svētdiena, 2016. gada 26. jūnijs

Ashby de la Zouch

Category: East Midlands Urban League 2016
Map/area: Ashby de la Zouch
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Men Open
Ashby de la Zouch pilsētā nu jau tik bieži esmu skrējis, ka mierīgi varētu orientēties arī bez kartes. Pāris variantu kļūdas gan pieļāvu tieši garajos etapos, bet kopumā jauks reiss. Rezultāts 1:05:14 un 12. vieta no 16

trešdiena, 2016. gada 22. jūnijs

Rosliston Forestry Centre (Burton On Trent)

Category: South Derbyshire Championships 2016
Map/area: Rosliston Forestry Centre (Burton On Trent)
Organiser: DVO
Country: England
Discipline: Long
Kā maza bērna atraudziņa, pēc Jukolas skriet šādā angļu kartē. Rezultāts 34:07 un 1. vieta no 12

svētdiena, 2016. gada 19. jūnijs

Jukola 2016 - Laivavuori (Lappeenranta)

Category: Jukola 2016
Map/area: Laivavuori (Lappeenranta)
Organiser: OK Lappeen Riento
Country: Finland
Discipline: Relay
Leg: 3 (night)
Aizrautība ar bloga rakstīšanu pēc katrām orientēšanās sacensībām vai parkrun skrējiena ir pierimusi, bet par tādu pasākumu kā Jukola nevaru neuzrakstīt. Jukola ir lielākās orientēšanās stafetes pasaulē, kuras notiek Somijā jūnija gaišākajās naktīs. Šķiet katram Skandināvijas orientieristam un citvalstu orientieristam, kurš piedalās orientēšanās sacensībās ārpus savas valsts robežām, dalība Jukolā ir kā orientierista sapņa piepildījums. Man tiekšanās uz šī sapņa piepildīšanu ilga vairāk kā 10 gadus! Sākot sekot līdzi elites orientieristu gaitām visā pasaulē, loģiski ka katru jūniju sekoju līdzi arī Jukolai, kur piedalījās gan pasaules spēcīgākie orientieristi, gan ļoti daudz latviešu orientieristi. Pēdējos gados, kad bija iespēja sekot līdzi ar TV starpniecību un GPS sekošanu, arvien vairāk pieauga vēlme arī pašam piedalīties šajā lielākajā un populārākajā orientēšanās pasākumā pasaulē. Bija pāris iespējas pievienoties kādai latviešu komandai jau iepriekš, aizstājot kādu orientieristu, kurš pēdējā brīdī bija atteicis komandai, bet tāda reāla iespēja startēt Jukolā, parādījās tikai šogad. Raivis informēja ka OK Burkānciems šogad piedalīsies ar divām komandām, un ja man ir vēlme, tad varu pievienoties valmieriešiem. Vispirms gan biju kā rezervists, jo man jau nokļūšana Somijā no Anglijas nav nemaz tik vienkārša, sanāk ceļot dubultā, tāpēc līdz pat maijam tā nopietni neapsvēru domu startēt Somijā.
Maijā pienāca ziņa, ka tomēr esmu iekļauts komandā, un nu bija jārezervē lidmašīnas biļetes uz Latviju, lai pēc tam ceļotu uz Igauniju, un tad ar prāmi uz Somiju. Biļešu cenām vairs nebija nozīmes, jo ja beidzot ir radusies iespēja piepildīt šo sapni par Jukolu, tad tas ir jāizmanto. Tā kā man ļoti patīk nakts orientēšanās, tad man viens no nosacījumiem bija, ka es gribu skriet nakts etapu. Variantu nebija daudz, 1. etaps jau aizņemts, atliek tikai 2. vai 3. etaps, jo pārējie četri etapi jau notiek rītausmā un dienasgaismā. Beigās tiku pie 3. etapa, kuru sauc par ''garo nakti''. Pēc veiksmīgi aizvadītās diētas, kad mans svars ir atgriezies 85 kg robežās, skriešanas solis un sajūtas ir pavisam citas nekā pirms pāris mēnešiem. Šobrīd daudz vairāk izbaudu skriešanu, arī temps paliek arvien ātrāks un noskrietie kilometri nāk arvien vieglāk. Tāpēc pirms Jukolas aizvadīju pat dažus speciālos treniņus. 3. etapa parametri zināmi - 14 kilometri, un tā kā nekad neesmu skrējis Somijas skarbajā apvidū, tad bija jābūt gatavam ka man šī distance var prasīt vairāk kā 2 stundas. Tāpēc noskrēju vienu treniņu 2,5 stundu garumā ar mierīgu tempu, un vienreiz izskrēju 15 km garu treniņu ar komforta tempu. Plus vēl regulāri skrienot ierastos piecīšus un pāris o-sacensības, pēdējā mēneša laikā saskrietie kilometri sasniedza 120 km atzīmi, kas ir nereāli daudz priekš manis. Bet vismaz ieguvu pārliecību ka fiziski izturēšu tik garu distanci, jo par orientēšanās prasmēm tumsā pārliecība sen ir nostiprināta. Sagatavojies esmu, tagad tik jābauda pasākums! Aizsteidzoties priekšā notikumiem, jāsaka ka pasākums nebija tas baudāmākais laika apstākļu dēļ. Sanāca pamatīgs pārbaudījums.
burkānciemieši
Uz Somiju abas Burkānciema komandas devāmies ar diviem busiņiem cauri visai Igaunijai, pēc tam ar prāmi no Tallinas uz Helsinkiem, kur iesildījāmies ar ''long drink'' padzērieniem :) Piektdienas pievakarē ieradāmies Lappee Jukola ciematiņā. Pirms lietus paspējām uzcelt teltis un daži pat paspēja noskriet modeļa distanci. Arī es apsvēru domu izskriet ''modeli'', bet tālāk par apsvēršanu netiku, jo sāka līt lietus, kurš ar maziem pārtraukumiem nemitējās līdz pat svētdienas rītam. Nekas cits neatlika kā baudīt ''long drink'', iepazīties ar Jukolas ciematiņu un cerēt kā sestdien lietus mūs pasaudzēs. Cerības diemžēl nepiepildījās. Laika prognozes jau bija zināmas, ka no Polijas pāri Latvijai tieši uz Somiju virzās vētra, un sestdien to arī sagaidījām. Šādiem laika apstākļiem nebiju gatavs ne es, ne lielākā daļa orientieristu. Lietu vēl kaut kā varētu pārciest, bet ja spēcīgais vējš lietus lāses pūš no sāniem nevis augšas, tad ātri vien iestājas bezcerība palikt sausam. Teltis tā purināja, ka vairāk bija jāuzmana lai tās paliek uz zemes nevis jāuzmanās no izmirkšanas. Tā nu lielāko sestdienas daļu nācās pavadīt teltī guļot vai komandas teltī sēžot un ēdot, jo lietus dēļ vienkārši nevarēja izlīst laukā. Pulksten divos bija paredzēts sieviešu stafetes Venla starts, kurš bija jāredz, tāpēc nācās līst laukā no migām.

dāmu starts
Starts dāmām iespaidīgs, jo startēja aptuveni 1300 komandas! Mazliet pavēroju dāmu sniegumu uz lielā ekrāna, un tad kādā brīdī, kad lietus kļuva smalkāks, aizskrēju tomēr līdz mežam, lai kaut nedaudz iepazītu apvidu. Ja godīgi, apvidus īpaši nepārsteidza. Jā, ir lielākas klintis un akmeņi, bet ļoti līdzīgs Latvijas mežam. Diemžēl šajā brīdī atkal dabūju pamatīgu lietus dušu, tā ka pat bija jāglābjas vienā no lielajām veikalu teltīm, pirms tieku atpakaļ uz savu telti. Sauso drēbju krājumi palika arvien mazāk, un nu komplektā ar slapjumu nāca arī dubļi, jo telšu pilsētiņa pamazām pārvērtās par dubļu vannu.
veikalu teltis
Arī vētra pa šo laiku bija padarījusi savu darbiņu, mums ar Raivi appludinot telti. Gulēt vairs īsti nebija kur, tāpēc nu Jukolas startu nācās gaidīt lielajā komandas teltī. Kā stāstīja pieredzējušākie komandas biedri, tik skarbi laika apstākļi ir pirmo reizi Jukolā. Labs pārbaudījums mums pirmgadniekiem, kuri otrajā komandā bijām trīs. Jāsaka ka šāds diskomforts ļoti nogurdināja, jo pirms sava starta gribējās tā normāli atpūsties, jo naktī pulksten divos nekad iepriekš nebiju skrējis. Jukolai starts bija paredzēts pulksten vienpadsmitos, bet pulksten deviņos Burkānciema kapteinis Artis noturēja sapulci, kurā deva vērtīgus padomus, kā arī mēģinājām prognozēt abu komandu varējumu. Pirmajai komandai, kurā startēja tādi spēcīgi latviešu orientieristi kā Jānis Ozoliņš, Artis Ločmelis, Mārtiņš Vabulis, Edgars Kokorēvičs, Uģis Voiceščuks, Gints Trēziņš un Jānis Melbārdis, galvenais mērķis bija finišēt visaugstāk starp latviešu komandām. Mērķis reāls, jo viņi visi ir starp labākajiem savās vecuma un meistarības grupās Latvijā. Otrajai komadai, kurā startēja jaunais Matīss Leitlands, Īrijas čempions Ingus Rektiņš, Jorkšīras nakts čempions Andis Ozols :) pieredzējušais Aldis Leitlands, uz svaigumu ņemošais Andis Ločmelis, stratēģis Sandris Līdums un stabila vērtība Raivis Grīviņš, galvenais mērķis bija uzlabot savu starta numuru (855), finišējot augstākā vietā, izvairīties no 10 minūšu kļūdām, un vienkārši baudīt pasākumu. Tīri sportiski bija skaidrs ka mums otrajai komandai visticamāk pēdējais 7. etaps mežā dosies no rīta deviņos ar kopējo startu.
Tātad Jukolas stafetes formāts ir šāds - 1. etaps (10 km) startē 23:00 ar kopējo startu, pēc tam seko divi nakts etapi (12 un 14 km), tad divi īsie etapi rītausmā (abi 8 km), bet 6. etaps (12 km) un 7. etaps (16 km) jau pa dienas gaismu no rīta. Līderu komandas finišs tiek prognozēts 7:00 no rīta. Lietus joprojām līst, tāpēc mūsu komandu 1. etapus dodamies atbalstīt vien 10 minūtes pirms starta. Neskatoties uz lietu, skatītāju gar starta koridori tik daudz, ka grūti atrast kādu brīvāku vietu, kur vērot iespaidīgo Jukolas startu. Skats vienkārši neaprakstāms!
Jukola starts lietū
Pēc kalašņikova zalves startā, aptuveni 1700 orientieristu pūlis uzņem tādu ātrumu, ka izskatās ātrvilciens ar tālajām gaismām tuvojas. Šādu startu droši vien arī pašam kādreiz gribētos izbaudīt skrienot, bet pēc tam mežā gan droši vien rodas pamatīgi sastrēgumi pirms kontrolpunktiem. Tātad man 3. etaps, kas nozīmē ka vēl aptuveni 3 stundas varu atpūsties. Dodos uz telti, kur uz slapjā matrača uzklāju sauso guļammaisu, lai mazliet pasnaustu, bet tā lai neaizmiegu pavisam. Lietus un vējš nemaz neļautu iemigt, nezinu kā rīta etapi var izgulēties šādos apstākļos. Mazliet pēc pusnakts dzirdu, ka komandas teltī atgriežas abi mūsu 1. etapi Jānis un Matīss, tātad varu sākt lēnām ģērbties, apēst divus enerģētiskos batoniņus un banānu, kā arī izšaut magnija ampulu, lai kājās krampji nemetas. Distancē līdzi ņemšu 3 enerģijas želejas (cerams ka nevajadzēs visas izmantot), kā arī galvenās lampas baterijas somā ielikšu mazo rezerves lampu. Nakts tik tiešām ir ļoti gaiša, lampu varēšu slēgt ekonomiskajā režīmā, un iespējams otro distances daļu mierīgi varēs pat iztikt bez lampas. Lietus nekur nav pazudis, bet siltumam uzvelku slapjo vējjaku, kuru pirms starta atdot Ingum. Mazliet paskrienu pa telšu pilsētiņu, sajūtas labas, kājas vieglas, vēl mazliet jāpavingro, un tad jau jāsāk gaidīt stafešu maiņa. Izeju cauri emit un numuru kontroles teltij, paskatos kompī, līdz kuram radio punktam ir ticis Ingus, un dodos izstaipīties starta dubļu vannā. Sākas lielā gaidīšana. Skatos kā citu komandu 2. etapi nodod kartes 3. etapiem, atrodu vietu kur man būs jāgaida sava karte. Varbūt mazliet ir uztraukums, jo šī ir mana debija Jukolā, tāpēc šķiet ka Ingus pārāk ilgi nenāk finišā. Esi gatavs skriet, bet vēl nevari :) Neko darīt jālēkā un jāgaida. Varu pavērot kā viens no TuMes komandu 2. etapa orientieristiem vismaz 5 minūtes stāv uzkāpis uz sētas un pilnā rīklē sauc savu 3. etapu. Čalis laikam būs aizgulējies teltī :) Dodos vēlreiz pie kompjiem, kur redzu ka Ingus ir pabijis pēdējā radio punktā, tātad drīz arī es varēšu debitēt Jukolā! Ir, beidzot tas mirklis klāt, 2:25 naktī varu doties distancē! Atdodu vējjaku Ingum, pretim saņemu savu karti (A2 palagu), ieslēdzu lampu, un varu maukt cauri dubļiem uz K punktu. Vispirms gan jātiek galā ar ''palagu'', nav nemaz tik vienkārši salocīt tā lai pirmie etapi būtu ērti lasāmi.
apjukums uz 1. kp
Uz 1. kp etaps ļoti garš (gandrīz 2 km), no sākuma neiedziļinos kartē, tik skrienu pa jau iemīto taku cauri zaļajam. It kā ir vagons, kuram varētu sekot, bet ir bailes no farsta, tāpēc arvien biežāk sāku skatīties kartē. Pirmais orientieris ir klintis, līdz kurām nonāku veiksmīgi, pēc tam šķērsoju vienu grāvīti, kuru kartē nevaru atrast, un pēc mirkļa arī nonāku pie otra grāvja, kurā cīnās viens iestidzis orientierists. Pārlecu pāri grāvim un esmu apjucis, nav ne jausmas kur esmu. Sāku vienkārši virzienā ''peldēt'', līdz nonācu uz maza meža celiņa. Nu ir auzas, jo nevaru sevi sazīmēt kartē. Paskrienu vēl nedaudz uz priekšu un nonāku taciņu krustcelēs, stāvu un skatos kā citi skrien uz kreiso pusi, bet vai man arī tur jāskrien... nezinu!? Tikai tagad beidzot kartē pamanīju lielo ceļu, kuru jau startā vajadzēja ieraudzīt un vienkārši maukt uz to kā uz orientieri bez jebkādas orientēšanās. Ieraugot nelielās klintis taciņas kreisajā pusē, beidzot atradu arī sevi kartē. Atvieglota nopūšanās un nu varu atkal sākt skriet. Tālāk tik pa lielo ceļu līdz purvainam grāvim, gar kuru uz punktu. Pēc 20 minūtēm esmu sasniedzis savu 1. Jukolas kontrolpunktu! Etapa vidū izbīlis bija pamatīgs un kopumā šajā etapā palaidu garām 20-30 konkurentus. Pirmais izbīlis garām, tagad varu sākt baudīt distanci! Uz 2. un 3. kp īsie etapi, kur sekoju līdzi gan kartei, gan citiem orientieristiem. Orientieristi visapkārt tik daudz, ka pagaidām grūti saprast, vai ar kādu sakrīt farsti, bet jūtams ka pirms punktiem bars pašķiras, tāpēc labāk pagaidām orientēties pašam. Arī uz 4. kp purvu pārvaru pa citu pēdām, bet pa sauszemi dodos savā variantā, jo skaidri redzams ka orientieristi izšķīst pa visu apvidu. Pie sava farsta punkta nonāku kā vienīgais, tāpēc uz 5. kp atkal jāpaļaujas tik uz sevi. Kartē visas detaļas lasās neticami labi, tāpēc atliek tik skriet, piemest virzienu ar kompasu un piefiksēt orientierus.
šāds etaps ir jāveic taisni
nevis caur farstu
Uz 5. kp gan neizdevās noturēt precīzu virzienu un pavisam nejauši uzdūros kontrolpunktam ar 113. numuru. Aptuveni nojautu kur esmu ceļā uz savu punktu ar 78. numuru, bet ar šo saminstināšanos pietika lai man garām paietu vismaz 10 orientieristu grupa. Jāsaka gan, labi ka tā, jo nākamajos etapos varēju pilnībā izbaudīt skriešanu vagonā. 6. kp izlidojām cauri, dzerampunktā uz 7. kp katrs izrāvām pa glāzītei, un tikpat kolektīvi visi uzkāpām klintī, ko vienatnē diez vai būtu darījis. Pa apvidu un pēc tam pa ceļu temps bija man ļoti pieņemams, atlika tik skriet. Beigās pirms punkta gan mūsu vilciens mazliet pajuka, jo viena daļa izvēlējās aplocīt purvu, bet otra daļa gāja pa taisno pāri purvam. Es izvēlējos taisnāko purva variantu. Arī 8. un 9. kp tika paņemti tipiskā Jukolas stilā - sēžot vagonā un piefiksējot kontrolpunktu numurus. Etaps uz 10. kp noteikti paliks atmiņā vēl ilgi, kā interesantākais un iedvesmojošākais etaps. Etapa sākumā uz ceļa esam ļoti liels bars un dzerampunktā gandrīz kā tirgū, kur izmantoju iespēju izsūkt pirmo želeju, jo distancē pavadīta gandrīz 1 stunda. Redzu ka no dzerampunkta neviens nedodas pa ceļu pa labo pusi, bet visa plūsma virzās uz kreiso pusi, arī es iekļaujos plūsmā pa ceļu cauri zaļajam. Tālumā redzu ka viens no orientieristiem ielec zaļajā, lai dotos pa taisno pāri kalnam, bet visa pārējā grupa turpina skriet pa ceļu, lokot apkārt kalnu. Ātrs skats kartē - tas kalns nav nemaz tik liels un apvidus kur dodas viss vilciens neizskatās nemaz tik skrienams (zaļās strīpas). Nolēmu riskēt un vienatnē doties pāri tam kalnam uz lielo ceļu, kurš ir kā drošības spilvens, ja nu neizdodas tikt atpakaļ vilcienā. Uzskrienu kalnā, kur gar klintīm sanāk paskriet pa Somijas baltajām sūnām, un tad jau atliek tikai ripot lejup no kalna.
kaut arī kļūda pirms punkta,
etaps veikts perfekti
Šis episkais skats paliks atmiņā uz visiem laikiem. Skrienu lejup no kalna uz ceļu, un tālumā redzu kā pa ceļu tuvojas ''vilciens'' kā izgaismota čūska. Emocijas ir vienkārši fantastiskas - esmu apskrējis visu vagonu un uz ceļa man ir vismaz 20 sekunžu pārsvars! Pirms 10. kp gan sanāk neliels misēklis, esmu noķēris citus orientieristus, kuri mani aizvelk uz punktu nr. 76, bet man vajag nr. 77, te nu izmantoju Arta ieteikto padomu :) Paķēru vienu somu aiz rokas un prasīju kur esam, jo negribējās zaudēt laiku, pašam mēģinot atrast sevi kartē. Soms bija atsaucīgs, par ko paldies viņam, norādīja precīzu vietu un es joprojām varēju izbaudīt vilciena lokomotīves vadītāja pienākumus, jo punktā nonācu pirms lielā vagona. Ieskatoties splitos, redzams ka posmā no 9. līdz 11. kp esmu pacēlies pa 37 vietām! Neaizmirstams etaps, kurā uzņēmos iniciatīvu! Etaps uz 11. kp ļoti īss, kurā grūti sastrādāt muļķības, bet uz 12. kp garš etaps, kur bez variantiem jāskrien apkārt pa ceļu. Skriets ir mazliet vairāk par stundu, kas varētu būt ka esmu pusi distances pieveicis. Sajūtas ir labas, paskriet varu, bet tomēr uz ceļa skrienu ar rezervi, jo ir bail ka enerģija var nepietikt līdz beigām, tāpēc lielākā daļa no vagona, kuram tikko biju priekšā, uz ceļa man brutāli paskrien garām. Skrienu savā tempā (ap 5 min/km), kurš ir līdzīgs ar vēl pāris somiem un vienu orientieristu Ozona kreklā. Pa ceļu sanāk skriet ilgi un viens no somiem pat cenšas uzsākt ar mani sarunu :) Tā kā somiski es ne bū ne bē, tad atliek tik pamāt ar galvu un turpināt skriet. Skrienam maksimāli tālu līdz kamēr ceļš izbeidzas, un tad atliek tik uzkāpt kalnā. Šajā brīdī šķiet esmu nu jau ''vilciena'' pašā pakaļgalā, tāpēc tikai jāseko pārējiem. Arī uz 13. kp tik iemetu skatu kartē un saprotu ka rausim pāri purvam un tad augšā uz mazo celiņu. Mežs klajs un orientieristu šajā vietā nenormāli daudz, vieni skrien uz punktu, citi jau prom no punkta. Kā redzams kartē, te farstu nav, bet tobrīd centos ļoti uzmanīties, jo izskatījās ideāla vieta priekš farstiem.
to sauc par atsēdēšanu
Uz 14. kp var teikt devos pilnīgā ''bezfilmā'', vienkārši atsēžot, pat kartē neskatoties. Baigi paveicās, ka tobrīd orientieristi sagrupējās vienā garā vilcienā, un praktiski vilka viens otru līdz punktam. Pats diez vai tik akurāti būtu nonācis šajā punktā. Ik pa laikam mūs apdzina kāds ātrāks orientierists (nez no kurienes), bet kompānija bijām nolasījusies laba, tāpēc uzticēju džekiem izvilkt mani arī laukā uz 15. kp. Etapa sākums ļoti lēns, laužoties cauri zaļajiem un viens otram maucot pa seju ar egļu zariem, bet kā tikām uz ceļa, tā džeki sāka slēgt augstākus pārnesumus. Knapi tiku līdzi līdz dzerampunktam, kurā starp citu šonakt jau biju pabijis.
jādzer!
Godīgi nodzērāmies un tālāk pa ceļu, no kura es realizēju savu veiksmīgo izrāvienu uz 10. kp. Beidzamajos etapos nekas neliecināja par farstiem, jo visi virzījāmies precīzi uz vieniem un tiem pašiem punktiem, tāpēc par farstu iespējamību biju pat piemirsis. Arī uz 16. kp tik sekoju. Ezera krastā nu jau tik gaišs, ka tiešām lampu var slēgt ārā, bet lai jau viņa deg, jo kādā tumšākā biezoknī varēs labāk karti saskatīt. Uz 17. kp beidzot iekritu ar savu sekošanu citiem orientieristiem un nesekošanu kartei. Šajā etapā sanāca paviesoties 3 farstos, labi ka apvidus bija izteikts un attālums nebija liels, tāpēc laiku daudz nezaudēju.
iekritu farstos
Kaut gan etapu varēju veikt pa ceļu nevis caur izcirtumu, jo man bija tālākais farsta punkts. Nākamie divi etapi uz 18. un 19. kp ļoti īsi. Te saskrējos ar vēl vienu latviešu orientieristu, kuru šoreiz atpazinu, tas bija Jubeļu Gints no Mežmalām. Nevarēja saprast kurš kuru ir panācis, bet tālāk varētu skriet kopā. Vispirms gan sēdus jānolec no klints uz 18. kp, tad cauri sakņu rakumiem uz 19. kp, un tad skatītāju etaps cauri dubļainajai arēnai un pāri koka tiltam. Patīkami sajust finiša smaku, vienīgi tie dubļi tādi kā cūkām pa kartupeļu lauku :) Tātad atlicis izskriet vēl pēdējo cilpu (7 kontrolpunkti) un tad jau distance būs pieveikta! Īstais brīdis plēst vaļā otru enerģijas želeju un kārtīgi padzerties ūdeni.
skatītāju etapa tilts dienasgaismā
Tā kā vairāk biju aizņemts ar dzeršanu nevis sekošanu līdzi konkurentu darbībām, tad pēkšņi atskārtu, ka esmu palicis viens. Mežmalietis ar pārējiem jau izcirtuma kalna augšā. Davai jāsaņemās! Nebiju gaidījis ka šie pēdējie etapi izvērtīsies fiziski tik grūti. Tas finiša tuvums bija iedevis baigo atslābumu un saņemties vairs īsti nevarēju. Kājas stīvas, apavi sāk spiest mazākos kāju pirkstus, viss izmircis, mazliet vēsi... bet jācīnās. Arī koncentrēties nav viegli, tāpēc uz 21. kp vienkārši peldu ar domu ka punkts būs kaut kur kalna nogāzē.
noiets etaps
Līdz punktam jau nonācu precīzi, bet šausmīgi lēnu, praktiski noejot visu šo etapu. Uz 22. kp tik jābrien pa iemīto taku cauri zaļajam, bet uz 23. kp jau atkal ir azarts cīnīties. Pēc atzīmēšanās 22. kp, tālumā izcirtumā redzu orientieristu muguras, ar kuriem kopā biju skatītāju etapā. Izskatās aptuveni 1 minūti esmu zaudējis, bet ir iespēja vēl pieķert. Te gan pa ceļam uz 23. kp bija vairāki farsti, kas mazliet sabremzēja, bet līdz punktam 2 bēgļus biju panācis. Uz 24. kp abiem aizgāju garām un uz 25. kp atlika tik maukt un censties vēl kādu panākt. Etaps samērā garš, bet visu laiku tā kā mazliet lejup no kalna, tāpēc stīvās kājas varēju kārtīgi izlocīt. Diemžēl pēc divu trešdaļu pieveikšanas no šī etapa, mans lidojums strauji aprāvās. Novilku tā pa skaisto uz mutes un pamatīgi apdauzīju ceļgalu. Kādu gabaliņu nācās paklibot, lai atsāktu atkal skriet.
zaļais lidojums pārvērtās
par sarkanu klibojumu
Kritiens izsita arī no uzņemtā virziena, tāpēc pirms punkta pļavas izmetu pavisam nelielu loku. Uz pēdējo 26. kp tikai skriešanas vaina un galvenais piefiksēt kurš no trijiem ir mans pēdējais punkts. Uz finišu atkal jāšķērso koka tilts, kas ir kā papildus šķērslis, un, protams, slaveno dubļu mīcīšana. Atzīmējos finišā, nometu savu karti un jāturpina skriet! Jāietrāpa pie pareizo numuru kartēm, prātīgi jānorauj, jāuzloka tam palagam pirmais etaps un jānodod Aldim. Pieskrienot pie sētas, Aldi diemžēl nekur nemanu. Kāpu augšā uz pakāpiena un nobļāvos tā lai pārsimts orientieristi sadzirdētu mani :) un lūk arī Aldis klāt. Nododu informāciju, lai uz 1. kp ļoti uzmanīgi virzās, saņemu viņa vējjaku un nu tā pa īstam esmu finišējis savā pirmajā Jukolā! Nolasu emit karti, viss kārtībā - atzīmējies esmu visos punktos. Ko tālāk? Ir tāds neizskaidrojams apjukums.
nosalis, bet gandarīts
Esmu gandarīts un pārsalis. Finišēju ar rezultātu 2:16:31, kas man deva 938. vietu starp 1588 trešā etapa veicējiem. Komandu atmetu par 90 vietām atpakaļ no 579. uz 669. vietu. Varēju būt 20 vietas augstāk, tur kur Gints Jubelis, ar kuru biju kopā skatītāju etapā un beigās atlaidu 2 minūšu attālumā. Vai varēju vēl labāk? Iespējams! Ļoti daudz laika zaudēju uz 1. kp, kur palaidu garām aptuveni 30 komandas. Vēl bija kļūdas uz 6. 10. un 17. kp, bet jāsaka gan ka varu tomēr būt apmierināts par savu tehnisko izpildījumu, jo nekādas milzīgas kļūdas nepieļāvu. Arī fiziski biju gatavs skriet 2 stundu garumā, bet šķiet ka drēgnais laiks bija tas kas padarīja stīvas kājas pēdējos 3 kilometros no pieveiktajiem 16 km.
Ar distances finišu mani nakts piedzīvojumi vēl nebūt nebija galā! Te var pieminēt slaveno teicienu - gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr :) Pēc finiša biju tā pārsalis, ka tagad galvenā doma bija ātrāk tikt karstā dušā. Pa dienu iepazīstoties ar sacensību centru, atklāju cik attālumi ir milzīgi no finiša uz mūsu telti un pēc tam atpakaļ uz dušām.
pārpratums ar M un W zīmēm
Un tā kā mūsu teltī bija plūdi, nolēmu pa dienu jau aiznest mugursomu ar sausajām drēbēm un dvieli uz dušām. Kā zināms, pa dienu notika sieviešu Venla stafetes, tāpēc loģiski ka grandiozi lielās dušas ar saunu bija sadalītas divās daļās. Sievietes pa kreisi, vīrieši pa labi. Noliku godīgi savu somu vienā no vīru puses pārģērbšanās telts stūriem, lai naktī nebūtu lieki jāstaigā šurpu turpu. Finišā ap četriem naktī, kad drebēju no aukstuma, varēju būt tikai priecīgs ka sausās drēbes mani jau gaida pēc saunas un dušas. Bet tad sekoja atklāsme, kura bija kā vēl viena aukstas dušas šalts, tā jau pārsalušajam Jukolas atklājējam. Izrādās ka nu zīmes ar norādēm uz vīriešu un sieviešu dušām bija samainītas, jo izrādās ka kreisajā pusē bija vairāk dušas krānu un lielāka sauna nekā labajā pusē. Tas nozīmē ka nu mana soma un dvielis stāv sieviešu dušā, tur kur pa dienu bija vīriešu dušas!!! Vispirms nodomāju, nu labi sīkums, gan jau ka dāmas tagad pa nakti guļ teltīs vai atbalsta finišā stiprā dzimuma orientieristus, bet arī šeit es kļūdījos. Izrādās arī sievietes skrien Jukolas stafetēs (ne tikai Venla) un vēl pie tam ļoti daudz. Palūrot ar vienu aci vīriešiem aizliegtajā zonā, sapratu ka tur ir pilns ar kailām un puskailām jaunkundzēm. Nu es esmu uz pakaļas! Ko man darīt? Esmu pārsalis un cauri slapjš, bet manas vienīgās sausās drēbes ir kailu sieviešu ielenkumā. Variantu jau praktiski nekādu, jāmet kauns pie malas un ātri jāieskrien pakaļ tai savai somai. Tas ātri jau nemaz tik ātri nesanāca, ja Tev jāmeklē soma starp plikām dāmām. Ar vairākkārtējiem sorry un nokaunējušos acu skatienu soma tika atrasta :) Labi ka orientieristes bija saprotošas un tikai paķiķināja nevis vilka ar slapju dvieli pa muguru. Njā... nekad nebiju domājis ka kādreiz nāksies paviesoties sieviešu dušās, tāpēc jāatvainojās tām dāmām, kurām liku justies neērti.
arī mēs šādi cīnījāmies
ar savu telti
Ticis pie savas somas, nu jau brīvi varēju skriet uz veču dušām, slapjās drēbes nost un prom uz karsto saunu. O jā, saunas dēļ vien bija vērts cīnīties 2 stundas pa mežu. Divas ''long drink'' bundžas un gandrīz stunda tika pavadīta saunā, pēc tam karsta duša, bet jutu ka no drudža vēl joprojām nevaru atiet (atgriežoties Anglijā uz veselu nedēļu saslimu ar apaukstēšanos).
pēdējais etaps dubļu vannā
Tādi nu bija mani nakts piedzīvojumi Somijas mežos un ārpus mežiem. Gulēt tonakt tā arī vairs neaizgāju, jo nebija jau īsti kur (pārplūdusī telts), drīz jau tuvojās brokastu laiks un ātrāko komandu finišs. Bija interesanti redzēt klātienē kā Koovee komanda ar brāļiem Sildiem un Daniel Hubman pēdējā etapā uzvar.
Daniel Hubman
Tāpat interesanti bija redzēt uz lielā ekrāna kā Tjerī Žožu pazaudē 2. vietu un finišā sagaidīt kā trešo. Mani komandas biedri cīnījās braši un Raivis pēdējā etapā finišēja 673. vietā, vien 4 vietas zemāk nekā es pēc 3. etapa. Komandas uzdevumu izpildījām ar uzviju - no 855 starta numura pakāpāmies uz 673. vietu, un tas starp gandrīz 1700 komandām. Arī pirmā komanda cīnījās vareni, mazliet gan atpaliekot no uzstādītā mērķa, bet arī 216. vieta ir apsveicama. Sagaidot Raivi no pēdējā etapa, iepērkot nocenotos suvenīrus un mēģinot sakomplektēt visu izmirkušo iedzīvi, varējām lēnā garā doties uz Voiča busu, lai dotos mājup. Sagurums pamatīgs, sausu un tīru drēbju praktiski nav, no pašas Somijas esmu redzējis visai maz (jo busiņā pārsvarā laiku pavadīju uz pēdēja sola ar atgāztu galvu, muti vaļā un acīm ciet), bet gandarījums ir milzīgs. Atceļā uz Igauniju uz prāmja vēl saskrējāmies ar Gepi un Zvēru, kurus sacensību centrā nesanāca sastapt. Uz prāmja katram savs stāsts un distances analīze, bet no Jukolas veterāniem dzirdu, ka šī ir bijusi visekstrēmākā Jukola tieši laika apstākļu dēļ. Labas iesvētības man :) Arī man daudzi piedzīvojumi vēl ilgi paliks atmiņā! Somijas apvidus tā īsti nepārsteidza (šoreiz izpalika milzīgie akmeņi un klintis), draņķīgais laiks gan visu nedaudz sabojāja ar savu horizontālo lietu un dubļu vannām, noteikti paliks atmiņā etaps uz 1. kp un episkais etaps uz 10. kp, skriešana vagonos, kā arī starta un finiša zona ar tūkstošiem orientieristu, protams, paviesošanās arī dāmu dušās ir interesants stāsts, fantastiskā sauna un vispārējā Jukolas atmosfēra ar klubu teltīm, kolosālajiem Burkānciema komandas biedriem, un vispār orientēšanās ''fīlings'' bija augstākajā līmenī. Ne velti šīs ir grandiozākās orientēšanās sacensības Pasaulē! Noteikti gribētos arī citus gadus piedalīties, tik saudzīgākos laika apstākļos. Debija izdevās (pa lielam neizgāzos), cerams ka būšu noderīgs nakts speciālists arī citus gadus kādai no daudzajām letiņu komandām.
 

 

 

 

sestdiena, 2016. gada 11. jūnijs

Queen Elizabeth Olympic Park (London)

Category: British Sprint Championships 2016
Map/area: Queen Elizabeth Olympic Park (London)
Organiser: CHIG
Country: England
Discipline: M35 (A Final)
Anglijas orientēšanās sprinta čempionāts. Finālskrējiens pa Londonas Olimpisko Parku drausmīgā lietusgāzē. Rezultāts 23:41 un 10. vieta no 12 M35 grupas finālistiem.

Queen Elizabeth Olympic Park & East Village (London)

Category: British Sprint Championships 2016
Map/area: Queen Elizabeth Olympic Park & East Village (London)
Organiser: CHIG
Country: England
Discipline: M35 (Heat)
Results
Britu čempja kvalifikācija Londonas Olimpiskajā ciematā. Tiku M35 A finālā. Rezultāts 19:14 un 4. vieta savā hītā no 6
 

 


svētdiena, 2016. gada 5. jūnijs

Pooley Country Park (Tamworth)

Category: OD Orienteering Event
Map/area: Pooley Country Park (Tamworth)
Organiser: OD
Country: England
Discipline: Blue
Īsa bet interesanta distance apkārt milzīgam kalnam. Sākumā baigi bakstījos uz punktiem, bet kopumā labs sniegums. Ja vien beigās karstā saule mani nebūtu piebeigusi, kad pārķēru etapu pļavā uz 23. kp. Rezultāts 41:22 un 6. vieta starp 43 orientieristiem. Uzvarētājam Emīlam, kurš pēc nedēļas startēs Baltijas čempī Latvijas junioru izlases sastāvā, zaudēju 6 minūtes.