otrdiena, 2015. gada 31. marts

Martā no triumfa līdz sakāvei.

Marts ir bijis tik pārbagāts ar dažādiem notikumiem gan sportā, gan sadzīvē, ka nav ne brīdi atlicis laika rakstīšanai blogā, tāpēc nu nāksies pamazām ievietot kartes un rakstiņus ar atpakaļejošiem datumiem. Martā bija jāsakārto daudzas sadzīviskas lietas, piemēram, pārvākšanās uz jaunu māju, un vēl visvisādi pasākumi ar skatu nākotnē, bet ne jau par to es rakstu šajā blogā. Bet gan par maniem sportiskajiem piedzīvojumiem! Marts sportiskajā ziņā ir aizvadīts ar divējādām sajūtām - no triumfa Spānijā līdz sakāvei atkal jaunas traumas priekšā. Īsumā par visu pēc kārtas! Tātad marta sākumā kompānijā ar Raivi un Paulu devos uz Spāniju, kur bijām paredzējuši katru dienu skriet treniņkartēs un nedēļas nogalē dalība divdienu sacensībās. Diemžēl īsti nepiefiksēju kurā mirklī, bet vai nu Anglijas nakts čempionātā vai nākamās dienas treniņmačā, iedzīvojos ļoti sāpīgā cirkšņa traumā. Pēc pirmā rīta skrējiena gar Vidusjūru, sapratu ka jādod kājai atpūta. Dažus treniņus kartē jau veicu, lai atsvaidzinātu Spānijas apvidus zināšanas, bet pavisam saudzīgā tempā. Sacensībās pārsteidzu gan spāņus, gan pats sevi, jo tādu iznākumu gluži nebiju prognozējis. Ņēmu un uzvarēju M35B grupā ar visu sāpošo kāju.
latviešu anglis starp spāņiem
Uzvaras liktenis izšķīrās otrās dienas iedzīšanas skrējienā, kur tīri uz pieredzi apspēlēju savus konkurentus un no meža iznācu kā līderis. Gandarījums milzīgs. Pēc Spānijas sekoja vēl viena atvaļinājuma nedēļa, kuru pavadīju Latvijā, bez jebkādām sportiskajām aktivitātēm, bet ar ļoti noslogotu dienas ritmu, jo bija jāpaspēj pabūt un satikt draugus pa visu Vidzemi. Atgriežoties Anglijā, uzreiz nākamajā dienā devos uz kārtējo parkrun skrējienu, kurā tā pa īstam apjautu, ka tas cirksnis bez sāpēm vispār neļauj skriet. Interesanta padarīšana man ar to organismu, līdz ko tieku vaļā no vienas traumas, tā nākamā ir klāt, pat vairs neatceros kad būtu skrējis pilnīgi brīvi bez jebkādām traumām. Acīmredzot kaut ko daru nepareizi, ja tās traumas mani vajā, bet tā kā esmu tāds ''svētdienas'' skrējējs, tad kaut kā jāsadzīvo un jācenšās mācīties no kļūdām. Diemžēl nākamo kļūdu pieļāvu jau nākamajā dienā pēc parkrun skrējiena, kad devos uz CompassSport kausa kvalifikācijas skrējienu, lai pārstāvētu savu DVO klubu. Dalību šajās sacensībās biju ieplānojis jau mēnesi iepriekš, tāpēc šķita stulbi tagad neaizbraukt. Bet labāk būtu palicis mājās. Jo ne fiziski ar šādu traumu, ne emocionāli pēc Spānijas triumfa, nebiju gatavs tik garai distancei (13 km), un kāju sačakarēju tā, ka nākamās pāris dienas bez klibošanas uz priekšu netiku. Nākamajā nedēļā atkal pamocīju to cirksni jaunā parkrun skrējienā, bet tad gan izlēmu ieturēt vismaz 2 nedēļu pauzi skriešanai. Tagad aprīlī rakstot šo rakstu, esmu noskrējis jau JK orientēšanās sprinta distanci un vēl vienu parkrun, bet cirksnis kā sāp tā sāp, tāpēc aprīlis domājams ka paies praktiski bez skriešanas, tikai sestdienas rītos lēni parkrun skrējieni. Ja nevaru skriet, tad jāpievēršas citiem sporta veidiem, kas manā gadījumā ir riteņbraukšana. Pēc šaušalīgās avārijas pagājušā vasarā, kad mani notrieca ar riteni, advokāts savu darbu ir padarījis godam, un martā tiku pie kompensācijas.
MTB & road bike
Jau iepriekš biju izlēmis, ka noteikti par daļu no šīs sāpju naudas nopirkšu sev jaunu šosejas riteni, par kādu jau sen esmu sapņojis. Ar šosejas riteni nebiju braucis šķiet kopš 12 gadu vecuma, kad pēc pāris treniņiem pie Akmentiņ Jāņa riteņbraukšanas pulciņā, pievērsos orientēšanās sportam. Vienvārdsakot - kaifs braukt ar šosejnieku! Jau pirmie garākie gabali ir nobraukti (garākais pagaidām ir 50 km), un vasarā noteikti izbraukšu arī kādu simtnieku. Bet arī mountainbaiku neatstāju novārtā - piedalījos šās sezonas pirmajā MTBO posmā, kur orientējoties nobraucu 45 km. Velo orientēšanās noteikti pa vasaru pievērsīšos vairāk. Tāds nu man tas marts izvērtās, bet aprīlī vairāk uz riteņa nekā uz kājām. Un kā vienmēr neliels atskats uz marta parkrun skrējieniem:
Melton Mowbray #9 14/03/2015
kalns
Pēc atgriešanās no atvaļinājuma Spānijā un Latvijā, atgriezos parkrun biznesā! Vakar vakarā mazliet palauzīju galvu, kamēr izlēmu ka šorīt braukšu uz salīdzinoši jauno Melton Mowbray parkrun, kurš notiek aiz Leicester un Loughborough pilsētām. Tātad šis parkrun skrējiens notika tikai 9. reizi, bet vietējie skrējēji virs simta un pieskaitot parkrun tūristus no citiem parkrun skrējieniem, startā tas bars visai kupls. Sajūtas šorīt divējādas, prieks atgriezties parkrun skrējienā, bet bažas rada tas sāpošais cirksnis, jo katrs trieciens labajai kājai un augšstilba solim nāk ar durošām sāpēm. Skrienot praktiski katrs otrais solis paiet caur sāpēm, tāpēc starp skriešanas aktivitātēm manā kalendārā paliek tikai parkrun, bet ja pēc pāris nedēļu atpūtas sāpes vēl nepāries, tad nāksies ieturēt pauzi arī parkrun skrējieniem. Šis Melton Mowbray parkrun paliks atmiņā ar ļoti jauko gaisotni, kas šeit valdīja, jo var teikt ka šis skrējiens notiek mazpilsētā un ''lauku'' cilvēki ir daudz draudzīgāki un emocionālāki, nekā lielpilsētās, kur viss notiek bez lielām emocijām. Bija patīkami skriet, kad katrs trases tiesnesis aplaudē un uzmundrina katru skrējēju, arī pirms starta un finišā atmosfēra lieliska. Arī trase gandrīz ideāla, bet diemžēl ar ļoti lielu uzsvaru uz to ''gandrīz''. Pati trase patīkama ar samērā maz pagriezieniem un ar saudzīgo grants segumu, bet manā subjektīvajā vērtējumā vienmēr ļoti liels mīnuss ir kalns. Un šajā trasē tas bija diezgan pamatīgs! Ja pirmajā aplī vēl uz svaigumu pacēlu to kāpumu, tad otrā aplī tas pacēlums iedeva kārtīgi pa iekšām. Rezultāts 28:00 un 87. vieta no 138 skrējējiem. 7/10
Concord parkrun #213 21/03/2015
Šā rīta galamērķis kalendārā bija atzīmēts jau pirms mēneša, jo šorīt Concord parkrun svinēja 4. jubileju, tāpēc cerot uz īpašāku (svētku) atmosfēru devos uz Sheffield pilsētu. Šis bija mans 4. no 5 Sheffield pilsētas parkrun skrējieniem, tātad atlicis vēl viens un Sheffielda būs izskrieta. Jāsaka gan, ka esmu mazliet vīlies par šo Concord parkrun, jo nekādas īpašas jubilejas atmosfēras nebija, kā pieredzētas Telford un Conkers parkrun jubilejas skrējienos, un arī pati trase ar neko īpašu atmiņā nepaliks. Tāda standarta trase pa asfaltētajiem parka celiņiem divos apļos, un šorīt arī ar spēcīgu pretvēju. Pašam arī tā skriešana diez ko raiti nevedās, jo vakar vakarā sanāca mazliet pasvinēt kopā ar kapteini Morganu. Un tā labā kāja cirkšņa rajonā vēl joprojām sāp, tāpēc vismaz uz 2 nedēļām paņemšu pauzi skriešanai, lai redzētu vai kaut kas mainīsies. Vienīgi šis skrējiens izcēlās ar to, ka pirmo reizi skrēju ar jauno kameru. GoPro Hero 2 nomainīju pret mazāko, vieglāko un modernāko GoPro Hero +3 modeli. Neskatoties uz pretvēju, sāpošo kāju un nemitīgajām slāpēm skrējiena laikā (kaltēja pamatīgi), izskrēju precīzi ar tādu pašu rezultātu kā pagājušo nedēļu pavisam citā parkrun trasē - 28:00 un 51. vieta no 74 skrējējiem. 7/10
Conkers parkrun #212 28/03/2015
Šī nedēļa bija paredzēta kā atpūtas nedēļā sāpošajam cirksnim, tāpēc uz savu ''mājas'' Conkers parkrun skrējienu šorīt devos ar domu veikt brīvprātīgā tiesneša pienākumus. Iepriekš biju pieteicies uz vienu no trases tiesneša pozīciju. Diemžēl šorīt visi apstākļi sakrita tā, ka nācās tomēr piedalīties kā skrējējam :) Tā kā nebiju paredzējis skriet, tad uz Conkers parku izlēmu doties ar riteni (~14 km), neskatoties uz to ka no rīta mazliet aizgulējos. Pateicoties spēcīgajam pretvējam, parkā ierados tikai 8:50, kad visi tiesneši jau ir trasē un visi pienākumi ir sadalīti. Man nekas cits neatlika, kā gatavoties skrējienam, jo nebraukšu taču atpakaļ mājās. Lēnā garā noskrēju piecīti, īpaši nemokot cirksni, bet sajūtas bija tādas, ka jo lēnāk skrien, jo nogurdinošāk tas ir. Viens no maniem lēnākajiem parkrun skrējieniem - 31:40 un 256. vieta no 336 skrējējiem. Vismaz viens pluss šorīt - veicu sava veida duatlonu - 14 km pretvējā ar riteni, 5 km lēns skrējiens, un 14 km atpakaļ ar riteni pa lietu.

svētdiena, 2015. gada 22. marts

Smisby (Ashby De La Zouch)

Category: Midlands MBO 2015 Round 1
Map/area: Smisby (Ashby De La Zouch)
Organiser: MMBO
Country: England
Discipline: 3 Hours Score
Smisby pagastmāja
Kad nevar paskriet, tad ir jābrauc ar riteni! Midlands MBO 1. posms šosezon! Esmu nolēmis šogad biežāk piedalīties velo orientēšanās sacensībās. Ir jau baigā riteņa laušana pa dubļiem un neceļiem, bet ja patīk, tad tik jābrauc, jo tagad man ir arī šosejas ritenis ar ko vizināties pa asfaltētiem ceļiem. Un ja vēl sacensības notiek tepat netālu no mājām, tad īpaša vēlme izbraukt vietējos lauku ceļus. Sacensību centrs iekārtots mazā angļu ciematiņā Smisby. Tātad izvēles distance ar 3 stundu kontrollaiku.
viens mežam, otrs šosejai
Esmu pārliecināts par savu varējumu, jo šī lielā mēroga karte pārklājas ar vairākām jau izskrietām orientēšanās kartēm un iekļauj arī Conkers parkrun trasi, tāpēc jāpiepūš vaigi un jāmauc. Diemžēl šajā sporta veidā esmu jauniņais un kļūdu pieļāvu jau startā, prātīgi nesaplānojot savu izvēlēto distances variantu. Sāku ar kartes apakšdaļas kontrolpunktiem, kuriem bija mazāka punktu vērtība un attālums starp tiem daudz lielāks nekā kartes augšdaļā. Piesaistīja 1. kp, kurš atradās Conkers parkrun trasē, tāpēc bez domāšanas devos uz to pusi, jo tur varēju braukt tikai uz atmiņu bez kartes lasīšanas. Pa ceļam atzīmējos 4. un 3. kp, un tad uz 1. kp cauri Conkers mežam, kur tik daudz piecīši ir noskrieti. Tālāko distanci praktiski nebiju saplānojis. Paņēmu vēl tuvumā esošo 2. kp un tad nāca apskaidrība par savu neizdevīgo variantu, jo uz nākamo 5. kp bija jābrauc gandrīz 7 kilometri cauri visai Ashby de la Zouch pilsētai, kurā vairākkārt esmu skrējis orientēšanās sacensībās. 27 minūšu pārbrauciens bez punktiem!
garais pārbrauciens uz 5. kp
Pēc tam etaps uz 6. kp pa lielo šoseju, kur auto traucās ar 90 km/h, pēc kura sekoja vairāki interesanti meža ceļu etapi. Uz 7. kp cauri mežam, kur tālumā redzēju motokrosa sacensības. Uz 9. kp caur to pašu mežu, bet nu jau fonā nevis motociklu rūkoņa, bet gan mednieku šāvienu trokšņi! Uz 13. kp pieļāvu aptuveni 5 minūšu lielu kļūdu - neizpratu kartē attēloto un aizbraucu pa lielo ceļu, no kura pēc tam cauri pļavai bija jāstumj ritenis pie rokas, kaut gan pie punkta varēja skaisti piebraukt no otras puses. Etaps uz 11. kp fiziski smags, vispirms nobrauciens ar 40 km/h pēc kura sekoja ''kāpiens'' kalnā ar 5 km/h :) Biju nonācis tuvu finiša rajonam, bet vēl ir 40 minūšu rezerve, tāpēc jābrauc vēl uz kādu punktu. Noteikti jātiek uz 14. kp, kuram ir 40 punktu vērtība, un kurš atrodas netālu no Foremark ezera, kur vasarā peldamies un kur pirms mēneša skrēju treniņmačā. Turpceļā atzīmējos 10. kp un atpakaļceļā 12. kp. Bija iespēja arī aizbraukt līdz 17. un 15. kp, bet negribējās riskēt ar kontrollaika pārtērēšanu. Tā nu finišēju pēc 2:49:42 ar 10 minūšu rezervi. Mana izvēle, sākt ar kartes dienvidu daļas kontrolpunktiem bija galīgi garām, tāpēc nopelnīju tikai 270 punktus un ieņēmu vien 39. vietu no 50 velo orientieristiem. Biju nobraucis 45 kilometrus ar salīdzinoši pieņemamu ātrumu priekš MTB, diemžēl punktus tik nekādus lielos nesapelnīju. Nākamreiz būšu gudrāks un lielāku uzmanību pievērsīšu kontrolpunktu vērtībai punktu izteiksmē. Bet kopumā ņemot, ļoti patika šis pasākums - pavasara saulīte lutināja, ritenis ripoja labi, orientēšanās tehnika nekliboja un izbaudīja braucienu cauri vairākiem orientēšanās un skriešanas apvidiem, kur pirms tam esmu pārvietojies skriešus.

svētdiena, 2015. gada 15. marts

Sherwood Pines Forest Park (Nottingham)

Category: Compass Sport Cup Heat
Map/area: Sherwood Pines Forest Park (Nottingham)
Organiser: NOC
Country: England
Discipline: Brown
Results
klubu teltis
Jāsaka atklāti, šajās sacensībās es piedalījos tikai pienākuma pēc. Kompasa Kausa reģionālā kvalifikācijā bija jāpārstāv savs DVO orientēšanās klubs, lai iespējams nopelnītu arī es kādu punktu un palīdzētu kvalificēties uz finālu rudenī. Šīs Anglijā ir prestižākās klubu sacensības, tāpēc man bija pienākums. Diemžēl ne fiziski, ne emocionāli nebiju gatavs tik garai distancei. Pēc uzvaras Spānijā emocionāli biju iztukšots un kādu laiku negribējās piedalīties orientēšanās sacensībās, jo tā uzvara bija emocijām bagāta. Arī fiziski biju saguris un cirksnis joprojām sāpēja. Tāpēc prātīgāk būtu bijis nepiedalīties. Izlietu ūdeni nesasmelsi! Biju apņēmies cīnīties, vārda tiešā nozīmē, jo tik garu (10.6 km) distanci sen nebiju skrējis. Lēnām un prātīgi. Robina Huda Šervudas meži nav tas sarežģītākais apvidus, jo ir ļoti bagātīgs ceļu, stigu un taku tīkls, kā arī praktiski nav reljefa, toties ir viens no retajiem īstiem priežu mežiem Anglijā. Iesāku tiešām lēni, bet samērā nepārliecinoši. 1. kp paskrēju garām un ~30 sek. zaudētas.
garais uz 6. kp
Tālāk līdz pat 5. kp darbojos jau pārliecinošāk un punktus ņēmu bez problēmām. Uz 6. kp garais etaps 1.5 km garumā! Daudz ceļu variantu, bet etapa vidū svārstoties par labāku variantu, gribēju turēties tuvāk līnijai lai nav lieka kilometrāža, nonācu slikti skrienamā izcirtumā. Tiekot tam cauri, izskrēju uz taisnā ceļa, kur bija tikai jākapā. Diemžēl te mani spēki bija galā, lai pieveiktu visu distanci, bija jāsāk taupīties. Nākamie etapi līdz 10. kp visi salīdzinoši vienādi - šur tur jāorientējas un jātur virziens. Šī vienveidība mazliet uzdzina rutīnu, un uz 11. kp aizpeldēju kļūdā kura man izmaksāja 5 minūtes.
5 minūšu kļūda uz 11. kp
Nenoturēju virzienu un pazudu lēzenajos ielokos. Apvidus tik vienveidīgs, ka ilgi nācās meklēt kādu piesaisti, līdz no ceļa un kontūras stūra nojautu savu aptuveno atrašanās vietu. Šī kļūda pamatīgi izsita no sliedēm. Ja fiziski nespēju šodien pavilkt, tad vismaz orientēšanās līdz šim bija līmenī, bet pēc šīs kļūdas gribasspēks pilnībā noplaka. Distances turpinājumā vairāk gāju nekā skrēju. Ar tādu tukšuma sajūtu sen nebiju peldējis pa distanci. Labi ka nākamos punktus paņēmu precīzi, bet garais etaps uz 16. kp (atkal 1.5 km), kurš nebija nekāds sarežģītais, mani pilnībā piebeidza.
garš un mokošs
Ja nevar, tad nevar paskriet, un tik vieglā etapā, kur jāskrien praktiski tikai pa ceļiem, tas pamatīgi koda kaulā. Labi ka distances beigas sastāvēja no daudziem īsiem etapiem, un domu par izstāšanos atgaiņāja. Īstenībā jau nebūtu izstājies jebkurā gadījumā, noietu distanci līdz beigām šā vai tā, bet viegli tas tiešām nebija. Pēdējie kontrolpunkti tika paņemti bez kļūdām, jo pie tāda tempa būtu grūti kļūdīties, un pēc skatītāju 20. kp šķita ka pat atnāca otrā elpa, bet tā bija tikai tāda mirkļa mirāža. Tā arī finišēju savā samocītajā un klibajā skriešanas stilā. Pēc finiša negribējās ar nevienu no saviem kluba biedriem kontaktēties, ātrāk mašīnā iekšā un prom uz mājām. Nevarētu teikt ka biju dusmīgs par savu veikumu, vienkārši biju ļoti neapmierināts par savu lēmumu piedalīties šajās sacensībās. Pēc Spānijas triumfa piedzīvoju pamatīgu sakāvi, kas lika daudz ko pārdomāt par savu lietderību tik garā distancē. Beigās sanāca 14 km, kas man bija krietni par garu. Turpmāk nekad vairs nepiedalīšos tik garā distancē ja būs kaut mazākā trauma, jo ne tik ļoti fiziski, bet vairāk emocionāli ir grūti veikt tik garu distanci, ja jūti ka vienkārši nevari paskriet. Finišēju ar rezultātu 1:48:12 un ieņēmu 43. vietu no 49 dalībniekiem garākajā distancē. Punktus, protams, klubam nekādus nenopelnīju, bet DVO klubs kvalificējās Anglijas finālam rudenī. Ja rudenī nebūšu formā, tad noteikti nepārstāvēšu savējos šādā pasākumā, tikai novēlēšu veiksmi mūsējiem finālā. Domājams, ka uz mēnesi stabili esmu ārā no orientēšanās sacensību aprites, jo nu cirksnis ir pilnībā sačakarēts. Jādziedē kāja un lēnām jāskrien iknedēļas parkrun skrējienos!

svētdiena, 2015. gada 8. marts

Los Albares (Calasparra)

Category: Trofeo Costa Calida 2015 - Day 2
Map/area: Los Albares (Calasparra)
Organiser: F.O.R.M.
Country: Spain
Discipline: H35B
godam jāpārstāv!
Otrās dienas sacensības klāt! Šorīt jāceļas vēl agrāk nekā vakar, jo agrākas starta minūtes. No kempinga Vidusjūras krastā izbraucam jau sešos no rīta, kad ārā vēl tumsiņa un jūtams dzestrums, lai pēc aptuveni 2 stundām būtu kalnos. Nobraucot no lielās auto maģistrāles, kalnos vēl nedaudz apmaldījāmies, un sacensību centrā ieradāmies precīzi pusstundu pirms mana starta. Pēc vakardienas abiem skrējieniem stīvums kājās pamatīgs, plus vēl tas sāpošais cirksnis, kas domas par cīņu ar līderiem padara pavisam pesimistiskas. Būtībā tā kārtīgi nemaz nevaru paskriet. Bet mierina doma, ka šīs ir orientēšanās nevis skriešanas sacensības, un gan jau distancē parādīsies sportiskais azarts, kad par sāpošo kāju piemirsīšu. Tātad šodien iedzīšanas distancē, kurā pozīcijā ieradīsies finišā, tādu vietu arī ieņemsi rezultātos.
1.dienas līderis
Frančesko
Mūsu H35B grupā situācija sekojoša - līderis startē 3:04 minūtes pirms manis, es startēju no 2. pozīcijas, bet man handikaps pirms 3. vietas ir 38 sekundes un 4. vietas 2:09 minūtes, tālāk jau ir ļoti liels handikaps. Tā ka izskatās, ka man būs reāla cīņa par 2. vietu, jo līderis ir pārāk tālu, un 4. pozīcijā startējušais arī pietiekami tālu tik īsā distancē. Tieši īsā distance (3.2 km) liek domāt, ka līderi tik īsā distancē nav iespējams panākt. Pirms starta noskatos kāds izskatās līderis, ja nu tomēr krustojas mūsu ceļi. Bet ne ar tik lielu uzmanību kāda tiek pievērsta man, jo 3. un 4. vietas īpašnieki kārtīgi mani nopēta un pat pienāk tuvāk, lai pēc numura pārliecinātos vai esmu viņu konkurents :) Ar Raivi un Paulu iesmejam par šiem abiem, tātad ir apņēmušies mani noķert, un reāli izvērtējot savas skriešanas spējas, visticamāk tas trešais mani panāks, bet ceturto gan nevajadzētu laist klāt. Pirms starta cenšos kārtīgi iesildīties un uzvilkt sevi, jo iedzīšanas distancē var nepietikt tikai ar savu orientēšanās tehniku, iespējams, būs jāizmanto kādas taktiskas viltības. Solis stīvs, bet sāku sparīgi. 1. un 2. kp izskrienu vienā elpas vilcienā cauri, arī uz 3. kp bez liekas bremzēšanas, bet... diemžēl konkurents jau mani ir panācis, jo distances sākums pavisam vienkāršs un etaps uz 2. kp bija tik pārskatāms, ka viņam nebija nekādu problēmu panākt mani. Tātad būs jāizmanto taktiskās viltības.
mans sekotājs Hosē
Tagad tik jāskatās cik ātrs skrējējs viņš ir, jo pretī skriešanas ātrumam man nav ko likt, uzvarēt viņu varu tikai ar orientēšanās tehniku. Uz 4. kp tipisks virziena etaps ar kompasu. Skrienu savā tempā un jūtu ka čalis man iesēžas astē. Arī uz 5. kp, kur nedaudz sakļūdos virzienā, Hosē seko man un pats iniciatīvu neuzņemas. Tātad ir nolēmis atsēdēt! Tas padara manu uzdevumu vieglāku, kā tikt no viņā vaļā, jāizvēlas tik atbilstošs etaps. Plāns vienkāršs - ievelku mūs abus nelielā kļūdā, ļaut viņam apstulbt un noticēt ka esam pazuduši, jo pats sekoja tikai man nevis kartei, un tad saplānot virzienu uz nākamo punktu un pilnā ātrumā nozust punkta virzienā. Vislabāk šādu plānu ir realizēt uz kontrolpunktiem ielokos, jo tad kāds blakus ieloks ļoti labi noder. Šādi pats esmu uzrāvies stafetēs vai iedzīšanas distancēs, gan arī pats pāris reizes mēģinājis, bet toreiz nesekmīgi. Vienīgi ir risks, ka šādi mākslīgi kļūdoties, mūs var panākt vēl kāds sekotājs, tāpēc tas jādara pārliecinoši. Uz 6. kp atkal tikai virzienā bez jebkādiem šķēršļiem, tāpēc ir iespēja uzmest aci turpmākajai distancei, kur pamanu ka 12. kp varētu būt vispiemērotākais manam plānam, vai arī jāsāk rīkoties jau uz nākamo 7. vai 8. kp, kur ar graviņu palīdzību varētu tikt vaļā no sekotāja.
ar šādas kļūdas palīdzību es tiku vaļā
no sava konkurenta
Plānu par visiem 100% izdevās realizēt jau uz 7. kp! Un interesanti ka pavisam nejauši, jo pats reāli kļūdījos uz šo punktu. Sanāca neprecīzs izejas virziens no 6. kp, kas mani aizveda līdz grāvīšu krustojumam kurš bija krietni pirms punkta. Pārlecot pāri graviņai, šķita ka esmu jau punkta rajonā, tāpēc sāku virzību atpakaļ, bet punkta pie koka nav. Redzu ka mans sekotājs arī ir apjucis. Un te nāca vēl viens pārsteigums. Pilnā ātrumā mums garām paskrēja līderis! Tātad arī viņš ir kaut kur te kļūdījies, tikai tagad nevarēja saprast vai viņš skrien no vai uz punktu. Pēc veiktā attāluma sapratu, ka punktam tomēr jābūt tālāk. Paskatos ka Hosē virzās atpakaļ uz graviņas pusi, nu man ir iespēja tikt no viņa vaļā, jo esmu pārliecināts ka punkts ir vēl uz priekšu, uz to pusi kur aizskrēja līderis Frančesko. Hosē virzās uz vienu pusi, bet es pilnā ātrumā uz otru pusi punkta virzienā, galvenais tagad trāpīt uz to. Ar nelielu loku, bet punktā trāpu un tagad tādā pašā ātrumā prom uz nākamo 8. kp. Nu jau sāk atkal parādīties sportiskais azarts, kaut arī nejauši, bet plāns tikt vaļā no sekotāja, izdevās perfekti, un pastāv iespēja ka vēl varu panākt līderi, jo viņš tepat kaut kur priekšā ir 1 minūtes ietvaros. Apvidus tipiskais - mazās priedītes ar akmeņaino pamatni, bet labi ka bez lielām reljefa formām, tik ar dažiem ielokiem. Uz 9. kp precīzi, uz 10. un 11. kp nelieli lociņi pirms punktiem, bet kontroli pār karti nepazaudēju. 12. kp ir tas punkts, kur biju plānojis tikt vaļā no sekotāja, bet tas vairs nav aktuāli, jo aiz muguras sen vairs nav neviens jūtams, bet diemžēl arī līderi sev priekšā nekur nemanu, tāpēc būs vien man tā pati 2. vieta, par ko arī liels gandarījums.
mati sirmi
Distance beigās šķiet tik vienkārša, ka nav jau vairs vērts iespringt uz līdera panākšanu. Beigās tomēr mazliet par daudz atslābu :) 13. un 14. kp precīzi, arī uz 15. kp tik pa līniju, un te pieļāvu neuzmanības kļūdu, kura man izmaksāja vairāk kā 1 minūti un, iespējams, arī kādu sirmu matu. Kartē izskatījās, ka punkts ir uz taciņas, bet leģendās un arī dabā tā bija gara mazo klinšu līnija, kas man kartē atgādināja taciņu. Mazliet pirms punkta nonācu uz taciņai līdzīgas līnijas mežā, tāpēc sāku punktu meklēt uz šīs manis iedomātās takas. Kaut kā automātiski sāku virzīties uz tālumā redzamo punktu, kurš atrodas pie kupicas. Tajā brīdī pat neaizdomājos, ka tik šķībā virzienā taču nevarēju aiziet. Pie šī kupicas punkta beidzot aptvēru savu stulbumu... Nervus sev pakutināju pamatīgi! Labi ka mežs bija pietiekami klajš, un nekur neredzēju ka man kāds konkurents būtu aizgājis garām, bet kaut kur tepat aiz muguras gan varētu būt. Tāpēc, apjaušot savu kļūdu un ātri nosakot pareizo punkta vietu, uz pēdējo 16. kp un finišu nācās tiešām lidot, jo savu 2. vietu negribējās zaudēt.
finišā kā līderis
Pēdējais punkts tādā kā karjera malā, kur skatītājiem no augšas viss redzams, un mani atbalstītāji Pauls ar Raivi (viņiem vēlās starta minūtes) jau bļauj man uzmundrinājumus. Līdz pat finišam nesapratu, kāpēc viņi man bļauj kaut ko par līderi. Un pēc finiša nāk apsveikt ar uzvaru! Man uzreiz jautājums - kā tas var būt? Jo līderi kopš 7. kp, kur visi trīsi uz mirkli satikāmies, nebiju vairs distancē redzējis. Biju pilnībā pārliecināts, ka viņš skrien man pa priekšu neaizsniedzamā attālumā. Izrādās viņš bija pamatīgi kļūdījies uz 12. kp, vairāk kā 4 minūtes, un es, viņu pat nemanot, biju aizgājis garām. Beigās izrādījās ka finišā biju iekrājis vairāk kā 2 minūšu pārsvaru pār sekotājiem, un nu varēju no karjeras augšas noraudzīties kā viņi finišē! Tātad man kopvērtējumā 1. vieta un uzvara, 2. vietā finišēja Hosē, no kura tiku vaļā pie 7. kp, bet 3. vietā Frančesko, kurš distanci iesāka kā līderis. Pēc finiša mēģināju aprunāties ar vakardienas līderi, bet šis angliski ne vārda, tikai spāniski man kaut ko stāstīja, uz ko man atlika tik māt ar galvu un teikt - sī (jā). Šodien man rezultāts 30:14 un tikai 5. vieta no 27 orientieristiem. Arī splitos neuzrādīju nevienu ātrāko etapa laiku, tur tikai izceļas tās manas divas kļūdas uz 7. un 15. kp. Bet tā jau iedzīšanas distancēs ir, nav jābūt ātrākajam, bet gan izveicīgākajam un stabilākajam visas distances laikā.

 

visi trīs
pjedestāli
Spānijā
Jāsaka godīgi, man pašam šī uzvara bija pārsteigums. Klusībā varbūt cerēju, ka man kā jaunākajam veterānam ir cerības apskriet vecākos konkurentus, bet šoreiz uz skriešanas ātrumu varēju necerēt, jo praktiski skrēju traumēts. Tas sāpošais cirksnis galīgi neļāva brīvi skriet un pēc šādas slodzes droši vien pāris dienas nevarēšu normāli paiet. Šoreiz uzvaru izcīnīju tīri ar savām orientēšanās prasmēm, jo kartes lasīšana man padodas un arī Spānijas apvidus pietiekami iepazīts pa 5 gadiem. Jāsaka gan ka distances nebija nekādas sarežģītās, bet tas jau tieši nāca par labu skrējējiem nevis man. Kā sacīt jāsaka, izdevās perfekti paņemt atslēgas punktus abu dienu distancēs. Vēl labāku noslēgumu šim nedēļu garajam atvaļinājumam Spānijā nemaz nevarēju vēlēties! Balvā saņēmu piemiņas māla trofeju un maisiņu ar savdabīgiem rīsiem, ar kuriem Calasparra apkārtne ir atpazīstama visā Spānijā. Piecu gadu laikā esmu pabijis uz visiem goda pjedestāla pakāpieniem, un šķiet ka nākamajos gados apsvēršu domu doties uz kādu citu valsti, jo Spānija ir iepazīta kārtīgi.

 

varēja labāk
Maniem kompanjoniem Raivim un Paulam šodien savās distancēs klājās ar mainīgām sekmēm. Raivim H21B grupā ar atzīstamu sniegumu izdevās apsteigt vairākus konkurentus un pacelties uz 8. vietu, bet Paulam H21A grupā vairākas kļūdas, no kurām viena pat 4 minūšu, tāpēc nācās atkrist uz 8. vietu. Abiem 8. vietas, bet tāda nepadarīta darba sajūta, jo esot bijusi iespēja nostartēt labāk. Nākamreiz būs labāk! Gaidot apbalvošanu, izmantojām organizatoru un sponsoru labvēlību - alus par brīvu, un ne jau tikai viena glāze.
 

 

 




Pirms prom braukšanas iebraucām vēl Calasparra pilsētā, lai nobaudītu spāņu kebabus. Trāpījām gan tieši Siestas laikā, kad nekur neviens nestrādā, bet tumsnējais aziāts bija labvēlīgs pret mums un pusstundas laikā pagatavoja mums pusdienas. Lidmašīna uz Angliju mums tikai pašā vakarā, tāpēc piestājām arī pie Real Murcia futbola stadiona, lai klātienē paskatītos spāņu futbolu. It kā tikai 2. līga, bet spēles līmenis tāpat bija augsts. Interesanti ka biļetes nopirkām pie lodziņa, nevis uzrāvāmies pie spekulanta, kurš mums taisījās kļūt par lielāko čomu visā Mursijas reģionā. Pirms spēles ievērojām, ka visi spāņi pērk kaut kādus lielos saulespuķu sēklu maisiņus. Ja jau tikai pa 1 euro, tad mēs ar paņemsim pāris maisus! Stadionā atmosfēra lieliska, visi atbalsta savējos un... grauž semočkas un turpat spļauj zemē. Arī mēs iejutāmies šādu līdzjutēju lomā :) Bija labs pavasara atvaļinājums ar labu kompāniju siltajās zemēs. Atpūtāmies, sportojām, mazliet iesauļojāmies, ēdām apelsīnus tieši no koka, pabijām ekskursijās vairākās pilsētās, kā arī izbaudījām pirtis, burbuļvannas un Sangriu!
 

sestdiena, 2015. gada 7. marts

Calasparra

Category: Trofeo Costa Calida 2015 - Sprint (WRE)
Map/area: Calasparra
Organiser: F.O.R.M.
Country: Spain
Discipline: HE
Pilskalns, kurā jātiek augšā
sprinta distancē
Pasaules Ranga sprinta sacensības Calasparra kalnainajā pilsētā. Mēs visi 3 latvieši startējām elites distancē kopā ar visiem spēcīgākajiem orientieristiem, kuri šajā brīdī atradās Spānijā. Mērķi katram savi. Elites čaļi cīnīsies par uzvaru un ranga punktiem, arī Pauls grib nopelnīt labus ranga punktus, Raivim maza pieredze šādās sprinta distancēs, tāpēc galvenais nekļūdīties ielu labirintos. Bet man šis būs tāds mierīgs vakara skrējiens, jo cirksnis sāp, un negribas samocīt viņu vēl vairāk, jo rītdien tomēr daudz nozīmīgāks starts priekšā savā veterānu grupā. Iespējams, ka nemaz nevajadzēja startēt šajā sprintā, jo manu pārvietošanās tempu nevar nosaukt par treniņskrējiena tempu. Sanāca vienkārši tāda veiklāka ekskursija pa pilsētu :) Tāpēc tā nopietni neiedziļināšos savā veikumā distancē. Tik pieminēšu, ka distance fiziski bija ļoti smaga.
''sprints''
It kā tikai 2.2 km, protams, ar apkārtvariantiem ~4 km, bet vislielākais uzsvars bija uz kāpumu - 130 metri! Pat elites veči, tādi kā Perez, Blanes, Bostrom, Lind, Tranchand, Andersson un Sild, nespēja noskriet zem 15 minūtēm šo distanci. Daži no viņiem pat 18 minūtes cīnījās, kas nozīmē, ka organizatori bija mazliet pārspīlējuši ar to kāpumu. Uz 4. un 5. kp mūs uztrieca augšā pilskalnā pie Calasparra pils, kur vietām atkal bija jāizmanto klinšu kāpēju iemaņas. Skats, protams, no augšas uz pilsētu iespaidīgs un pasakains, bet fiziskais pārbaudījums pamatīgs. Pats distancē sakļūdījos tikai uz 1. kp, kur starta steigā aizskrēju garām vajadzīgajai šķērsielai un nonācu strupceļā. Te mani panāca Pauls, kurš startēja 1 minūti aiz manis, abi sulīgi nolamājāmies un turpinājām distanci katrs savā tempā.
skriešanas imitācija
Pie šāda ''pārgājiena'' tempa grūti pieļaut kļūdas, tāpēc sanāca pat patīkams vakara... gribētos rakstīt skrējiens, bet vairāk piestāvēt angļu versija - džogings. Žēl ka kamerai pēc 6. kp izbeidzās baterija, jo distance bija interesanta pa spāņu mazpilsētas sānieliņām. Pilskalnu un skatu no augšas gan paspēju nofilmēt! Ar rezultātu 33:39 ieņēmu 76. vietu no 83 finišējušajiem orientieristiem elites distancē. Tātad ir bijuši vēl lielāki ''tūristi'' aiz manis :) Paulam 46. vieta, bet Raivis noslēdza rezultātu tabulu, jo bija pamatīgi ieberzies uz 8. kp. Tagad garais mājupceļš uz kempinga mājiņu pie jūras, vajadzētu vēl ieskriet saunā un baseinā, un tad jau jāgatavojas rītdienas cīņām ar spāņiem!

Sierra del Molino (Calasparra)

Category: Trofeo Costa Calida 2015 - Day 1
Map/area: Sierra del Molino (Calasparra)
Organiser: F.O.R.M.
Country: Spain
Discipline: H35B
LV pārstāvji
Četras dienas esam atpūtušies un trenējušies Spānijā, manā gadījumā gan tie treniņi pavisam maz, bet Raivis ar Paulu kārtīgi apguva spāņu kartes un apvidu. Kāja sāp un nekāds veiklais skrējējs es sacensībās nebūšu. Mērķis ir bez kļūdu skrējiens. Un ja tas izdosies, tad caur sāpēm var arī kādu etapu uzskriet ātrāk, lai būtu konkurētspējīgs ar labākajiem H35B grupas veterāniem. No mūsu kempinga mājiņas pie Vidusjūras līdz sacensību centram kalnu pilsētiņā Calasparra jābrauc gandrīz 2 stundas, tāpēc jāceļas visai agri, un ar Raivi braucām uz maiņām, lai nesagurtu jau pirms sacensībām. Pirms starta jānokārto vēl dažas neprecizitātes pieteikumos un tad varam sākt gatavoties startam. Kalnos rīts visai vēss, jo mašīnā termometrs vienu brīdi rādīja tikai +2 grādus. Pēc stundas finišā būs jau +12 grādi, tik krasā gaisa temperatūras maiņā vēl nebija sanācis skriet. Pirms starta ļoti aktīvi izvingrojos un samērā daudz arī iesildījos skrienot, ar cerību ka tas cirksnis mazliet atlaidīs savilktās sāpes. Skrējējs nebūšu, tāpēc jākoncentrējas uz precīzu orientēšanos. Etaps uz 1. kp ļoti vienkāršs gar lauka malu, tāpēc īsti nesanāk ielasīties kartē, un uz 2. kp pieļāvu ~30 sekunžu kļūdu. Nenoturēju virzienu caur lēzeno ieloku un izmetu līkumu caur citu kontrolpunktu. Spānijas raksturīgais apvidus ar mazajām priedītēm un akmeņaino pamatni arī padarīja neprecīzu manu virzienu, jo ne visur tiek cauri pa taisnu līniju. Uz 3. kp joprojām nespēju uzķert pārliecību, tāpēc visai saraustīts etaps un mazliet paeju garām punktam. Uz 4. kp izvēlos drošo variantu apkārt, lai pārliecinoši nokļūtu punktā, šajā gadījumā praktiski no pretējās puses.
atslēgas punkti, kurus
paņēmu pārliecinoši
5. kp man izskatās kā distances atslēgas punkts, uz kuru obligāti jāseko līdzi kartei. Viegli negāja, un vienā brīdī pat šķita ka esmu pazudis starp visiem pauguriem un ielokiem, bet veiksmīgi izdevās noteikt savu atrašanās vietu un līdz punktam nokļuvu jau ar krietnu devu pārliecības par savu o-tehniku. Uz 6. kp garš etaps, bet izskatās viegli veicams, jo te var realizēt jau sen iepazīto Spānijas apvidu specifiku. Mazie strauti, upes un gravas šeit kalnos ir izžuvušas sausas, un pa to pamatni var skriet tik pat kā pa parastu meža taku, kura gan pilna ar akmeņiem. Etapa plāns skaidrs - vispirms pa vienu ''upīti'' līdz ceļam, un pēc tam pa otru gravu līdz punktam. Diemžēl, nonākot uz ceļa, nedaudz apjuku, jo kaut kas nesakrita. Pagāja mazliet laiks, kamēr sapratu ka esmu aizskrējis pa kreisās puses graviņu, nevis kā plānoju pa labo pusi. Kļūda it kā nav, bet apjukumu sagādāja. Pašu punktu klints pakājē paņēmu pārliecinoši. Uz 7. kp viss tiek kontrolēts, no vienas gravas jāpārceļas uz otru. Uz 8. kp jau sākas parādīties sportiskais azarts, jo jūtu ka distances nervs ir uztaustīts, un nu jau var sākt skriet sparīgāk, aizmirstot ka tā kāja sāp un sāpēs vēl vairāk rītdien. 8. un 9. kp paņemu pārliecinoši, jūtu ka plūdums ir noķerts, tāpēc garo etapu uz 10. kp jau skrienu no visas sirds, un uz 11. kp beidzot uzrādu savu vienīgo ātrāko splita laiku šodienas distancē. Un arī pēc kopējā distances laika splitos esmu izvirzījies kā līderis.
ieskrējos labi, kļūstot par līderi
Diemžēl uz nākamo 12. kp pazaudēju ne tikai līdera statusu, bet arī visu pārliecību par savu o-tehniku spāņu kalnainē. Pašu etapu būtībā veicu labi, un kad līdz punktam bija atlikuši aptuveni 200 metri, ieraudzīju ka priekšā esošais zaļais ir necaurejams bambusu un kaktusu biezoknis. Negribējās lauzties cauri, tāpēc izlēmu doties pa labi uz kalna nogāzi, kur redzēju ka vairāki orientieristi jau virzās man vajadzīgajā virzienā.
ekstrēmais alpīnisms
Šis bija neveiksmīgs lēmums, kas mani ieveda tādā bezizejas situācijā, kādu savā vairāk kā 20 gadu orientierista karjerā piedzīvoju pirmo reizi. Vienā brīdī tiešām biju nobijies. Kalna nogāze bija stāva, bet nekas neliecināja, ka vienā mirklī tā pārvērtīsies par klinti, kur bez alpīnistu aprīkojuma grūti pārvietoties. Pirms šīs nogāzes satiku arī Raivi, kuru pārliecināju ka jādodas gar to nogāzi. Uz to pusi devās arī vairākas meiteņu grupu orientieristes, kā arī pāris veterāni. Lēnām visi virzījāmies uz priekšu līdz apjautu ka nogāze paliek pavisam vertikāla. Raivis drosmīgi aizlīda pa priekšu un pazuda no mana skatpunkta. Arī man nekas cits neatlika kā riskēt un līst gar šo klints sienu, jo atpakaļ vairs īsti nebija kur pagriezties, jo vienkārši tas nebija iespējams, uz augšu bija vēl draudīgāka klints, bet uz leju bija zaļais bambusu un kaktusu mudžeklis, kur jau sāku apsvērt iespēju kā labāk iekrist, ja nu nenoturēšos uz klints. Bija viens brīdis kad zem kājām praktiski nebija pamata un pie klints vairāk turējos ar roku spēku. Lēnām, un vārda tiešā nozīmē, ar spēku kaut kā tiku garām šai klintij, un nonācu tajā pašā zaļajā, kuram pirms vairākām minūtēm negribēju lauzties cauri, tikai no citas puses.
fonā pa labi kalns
uz kura nogāzes karājos
Šis bija visu laiku ekstrēmākais etaps, kādu esmu veicis orientēšanās distancē. No tā izbīļa netiku vaļā līdz pat finišam, jo pat negribas iedomāties kā tas varēja beigties. Un pats trakākais par ko nebeidzu domāt pat pēc finiša, uz tās nogāzes aiz manis palika mazas meitenes un veterāni. Es ļoti ceru, ka viņi spēja apgriezties atpakaļ, lai atrastu drošāku vietu un nelīda cauri tai vietai, kur mēs ar Raivi izlīdām. Ja sacensības būtu notikušas Anglijā vai Latvijā, es noteikti būtu vērsies pie organizatoriem ar jautājumu - kāpēc šāda vieta nebija nomarķēta vai kartē atzīmēta ka aizliegtā zona. Bet tā kā distances laikā jau iepriekš biju pārvietojies pa pāris stāvām nogāzēm, bet ne tik ekstrēmām, tad, iespējams, Spānijā organizatori šādām vietām nepievērš uzmanību. Jo beigu beigās mēs jau paši esam atbildīgi par saviem lēmumiem un veselību distancē. Pie šādas adrenalīna devas šajā etapā biju pazaudējis tikai 3 minūtes līderim, tātad arī pa taisno caur zaļo būtu bijis jāpacīnās, bet ar to pietika lai pazaudētu vadību un arī pārliecību distances beigu daļai. Kā jau minēju, atgūties pēc šāda pārbaudījuma nevarēju, tāpēc pēdējie etapi uz 13.un 14. kp, kā arī finišs man ļoti lēnā izpildījumā.
H21 grupu censoņiem karsti
Visu distanci it kā veicu tehniski labi, bet tas piedzīvojums uz 12. kp neļāva izteikt nekādas prognozes par manu vietu rezultātos. Finišēju ar rezultātu 1:04:12 un man par pārsteigumu ieņēmu 2. vietu no 30 orientieristiem. Varēju atviegloti uzelpot, tas alpīnistu izlēciens mani nekur tālu neatmeta no cīņas par vietu uz pjedestāla, kaut gan līderim zaudēju tieši tās 3 minūtes, ko pavadīju ''karājoties'' pie klints. Rītdienas iedzīšanas distancē izskatās ka man būs cīņa par 2. vai 3. vietu, jo līderis šķiet neaizsniedzams. Raivis diemžēl bija pazudis uz vairākiem punktiem un savā H21B grupā ieņēma vien 14. vietu, un izskatās ka neiesaistīsies cīņā par trijnieku. Arī Pauls bija kļūdījies uz vairākiem punktiem, kur zaudējis vairākas minūtes, bet viņam vēl rītdien ir iespēja pacīnīties par trijnieku no 5. pozīcijas H21A grupā.
Šovakar mums paredzētas vēl vienas sacensības - pilsētas sprints pa kalnaino Calasparra, kur visi startēsim elitē. Es gan to veikšu tādā tempā, ko nevar pat nosaukt par treniņtempu, jo kāja sāp pamatīgi.
uzkodas ar SanMiguel
Pa dienu pagarlaikojāmies šajā spāņu mazpilsētā sauļojoties un izvērtējot pa kurieni varētu vīties distance. Ieturējām arī pusdienas, kuras kā anekdote paliks vēl ilgi mums atmiņā. Ilgi nevarējām atrast kādu krodziņu, kura ēdienu piedāvājums mūs uzrunātu, līdz atradām vienu āra terasi, kur jau sēdēja orientieristi un bija pat speciāla trīs ēdienu ēdienkarte paredzēta speciāli tieši mums orientieristiem. Sēdāmies tik pie galda un gaidījām ko mums liks priekšā. Sākums labs - pasniedz alu ar uzkodām. Ēst gribas nežēlīgi, tāpēc čipši, svaigu dārzeņu salāti un kaut kāda siļķveidīga zivs aiziet nemanot. Pamatēdienā mums pasniedz spāņu nacionālo ēdienu - paelju, kurš ir ļoti līdzīgs mūsu plovam. Paēduši esam labi, bet no saldā ēdiena ar neatteiksimies. Raivis pasūta saldējumu, mēs ar Paulu ņemsi augļus, jo ja nosaukums ir FRUTAS, tad droši vien jābūt svaigu augļu salātiem. Un te sākās anekdote - smieties vai raudāt!
pie bagātīgi klāta galda,
diemžēl saldo ēdienu necēlās roka
nofotografēt :)
Saldajā ēdienā mums pasniedza zaļu banānu ar visu mizu uz šķīvja ar dakšiņu un nazi!!! Vairākas minūtes sēdējām apstulbuši, jo nevarēja saprast vai tas ir joks, vai tiešām nopietni tas ir mūsu pasūtītais FRUTAS :) Ja par pirmajiem diviem ēdieniem mēs dotu 5 zvaigznes ne aci nepamirkšķinot, tad par šo saldo ēdienu vienkārši trūkst vārdu :) Kroga saimnieks reāli sačakarēja savu reputāciju mūsu acīs, un rītdien mēs pusdienas nenāksim ēst pie viņa. Beigās jau apēdām tos zaļos banānus nesasmērējot ne šķīvi, ne dakšu ar nazi. Galvenais ka paēduši no paeljas bijām un apelsīnus vai banānus jau mēs saņēmām sacensību finišā par brīvu. Gatavi vakara startiem!

piektdiena, 2015. gada 6. marts

Spānijas treniņatpūta!

trenēsies un atpūtīsies
Tieši tā - treniņatpūta nevis treniņnometne, jo uz Spāniju vairāk devos kā uz kūrortu, nevis trenēties konkrētām sacensībām vai vasaras sezonai. Uz Spāniju nu jau devos 5. gadu pēc kārtas, un atkal jaunā kompānijā. Šoreiz uz siltajām zemēm lidoju kopā ar Paulu un Raivi, kuri Spānijā būs pirmo reizi un viņiem viss būs jauns un neierasts, un tik tiešām vajadzēs aizvadīt pāris treniņus specifiskajā Spānijas apvidū. Man pašam gan viss tik labi jau zināms spāņu zemē, ka jāsāk jau domāt nākamajos gados cits galamērķis.
komfortabls busiņš
Lidojām uz Alicante lidostu, izīrējām Peugeot busiņu no Goldcar kompānijas, un devāmies uz man tik labi zināmo La Marina kempingu Vidusjūras krastā. Pirms trim gadiem šeit pabiju kopā ar jaunajiem Latvijas izlases orientieristiem, kad bija iespēja redzēt ar cik nopietnu attieksmi jaunieši trenējas, bet pirms 2 gadiem La Marinā viesojos ar Ivetu un Edvīnu. Kāpēc atkal un atkal atgriežos Spānijā? Tāpēc ka ļoti patīk sadarbība ar SUN-O kompāniju, kuri nodrošina gan kempinga mājiņas īri, gan auto nomu, gan dalību sacensībās, gan treniņiespējas dažādās kartēs. Un pavasari sagaidīt siltajās zemēs ar sauli un apelsīniem vienmēr ir patīkami. Nenoliegšu ka arī sportiskā puse spēlē savu lomu, jo B grupā tīri labi spēju konkurēt ar spāņiem arī atpūtas režīmā. Divus gadus ieņēmu 5. vietu, vienu gadu biju uz 2. pakāpiena, bet pagājušā gadā kāpu uz goda pjedestāla 3. pakāpiena. Redzēs kā man šogad klāsies veterānos - M35B grupā!
rīta rosme
Pēc ierašanās kempingā, saplānojām nākamo dienu treniņus kartēs. Otrdien tepat pa piejūras kartēm, trešdien kalnu karte, ceturtdien vidējās distances karte, un piektdien atpūta pirms sacensībām. Diemžēl man nekāda trenēšanās nesanāca, jo pirms pāris dienām (nepiefiksēju tieši kurā mirklī) biju iedzīvojies jaunā traumā. Skrienot tā sāpēja cirksnis, ka nebija iespējams izstiept kārtīgi soli un skriet atbrīvoti.
skrējēji
Pēc neliela skrējiena otrdienas rītā gar jūru, sapratu ka nākamās dienas man jādzīvo saudzīgā režīmā, lai sacensībās vismaz varu normāli paskriet. Kaut kāds apburtais loks ar tām traumām. Tikko no vienas tieku vaļā, tā kāda cita ir vietā, un tagad pat neatceros, kad pēdējo reizi skrēju tiešām vesels bez nevienas sāpošas vietas. Droši vien tā ir vai nu pārslodze kādā mirklī, vai nepareiza muskuļu un locītavu sagatavošana sportiskām aktivitātēm, tāpēc ik pa laikam uzpeld arvien jaunas traumas. Tad jau redzēs cik ilgi cīnīšos ar šo cirkšņa traumu.


Alicante
Otrdienas pēcpusdienu pavadījām ekskursijā pa Alicante pilsētu un diezgan sportisku kāpienu uz pili kalnā. Vakarpusē čaļi aizskrēja pirmajā kartes treniņā, kamēr es skatījos basketbolu un baudīju Sangria.
o-karte mājas durvju priekšā
Trešdiena bija paredzēta visaktīvākā mūsu treniņnometnē. No rīta visi trīs kopā skrējām sava veida orientēšanās rīta rosmi. Pa durvīm laukā no kempinga mājiņas un pa taisno kāpu mežā iekšā. Pauls ar Raivi orientējās ar karti, pārmaiņus katrs veicot vienu etapu vadībā, bet es vienkārši skrēju līdzi ar kameru un centos izkustināt stīvās kājas.

Pasaules kausa vidējā distance
Pēc brokastīm bijām gatavi doties uz salīdzinoši tālo treniņkarti (~100 km) Murcia reģionā, lai tā pa īstam iepazītos ar Spānijas kalnaino apvidu un nojaustu kā labāk orientēties sacensībās. Šajā Coto de las Maravillas apvidū pirms gada notika Pasaules kausa posms, kur ar labiem panākumiem vidējā distancē izcēlās Timo Sild un Jānis Kūms (3. un 10. vieta). Šobrīd te viss izskatās pamests, ir palikušas tikai koka būdiņas, kur bijis informācijas centrs, dušas, bārs un dažviet pat plakāti par šo pasākumu palikuši. Tā kā punktu vietas ir iemarķētas, tad arī mums tagad ir iespēja izskriet šo Pasaules kausa vidējo distanci. Pauls un Raivis skries visu distanci, bet es mēģināšu skriet cauri tikai interesantākajām vietām un atsvaidzināt atmiņu par spāņu mežiem.
 

iepazīstam apvidu
Saule kalnos cepināja labi, abi mani pārinieki nojausmu par apvidu bija ieguvuši, un arī es šādas tādas atziņas par apvidu ieguvu. Gandarījums bija visiem par redzēto un cerams sacensībās tas palīdzēs. Mājupceļā piestājām pie futbola kluba Real Murcia milzīgā stadiona, kur uzzinājām ka svētdien ir iespēja apmeklēt futbola spēli, ko arī centīsimies izdarīt. Ievācām apelsīnu un citronu ražu no vietējiem laukiem, lai no rīta varētu baudīt dabīgi spiestu sulu. Bet vakarā kempinga mājiņā, sekojot līdzi biatlona sacensībām pa TV un analizējot spāņu orientēšanās kartes, baudījām spāņu alkoholisko dzērienu piedāvājumu. Mazliet bija jāapārstē kakls, kurš tā nelabi kairināja un liecināja par apaukstēšanos.
 

 

Guardamar kāpu reljefs
Ceturtdiena man pilnīga brīvdiena, tikai cik no rīta aiziet uz svaru zālīti pakustināt kādu trenažieri, un vakarā mazliet izpeldēties baseinā un baudīt saunu un burbuļvannas. Raivim ar Paulu bija paredzēts uzskriet Guardamar kartē sacensību režīmā, kamēr es sauļojos pie jūras. Pēcāk neliela ekskursija pa Guardamar pilsētu, kurā daudzviet jau biju bijis, bet vakars atkal relaksējoties.
 

 

 

 

Piektdiena beidzot visiem brīva, kad arī manas mājiņas biedri nedevās skriet. Bet kaimiņmāju iemītnieki (Somijas izlases orientieristi) gan katru dienu veica pa vairākiem treniņiem. Mēs šajā dienā devāmies ekskursijā uz Elche pilsētu. Iepirkām suvenīrus, ievērtējām arhitektūru, novērtējām piedāvājumu veikalos, un vēl apmeklējām futbola stadionu un zooloģisko dārzu. Vakarā relaksējoša pelde citronu vannā un varam sākt gatavoties divu dienu sacensībām nedēļas nogalē.
 

 

Es startēšu M35B grupā, Raivis M21B un Pauls M21A grupā. Visiem ir mērķis iekļūt savu grupu labāko trijniekā. Mani apvidus vairs nevar pārsteigt, arī orientēšanās tehnika zināma, atliek tik skriet un veikt distanci bez kļūdām. Jācer ka arī Paulam un Raivim ir radies pareizs priekšstats par o-tehniku šādā apvidū. Tā ka lai mums izdodas, jo vieniem treniņnometne, citiem (man) treniņatpūta Spānijā bija laba!