otrdiena, 2014. gada 30. septembris

Pilnvērtīgais septembris.

pilnā ekipējumā
Septembris tik tiešām ir aizvadīts ļoti pilnvērtīgi no sportiskās puses. Var teikt ka gandrīz esmu atgriezies pie ierastā ritma. Ir nelielas problēmas ar avārijā cietušo kāju, bet izskatās ka ar šo problēmu man vēl ilgi nāksies sadzīvot. Priecē tas, ka nav vairs jāguļ gultā, dziedējot traumas, un jāskatās pa TV vai internetā kā sporto citi, bet nu varu pats mazliet intensīvāk pasportot. Fiziskā forma gan šobrīd nav nekāda spīdošā, tāpēc vismaz reizi nedēļā izeju paskriet lēnu rīta rosmi. Esmu iegādājies ''airēšanas'' trenažieri, ar kuru darbojos divreiz nedēļā. Un pašās mēneša beigās beidzot tiku pie jauna velosipēda, tāpēc arvien biežāk izbraukšu garākus gabalus, un uz darbu atkal auto varu nomainīt pret velo.
personīgā trenažieru zāle :)
Mazliet gan bailīgi ir braukt ar riteni, tāpēc pa pilsētu lielākoties pārvietojos pa ietvēm un krustojumus šķērsoju apstājoties, bet tālajos treniņbraucienos dodos spilgti dzeltenajā jakā un ar ķiveri galvā. Nedēļas nogales ir aizvadītas ka plānots - sestdienās piedaloties parkrun skrējienos, un svētdienās piedaloties citās sacensībās. Šomēnes piedalījos 2 orientēšanas sacensībās (Anglijas čempionāts un London City Race), vienās skriešanas sacensībās, kā arī izskrēju 3 jaunas parkrun distances. Mans orientēšanās pulciņš bērniem arī sāk uzņemt apgriezienus! Septembrī piedalījāmies orientēšanās sacensībās ar 4 puikām, kā arī piedalījāmies divos Swadlincote junior parkrun skrējienos (vienā ar 4 bērniem un nākamajā jau ar 8). Pēc pirmajām reizēm jau sāk iezīmēties patīkama aina, Edvīns ar Jēkabu jau sāk izprast orientēšanos, bet parkrun skrējienos parādās arī tas, kurš no puišiem ir arī labs skrējējs.
lidojošais Valters
Jēkabam abas reizes 2. vietas, mazais Valters priekš sava vecuma arī skrien ļoti ātri, Edvīnam gan patīk slinkot, bet ja piespiežas, arī var labi noskriet. Arī pārējie bērni malači, jo godam cīnās šajos 2 km junior parkrun skrējienos, it sevišķi abas meitenes! Tā kā bērniem un viņu vecākiem ir interese, tad tik jādarbojas, un oktobrim un novembrim jau ir sastādīts nodarbību un sacensību grafiks. Pats oktobrī esmu ieplānojis dalību divos īpašos pasākumos, bet kamēr tie nav notikuši, tikmēr labāk neizpaudīšu. Protams, centīšos apmeklēt arī kādu jaunu parkrun, kas gan tagad sāk palikt arvien grūtāk, jo visus tuvākos esmu izskrējis un nu nāksies doties uz tālākām pilsētām. Orientēšanās sacensības gan diemžēl nav manos plānos, izņemot protams tās, kurās skriešu kopā ar bērniem. Lūk septembra parkrun skrējieni un viens fun run:


Hanley parkrun #153 06/09/2014
pēc Hanley parkrun uz Anglijas
Čempionāta o-sprinta startu
Līdz tādai patiesībai nu esmu nonācis! Ja vienā dienā notiek parkrun skrējiens un orientēšanās sacensības, tad priekšroku dodu startēšanai parkrun skrējienā nevis o-sacensībās, pat ja tas ir Anglijas Čempionāts. Nu labi, tik radikāli jau orientēšanās sportu neesmu vēl pametis, bet visu apstākļu sakritības dēļ, šorīt startēju Stoke pilsētas parkrun skrējienā un mazliet vēlāk paviesojos arī Anglijas Čempionātā o-sprintā, kā skatītājs. Brīdī kad bija jāpieņem lēmums par pieteikšanos uz Britu čempi sprintā vai vidējā, izlēmu ka startēšu svētdien orientēšanās vidējā distancē, bet šorīt uzskriešu Hanley parkrun piecīti. Pa ceļam uz Stoke on Trent, pie padebešiem savilkās ļoti tumši mākoņi un šķita ka šā rīta skrējiens būs jāaizvada lietū. Plus vēl nelielas problēmas parādījās fordiņam, bet līdz Hanley parkam nonācu laicīgi, un arī lietus mākoņi bija pazuduši. Šis nav no masveidīgākajiem parkrun skrējieniem, bet vairāk kā 100 dalībnieki stabili startē. Arī parks samērā jauks un skaists, tāpēc jābauda tik skrējiens. Skrējienu iesāku ļoti komfortabli, pirmos 2 kilometrus noskrienot ar 5:30 min/km, bet līdz ko sasniedzu pirmā apļa kalnu, tā sākās problēmas. Fiziskās formas nav, tāpēc sāku pamazām plīst nost. Iesākot otro apli, sapratu ka šodien man līdz 28 minūtēm tālu, sajūtas nav tās labākās, tāpēc jāsāk taupīt kājas rītdienas o-distancei. Otrā apļa kalns nāca ar ļoti lielu piepūli, spēka praktiski nebija, tāpēc finiša rezultāts arī visai nejauks - 30:19, kas deva 104. vietu no 147 dalībniekiem. Šī bija klasiska parkrun trase ar vienu pusapli un diviem lieliem apļiem. Diemžēl kāpums sanāca vairāk, nekā lejup skriešana, tamdēļ likšu subjektīvu sešinieku šim parkrun. Iespējams ja būtu labāka fiziskā forma un tie kalni nāktu vieglāk, tad atzīme arī būtu augstāka. 6/10
Conkers parkrun #182 13/09/2014
sejas vaibsti neliecina,
ka skrienu atbrīvoti :)
Šorīt no parkrun tūrisma uz kādu jaunu skrējienu bija jāatsakās tikai viena iemesla dēļ, pēc atgriešanās mājās no sava parkrun skrējiena, pa taisno bija jābrauc uz orientēšanās sacensībām bērniem. Tāpēc šorīt skrēju ''mājas'' parkrun. Ierodoties Conkeros, satiku vienu orientēšanās cīņu biedru Iain. Viņš bija pirmo reizi atbraucis uz Conkers parkrun, parasti skrienot Leicester pilsētas parkrun skrējienā, bet šorīt apvienošot divus skrējienus. Vispirms parkrun, bet pēc tam DVO orientēšanās sacensības, tepat netālajā Swadlincotē. Mans plāns bija līdzīgs, tikai es pēc parkrun uz o-sacensībām ieradīšos kā treneris saviem audzēkņiem, un droši vien skriet sanāks ļoti maz. Iesildoties pirms starta, kājās baigais stīvums, bet iekšēji sajūtas labas. Mans sarkanais 50 parkrun krekls vēl nav piegādāts, tāpēc skriešu British Orienteering kreklā. Tā kā Conkeros nu jau startēju 22. reizi, tad nolēmu atkal paeksperimentēt. Startā nostājos ļoti tuvu beigām un skrējienu uzsāku ļoti mierīgā tempā, netrakojot pirmajā kilometrā, kā to darīju iepriekš, cenšoties pēc iespējas vairāk skrējējus apdzīt. Nezinu vai tieši šī taktika, vai šī rīta sajūtas, bet skrējiens izdevās ļoti patīkams un komfortabls. Ļoti sen nebiju juties tik labi skrējiena laikā, būtībā baudīju skriešanu, kas pēdējā laikā man bija izvērtusies vairāk par cīņu ar sevi. Skrējās tik labi, ka šķita jebkurā brīdī varu mierīgi paātrināties un skriet ātrāk, bet neredzēju vajadzību pēc paātrinājuma, tāpēc beidzot izdevās noskriet vienmērīgu skrējienu, tikai pēdējo kilometru noskrienot nedaudz ātrāk, lai finišā sajustu sagurumu. Turpmāk pie šādas taktikas vajadzēs pieturēties, lai skrējienu varētu izbaudīt no sirds, jo agrāk mani grafiki bija otrādi. Pirmo kilometru iesāku salīdzinoši ātri, un pēc tam katrā nākamajā kilometrā paliku arvien lēnāks. Patīkami bija arī panākt pa priekšu skrienošos vienmērīgi visas trases garumā, nevis lielāko daļu apdzīšanu veikt sākumā, un pēc tam noskatīties kā uz beigām mani apdzen arvien vairāk skrējēju. Un izrādās skrienot šādi, spēju ieskriet savā komforta zonā - 28 minūtēs. Finišēju ar rezultātu 28:53, ieņemot precīzi 200. vietu no 359 skrējējiem. Pēdējā laika patīkamākais skrējiens!
Wakefield Thornes parkrun #1 20/09/2014
Par šo parkrun uzzināju pavisam nejauši. Pirms 2 nedēļām, vakarā pirms Anglijas Čempionāta orientēšanās vidējā distancē, ciemiņam no Wakefield - Paulam parkrun mājas lapā rādīju kopējo Anglijas parkrun skrējienu karti. Liels bija pārsteigums, ieraugot ka arī Wakefield pilsētā notiks parkun skrējiens. Sarunājām, ka braukšu ciemos uz Wakefield, kurā pirms aptuveni 3 gadiem biju visai biežs viesis, vairāk gan baudot pilsētas nakts dzīvi. Pēdējo reizi Wakefield pilsētā biju pirms 2 gadiem, kad tur notika Olimpiskās lāpas skrējiens. Būs interesanti redzēt, kas mainījies pa šiem gadiem. Tātad šorīt notika pirmais Wakefield Thornes parka parkrun skrējiens. Agrs brauciens vilcienā, vieglas brokastis pasaulslavenajā ēstuvē, un esmu gatavs novērtēt šī parka trasi. Skriešu pavisam brīvi, pārlieku nenoslogojot kājas, jo rītdien jāstartē ikgadējā London City Race orientēšanās skrējienā. Labi ka pēdējā laikā arvien biežāk pastrādāju ar savu fizisko formu, tāpēc skriešana sāk palikt arvien vieglāka. Organizatoriem pirms starta šādas tādas kļūmītes, bet gan jau nākamajās reizēs tās atrisināsies, un starts ar nelielu nokavēšanos tika veiksmīgi palaists. Biju jau mazliet iepazinies ar informāciju par plānoto trases konfigurāciju, par kuru, atklāti sakot, biju visai skeptisks. Trase bija saplānota ar ļoti daudziem asiem pagriezieniem un vairākās vietās pa bezceļiem (pļavām). Sākums patīkams, lejup no kalna, kur atkal mazliet pa ātru uzsāku ar skrējēju apdzīšanu. Turpinājumā taisne pa šauru parka celiņu, kur ātrākie skrējēji jau skrien pretim (arī Pauls). Tad seko skrējiens gar dīķi un cauri finišam (pretējā virzienā), un tad sākas interesantākā trases daļa. Jūtos gandrīz kā orientēšanās distancē - vispirms pa meža taku, tad pa zāli gar futbola laukumu, tad vairāki asi pagriezieni šķērsojot ceļu, kam seko garš pārskrējiens pa zālāju līdz otram parka galam. Atkal vairāki 90 grādu pagriezieni, kam seko nopietns augšup kalnā skrējiens pa ceļu, kurš klāts ar kastaņiem. Vēlreiz jāveic pārskrējiens pāri pļavai, tad cauri starta vietai un lejā pa starta kalnu līdz vēl vienam straujam pagriezienam uz meža taku. Posms pirms finiša gan patīkams, lejā no kalna un taisne gar dīķi. Jāsaka kā ir - tik jocīgu parkrun skrējiena trasi vēl nebiju skrējis, tiešām atgādināja orientēšanās distanci :) Standarta parkrun trase ir pārsvarā pa asfaltētajiem parka celiņiem vairākos apļos, bet šī trase vairāk līdzinājās krosa aplim, kurā ir iekļauti pilnīgi visi skriešanas segumi - asfalts, bruģis, meža takas, grants celiņi un pat zālājs. Pagriezienus trasē vispār nebija iespējams saskaitīt! Vismaz divreiz sanāca pagriezties pa 180 grādiem, bet 90 grādu pagriezieni noteikti bija vairāk kā desmit. Tiešām dīvaini saplānota trase, bet priecēja tas, ka bija jāskrien tikai viens aplis. Šobrīd esmu skrējis 19 dažādākās parkrun trasēs, un šī noteikti ir visneparastākā no visām. Atmiņā paliks noteikti. Skrēju ļoti rezervēti un komfortabli, tāpēc rezultāts tikai 29:56 un 160. vieta no 252 skrējējiem. Pašam šķita ka skrienu atkal savās 28 minūtēs, bet laikam jau tie daudzie līkumi mazliet vairāk sabremzēja. Arī Pauls pirms starta solīja veikt mierīgu skrējienu, bet sportiskais azarts skrējiena priekšgalā bija ņēmis virsroku, un čalis finišēja 4. vietā ar teicamu rezultātu 18:29! Grūti izlemt kādu atzīmi šai nestandarta trasei likt. Ļaušos pozitīvajām emocijām un likšu astotnieku. Kaut arī daudzie līkumi un skriešana pa pļavu samazina skriešanas ātrumu, tomēr man kā orientieristam (nu jau bijušam) šī trase šķita visai baudāma, un vēl liels pluss ka tikai viens aplis. 8/10
Cannon Hill parkrun #211 27/09/2014
starts!
Uz šo Birmigham centrālo parkrun skrējienu biju plānojis jau sen aizbraukt, bet kaut kā vienmēr atliku, aizbraucot uz kādu citu. Tad nu ir pienācis mirklis, kad visos parkrun skrējienos tuvākajā esmu piedalījies, tikai palicis vēl šis Cannon Hill parkrun. Brauciens gan bija tieši tāds, kādu biju plānojis vasarā. Līdz Birmingham aizbraucu ar vilcienu un pēc tam ar riteni, kuru aizņēmos no kādas jaunkundzes (pašam riteņa vairs nav pēc avārijas), iesildoties aizminos 3 km līdz parkam. To ka te piedalās daudz dalībnieku (~500) zināju jau iepriekš, un man jau patīk skriet skrējienos kur ir ļoti daudz skrējēju. Arī šorīt izskatījās visi 500 būs sanākuši. Pirms starta ļoti lieliska atmosfēra. Šorīt organizatoriskos pienākumus uzņēmies vietējais skriešanas klubs, kura vadītāja ļoti interesanti iepazīstināja ar trasi un visu pārējos informāciju. Pārsteidza arī ļoti daudzie pacemakeri, sākot ar 20 min. un beidzot ar 35 min. Startā tik tiešām dalībnieku burzma liela, vismaz pusminūti sanāk nostāvēt ar kameru uz galvas, kamēr visi paskrien garām un tad arī es varu pievienoties skrējiena astes galam. Tāpēc arī mani pulksteņa rezultāti atšķiras no oficiālajiem rezultātiem, jo es garminu palaižu tikai tad, kad pats sāku skriet, nevis kad startē pirmie dalībnieki. Gribēju atkal šorīt pieturēties pie taktikas, ka skrējienu uzsāku lēnāk, un pēc tam katru nākamo kilometru skrienu ātrāk. Diemžēl atkal nevarēju noturēt sevis šādā grafikā, jo 1. km aizrit apdzīšanas manevros, un tāpēc grūti ir saprast vai esmu uzņēmis pietiekami lēnu tempu lai paātrinātos nākamajos kilometros, vai arī skrējiena beigu gals tik tiešām skrien tik lēnu, kad šķiet ka to vien daru kā apdzenu. Pirmos divus kilometrus noskrēju 5:30 min/km tempā, kas šobrīd ir mazliet pa ātru manai komforta zonai (šobrīd varētu būt ka 5:40 ir šī zona), tāpēc nākamie divi kilometri jau aizritēja par pārdesmit sekundēm ilgāk. Šī parkrun trase bija klasiskā pa parka asfaltētajiem celiņiem divos apļos, pirmais mazliet mazāks un otrais tāds lielāks. Skrienot atcerējos par Wakefield parkrun krosa apli, kurš galīgi nebija parkrun standarts, bet man tomēr patika. Arī šī trase man ļoti patika, jo praktiski bija līdzena un jau sāku pie sevis domāt kādu atzīmi likt - 8 vai 9, jo 10 es lieku tikai tām trasēm, kur nav jāskrien pa asfaltu un nav pamatīgu kalnu. Simts metrus pirms finiša arī šī trase varēja aizmirst par 9, jo finišu nācās skriet tādā kalnā, ka dažbrīd nācās elsot pilnā balsī, lai tiktu augšā tai kāpumā. Neizprotu to loģiku, kāpēc finiši daudzās parkrun trasēs ir jātaisa tieši pret kalnu. Pēdējo kilometru pat skrēju ilgāk par 6 minūtēm, tāpēc nu jau svārstījos par 7 došanu šai trasei. Bet finiša atmosfēra atkal uzlaboja garastāvokli, gan ar uzmundrinājumiem tieši pirms finišā, gan ar garšīgajām rozīnēm un kopējo atmosfēru pēc finiša. Ļoti patīkami bija skriet katrā aplī arī cauri šai finiša zonai, kad visi tiesneši un atbalstītāji aktīvi aplaudēja katram skrējējam. Par šo lielisko atmosfēru stabils 8 no manis. Ar rezultātu 29:13 ierindojos 311. vietā (tik zemu vēl nebiju finišējis) no 458 dalībniekiem. Beigu beigās šeit bija arī tie 500 skrējēji, jo organizatoru skriešanas klubs bija norīkojis veselus 52 !!! tiesnešus, kas ir neraksturīgi daudz priekš parkrun (parasti ir ap 20). Pirms tā finiša kalna, ļoti priecēja sajūtas ar kādām skrēju, beidzot jutu ka varu brīvi skriet, un pat ja gribētu, tad varētu arī ātrāk skriet. Bet tā īsti man nemaz negribas vairs ātrāk skriet, es labāk lēnām un mierīgi izbaudu šos rīta skrējienu. Nu jā, tas nu ir noticis, tagad gan esmu piedalījies visos savai dzīves vietai tuvākajos parkrun skrējienos. Šobrīd kopā ir noskrieti 54 parkrun skrējieni 20 dažādās pilsētās un parkos. Tagad būs jākļūst par īstu parkrun tūristu, jo katrs nākamais sestdienas rīts būs jāplāno jau laicīgi, kur un kā ar vilcienu vai mašīnu doties. Ja kādu sestdienu nebūs vēlme nekur tālāk braukt, tad vienmēr varu atgriezties savā ''mājas'' Conkers parkrun, vai kādā citā tuvējā parkrun, kurš izpelnījies no manis augstāko novērtējumu. 8/10
Barton Fun Run 28/09/2014
Par šo skrējienu uzzināju pavisam nejauši. Ceturtdien ierodoties uz vizīti pie fizioterapeita profesionālajā skrējēju veikalā, pamanīju reklāmas lapiņu ar aicinājumu piedalīties 4 jūdžu skrējienā apkārt Barton ciematiņam, kur organizē Burton sieviešu skrējēju klubs. Par dalību šajā skrējienā gan izlēmu vien pāris stundas pirms starta, jo šī svētdiena plānojās visai aizņemta un saspringta. Vispirms no rīta vajadzēja aizvest 8 mazos latviešu skrējējus uz junior parkrun skrējienu, kurā pats arī pildīju vienu no trases tiesneša pienākumiem (finišā). Pēc šī skrējiena atgriežoties mājās, vajadzēja sazināties ar vienu ebay tirgoni, no kura iegādājos jaunu velosipēdu. Aizbraukšana pēc jaunā riteņa un atvešana uz mājām, arī aizņēma mazliet laiku. Un tikai pulksten 12:00 izlēmu, ka 14:00 esmu gatavs stāties uz starta šim skrējienam, pat par spīti tam, ka 16:00 man jau jābūt darbā :) Sanāca viena varen aktīva diena! Tā kā Barton ciems atrodas vien 10 minūšu braucienā no Burton pilsētas, tad visu varēju arī uzspēt. Pusstundu pirms starta piereģistrējos, saņemot 150. numuru. Mazliet pastaipījos un lēnā riksītī paskraidīju pa kriketa laukumu, un biju gatavs startēt šajā skrējienā. Kā jau nosaukumā minēts (fun run), tad arī es skrēju tikai ''just for fun'', nevis tiecoties sasniegt kādu rezultātu. Pārrēķinot 4 jūdzes uz kilometriem, sanāk mazliet vairāk par 6 km, kas nozīmē ka skriešu 35-40 minūtes. Ir septembra beigas, praktiski rudens klāt, bet šodien saulīte labi sildīja. Priekš skriešanas pat mazliet pa karstu bija, tāpēc pirms starta tā vien prasījās paslēpties ēnā. Neņemot vērā karstumu, izlēmu skriet ar kameru, kas tomēr ir mazs apgrūtinājums un smagums uz galvas, bet lēnai skriešanai īpaši netraucē. Dalībnieku nav sevišķi daudz (~60), no kuriem gandrīz puse ir bērni. Atliek tikai nobrīnīties, cik labi bērni ir trenēti, ja ir spējīgi noskriet vairāk kā 6 km, jo atceroties kā no rīta daudzi junior parkrun bērni ar grūtībām pieveica 2 km distanci, tad šeit tiešām startēs īsti mazie skrējēji. Startēju atkal no pašām beigām, lai varētu ieiet savā ritmā un tempā, tā ap 5:40 min/km. Mazliet jau tomēr jūt kājas vakardienas parkrun piecīti un šā rīta aktivitātes, bet vislielākās grūtības sagādā karstums, jo distances sākums praktiski tikai pa sauli. Pirmo kilometru noskrēju mazliet ātrāk, otro jau savā komforta zonā, bet sākot no trešā kilometra pārgāju uz vēl lēnāku solīti (zem 6 min/km), jo karstums bija nežēlīgs un arī distances konfigurācija nebija pateicīga, visu laiku šķita ka skrienam mazliet uz augšu. Startā biju paskrējis daudziem garām un tagad šos pirmos kilometrus biju iekārtojies mazo puiku grupiņā, kurus pavadīja mammas uz riteņiem. Šādā kompānijā pirmie kilometri tika izbaudīti ar smaidu sejā. Tad kad trase izveda no ciema ārā atklātajos laukos un pāris pacēlumos, paliku viens, jo puiku temps man tomēr bija nedaudz pa ātru. Pēc 2 jūdžu atzīmes (pusdistance) varēja sākt just ka tagad distance sāks iet uz leju, tāpēc puiku grupiņu atkal pieķēru, un pie dzeršanas punkta pat apsteidzu, jo puikām pēdējais pacēlums nāca ļoti grūti. Padzeroties ūdeni, pēkšņi man uzsita baigo vieglumu kājās, un 3 jūdžu atzīmi sasniedzu ļoti patīkamā tempā (~5 min/km). Iespējams tas bija pateicoties arī ēnai, jo kādu gabaliņu sanāca skriet cauri mežam, bet atgriežoties atpakaļ ciematiņā, vieglums kājās pazuda, tāpēc turpināju ar savu 6 min/km tempu. Mazie puikas bija atguvušies 3. jūdzē un nu sāka pa vienam skriet man garām. Skrēju it kā pietiekami atbrīvoti, bet līdzi viņiem netiku, un pārsimts metrus pirms finiša mani pat apdzina čalis, kuram diezgan spēcīgi aizgāju garām pirms dzirdināšanas. Finišēju ar rezultātu 38:47, kas deva man 39. vietu starp 67 skrējējiem. Saņēmu finišā diplomu, dzēriena glāzi un Mars šokolādi, un pa taisno devos meklēt patvērumu ēnā. Skrējiens pats par sevi bija patīkams, bet tas karstums gan varēja būt mazāks. Pēc garmin datiem biju noskrējis 6.49 km ļoti relaksētā tempā, tāpēc nevajadzētu būt problēmām arī izturēt 8 stundas darbā. Gara un pozitīvām emocijām bagāta diena.

svētdiena, 2014. gada 21. septembris

City of London

Category: London City Race 2014
Map/area: City of London
Organiser: SLOW
Country: England
Discipline: Mens Open
City of London
sacensības starp debesskrāpjiem
Klāt ikgadējais London City Race, kurā piedalījos nu jau ceturto reizi! Šī būtu bijusi 5. reize, bet 2012. gadā biju gan pieteicies, gan aizbraucis līdz Londonai, diemžēl vienā no Londonas krustojumiem noplīsa mašīna, tāpēc nācās toreiz izlaist šo pasākumu, kuru katru septembri apmeklēju kopš 2010. gada. 2011. gadā šīs sacensības risinājās tieši šajā paša vietā kur šogad, pie Londonas muzeja un Barbican centra, bet pagājušā gadā skrējām mazliet tālāk no centra - Temzas pussalā. Arī šogad daudz netrūka, lai ietu secen šis pasākums man pēc avārijas vasaras vidū, bet viss ir labs kas labi beidzas. Fiziskā forma nedaudz sāk uzlaboties, protams, ir problēmas ar lieko svaru, bet galvenais ka paskriet varu. Vakar Wakefield Thornes parkrun izskrēju pietiekami viegli, lai šorīt kājas justos normāli. Tā svaiguma, ko gribētu gan nebija, bet tas iespējams vairāk saistīts ar celšanos nakts vidū, lai ar autobusu dotos 3,5 stundu braucienā uz Londonu. Cik man zināms, tad mēs ar Paulu esam tikai divi tādi aktīvie latviešu orientieristi, kas kaut cik regulāri piedalās angļu orientēšanās sacensībās pa visu Angliju. Šobrīd gan dzīvojam katrs savā pilsētā, bet uz London City Race atkal satikāmies, lai vispirms pabrokastot atkal pasaulslavenajā ēstuvē un tad ar īrētajiem Barclays velosipēdiem dotos uz sacensību centru. Abi startēsim Mens Open grupā, katrs protams ar saviem mērķiem. Pavisam šajā grupā pieteikušies 100 dalībnieki, no kuriem 5 ir latvieši! Mēs ar Paulu Anglijas latvieši, Kaspars Jaudzems, kurš iespējams dzīvo Londonā, un divi Meridiāna pārstāvji - Didzis Vīksne un Kaspars Radziņš, plus vēl pāris latvieši veterānu grupās. Tik daudz latviešu šķiet nevienu gadu nav bijis šajās sacensībās. Startēja arī ļoti daudz citu valstu pārstāvji, jo šogad ir apvienotas četras urban sacensības četrās dažādās valstīs - City Race Euro Tour. Kaut kad pagājušā gadā pat pavīdēja doma, ka varētu izskriet visu šo tūri Anglijā, Portugālē, Skotijā un Spānijā, bet reāli apsverot šādu ideju, tās tomēr būtu dārgas izmaksas. Sacensību centrs zināmā vietā, tāpēc ar riteņiem aizbraucām ļoti ātri līdz galapunktam.
Starta minūtes mums vienas no pirmajām, jo mājupceļš atpakaļ tik pat garš, lai bez liekas steigas varētu vakarā atgriezties mājās. Kāds man mērķis šajās sacensībās? Ja teiktu, ka piedalīšos bez mērķa, tad melotu, jo jebkurās sacensībās, jebkuram skrējējam vai orientieristam ir kāds mērķis. Ieņemto vietu es sev neņēmos prognozēt (protams pēdējo vietu sev neatvēlētu). Uzstādīju sev mērķi noskriet distanci zem 1 stundas un 10 minūtēm, jo noskrietais distances garums varētu būt ap 11 km un uzvarētāju laiks ap 50 minūtēm. Tātad uzvarētājam drīkstu zaudēt aptuveni 20 minūtes. Paulam mērķis bija Top 3, jo izskatās ka viņš šobrīd ir ieskrējis labā rudens formā. Man starta minūte 10:51, bet viņam 11:07, tātad ja viņš mani panāks kaut kur pašās distances beigās, tad abi sasniegsim katra nosprausto mērķi. Laiks bija pietiekami daudz lai kārtīgi izstaipītos un izvingrotos, kājas mazliet jūt vakardienas piecīti, bet sajūtas ir labas - paskriet varēšu. Vienīgi mazliet uztrauc distances garums, jo tik garu distanci neesmu skrējis ļoti ļoti sen, tāpēc visticamāk uz distances beigām noplīsīšu. Jācenšas no sākuma skriet pavisam relaksēti, lai spēka pietiktu visai distancei. Oficiālie distances parametri - 7.1 km un 25 kp. Startā dalībnieku jau daudz arī agrajās minūtēs, starp kuriem izceļas kāds itālis, kurš vispār nepārvalda angļu valodu, un starta tiesnešiem sagādā diezgan lielas problēmas :) Karti un apvidu esmu iepazinis 2011. gadā, tāpēc taktika skaidra - garajos etapos un pilsētas ielās uzreiz jāatrod īsākie ceļa varianti, bet tie punkti, kuri atradīsies kartes daļā kur jāorientējas būs vairākos līmeņos un stāvos, tur ļoti uzmanīgi jālasa karte, lai izprastu kurā stāvā punkts atrodas. 2011. gadā pāris reizes iekritu tieši uz šo dažādo līmeņu orientēšanos, kad nebija skaidrs vai punkts atrodas lejā uz ielas, vai augšā otrajā stāvā/līmenī. Startā un attiecīgi uz 1. kp pieļāvu nelielu kļūdu, jo paķerot startā karti, uzsāku taisnvirziena kustību uz priekšu, tā īsti vēl neatrodot kartē 1. kp. Tā kā skriešana jau bija uzsākta, tad atpakaļ negriezos, un uz 1. kp izmetu nelielu loku caur 6. kp, kas man izmaksāja kādas liekas 20 sekundes. 2. kp jau atrodas kartes daļā kur sākas daudzstāvu orientēšanās. Skrēju ļoti uzmanīgi, mēģinot izprast kur punkts varētu atrasties. Tā vieta jau aptuveni bija zināma no iepriekšējās reizes, tāpēc pirmajām divām trepēm uz augšstāviem paskrēju garām, jo arī pie punkta būs vēl vienas trepes uz augšu. Patiesībā punkts bija daudz vienkāršāks nekā izskatījās, jo atradās mazajā parciņā, var teikt vienā līmenī ar ielu. Labi ka neuzskrēju pirms tam augšā pa trepēm. Atzīmējoties 2. kp, taktika bija skaidra, jācenšas orientēties pēc iespējas vienkāršāk, nemeklējot taisnākos variantus, ja kārtīgi nav saskatāms kā piekļūt pie punkta, tad labāk skriet apkārt, ne iegūstot, ne zaudējot laiku, bet droši nonākot punktā. Distances turpinājumā gan šo taktiku nevajadzēja izmantot līdz pat 15. kp, jo turpmākā distances daļa veda vienkārši pa lielajām ielām vai mazajām šķērsieliņām, kur galvenais bija izvēlēties īsāko variantu. Uz 3. kp bez problēmām, vienīgi pie lielās ielas nedaudz sanāca pastāvēt, lai palaistu mašīnas garām. Uz 4. kp garš etaps. Izvēlējos labās puses variantu kur mazāk jāorientējas. 5. kp zināmā vietā, jo 2011. gada distancē punkts atradās tieši tajā pašā vietā. Arī 6. kp vieta jau zināma, jo ceļā uz 1. kp paskrēju viņam garām, tikai etaps gan garš un jāskatās kā taisnāk to realizēt.
St. Paul katedrāle
Etapa vidū mazliet iesprūdu starp tūristiem pie St. Paul katedrāles, iespējams vajadzēja katedrālei skriet pa otru pusi, un pirms paša punkta mazliet sajaucu ielas un punktā nonācu ne gluži tā kā biju plānojis. Etaps uz 7. kp ļoti īss un arī ļoti lēns manā izpildījumā, centos salasīt katru detaļu kartē. Uz 8. kp ļoti vienkāršs etaps taisni pa mazajām šķērsieliņām. Bet etaps uz 9. kp izvērtās par vienu no interesantākajiem. Tehniski etaps vienkāršs, bet aizraujošs, jo sanāca izskriet cauri filmēšanas grupai, kura bija nosprostojusi vienu no ieliņām. Pamanīju ka aktieri bija ģērbušies senlaicīgās drēbēs, tāpēc visticamāk te uzņēma kādu vēsturisku filmu. Cerams ka neizbojāju viņiem kādu kadru, bet manā video (22. minūte) gan viņi ir nofilmēti :) Vēlāk Pauls teica, ka šī iela esot bijusi pavisam noslēgta un esot bijis jāskrien apkārt. 10. un 11. kp pa vienkāršo - navigācija pa mazajām ieliņām. Arī uz 12. kp vienkāršs etaps, bet ar ļoti daudz dzīvajiem šķēršļiem (tūristiem), kuri bija izveidojuši necaurskrienamas rindas ceļā uz punktu. Pirms punkta bija jāmeklē nevis šķērsieliņa, bet gan sprauga starp cilvēku rindu. Uzsākot etapu uz 13. kp, sapratu uz kurieni viņi visi stāv.
Londonas ola
Skrēju garām Londonas olai jeb interesantākajam debesskrāpim Londonā. Izmantoju iespēju arī es kā tūrists pavērst savu kameru uz augšu, lai nofilmētu šo brīnumu (video 29. minūte). Pats etaps uz 13. kp viegls, vienīgi beigās jātrāpa pareizajā šķērsieliņā. Uz 14. kp garš etaps un nevaru galīgi uzsākt viņu, pie 13. kp nostāvēju kādas 20 sekundes, cenšoties izplānot etapu. Vislabāk protams būtu bijis pa kreiso pusi, bet tur viss sazīmēts ar violeto krāsu (remontdarbi) un skriet nevar. Sāku meklēt variantus pa labo pusi. Ir iespēja skriet apkārt pa lielo ielu un izskatās ka ir arī iespēja tikt cauri kaut kādai ēkai pa gaiši pelēko tuneli. Skriešu pa to tuneli! Vispirms gan krustojumā saskrējos ar vienu tūristu, kurš nevis skatījās kur iet, bet gan gāja kur skatījās, kaut kur mākoņos. Tas pelēkais tunelis izrādījās garš gaitenis kādā no lielveikaliem vai stacijām, bet skriet tur drīkstēja. Vispirms pa garām trepēm augšā, tad praktiski pa iekštelpām (gps signāls droši vien vispār nestrādāja), un beigās cauri iekšpagalmam un vēl pa apakšu kādai no augstceltnēm. Interesants etaps!
iekštelpu etaps
Uz 15. kp vēl viens garš etaps, kurš mazliet sagādāja problēmas, jo pa vidu etapam tik daudz iespēju kā izskriet pa taisno, ka pat nevar izvēlēties. Skaidrs ka punkts ir kaut kur pie trepēm, tikai nav zināms vai ielas līmenī, vai jau otrā stāvā. Atceroties, kur atradās 2. kp, pieņēmu lēmumu izmantot vienkāršo taktiku - skriet droši apkārt. Punktā nonācu precīzi, bet iespējams pazaudēju laiku skrienot apkārt, jo tagad skatoties kartē, redzams ka varēja tomēr nogriezt taisnāk šo etapu. Sākot ar 16. kp sākās distances interesantākā daļa - Barbican centra daudzajos līmeņos. Uz 16. kp ceļa variants skaidrs - augšā pa trepēm (2011. skrēju pa viņām lejā) un tad jāskatās starp kurām kolonnām punkts paslēpts. Samērā veiksmīgi atrasts. Uz 17. kp pieļāvu pirmo reālo kļūdu distancē (iepriekš tikai variantu kļūdas). Saprotams ka punkts atrodas vienu līmeni augstāk (tātad nu jau 3. stāvā), bet nav īsti skaidrs kā līdz viņam nokļūt. Uzskrēju augšā pa trepēm un mazliet pazaudēju atrašanās vietu kartē, jo domāju ka esmu kaut kur pie 24. kp. Labi ka veiksmīgi sazīmēju lokveida celtni, kurai pa apakšu samērā precīzi izskrēju uz pagalmu, kuru kartē jau biju ieplānojis šķērsot.
distances interesantākā daļa
orientēšanās vairākos stāvos
Punktu aiz lielajām trepēm paņēmu bez problēmām, tikai tā ''pazušana'' izmaksāja ~30 sekundes. Uz 18. kp nākamie sarežģījumi, skaidrs ka pats punkts ir lejā ielas līmenī, bet ej nu tagad atrodi kā tikt lejā no 3. stāva. Vispirms bija doma skriet kaut kur caur 23. kp, līdz nonācu strupceļā. Ātri savācos un uzsāku virzīties uz otru pusi, jo arī tur izskatās ka varēs tikt lejā. Tikai nonākot līdz čūskveida ietvei lejup no ''jumta'', atpazinu šo vietu no iepriekšējā skrējiena pirms 3 gadiem. Žēl ka uzreiz neieraudzīju šo vietu kartē, būtu atkal ietaupījis vismaz 30 sekundes. Nonākot lejā uz ielas, tālāk nekādu problēmu atrast punktu mazajā parkā. 19. un 20. kp tādi ''atpūtas'' etapi no sarežģītās līmeņu orientēšanās, galvenais atrast pareizās šķērsieliņas. Etaps uz 21. kp vidēji garš, bet izskatās vienkāršs. Jau skrienot uz 19 .kp, pamanīju ka arvien vairāk sāku haltūrēt, un pie katras mazākās iespējas, lasot karti, sāku pāriet soļos. Uz 21. kp var teikt pilnībā noplīsu. Distance bija priekš manis mazliet pa garu, un tagad uz atlikušajiem punktiem nāksies krietni pacīnīties ar sevi. Etapā vidū daudzviet pat apstājos un gāju, jo vienkārši spēki bija beigušies, skrējis biju gandrīz stundu un pieveikti droši vien bija kādi 8-10 km, kas šobrīd priekš manis ir ļoti daudz (neesmu skrējis vairāk par 5 km), tāpēc šis etaps ievilkās diezgan ilgs. Etapa vidū man garām beidzot palidoja Pauls (aizskrēja garām tādā ātrumā, ka es jau nākamjā ielu krustojumā viņu vairs neredzēju). Dzirdēju tik kā noteica, ka esot kļūdījies kādas 4 min. uz 17. kp. Arī man tas punkts nepaņēmās tīri, bet tik milzīgu kļūdu gan nepieļāvu. Bija tieši tā kā bijām plānojuši, ka Pauls mani panāks kaut kur pirms pēdējiem kontrolpunktiem, tikai man tagad pašam jāsaņemas vēl noskriet atlikušo distanci. Labi ka distances beigu daļā skriešanas ātrums nebija tik nozīmīgs, galvenais bija atkal precīzi orientēties daudzstāvu līmeņos.
tuneļi - koridori
Etapu uz 22. kp veicu ļoti lēnām, uzmanīgi lasot karti. Vienā brīdī pat paspēju pazust! Atrados starp baseinu (pa logu varēja redzēt kā jaunieši peldas) un tenisa kortiem, bet kartē nevarēju noteikt tādu vietu. Labi ka ieraudzīju savu punktu lejā pie trepēm, varēju mierīgi skriet lejā, nerisinot kartes rēbusu. 23. kp atrašanās vieta jau aptuveni skaidra, tagad tik jāizlemj kā pie viņa nokļūt augšā uz ''jumta''. Taisnvirzienā uz punktu šķiet ka tur tomēr ir strupceļš, tāpēc uzreiz izlēmu skriet uz to čūskveida ietvi atpakaļ uz augšu, kur biju skrējis lejā uz 18. kp. Pa ceļam saskrējos ar latviešu veterānu no Mona kluba, paspēju pajautāt kā veicas ar orientēšanos, uz ko viņš atbildēja, ka mierīgi klibojot orientējas samērā veiksmīgi. Līdz punktam nonācu precīzi, un arī uz 24. kp bez liekām problēmām, jo punkta vieta jau zināma, kad pirms neilga brīža praktiski paskrēju viņam garām. Un tagad sekos sarežģītākais distances etaps uz pēdējo kontrolpunktu. No sākuma pat apstulbu un ļoti ilgi praktiski stāvēju uz vietas, cenšoties izprast karti un veidu kā nokļūt līdz punktam. Vispirms bija doma doties pa kreisi no 24. kp, bet nebija skaidrs vai pa turieni vispār nonākšu uz vēlamo pusi. Visbeidzot saskatīju variantu caur 17. kp lejā pa trepēm gar ūdens kanālu un tad jāskatās kā tur tie gaiši pelēkie tuneļi virzās uz 25. kp pusi.
orientēšanās daudzstāvu līmeņos
(etaps uz 25. kp)
Atkal sanāca izskriet pa iekštelpām un koridoriem, bet virziens uz punktu bija pareizs. Atlika tikai noskriet lejā pa trepēm, apskriet baznīcu un precīzi punktam virsū. Uz finišu skrēju ar patīkamu gandarījumu. Fiziski distanci biju izturējis (neliels vājuma brīdis uznāca no 19. līdz 21. kp) un orientēšanās šādā tehniski sarežģītā pilsētvides apvidū sniedza milzīgu gandarījumu. Tiešām bija prieks veikt šo labi izplānoto distanci. Finišēju ar rezultātu 1:09:16, izpildot savu mērķi - paskriet zem 1 stundas un 10 minūtēm. Līderi gan bija skrējuši mazliet ātrāk par prognozētajām 50 minūtēm (uzvarētājam - 48:06), kas nozīmē ka zaudēju mazliet vairāk par 20 minūtēm, bet ieņemtā vieta gan mani pārsteidza. Ierindojos 55. vieta no 94 dalībniekiem, kas uz šo brīdi bija vairāk kā labi. Apzinos ka ar savu skriešanas ātrumu es nu nekādi nespēju konkurēt ar lielāko daļu dalībnieku (spliti skrienamajos etapos vieni no pēdējiem), bet šoreiz varēju ļoti labi konkurēt ar savām orientēšanās prasmēm un pieredzi. Būtībā nepieļāvu nevienu lielu kļūdu distancē!
Bija ceļa varianti, kurus varēju veiksmīgāk realizēt, un bija vietas kur mazliet ilgāk apstājos lai saprastu karti. Tā ilgāk sanāca pastāvēt pirms 17. 18. un 25. kp. Kopumā šajās kļūdās (pauzēs) varu norakstīt ne vairāk kā 2 minūtes. Kopumā ļoti pozitīvs pasākums, kas deva iedvesmu nepamest orientēšanās sportu novārtā un ik pa laikam tomēr ņemt vēl karti un kompasu rokās. Nākamgad noteikti atkal jāieplāno šo sacensību apmeklējums. Žēl vienīgi ka Paulam neizdevās ielauzties Top3, jo viņš ieņēma 7. vietu, bet ieskatoties splitos, redzams ka čalis pat ir bijis viens no līderiem skriešanas ātrumā, un ja nebūtu bijusi tā kļūda uz 17. kp, tad iespējams pat būtu uzvarējis Men's Open grupā!
2011. gadā skrēju ar ''pirkstiņ'' kameru piespraustu pie cepures, 2013. gadā skrēju ar kameru kas iebūvēta brillēs, bet šogad beidzot varēju skriet ar kvalitatīvo GoPro kameru. Ja pats video šogad ir daudz kvalitatīvāks nekā iepriekšējos gados, tad ar gps ceļa pievienošanu video gan bija zināmas problēmas. Garmin pulkstenis Endomondo programmā uzrāda vien noskrietus 9.47 km, bet liekot gps ceļu virsū uz kartes ar Quickroute programmu, kopējais noskrietais distances garums parādās 11.36 km, kas nozīmē ka gandrīz 2 km ir kaut kur pazuduši tuneļos un starp augstceltnēm. Nācās mazliet vairāk padarboties, lai video sapārotu ar gps ceļu, šur tur gan galīgi neiet kopā video ar kartē redzamo, bet gala rezultāts ir samērā labs.

svētdiena, 2014. gada 14. septembris

Pirmās sacensības BLC bērniem.

Šajā nedēļas nogalē beidzot bija iespēja doties ar BLC (Burton Latvian Community) bērniem uz viņu pirmajām orientēšanās sacensībām un pirmo Junior Parkrun skrējienu.
DVO Informal Event - Swadlincote Woodlands 13/09/2014
Sestdien startējām DVO orientēšanās kluba rīkotajās sacensībās Swadlincote Woodlands, kas ir 15 minūšu brauciena attālumā no Burtonas. Kopumā pirmās divas orientēšanās nodarbības augustā bija apmeklējuši 10 bērni, bet šoreiz uz sacensībām gatavi doties bija tikai 4 bērni. Žēl ka vecāki neatrada iespēju atvest bērnus uz šīm sacensībām, bet ir arī saprotams, daudziem bija citi brīvdienu plāni, un tāpat sestdienā tieši šajā laikā darbojas latviešu skoliņa. Vispirms no rīta noskrēju savu piecīti Conkers parkrun skrējienā, un pēc tam ar Edvīnu, Jēkabu un brāļiem Markrusu un Linardu devāmies uz orientēšanās sacensībām. Biju paredzējis nokomplektēt vismaz divas bērnu grupiņas, katrā pa trīs, un tad izskriet distances ar katru grupiņu kopā. Bet tā kā bija tikai 4 puiši, tad skrējām visi kopā. Pirms starta gan pieļāvu lielu kļūdu, jo tā kā man bija tikai viena grupiņa, tad izvēlējos pieteikt mūs vidējai nevis īsajai distancei. Ja būtu bijušas divas bērnu grupas, tad noteikti skrietu īsās distances, lai kamēr vieni skrien tikmēr otriem nav ilgi jāgaida. Vidējā distance izrādījās mazliet par grūtu un garu jaunākajiem puišiem - Markusam (10 gadi) un Linardam (7 gadi), bet četrpadsmit gadīgajiem Jēkabam un Edvīnam bija tieši laikā. Ar karti mēs jau bijām iepazinušies treniņos, tagad nācās iepazīties ar sportident pirkstiņiem, kā tos turēt un kā ar tiem atzīmēties kontrolpunktos. Startā saņēmām katrs savu karti un bijām gatavi vidējās distances izaicinājumam. Vidējā distance šādās sacensībās nozīmē, ka punkti būs samērā viegli, bet nost no takām, jo īsajā distancē tie būtu uz takām. Jau uz 1. kp bērniem ļāvu izvēlēties, kā grib skriet - apkārt pa taku vai ''pa taisno'' cauri mežam. Protams, ka visi kā viens gribēja pa taisno! Nu tad tā arī darījām, skrējām viss bariņš cauri krūmāju biezoknītim un 1. kp nonācām precīzi. 2. kp bija tik vienkāršs uz tiltiņa, ka Edvīns ar Jēkabu aizskrēja krietni ātrāk par mazākajiem puikām. Tā kā Edvīns jau mazliet vairāk saprata karti, tad ļāvu lielajiem skriet jau uz 3. kp, kamēr mēs ar mazajiem mierīgi izpētījām karti un pa kuru taku doties uz 3. kp. Šis kontrolpunkts mums sagādāja vislielākās problēmas. Viss sākās ar to ka abi vecākie puiši aizskrēja punkta taciņai garām un mums pārējiem nācās saukt un svilpt, lai šie atgriežas atpakaļ, bet viss velti, viņi jau bija aizskrējuši paši nezin kur. Nodomāju nu ir beigas, šeit mūsu sacensības ir beigušās, jo kopā ar mazajiem puišiem nevaru doties mežā iekšā pēc 3. kp, esot neziņā par to kur ir lielākie. Stāvējām uz lielās takas ar cerību, ka abi lielie prātvēderi atgriezīsies atpakaļ. Diemžēl velti, tāpēc izlēmu ar abiem brāļiem ieiet mežā un atzīmēties 3. kp, bet... pats biju pazaudējis precīzo atrašanās vietu kartē, tāpēc ar abiem puikām izmetām skaistu loku cauri zaļajam, punktu neatrodot. Nācās atgriezties ārā uz lielās takas, lai piefiksētu to kur atrodamies, un tad pa mazo meža taciņu vēlreiz doties iekšā uz 3. kp. Šoreiz punktu atradām precīzi un varējām atkal atgriezties uz lielās takas. Biju neziņā ko darīt tālāk. Mēs nevaram doties tālāk uz 4. kp, nezinot kur ir abi lielākie puiši. Cerēju ka viņiem pietiks saprašanas, atgriezties atpakaļ uz vietu, no kurienes aizbēga no mums. Un nemaz tik ilgi nebija jāgaida, kad abi ar nodurtām galvām nāca atpakaļ. Esot bijuši jau aizskrējuši līdz 5. un pat 14. kp, un kad jautāju kāpēc, saņēmu loģisku tīņu atbildi - nezinu. Parādīju abiem kur ir 3. kp, un lai paši tiek iekšā pēc viņa un pēc tam ārā.
Markuss un Linards ceļā
uz 4. kontrolpunktu
Sirds mierīga, varam doties tālāk uz 4. kp. Ceturtajā kontrolpunktā atzīmējāmies visi kopā, bet uz 5. kp atkal mūsu grupiņa pajuka. Lielie jau zinot kur 5. kp, tāpēc atkal atļāvu viņiem aizskriet pa priekšu, kamēr pats ar mazākajiem skrēju kopā pa šauro meža taciņu. Taciņa gāja lejup no kalna, tāpēc puiši ļāva kājām vaļu, līdz kamēr Markuss aiz kaut kā aizķērās un slaidi nolikās garšļaukus, bet Linards pamanījās uzdurt kāju uz kāda asa zāles stiebra. Tālāk mums nācās pāriet soļos, stāstot piedzīvojumus par lāčiem mežā, un ko darīt ja nu kādu lāci satiekam :) Pie 5. kp protams ka Edvīns ar Jēkabu vairs nebija, atkal uz savu galvu bija aizskrējuši tālāk uz nākamajiem punktiem. No vienas puses man būtu jāpriecājas, ka paši saprot karti un to kur jāskrien, bet no otras puses, nebiju vēl drošs, ka viņi vieni varētu izskriet distanci bez pazušanas. Mēs gan ar mazajiem brāļiem lēnā garā gan lasījām karti, gan lēnām čāpojām un tikai šur tur paskrējām. Šajā brīdī sapratu, ka tā tomēr bija kļūda skriet mums visiem kopā. Vajadzēja tomēr sadalīt divas grupiņas, vispirms ar mazajiem puikām izskriet īso distanci, un pēc tam ar lielajiem šo vidējo distanci. Nu nekas nākamreiz zināšu, bet šoreiz mums vēl ir jātiek līdz finišam, un izskatās ka šis orientēšanās pārgājiens būs diezgan ilgs. Pie 8. kp sanāca neliels piedzīvojums ar mazajiem, jo punkts atradās lejā pie upītes, ļoti garā zālē. Pacīnījāmies labi, lai tur nokļūtu. Un ceļā uz 9. kp atkal panācām abus tīņus, kuri bija jau atraduši 11. kp, bet nesaprata uz kuru pusi ir 9. kp. Kad kartē un dabā biju parādījis kur precīzi atrodamies, abiem lielajiem atkal kājas bija pār pleciem un pēc 9. kp prom uz 10. kp. Uz 10. kp atkal neiztika bez piedzīvojumiem. Mums pretim pa taciņu nāca saimniece ar diviem suņiem, un viens no suņiem izdomāja skriet Edvīnam līdzi, nemaz neklausot saimnieces saucienus. Edvīns ar nemaz neapstājās un tik skrēja uz priekšu, suns viņam sekoja, un aiz viņiem arī Jēkabs. Suns no šāda skrējiena bija tā apjucis, ka pēc 10. kp turpināja tik skriet uz priekšu, aizskrienot pilnīgi pretējā virzienā no saimnieces. Kad visa mūsu grupiņa bija nonākusi līdz 10. kp, īsti nezinājām ko darīt, jo 11. kp un suņa saimniece ir uz vienu pusi, bet pazudušais suns aizskrēja uz otru pusi. It kā nav jau mūsu vaina, ka suns bija palaists brīvā vaļā un neklausīja, bet tomēr žēl ja pazudīs. Sagaidījām saimnieci, norādījām uz kuru pusi aizskrēja suns, un paši devāmies uz 11. kp. Cerams suns atradās. 11. 12. un 13. kp paņēmām raiti, bet uz 14. kp domas dalījās, pa kuru pusi doties uz kontrolpunktu. Ieteicu jauniešiem tomēr kreiso variantu, jo vieglāk tikt ārā no 13. kp. Edvīns atkal nodemonstrēja savas spējas orientēties vienatnē un aizskrēja prom no mums (pēc tam tikai finišā atkal satikāmies). Mēs ar Linardu un Markusu gājām apkārt pa celiņiem, bet Jēkabs izdomāja izlauzties cauri zaļajam un nonāca dziļas gravas malā, kura bija pilna ar ūdeni. Mēs no viena krasta un viņš no otra krasta sākām meklēt šaurāko gravas vietu, jo pirmajā reizē nebūtu patīkami finišēt ar slapjām kājām. Nonākot visiem vienā krastā un reizē atzīmējoties 14. kp, ļāvu arī Jēkabam orientēties pašam, jo Edvīns sen jau bija gabalā. Uz 15. kp mazajiem puikām bija grūtākais etaps, jo pret kalnu un spēki sāka jau izsīkt, bet varonīgi ar pāris pauzēm pieveicām arī šo etapu.
16. kp atrasts
16. kp paņēmām mierīgā stilā, nofotografējoties pie punkta, bet uz 17. kp atkal laidām kājām vaļu, jo no kalna labi ripoja lejā. Uz 18. kp pēdējie norādījumi pa kurām takām jāskrien un tad uz finišu cik nu vien spēka vēl atlicis. Piekodināju ka tanti, kura uzradās pie pēdējā 18. kp, garām laist nedrīkst, tāpēc jāsprinto. Edvīns ar Jēkabu bija finišējuši kopā, gandrīz pusotru minūti pirms mums. Prieks ka jaunieši paši jau spēj orientēties un saprast karti. 14. un 15. kp ātrāk bija paņēmis Edvīns, bet pēdējos trīs kontrolpunktus ātrāk paņēma Jēkabs. Lielākos noteikti turpmāk būs vēl jāved uz sacensībām, bet mazākajiem vēl jāpamācās nodarbībās, jo karti vēl diezgan grūti izprast. Finišā visi bijām labi saguruši, jo cīnījāmies mazliet ilgāk par stundu (tā gluži nebiju plānojis), bet prieks un gandarījums bija gan par atrastajiem kontrolpunktiem, gan pīkstošo atzīmēšanos, gan piedzīvojumiem bagāto distanci. Rezultātos Jēkabam 3. vieta, Edvīnam 4. vieta, Markusam 5. vieta un Linardam 6. vieta.
Izdrukājuši katrs savu splita lapiņu, devāmies uz mašīnu remdēt slāpes, un pēc brīža, atsildoties uzspēlējām vēl futbolu. Jau iepriekš biju ieplānojis, ka katram bērnam kā balvu uzdāvināšu braucienu ar rodeļiem. Slēpošanas kalns un rodeļu trase atradās tepat otrpus pāri ielai, tāpēc bija jāizmanto šāda izklaide. Puiši bija sajūsmā! Cerams arī par orientēšanos bija sajūsmā un uz nākamajām sacensībām dosimies kuplākā bariņā. Vienīgi turpmāk uz sacensībām vedīšu lielākos puišus, bet mazākajiem mācīšu orientēšanos treniņos.
Rodeļu braucieni!
 

 

Swadlincote Junior parkrun #3 14/09/2014
junior parkrun starts
Par svētdienas startu Swadlincote Junior Parkrun bija vēl lielākas bažas, nekā par dalību orientēšanās sacensībās. Jo svētdienas rītā ne katrs var piecelties ap astoņiem no rīta, lai deviņos jau skrietu. Atkal 4 puiši tomēr bija gatavi savam pirmajam parkrun skrējienam. Šoreiz tie bija - Valters, Daniels, Edvīns un Jēkabs. Paldies viņu mammām, kuras pierunāja puišus celties tik agri brīvdienas rītā. Kas tad ir junior parkrun? Tie ir tie paši parkrun skrējieni, kuri notiek sestdienas rītos un kuros es regulāri piedalos. Atšķirība tikai ir tāda, ja sestdienas rītos drīkst startēt visi, gan jaunieši, gan pieaugušie, tad svētdienas rītos drīkst startēt tikai bērni sākot no 4 gadu vecuma līdz 14 gadu vecumam. Lielajos sestdienas parkrun skrējienos ir jāskrien 5 kilometri, bet mazajos svētdienas junior parkrun skrējienos ir jāskrien 2 kilometri. Starts svētdienas rītā ir tāpat deviņos no rīta, kā sestdienas rītos. Šobrīd Anglijā notiek tikai 30 junior parkrun (lielie parkun ir aptuveni 300), un liels prieks bija uzzināt, ka arī pie mums augusta beigās sāks organizēt vienu no šiem junior parkrun. Šo skrējienu nekavējoties iekļāvu orientēšanās nodarbību sarakstā, jo redzot pašam cik lieliska atmosfēra ir lielajos sestdienas parkrun skrējienos, nešaubījos ka arī bērnu skrējieni būs interesanti pašiem bērniem. Skriet plecu pie pleca kopā ar citiem angļu bērniem būs ļoti motivējoši tieši attīstot skriešanas ātrumu, kas būs ļoti noderīgi orientēšanās sacensībām. Kā pie pirmās reizes, kad viss vēl nezināms, izbraucām ļoti laicīgi, un parkā ieradāmies pusstundu pirms starta.
Anglijā bez futbola neiztikt
Varējām iesildīties paspārdot futbolbumbu. Pastāstīju kā bērniem pareizi iesildīties, kādu taktiku izvēlēties skriešanai, un ko darīt ja paliek grūti skriet. Edvīnam un Jēkabam taktika skaidra, viņiem kā vecākajiem (14 gadīgie) uzreiz jāskrien skrējiena galvgalī, bet pašā priekšā nevajag līst. Šajā parkā ir jāskrien 2 apļi, tāpēc pirmo apli lai izmanto, kā iepazīšanos ar trasi. Danielam jācenšas turēties otrajā ešelonā, kopā ar sava vecuma puišiem, bet Valteram ieteicu skriet kopā ar kādu puiku, kurš ir viņa vecumā (9 gadi). Puišus vēl tik labi neesmu iepazinis, lai zinātu uz ko katrs ir spējīgs. Ļoti patika pirms skrējiena atmosfēra, kad sapulcējās visi tiesneši un vecāki kopā ar bērniem. Organizatore deva galvenos norādījumus par skrējienu, pēc tam visi kopā veicām iesildīšanās vingrojumus, kas bija ļoti pozitīvi, un tad jau bija laiks stāties uz starta. Šorīt skrējienā piedalījās 52 bērni, no kuriem 4 bija mūsējie latviešu puikas. Viens no šā skrējiena organizatoriem ir mans darba kolēģis Dale, kurš arī ir liels parkrun un skriešanas fanāts (tagad gan cīnās ar ceļgala traumu), un man pēkšņi pirms starta piedāvāja vienu no trases tiesneša pienākumiem (pirms finiša bērnus novirzīt pa pareizo ceļu uz finiša koridoru), no kā es arī neatteicos. Apvienoju patīkamo ar lietderīgo, protams, ļoti lielu uzmanību veltot tieši savējiem puišiem. Nofotografēju starta brīdi un devos uz savu posteni pirms finiša, no kurienes bija pārredzama lielākā daļa no parka. Redzēju ka Jēkabs ātri vien izvirzās trešajā pozīcijā, bet pārējie trīs puiši bija otrā desmitnieka sākumā. Parka tālāko galu neredzēju, tāpēc tikai pirms otrā apļa sākuma varēju atkal novērtēt kā tad ''manējiem'' klājas. Jēkabs jau bija pacēlies uz pārliecinošu 2. vietu, bet Edvīns ar Danielu bija ap 10. vietu un turpat netālu arī Valters, tātad letiņu puikām ir iekšās. Uzmundrināju visus mazos skrējējus, bet jo īpaši savējos! Divi kilometri nav ne daudz ne arī maz, jo atceros ka pats skolas laikā skrēju tikai 1.6 km krosus, tāpēc otrais aplis būs liels pārbaudījums jauniešiem. Pirmajā vietā finišēja ļoti atlētisks puika ar rezultātu 7:24, bet 2. vietā man par lielu prieku finišēja Jēkabs, kuram gan pirms finiša vēl vajadzēja pacīnīties par šo vietu. 4. vietā finišēja puika, kuru esmu ievērojis lielajā Conkers parkrun skrējienā, kad viņš bieži vien skrien ar 30 minūšu pacemaker zaļo vesti.
Daniels un Edvīns
pirms finiša
Pēc neliela brīža finišēja vēl daži puikas, un tad nāca lielākais pārsteigums. 10. vietā uz finišu pilnā ātrumā skrēja Valters! Kaut ko tādu no šī mazā puikas es nebiju gaidījis, jo viņš bija pat apsteidzis abus lielākos latviešu puikas - Edvīnu un Danielu, kuri savā starpā pirms finiša cīnījās par 18. un 19. vietu. Man pirms finiša nācās sagaidīt visus bērnus, lai visi nonāktu droši finišā, un tad varēju pievērsties saviem puikām. Visi bija kādā no trases daļām pārgājuši uz soļiem, Jēkabam vienu brīdi bija sāpējušas rokas (zināma kaite, kad nav skrieti garāki gabali), Valters esot cīnījies ar vairākiem puikām, kalnā ejot, bet pēc tam visus apdzenot, bet Daniels ar Edvīnu otrajā aplī esot vairākas reizes apstājušies, jo palicis grūti. Tagad pieredze ir, nākamajos skrējienos jau zinās kā pareizi sadalīt spēkus. Prieks milzīgs gan par rezultātiem, gan ieņemtajām vietām, jo visi finišēja skrējiena augšgalā un ar ļoti labiem rezultātiem, it sevišķi Jēkabs un Valters. Turpmāk noteikti, kad vien man pašam būs brīvāki svētdienas rīti, vedīšu jauniešus atkal uz šejieni skriet, cenšoties pierunāt arī pārējiem bērniem vismaz vienu reizi atbraukt uz šo skrējienu. Labākos noteikti kādu svētdienas rītu aizvedīšu arī uz Nottingham un Leicester junior parkrun, jo tur startē vairāk kā 100 bērni vienā skrējienā. Lai izbauda to skrējiena burvību, kad var sacensties kopā ar citiem sava vecuma bērniem.
Jēkabam 2. vieta
Valteram 10. vieta
Edvīnam 18. vieta
Danielam 19. vieta

svētdiena, 2014. gada 7. septembris

Brereton Spurs (Stafford)

Category: British Middle Distance Championships 2014
Map/area: Brereton Spurs (Stafford)
Organiser: WCH
Country: England
Discipline: M21
Aptuveni pirms gada uzzinot, ka Anglijas Čempionāts gan sprintā, gan vidējā distancē atkal notiks tepat netālu no manas dzīvesvietas, nopriecājos ka jau trešo gadu pēc kārtas varēšu startēt abās šajās augstākā ranga sacensībās. Diemžēl pēdējā gada laikā (precīzāk pusgada) daudz kas ir mainījies, un būtībā sevi par orientieristu vairs neuzskatu. Vēl jūlija sākumā gan biju plānojis startēt un piedalīties gan sprintā, gan vidējā, bet tad notika tā nelaimīgā avārija, un Anglijas Čempionāts no mana piezīmju kalendāra pazuda vispār. Pāris nedēļas pirms čempionāta esmu kaut cik atveseļojies pēc traumām un it kā paskriet varu, bet mana fiziskā forma šobrīd ir... atklāti sakot nožēlojama. Tāpēc skaidrs ir viens - abās distancēs es fiziski nebūšu gatavs piedalīties. Nācās apsvērt visus plusus un mīnusus, un izšķirties kurā distancē tad startēšu. Vienu brīdi gan vēl apsvēru domu skriet abas distances, bet augstās dalības maksas (par katru distanci 20 mārciņas) mani atturēja no šādiem izdevumiem, ja pilnībā nevaru izbaudīt šo pasākumu. Apsverot visus par un pret, nolēmu startēt vidējā distancē, jo tur būs vairāk jāorientējas un krietni ilgāk sanāks baudīt o-sportu. Sprintā man reāli nebūtu nekādu iespēju veikt gandarītus skrējienus ar savu šā brīža ātrumu, precīzāk sakot lēnumu. Savā kvalifikācijas skrējienā noteikti būtu palicis pēdējais, un C finālā varbūt 1 vai 2 orientieristus apsteigtu, kas galīgi nesniegtu nekādu gandarījumu. Bet tā kā vēl salīdzinoši nesen o-sportā biju iekšā ar visu sirdi un dvēseli, tad nevarēju laist garām iespēju vismaz pavērot kā skatītājs Anglijas Čempionātu sprintā.
viens no B fināla līderiem
Pauls Liepiņš
 Tā kā nu esmu kļuvis par parkrun skrējienu fanātu, tad sestdienas rītā vispirms mierīgi noskrēju Stoke pilsētas parkrun skrējienu, un tikai tad devos uz blakus notiekošo sprinta čempionātu. Visu uzmanību protams pievērsu elites grupām, kurās par čempioniem kļuva Murray Strain un Tessa Hill. Patīkami pārsteidza vienīgais latvietis šā gada sprinta čempionātā! Ja iepriekšējos gados Pauls tikai vārdos solīja teicamu rezultātu, tad šogad arī darbos to pierādīja. Ceturtā vieta B finālā (A finālā startēja labākie 18 sprinteri) ir vērā ņemams rezultāts, līdz uzvarai pietrūka vien 12 sekundes.

vidējās distances čempions sprinta startā - Kris Jones
sprinta čempions - Murray Strain
sprinta un vidējās distances čempione - Tessa Hill
mēs no PSRS
Pēc vakardienas skrējieniem (es pēc parkrun, Pauls pēc sprinta) atjaunojāmies nelielā latviešu ballītē ar dažādu dzērienu (sākot ar vīnu un beidzot ar zelta šņabi) un krievu nacionālajām uzkodām (tematiskā ballīte PSRS stilā). Un šorīt bijām gatavi realizēt katrs savu nosprausto mērķi. Mans mērķis bija ļoti vienkāršs - baudīt orientēšanos pēc 2 mēnešu pauzes (pēdējo reizi orientējos Kāpā) un censties nepalikt pēdējā vietā. Ja rīts iesākās mierīgi, tad pēdējā pusstunda pirms starta pagāja ar diezgan lielu satraukumu. Tā kā šim pasākumam nepiegāju ar ļoti lielu vērību, tad arī praktiski ar nekādu sacensību informāciju par šo pasākumu nebiju iepazinies. Navigācijā tikai ātri ievadīju pasta kodu un braucām sacensību centra virzienā. Galapunktā sanāca mazliet apbraukāt visas tuvējās ieliņas un meža ceļus, jo nekur nekādas norādes uz orientēšanās sacensībām nemanījām. Labi ka tomēr tā navigācijas karte telefonā bija, pēc tās tad arī vadījos, kur vajadzētu būt tam Anglijas Čempionātam. Un kad beidzot vienā no ceļa malām pamanījām kontrolpunktus un orientieristus, tad tikai loģiski sanāca izanalizēt, pa kuru no meža ceļiem vajadzētu braukt. Sacensību centrā ieradāmies no pretējās puses :) un tikai 20 minūtes pirms mana starta laika. Labi ka tālredzīgi jau biju saģērbies mājās, tāpēc tagad tikai nācās atrast savu numuru ko spraust pie vēdera un skriešus prom uz startu.
sacensību centrs
Starts bija salīdzinoši tālu, bet pie vienas priedes tomēr paguvu arī izstaipīties un iekustināt savas riska zonas - potītes un augšstilbus. Diemžēl sajūtas nebija tās labākās, jau pirms starta sapratu, ka šodien iekšās nebūs. Būs ļoti jācīnās ar sevi, lai piespiestu skriet. Un tad kad ir jācīnās ar sevi, tad tāda īsta prieka un gandarījuma jau nav no tā orientēšanās skrējiena, bet kā viens no maniem galvenajiem moto bija tieši prieka pēc piedalīties šajās sacensībās. Nu mēģinās baudīt un tad jau redzēs kas tur sanāks. Startā ierados tieši tajā brīdī, kad mani sauca iekšā starta koridorī. Tātad starta minūti nenokavēšu. Ielocīju garo leģendu lapiņu ar 34 !!! kp savā leģendu turētājā, pēdējā brīdī atcerējos ieslēgt kameru uz galvas, un biju gatavs 5.0 km vidējai distancei. Pirmie divi kontrolpunkti nāca gan ar izbrīnu, gan ar smīnu. Punkti mikro ieplakās, bet tās ieplakas bija tik mazas, kā vakar izraktas bedres, lai vienkārši ir kur ielikt punktus. Uz 1. kp mazliet pa ātru ielīdu mežā, bet 2. kp bedri tā uzreiz nepamanīju. 3. kp gan saulē ļoti labi atspīdēja jau pa gabalu. Pirmie trīs etapiņi tik īsi, ka šķiet tikai tikko startēju un nu jau dodos uz 4. kp. Skrienot pa dzelteno taku uz 4. kp, pārliecinājos ka šodien no manis patiešām nekāds skrējējs nesanāks, tāpēc jāmēģina vismaz bez kļūdām ''noiet'' distanci. Kā vilku piemin, tā vilks (kļūda) klāt. Šķiet biju pārkarsis atvasaras saulītē un 4. kp sāku meklēt pie meža kontūras pretējā pusē takai. Kādas 30 sek. iestādīju mežmaliņā. 5. kp atkal vakar raktā bedrē, bet uz 6. kp ļoti daudz laika zaudēju, nespējot izlemt kur un kā aplocīt tos zaļos. Beigās sanāca baigie līkloči, bet punktam vismaz precīzi virsū.
Uz 7. kp daudz netrūka, lai nolaistos lejā pa ieloku, labi ka savlaicīgi apstājos un sapratu ka punkts ir degunā. 8. kp aizaugušā izcirtumā, kuru izcēla citi orientieristi, bet uz 9. kp atkal varēja nedaudz paskriet pa taciņu. Tie etapiņi tik īsi un kartē viss šķiet tik saspiests, ka prasīt prasās pēc mazāka mēroga (1:7500), bet Anglijas Čempionātā desmitniece droši vien ir standarts. Uz 10. kp pieļāvu varianta kļūdu, skrienot no pieminekļa lejā pa reljefu, nevis apkārt pa taciņu līdz punktam. Mežs bagāts ar papardēm, kas tomēr apgrūtina skriešanu, un tā kā es baigi nevaru riskēt ar savām potītēm, tad sanāk ļoti prātīgi lēkāt pa šīm papardēm, neredzot kas ir apakšā. Uz 11. lejup no kalna, bet arī ļoti uzmanīgi, skatoties kur lieku katru soli. 11. un 12. kp atradās ceļa malā un šie bija tie punkti, kurus redzējām pirms starta maldoties ar mašīnu. Trešdaļa distances veikta un nu ir laiks nopietnākai kļūdai :) Uz 13. kp it kā uzliku virzienu, bet kaut kā pa tām papardēm aizpeldēju vispirms līdz 14. kp, un tikai pēc tam novirzīju sevi atpakaļ uz 13. kp. Vismaz bija iespēja skriet uz 14. kp kartē neskatoties :))) tā uzrādot pat 16. ātrāko splitlaiku (visi pārējie spliti man pa astes galu). Vairāk kā 1 minūti uz 13. kp atstāju. Un arī otru lielo kļūdu pieļāvu šajā pašā rajonā.
distances kritiskākā daļa,
kurā zaudēju ~ 4 minūtes
Uz 15. kp kļūdījos ar virzienu. Centos izvairīties no papardēm un vairāk turēties baltajā mežā, kas mani noveda pie tā, ka pazaudēju savu precīzo atrašanās vietu. Piefiksēju ka esmu pa tuvu ceļam, tāpēc punkts ir vairāk atpakaļ kalnā, bet uz augšu vai uz leju, nav ne jausmas. Būtībā punktā trāpīju uz ''cūceni'' un zaudētās 2 minūtes tajā kļūdā ir salīdzinoši veiksmīgs iznākums, jo pāris metrus citā virzienā, un es tur vēl dažas minūtes būtu ganījies. Uz 16. kp maza atelpa no orientēšanās, caurskrienamais punkts. Bet nākamie trīs punkti kārtīgs pārbaudījums kalnos. Punkti paši vienkārši, jo lielās reljefa formas ļoti labi saskatāmas, bet cilāšanās pa tiem lielajiem ielokiem fiziski ļoti grūta, plus vēl papardes un rožaugi. Lēnām, bet veiksmīgi izgāju cauri šiem punktiem. 20. un 21. kp īsie precizitātes punkti, bet uz 22. kp viens no nepatīkamajiem etapiem cauri rožaugiem. Lavierējot pa tām rozēm, nonācu uz takas pa kreisi, kas mazliet atviegloja etapa vidusdaļu, bet beigas atkal skrāpējoties. Tās rozes ir kā sērga te Anglijas mežos, un pa šiem gadiem neesmu atradis risinājumu, kā pa viņām skriet, tā lai nesaskrāpētos, nesapītos un nenomauktos uz mutes. Pie 22. kp fona bija dzirdams finiša komentētājs, mans pulkstenis rādīja jau 45 minūtes, un nedaudz jau bija apnicis lasīt tos punktus, bet priekšā vēl vesela jūra ar punktiem, jo veiktas divas trešdaļas no distances. 23. kp paņēmu ļoti negribīgi, tā īsti kartē neskatoties, vienkārši ejot virzienā. Uz 24. kp baltais mežs nemaz tik balts nebija, tāpēc izvēlējos doties pa takām, kur vienā no taku krustpunktiem izpalīdzēju kādai jaunietei, parādot kartē kur atrodamies. Arī pašu punktu paņēmu vairāku jauniešu ielenkumā. Uz 25. kp atpakaļ ārā uz elektrolīniju, pa kuru biju ienācis 24. kp. Un tad sākās īso etapu pārbagātība. No 25. līdz 30. kp vajdzēja vienkārši paņemt virzienu un skriet punktiem vienam pēc otra virsū. Īsti nav skaidrs priekš kam šādi etapi bija vajadzīgi, jo kļūdīšanās iespējas tur bija visai minimālas, ja nu vienīgi pārķert kādu etapiņu, vai atzīmēties kādā nepareizā punktā, kuri tur bija pat viena aplīša ietvaros.
smieklīgi īsie etapi
Pēc finiša papētot karti un distanci, rodas aizdomas, ka tā distance ir saplānota pēdējā brīdī. Iespējams ir bijušas kādas aizliegtās teritorijas, kurās bija ieplānoti kontrolpunkti, jo tik drausmīgi saspiesta distance ar tik daudz punktiem gluži nav standarta vidējā distance. Iespējams kontrolpunkti ir tik daudz, lai varētu vairāk pastiept rezultātu uz atzīmēšanās rēķina, lai uzvarētāja laiks būtu tās 30-35 minūtēs, jo orientēšanās tik daudzos primitīvi īsos etapos nav nekāda. Mazliet tomēr esmu vīlies par distanci un apvidu, jo te Cannock Chase mežos varētu saplānot tik labas distances tik labos apvidos, bet te iespieda mūs kaut kādā mazā meža pleķītī lasīt tik daudz punktus, ka beigās tiešām jau sāka apnikt atzīmēties viņos vienā pēc otra. Brindley karte, Haywood karte un Oldacre karte atrodas tepat šajos meža masīvos, un manā skatījumā būtu daudz tīkamākas priekš Anglijas Čempionāta. Bet gan jau es atkal te gaužos tāpēc, ka pats paskriet nevaru :) Reāli tā arī bija, distances beigās es vairāk gāju nekā skrēju, jo kājas galīgi nebija radušas skriet šķēršļotā apvidū. Skrienot pa parku celiņiem parkrun skrējienos, strādā pavisam citi muskuļi, bet te kalnā augšup un lejup, un lēkājot pa papardēm un rozēm, augšstilbus pakaļpusē ātri vien savilka rozīnē, tāpēc pēdējos etapus uz 32. un 33. kp godīgi soļoju pat vietās kur vajadzēja gan tomēr skriet. Viens no galvenajiem noteikumiem Anglijas Čempionātos ir visai amizants - distancē obligāti ir jābūt līdzi svilpei, lai var svilpt ja nu kas notiek. Bez svilpes mežā iekšā nelaiž! No drošības viedokļa jau it kā pareizi, bet liekas smieklīgi, ja pat elites orientieristiem kabatā vai kaklā uzkārta ir svilpīte :) Tad nu savā nodabā cīnoties uz 33. kp, pēkšņi sev aizmugurē izdzirdēju šo svilpes svilpienu. Pirmajā mirklī tiešām iedomājos ka kādam sīkajam vai veterānam kaut kas ir noticis, bet atskatoties atpakaļ, biju vairāk nekā šokā. Tas bija Pauls, kurš skrēja man aiz muguras, svilpodams svilpītē :) Kāpēc šoks? Tāpēc ka Pauls startēja 12 minūtes aiz manis, un es biju pilnībā pārliecināts ka viņš jau sen ir finišējis, paskrienot man garām kaut kur pie 15. kp, kur es kļūdījos. Čalis ir labi stādījis egles mežā :))) Ar viņa ātrumu panākt mani tikai pirms finiša, tas nozīmē ka tur ir bijis jārok kārtīgi. Cerēju vismaz uz pēdējo 34. kp paskriet līdzi Paulam, bet man tā skrietgriba bija jau sen pārgājusi, tāpēc bez jebkāda kauna soļoju arī uz pēdējo punktu. Labi ka vismaz finišā imitēju kaut kādus skriešanas soļus. Klusībā biju cerējis paskriet zem stundas, bet fiziski tomēr šāds apvidus man bija pa smagu, pēc visām veselības likstām.
finišā ar savu galveno sponsoru
enerģijas dzērienu Emerge :)
Finišēju ar rezultātu 1:06:12 kas ir ārpus pilnīgi jebkādiem vidējās distances rāmjiem, bet no tāda kruīzera, kāds es esmu tagad, neko ātrāku jau nevarēja gaidīt. Mērķi gan izpildīju ar uzviju, jo ne tuvu nebiju pēdējai vietai. Ierindojos 41. vietā no 47 dalībniekiem, beidzamajiem atmērot pat vairāk par 10 minūtēm. Tie droši vien bija vēl lielāki tūristi nekā es, vai arī racēji kā Ričards no Leeds :) Godīgi sakot, gandarījuma jau nav pēc šādi veiktas distances, kaut arī kļūdījos salīdzinoši maz (~ 5 min.), jo ja kopējā fiziskā forma ir tik vāja, tad tā skriešana nemaz tik baudāma nav. Šodien bija patīkami saulaina atvasaras diena, un finišā prasījās kāda ūdens glāze, bet tādas ekstras diemžēl Anglijas orientēšanās sacensībās nav. Nākamās orientēšanās sacensības, kurās plānoju piedalīties, ir London City Race pēc 2 nedēļām. Ir iepirkti pāris palīglīdzekļi, ar kuriem centīšos uzlabot vispārējo fizisko formu, lai tā skriešana būtu tāda baudāmāka. Pēc finiša uz mājām pa taisno nedevāmies. Uzpildījāmies leiša Stupeļa bufetē (interesanti kāpēc pats šogad nestartēja?) un pavērojām kā finišē veči no elites stiprā gala. Pārliecinošu uzvaru izcīnīja būdīgais Kristian Jones, par vairāk kā 3 minūtēm pārspējot sprinta čempionu Murray Strain un jauno talantu Jonathan Crickmore. Dāmām pie vēl vienas uzvaras tika Tessa Hill.
Interesanti bija atgriezties orientēšanās sacensībās mežā (Anglijā pēdējo reizi meža distanci skrēju 6. aprīlī), un pie tā interesanti arī palikšu. Protams, šobrīd fiziski ir ļoti grūti skriet, bet arī psiholoģiski ir ļoti grūti skriet pa apvidu, domājot ik uz soļa par potītēm. Pieķēru pat sevi mākslīgi bremzējot baltajā mežā lejup no kalna, jo riskēt ar potītēm es vairs nevaru. Pilsētā pa ielām un koptos parkos ik pa laikam iegriezīšos, bet mežā nākamās sacensības droši vien tik drīz nebūs. Ķeksīša pēc nostartēju Anglijas Čempionātā, un nākamā reize arī droši vien būs kāds čempionāts, kuru šobrīd pat vēl neesmu ieplānojis. Iespējams šīs bija manas pēdējās orientēšanās sacensības mežā šogad, bet pa parkiem gan parkrun skrējienos, gan jauniešu orientēšanās pulciņa nodarbībās centīšos skriet regulāri.
ne gluži klasiska vidējā
distance, bet tomēr interesanta
Interesanti ka vakar arī Latvijā risinājās valsts čempionāts vidējā distancē, kur par nelielu pārsteigumu uzvarēja Mārtiņš Sirmais, kurš kādu laiku bija pazudis no orientieristu aprindām. Otrā un trešā vietā arī Pasaules līmeņa orientieristi - Edgars Bertuks un Lauri Sild, kas pierāda to ka Latvijā startē augstāka līmeņa orientieristi. Intereses pēc salīdzināju arī kartes un distanču plānojumu. Protams, ka Latvijā apvidus ir daudzas reizes labāks nekā Anglijā. Un jāatzīst ka arī distances plānojums Latvijā ir bijis daudzreiz labāks, vienīgi acīs krīt tas, ka nav neviena ļoti īsā etapa, jo vidējā distancē vismaz pāris šādus etapus prasās, skatoties kā tiek plānotas vidējās distances Pasaules Čempionātos. Bet labi ka nav tik pārspīlēti kā mums Anglijā ar tiem īsajiem etapiem.