pērties cauri zaļajam purvājam uz priekšu, ar cerību ka tomēr izdosies kaut kur piesieties. Galvā jau pavīdēja vissliktākā doma par izstāšanos, ja tā arī neizdosies atrast sevi kartē. Par laimi izdevās tikt uz vienas no lielajām takām, tikai joprojām nevarēju noteikt kurā vietā tas ir. Paskrēju nedaudz uz priekšu pa to, bet kompasa virziens galīgi nesakrita ar man vajadzīgo virzienu pa taku. Pēc kalna aprisēm takas kreisajā pusē sāku pamazām nojaust ka esmu vai nu netālu no 24. vai arī jau tuvu 25. kp. Intuīcija lika nojaust, ka esmu pie 25. kp, tāpēc jāskrien pa taku atpakaļ un tad jālaiž pāri purvam. Beidzot!!! Beidzot kaut kas kartē un dabā sakrita, jo tieši purvā sazīmēju savu vietu. Pārvarot purvu, nonācu pie 24. kp kalna, un tagad jau bez problēmām zināms uz kuru pusi jāskrien uz 23. kp. Punktā ierados no pretējās puses - nevis no 22. kp, bet gan no 24. kp puses. Sajūtas pēc tik milzīgas kļūdas nebija no tām labākajām. Aptuveni 3 minūtēs veicamais etaps man prasīja 12 minūtes! Nevienā no nakts-o treniņiem šoziem nebiju pieļāvis tik lielu kļūdu. Šī kļūda ļoti nosita motivāciju turpināt distanci. Etaps nebūt nebija pats sarežģītākais šovakar, jo atlika tikai noorientēties no vienas sīkās taka uz otru, kur pa vidu bija labs orientieris mazā upīte un klints. Grūti izskaidrot, kāpēc etapa vidū pazuda koncentrēšanās, bet visticamākais iemesls ir nogurums. Pie 22. kp bija skriets 75 minūtes un pieveikti 8.5 kilometri, kas šķiet bija mans limits, un garākai distancei vairs fiziski nebiju gatavs. Tātad izturēju līdz 22. kp, bet distances beigām vairs nebija ne motivācijas, ne fiziskās varēšanas. Ja līdz lielajai kļūdai distanci biju veicis ļoti labi, tad distances beigas izvērtās ļoti mokošas un ar ļoti daudz bakstīšanām uz punktiem. 24. un 25. kp vēl paņēmu ar inerci, mēģinot atgūt zaudēto laiku. Uz 26. kp jau nojautu ka nedaudz aizpeldēšu tajā apvidū, bet tā kā pirms brīža jau tur biju bijis, tad punktu paņēmu veiksmīgi. Bet garajā un vieglajā etapā uz 27. kp prāts jau sāka atslēgties un kājas galīgi neklausīja, tāpēc punkta rajonā pastaigājos vairāk kā 2 minūtes.
 |
| ne spēka, ne motivācijas |
Uz 28. kp vēl 1 minūte zaudēta, vienkārši nelasot karti un brutāli pārceļot pāri pamatīgam uzbērumam kalnā. Uz 29. kp saņēmos, bet etaps uz 30. kp, pēc upes šķērsošanas, atkal ļoti nepārliecinoši realizēts. Uz 31. kp vairāk domāju par finišu nevis kontrolpunktu, tāpēc pusotra minūte palika klints pakājē. Labi ka te sastapu vēl pāris orientieristus, kas deva nelielu otro elpu uz pēdējo 32. kp, jo izrādās ka nebiju pēdējais orientierists mežā. Uz finišu gan kājas bija pilnībā izbeigušās. Ja divas trešdaļas no distances izbaudīju, tad beigas izvērtās par īstu cīņu pašam ar sevi, un uz šī saguruma fona radās problēmas ar koncentrēšanos. Distances beigās kļūdās pazaudēju 15 minūtes, un arī fiziski tomēr nebiju gatavs tik garai distancei naktī.
11.6 kilometrus cīnījos 1:57:17, kas bija krietni ilgāk nekā biju prognozējis. Protams, ka sarūgtinājums ir liels par to kļūdu uz 23. kp, bet ir arī gandarījums, jo līdz 22. kp izdevās pārliecinošs sniegums, un kopumā pirmo reizi pieveicu tik garu distanci naktī. Tā ka arī Jukolā mierīgi varētu pieveikt kādu etapu, kur vilcienos būtu daudz vieglāk, nekā vienatnē kā šovakar. Prieks arī par savu ''ķīniešu'' lampu, kura izturēja visas 2 stundas. Rezerves lampa tā arī palika neizmantota un diemžēl arī enerģijas želeja palika kabatā. Par tehnisko veikumu esmu sajūsmā (protams ar izņēmumu uz 23. kp), bet kājas gan ir pilnīgi stīvas pēc 2 stundām, tā ka ja gribas skriet kaut ko garāku, tad neiztikt bez garākiem treniņiem. Tātad ar rezultātu 1:57:17 ieņēmu 5. vietu starp 8 garākās M35 grupas veterāniem. Naktī nekad tā konkurence nebūs tik liela kā dienā, jo šī specifiskā disciplīna nav ik katram pa spēkam. Tāpēc kopumā nav jau nemaz tik slikti, jo būtībā uz šo brīdi es sevi varu saukt par piekto stiprāko nakts orientieristu Anglijā savā vecuma grupā.
 |
| garākā nakts-o distance pieveikta |
Kā jau rakstīju sākumā, pie ļoti lielas veiksmes, varbūt varētu tikt pie bronzas medaļas. Un beigās tā arī bija - pirmie divi bija neaizsniedzami, bet 3. vietai zaudēju gandrīz 16 minūtes, bet distances beigās kļūdās atstāju 15 minūtes, un kas to zin cik vēl minūtes tika atstātas, pazaudējot motivāciju cīnīties līdz galam. Tā ka ja ir vēlme kāpt uz pjedestāla, tad nākamgad nopietnāk jāgatavo tieši fiziskā forma, jo ja pietiks spēka visai distancei, tad arī koncentrēties būs vieglāk.
Anglijas Nakts Orientēšanās Čempionāts noteikti bija manas galvenās sacensības 2016. gadā, kurām visu ziemu centos sagatavoties pēc iespējas labāk. Tāpēc paliek tāds mazs sarūgtinājums, ka neizdevās viss kā iecerēts, un tā kļūda uz 23. kp vēl ilgi paliks atmiņā. Bet nav ko daudz kavēties pagātnē, šogad būs vēl vairākas sacensības, kurās varēšu gūt gandarījumu un apliecināt, ka orientēties es māku :) Un starp citu šīs šopavasar nebija pēdējās nakts-o sacensības, jo aprīļa beigās esmu ieplānojis piedalīties
Latvijas Nakts Orientēšanās Čempionātā. Vienīgi žēl ka tur nebūs M35 grupas. Elitē gluži neesmu gatavs skriet, priekš M40 esmu par jaunu, tā ka atliks izvēlēties tikai Open A vai Open B. Nav gan ne jausmas kā man Latvijas mežos klāsies naktī, jo Anglijas taku tehnika tur galīgi nederēs :) Katrā ziņā nakts-o bija, ir un būs vienmēr mana favorīte, jo ierobežotajos redzamības apstākļos tumsā var perfekti pārbaudīt savas prasmes orientēties. Pat visvienkāršākā distance naktī ir kā aizraujošs piedzīvojums!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru