31 maijs 2014

Pavasara sportiskās aktivitātes maijā.

Salīdzinot ar aprīli, maijā esmu dubultojis, vai pat trīskāršojis savas sportiskās aktivitātes. Tas ir ļoti pozitīvi, atceroties ka vēl janvārī pēc traumas, domāju ka nekad vairs neskriešu. Protams ka ir sāpes potītē pie lielākas sportiskās slodzes, bet tas ir tāds sīks blakus efekts, salīdzinājumam ar to, kāda ir bauda uzskriet, ne vairs tik ātri kā gribētos, bet tomēr skriešana vēl joprojām sniedz gandarījuma sajūtu. Maija sākumā biju vizītē pie ortopēda, kurš izsniedza pasūtītos kurpju ieliktnīšus, lai koriģētu manu pēdu stāvokli, pēc negantajām potīšu traumām. Redzēs vai šīs ''pēdiņas'' ilgtermiņā kaut ko palīdzēs, katrā ziņā skriešanas apavos viņas nav piemērotas, bet darba apavos ir ok. Tātad šomēnes ne tikai sekoju līdzi dažnedažādiem sportiskajiem notikumiem sporta pasaulē, bet arī pats biju visai aktīvs sportiskajās aktivitātēs. Tā kā maijā iekrita 5 sestdienas, tad startēju 5 dažādos parkrun skrējienos. Šomēnes ņēmu dalību arī divās orientēšanās sacensībās, kurās guvu dažādu gammu izjūtas. Ja Matlock pilsētas distance ar saviem kalniem nesniedza nekādu dižo gandarījumu, tad skrējiens York pilsētā pa vecpilsētas ielām gan bija ļoti pozitīvi uzlādējošs. Beidzot saremontēju arī savu kalnu velosipēdu, tāpēc bija iespēja doties kādos garākos izbraucienos, un vienu nedēļu pat auto nomainīju pret divriteni (saulainā laikā), un 5 km attālumu no mājām uz darbu un atpakaļ veicu uz diviem riteņiem. Tā kā pats uz skriešanu vairs neesmu tik tendēts, tad sāk parādīties doma par laba sporta riteņa iegādi, jo riteņbraukšana ir otra lieta kas aizrauj pēc skriešanas. Gribētos uzmīt tādus garākus gabalus, kas ar manējo kalnu divriteni nav tik komfortabli, kā būtu ar šosejnieku. Ar riteni būs jāpabraukā biežāk, lai kāju muskuļus piedzītu, nezaudējot dārgo svaru priekš Open100 :) Jā! Svari beidzot deva pozitīvu atbildi un nu varēju droši pieteikties Kāpas Open100 grupai, kurā būs jau daži labi zināmi konkurenti, kuri kā redzams arī ir sasnieguši šo meistarības grupu. Tāpēc arī nepiedalījos Burton 10 mile skrējienā, jo šobrīd tik garu distanci (16 km) diez vai varētu noskriet, un ja arī noskrietu, tad pāris kilogramus noteikti pazaudētu pēc šāda skrējiena. Pašā skrējienā klāt biju, izbaudīju atmosfēru skatītāja lomā un mazliet pafilmēju to kā skrējēji cīnījās gan ar karstumu, gan šīm 10 jūdzēm.
Maijs ir ļoti aktīvs arī plašajā sporta pasaulē! Ir pat tā ka reizēm nespēj izsekot visam līdzi. Maija sākumā prieka mirkļus sagādāja mans favorīts Mark Selby, uzvarot Pasaules čempionātā snūkerā. Pēc tam sākās aktīva līdzjušana Latvijas hokeja izlasei, kura priecēja ar savu kvalitatīvo spēli indiāņa vadībā. Kā jau vienmēr, mūsējie uzvarēja dažus favorītus, bet zaudēja tieši svarīgākajās spēlēs, šur tur arī ar tiesnešu negodīgumu. Ar vienu aci tāpat pasekoju līdzi Formula 1 sacīkstēm, tur baigā Mercedes dominance, un nezin kas noticis ar Fetelu. Tenisā arvien kvalitatīvāku sniegumu sāk demonstrēt Ernests Gulbis, un izskatās ka drīz pienāks tā diena kad latvietis būs starp top 10 tenisistiem pasaulē. Futbolam šogad mazāk sekoju līdzi, dēļ Manchester United blāvās spēles. Ja Anglijas premjerlīgā nevar uzvarēt ManUnited, tad labāk būtu gribējis ka uzvar Liverpool, bet paši ar Džerardu priekšgalā notizlojās pēdējās spēlēs un čempiona titulu atdeva Manchester City ''zilajiem''. Čempionu Līgā diezgan droši paredzēju ka uzvarēs Madrides Real, jo ar tādu spēlētāju sastāvu, vienkārši nevarēja nepaņemt to kausu. Drīz sāksies Pasaules kauss Brazīlijā, tad nu gan vairāk futbolu paskatīsimies. Jācer ka Anglija ar beidzot spēs parādīt teicamu sniegumu. Loģiski ka sekoju līdzi arī notikumiem orientēšanās sporta pasaulē. 150 kronas tomēr nesamaksāju, un Tiomilu neskatījos visu nakti tiešraidē (tagad Youtube var mierīgi noskatīties visus etapus), bet pāris gps etapiem pasekoju līdzi. Par Kalevan Rasti zvaigžņotā sastāva uzvaru šaubas nebija ne mazākās. Interesantāk bija pasekot līdzi komandām, kurās startēja mūsējie letiņi. Ļoti iepriecināja Arla jauniešu komanda augstajā 19. vietā ar Rūdi un Toļiku sastāvā. TuMe kā jau katru gadu stabils sniegums, bet vienmēr kādā etapā iekrīt, lai sasniegtu augstākas vietas. Arī no IKHP gaidīju mazliet augstāku vietu, Kalvis labi atrādījās garajā naktī. Bet vēl labāk otrajā etapā atrādījās Pauliņa jaunskungs leišu IGTISA komandā, uzrādot 4. ātrāko laiku etapā. Jāgaida pilnās patronas, un gan jau Artūrs vēl izšaus kādā svarīgākā pasākumā. Latvijas Čempionāts sprintā un garajā bez lieliem pārsteigumiem, varbūt vienīgi negaidīta Bertuka uzvara sprintā, ja skatās no Artūra skatpunkta. Bet garajā mūsu Pasaules čempions Edgars vienkārši iznīcināja visus ar savu pārsvaru. Man personīgi nav pārsteigums Toļika stabilais sniegums, izcīnot medaļas abās distancēs, vienīgi būtu interesanti uzzināt, kāpēc Anatolijs vairs nepretendē uz izlasi, jo potenciāls viņam ir daudz lielāks, nekā pāris citiem izlases pretendentiem. Dāmu elitē gan tās cīņas nav tik saspringtas, pieredzējušākās pamazām sāk atkāpties, bet juniorēm vēl ir kur augt. Viena dāma mums tomēr vēl ir līmenī. Kaut arī nestartēja pašas stiprākās somietes, tomēr Ingas Dambes uzvara Somijas čempionātā ir vērā ņemams sasniegums! Prieks arī par Azimuta jaunajām meitenēm, kuras Baltijas Čempionātā W14 grupā kāpa uz pjedestāla 1. un 3. pakāpiena. Bet Anglijas Čempionātā garajā distancē GG beidzot tika pie čempiona titula. Cik interesanti ir sekot līdzi sporta notikumiem, tik pat interesanti ir sportot pašam. Lūk kā man gāja maija mēneša parkrun skrējienos:

Braunstone parkrun #185 03/05/2014
apdzīšanas manevros
Vēl iepriekšējā vakarā nebiju izlēmis, kuru no parkrun skrējieniem šoreiz apmeklēt. Nevarēju izvēlēties starp kādu no Birmingham vai Sheffield skrējienu apmeklējuma, jo biju paredzējis doties ceļā ar vilcienu. Beigās neizvēlējos nevienu no iecerētajiem un sestdienas rītā ar mašīnu aizbraucu uz Leicester pilsētas Braunstone parkrun. Šorīt laiciņš feins, tieši kā priekš skriešanas - viegla rīta saulīte. Tāpēc ietērpos gan īsbiksēs, gan īsroku kreklā :) šoreiz pilnībā oranžs. Kā apelsīns, ne labāk kā ķirbis :) jo beidzot mani apkārtmēri, ar neregulāro sportošanu, ir sasnieguši Open100 grupas pārstāvja apmērus.
orientieristi starp skrējējiem
Arī šeit dalībnieku pietiekami daudz (~300) un no malas skatoties, salīdzinoši daudz sportiski noskaņoti, tā ka startējot no beigām, nekur augstu netikšu. Startā paslēpos aiz koka, lai nofilmētu starta brīdi, jo starta celiņš visai šaurs. Sākot pašam skriet, mazliet sanāca paskriet pa zāli, lai apdzītu lēnākos, bet pēc tam jau aizgāja plašie parka celiņi un patīkami lēzens lejup skrējiens, gandrīz 1 kilometra garumā. Šķiet tik ļoti esmu pieradis pie Conkers parkrun, kur pa asfaltu nav jāskrien vispār, ka tagad katrs asfaltētais parkrun skrējiens tiek uzņemts ar dalītām sajūtām - skriet ir viegli, bet potītēm tas dod papildus slodzi. Šis Braunstone parks gan nedaudz iepriecināja. Distance bija 2 apļos un ja apļa sākums veda pa asfaltētajiem celiņiem, tad apļa otra puse gar ezeru veda pa mīksto grants asfaltu. Diemžēl no manis atkal pāris mīnusiņi šai trasei, jo es neesmu kalnos skrējējs.
ķirbis ripo finiša kalnā :)
Pirmā apļa beigās pamatīgs kāpums, kā arī pats finišs tieši pret kalnu. Nebūtu šo kāpumu, iespējams būtu desmitnieks no manis, šoreiz tikai astoņi. Šis bija pirmais skrējiens, kopš traumas sadziedēšanas, kurā beidzot izdevās noturēt vienmērīgu skrējiena tempu. Pirmais kilometrs man paiet vai nu krietni ātrāk vai lēnāk (dēļ apdzīšanas no beigām), salīdzinot ar vidējo ātrumu, bet šoreiz visi kilometri aizritēja vienā tempā 5:30-5:40 min/km un pēdējā kilometrā nebija novērojama noplīšana. Kas zin, varbūt vasarā izdosies atgriezties pie 5:00 min/km un pat zem, bet nevar jau baigi trakot, jo līdz Tukumam 100 kg jāsaglabā. Šorīt uzskrējos ar dažiem LEI kluba orientieristiem. Rezultāts 28:00 un 215. vieta no 309 parka izskraidītājiem. 8/10

Rushcliffe parkrun #84 10/05/2014
pirms 2 gadiem o-skrējiens, šorīt parkrun skrējiens
Šo parkrun skrējienu jau gribēju apmeklēt krietnu laiku iepriekš, jo šajā Rushcliffe Country Park biju piedalījies orientēšanās sacensībās pirms 2 gadiem tieši dzimšanas dienā. Parks ļoti liels un skaists, patīkami skriet tādā. No o-skrējiena ļoti labi atceros, ka parka taciņas bija ar grants pamatu nevis asfaltu, kas man ir sirdij (kājām) tuvāks. Beidzot biju apņēmies atgriezties šajā parkā un cerēju uzskriet tādu ātrāku skrējienu, jo pēdējā laikā man tie rezultāti ir tādi smagnēji. Ja vēl pirms pusgada, tā brīvi skrēju 24-25 minūšu robežās, tad tagad pēc traumas, tieši tādā pašā brīvā režīmā skrienu 28-29 minūtes. Protams ka fiziskā forma ir krietni sliktāka nekā pirms traumēju kāju, kad ļoti aktīvi piedalījos orientēšanās sacensību skrējienos, bet šīs ~ 4 zaudētās minūtes šķiet ir psiholoģiskā barjera, jo tā kārtīgi ar sportisku azartu vairs nespiežu sevi skriet. Ja agrāk komforta zona bija ap 5 min/km, tad tagad tā ir mazliet zem 6 min/km, kas arī uzskatāmi atspoguļojas Endomondo grafikos. Kaut kad jau tomēr vēl ir cerība paskriet mazliet ātrāk, bet diemžēl ne šorīt, jo vakar vakarā mazliet atkal tika atlaists, tāpēc šorīt jutos diezgan vārgs uz skriešanu :) Vispirms jau bija jāpiespiežas piecelties no gultas un iziet no mājas laukā, bet kad jau biju ceļā uz Nottingham ar iztukšotu enerģijas dzēriena bundžu pie stūres, tad sapratu ka šis ir labākais risinājums kā atgūt možumu - feins 5 km rīta skrējiens. Uz parku mēģināju aizbraukt uz atmiņu nevis pēc navigācijas, kas noveda pie pāris kļūdām ceļu izvēlē. Pirms o-sacensībām tā būtu kā māņticība, ka kļūdas tika atstātas pie stūres un distancē veiksies bez kļūdām. Bet tā kā šoreiz devos uz parkrun skrējienu, kura starts ir precīzi 9:00, tad šur tur uz taisnāka ceļa nācās uzspiest gāzes pedāli tā stiprāk, lai nenokavētu. Gan uz startu paspēju, gan pat mazliet izvingroties. Tā kā visu nedēļu bija pamatīgi lijis, tad šorīt sanāks jautrs skrējiens pa peļķēm. Uzsākot skrējienu, nekas neliecināja ka būs baigi grūti skriet, bet nenoskrienot vēl ne pusdistanci, sapratu ka vakardienas izklaides ir atstājušas sekas, es šodien neesmu skrējējs :) Tik smagi sen nebija skrējies. Trase kolosāla - divi lieli apļi pa grants seguma takām, ideāla priekš manām kājām. Varbūt tikai tas viens kāpumiņš tāds nepatīkamāks, bet kopumā ļoti forša trase. Ja Kingsbury Water parkrun distancei iedevu 10 no 10 punktiem, tad arī šai distancei būtu jādod, bet kaut kas tomēr pietrūka. Šoreiz būšu ļoti subjektīvs un došu 9 punktus, trase laba, bet ne pašam tās labākās sajūtas, ne tas kalniņš viegli cēlās, ne peļķes eleganti apskrējās, tāpēc maksimālais punktu skaits lai paliek līdz nākamajai reizei. Jo uz šo skrējienu es vēl kādreiz atgriezīšos, kad būšu labākā formā un visi tuvējie parkrun skrējieni būs apmeklēti. Rezultāts graujošs - 29:33 un 116. vieta no 174 dalībniekiem. 9/10
Rītdien ir plāns apmeklēt urban orientēšanās sacensības.
p.s. Ļoti skumji ka tā notiek, bet diemžēl nākamās nedēļas Rushcliffe parkrun skrējienā viena no skrējējām saļima un tā arī vairs nepiecēlās... Līdzjūtība... Viņai tas bija tikai trešais parkrun skrējiens. Pēc šādām nelaimēm, vienmēr rodas jautājumi - kāpēc tā notika. Es vienmēr esmu teicis, nekad nevajag pārvērtēt savas spējas. Man vairāki paziņas un darba kolēģi arī ir vēlējušies kādreiz paskriet kopā ar mani šajos parkrun skrējienos, bet es vienmēr esmu teicis - tie ir 5 kilometri nevis 5 minūšu skrējiens. Ja skriets nav regulāri vai arī kaut kad sen skolas laikā, tad uzsākt vai atsākt skriet ar šāda garuma distanci nebūtu vēlams. Tāpat kā skrējēji gatavojas pusmaratoniem vai maratoniem, tā arī šādam 5 km skrējienam ir jāsagatavojas pakāpeniski. Piemēram, es šobrīd ļoti labi apzinos, ka ar savu šā brīža fizisko formu, nebūtu gatavs noskriet distanci kas ir garāka par 10 km. Viela pārdomām. Skriet ir forši, bet veselība tomēr pirmajā vietā.

Dewsbury parkrun #101 17/05/2014
pirmajā aplī svaigs
Šis bija īpašs parkrun skrējiena apmeklējums. Dewsbury mazpilsētā es dzīvoju un strādāju no 2008. gada pavasara līdz 2012. gada vasarai. Un tieši pēc pārcelšanās uz Burton, uzzināju ka manā iepriekšējā dzīvesvietā Dewsbury ir atklāts jauns parkrun skrējiens Crow Nest parkā! Tā kā tajā laikā vēl aktīvi startēju orientēšanās sacensībās un tikai retu reizi aizbraucu uz Leeds parkrun skrējieniem, tad it kā parkrun neesamība manā mazpilsētā neko nemainīja. Bet domājams, ja jau agrāk būtu atklājuši šo parkrun, tad pavisam noteikti es ik pa laikam sestdienas rītos te būtu piedalījies 5 km skrējienā. Tā kā Ivetai bija vēlme apmeklēt Bradford Daugavas Vanagus pa darba darīšanām, latviešu komunikācijas centra izveidē, tad izlēmām, ka šorīt dosimies agrā un tālā ceļojumā uz manām ''jaunības dienu'' pilsētām - Dewsbury, Leeds un Bradford. Parkrun skrējienu šajā apkaimē ir ļoti daudz, bet es gribēju piedalīties tieši Dewsbury parkrun, pagātnes atmiņās :) Uz šo parku jau biju iepriekš ceļojis šo tālo ceļa posmu no Burton uz Dewsbury (ar pitstopu aptuveni 2 stundu brauciens), un arī līdzīga iemesla dēļ.
o-distance
Toreiz bija iespēja piedalīties orientēšanās sacensībās šajā parkā, kuras te nebija nekad organizētas 4 gados kamēr dzīvoju Dewsbury. Pašā parkā jau protams ka biju bijis arī šo 4 gadu laikā, gan karstās vasaras dienās atveldzēties ar kādu alutiņu, gan uzspēlēt tenisu un basketbolu. Parks nav sevišķi liels, tāpēc grūti iedomāties, kā te varētu izveidot 5 km garu trasi. Kādu laiku atpakaļ, Endomondo pamanīju ka Pauls bija izskrējis šo parkrun, un pēc kartes varēja saprast, ka ir bijusi pamatīga riņķošana, gandrīz kā pa stadionu. Realitātē tā arī bija! Ierodoties parkā, uzzināju ka būs jāskrien 4 !!! apļi, viens mazāks un trīs lielāki apkārt dīķim, kurš nez kāpēc bija sauss no ūdens. Tā kā man šorīt bija līdzi savi personīgie atbalstītāji, tad šādai 4 apļu distancei bija pat savs pluss - vairāk reizes sanāks skriet cauri starta/finiša zonai un saņemt uzmundrinājumus gan no brīvprātīgajiem tiesnešiem, gan līdzjutējiem. Diemžēl atkal nesanāca svaigs skrējiens. Tālais ceļš protams mazliet nogurdināja, un pa nedēļas vidu pamanījos apaukstēties, kas šorīt deva pamatīgas iesnas un ļoti smagu elpošanu.
kamēr es skrienu
Un rādās ka šodien būs ļoti karsta diena, jo jau tagad no rīta deviņos ir diezgan sutīgs. Dalībnieku nav sevišķi daudz (izskatās zem 100), bet atmosfēra jauka, tāpēc atliek tik izbaudīt skrējienu. Ja visus iepriekšējos parkrun skrējienus biju veicis ar orientēšanās apaviem, tad šorīt beidzot atkal biju uzvilcis skrienamās botes, jo zināju ka būs tikai asfalts. Skriešana bija daudz komfortablāka, tāpēc turpmāk būs jāņem abi apavu pāri līdzi, lai uz vietas izlemtu ar kuriem skriet. Tā kā dalībnieku nav daudz, tad man no pēdējās pozīcijas nesanāca baigi daudz apdzīšanas manevru, varēju uzreiz ieskrieties savā ritmā. Ja pirmos 2 apļus izskrēju ierastajā 5:30 min/km tempā, tad nākamajā aplī pavisam ''nomiru''. Apaukstēšanās sekas ļoti jūtamas, un elpošana smagi spieda pie zemes. 3. un 4. km pagāja ''rāpojot'', bet pēdējā kilometrā jau atkal ieripoju savā komforta tempā.
finišā nav nemaz tik viegli
Baigi jau nepatīk šādi riņķot, bet īstenībā nebija jau nemaz tik slikti arī šādu parkrun trasi izskriet, jo lielāks atbalsts no trases malas. Bet regulāri gan šķiet būtu apnicīgi piedalīties šajā parkrun. Man labāk patīk skriet no punkta A līdz punktam B, vēlams maksimums divos apļos. Katra apļa beigās bija diezgan nejauks kāpums - tāds lēzens un garš, toties apļa vidū un ap dīķi varēja ''atpūsties''. Būtībā trase interesanta, bet to apļu dēļ septiņnieks no manis. Rezultāts 28:41 un 60. vieta no 94 saulē uzkarsušajiem. 7/10


Tālāk jādodas pastaigā pa Dewsbury, jāapskatās kas izmainījies pilsētā (McDonalds restorānu aizvēruši :) ), un pēc tam jāaizbrauc uz Leeds pilsētu, kur vienmēr ir patīkami atgriezties. Un ceļojums jānoslēdz latviešu klubā/bārā Bradford pilsētā. Rītdien, manā šā brīža dzīvesvietā, Burton pilsētā notiks 10 mile (10 jūdžu nevis kilometru) skrējiens, kurā gan laikam nepiedalīšos, jo tik garai distancei (16 km) galīgi neesmu gatavs, bet kā skatītājs noteikti tur būšu.

Wolverhampton parkrun #66 24/05/2014
Šorīt vispār bija plāns doties uz Birmingham pilsētas galveno parkrun skrējienu, bet tā kā nu jau vairākas dienas lija lietus, tad bija jāizvēlas kāds no parkrun, uz kuru varētu doties ar mašīnu. Ceļojumu uz Birmingham centru ar vilcienu un riteni atstāšu saulainākam rītam. Šorīt izvēle krita par labu vienai no Birmingham priekšpilsētām - Wolverhampton. Šorīt ne tikai lija lietus, bet bija arī samērā drēgns, bet tas jau neatturēs īstus skriešanas entuziastus no sestdienas rīta skrējiena. Sen nebija nācies veikt parkrun skrējienu pa lietu (kaut kad baigi sen ir skriets Conkers parkrun pa kārtīgu lietu un pat pa sniegu). Pirms starta iesildoties, jutu ka sajūtas ir tīri labas, tāpēc bija doma paskriet mazliet ātrāk par nu jau ierastajām 28 minūtēm. Šis parkrun nav viens no masveidīgākajiem reģionā, bet tāpat stabili vairāk kā 100 skrējēju arī lietainā rītā. Parks ļoti skaists un iekopts, vienīgi salīdzinoši mazā platībā. Lai izskrietu 5 km distanci, nācās veikt 3 apļus apkārt parkam pa asfaltētajiem celiņiem, pie kuriem nu jau sāku pierast. Startēju kā ierasts pēdējais, un ļoti strauji uzņēmu savu tempu, kurš bija patīkami ripinošs. Un diez gan fiksi pirmajā aplī tiku līdz skrējējiem, kuri skrēja manā tempā. Sajūtas bija labas un baigi necentos spiest ātrāk. Skrienot pulkstenī neskatos, skrienu pēc izjūtām, un nezin kāpēc šorīt šķita ka skrienu ātrāk nekā citas nedēļas. Diemžēl šīs sajūtas bija mānīgas. Papētot endomondo grafiku, redzams ka visu distanci esmu skrējis savā komforta ātrumā - 5:30 min/km (vienīgi 4. km uznāca mazs plīsiens). Atskatoties uz pāris mēnešiem senākiem skrējieniem, kad piecīti skrēju ap 24-25 minūtēs, jāsecina, ka tempu vajag uzņemt jau 1. km, ja negribu ieciklēties uz 28 minūtēm. Grūti gan no pēdējās pozīcijas uzņemt ātrumu kas būtu ap 5 min/km, jo apdzīšanas manevrus uz šaurajiem celiņiem nav nemaz tik vienkārši veikt, bet nu nākamreiz paeksperimentēšu, kā ir iesākt mazliet agresīvāk skrējienu. Šorīt visu distanci noskrēju kopā ar kādu dāmu, kuras temps man šķita ļoti pieņemams un patīkams, droši vien tāpēc arī nesanāca uzskriet ātrāk. Mana plīsiena laikā gan viņa aizmuka no manis, bet kopumā skrējiens pa lietu bija ļoti atspirdzinošs, pēc vakar vakara ciemošanās un vīnu degustēšanas pie Briežu ģimenes. Pati trase arī bija patīkama, jo tikpat kā līdzena, vien ar ļoti lēzenu kāpumu apļa beigās, kas kompensējās ar tik pat lēzenu noskrējienu apļa vidū. Arī pie apļošanas nu jau sāku pierast, jo būtībā Conkers un Kingsbury parkrun ir vienīgie kur piecītis ir jāskrien vienā aplī. Piekasīšos pie asfalta un lietus, tāpēc 8 punkti no 10 :) Rezultāts šoreiz 28:21 un 96. vieta no 147 skrējējiem. 8/10

Colwick parkrun #154 31/05/2014
Šajā rītā atkal mainīju virzienu no mājām un devos uz Nottingham pusi, uz Colwick parkrun. Vārds Colwick jau bija kaut kur dzirdēts, un aizbraucot galapunktā, beidzot atcerējos. Otrpus zirgu hipodroma racecourse aplim biju piedalījies orientēšanās sacensībās Colwick Woods. Parkrun distance gan nebija pa šo meža kalna nogāzi, bet gan tuvāk ūdeņiem - upes ielokā starp ezeriem un jahtu piestātni. Kā jau iepriekš minēju, šorīt biju nolēmis uzskriet mazliet ātrāk. Tā kā vakar vakarā nekādu tusiņu nebija (mīļotā bez manis pa darba balli ballējās), tad šorīt ar veselību viss bija kārtībā. Startā manāms ka dalībnieku te daudz (vairāk kā 200) un starta taciņa ir ļoti šaura, tāpēc ar ātruma uzņemšanu no beigām būs visai grūti. Pirmo kilometru šķiet noskrēju gandrīz tikai pa zāli, jo jāapdzen bija ļoti daudz, iespējams kādus 100 skrējējus viena kilometra laikā apdzinu. Pēc tam jau klājās daudz vieglāk un centos tādā pašā tempā turēt līdz pat finišam. Finišā izrādījās ka piecīti esmu noripojis atkal jau savā, pēdējā laikā, ierastajā tempā - 5:30 min/km, kaut gan pašam šķita ka skrienu ātrāk. Tas maldīgais priekšstats par manu ātrumu, iespējams rodas no tā, ka pēc starta apdzenu krietni lēnākus skrējējus un uz viņu fona pašam šķiet ka skrienu ap 5 min/km. Vajadzēs kādreiz pamēģināt atkal startēt no pūļa priekšgala, kopā ar sava tempa skrējējiem, lai redzētu, varu vai nevaru vēl paskriet ap 5 min/km. Bet ja godīgi, šobrīd nemaz ātrāk par tām 5:30 min/km paskriet nevaru, jo ir ļoti daudz faktoru, kas to manu rezultātu padara par 4 minūtēm sliktāku nekā pirms pusgada. Pirmkārt jau tas ir svars, ne katrs ar šiem 100 kg varētu noskriet 5 kilometrus. Otrkārt - labās kājas potīte, lai kā es gribētu tādā skaistā solī skriet, tas atspēriens ar labo kāju man pēc šīs pēdējās traumas sanāk tāds ļoti samocīts. Var teikt, es skrienu klibodams. Bet nu kamēr vēl abas kājas funkcionē, tikmēr skriešu. Un vēl divi faktori, kas iespējams ietekmē rezultātu - 1) kamera uz galvas, kas tomēr ir tāds mazs apgrūtinājums (nākas mazliet vairāk svīst ar cepuri galvā), 2) skriešana deviņos no rīta nav tik moža kā gribētos, jo ja braucu uz šādiem tālajiem parkrun skrējieniem, tad vismaz septiņos ir jāceļas. Vēl kā piekto faktoru varētu minēt startēšanu no pašām beigām, bet tas ir savā veidā ļoti interesanti. Vispirms nofilmēt starta brīdi un pēc tam mēģināt noķert pēc iespējas vairāk skrējējus. Vēl jau kaut kur iekšā sēž tas sportiskais azarts, ka gribētos skriet ātrāk un izskriet krietni ātrāku rezultātu, bet ja nevarēšu kādu no pirmajiem diviem faktoriem izmainīt (tos pārējos 3 faktorus nemaz nedomāju mainīt), tad arī nemaz neiespringšu atgriezties pie veco rezultātu tempa ap 5 min/km. Es laikam esmu vairāk skriešanas baudītājs nevis skrējējs (angliski tas būtu RUNNING nevis RACING), un arī šorīt pilnībā izbaudīju šo parkrun skrējienu. Trase bija vienkārši ideāla, man kā orientieristam (vai izbijušam?) patika katrs noskrietais metrs te. Ļoti patīk skriet gar ūdeņiem, un šeit apskrējām veselus divus ezerus. Taciņu pamatne bija grants un šur tur dubļi pēc lietus, viens posms gan sanāca pa asfaltu, bet tas sīkums. Man šādos ''apvidos'' pa meža takām daudz labāk patīk skriet nekā iekoptajos pilsētas parkos. Un vēl viens pluss - bez bremzējošiem kāpumiem. Te bez domāšanas desmitnieks šim parkrun. Rezultāts 28:35 un 125. vieta no 240 dalībniekiem. 10/10


tāda uz šo brīdi izskatās mana parkrun karte
Šobrīd esmu piedalījies 12 dažādos parkrun skrējienos (divos bez kameras), bet kopumā esmu 42 reizes sestdienā deviņos no rīta stājies uz starta līnijas 5 km skrējienam. Tā kā esmu izlēmis katru sestdienu piedalīties kādā citā parkrun skrējienā, tad drīz nāksies sākt plānot tālākus izbraucienus, jo savā reģionā esmu piedalījies gandrīz visos parkrun. Vēl atlicis viens Nottingham pilsētā un divi Birmingham pilsētā. Tāpēc jau sākot ar jūniju došos vismaz vienreiz mēnesī uz pavisam tālu parkrun. Jūnijā iespējams piedalīšos kādā no Londonas parkrun skrējieniem. Esmu iekļāvies parkrun tūristu grupā, kuri ceļo pa visu Angliju, lai sestdienas rītā noskrietu piecīti kādā citā parkā. Šis hobijs ļoti labi man ir aizstājis orientēšanās sportu, pie kura šad tad noteikti atgriezīšos.

26 maijs 2014

York City Race

Category: York City Race 2014
Map/area: York
Organiser: EBOR
Country: England
Discipline: Course B
Jorkas pilsētas mūris
Redz kā, nu jau otro reizi šomēnes piedalīšos orientēšanās sacensībās! Ne tik aktīvi kā agrāk, bet ik pa laikam tomēr paviesojos starp orientieristiem, tā ka nekur jau nepazudīšu no šī sporta veida. Vienīgi mežā gan mani galīgi nevelk atpakaļ, bet te Anglijā ir lieliska alternatīva - urban orientēšanās sacensības pa pilsētas ielām. Ja citviet ir ierasts ka pilsētu kartēs rīko sprinta distances, tad Anglijā dažādu līgu un pasākumu ietvaros organizē kārtīgas 4 līdz 10 km garas distances. Tātad šoreiz ņēmu dalību York City Race. Jorkā nu jau esmu skrējis vairākkārt, kad vēl pārstāvēju Leeds orientēšanās klubu AIRE, tāpēc pilsēta un skaistā vecpilsēta ļoti zināma un iepazīta. Tieši Jorkas vecpilsēta arī piesaista te atgriezties vēl un vēl, jo orientēšanās šādās šaurās ieliņās, kuras ir pārpildītas ar tūristiem, ir ļoti aizraujoša. Pāris dienas iepriekš gan vēl šaubījos, vai doties pāri pus Anglijai uz šo pasākumu, bet tā kā laika prognozes bija pozitīvas (bez lietus), tad sēdos tik iekšā vilcienā un devos ceļojumā uz Jorkšīru. Šobrīd mana sportiskā forma ir tāda kāda nu ir, tāpēc neesmu gatavs ņemt dalību garākajā distancē. Jāskrien ar baudu! Tāpēc pieteicos B distancei, kura ir vismasveidīgākā šādos pasākumos, jo veterānu īpatsvars starp Anglijas orientieristiem ir diezgan pārliecinošs. Pirms starta satiku vienu no AIRE līderiem Paulu, kurš protams skries garāko A distanci, ejot pamazām formā uz LČ un Kāpu. Kamēr Pauls pirms starta aktīvi iesildījās, es iesildīju vienu citu vietu :) Apmeklēju McDonalds restorānu... nevis lai iestiprinātos ar kādu čīzburgeru, bet gan lai atvieglotos :) Pēc ''biznesa'' burgeros, arī es izskrēju nelielu loku pa ieliņām, mazliet pastaipījos, kājas jutās labi, un biju gatavs startam. Diemžēl starts nebija gatavs man! Kā jau minēju, B distance šajos urban pasākumos ir vismasveidīgākā, un tieši tāpēc startā izveidojusies pamatīga rinda. Pauls jau startējis A distancē, bet man vēl kādi 20 cilvēki priekšā, kas nozīmē ka vismaz 20 minūtes jāgaida līdz savam starta brīdim. Varētu jau tā pastāvēt saulītē, tikai viens bet, man vilciena atpakaļ biļete ir nopirkta konkrētā laikā, tāpēc nebūtu vēlams to nokavēt. Jo ilgāk stāvēju rindā, jo vairāk sāku domāt, vai nepāriet uz blakus rindām (A vai C), kuras bija krietni īsākas. Izturēju un nostāvēju šo rindu, klausoties citu orientieristu stāstos par vakardienas sacensībām (kaut kur tepat Jorkšīrā bija notikušas vēl kādas urban sacensības). Kad nu beidzot bija tā laime startēt, protams ka par jebkādu gatavību nevarēja būt runa, pēc šādas stāvēšanas visa iesildīšanās bija kaķim zem astes, tāpēc etaps uz 1. kp kļuva kā iesildīšanās skrējiens. Saldais ēdiens jau uz 1. kp - cauri tirgus laukumam. Kāda tirgotāja auto man mazliet nojauca virzienu un es gandrīz pazudu tirgū, labi ka uz mazo ieliņu krustojuma spēju noorientēt savu atrašanās vietu, bet pārdesmit sekundes zaudētas. Uz 2. kp izvēlos variantu pa kreisi lielai ēkai, bet šķērsieliņā nākas apstāties. Samulsināja tas, ka gar mājas stūri uzgāja gājēju celiņš augšā uz otrā stāva līmeni. Atceros ka vienu gadu tieši tur augšā bija kontrolpunkts. Tā ciešāk jāieskatās kartē un leģendā, lai varētu turpināt virzību uz priekšu. Punkts tomēr mājas apakšā. Uz 3. kp garš un interesants etaps. Vispirms divi varianti kā šķērsot kanālu, mazliet ģeometrisku aprēķinu un šķiet ka pa tālāko tiltu būs ātrāk. Tuvojoties tiltam, sāku plānot pa kuru no mazajām ieliņām lai skrien uz punktu, un pamanu pirms punkta divas treknas melnas strīpas. Skaidrs kas tas ir! Tas ir Jorkas lielais mūris, kurš apvij apkārt vecpilsētu, tāpēc ātri jāsaskata apkārtvarianti. Daudz neķīmiķoju un skrienu pa lielajām ielām. 4. kp tāds caurskrienamais, arī 5. kp nekas īpašs, vienīgi gandrīz apjuku starp garāžām.
cik variantu uz 9. kp?
Arī nākamie trīs etapi uz 6. 7. un 8. kp tādi vienkārši, bez lielām izvēles iespējām, bet etaps uz 9. kp izskatās ir šodienas atslēgas punkts. Etaps garš un ar 101 variantu! Pa taisno tur nu nekādi, jāņem vai nu pa labi caur 2. kp, vai pa kreisi kaut kur gar 6. kp rajonu. Ir arī pāris varianti tuvāk līnijai pa mazajām ''backstreet'', bet tur būs pamatīgi jālasa karte. Tā kā neesmu nekāds ņiprais skrējējs, tad lielos apkārtvariantus atmetu, skriešu ''taisni''. Pārskrienu divus tiltus, paceļos un nolaižos pa pietiekami garām trepēm, lēnām izlokos caur iekšpagalmiem un tumšām ieliņām, līdz nonāku uz lielās ielas. Arī te vēl mazliet rēbuss jāparisina, jo pie punkta nemaz tik brīvi netiek. Labi ka atceros no iepriekšējā skrējiena, ka gar kanālu gāja ietve gandrīz cauri veikaliņiem, kuru kartē ar pelēko krāsu gandrīz nevar pamanīt. Veiksmīgi tieku garām visiem gājējiem šajā šaurībā un tad jau tikai atliek pārskriet stāvlaukumu un atzīmēties punktā, Jorkas cietokšņa pakājē.
cietoksnis
Grūti pateikt vai mans variants bija ātrākais, iespējams bija īsākais, bet ar ļoti daudz bremzējošiem pagriezieniem un zigzagiem. Uz 10. kp beidzot gaidītais etaps pāri upei, jo bez šādiem etapiem te Jorkā neiztikt, galvenais ātri izanalizēt pa kuru no lielajiem tiltiem būs ātrāk. Variants pa kreisi ir krietni labāks. Skrēju sev ierastajā un vēlamajā tempā, tā komfortabli, ne pa ātru ne pa lēnu, bet uz 10. kp pamanījos pieļaut neuzmanības kļūdu, kāda gadās tikai ja skrien ātri un neatliek laika paskatīties kārtīgi kartē. Pirms paša punkta nepamanīju mazo atstarpi sētā, tāpēc izmetu pietiekami lielu līkumu, lai zaudētu vismaz pusminūti. Uz 11. kp tikai viens variants, bet 12. un 13. kp atkal caurskrienamie. Ja bija etapi kurus gaidīju, tad no šāda etapa, kāds bija uz 14. kp, baidījos. Nepatīk man tik gari pārskrējieni. Jāsaka atkal - labi ka Jorka ir pietiekami iepazīta, pēc pāris skatieniem kartē, uzreiz sapratu kur punkts atrodas, un te galvenais vispirms pa pēc iespējas īsāko ceļu aizskriet līdz lielajam tiltam, un tad cauri parkam uz ieliņu kura aizved tieši līdz punktam. Bija protams varianti arī skriet gar upi, kā arī skriet uz tālāko dzelzceļa tiltu, bet tie man šķita garāki, tāpēc skrēju vienkārši uz atmiņu cauri parkam, karti īpaši nelasot. Diezgan pārsteidzoši, ka līdz šim visu distanci biju skrējis vienatnē, zinot cik daudz dalībnieku skrien manu distanci. Protams ka orientieristus sastapu katrā etapā, bet tā pa īstam ar nevienu kopā nesanāca skriet. Laikam visi kas startēja pirms manis, būs aizbēguši no manis, bet tie kas startēja aiz manis, vai nu atpalikuši, vai apskrējuši mani pa citiem variantiem. Bet pie 14. kp beidzot saskrējos ar diviem veterāniem, kuri startā stāvēja pirms manis, kā arī ar dāmu kura startēja tieši aiz manis. Tad nu etapu uz 15. kp iesāku sekojot viņiem un kartē ieskatījos tikai parka pļavā. Punkts visticamāk būs aiz mūra sētas, kuru nav iespējams šķērsot. Bet pirms punkta ir pelēkas krāsas sēta, kuru pēc noteikumiem (man ir aizmirsies) - drīkst vai nedrīkst šķērsot. Tā kā uz galvas ir kamera un video pēc tam būs pieejams publiskai apskatei un arī pārējie orientieristi skrien apkārt, tad tomēr nerāpos viņai pāri, kaut arī tāds neliels palēciens vien būtu jāveic, lai ietaupītu vismaz 30 sekundes, skrienot apkārt mūrim. Distances beigu daļa ļoti labi zināma, kā sacīt jāsaka - saldais ēdiens pa vecpilsētas šaurajām ieliņām. Te galvenais būs nesaskrieties ar kādu no tūristiem vai angļu atpūtniekiem (Anglijā šodien brīvdiena - spring bank holiday). Uz 16. kp galvenais uzdevums ir nepaskriet garām mazajai ieliņai cilvēku burzmā. Starp cilvēku masām, cenšos nepazaudēt pa priekšu skrienošo jaunkundzi, un punktā nonāku sekmīgi. Arī uz 17. kp sekoju savai sāncensei, uz lielā pils laukuma gan viņa pazūd starp cilvēkiem, bet punkts zināmā vietā. Arī 18. kp rajonam jau iepriekšējos gadus esmu skrējis cauri, bet tieši šai mazajai ''backstreet'' nebija nācies skriet cauri. Pie punkta aromāts tāds, ka ātrāk atzīmēties punktā un prom no šejienes. Nez vai organizatoriem vajadzēja likt punktu tādā vietā, kur tuvējo krogu un bāru apmeklētāji nāk pārstrādāt dažādās alus šķirnes.
tiec nu cauri šādam ''mežam''
Uz 19. kp šķiet bija vissarežģītāk nokļūt. Etaps pats vienkāršs, bet lai to veiktu, nācās izmantot visdažādākās manevrēšanas tehnikas :) Cilvēku tik daudz uz ielām, un tieši tagad nez kāpēc šķiet ka visi pārvietojas kā auni, neskatoties vispār uz kuru pusi iet. Pašam šādi pastaigājoties pa pilsētu, neesmu piefiksējis ka cilvēku plūsma ir tik haotiska, bet laikam jau tā arī ir, jo neviens jau negaida ka kaut kur no aizmugures vai sāniem kāds nesīsies pilnā ātrumā (vai manā gadījumā ar pilnu masu) tev garām. Vienā no līkumiem gandrīz atrāvos ar kādas kundzītes elkoni, bet tirgus laukumā divas reizes iekļuvu sastrēgumā, kad bija jāmaina izvēlētais virziens. Man kā skrējiena baudītājam tas bija pat interesanti, bet tie čaļi kas A grupā gāja uz rezultātu un ar sportisko niknumu, diez vai bija iepriecināti par šādiem šķēršļiem distancē. Pēdējais etaps uz 20. kp salīdzinoši vienkāršs, galvenais tikt ārā no tirgus, un tad jau taisnvirziena finišs pilnā ātrumā un bez žēlastības ja kāds gadītos ceļā :) Man patika, finišā bija tieši tas gandarījums pēc kura braucu uz šejieni! Distance bija tieši tik gara, lai es nepiekustu, tieši tik dinamiska, lai man būtu interesanti, un tieši tik patīkama (bez kalniem), lai man nebūtu grūti un nelamātu sevi par to ka nevaru paskriet :) Finišēju ar rezultātu 47:40, kas deva man 59. vietu no 101 dalībnieka. No sportiskās puses, protams ka rezultāts necils, bet ne jau es te sacensties braucu. Skrēju dūšīgi, cik nu varēju, neapgrūtinot sevi ar baigām ātruma īpašībām. Priecē ka distanci veicu vienmērīgi, tikai pāris reizes pasoļojot un tikai garajā etapā uz tilta mazliet paslinkojot, bet tā noskrēju visu distanci (7.2 km), kas man šobrīd ir pietiekami garš attālums. Priecē ka arī kļūdas bija visai minimālas, bet tas gan droši vien izskaidrojams ar nelielo skriešanas ātrumu un to ka pilsēta un karte ir ļoti pazīstama (atmiņa vēl darbojas). Sākumā gan bija jūtams ka pietrūkst pieredzīte ar karti, tāpēc pirmie etapi tādi saraustīti. Tamdēļ nākammēnes būtu vēlams uzskriet arī kādu meža distanci, lai Kāpā nepazūdu ar karti rokā. Uz vilcienu paspēju, kājas jūtas lieliski (distances laikā gan labā kāja sāka tirpt, jo potītes aizsargu biju savilcis pa ciešu), nogurums ir, bet patīkams, tā ka viss notiek, jāplāno nākamais orientēšanās sacensību pasākums. Droši vien ka atkal kāds no pilsētas o-skrējieniem, bet mežā varētu ieskriet Latvijā, kādā Magnētā vai Meridiānā vai Azimutā. O-sportu baudu, bet ir arī sportiskais mērķis Open100 grupā!

11 maijs 2014

Matlock (Chesterfield)

Category: East Midlands Urban League Event
Map/area: Matlock Moor (Chesterfield)
Organiser: DVO
Country: England
Discipline: Course 4
pilsēta uz kalna
Kādu laiciņu atkal nebiju piedalījies orientēšanās sacensībās, tāpēc prasījās atkal uzskriet ar karti rokā. Vismaz vienreiz mēnesī varētu atcerēties par o-iemaņām! Par braucienu uz tūristu apmeklētāko pilsētu Derbyshirā - Matlock izlēmu vien pāris dienas atpakaļ, kad mans orientēšanās klubs DVO bija ievietojis ielūgumu Feisbukā. Tā kā no lokālajiem notikumiem orientēšanās pasaulē esmu atgājis pavisam nost, tad nav ne jausmas kad un kur man tuvējā apkaimē notiek kādi mači, jo šobrīd tas vienkārši nav vairs aktuāli. Bet nu šādos urban o-skrējienos pa pilsētu gan varētu šad tad uzskriet, jo ir gana interesanti un salīdzinoši saudzīgi pret manām potītēm, nekā skriet pa apvidu mežā. Tā kā svētdienās es netieku pie ''fokusiņa'' stūres, tad šorīt izbaudīju sen neizbaudīto došanos uz sacensībām ar riteni un vilcienu. Ja godīgi, šādi ceļot pat ir interesantāk, nekā vienkārši ielēkt mašīnā un braukt, jo var gan baudīt ainavas aiz vilciena loga, gan mazliet iesildīties uz velosipēda pirms starta. Šādai ceļošanai gan ir arī viens liels mīnuss - Anglijas nepatstāvīgie laika apstākļi, jo ja no mājas Tu izbrauc saules staru pavadīts, tad pēc 5 minūtēm jau nezini kur paslēpties no lietus. Un tieši šodien lietus izdomāja līt tajos brīžos, kad es sēdēju uz riteņa nevis vilcienā, tāpēc sacensību centrā nonācu pilnīgi slapjš un izmircis (labi ka futbolistu ģērbtuvēs bija iespēja pārģērbties). Matlock pilsētā jau biju bijis kā tūrists un ļoti labi zināju kas te sagaidāms, būtībā pilsēta atrodas uz vienas lielas kalna nogāzes, tamdēļ visai viegli varēja nojaust ka distance vienu brīdi ies lejup no kalna, un kādā brīdī būs arī jācīnās augšup kalnā.
siena
Jācīnās vārda vistiešākajā nozīmē, jo tā kalna nogāze pilsētā ir tik stāva, ka es pat ar riteni, saslēdzot mazākos ātrumus un braucot uz sacensību centru, nespēju uzmīties kalnā augšā, jo vietām šķita ka kalnā minos uz aizmugurējā rata gandrīz 45 grādu leņķī. Tāpēc jau pirms starta sapratu, ka sev paredzēto M21 grupas distanci neskriešu. Ņemšu kādu no veterānu distancēm, jo ne es esmu gatavs kalniem, ne mana šā brīža fiziskā sagatavotība ļauj skriet 10 un vairāk kilometrus. Izrādās ka arī šajā sacensību centra vietā biju bijis jau janvārī, toreiz distances gāja uz augšu mežā, bet tagad uz leju pilsētā. Izvēlējos startēt 4. distancē, kuras garums bija 4.1 km un kāpums 150 metri, un zinot šo urban distanču specifiku ar daudzajiem apkārtvariantiem, varēju droši paredzēt ka pieveicamais attālums sasniegs 6 kilometrus, ar ko man pilnībā pietiks. Šobrīd esmu gatavs skriet 30-40 minūtes, un vairāk arī nemaz neprasās. Tas kāpums mazliet biedēja, bet nu cerība bija ka izturēšu, skaidrs ka nekāds parkrun te nebūs :) Lietus turpināja ik pa laikam līt un mīties ar saules stariem, tāpēc pat bija doma skriet bez kameras (kas man šobrīd būtu ļoti neierasti), jo lietus laikā nezin kāpēc svīst ciet kameras stikliņš, un uz skrējiena beigām bilde paliek arvien miglaināka. Bet nu gribās iemūžināt katru jaunu un interesantu skrējienu video kadros, tāpēc stutēju vien kameru uz galvas. Startā startēju kopā ar kādu orientieristu no garākās distances, tāpēc uzreiz bija sportiskais gars ar pirmajiem soļiem, pēc kā arī biju devies uz šejieni, jo parkrun skrējienus es vienkārši baudu bez sportiskā azarta, bet o-distancē jau varētu paskriet arī mazliet sportiskāk. Ātri gan nācās palaist prom starta kompanjonu, jo ar kartes lasīšanu tik raiti neveicās, nevarēju uzreiz uztvert etapu uz 1. kp. Kad nu beigu beigās izsecināju ka tāds reāls variants ir tikai viens uz punktu, tad jau vairs paskriet nebija iespējams :) Taciņa pa kuru bija jādodas lejā no kalna, bija klāta ar bruģa akmeņiem, kuri lietū bija kā slidotava, tāpēc nācās prātīgi ripināt pa taciņas malu caur tik pat slidenajiem dubļiem. Pagriezienā pa kreisi gandrīz aizskrēju garām šķērsieliņai, kas sprintā būtu ievērojama kļūda, bet te tāds neliels misēklis. Skats no šīs takas lejā uz pilsētu iespaidīgs, tāpēc uz punktu devos nesteidzīgi, izbaudot ainavu :) Etapā uz 2. kp jāturpina skrējiens lejā no kalna, atkal jau ir vēlme skriet garām mazajām ieliņām, bet nu labi ka bremzēju un mēģinu savākties. It kā tikai mazliet vairāk kā mēnesi neesmu skrējis ar karti, bet baigi jūtu ka nav bijusi praksīte un kartes lasīšana nepadodas visai sakarīga. Arī uz 3. kp tas pats, etapa vidū gandrīz ieskrēju strupceļā, bet pirms punkta nācās apstāties, lai uztvertu karti.
varianti uz 4. kp
Taustoties uz to 3. kp, nebiju nemaz ieskatījies nākamajā etapā, tāpēc uzsāku kustību pa līniju bez jebkāda plāna uz 4. kp, un tikai pēc brīža atskārtu ka te būs jāveic pamatīgs apkārtvariants. Variantu pa labi nemaz neizskatīju, jo tas būtu bijis atpakaļ pret kalnu, tāpēc nācās locīt pa kreiso pusi. Vispirms cauri meža puduram uz taisnvirziena ielu, bet pēc tam jāskatās pa kuru ielu ātrāks un īsāks variants. Etapa vidu izlocīju labi, bet beigas nesanāca kā iecerētas. Atkal paviršības dēļ rāvu strupceļā un kad vairs nebija citu variantu, nācās cīnīties pret kalnu. Etaps interesants, bet ļoti saraustīts manā izpildījumā. Vissliktāk realizētais etaps šodien bija uz 5. kp, kas parādās arī splitos. Cenšoties to veikt pēc iespējas vienkāršāk, izskrēju ļoti neglītu S veida līkumu. Te būtu bijis vienkārši jāskrien pa kreiso pusi līdz galam, līdz ieliņai kas tieši aizved pie punkta. Uz 6. kp jāforsē pielijušais futbola laukums un neliels līkumiņš pirms garāžām, lai nav pa nātrēm jāperas. Uz 7. kp viens no vienkāršākajiem etapiem, bet te sāka parādīties pirmās pazīmes ka būs jāsāk rāpties atpakaļ kalnā, jo līdz šim visi etapi bija vai nu uz leju, vai ar nelieliem kāpumiem. Etapu uz 8. kp jau redzēju pie 3. kp, skaidrs ka tur pa taisno nesanāks, tagad tik jāizvēlas pa kuru ielu mazāks kāpiens kalnā. Izvēlos diagonālo ieliņu pa kreiso pusi, kur kāpums nav tik stāvs. Pirms punkta atkal sākas piedzīvojumi, attālumu nejūtu un sāku okšķerēt dažas šķērsieliņas pa ātru. Tantuks, kuram parāpoju garām kalnā, pie punkta gandrīz nonāca ātrāk nekā es, man ieskatoties katrā pagalmā aiz stūra. Etaps uz 9. kp vispirms ''jāmauc'' pāri lielajam stāvlaukumam, diemžēl es sen vairs neesmu nekāds ''maucējs'', jo pēc pāris šādiem kalniņiem spēka manī vairs nav ne kripatas. Līdz finišam būs grūti nokļūt ar kaut cik pieklājīgu ātrumu. Etapa vidū sanāk pacelt kalnu, kurā pat ar riteni nevarēju uzbraukt, un nonākot uz līdzenās virsmas, jūtu ka tas arī ir viss - es šodien vairs paskriet nevaru. Tā ka par cerēto sportisko skrējienu varu aizmirst. Pēc 9. kp pāreju pilnīgā kruīza režīmā. Ja var paskriet, tad skrienu, bet kā mazākais kāpumiņš, tā pāreju soļošanā. Nākamie divi etapi tikai pret kalnu, tāpēc loģiski ka lielāko daļu abos etapos eju nevis skrienu. 10. kp vienkāršs, bet uz 11. kp mazliet arī jāpalasa karte, lai atkal neieklīstu kādā nepareizā šķērsielā. Pie 11. kp mani panāca kāds veterāns dzeltenā vējjakā, kuram tad arī liels paldies par to ka iedeva man cīņassparu - noskriet kopā ar viņu pēdējos etapus. Uz 12. un 13. un pus etapu uz 14. kp ļāvu lai viņš mani velk, bet nelielajā kāpumā pirms 14. kp padevos, vienkārši nebija vairs spēka paskriet. Mana fiziskā forma šobrīd ir zem katras kritikas, ko izbaudīju jau vakardienas parkrun skrējienā Nottinghamā. Nav jau viegli skriet ar tiem 100 kg, bet ar šādu svaru pirms pāris gadiem biju krietni žiglāks. Būs laikam biežāk jāpabrauc ar riteni, lai spēku dabūtu kājās, jo skriet daudz nevaru, savādāk neizturēšu Open100 dopinga kontroli uz svariem :) Uz pēdējo 15. kp vēl pamocīju sevi, un arī finišā centos skriet, kaut arī tāda vēlme bija jau kādu laiku pazudusi. Finišā garmins uzrādīja jau prognozēto attālumu - 6 km, bet šoreiz šie 6 kilometri man bija par daudz dēļ kāpumiem, kuriem vispār nebiju gatavs. Finišēju ar rezultātu 47:04 un piekāpos pāris 65 gadīgiem kungiem un vienai kundzītei :) Nebija jau man nekāds mērķis par rezultātu vai ieņemamo vietu, bet zaudēt pensionāriem ir tā kā ir... 5. no 23 Kaut arī bija grūti un smagi, un vēl sasodītais lietus, tomēr bija samērā interesanti atkal paskriet ar karti rokā. Šķiet ka vasarā tomēr piedalīšos vēl kādās orientēšanās sacensībās, kas risināsies pa pilsētas ielām, bet tad gan izvēlēšos tādu distanci, kuru varu pieveikt 30 minūtēs. Tā var būt gan 3 km, gan 6 km distance, galvenais jāskatās cik daudz kāpuma metri jāpieveic. Un man tomēr patīk īsākas distances ar īsākiem etapiem, lai ir tā orientēšanās dinamika, jo garie etapi šad tad sāk garlaikot un tad tā pārvēršas par parastu skriešanu. Ar skriešanu es darbošos parkrun skrējienos, bet orientēšanās distancēs vajag sportisko azartu, tā kā vidējās meža distancēs ar daudziem punktiem (no meža gan man šobrīd ir bail dēļ potītēm) vai pilsētas īsajās distancēs. Maijā droši vien šis bija vienīgais o-skrējiens, bet jūnijā jāpaskatās vēl kādas o-sacensības pirms Kāpas, jo prakse ar karti būtu ļoti noderīga.