piektdiena, 2014. gada 31. oktobris

Oktobrī no 2 km bērnu skrējiena līdz 3 stundu riteņbraucienam!

Sākot no 2 kilometru bērnu skrējiena un beidzot ar 3 stundu riteņbraukšanu - tieši tik plaša spektra sacensībās un sporta pasākumos piedalījos oktobrī. Var teikt, oktobrī izbaudīju visus sev tuvākos sporta veidus, kādi vien sirdi priecē :) Oktobri iesāku ar apņēmīgu rīta rosmes skrējienu, jo bija doma vismaz vienreiz nedēļas vidū arī iziet uzskriet. Diemžēl esmu pārāk slinks un tā tad arī bija pirmā un vienīgā reize šajā mēnesī, kad izgāju rīta rosmē :) Tā kā tagad esmu ticis pie jauna velosipēda, tad skriešanu darba dienās ļoti labi varu aizstāt ar riteņbraukšanu. Ja vien nav galīgs draņķis ārā un nelīst lietus, tad 5 km garo ceļu uz darbu mēroju velosipēda mugurā. Man tiešām uz darbu labāk patīk braukt ar riteni nevis mašīnu! Uz airēšanās trenažiera arī šomēnes apsēdos tikai divas reizes, jo nav ne īsti motivācijas, ne gribēšanas pielikt vēl kādu papildus slodzi arvien garākajām darba nedēļām. Novembrī un decembrī droši vien vispār tikai sportošu pa nedēļas nogalēm, jo darbā tagad sāksies ''busy'' periods, un cilvēkiem pieprasījums pēc alkohola lietošanas pieaugs arvien lielāks līdz pat Jaungada rītam. Trenējos maz, bet sacensībās piedalos arvien vairāk atkal. Šomēnes startēju pat divās orientēšanās sacensībās - abās ļoti īpašās un man tuvās. 14. oktobrī piedalījos nakts orientēšanās sacensībās, kas man vienmēr ir sagādājušas gandarījumu. Un 26. oktobrī pirmo reizi Anglijā startēju velo orientēšanās sacensībās, kuras manās aktivitātēs bija pilnīgs jaunums. Patika tik ļoti, ka centīšos rast iespēju arvien biežāk piedalīties velo-o sacensībās. Protams, arī par jaunās paaudzes apmācību neesmu aizmirsis. Kopā ar bērniem startējām divās orientēšanās sacensībās un divos junior parkrun skrējienos. Daļai bērnu vairāk patīk parkrun, daļai orientēšanās, bet prieks ka ir ieinteresētība. Arī šādi tādi panākumi mums jau ir! Valteram un Kristiānai vienās no o-sacensībām 2. un 3. vieta, bet parkrun skrējienos lieliskus rezultātus uzrāda Jēkabs (nu jau trīs 2. vietas). Novembrī jau plānoju aizvest bērnus arī uz nopietnākām sacensībām, kur varbūt kādam izdosies kāpt uz pjedestāla. Un protams protams, kur nu bez sestdienas parkrun skrējieniem. Visas četras sestdienas pa piecītim! Šomēnes manā kontā dalība trīs jaunos parkrun skrējienos un viens skrējiens ''mājas'' Conkers parkrun. Visemocionālākais un īpašākais protams bija Bushy parkrun Londonā. Novembra plānā ir pāris nakts-o sacensības, arī velo-o posms, o-nodarbības ar jauniešiem, bet par parkrun tūrismu vēl nav skaidrības, iespējams novembrī paskriešu tepat vietējos skrējienos un uz nevienu tālāku nebraukšu. Plus vēl novembrī atvaļinājuma nedēļa Latvijā, kas iecirtīs mazu robu manā sporta aktivitāšu kalendārā :)
Neliels atskats uz oktobra parkrun skrējieniem:
Bushy parkrun #538 04/10/2014
šie 13 skrējēji aizsāka parkrun
skrējienus pirms 10 gadiem
Es zināju ka Bushy parkrun bija pats pirmais un šobrīd vislielākais parkrun skrējiens Anglijā, tāpēc šajā Londonas parkā es būtu skrējis agri vai vēlu. Pirms aptuveni mēneša uzzināju ka šosestdien notiks īpašs 10 gadu jubilejas skrējiens, tāpēc nebija ne divu domu, ka 4. oktobrī būšu starp Bushy parkrun skrējējiem. Vispirms biju plānojis uz Londonu doties ar vilcienu un tad ar sabiedrisko transportu nokļūt līdz parkam, kurš ir diezgan tālu no Londonas centra. Nedēļas sākumā ieinteresēju darba kolēģus Klāvu un Didzi par šo skrējienu Londonā (viņus jau biju iesaistījis Darley parkrun), tāpēc ceļojuma plāns mainījās, un uz Londonu devāmies ar Klāva mašīnu. Londona ir 3 stundu braucienā no Burtonas, tāpēc jau puspiecos no rīta izbraucām, lai 9:00 stātos uz starta šim īpašajam skrējienam. Tik laicīgi izbraucām, rēķinoties ar ceļa remontiem, atpūtu pusceļā un stāvvietas meklējumiem parka tuvumā. Par laimi neviens ceļa remonts mums ceļā netrāpījās. Pusceļā uztaisījām kārtīgu brokastu pauzi vienā no lielceļu servisiem, izskrējām nelielu rīta rosmi pēc viena geocaching slēpņa un Bushy parkā nonācām ļoti laicīgi, dažas minūtes pēc astoņiem, tāpēc ar stāvvietas atrašanu parka centrālajā stāvlaukumā nebija problēmu.
1705 skrējēji startā
Iebraucot parkā, mūs sagaidīja neviens vien pārsteigums! Briežu tēviņi ar kupliem ragiem, stirnas un mazie bembiji brīvi pastaigājās savvaļā pa parka teritoriju un pat nāca uz ceļa. Kaut ko tādu nebijām gaidījuši ieraudzīt Londonā. Vēsturi šim parkam nezinu, bet iespējams te ir kaut kādi karalienes medību lauki, jo galveno parka ielu sauca Queens road un pašā parka vidū bija karalienes statuja. Noparkojuši mašīnu, aizgājām uztaisīt pāris selfijus ar briežiem, mierīgi saģērbāmies skriešanas drēbēs, uzsaucu čaļiem enerģijas želejas (kuras diez vai ko deva pēc tik gara brauciena), izstāvējām garo rindu uz tualetēm, un bijām gatavi skrējienam.
visi 13 pionieri arī pēc 10 gadiem
piedalījās jubilejas skrējienā
Skrējiena starts gan pamatīgi aizkavējās, jo bija jāsumina tie pirmie 13 skrējēji, kuri aizsāka šos parkrun skrējienus pirms 10 gadiem. Vēl vairākas apbalvošanas un uzrunas, un tikai tad visi sāka rosīties uz starta līniju. Dalībnieku ļoooti daudz, viennozīmīgi vairāk par tūkstoti (līdz šim man lielākais ir bijis Cannon Hill parkrun ar 458 dalībniekiem). Protams, ka šodien atkal skriešu ar kameru uz galvas, bet šoreiz ar Klāva GoPro 3, kura ir mazāka un vieglāka nekā mans GoPro 2 modelis. Biju jau domājis ka sanāks ilgi stāvēt, bet tikai aptuveni 1 minūti sanāca nostāvēt startā, filmējot kā visa dalībnieku masa dodas startā, jo starta zona bija pietiekami plata, lai visi varētu raiti iesākt skrējienu.
starta burzmā arī es
ar smaidiņu uz krekla
Kad vairs bija atlikuši tikai skrējēji ar bērnu ratiņiem, arī es varēju uzsākt šo īpašo skrējienu no astes gala. Sākās lielā apdzīšana un manevrēšana starp lēnākajiem skrējējiem. Vienu brīdi pat sajutos ka zirgu skriešanās sacensībās, jo 1. km bija pilnīgi taisnā posmā pa zālienu ar skrējējiem visās malās. Emocijas fantastiskas! Skrien visi - mazi un lieli, veci un jauni, tievi un resni, un es tam visam pa vidu. Pēc pirmā kilometra taisnes, nogriezāmies pa labi uz krietni šaurākas taciņas, uz kuras joprojām turpināju apdzīšanu, bet nu jau vairs ne tik raiti, jo vietas bija ļoti maz, un vairākas reizes nācās iesprūst aiz lēnākiem skrējējiem. Taciņas segums bija mans favorīts - grants, vienīgi zem šāda ''zirgu'' skrējiena ik pa laikam pacēlās acīmredzams putekļu mākonis. Kaut kur starp 2. un 3. kilometru, beidzot biju panācis sava tempa (5:30 min/km) skrējējus un nu varēju iekārtoties ritmiskam skrējienam bez liekām apdzīšanām.
briedis ganās pa finiša rajonu
Jāsaka gan, ka enerģijas diez cik nebija, tāpēc ik pa laikam nācās piespiest sevi neatkrist no skrējēju grupiņas, kurā turējos. Pirms pēdējā kilometra iedevu vairākus ''high five'' mazajiem līdzjutējiem un pēdējo kilometru uzsāku smaidīdams. Savu komforta tempu joprojām turēju, bet pēdējā kilometrā mani arvien vairāk sāka apdzīt citi skrējēji, kam es pretim īsti neko nevarēju likt, jo spēka nebija paātrināties pēdējā kilometrā, tikai pirms paša finiša mazliet pastiepu solīti. Kaut arī bija jūtams, ka tādas īstas enerģijas un spēka pēc tik tāla ceļa nav, tomēr izdevās ļoti vienmērīgs skrējiens, bez ierastajiem plīsieniem pēdējos kilometros.
pēdējie metri līdz finišam
Finišēju ar rezultātu 29:06 (mans tīrais laiks bija 28:21, tātad startā esmu stāvējis tikai 40 sekundes), kas mani ierindoja... 1208. vietā no 1705 dalībniekiem!!! Finišā dabūju nostāvēt vēl vismaz 10 minūtes, lai tā organizēti visus šos 1705 dalībniekus izlaistu cauri finiša koridorim un noskanētu viņu svītrkodus rezultātiem. Cepuri nost organizatoru priekšā, jo kaut arī burzma bija pamatīga, viss ritēja ļoti raiti un organizēti. Tad kad dalībnieku tūkstoši finišē maratonā vai pusmaratonā, viņi ir pietiekami izretojušies distances laikā, bet te 5 kilometru distancē, praktiski 10 minūšu laikā finišēja visi dalībnieki. Klāvs un Didzis, kuri ir krietni ātrāki skrējēji, finišēja skrējiena galvgalī. Klāvam 73. vieta ar rezultātu 19:00 un Didzim 130. vieta ar rezultātu 20:13 - malači!
Klāvs lillā kreklā
Didzis svītrainā kreklā
Viennozīmīgi šim skrējienam 10 no 10, jo atmosfēra fantastiska un trase vienkārši lieliska - bez kāpumiem un ar saudzīgu segumu kājām. Klāvs gan teica ka pārāk garlaicīga, bet man patīk šādas trases vienā lielā aplī. Man personīgi šī bija vissimpātiskākā trase no visām 21 trasēm, kuras šobrīd esmu izskrējis. Tagad zinu kāda ir paša pirmā parkrun skrējiena trase un kāda šeit valda atmosfēra, jo šeit iknedēļas skrējienos piedalās aptuveni 1000 skrējēju, tātad šoreiz bija pievienojušies vēl 700 tūristi no citiem parkrun skrējieniem. Diez vai kādreiz vēl atgriezīšos uz šo Bushy parkrun, jo jāizskrien ir vēl arī citas parkrun trases, bet kas zin, varbūt uz 20 gadu jubileju būšu atkal te starp briežiem un parkrun skrējēju tūkstošiem! 10/10

Sheffield Hallam parkrun #215 11/10/2014
Šorīt biju tipisks parkrun tūrists! Tā kā nu vairs nav neviena parkrun skrējiena man tuvējā apkaimē, kuru nebūtu izskrējis, tad jau nedēļas vidū biju izlēmis doties uz Sheffield pilsētu. Atlika tikai izvēlēties uz kuru no četriem Sheffield pilsētas parkrun skrējieniem doties. Izvēlējos centrālo un lielāko - Sheffield Hallam parkrun, jo šajā skrējienā regulāri skrien ap 500 skrējēju, un man jau patīk ka ir jo vairāk jo labāk. Kas tad ir nepieciešams parkrun tūristam? Vilciena biļetes turp un atpakaļ, ritenis ar ko galapunktā aizbraukt līdz parkam, un mugursoma ar pāris nepieciešamākajām lietām. Vēlams arī telefons ar google maps vai endomondo programmām, ja nu sanāk apmaldīties nezināmā pilsētā, tad karte telefonā ir ļoti noderīgā. Šorīt to visu arī biju sagādājis, lai noskrietu savu kārtējo jauno parkrun skrējienu. Ar vilcienu Sheffield nonācu 8:16, ieslēdzu telefonā endomondo un kāpu uz riteņa, lai dotos parka virzienā. Diemžēl vienā no krustojumiem mana orientierista atmiņa mani pievīla, gandrīz aizbraucu pa nepareizo ielu, un te nu noderēja karte telefonā. Kad veiksmīgi biju nonācis uz pareizās ielas, atlika tik braši mīties uz parku. Laicīgi nonācis parkā un parkrun starta vietā, pieslēdzu riteni pie sētas, sametu mugursomā liekos apģērba gabalus un noliku mantu glabātuvē finišā, un man pat atlika laika vēl nedaudz iesildīties. Šorīt tāds vareni auksts rīts (braucot uz vilcienu pat zobi klabēja), bet skriešanai patīkams laiciņš. Skrējēji pulcējas arvien vairāk un vairāk, un izskatās ka atkal savi 500 būs te sapulcējušies. Atrodu feinu uzkalniņu kur nostāties ar savu kameru pirms starta. Kamera tiek ieslēgta minūti pirms starta, kad organizatoru uzrunas beigušās un visi ir gatavi startam. Starta vieta visai šaura, tāpēc sanāk diezgan ilgi nostāvēt un filmēt, kamēr visi 500 paskrien garām, un es varu pievienoties skrējiena beigu galam. Trases sākums pa ļoti šauriem parka celiņiem un tāda kārtīga apdzīšana man nemaz nesanāk, tāpēc 1. km sanāk tāds visai lēns, jo vienkārši daudzviet iesprūdu aiz lēnākajiem skrējējiem. Pamazām kad skrējēji sāka izretoties, arī apdzīšanas manevri padevās raitāki, bet diemžēl uzņemto tempu startā tā arī nespēju vairs paātrināt. Jāsaka kā ir, visu distanci noskrēju tādā kā atpūtas režīmā, jo tādas īstas enerģijas jau nemaz iekšā nebija, lai skrietu ātrāk (vakar vakarā izdevās skaists vīna vakars). Ja pirmos 4 kilometrus skrēju ar ātrumu tuvu 6 min/km, tad pēdējo piekto kilometru uzspiedu tā nedaudz ātrāk (5 min/km), jo sataupījies biju baigi :) un vajadzēja jau noskriet atkal savās komforta 28 minūtēs. Oficiālais rezultāts 29:21 un 364. vieta no 504 skrējējiem. Trase var teikt samērā interesanta, pat mazliet neierastāka kā standarta parkrun trases, jo viens no posmiem pat izgāja ārpus parka teritorijas pa gājēju ietvi gar ielas malu. Bet tā, tipiska parkrun trase divos apļos pa asfaltētajiem parka celiņiem ar pāris lēzeniem kāpumiem un noskrējieniem. Tāds stabils 7 nopelnīts. Pēc finiša, ātri dzeltenā vējjaka mugurā, ritenim virsū un 15 minūšu laikā jābūt atpakaļ stacijā, lai paspētu uz vilcienu mājās. Jau 11:00 biju atpakaļ mājās, pozitīvi uzlādējies visai atlikušajai dienai! 7/10
Conkers parkrun #187 18/10/2014
baltā nāģenē izbaudu skrējienu
Šorīt uzskrēju tepat ''mājas'' parkrun skrējienā, atliekot parkrun tūrisma izbraucienu citai nedēļai, jo pēc pāris stundām bija paredzēts piedalīties DVO orientēšanās sacensībās kopā ar bērniem. Šorīt doma bija paskriet tādā ļoti vieglā tempā, lai pēc tam arī o-sacensībās tieku līdzi bērniem. Skrējienu uzsāku pietiekami lēnu (1. km - 5:59), lai 2. km garajā taisnē paskrietu savā ritmā (5:29), bet pēc tam atkal ''atpūtos'' (5:58 un 5:50). Pēdējo 5. kilometru gan uzkapāju tā cītīgāk (5:15), un atkal noskrēju savās komforta 28 minūtēs. Sanāca tāda savdabīga paspēlēšanās ar tempu - 1. 3. un 4. km lēnāk, bet 2. un 5. km ātrāk. Priecē ka nu jau varu skriet ar zināmu vieglumu, un pēdējā kilometrā mierīgi paātrināties. Rezultāts 28:34 un 165. vieta no 280 skrējējiem.
Arrow Valley parkrun #119 25/10/2014
Vēl vakarvakarā nebiju īsti izlēmis, uz kuru parkrun skrējienu doties. Man galvenais nosacījums ir, lai vilciens galapunktā iebrauc ap 8:00 un lai ar riteni 20-30 minūšu laikā varu nokļūt līdz parkrun starta vietai. Salīdzinot visus laikus un attālumus, šā rīta izvēle krita braucienam uz Redditch mazpilsētu. Jāceļas gan agri (ap 6:00), lai 6:20 jau būtu vilcienā uz Birmingham, pēc tam pārsēšanās nākamajā vilcienā, un tieši 5 minūtes pirms astoņiem biju galapunktā. Pilsēta man pilnībā nezināma, un grūti tikai uz atmiņu no Google maps aizbraukt līdz skrējiena parkam. Ļoti priecē ka Endomondo jaunajā telefona aplikācijā ir pieejama arī karte, tāpēc to šorīt izmantoju kā lielisku navigāciju un parkā nokļuvu ļoti laicīgi. Varētu jau braukt uz šiem puslīdz tuvajiem parkrun arī ar mašīnu, bet vilcienā tomēr ir priekšrocība, ka var mazliet vēl pasnaust un pēc tam 20 minūšu brauciens ir kā laba iesildīšanās pirms paša skrējiena. Šorīt pamatīgs sals un arī samērā tumšs rīts (pēdējais rīts pirms pulksteņa pagriešanas atpakaļ). Ar riteni pat braucu ar cimdiem un cepuri, bet skrējienā pirmo reizi šoruden skrēju ar garajām biksēm. Jāsaka kā ir - tāds standarta parkrun skrējiens. Dalībnieki aptuveni 200, skrējiens pa parka asfaltētajiem celiņiem divos apļos apkārt ezeram. Tā īpaši ar neko šāds standarta parkrun atmiņā nepaliks, ja nu vienīgi ar paša interesanto uzvedību skrējiena laikā. Skrējienu iesāku savā mierīgajā tempā (5:30-5:40 min/km), skrējās viegli, bet pirmā apļa nelielajā kāpumā sāka durt sānā! Kaut ko tādu sen nebiju pieredzējis, jo sportoju taču pietiekami regulāri, lai šādas ''tūristu'' kaites negadītos. Labi ka pēc pāris minūtēm atlaida, jo duršana pakrūtē galīgi neļauj izbaudīt rīta skrējienu. Pirmos 3 kilometrus noturēju šo patīkamo tempu, bet 4. km nez kāpēc izdomāju paslinkot. Biju panācis skrējēju ar suni un izlēmu paskriet aiz suņa, kamēr suņa saimniece pļāpāja ar vēl vienu skrējēju :) Pēc uzskriešanas otrā apļa kalnā mūs apdzina jauniešu pārītis, kuriem veikli es iesēdos astē, jo lai arī interesanti skriet ar suni, temps tomēr bija pa lēnu, tāpēc pēdējo kilometru atkal veicu visātrāk šā rīta piecītī. Agrāk bija novērojama pretēja aina - pirmie kilometri ātrāki un beigās ''cīnos'', bet tagad pirmos kilometrus izbaudu un beigās paātrinos. Laikam jau no tām savām komforta 28 minūtēm vairs neizlīdīšu nekad, jo arī šorīt stabils rezultāts - 28:33 un 143. vieta no 218 skrējējiem. Katra parkrun trase ir unikāla, jo visas nekad nebūs vienādas, bet tā kā nu jau esmu skrējis tik daudzās, tad ir izveidojies tāds skaidrs priekšstats par standarta parkrun trasi. Tie ir 2 vai 3 apļi pa asfaltētiem parka celiņiem ar lielāku vai mazāku kalnu distancē. Tad nu arī atzīmi šīm standarta trasēm lieku starp 7 un 8, atkarībā kāds tas kalns bijis. Šoreiz bija pietiekami lēzens lai no manis 8 balles šim parkrun skrējienam un trasei. 8/10

svētdiena, 2014. gada 26. oktobris

Cannock Chase (Stafford)

Category: Cannock Chase Classic 2014 - Round 9 MMBO 2014 Series
Map/area: Cannock Chase (Stafford)
Organiser: Midlands MBO
Country: England
Discipline: 3 Hours Score
Kā jau iepriekš biju plānojis, oktobrī biju paredzējis piedalīties divos īpašos pasākumos. Mēneša sākumā piedalījos parkrun 10 gadu jubilejas skrējienā Londonā - Bushy parkrun, kopā ar vēl 1700 skrējējiem. Un šorīt piedalījos savās pirmajās velo orientēšanās sacensībās Anglijā. Pirmo un vienīgo reizi šajā orientēšanās disciplīnā biju startējis precīzi pirms 10 gadiem, kad kopā ar brāli piedalījāmies Azimuta velo-o sacensībās Smiltenes mežos. Vēl tālākā pagātnē - 2002. gadā piedalījos ZZK šosejas riteņbraukšanas sacensībās. Un tas arī viss! Ar velosipēdu sacensībās vairs neesmu startējis, bet ar riteni braucu ļoti regulāri, lai uzturētu sevi fiziskā formā tad kad ir slinkums skriet. Kaut kad iepriekš jau biju interesējies, vai Anglijā ir arī velo orientēšanās sacensības, bet tad tik tā - garām ejot, jo lai arī ritenis man bija labs, tomēr tehniski perfektā kārtībā viņš nebija, tāpēc par dalību sacensībās nedomāju. Sen jau gribējās iegādāties jaunu un kvalitatīvu riteni, un nu pēc avārijas, kad nācās atvadīties no vecā riteņa, piespiedu kārtā bija beidzot jāpērk jauns. Nav jau nekāds krutākais modelis, bet priekš manām vajadzībām ļoti labi piemērots. Vēl jau ir padomā iegādāties šosejas riteni, jo kaut kad gribētos izmēģināt spēkus arī triatlonā, bet pagaidām var iztikt arī ar kalnu velosipēdu. Kā tad es atradu šīs MBO orientēšanās sacensības? Tā kā pats vairs aktīvi neplānoju dalību orientēšanās sacensībās, tad o-kalendārā praktiski vairs neieskatos. Septembra beigās, kad bija jāsaplāno grafiks oktobrim un novembrim priekš BLC bērniem, uz kurieni un kādām sacensībām viņus vest, ņēmu un pārskatīju visas tuvējo orientēšanās klubu mājas lapas. Un pavisam nejauši WCH orientēšanās kluba mājas lapas sacensību kalendārā pamanīju MBO orientēšanās sacensības, kuras notiks Cannock Chase mežos, kuros jau vairākkārt esmu skrējis orientēšanās sacensībās. Jāpiedalās! Un tā nu šodien 26. oktobrī bija mana debija velo orientēšanās sacensībās Anglijā. Sacensību formāts interesants - izvēles distance ar 3 stundu kontrollaiku, tātad būs diezgan daudz kilometri jānomin. Ar riteni šobrīd braucu pietiekami regulāri, bet vai 3 stundām pietiks spēks! Tāpēc piegāju šim pasākumam pietiekami nopietni. Nedēļas vidū nobraucu 45 kilometru treniņu, lai kājas sajūt slodzīti. Un speciāli šīm sacensībām sapirku visādus ''pričendāļus'', lai brauciena laikā nebūtu ne par ko jāuztraucas. Tā kā speciālo velo kartes planšeti vēl neesmu iegādājies, tad atradu labu risinājumu ar pārgājienu kartes mapi, kuru ļoti ērti varēja piestiprināt pie stūres. Nopirku arī speciālo skrējēju/riteņbraucēju mugursomu, kura ļoti komfortabli pieguļas pie muguras. Somā ieliku rezerves kameru (cerams riepai ''mīksto'' tomēr nedabūšu), mazo pumpi, vējjaku, pāris šokolādes batoniņus, kompasu (kurš diez vai būs vajadzīgs) un pāris riteņa atslēgas (ja nu kaut kas atskrūvējas). Ritenim uzliku papildus pudeles turētāju (ar divām pudelēm vajadzētu pietikt 3 stundām), nopirku speciālās riteņbraucēju bikses ar ''pamperiem'' (3 stundās attiecīgo vietu var pamatīgi nospiest), ķivere jau man ir, tā ka esmu pilnā kaujas gatavībā pēc 10 gadiem atgriezties uz velo-o! Satraukuma pirms starta nav, jo šoreiz vienkārši jāiepazīstas un jāizbauda šī man jaunā o-disciplīna.
Dalībnieku nav sevišķi daudz (~50) un pārsvarā veterāni, kā jau tas Anglijas orientēšanās pasākumos ir ierasts. Vislielākās bažas ir par kartes mērogu (1:25000), jo ar tādu vēl nekad neesmu orientējies. Arī pati karte nav ierastā orientēšanās karte, bet gan... es pat nezinu kā šādas kartes sauc, bet nu galvenais jau ir lai visi ceļi un meža takas attēlotas kartē, un tad jau nevajadzētu būt problēmām. Ritenis aprīkots, mugursoma mugurā, GoPro kamera pie krūtīm, garmin pulkstenis ieslēgts - esmu gatavs startam! Pavisam kartē ir izvietoti 25 kontrolpunkti ar dažādu punktu vērtību (10-40), un loģiski ka visos es diez vai būšu spējīgs atzīmēties 3 stundu laikā, tāpēc startā vispirms jāsaplāno ar kuriem kontrolpunktiem sākt. Izvēlos sākt ar kartes ziemeļu daļas punktiem, jo tur vairāk sanāks braukt pa ielām un lauku ceļiem, varēšu iepazīties un ielasīties kartē, lai meža daļā uz dienvidiem jau varētu precīzi navigēt sevi tik neierastā kartē. Nu tad aiziet! Sākšu ar 5. kp, kurš ir kanāla malā. Pa grants ceļu un gar kanāla taku ripo labi, arī karte šķiet saprotama, bet attālumu gan nespēju izjust, tāpēc pie viena no tiltiem nākas apstāties un izplānot, cik tad tālu jau esmu ticis. Gandrīz jau aizbraucu kanālam pa otru pusi, kad atskārtu ka jābrauc pāri tiltam un tad tik uz priekšu gar kanālu. Punktu atradu veiksmīgi un pēc atzīmēšanās kontrolkartiņā (nav elektroniskā atzīmēšanās), varu plānot etapu uz nākamo punktu. Nākošais būs 1. kp, uz kuru tik jāmauc vispirms pa asfaltēto ceļu un tad pa lauku ceļu. Ne viss ir tik vienkārši kā izskatās. Atkal neizpratu kartē attēloto mazajā ciematiņā, un aizbraucu pa nepareizo ceļu. Pēc aptuveni 2 minūtēm nonākot strupceļā, sapratu ka kaut kas nav pareizi un jāgriež atpakaļ. Nonākot atpakaļ ceļu krustcelēs, sapratu kur nogriezu nepareizi, man jābrauc pa ceļu aiz vārtiem. Šeit satiku arī pirmos konkurentus, trīs brauca pretim no punkta, bet viens brauca uz punktu, tad nu arī centos noķert viņu, kas arī izdevās pie paša punkta. Kamēr es plānoju kā veikt nākamo etapu uz 4. kp, tikmēr sāncensis jau bija gabalā, tomēr līdz mazajam ciematiņam jau atkal panācu un pat pabraucu garām. Iespējams vajadzēja tomēr pasēdēt astē, jo etapa vidū nonācu diezgan izmisīgā situācijā - vienkārši nesapratu kur atrodos. Nogriežoties uz lauku ceļa, visu vēl kontrolēju, bet brīdī kad atdūros pie vārtiem sev priekšā, droši griezu pa labi un pa tiltu braucu pāri kanālam, un pat sāku jau braukt pa labi, it kā uz punkta pusi, bet atkal nācās apstāties un saprast ka esmu pazudis. Ilgi pētīju karti un centos saprast kur tad atrodos, līdz apjautu pie kura kanāla esmu. Atkal nebiju izjutis attālumu un punktu gribēju atrast krietni ātrāk, šādā mērogā tas ir apmēram puskilometru pirms punkta :) Tagad atlika tik izgriezt pa pareizo kanāla pusi un droši uz punktu prom. Uz tilta pirms punkta atkal pamanīju savu konkurentu, kurš brauca no tās puses, no kuras arī es biju pirms tam plānojis ierasties punktā. Punkts atradās aiz ļoti skaista tilta (noteikti būs jāatbrauc ekskursijā). Uz nākamo 2. kp es vairs priekšā nelīdīšu. Cauri nākamajam ciematiņam sekoju savam sāncensim oranžajā vējjakā un plānoju kartē etapus uz nākamajiem punktiem. Diemžēl arī uz šo punktu izmetu pusminūtes loku, aizbraucot pa lielceļu pa tālu, neaprazdams kāpēc oranžais nogrieza pa kaut kādu mazu celiņu. Pie punkta atkal bijām reizē, te es mazliet padzēros, jo braukts jau bija vairāk kā 40 minūtes, un varēja atkal kratīties pa pļavmalu ārā uz ceļa. Uz 3. kp pieļāvu vienu no lielākajām šodienas kļūdām. Atkal nevis sekoju pieredzējušajām velo orientieristam, bet uz savu galvu uz 3. kp pa lielo šoseju aizbraucu pa kreisi, jo sākumā izskatījās ka šis variants būs ātrāks. Tikai tuvojoties mazākajam ceļam pa kuru man būtu jābrauc uz punktu, atskārtu ka šis ceļš iet pāri šosejai pa augšu un es no lejas nemaz netieku uz tā tilta augšā. Vienīgā cerība, ka nākamā mazā taciņa aizvedīs mani no šosejas uz to ceļu. Ieberzos pamatīgi, kamēr tiku uz vēlamā ceļa, plus vēl etapa beigās padrebinājos kārtīgi pa pļavmalu, un kopumā šajā etapā zaudēju ~4 minūtes. Nākamais etaps uz 7. kp neizvērtās neko labāks. Sākums ideāls, pa asfaltētajiem ceļiem lejup no kalna ar iespaidīgu ātrumu, bet diemžēl pašās beigās atkal nesapratu karti. Karti biju nolocījis tieši pie paša punkta, un nez kāpēc šķita ka ceļu krustojumā jābrauc pa kreisi, jo gan jau kāds tilts pārvedīs mani pāri kanālam. Nobraucu vairāk kā kilometru, līdz sapratu ka nebūs labi. Apstājos, atlocīju karti un sapratu ka pa šo ceļu nekur netikšu, jāgriežas atpakaļ un jābrauc uz to pašu krustojumu, no kura bez problēmām jāturpina taisni un pa mazo taciņu gar kanālu uz punktu. Vēl 5:30 minūtes zaudētas. Nu cerams uz nākamo 9. kp veiksies mazliet labāk. Lielos ceļus saprotu perfekti, bet attālumu vēl joprojām neizjūtu un pabraucu mazajam meža ceļam garām (+30 sek.). No braukšanas viedokļa, vieglāko distances daļu esmu izbraucis (diemžēl ar milzīgām kļūdām), tagad jāsāk plānot, uz kuriem punktiem braukt Cannock Chase mežā, jo fiziski te būs grūti - kalni iespaidīgi.
Vispirms jāieskatās pulkstenī, atlikusi vēl pusotra stunda. Plānojot nākamos etapus, izskatās ka vēl kādus astoņus punktus varētu paspēt paņemt, tieši līdz vietai kur esmu nolocījis karti. Etaps uz 14. kp fiziski smags, jo meža ceļš ved vienīgi pret kalnu. Attālumu nu nekādi nejūtu, tāpēc vairākas reizes jāapstājas, lai saprastu kur kartē atrodos. Beigu beigās nogriezos pareizajā krustojumā, vēl ekstrēms brauciens cauri izcirtumam un punktu pie bērza paņēmu veiksmīgi. Etaps uz 11. kp galīgi nešķiet sarežģīts, bet tieši šajā etapā pazaudēju visvairāk laiku - 7 minūtes! Vispirms jau no 14. kp aizbraucu pa nepareizo ceļu, jo nepamanīju mazo taciņu papardēs. Kad biju atgriezies atpakaļ uz mazās taciņas, pa kuru visai ekstrēmi nobraucu lejā, šķita ka nu tik jāšķērso lielais ceļš un tad tik taisni pa taku uz punktu. Diemžēl aizbraucu neceļos. Vienā vietā mazā taciņa sadalījās uz divām pusēm un es aizbraucu pa kreisi, kas protams izrādījās galīgi šķērsām. Braucu un gāju, un nesapratu kādā virzienā vispār dodos, jo galīgi nekas nesakrita dabā un kartē, gandrīz vai vilku ārā kompasu, jo virziens arī nu jau pa kādiem 90 grādiem gāja prom no punkta. Jābrauc vien uz priekšu, jo jebkurā gadījumā iznākšu uz lielā meža ceļa. Nonācu ceļu krustcelēs, kur beidzot sapratu kur esmu. Biju novirzījies krietni pa kreisi, un šoreiz dēļ meža takas kura kartē nemaz nebija iezīmēta. Taisni plānotais etaps man izvērtās ļoti līkumains. Atzīmējoties 11. kp, skaidrs ka laiku esmu pazaudējis un kāds no nākamajiem punktiem būs jāizlaiž. Vispirms uzsāku virzienu uz 12. kp, bet nākamajā ceļu krustojumā plānu mainīju. Sapratu ka nokļūšanas uz šo punktu būs fiziski grūta un paņems daudz laika, tāpēc braukšu pa lielo taku uz leju, ņemt punktus tuvāk finišam. 6. kp biju ieplānojis obligāti paņemt, jo viņam 20 punktu vērtība. Pārforsējot pāri upei, pēkšņi izslēdzās GoPro kamera. Biju braucis 2 stundas un tagad zinu ka kameras baterija iztur tieši šādu laiku, tātad nākamreiz ja gribēšu nofilmēt pilnu 3 stundu braucienu, tad jāņem līdzi rezerves baterija. Nonākot līdz kārtējam ceļu krustojumam, sapratu ka ir pa spēkam arī aizbraukt līdz 8. kp un tad atpakaļ uz 6. kp. Līdz 8. kp kalna pakājei aizbraucu precīzi, godīgi uzkāpu kalnā, atzīmējos punktā un beidzot apēdu vienu enerģijas batoniņu, lai bada sajūta nepiezogas. Tālāk atpakaļ uz ceļu krustcelēm un prom uz 6. kp. Šeit gan bieži nācās sabremzēties, jo mežā ļoti daudz cilvēku pastaigājas gan ar maziem bērniem, gan visāda izmēra suņiem. Veiksmīgi ticis cauri un šķērsojis šoseju, uz punktu atkal nācās pastrādāt kārtīgi pret kalnu. Tagad ir izvēle, vai nu braukt uz finišu, vai paņemt vēl 22. un 10. kp. Izskatās ka 22. kp man laika pietiks, bet uz 10. kp gan nāksies piepūst vaigus, lai iekļautos kontrollaikā. Žēl ka kamerai izbeidzās baterija, jo posms no 6. kp lejup no kalna bija ekstrēmākais kādu jebkad esmu braucis. Maza ciņaina taciņa pa tik stāvu kalnu, ka sanāca praktiski sēdēt uz aizmugurējā rata, lai nepārrautu pāri stūres ragiem. Te nu varēju pilnībā novērtēt, ka ritenim jābūt perfektā kārtībā, jo bremzēm un priekšēja rata amortizatoriem slodze pamatīga, un gods godam mans braucamrīks šo pārbaudījumu izturēja nevainojami, jo abi no kalna uz abiem ratiem nolaidāmies kā viens vesels, man ne reizi neaizskarot zemi ar kāju. Adrenalīna devu dabūju kārtīgu, tāpēc uz šosejas varēju maukt no visas sirds. Izskatās ka arī kartē beidzot esmu ielasījies, jo ceļu krustojumos vairs nebraucu garām plānotajiem pagriezieniem. 22. kp paņemts veiksmīgi! Ko darīt ar 10. kp? Laiks it kā ir pietiekami, bet ja kļūdos kaut kur, tad risks ir pamatīgs iegūt soda punktus. Jāriskē! Pa mazo meža ceļu un asfaltēto ielu strādāju kārtīgi, un nelielo kāpumu pat ceļu ar balsi :) jo zaudēt vairs nav ko. Nonākot līdz ceļa un mazās takas krustojumam, izskatās ka visas pūles bijušas veltas. Izrādās tā nemaz nav taciņa kas ved uz punktu, bet gan maza tērcīte, gar kuru nemaz nav iespējams izbraukt ar riteni. Apsveru domu aizskriet līdz punktam, bet tas ir vismaz 1 kilometrs turp atpakaļ pa krūmājiem... nav reāli. Nu neko, būs vien jābrauc uz finišu, pa velti izmetot šo loku. Bet kā sacīt jāsaka - cerība mirst pēdējā! Pabraucot nedaudz uz priekšu pa ceļu, redzu ka pāri laukam brauc viens orientierists, tātad no 10. kp. Hmm... pļavas malā pusatvērti vārti, varbūt jāriskē un jāmauc man arī pāri laukam. Nav laika domāt - jāmauc, būs būs, nebūs nebūs. Uztrāpu uz traktora iebrauktu vagu un nu tik jāmin cik spēka uz otru lauka malu. Lai visu vēl vairāk sarežģītu, otrā lauka galā neliels kāpums, kurš pa šādu mīkstu segumu izrādās ļoti smags. Jācīnās, jo atpakaļ braukt būs vieglāk. Nometu riteni lauka malā, aizskrienu atzīmēties punktā, atpakaļ ritenim mugurā un pilnā ātrumā atpakaļ pāri laukam pa jau iebraukto sliedi. Sirds dauzās tā ka pat stūri grūti noturēt, bet vēl uz ceļa jātiek kalnā augšā. Ceļos kājās un ar vidējo zobratu paceļu šo kalniņu jaudīgi. Tālāk jāsaslēdz visi lielie zobrati un ar maksimālu ātrumu cauri pilsētiņai uz finišu. Neatslābinājos ne mirkli un finišēju pat ar 2 minūšu rezervi - ar rezultātu 2 stundas un 58 minūtes.
mazliet dubļains finišā
Kaifs pamatīgs, jo distances beigas kārtīgi uzdzina asinis :) Nepilnās 3 stundās biju nobraucis 35 km, kas nav sevišķi daudz, bet atceroties cik bieži apstājos un reizēm pat pazudu kartē, kā arī kādu kalnu nācās pacelt, tad nav jau nemaz tik peļami. Kopumā atzīmējos 13 kontrolpunktos, kas man deva 255 punktus, bet kļūdās diemžēl atstāju 23 minūtes. Izbraucu tieši to distances daļu kuru biju plānojis, un bez zaudētā laika, iespējams būtu paspējis arī paņemt 12. un 13. kp, kas man dotu vēl 30 punktus vairāk. Tas būtu maksimums, jo uz tālākajiem punktiem man nebija nekādu cerību paspēt aizbraukt. Vieta rezultātos arī nav peļama - M21 grupā ieņēmu 2. vietu no 6 dalībniekiem, interesanti ka 3. vietā vēl viens latvietis, kuru nemaz nepazīstu. Skatoties visus kopējos rezultātus, tur gan tā aina nav tik spīdoša - 27. vieta no 50 dalībniekiem, veterāni pamatīgi mani apbraukuši. Papētot kā tad ātrākie veterāni ir veikuši distanci - iespaidīgs sniegums, divi ātrākie ir izlaiduši tikai 3 kontrolpunktus, kas nozīmē, ka ir nobraukuši vismaz 50 kilometrus! Es jau vēl ''jauniņais'' šajā sporta veidā :) Mazliet vajag laiku, lai pierastu orientēties uz riteņa un attīstīt ātrumu uz meža takām. Arī pie šādas kartes tomēr ir jāpierod un tur bez sacensību pieredzes nekādi neiztikt. Tagad mājās skatoties to karti, viss it kā šķiet saprotams, bet brauciena laikā daudz ko nepamanīju kartē, kā arī attālumu vispār neizjutu, tāpēc uz pirmajiem 8 kontrolpunktiem bija tādas kļūdas, tikai pēdējos punktus paņēmu salīdzinoši tīri. Noteikti jānopērk kartes planšete, lai varu uz riteņa grozīt karti un braukt pareizajā virzienā. Bet lai vai kā, man patika un par šīm sacensībām esmu sajūsmā. Tā kā parastā orientēšanās ir pārāk riskanta manām potītēm, bet uz riteņa jūtos drošāk, tad noteikti piedalīšos vēl šādās velo orientēšanās sacensībās. Vienīgi žēl ka pašas sezonas beigās atklāju šo MBO pasākumu, jo šis bija 9. posms no 10 posmiem visa gada garumā. Novembra beigās noteikti piedalīšos šo sacensību 10. posmā, un tad jau jaunajā gadā jāplāno aktīvāk pievērsties šim sporta veidam.

pirmdiena, 2014. gada 20. oktobris

''Katrā ganāmpulkā ir melnā avs''

''Katrā ganāmpulkā ir melnā avs'' - ir tāds teiciens. Un jāsaka kā ir, es kā gans šo melno avi uzreiz nepamanīju savā ganāmpulkā.
skrien gan mazi, gan lieli
Kā jau ierasts, kopš avārijas traumu apārstēšanas, nedēļas nogalēs vairs pats tik daudz nesportoju, bet vairāk cenšos iesaistīt bērnus sportiskās aktivitātēs. Šī nedēļas nogale nebija izņēmums, jo sestdienas rītā paspēju gan pats noskriet Conkers parkrun skrējienu, gan pēc tam ar bērniem aizbraukt uz orientēšanās sacensībām. Arī svētdienas rīta pusi veltīju bērniem, vispirms piedalījāmies Swadlincote junior parkrun skrējienā un pēc tam blakus parkā aizvadījām orientēšanās nodarbību ar karti un kompasu. Un tieši šajā pēdējā nodarbībā ''medus mucā iepilēja tas darvas piliens'', kas tagad liek pārdomāt visu - vai vispār ir vērts veltīt savu brīvo laiku bērnu sporta nodarbībām, vai labāk pašam atgriezties pie aktīvā orientēšanās sporta un skriešanas.
Sestdiena izvērtās lieliska! Vispirms noskrēju piecīti tepat ''mājas'' Conkers parkrun skrējienā. Atsakoties no kāda tālāka un vēl neskrieta parkrun skrējiena, tieši tāpēc, lai uzreiz pēc sava skrējiena varētu aizvest bērnus uz orientēšanās sacensībām Derby pilsētā. Šoreiz uz sacensībām aizvedu Kristiānu, Valteru, Edvīnu un Jēkabu, kā arī darba kolēģis Klāvs bija atbraucis, lai pirmo reizi mūžā izmēģinātu orientēšanās sportu. Ideāli, ka bijām seši, varējām sadalīties divās grupiņās. Klāvs skries kopā ar Edvīnu un Jēkabu, kuri jau visai labi saprot karti, bet es skriešu kopā ar mazajiem - Valteru un Kristiānu.
Startā nodevu vēl pēdējās norādes ''lielajiem'', kā jādarbojas ar kompasu un karti, un laidu viņus prom distancē. Pēc īsa mirkļa arī mēs ar ''mazajiem'' devāmies distancē. Ar mazajiem, protams, ka es vairāk orientējos pats, bet bērniem ļāvu izbaudīt skriešanu pa meža takām un atzīmēšanos kontrolpunktos. Viņiem bija uzdevums arī leģendās atrast kāds numurs būs pie katra nākamā kontrolpunkta, kā arī ik pa laikam visi kopā ieskatījāmies kartē, lai pārliecinātos ka ejam pareizā virzienā, un ik pa laikam kartē piefiksējām arī dažādos objektus (ezeru, sētas, tiltus, krūmu pudurus un taciņu krustojumus), kuriem pagājām vai paskrējām garām. Visus kontrolpunktus atradām precīzi un ar dažādākiem piedzīvojumiem. Uz 1. un 2. kp mēģinājām noķert lielākos puišus, un pat gandrīz mums tas izdevās. Uz 3. kp vienu brīdi sacentāmies ar ļoti ātri skrienošu onkulīti :) kā arī pie diviem punktiem salīdzinājām numurus, ka tie nav mūsējie.
Elvaston Castle
Uz 4. kp gar ezera krastu devāmies ar prātojumiem - nez kas tajā ezerā dzīvo, krokodili jau nu diez vai :) Uz 5. kp izmēģinājām augstlēkšanu pāri dzīvžogam. Uz 6. kp mums bija sprinta etaps, kurš būs pirmais pie punkta. Uzvarēja Valters, toties pie 7. kp ātrāka bija Kristiāna. Uz 8. kp vispirms devāmies garām sētai, kur bija aizliegtā teritorija, nospriedām ka tur dzīvo mežacūkas, kuras gan uz mūsu (rukšu) saucieniem neatbildēja :) Pats punkts (8. kp) gan izrādījās mazliet sarežģītāks kā citi, jo bija paslēpts krūmos, bet pa visiem mēs ātri atradām. Uz 9. kp foršs skrējiens gar upīti līdz pat tiltam un tad uz finišu. Te ļāvu Valteram atrauties no mūsu trijotnes, lai sprinto cik ir iekšā uz finišu, bet mēs ar Kristiānu arī ne mazāk veikli atzīmējāmies pēdējā kontrolpunktā un prom uz finišu. Finišā lejuplādējām savus rezultātus un starplaikus uz punktiem, un man par lielu pārsteigumu, rezultātu tabulā nekur nemanīju lielāko puišu trijotni. Nevar būt ka viņi vēl nav finišējuši! Devāmies ar mazajiem uz mašīnu, un tiešām puišu vēl nav. Nu jau man parādījās neliels uztraukums, ka nav aizskrējuši kaut kur galīgi prom ārpus kartes. Atstāju mazākos spēļu laukumā un devos meklēt lielos. Pārlaižot skatienu vēlreiz pāri visai distancei kartē, izsecināju ka jādodas kaut kur uz 7. kp pusi, jo šis punkts izskatījās visgrūtākais. Devos uz gareno pļavu kartes vidū, no kurienes ir pārskatāmi etapi uz 8. un 9. kp, gan arī tālumā uz 5. kp. Paejot mazliet vairāk uz 7. kp pusi, pamanīju beidzot arī pazudušo trijotni. Norādīju viņiem pareizos virzienus uz 8. un 9. kp, un devos sagaidīt finišā. Klāvs un Edvīns finišēja viens aiz otra, bet Jēkabs pamanījās vēl novirzīties šķībi uz pēdējo punktu.
punkts otrā ezera krastā
Kad nu visi bija veiksmīgi finišējuši, un pats galvenais atraduši visus punktus, varējām sākt analizēt, kur tad ''lielākie'' bija pazuduši, un mēs ''mazākie'' aizgājuši garām. Izrādās lielie bija aizskrējuši pa nepareizo taku no 3. kp, un uz 4. kp bija devušies ezeram pa otru krastu, aizskrienot līdz pat finiša rajonam, no kura bija skrējuši atpakaļ uz otru ezera galu. Un arī etaps uz 7. kp izvērties ļoti ilgs, jo no 6. kp skrējuši pa 90 grādiem uz pretējo pusi. Tur kompass esot bijis vainīgs :) Kļūdas ļoti lielas, bet mācība ir rokā, kā virziens jānosaka un kas ir būtiskākais ko kartē vajag piefiksēt. Paskatoties splitos, skaidri redzams, ka viņiem šīs divas kļūdas izmaksājušas 21 minūti! Bez šīm kļūdām visi trīs būtu stabili pirmajās trijās vietās, bet tagad vien 12. 13. un 15. vieta rezultātos. Toties mēs ar mazajiem gan bijām pārspējuši gandrīz visus konkurentus. 2. vieta Valteram un 3. vieta Kristiānai! Pašam prieks un bērniem prieks!
2. vieta Valteram un 3. vieta Kristiānai
Svētdienas rītā jau bijām sapulcējušies mazliet kuplāks bariņš, lai ar Latviešu biedrības šoferīša Valentīna busiņu dotos uz Swadlincote junior parkrun, kurā mums pievienojās vēl 3 meitenes ar mammu no Birmingham. Pavisam šorīt startēja 54 bērni, no kuriem 8 bija mūsu latviešu bērni. Divi no puišiem sasniedza jaunus personiskos rekordus, pārējiem līdzīgi vai nedaudz sliktāki kā citas reizes, jo katru rītu jau tās sajūtas skriešanai ir savādākas. Meitenes arī cīnījās godam, gan abas jaunās māsas, gan Kristiāna ar kuru skrēju kopā, lai padarītu skrējienu viņai vieglāku.

Pēc nelielas atpūtas finišā, visi bijām gatavi doties 20 minūšu pārgājienā uz otru parku, kur aizvadīsim orientēšanās nodarbību. Diemžēl šī nodarbība neizvērtās tāda kā biju plānojis, puišu savstarpējā konflikta dēļ. Nodarbībā biju paredzējis iemācīt darboties ar karti un kompasu, kad etapi jāveic pilnīgi taisnā virzienā pēc kompasa bez jebkādiem šķēršļiem ceļā. Nodarbības plāns vienkāršs, tā kā esam astoņi, tad ļoti labi var sadalīties pa 4 pāriem. Startā ir divas kartes un katrs pāris dodas pretējā virzienā veicot vienu un to pašu distanci, tikai katrs uz savu pusi, bet finišā nonākot vienlaicīgi, ja nav bijusi kāda aizķeršanās etapos. Pavisam distancē paredzēti 6 kontrolpunkti. Atstāju bērnus ar kartēm starta vietā un pats devos izlikt punktus pa visu parku, bet ļoti labi pārredzamus no starta vietas.
A distance
Izlicis visus punktus, atgriezos pie bērniem, kur man par lielu pārsteigumu viens no puikām raudāja! Parkrun skrējienā bijām tik draudzīga kompānija, arī uz nodarbības parku atnācām visi draudzīgi, bet pašā parkā jau pamanīju kaut kādus nelielus asumus starp vecākajiem puišiem. Puikas ir puikas, un tīņu vecumā katrs grib sevi pierādīt varenāku par otru, tāpēc nepievērsu tam uzmanību. Bet ja tagad viens no puikām raud, tad kaut kas te ir noticis, ko es diemžēl nepamanīju. Uz jautājumiem kas notika, protams, ka katram bija sava atbilde un katrs vainoja viens otru. Ar vecākās meitenes palīdzību, izskatījās ka puišu nesaskaņas nolīdzinājām, tāpēc varējām sākt dalīties pa pāriem un iemācīties precīzos virzienus uz punktiem. Diemžēl ar pāru izveidošanu nevedās tik raiti, jo ar vienu no puišiem neviens negribēja skriet vienā pārī. Loģiski, ka konflikta aizsācējs bija acīmredzams.
Nu neko, puisim vai nu jāskrien vienam, vai jāsēž malā, ja neviens ar viņu negrib skriet kopā. Mazais ērglēns, protams, uzreiz par šādu netaisnību izpleta spārnus un uzmetis lūpu apsēdās malā. Nācās komplektēt vienu komandu ar 3 bērniem, bet pārējos 2 pārus atstāt nemainīgus. Vispirms distancē devās puišu pāris un 3 bērnu komanda, tā kā visa distance bija pārskatāma, tad interesanti bija redzēti kā katrai komandai sokas ar virzienu uz punktiem, un to kurā vietā viņu ceļi krustosies. Finišā par pusminūti ātrāk ieradās 3 bērnu komanda 5:10 pret 5:40. Tagad kārta meiteņu pārim, bet tā kā viņām nav pretējās komandas, tad jāseko līdzi tikai viņu pārim. Uz 1. un 2. kp labi, bet uz 3. kp redzu ka ir aizskrējušas uz pretējo pusi, tāpēc nākas skriet pakaļ, lai neaizskrien uz parka otru galu.
B distance
Kamēr devos meitenēm palīgā distancē, tikmēr starta vietā bija atsācies konflikts starp puišiem. Ja 14 gadīgs tīnis aizskar 9 gadīgu puiku, tad šoreiz bija jāiesaistās arī man un jāaizstāv mazākais. Paņēmu un uzšāvu lielajam varonim pa kāju, uzdodot jautājumu - kā ir tagad, kad Tevi aizskar kāds lielāks par pašu, tā kā pats tikko aizskāri mazāko. Protams, ka momentāni saņēmu visus trīsstāvīgos vārdus, kādi nu vien šā jaunieša leksikas krājumā bija. Šeit, protams, visi bērnu aizstāvji varētu bļaut - kā tā var, fiziski aizskart nepilngadīgu. Jā, es atzīstu, ka tas nav pieņemami, bet ja šāds neaudzināts tīnis dara pāri 9 gadīgam bērnam, un uz mutiskiem aizrādījumiem, Tevi vienkārši pasūta uz visiem zināmo vietu, tad jāsaka, paldies Dievam, ka manā vietā nebija kāds ar mazāk noturīgiem nerviem, jo iespējams tad puisis nebūtu ticis cauri tikai ar vieglu ''pendeli'' pa stilbu. No malas redzot kāds puisim ir raksturs un bravūrība, skaidrs ka agri vai vēlu tāpat norausies no kāda sava vienaudža, vai arī būs īsts ielu karalis. Arī es pats bērnībā ļoti daudz laika pavadīju dauzoties uz ielām, bet es to visu spēju apvienot arī ar sportošanu jau no 12 gadu vecuma, kā arī māte tomēr bija ieaudzinājusi zināmu cieņu pret vecākiem cilvēkiem. Protams, ka bija arī konflikti ar vienaudžiem, kurus risinājām kā nu mācējām, bet nekad neatceros situācijas, kad kāds tīnis, kuram drīz jau ūsas dīgs, būtu uzbrucis puišelim, kuram nesen vēl tikai piena zobi nomainījās. Tieši atceroties savu bērnību, es arī piekritu uzņemties ziedot ik pa laikam savu brīvo laiku, lai kaut uz pāris stundām bērnus atrautu no datorspēlēm un dauzīšanās pa parkiem un ielām, un pievērst visvienkāršākajam sporta veidam - skriešanai, kā arī orientēšanās sportam, kurš ļoti attīsta loģisko domāšanu. Sākumā bija doma sportot kopā tikai ar Latviešu biedrības bērniem, bet tad caur bērnu draugiem iesaistīju arī dažus puikas no malas, tā sauktos - ielu puišus, kuri lielāko dienas daļu pavada slīpējot ielas. Izrādās tā bija kļūda. Un tā savā ''ganāmpulkā'' ielaidu melno avi. Dēli ir jāaudzina ģimenēs, nevis man tas būtu jādara. Un tad kad Tev uz nodarbību ierodas šāds bravūrīgs auniņš ar visu savu krāšņo leksiku, tad it kā pirmā doma ir, varbūt caur sportu ir iespējams puiku padarīt ''normālāku''. Bet lai kādi mammām būtu uzskati, viss tomēr sākas ar audzināšanu ģimenē, un es šo ''gatavo produktu'' varu tikai pieslīpēt, ar sportu cerams uz labo pusi. Tātad mūsu pulkā bija tikusi viena ''melnā avs'', kā arī vienam mazliet gaišākam ''jēriņam'' arī parādījās melni ragi. Šobrīd ir mazliet nolaidušās rokas, tieši pēc uzdotā jautājuma šim ''jēriņam'' - kā viņš domā kāpēc es bērnus vedu uz sacensībām un rīkoju sporta nodarbības, uz ko saņēmu visai interesantu atbildi... Tāpēc ka man nav ko darīt... Interesanta atziņa :) Tāpēc šobrīd ir nedaudz jāpārdomā, vai tiešām savu brīvo laiku vēlos veltīt šādiem ''kadriem''. Būtu ļoti negodīgi pret tiem bērniem, kuriem tiešām ir interese un vēlme turpināt darboties, un man personīgi nebūtu iebildumu arī turpināt nodarbināt šos ielu puikas, jo varbūt ka vēl ir iespēja viņus novirzīt pa pareizo ceļu. Zinu, ka arī konfliktā iesaistītais mazākais puika arī nav nemaz tik ''balts jēriņš'', tāpēc ir viela pārdomām gan man, gan mammām, bet izskatās ka viņus kopā vairs nevarēs laist. Uzreiz pēc konflikta centos aprunāties ar visām mammām, bet mammas kā jau mammas, protams, katra aizstāvēs savējo un beigu beigās es būšu tas vainīgais, ka izrāvu viņu bērnu no ikdienas rutīnas uz tādiem piedzīvojumiem, kā aprakstīju par sestdienas orientēšanās sacensībām.
Eureka Park
Puikas ir puikas, un konflikti būs vienmēr pat par visniecīgāko sīkumu, bet kaut ko tādu vēl nebiju redzējis, kad ar trīcošām lūpām un naidu acīs katrs grib... laikam jau pierādīt savu taisnību. Un tas lamuvārdu krājums kas nāk ārā... iespējams tādus pat nevarētu dzirdēt no nodzērušās bezpajumtnieka, kurš smird kā būtu izvārtījies savos mēslos. Tieši tā smird šādu jauniešu mutes, kad viņi laiž vaļā savu vārdu krājumu vienam par otru, un tajā skaitā arī mani. Interesanti būtu zināt, vai puišiem mājās arī notiek šādi daiļliteratūras priekšnesumi! Apsverot visus par un pret, nebūtu prātīgi pamest visu iesākto, bet kā ķirurgs teiktu - tas augonis ir jāgriež uzreiz nost, vai arī varam mēģināt apārstēt, bet ne izārstēt. Es izvēlēšos to pirmo variantu, griezīs nost un miers, bet ar ''ārstēšanu'' lai tomēr nodarbojas katra bērna vecāki. Loģiski, ka šīs dienas nodarbība ar to arī bija galā, balvas palika somā neizdalītas, nav zināms kāds priekšstats radās jaunajām nodarbības dalībniecēm par te notiekošo, bet pēc pārējo bērnu attieksmes bija redzams, ka ir bērni, kurus viņi vairs nevēlas redzēt nodarbībās. Jāskatās kā šī situācija atrisināsies, viens ir skaidrs, vai nu man ir jātaisa divas mazākas grupiņas, jo nevienu bērnu jau es negribu atstumt, ja ir vēlēšanās piedalīties, vai arī jāpieņem lēmums, darboties tikai ar tiem bērniem, kuriem ir interese, nevis mamma uzspiež, jo tik lielu grupiņu es vairs nevaru vadīt (8 un vairāk), kad nevar katram izstāvēt līdzi un pamanīt kurā brīdī puiši nespēj sadalīt teritoriju.

otrdiena, 2014. gada 14. oktobris

Swithland Wood (Leicester)

Category: LEI Winter League 2014/2015
Map/area: Swithland Wood (Leicester)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Long (night)
Ja atskatās kaut vai 1 gada senā pagātnē šajā pašā blogā, tad var redzēt cik bieži un daudz esmu piedalījies dažādās orientēšanās sacensībās. Gads ir pagājis, daudz kas ir mainījies (traumas), tāpēc nu vairs neesmu sastopams orientēšanās sacensībās. Tikai tik cik ar bērniem kopā mācāmies orientēšanās pamatus. Bet ir viena orientēšanās disciplīna, no kuras vienkārši nespēju atteikties - NAKTS ORIENTĒŠANĀS. Ja klasiskajā orientēšanā dienā viss ir pārredzams un paredzams, tad naktī ir tikai karte un tas lampas stars tev priekšā, un tas arī ir tas kas tik ļoti mani piesaista nakts orientēšanās. Naktī tā tiešām ir orientēšanās nevis kā citkārt dienā vienkārša skriešana ar atzīmēšanos. Šovakar atkal atgriezos sacensties ar citiem nakts orientieristiem, bet vairāk ar domu tieši izbaudīt nakts-o burvību nevis sacensties. Šajā mežā tieši pirms gada jau piedalījos nakts orientēšanās sacensībās un toreiz uzvarēju, kaut arī kļūdu bija daudz. Anglijā tie meži nav diezko sarežģīti no orientēšanās viedokļa, bet šis mežs naktī ir pietiekoši izaicinošs. Atceroties notikumus pirms gada, šoreiz jācenšas uzmanīgāk piefiksēt mazās taciņas, kuras bieži vien ir kā pēdējā piesaiste pirms punkta, un kuras tumsā nav nemaz tik viegli pamanāmas. Etaps uz 1. kp tieši ar šādu pārbaudījumu, vispirms iesildošs kross pa lielo dubļaino taku, bet pēc tam jānogriežas pa vienu no mazajām takām. Mērogu un attālumu tā uzreiz neizjutu, tāpēc jau laicīgi sāku galvu griezt pa labi un spīdināt gaismu mazās taciņas virzienā. Trāpīju veiksmīgi, pēc tam jau tikai jāpiefiksē lielais krūmu pudurs un precīzi punktam virsū. Etapu uz 2. kp uzsāku taisnvirzienā pa līniju, bet ātri sapratu ka pa taisno ir pārāk riskanti un arī tie rožaugi baigi bremzē, tāpēc ar 90 grādu loku griezu ārā uz takas, no kuras punktu varēja mierīgi paņemt (ātrākais splitlaiks). Pie punkta panācu divus orientieristus un uzreiz arī atstāju aiz sevis, jo uz 3. kp pa lielo taku varēju droši bēgt prom. Taku sazarojumā kartē vairāk skatījos pa kuru no mazajām takām turpināt etapu, nemaz nenolasot reljefu, tāpēc nācās pārcelt pāri pamatīgam pauguram. Otrpus pauguram no lielās takas punktu paņēmu brīvi.
7 minūšu kļūda
Nākamais etaps uz 4. kp izvērtās vareni nepatīkams. Iespējams, ka kļūdu pieļāvu jau pašā sākumā pie 3. kp, jo nobijos doties taisni virzienā uz punktu cauri strīpoti zaļajam. Kopā ar vēl vienu orientieristu izcēlāmies ārā uz lielās takas, no kuras caur 11. kp it kā nevajadzētu būt problēmām paņemt punktu. Diemžēl kartē pēdējie labojumi un izmaiņas ir veiktas 2009. gadā un pa šo laiku dabā šis tas ir mainījies. Tajā brīdī to, protams, nesapratu, bet tagad ir skaidrs ka bijām uz kādas jaunas takas, kura kartē nemaz nav iezīmēta. 11. kp man palika pa kreisi, nevis pa labi kā biju plānojis, un 4. kp sāku meklēt mazliet pa ātru. Pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem ieraudzīt punktu, sākās haotiska staigāšana šurpu turpu. Reljefu šajā vietā neizpratu vispār (šķiet ka arī kartē nebija izzīmēts pilnībā), jaunās taciņas visus virzienus vēl vairāk nojauca, sākās vienkārša apvidus ķemmēšana. Un trakākais ka ne es viens te ganījos, beigās sanāca vismaz 8 orientieristi kopā, kas izmisīgi šeit centās atrast punktu. Loģiskākais ko šādā situācijā varēju darīt, bija vecais labais orientēšanās pamatprincips - atgriezties pie pēdējās drošās piesaistes. Šajā gadījumā tas bija 11. kp, kuru jau pa gabalu biju redzējis. Aizskrēju atpakaļ pie 11. kp, noliku virzienu un prātīgi devos 4. kp virzienā, bet atkal reljefā gandrīz pazudu, labi ka nejauši pamanīju, kā divi orientieristi atzīmējas punktā, kurš galīgi neizskatījās pēc manis meklētā, bet acīmredzot būs vien manējais. Bija arī! Leģendu biju nolasījis, ka punkts atrodas uz deguna, bet nenolasīju līdz galam, to ka punkts būs deguna kreisajā nogāzē. 7 minūtes !!! pazaudēju uz šo punktu. Kur tad radās kļūda? No taisnvirziena no 3. kp pats atteicos, bet tas naktī piedodams. Kļūda radās taku krustojumā, kur viena no takām nebija kartē iezīmēta, bet man šis taku krustojums radīja kļūdainu priekšstatu par to kur atrodos, un tad arī sākās visas haotiskās darbības, jo sāka nesakrist dabā redzamais ar kartē attēloto. Kā vajadzēja veikt etapu? Godīgi pa lielo taku aizskriet līdz 11. kp un tad virzienā doties uz 4. kp. Pēc garmin ceļa var izsecināt vēl vienu kļūdu, precīzas leģendas nenolasīšanu, jo vienreiz punktam esmu nogājis garām vien pāris metrus pa deguna augšu. Būtu nolasījis leģendu līdz galam, 7 minūšu kļūda būtu bijusi vien 3 minūšu, jo pēc tam izmetu vēl vienu 4 minūšu loku. Kā ir tā ir, jāturpina distance daudz uzmanīgāk. Uzsākot etapu uz 5. kp, jau gandrīz aizgāju neceļos, labi ka laicīgi apstājos un pieņēmu pareizāko lēmumu doties cauri 10. kp. Pie 10. kp gan mazliet tumsā pazaudēju mazo taciņu, bet virziens bija skaidrs, tāpēc ar drošu loku nonācu tieši tur kur mērķēju, un tad jau punkta paņemšana tikai tāda formalitāte vien bija. Jutu ka man šajā etapā ir kādu 3 orientieristu aste, tāpēc ieslēdzās mazliet sportiskais azarts un etapu uz 6. kp veicu ļoti sportiskā režīmā, cenšoties no viņiem aizbēgt. Etapu daudz nesarežģīju, skrēju droši apkārt pa lielajām takām. Uz 7. kp garš un interesants etaps, skrienot ārā uz meža ceļa, biju plānojis doties atkal cauri 11. kp, bet uz ceļa plānu ātri mainīju. Skrienot caur 11. kp atkal varēju pazust uz mazajām takām un būtu daudz vairāk jāorientējas, tāpēc izlēmu skriet uz leju pa ceļu līdz upītei, un tad gar upīti pa taku visai droši uz punktu. Perfekti realizēts plāns un veiksmīgi paņemts punkts bez aizķeršanās. Etaps uz 8. kp gan tāds ļoti peldošs - gaiši zaļais un mikroreljefs. Daudz jau variantu nav - jāiet virzienā, un ja nu paiešu punktam garām, tad sliktākajā gadījumā jāpiesienas pie upītes kreisajā pusē. Ne pārāk pārliecinoši un precīzi, bet punktā tomēr trāpīju veiksmīgi. Etapa sākums uz 9. kp atkal ārā uz taku gar upīti, kur pamanīju kā mana ''aste'' aizskrēja uz 7. kp, tātad veiksmīgi biju aizbēdzis no viņiem. Nonākot līdz lielajam meža ceļam, nevarēju uzreiz izlemt pa kuru no sīkajām takām doties uz 9. kp, jo nu jau pieredze ir šajā mežā, kad šīs mazās taciņas vienkārši pēkšņi izbeidzas. Izlēmu skriet vispirms pa taku gar pļavas malu un tad ļoti uzmanīgi griezt pa kreisi, tā lai droši zinātu uz kuras takas esmu. Mazliet gan pazaudēju attāluma izjūtu un pie punkta purviņa nonācu nedaudz pa tālu, tā pazaudējot 30 sekundes tieši pirms punkta. Pie punkta atkal kopā bijām 3 orientieristi, bet izskatījās ka šie ir citi nevis tie no kuriem aizbēgu. Labi, nav ko domāt par konkurentiem, jāskrien tālāk. Uz 10. kp manā vadībā droši ar loku pa takām. Arī uz 11. kp es mūsu bariņam pa priekšu, jo šo etapu jau esmu veicis pretējā virzienā uz 5. kp. Pie 11. kp nonācu kopā ar 2 orientieristiem un uzmetot aci etapam uz 12. kp, sapratu ka jālaiž abi sāncenši priekšā, tagad ir mana kārta atpūsties :) Etaps uz 12. kp salīdzinoši garš, bet jau atkal skriets pretējā virzienā uz 3. kp. Sekoju tam orientieristam kurš cēla pāri kalnam, jo otrs izdomāja skriet kaut kur apkārt, tālāk vaļa kājām pa lielo taku, piedomājot gan par savām potītēm, un tad no taku krustojuma jāceļ augšā uz punktu pie klints. Uz takas biju atpalicis no sava kompanjona, bet pie punkta bijām reizē, jo viņš bija mazliet sakļūdījies. Arī uz pēdējo 13. kp nolēmu sekot viņam, un atkal pusetapā uz takas atpaliku, jo viņam skriešanas ātrums bija jūtami ātrāks. Etaps nav sarežģīts, tāpēc jāturpina tik pa mazo taku skriet līdz lielajam meža ceļam un tad tik jānoorientējas uz punktu. Izskrēju līdz lielajam ceļam un... apstulbu! Virziens kompasā nesakrīt, jāapstājas un jāsāk pētīt kartē, kur tad esmu nonācis. Izrādās, pašam nemaz nemanot, esmu pa sīkajām taciņām nogriezies pa kreisi un nu iznācis uz lielās takas pa kuru skrēju no starta uz 1. kp. Līkums būs pamatīgs, bet nekas cits jau neatliek, jāskrien apkārt cauri startam, mašīnu stāvlaukumam un finišam, un punktu nevajadzētu būt problēmām paņemt.
arī pēdējais
kontrolpunkts ir jāatrod
Diemžēl atkal tajā mikroreljefā pazudu. Pamanīju savu sāncensi no kura biju atpalicis, bet viņš izskatījās ka bija jau atzīmējies punktā un meklēja ceļu uz finišu. Es finišu jau biju atradis :) bet 13. kp galīgi nevarēju atrast (žēl ka nav marķējuma no pēdējā punkta uz finišu kā Latvijā). Šurpu turpu un biju sagaidījis arī savu ''asti'', no kuras biju aizbēdzis pie 5. kp. Arī viņiem šis punkts sagādāja problēmas, bet es atkal pamanījos paņemt punktu pirms viņiem, jo daudz vietu jau vairs nebija šeit atlicis ko man pārmeklēt. Skaisti iestādīju 3 minūtes uz pēdējo kontrolpunktu. Uz finišu liku cik ir iekšā, aizmirstot pat par potītēm. Kopumā 11 minūtes atstāju kļūdās un it kā nekāds gandarījums nebūtu par šādu veikumu, tomēr finišā gandarījums bija milzīgs. Jo prieks neaprakstāms par to baudu, ko sniedz nakts orientēšanās. Ja klasiskās orientēšanās sacensības turpmākajos mēnešos nav manos plānos, tad nakts orientēšanās sacensības noteikti ik pa laikam apmeklēšu. Finišēju ar rezultātu 54:42 un ieņēmu 7. vietu no 18 orientieristiem. Bet ja godīgi, ne jau sportiskie rezultāti mani vairs interesē, galvenais ir nakts-o baudījums, par ko paldies LEI klubam, kuri organizē šīs nakts sacensības. Feini ir tumsā mežā dzirdēt pūces balsi un ieskatīties lapsas spīdīgajās acīs :) un protams orientēties ierobežotā redzamības attālumā!

svētdiena, 2014. gada 5. oktobris

Parkrun skrējieniem 10 gadu jubileja.

Tā kā šobrīd ļoti esmu aizrāvies ar parkrun skrējieniem, ar šiem skrējieniem aizstājot orientēšanās sacensības, tad bija tikai loģiski, ka arī es piedalījos parkrun 10 gadu jubilejas skrējienā. Pats parkrun skrējienos sāku piedalīties pirms 3 gadiem, bet tikai šogad tā pa īstam esmu kļuvis par šo skrējienu fanu, katru sestdienas rītu dodoties uz kādu no šiem parkrun skrējieniem. Tātad pirms 10 gadiem vienā no Londonas parkiem - Bushy Park, sanāca kopā 13 domubiedri, kuri uz laiku noskrēja 5 km distanci apkārt parkam, un tā aizsākās šī parkrun skrējienu kustība. Nu jau praktiski katrā Anglijas pilsēta ir pa parkrun skrējienam (dažās pat vairāki). Arī starptautiski parkrun izplešas, jo parkrun skrējieni notiek Polijā, Dānijā, Krievijā, Austrālijā, Dienvidāfrikā, Īrijā, ASV un Jaunzēlandē. Ir izveidoti arī mazie (2 km) junior parkrun skrējieni svētdienas rītos. Ja pirms 10 gadiem parkrun skrējienu uzsāka tikai 13 skrējēji, tad šobrīd tie ir tūkstošiem skrējēju, var teikt, visā pasaulē. Ļoti liels prieks, ka arī es esmu iesaistījies šajos parkrun skrējienos, jo tas ir kā pozitīvs lādiņš nedēļas nogalei. Un nu jau vairs ne tikai pats skrienu, bet esmu iesaistījis savus darba kolēģus un draugus, kā arī svētdienas rītos ar mazajiem latviešu bērniem dodamies uz junior parkrun skrējieniem.
šie 13 skrējēji aizsāka parkrun
skrējienus pirms 10 gadiem
Es zināju ka Bushy parkrun bija pats pirmais un šobrīd vislielākais parkrun skrējiens Anglijā, tāpēc šajā Londonas parkā es būtu skrējis agri vai vēlu. Pirms aptuveni mēneša uzzināju ka šosestdien notiks īpašs 10 gadu jubilejas skrējiens, tāpēc nebija ne divu domu, ka 4. oktobrī būšu starp Bushy parkrun skrējējiem. Vispirms biju plānojis uz Londonu doties ar vilcienu un tad ar sabiedrisko transportu nokļūt līdz parkam, kurš ir diezgan tālu no Londonas centra. Nedēļas sākumā ieinteresēju darba kolēģus Klāvu un Didzi par šo skrējienu Londonā (viņus jau biju iesaistījis Darley parkrun), tāpēc ceļojuma plāns mainījās, un uz Londonu devāmies ar Klāva mašīnu. Londona ir 3 stundu braucienā no Burtonas, tāpēc jau puspiecos no rīta izbraucām, lai 9:00 stātos uz starta šim īpašajam skrējienam. Tik laicīgi izbraucām, rēķinoties ar ceļa remontiem, atpūtu pusceļā un stāvvietas meklējumiem parka tuvumā. Par laimi neviens ceļa remonts mums ceļā netrāpījās. Pusceļā uztaisījām kārtīgu brokastu pauzi vienā no lielceļu servisiem, izskrējām nelielu rīta rosmi pēc viena geocaching slēpņa un Bushy parkā nonācām ļoti laicīgi, dažas minūtes pēc astoņiem, tāpēc ar stāvvietas atrašanu parka centrālajā stāvlaukumā nebija problēmu.
1705 skrējēji startā
Iebraucot parkā, mūs sagaidīja neviens vien pārsteigums! Briežu tēviņi ar kupliem ragiem, stirnas un mazie bembiji brīvi pastaigājās savvaļā pa parka teritoriju un pat nāca uz ceļa. Kaut ko tādu nebijām gaidījuši ieraudzīt Londonā. Vēsturi šim parkam nezinu, bet iespējams te ir kaut kādi karalienes medību lauki, jo galveno parka ielu sauca Queens road un pašā parka vidū bija karalienes statuja. Noparkojuši mašīnu, aizgājām uztaisīt pāris selfijus ar briežiem, mierīgi saģērbāmies skriešanas drēbēs, uzsaucu čaļiem enerģijas želejas (kuras diez vai ko deva pēc tik gara brauciena), izstāvējām garo rindu uz tualetēm, un bijām gatavi skrējienam.
visi 13 pionieri arī pēc 10 gadiem
piedalījās jubilejas skrējienā
Skrējiena starts gan pamatīgi aizkavējās, jo bija jāsumina tie pirmie 13 skrējēji, kuri aizsāka šos parkrun skrējienus pirms 10 gadiem. Vēl vairākas apbalvošanas un uzrunas, un tikai tad visi sāka rosīties uz starta līniju. Dalībnieku ļoooti daudz, viennozīmīgi vairāk par tūkstoti (līdz šim man lielākais ir bijis Cannon Hill parkrun ar 458 dalībniekiem). Protams, ka šodien atkal skriešu ar kameru uz galvas, bet šoreiz ar Klāva GoPro 3, kura ir mazāka un vieglāka nekā mans GoPro 2 modelis. Biju jau domājis ka sanāks ilgi stāvēt, bet tikai aptuveni 1 minūti sanāca nostāvēt startā, filmējot kā visa dalībnieku masa dodas startā, jo starta zona bija pietiekami plata, lai visi varētu raiti iesākt skrējienu.
starta burzmā arī es
ar smaidiņu uz krekla
Kad vairs bija atlikuši tikai skrējēji ar bērnu ratiņiem, arī es varēju uzsākt šo īpašo skrējienu no astes gala. Sākās lielā apdzīšana un manevrēšana starp lēnākajiem skrējējiem. Vienu brīdi pat sajutos ka zirgu skriešanās sacensībās, jo 1. km bija pilnīgi taisnā posmā pa zālienu ar skrējējiem visās malās. Emocijas fantastiskas! Skrien visi - mazi un lieli, veci un jauni, tievi un resni, un es tam visam pa vidu. Pēc pirmā kilometra taisnes, nogriezāmies pa labi uz krietni šaurākas taciņas, uz kuras joprojām turpināju apdzīšanu, bet nu jau vairs ne tik raiti, jo vietas bija ļoti maz, un vairākas reizes nācās iesprūst aiz lēnākiem skrējējiem. Taciņas segums bija mans favorīts - grants, vienīgi zem šāda ''zirgu'' skrējiena ik pa laikam pacēlās acīmredzams putekļu mākonis. Kaut kur starp 2. un 3. kilometru, beidzot biju panācis sava tempa (5:30 min/km) skrējējus un nu varēju iekārtoties ritmiskam skrējienam bez liekām apdzīšanām.
briedis ganās pa finiša rajonu
Jāsaka gan, ka enerģijas diez cik nebija, tāpēc ik pa laikam nācās piespiest sevi neatkrist no skrējēju grupiņas, kurā turējos. Pirms pēdējā kilometra iedevu vairākus ''high five'' mazajiem līdzjutējiem un pēdējo kilometru uzsāku smaidīdams. Savu komforta tempu joprojām turēju, bet pēdējā kilometrā mani arvien vairāk sāka apdzīt citi skrējēji, kam es pretim īsti neko nevarēju likt, jo spēka nebija paātrināties pēdējā kilometrā, tikai pirms paša finiša mazliet pastiepu solīti. Kaut arī bija jūtams, ka tādas īstas enerģijas un spēka pēc tik tāla ceļa nav, tomēr izdevās ļoti vienmērīgs skrējiens, bez ierastajiem plīsieniem pēdējos kilometros.
pēdējie metri līdz finišam
Finišēju ar rezultātu 29:06 (mans tīrais laiks bija 28:21, tātad startā esmu stāvējis tikai 40 sekundes), kas mani ierindoja... 1208. vietā no 1705 dalībniekiem!!! Finišā dabūju nostāvēt vēl vismaz 10 minūtes, lai tā organizēti visus šos 1705 dalībniekus izlaistu cauri finiša koridorim un noskanētu viņu svītrkodus rezultātiem. Cepuri nost organizatoru priekšā, jo kaut arī burzma bija pamatīga, viss ritēja ļoti raiti un organizēti. Tad kad dalībnieku tūkstoši finišē maratonā vai pusmaratonā, viņi ir pietiekami izretojušies distances laikā, bet te 5 kilometru distancē, praktiski 10 minūšu laikā finišēja visi dalībnieki. Klāvs un Didzis, kuri ir krietni ātrāki skrējēji, finišēja skrējiena galvgalī. Klāvam 73. vieta ar rezultātu 19:00 un Didzim 130. vieta ar rezultātu 20:13 - malači!
Klāvs lillā kreklā
Didzis svītrainā kreklā
Viennozīmīgi šim skrējienam 10 no 10, jo atmosfēra fantastiska un trase vienkārši lieliska - bez kāpumiem un ar saudzīgu segumu kājām. Klāvs gan teica ka pārāk garlaicīga, bet man patīk šādas trases vienā lielā aplī. Man personīgi šī bija vissimpātiskākā trase no visām 21 trasēm, kuras šobrīd esmu izskrējis. Tagad zinu kāda ir paša pirmā parkrun skrējiena trase un kāda šeit valda atmosfēra, jo šeit iknedēļas skrējienos piedalās aptuveni 1000 skrējēju, tātad šoreiz bija pievienojušies vēl 700 tūristi no citiem parkrun skrējieniem. Diez vai kādreiz vēl atgriezīšos uz šo Bushy parkrun, jo jāizskrien ir vēl arī citas parkrun trases, bet kas zin, varbūt uz 20 gadu jubileju būšu atkal te starp briežiem un parkrun skrējēju tūkstošiem!

Londonas pielijušajās ielās
Pēc skrējiena mūsu kompānijai plānā bija aizbraukt līdz Londonas centram, ieturēt pusdienas un man kā gidam mazliet izrādīt džekiem pilsētu, jo šie nekad nebija bijuši Londonā. Galamērķis Londonā bija Latvijas vēstniecība, kurā bija doma nobalsot par 12. saeimu. Diemžēl uznākušais lietus visus plānus sagrozīja. Mašīnu noparkojām vienā no pazemes stāvvietām, uz vēstniecību negājām, bet gan devāmies uz tuvāko musulmaņu restorānu apēst pa kebabam. Ēdot kebabus, lietus bija uz brīdi mitējies, tāpēc piedāvāju čaļiem izīrēt Barclays riteņus un aizlaist līdz centram. Nebijām vēl tikuši līdz Hyde Park, kad jau bijām salijuši slapji. Tā kā nebija jau vairs vērts griezties atpakaļ, tad aizbraucām līdz pat Temzai, pāris bildes pie Londonas acs, Big Bena, karalienes pils, un vēl pāris tūristu objektiem, un braucām atpakaļ uz mašīnas stāvvietu, pa vēl spēcīgākām lietusgāzēm. Bikses bija pilnīgi slapjas līdz pat vienai vietai, labi ka bija pāris maiņas apģērbi līdzi, un pat dvielis noderēja :) Tālāk garais mājupceļš, kurā bez kafijas neiztikām.
par 8. sarakstu nobalsots
Visgrūtāk protams bija Klāvam pie stūres nobraukt šos kilometru simtus pēc maz gulētas nakts un skrējiena. Ļoti liels paldies viņam, ka piekrita šim braucienam, jo visvairāk jau gribēju tieši es piedalīties šajā parkrun skrējienā. Vakarā visi pa mājām pārģērbties un stundu pirms iecirkņu slēgšanas, visi kopā arī aizgājām izpildīt pilsoņa pienākumu Derbijā. Nobalsoju par suņu būdas Kaimiņu, cerams ka puisis turēs savus solījumus, kurus tik aktīvi sludināja savā youtube kanālā.







jāķer ciet savi audzēkņi
junior parkrun skrējienā
Šī bija ļoti aktīva un reizē arī nogurdinoša sestdiena, bet svētdiena solījās būt ne mazāk aktīva, jo esmu uzņēmies apmācīt jaunos orientieristus. Svētdienas rītā biju apņēmies 4 labākos un aktīvākos puišus aizvest uz Rushcliffe junior parkun un pēc tam uz orientēšanās sacensībām Notinghamā. Jau pusastoņos bija jāceļas, lai izbraukātu katram puikam pakaļ uz mājām un paspētu 9:00 stāties uz starta junior parkrun skrējienam. Šoreiz mums ceļā gadījās viens ceļa remonts, tāpēc parkā nonācām vien 5 minūtes pirms starta. Īsti pat nepaspējām iesildīties, kad bija jau jāskrien. Es šoreiz skrēju kopā ar puikām, jo šis mums bija paredzēts kā lēns iesildīšanās skrējiens pirms orientēšanās sacensībām. Puiši paliek puiši, un viņu sportisko azartu jau nevar noturēt. Startā Valters un Edvīns aizskrēja prom, Matīss mazliet lēnāk, un tikai Jēkabs palika ar mani, noskrienot lēnā tempiņā visus 2 km. Šī trase ir daudz labāka bērniem (bez kalniem un asfalta) nekā ''mūsējā'' Swadlincote junior parkrun trase. Labi ka tomēr abi sprinteri startā bija ieklausījušies manī un skrēja tomēr lēnāk nekā būtu to varējuši. Šoreiz Edvīns ieņēma 55. vietu, 68. Valters, 70. Matīss un 78. Jēkabs.
Iesildījušies bijām labi, paēdām nelielas brokastis un braucām tālāk uz nākamo parku, kur notika NOC orientēšanās sacensības. Mācoties no pagājušo sacensību kļūdas, kad izvēlējos pārāk sarežģītu distanci bērniem, šoreiz pieteicu mūs krietni vieglākā distancē, kuru vajadzētu pieveikt aptuveni 30 minūtēs.
Valters un Matīss gatavi startam
Tā kā Jēkabs un Edvīns jau samērā labi izprata karti iepriekš, tad šoreiz atļāvu viņiem skriet vieniem, jo parks visai vienkāršs un pārredzams. Pusotru minūti pēc lielākajiem puišiem startēju es ar abiem mazākajiem puišiem Valteru un Matīsu. Viņi abi vēl orientēšanās sacensībās nebija piedalījušies, tāpēc darbošanos ar kompasu vēl nemācīju, galvenais bija izprast to orientēšanās būtību - kas un kā attēlots kartē, kas jāskatās leģendās, kur atrodas un kādi izskatās kontrolpunkti, kā darboties ar sportident, un kā izvēlēties virzienu uz nākamo punktu. Prieks ka distance tiešām bija vienkārša, varēju gan apmācīt jaunākos zēnus, gan saskatāmā attālumā kontrolēt ko dara vecākie puiši.
2. kp, kurā aizmirsu atzīmēties :)
Jau vakar piedzīvoju pamatīgu pārsteigumu ar tiem briežiem parkā, un arī šodien tieši tāds pats pārsteigums pie 4. kp! Satikām mežā briedi ar milzīgiem ragiem, kurš it nemaz no mums nebaidījās, tuvāk gan neriskējām iet. Lielie puiši diezgan labi patstāvīgi veica distanci, jo man viņu virzienu nācās piekoriģēt vien uz 4. un 14. kp, bet uz 12. kp gan nācās izvilkt no ļoti lielas kļūdas, kad bija aizskrējuši pretējā virzienā. Mazais Valters izskatās ka varētu būt ļoti perspektīvs orientierists, jo uz katru kontrolpunktu aizskrēja krietni ātrāk nekā mēs ar Matīsu, un pie 6. kp kad viņam apnika gaidīt mūs pie katra punkta, ļāvu viņam ķert ciet lielākos Jēkabu un Edvīnu, un skriet ar viņiem.
fonā briedis
Matīsam distances vidusdaļā uznāca negribu un nevaru niķi, bet labi ka ar pareizajiem vārdiem spēju puiku pierunāt turpināt skriet. Pie 12. kp, kad pa priekšu skrienošie puiši bija kļūdījušies, viss bariņš atkal bijām kopā un tā arī finišējām praktiski visi reizē. Jēkabs ar Edvīnu finišēja reizē, tāpēc viņiem vienāds rezultāts, bet finiša spurta cīņā starp Matīsu un Valteru uzvarēja Matīss, jo Valters padevās, ko pats pēc tam nožēloja, un tā nācās piekāpties Matīsam par vienu vietu. Es pats vēl pirms finiša paspēju safotografēt puišu cīņu uz finišu un tikai tad aizskrēju atzīmēties pēdējā kontrolpunktā. Rezultātos Matīsam 4. vieta, 5. vieta Valteram un dalīta 7. vieta Jēkabam ar Edvīnu. Man pašam diskvalifikācija, jo pie 2. kp fotografējot zēnus, aizmirsu pats atzīmēties punktā :)

Kopumā ideālas orientēšanās sacensības puišiem. Domājams, ka Edvīns ar Jēkabu daudz vairāk iemācījās orientēties un arī Valteram ar Matīsu šī bija ļoti laba iepazīšanās ar orientēšanās sportu. Puišiem interese ir, un jau nākamnedēļ mums paredzēts orientēšanās treniņš kopā ar pārējiem bērniem no Latviešu biedrības. Sagurums ir milzīgs pēc 3 skrējieniem un ceļojuma, bet man vēl šovakar 8 stundas jānostrādā darbā! Nez vai katru nedēļas nogali varētu šādi, bet man patīk aktīvs dzīvesveids.
Jēkabs ar Edvīnu uz finišu
mazo puišu finiša cīņa