Šis pasākums tika ļoti gaidīts vairāku gadu garumā, gan sportistiem, gan līdzjutējiem. Tāpēc uzreiz jāsāk ar labajiem vārdiem! Liels paldies prezidentam Viesturam (man neinteresē kam viņš ir sponsors, vai kam viņš ir kaimiņš) un siguldietim Jānim ar komandu par tiešām izcili noorganizēto Pasaules Čempionātu orientēšanās sportā Latvijā. Pat es, vēl mazliet patriots sirdī, centos ieintersēt savas mītnes zemes (karaliste uz salas) o-fanus apmeklēt šo grandiozo pasākumu. Latvia O-week bukletus man ātri izķēra Londonas city reisā (droši vien ārzemnieki) un britu sprinta čempī. Jāatzīst gan, ka reāli uz Latviju aizlidoja vien daži briti, pārsvarā elitnieku radinieki vai izlasei pietuvināti darboņi. Bet ne par to ir stāsts! Arī es jau sen biju ieplānojis atvaļinājumu augusta sākumā, lai redzētu ko un kā tautieši spēj. Jāatkārtojas - organizatoriski perfekti noorganizēts, bet ja baigi gribētos piekasīties, tad varbūt komentētāja Andra angliskā gramatika mazliet griezās ausīs un alum sacensību centrā varēja būt draudzīgāka cena.
norvēģu Jānis zin visu par O pasauli
Bet no letiņu sportistiem (gan pīķa formu sasniegušajiem, gan traumu nomocītajiem, gan par 69% gatavajiem) es nevis cerēju, bet gan gaidīju augstus rezultātus (Top10), jo čempionāts tak pašu mājās! Nesagaidīju. Par stafeti atsevišķs stāsts. Tā kā pats orientēšanās sportā esmu sasniedzis neko, tad kā jau katrs kārtīgs hokeja fans (tie ir tie gudrākie uz dīvāniem) atļaušos izteikt pāris komentārus par čempionāta sportisko pusi. Nav jau tā ka galīgi neko nezinu par o-pasaules eliti. Pateicoties norvēģa Jana analīzēm, sociālajiem mēdijiem un šad tad arī klātienē, esmu visai labi informēts par O notikumiem pasaulē.
Par visu pēc kārtas! Būšu subjektīvi objektīvs.
* Sprinta kvalifikācija.
Artūru ielenkuši
Dāmu startus neredzēju, tāpēc paklusēšu. Večus redzēju, tāpēc atļāvos sabļaut pie teātra uz Krisu (ātrais brits) un Frederiku (francūzis kurš nekvalificējās). Rūdolfa atsperīgumu pamanīju pie zemnieku ministrijas, ar Artūru saskrējos uz trepēm pie brīvostas, bet Andri pamanīju Kronvalda apstādījumos. Finālam kvalificējās Sandra un visi 3 čaļi, sākums pozitīvs.
svarīgais
Arī pats pamēģināju kā ir orientēties vietā, kur tikko visa pasaules orientēšanās elite gājusi pāri. Nekas dižs jau nesanāca, jo atkal pārtopu par ''svarīgu'' skrējēju (ja tā turpināšu, tad Open100 garantēts). Pusdienlaika saule mani paspēja sasildīt pat šitik īsā distancē, kad pēdējā no trim km atļāvos pat pastaigāties. Starp M35 censoņiem apdzinu pēdējo un priekšpēdējo... tieši tik labs orientierists es esmu.
* Sprinta fināls.
eksperts izsaka prognozes
Gaidot fināla notikumus rātsnamam blakus esošajā Eglē, pie alus glāzes atļāvos prognozēt ka visaugstāk no mūsējiem būs Rūdis, jo tur pat nav jābūt trenerim Jāri, lai redzētu ka puisis ir sasniedzis kvalitatīvu formu.
Dāmu fināls paliks atmiņā ar pēdējo kontrolpunktu, kur praktiski visas pazaudēja dārgās sekundes, pieskrienot pie starta K punkta nevis pēdējā kp. Distanču plānotājam par to varbūt jānosarkst, bet vismaz aktīvākie līdzjutēji tur varēja izpausties ar saviem roku žestiem.
ir interese par pasākumu
Mazā Sandra apjuka gan startā pie K punkta, gan finišā pie K punkta, bet tas netraucēja ieņemt visai augsto 17. vietu (ticu ka viņas PČ ar Top10 vietām vēl tikai priekšā). Pārsteidza īsā Šarlote (gaidīju krietni augstāku vietu) un garā Alise (pati pārstiegta par augsto 8. vietu). Kā izrādās, Alises treniņi Jorkas vecpilsētas (mazliet līdzība ar Vecrīgu ir) bruģētajās un tūristu pārblīvētajās ielās bijuši kvalitatīvāki nekā Šarlotei.
beļģu Jancis šokā
Vīru finālā veči izbaudīja slīdamību uz salijušā bruģa. Žēl ka tam beļģu lidotājam Jančukam visu laiku kaut kas pietrūkst līdz cēlmetālam (šoreiz gandrīz nulseptiņi jeb ciparos 0.6). Mana lielākā cerība vieglatlēts Kris vēl ilgi nevarēs naktīs normāli iemigt. Velsietis bija ātrākais distancē, bet plānotāja Jāņa ieplānotais caurskrienamais koridoris Džonsam pārvērtās par neplānotu vizīti kāda restorāna virtuvē, kur tā iecerētā medaļa arī palika.
salijuši, bet vēl cerību pilni
Ko lai pasaka par mūsējiem!? Kā jau prognozēju, Rūdolfs ieņēma augstāko 22. vietu (arī viņa PČ vēl priekšā), bet par Andri un Artūru varbūt labāk paklusēt... Nu bļāviens, trīsdesmitajās vietās jūs varat skriet jebkur citur pasaulē, bet ne jau Rīgā!!! Pievīlāt pamatīgi, it sevišķi pašpasludinātais sprinta karalis no Grundzāles.
* Sprinta stafete.
atradu vietu kur sabļaut
uz saviem favorītiem
Ja godīgi, jau redzot starta protokolu, sapratu ka somu treneris nav apguvis latviešu mentalitāti. Somiete Inga ir lieliska orientieriste, bet ne sprintere. Tas tak bija skaidrs, ka viņai neizdosies savos 40 noturēties vienā pakā ar jaunkundzēm. Artūrs ir emocionāls skrējējs, viņam vajag kontaktcīņu ar elkoņiem, bet acīmredzot 17. pozīcija viņam nesniedza motivāciju cīnīties ar pustūristiem.
Andris ielenkts
Andris ir ātrs, bet kā pats atzina, tik vienkāršā distancē vairs neko nevarēja saķert. Un Sandra finišēja ar domām jau par nākamo distanci viņas 5 sacensību maratonā. Pēc finiša tika dzirdētas daudzas aizkulišu runas, par kurām man tikai atlika ieplēst muti. Man personīgi nez kāpēc vēl vairāk kļuva skaidrs, ka viena sportista treneris galīgi nav piemērots visai izlasei. Skrienam savās ''mājās'' Āgenskalnā, bet pat lietuvieši un igauņi izrādās ir labāk sagatavojušies!!!
10. EST 11. LIT 17. LAT
Āgenskalna ainiņa
Ja tantei būtu riteņi, tad būtu 2. tramvajs (tas kas tur kursēja caur sacensību centru), bet ja es būtu treneris... Viennozīmīgi 1. etaps tiktu uzticēts Sandrai, lai skrien līdzi vienaudzēm. 2. etapā Artūram uzdevums grūstīties un bļaustīties. 3. etapā Andris cīnās, notur vai paceļ. Un 4. etapā Inga dar ko var. Es gan vienu vietu būtu atvēlējis Rūdolfam šajā komandā, jo tur jābūt aklam lai neredzētu ka viņš šobrīd ir vislabākajā formā (zviedru čempis, Kāpa, u.c. mači) un iespējams visātrākais starp latviešu izcelsmes orientieristiem.
* Vidējā distance.
Daniēls joprojām topā!
Šī nu bija tā disciplīna, no kuras gaidīju vismaz vienu Top10 vietu. Veterānei Ingai tas gandrīz arī izdevās! Lai cik smieklīgi vai traģikomiski tas nebūtu, bet viņa ar šo 12. vietu jau kuro gadu ieņem visaugstāko vietu starp latviešu orientieristiem.
mēs par Latviju!
Visu cieņu Ingai, pulvers meža distancēm vēl sauss! Sandrai un Laurai arī nesliktas vietas (17. un 28.), bet gribējās labas nevis nesliktas vietas. Labas būtu turpat līdzās Ingai, ja viņa var, tad kāpēc jūs nevarat, ne jau lapsenes pie vainas.
mēs par Rūdi!
Džeki man sociālajos mēdijos bija aizlējuši ausis ar medu, tāpēc muļķīgi cerēju ka šajā distancē dosies ar pilnajām patronām. Artūrs pāris minūtes pirms starta pacēla balto karogu, esot saķēris nez kādu vīrusu, drebuļus vai pastiprinātu vēdera izeju. Man no malas (vai alas) tas gan izskatās ka netika galā ar stresu un organisms attiecīgi reaģēja. Pilnīgi tukšs šāviens Artūram - DNS. Edgars no mūsu o-sportisitiem ir sociāli visaktīvākais, kas viņam kā Pasaules Čempionam ir pienākums, lai fani un sponsori var sekot un atbalstīt. Žēl protams ka traumas nav ļāvušas piepildīt viņa mērķus un potenciālu, bet kā pats solīja šogad Pasaules čempionātā Latvijā mērķis ir nemainīgs - vieta Top6. Pavasarī tīmekļa vietnes atkal pāršalca ziņa un bildes par kārtējo traumu, kas vairs neviesa optimismu. Skaidrs ka Edgaram vieta izlasē būtu arī tad ja viņš skrietu uz vienas kājas, kā pateicība par titulu Šveices mežos un ko Jārī iesāktu izlasē bez sava audzēkņa. Mēs zinam to ka Edgars no sacensību aprites pazuda traumas operācijas dēļ, bet manās ausīs nonāca vēl kāda informācija, kas neļāva viņam piedalīties ne Jukolā, ne citās sacensībās. Iespējams tās tikai baumas, bet ne viņš pirmais, ne pēdējais orientierists kam tā gadījies. Saliekot šos visus notikumus kopā, nācās palikt skeptiskam par prognozēto augsto vietu.
abiem ar igauni Timo mutes vaļā
Kaut arī Edgars ļoti ilgu laiku pavadīja uz līderu dīvāna (agrā minūte), bet ticiet vai nē - visaugstāko vietu atkal izcīnīja Rūdolfs! 23. Rūdis un 25. Bērcis, bet... kaut kas atkal pilnīgi garām ar gatavību, atlasēm un trenera lēmumiem pašmāju čempionātam. Atbrauc uz Latviju igaunis Timo no Alūksnes un izcīna 8. vietu, vai atlido anglis Ralfs no Zviedrijas un izcīna 13. vietu.
Kā? Kāpēc? Ar ko viņi labāki par latviešiem Latvijas mežos? Nez vai trenerim ir atbildes!
* Stafete.
fanu zona ar pārstāvjiem no
komandu zonas
Uhh kas par emocijām!!! Tā fanojis un līdzjutis vēl nebiju nekad par orientēšanās sportu, un domājams lielākā daļa Latvijas orientieristi, kas sekoja līdzi veču stafetei, šādas emocijas piedzīvoja pirmo reizi. Reāli mūsējie džeki cīnījās par uzvaru! Andris apskrēja visus ceļā uz Turaidas pili, ierodoties pirmais uz stafetes maiņu. Edgars izspieda no sevis maksimumu, ja ne pat vēl vairāk, lai noturētu mūsējos starp līderiem. Rūdolfs 3. etapā pat atkal mūsējos izvirzīja vadībā un tūliņ tūliņ jau šķita ka nereālā vīzija par zelta medaļu Pasaules čempionāta stafetēs kļūs reāla. Diemžēl uz pēdējā ceļa pirms pils iekarošanas Rūdim rūdītie elites orientieristi pārādīja kāpēc tieši viņi ir pasaulē labākie o-sportisti. Rūdolfam laba skriešanas paraugstunda, kura šoreiz maksāja visai dārgi. Ātri un bez žēlastības mūsējie palika 8. vietā. Nez kā būtu bijis, ja Andris skrietu pēdējo etapu? Labāk vai savādāk, kas to lai zin. Milzīgs paldies čaļiem par vienreizējām emocijām un cīņassparu visas distances garumā. Pirmās 8 komandas iekļāvās 1 minūtē, nebijis gadījums čempionātu vēsturē, bet... man atkal par to ir savi novērojumi.
vai ta ''skatītāji'' var doties uz komandu
zonu pirms veču starta???
Vispirms jāsāk ar notikumiem sieviešu stafetēs. Tās aizritēja bez lieliem pārsteigumiem. Inga, Laura un Sandra cīnījās godam, tur vajadzēja veiksmi lai tiktu augstāk par 7. vietu. Vienīgi aizrādījums Sandrai par finišu ar nepilnu jaudu. Faniem patīk ka skrien un cīnās līdz galam. Dāmu stafetes laikā, iemalkojot alu un vērojot gps ceļus uz lielā ekrāna, starp skatītājiem pamanīju arī tādus personāžus, ko parasti pierasts redzēt kā komandas pārstāvjus aizliegtajā zonā starp sportisitiem. Liels bija mans izbrīns, kad pēc vīru stafetes starta pamanīju, ka viens no ''skatītājiem'' nu jau atrodas otrpus sētai, tā sauktajā karantīnas zonā. Parasti pie sportistiem var nokļūt tikai pirms starta vai pēc pēdējā etapa starta, un arī tikai pa oficiāli norādītiem vārtiem. Bet šoreiz bija vēl kaut kāda mistiska eja (iespējams fotogrāfiem) nedaudz pirms finiša koridora, kuru kontrolēja brīvprātīgais tiesnesis. Izrādās ka pa to eju pie sportistiem varēja piekļūt komandu pārstāvji... Nezinu vai tas ir Fair Play, bet godīgi tas neizskatās. Ļoti ceru ka sportistiem netika piegādāta noderīga informācija no lielā ekrāna. Tas fakts par 8 komandām 1 minūtē radīja man aizdomas par negodīgumu, bet paši sportisti no vairākām komandām apliecināja ka orientēšanās sportā šādas lietas nenotiek. Ticēsim.
* Garā distance.
klātienes efekts
Šo distanci vairs nevēroju klātienē, bet gan mājās pie TV. Jāatzīst ka mājā var daudz detalizētāk sekot līdzi sportistiem - ir gan TV tiešraide, gan gps karte, gan rezultāti. Dāmām redzēju tikai pašas beigas, jo sestdienās pašam jāskrien piecītis pa parku. Bet vīru sacīksti noskatījos pilnībā un ar sakarīgiem komentāriem angļu valodā (piedod Andri). Tātad starp dāmām atkal veterāne Inga labākā, Laurai atkal neslikts rezultāts, bet Sandrai šķiet pulvers tomēr nepietika 5 distancēm. Uzvarēja nekontrolējamā zviedriete Tove, bet večiem tas pats vecais labais norvēģu Olavs. Pūš un elš gan viņš traki! Otrais ukrainis Ruslans, kurš mani pārsteidza ne mazāk kā Eiropas čempionātā, bet trešais tiešām vecais šveicietis Fabians. Tur bija vēl vairāki pretendenti uz medaļām - Daniēlam nepietika jauda, Gustavs palika klintīs, Eskils un Matiass bišku pa daudz peldēja, Magne bija aizņemts ar Fabiana vilkšanu, Leonīds uztaisīja kaut kādu pilnīgi traku variantu un pat Timo vienu brīdi pretendēja uz medaļu. A ko mūsējie? Neko! Pasaules Čempionāts notiek Latvijā, bet Andris gaidīja kad viņu noķers dānis, un arī Artūrs sagaidīja vagonu lai atsēdētu. Par Edgara 42. vietu laikam jāpaklusē... nu nav tak par katru cenu jāskrien tikai tāpēc ka čempis Latvijā, būtu labāk kādam citam atdevis šo starta vietu, jācer ka sponsori būs saprotoši.
* Rezumē.
Ja jāvērtē kā bija noorganizēts Pasaules Čempionāts Latvijā - paldies lieliski.
Ja jāvērtē latviešu sportistu sniegums Pasaules Čempionātā Latvijā - paldies par stafeti, bet individuāli ļoti viduvējs sniegums.
Atmiņās paliks lieliskās stafetes emocijas, bet vēsturē un sausajā statistikā pāris padsmitās un 20.-30. vietas. Būšu godīgs, esmu vīlies. Par šādām vietām varētu priecāties čempionātos kas norisinās Skandināvijā vai pie Vidusjūras, bet ne jau jums tik zināmajos Latvijas mežos. Par to jālemj oficiāli atbildīgajiem, bet man šķiet ka izlases trenerim jāatkāpjas. Sportistiem potenciāls ir, tikai jābūt kādam kas palīdz viņiem sasniegt to kondīciju tieši tad, kad fani no viņiem gaida. Man kā līdzjutējam parastajam ir grūti saprast ar ko atsevišķās distancēs anglis, igaunis vai lietuvietis ir labāks par latvieti Latvijas mežā un pilsētā. Delfu komentētājiem, sporta reportierim Mārim no Panorāmas vai Brunim no papildlaika neinteresē tas kādus darbus vai nedarbus sportisti ir ieguldījuši mērķa sasniegšanai. Viņus interesē rezultātu tabula, kurā padsmitās un 30tās vietas nu nemaz neizraisa sajūsmu.
Ja nu kāds no šeit pieminētajiem šo lasa, neņemiet ļaunā, tas ir mans subjektīvais redzējums ar nelielu humora piedevu. Lai izdodas citos mačos!
p.s. Latvijas izlases trenera viedoklis pirms Pasaules Čempionāta! "Esmu apmierināts ar to, kur šobrīd pirms Pasaules čempionāta esam kā komanda: ir bijušas dažādas veselības problēmas un traumas, kas ietekmējušas komandas sastāvu, bet lielākā daļa sportistu šobrīd ir labākā formā kā jebkad iepriekš, tādēļ esmu pārliecināts, ka latvieši visās distancēs cīnīsies par vietām labāko desmitniekā. Galvenais uzsvars ir uz stafetēm, kas būs galvenais komandas pārbaudījums un kur mērķis ir medaļu pozīcijas. Tas, protams, nebūs viegli un to varētu salīdzināt ar medaļu hokeja pasaules čempionātā, bet tas nav neiespējami. Esmu arī patīkami satraukts redzēt atbalstu no Latvijas faniem, jo zinu no pieredzes, cik lieliska ir sajūta sacensties savu fanu priekšā. Ceru redzēt daudz līdzjutēju atbalstot mūsējos ceļā uz viņu līdz šim labākajiem rezultātiem," turpina J. Ikaheimonens.
Tiomila 2018 open distance. Man vēl daudz jāmācās orientēties Zviedrijā! Viennozīmīgi ātrākie varianti nav pa taisno pāri akmeņainajiem kalniem. Uz 2. kp pat nonācu izvēles priekšā vai lēkt no klints lejā :) Pārsvarā visus etapus gāju taisni, kas daudzviet nebija labākie varianti, bet dažas kļūdas sanāca tieši pirms punktiem. Pie 4. kp nepareizais akmens, uz 7. kp uzlīdu pa nepareizo pusi kalnā, uz 8. kp kāpelējot pa akmeņiem novirzījos no virziena uz punktu, un pie 13. kp ieskrēju saucamajā farstā :) Laba un patīkam pieredze zviedru akmeņainajā mežā. Rezultāts 1:08:34 un 6. open distancē 24. vieta no 66
East Midlands orientēšanās līgas posms gar šoseju Lesterā. Mazliet interesantāka orientēšanās kā pagājušā nedēļā, bet tāpat tāda krūmaju orientēšanās vien bija. Uz 4. kp nepamanīju taisno variantu caur mājām, bet uz 9. kp apjuku tieši krūmos. Rezultāts 38:25 un 2. vieta no 39
Austrumvidzemes kārtējais posms pa ļoti skaistām, bet pielijušām pļavām. Uz 4. kp pazaudēju abas tupeles! Neprecīzs virziens uz 5. un 7. kp, bet kopumā jauks skrējiens. Rezultāts 39:02 un 1. vieta no 43
JK 2018 1. diena - sprints armijas kazarmās. Apvidus tik vienkāršs, ka skrējēji varēja izpausties no sirds. Orientēšanās nekāda! Uz 4. kp izvēlējos garāko variantu, uz 24. kp mazliet pārķēru etapu, bet uz 26. kp sabijos no zaļā. Rezultāts 20:34 un 15. vieta no 24
East Midlands orientēšanās līga mežā ar nosaukumu Bestwood! Interesants apvidus (arī viens no Nottinghamas parkrun te notiek), bet ļoti biezs taku tīkls, un gribot negribot vairāk sanāca skriet pa takām. Diezgan daudz bakstījos - uz 1. 4. 6. 9. 11. 13. un 14. kp lielāki vai mazāki misēkļi, bet beidzot šogad novinnēju Green distanci. Rezultāts 40:27 un 1. vieta no 60
East Midlands līgas posms Lincoln pilsētas South Parkā, kurš izrādījās kaut kādas aizaugušas zirgu ganības. Punkti pie krūmu puduriem vai grāvīšiem, galvenais turēt virzienu un cilāt kājas. Diezgan spēcīga kļūda uz 19. kp, un piekāpos 13 gadīgam puikam. Rezultāts 30:14 un 2. vieta no 35
Lesteras ziemas līgas nakts posms. Darba dienas vakarā grūti uzreiz pārslēgties uz tumsu mežā, tāpēc pirmie trīs punkti ''peldot'', pēc tam jau aizgāja. Kļūdu lielu nebija, skrējās patīkami un nakts bija baudāma, bet nu tiem Loughborough universitātes junioriem konkurenci nespēju izrādīt. Rezultāts 48:52 un 6. vieta no 24
East Midlands Čempionāts! Kalnu pļavas un nogāzes nav mans favorītapvidus, bet apņēmība bija. Izvēlējos nepareizu variantu garajā etapā uz 11. kp, kā arī neliela kļūda uz 16. kp, bet pārējos punktus gan ņēmu pārliecinoši. Kalniem īsti spēka nebija, bet uzvarētājus netiesā! Otro gadu pēc kārtas Austrumvidzemes M35 Meistaru trofeja mana. Rezultāts 1:48:40 un 10. vieta no 16
Lesteras ziemas līgas posms tik tiešām ziemā! Pēc izslidināšanās pa ledu Conkers parkrunā, orientēšanās tajā pašā apvidū. Ledus uz takām nokusis, bet no gaisa slapjš sniegs. Janvārī nav jaudas, tāpēc kārtējais samocītais skrējiens, plus jokainas kļūdas uz pāris pēdējiem punktiem. Rezultāts 55:23 un 7. vieta no 24
