Lielie purvi ir gaumes lieta - vai nu patīk, vai nu nepatīk. Man patīk. Protams, nekas jau nav mainījies, joprojām grimstu, bet patīk laipot tiem pāri. Tur ir tāds on/off efekts, jākrien sīkiem solīšiem, jo ja apstāsies, tad grūti būs atsākt. Tāpat kā kalnā, vai nu skrien, vai nu ej. Uz 1. kp mazliet noraustījos, uz 4. kp nepārliecinoši gar purva malu, bet tā jau bez acīmredzamām kļūdām pieveikta distance.
Pāris nedēļas nebiju skrējis ar karti rokā. Šis laikam nebija labākais apvidus, kur atgriezties mežā. Tāds tipiski skarbais Meridiāna apvidus. Arī kartē dažviet mana vizualizācija nesakrita ar kartes autora. Ja pirms 1. kp vēl varēja sazīmēt Pedro rokrakstu, tad pirms 3. kp grūti bija izprast, kas tur ir zīmēts. Atlika paļauties uz kompasu. Uz 5. kp pats kaut ko nomuļļājos, ilgi netiku līdz elektrolīnijai, bet pirms punkta atkal nācās izprast, kas un kā tur ir sazīmēts. 6. kp ļoti episkā vietā - ļoti šaura deguna galā. Vietām ļoti iespaidīgi tie Amatas krasti. Un Amatā straume tik pat spēcīga kā pavasarī. Ja uz 2. kp salīdzinoši seklā vietā tiku pāri, tad uz 7. kp nācās pacīnīties ar upes straumi. Uz 8. kp neizjutu attālumu un punktu sāku meklēt uz nogāzes krietni pa ātru. 10. kp ļoti peldošā apvidū, bet kaut kā sagāja, toties uz 13. kp nesagāja. Neuzmanīgi aizgāju garām punktam. Pēc darba dienas šis bija tāds kārtīgs darba vakars, kurā nācās pastrādāt, lai tiktu līdz finišam.
Kāpas 3. diena ar visai agru startu jau pusdesmitos no rīta. Tāpēc šorīt nevar ilgi čammāties! Jāizved suncis pastaigā, fiksās brokastis, jāsakrāmē mašīna, lai Iveta 11:00 var izčekoties no viesnīcas, un pats ap 9:00 ar riteni no Ventspils uz Cirpsteni pa taisno uz startu. Rīta rosme kopā ar iesildīšanos pirms starta. Šodien Latvijas Čempionāts MTBO vidējā distancē. Tāpat kā 1. dienā distances garums 15 kilometri, kas nozīmē ka kādus 20 km sanāks nobraukt un gan jau atkal pusotru stundu. Starts galīgi neizdevās. Vispirms pirms K punkta gandrīz nomaucos smiltīs, bet pēc tam nevarēju ieraudzīt labāko ceļa variantu uz 1. kp, tāpēc vienkārši braucu apkārt caur 15. kp. Uz betonētā ceļa neliels pārsteigums! Pretī skrēja elites orientierists Gustav Bergman ar mūzikas austiņām uz ausīm. Nobrīnījos, ko ta šis Ventspilī. Uz 2. kp veiksmīgi, bet uz 3. kp galīgi garām. Braucu pa taku un visu laiku skatījos pa labi uz augšu uz punkta pusi, bet taku kalnā tā arī nepamanīju. Kaut kā galīgi nevarēju iebraukt kartē.
Biju jau konkrēti pazudis, kad mazliet paveicās un atradu sevi pie 13. kp, kur atguvu kontaktu ar karti. Uz 4. kp joprojām neesmu iebraucis kartē, kaut kā nelasās tas taku labirints, tāpēc punktā nonāku ar lielo loku. Uz 5. kp vienkārši pa ceļu, un arī uz 6. kp neko nesarežģīju, braucu vienkārši pa lielo meža ceļu, jo mazās takas šorīt nevaru uztvert. Pie punkta biju kopā ar Rinoldu, Gati un Oskaru, kuri visi grupiņā mani bija panākuši. Ar šo grupiņu biju kopā praktiski līdz finišam. Var teikt te metu mieru un beidzu orientēties. Iesēdos astē Gačam, kurš mani aizveda līdz finišam. Uz 12. kp Gatis jautāja, vai brauksim pa taisno vai apkārt, uz ko man tikai atlika atbildēt, ka sekoju līdzi viņam nevis kartei. Šur tur jau uzmetu skatienu kartei, ja nu sanāk pazaudēt Gati. Pie 15. kp pēc kartes apgriešanas distances otrajai daļai atkal bijām kopā visi četri, kuri satikāmies pie 6. kp. Etaps uz 17. kp bija jaudīgs! Pretvējš no jūras un smilšainā taka lika labi iespringt. Pats punkts arī fiziski grūti sasniedzams kāpas augšā. Nākamie 3 etapi salīdzinoši vienkārši, bet etaps uz 21. kp atkal izaicinošs. Vispirms jāizvēlas vai braukt pa mežu uz taku pa labi, vai pa izzūdošo taku uz stigu pa kreisi. Mēs ar Gati pa kreisi, Rinolds pa labi. Diemžēl stiga vispār nebija braucama. Kā uzarts kartupeļu lauks! Gača cīnījās pa vienu stigas pusi, es pa otru pusi, un kaut kādā brīdī biju nonācis kolēģim priekšā. Pieslēdzos kartei un pārķēru etapus. Izdomāju, ka dodamies jau uz 22. kp un pabraucu garām krustojumam uz 21. kp. Pēc kaut kāda brīža atklāju, ka Gatis vairs nav aiz manis. Nu jā, viņš krustojumā bija nogriezies, nevis sekojis man kļūdā. Pie 21. kp atkal satiku Rinoldu, kurš tikai tagad ieradās pa savu ceļa variantu. Tāpat kā vakar, arī šodien varējām finišēt kopā, jo Gatis bija prom. Ne bez piedzīvojumiem pa smilšainajām takām uz pēdējo punktu, finišs tika sasniegts pēc 90 minūtēm distancē. Šodien tikai 8. vieta, jo kļūdās visai daudz laiku atstāju. Labi ka Gača mani savāca pie 6. kp, jo nevar zināt kā man vienītī būtu braucies. Kopumā ļoti laba pieredze iegūta 3 dienu MTBO sacensībās, un gan jau vēl startēšu šādās sacīkstēs, jo bija interesanti. Patika tā velo orientēšanās dinamika.
Ventspilī visas 3 dienas tāds vējš, ka tā arī ne reizi neizgājām līdz jūrai. Tāpēc ekskursiju pa Kurzemi noslēdzām čigānu Sabilē. Apmeklējām Sabiles vīna kalnu, nopeldējāmies Abavā, pa saldējumam un man visai ačgārns piecītis pa Sabiles ielām.
Kāpas 2. dienā mums velo orientieristiem starts tikai pusčetros vakarā. Tāpēc paspēju mierīgi no rīta noskriet piecīti Piltenē, izstaigāt ekskursiju Ventspilī un aizbraukt pusdienās uz sacensību centru Cirpstenē. MTBO sacīkste šodien pavisam atsevišķi no pārējiem orientieristiem - Ventspilī pie piedzīvojuma parka un pa mežu uz Cirpstenes pusi.
Uz startu devos ar riteni no viesnīcas (10 min. brauciens), tāpēc sanāca gan iesildīties, gan pārbaudīt ātrumpārslēdzējus pēc vakardienas smilšainās gonkas un auto mazgātuves. Viss darbojas, atliek tik maukt! Paralēli Kāpas ieskaitei, šis ir arī Latvijas Čempionāts MTBO sprintā, tāpēc varbūt jāpacenšās sportiskāk nobraukt, jo vakardienas 5. vieta parādīja, ka tālu nav līdz tām medaļām. Jāsaka gan uzreiz - šis bija grūti! Tik intensīvi lasīt karti, izsekot līdzi taku labirintam un vēl skatīties kur brauc. Jau uz 1. kp it kā uzņem ātrumu, bet tajā pat laikā jābremzē, jo viss tik ātri notiek, ka punktu paņēmu uz izbrīnu no pretējās puses. Tāpēc arī kļūda uz 2. kp, jo negribējās strauji mainīt braukšanas virzienu un izmetu baigo loku pa labi. Arī 3. kp ar raustīšanos, bet uz 4. kp galīgi peldēju. Taku mežā un kartē tik daudz, ka nevar izsekot līdzi. Nācās pat apstāties, lai saprastu kurās krustcelēs es esmu. Uz lielās takas mani savāca lietuvietis, kurš aizveda uz 4. 5. un 6. kp. Ātrumā tomēr netiku līdzi, jo negribējās pazaudēt kontaktu ar karti, ko nodemonstrēju pie 7. kp, vienkārši pabraucot garām punkta taciņai. Uz 9. kp beidzot varēja ''atpūsties'', jo garais etaps, bet sākot ar 10. kp, sākās kalnu etapi. 10. kp labi redzams pa gabalu kalna augšā, bet 11. kp no tā paša kalna lejā. 12. kp transfērs pāri šosejai. Uz 13. kp mazliet pa šoseju un tad pa taisno pa mežu, jo mežs tik klajs un sūnas tik mazas, ka var brīvi braukt arī bez takām.
Uz 14. kp bija labs kāpiens kalnā, te panācu Rinoldu, kurš startēja 1 minūti pirms manis. Kalns bija tik stāvs, ka stumjot riteni, cieši nesašņorētie apavi nomaucās no papēžiem. Uz 15. kp neliels misēklis dziļajā ieplakā, gandrīz aizrāvu pa kreisi, laikam dēļ diska golferiem. Izrādījās ka distances beigas ved pa disku golfa laukumu, tāpēc te tik klajš un sakopts mežs. Uz 16. kp šodienas lielākā kļūda. Izbraucot no 15. kp, neuzķēru pareizo taku un aizbraucu pa kreisi. Vienā no pauguriem pat nesapratu kur esmu. Arī citi te meklē punktu, tas mazliet atvieglo un liek saprast, kur esmu nonācis. Punkts ir otrpus lielajai takai, atkal pamatīga kāpiena augšā. Pie punkta iesprūstu aiz večuka, kurš vispār nesteidzas. Tā jau aptuveni minūti esmu zaudējis šajā kļūdā un te vēl netieku garām uz šaurās taciņas. Arī uz 17. kp vēl nevar atslābt, jāpiefiksē katra taka, lai skaidri zinātu, pa kuru raut augšā kalnā. Pie punkta atkal panāku Rinoldu, ar kuru kopā tad arī uz 18. kp un finišu.
Finišā vispirms tāds - vai tiešām viss beidzies! Tik ātri un dinamiski tā distance paskrēja, ka tiešām to var saukt par sprintu. Ļoti patika! 34 minūtēs pieveicu distanci un ieņēmu 7. vietu. Bet nevar saprast kā ir Latvijas Čempionāta ieskaitē, jo priekšā divi latvieši Aivis un Aldis, divi lietuvieši Vytautas un Gediminas, un pa vienam igaunim Indrek un krievam Dmitrijs. Būs vien vakarā jāaizbrauc uz telšu pilsētiņu (sacensību centru) paskatīties apbalvošanu. Vispirms gan vēl viena ekskursija pa Ventspili un pakistāņu kebaba ievērtēšana (bija labs, bet pārsālīts). Latvijas Čempionātā man tomēr 4. vieta, priekšā Aivis no Kandavas, Dima no Daugavpils un Aldis no Ogres.
Tā kā mazliet esmu aizrāvies ar savu izaicinājumu, izskriet piecīti (5 km) katrā Latvijas pilsētā, tad jau pavasarī izlēmu, ka šogad Kāpā startēšu velo orientēšanās MTBO distancēs. Pagājušā gadā Daugavpilī apvienoju gan Kāpas orientēšanās skrējienus, gan piecīšu skrējienus Latgales pilsētās (Krāslava, Ilūkste, Daugavpils). Bet 6 skrējieni 3 dienās bija mazliet pa daudz. Tāpēc šogad Kāpā ar velo visas 3 dienas un 3 piecīši Kurzemes pilsētās (Pāvilosta, Piltene, Sabile). Nav tā ka nemaz neesmu startējis MTBO, bet pieredze ir visai maza, tāpēc centīšos vairāk izbaudīt, nekā sportiski trakot ar riteni pa Ventspils piejūras mežiem. MTB rogainigam arī ir maza līdzība ar MTBO, bet tajā pat laikā diezgan liela atšķirība. Ja rogainigā distanci vari saplānot pats, tad velo orientēšanās ceļu varianti un lēmumi jāpieņem jau distances laikā. Un uz riteņa, braucot lielā ātrumā, plānot distanci nav nemaz tik vienkārši, jo jaskatās arī kur brauc, lai nepiedzīvotu kritienu. Kāpas 1. diena netālu no Užavas alus darītavas. Starp citu, pirmo reizi pagaršoju gaišo Užavas alu! Nav ne vainas, man kā tumšā alus cienītājam. Tātad šodien 15 km vidējā distance. Nav ne jausmas cik ātri vai cik lēnu to pieveikšu. Rogainingā parasti nomēru pa gaisa līniju tos 15 km stundā, velo-o droši vien tas būs ilgāk, jo pa meža takām ātrums var būt ar lielu amplitūdu. Diemžēl pasākumu pabojāja lietus. Skrūvējot ritenim ratus un planšeti, jau biju salijis cauri slapjš. Arī iesildoties pa Ventspils-Liepāja šoseju un startā joprojām pamatīgi lija. Biju tik slapjš, ka pat nepamanīju, kurā brīdī beidza līt distances laikā. Sākot braukt uz 1. kp, nobrīnījos – kas tad tā par bērnu distanci. Arī uz 2. un 3. kp tikai vienkārši jāmin pa taku, bez jebkādām ceļu variantu izvēlēm. Uz 4. kp beidzot varēja izvēlēties kreiso (stiga) vai labo (ceļš) variantu. Izvēlējo ceļu, kurš izrādījās ļoti slikti braucams. Apmēram kā pa pludmales smiltīm. Smiltis kopā ar lietu riteni vienkārši lauza. Pārnesumi brakšķēja, bremžu diski strīķējās, šķita ka tūliņ salauzīšu savu velo slapjajās smiltīs. Pirms punkta vēl pamatīgs kalns. Noteikti fiziski grūtākais etaps šodien. Uz 5. kp panācu lietuvieti, kurš startēja 4 minūtes pirms manis, mazliet atpūtos aiz viņa, bet kalnup pirms pagrieziena uz punktu aizgāju garām.
Diemžēl uz 6. kp pamatīgi kļūdījos. Līdz punkta rajonam aizbraucu veiksmīgi, bet galvu sajauca taku orientēšanās kontrolpunkti, kuri te bija izvietoti vairumā. Aizbraucu vispirms pie pāris nepareizajiem punktiem, kamēr sapratu kurā uzkalniņā ir manējais. Uz 7. kp vēl viena kļūda. Vispirms uz ceļa man aizlidoja garām M40 pārliecinošais līderis Zetmanis Aivis (pa 10 minūtēm mani noķēris), mazliet pavilkos viņam līdzi un nepiefiksēju, ka aizbraucam pa kreiso nevis labo ceļu. Tāpēc sanāca pabraukt garām punkta taciņai, jo gaidīju to kreisajā pusē. Uz 8. kp izmantoju citus braucējus, kuri bija sabraukuši pie punkta. Uz 9. kp beidzot garāks etaps, kuru ņēmu pa kreiso pusi. Ar tik smalku orientēšanos, kā iepriekšējos etapos, man gāja ļoti grūti. Tik īsos etapos kā palaid garām kādu taku, tā pazaudē kontaktu ar karti. Uz 10. kp laidu pa labo pusi, jo tur tas ceļš biezāks kartē, varēju beidzot ieskrieties un saslēgties uz mazākiem zobratiem. Uz 11. kp jau pa kārtīgu meža ’’lielceļu’’, kur atkal panācu to pašu lietuvieti, kuru jau biju saķēris pie 4. kp un palaidis kaut kur pie 6. kp. Uz 12. kp pasēdēju aiz leiša, bet uz 13. kp gan dūšīgi pastrādāju, jo punkta vietai jau bija braukts garām. 14. un 15. kp mazliet prātīgāk, lai neaizklīstu līdz pat jūrai, bet 16. un 17. kp jau uz atmiņu, izmantojot distances sākumā brauktās takas. 18. kp pilnā ātrumā uz finišu. Tās kļūdas uz 6. un 7. kp bija mazi darvas pilieni medus mucā, bet kopumā man garšoja šis medus. Tiešām patika un izbaudīju krietni vairāk kā MTB rogainingu. Rezultātos ieņēmu visai cienīgo 5. vietu, bet no Top 3 atpaliku visai daudz, droši vien uz braukšanas ātruma rēķina, jo redzēju kā Aivis mauca pa mežu. Tagad jādomā kā viesnīcā izmazgāt un izžāvēt drēbes līdz rītdienai. Arī ritenis noteikti jāaizved uz kādu auto mazgātuvi Ventspilī, plus vēl vakariņas un piecītis Pāvilostā. Gara gara diena sanāca. 7:00 no rīta izbraucām no Valmieras un tikai 21:00 vakarā Ventspilī varēju atkorķēt Užavas aliņu.
Pēc vakardienas dumībām Azimutā, šodien sapurinājos un pilnībā koncentrējos orientēšanās skrējienam. Skriešanas ātrums šajā krosa mežā nebija jaudīgākais, bet punktus ņēmu bez kļūdām vienu pēc otra. Mazliet gan sanāca ''peldēt'' 8. un 9. kp rajonā, bet tur tā karte uzzīmēta ļoti šaubīga. Es pat teiktu, neprecīzākā karte novadā, jo šur tur varēja manīt reljefa formas, kuras kartē nemaz nav uzzīmētas. 1000 punkti nopelnīti!
Smiltenes priekšpilsēta Silva. Silvas mežā pēc Jukolas mežiem cerēju izskriet uz bērnības atmiņu bāzes, karti gandrīz nelasot. Bet tā nedrīkst! Tāpat kā visiem zināmais Ainārs vienkārši apdirsos. Ja pirmos divus kontrolpunktus paņēmu teicami, tad nākamos divus galīgi nesekmīgi. Tālāko distanci turpināju bez jebkāda azarta un beigās vēl kārtīgi iestādīju uz priekšpēdējo punktu. Haltūrējot pat Azimutā nedrīkst skriet, lai vai cik grūti būtu pārslēgties no Somijas plašumiem uz Smiltenes piepilsētu.
Kā jau vienmēr, par Jukolu jāuzraksta mazliet plašāk. Šī bija mana 5. Jukola. Sacensību formāts nemainīgs – 7 etapu stafete ar startu vakarā un finišu no rīta, bet katru reizi šis piedzīvojums ir savādāks. Šogad uzreiz var atklāt, ka šī bija mana karstākā Jukola. Mazliet gan kaut ko nokopēju no pagājušā gada, jo arī šoreiz uz Somiju devos viens pats ar savu auto piektdienas vakarā, lai sestdien no rīta noskrietu parkrun skrējienu. Ja pērn tas bija visai tālajā Oulu pilsētā, tad šoreiz parkrun skrēju krietni tuvāk - Jyväskylä pilsētā, kuru nemaz nemāku izrunāt. Jau iepriekš biju nakšņojis mašīnā pie viena no ezeriem starp Helsinkiem un Lahti, tāpēc arī šoreiz apmetos tur, bet šoreiz nakšņoju teltī un pa nakti ritīgi nosalu. No rīta bija doma nopeldēties ezerā, bet tā kā biju pamatīgi pārsalis, tad 6:00 no rīta novācu telti un fiksi uz tuvāko šosejmalas kafejnīcu padzert karstu kafiju.
Līdz Mattilanniemi parkrun bija jābrauc pāris stundas, ierados tur visai laicīgi, sanāca pārģērbties un normāli iesildīties. Tāpēc sanāca visai atzīstams skrējiens ap 5 min/km. Karstums gan netipisks Somijai un tik agri no rīta. Lēnām atsildījos līdz mašīnai, nesteidzīgi pārģērbos, paēdu no Latvijas līdzpaņemtās brokastis, un varēju doties uz Jukolas orientēšanās festivālu. Mikkeli pilsēta vien stundas attālumā. Sanāca braukt pa skaistu ceļu, kur vēlreiz pārliecinājos, ka Somija ir ezeru zeme. Labprāt būtu kādā nopeldējies, bet gribējās paspēt uz Venla sieviešu stafetes startu, un sacensību centrā jau jebkurā laikā varēs ieskriet dušā noskaloties.
Jukolas stāvlaukums tāpat kā pagājušā gadā lidlaukā. Tikai atšķirība tāda, ka pērn lidlauks bija pašā sacensību centrā, bet te līdz sacensību centram 12 kilometri. Vispār šogad loģistika Jukolā diezgan dīvaina. No mašīnu stāvlaukuma uz telšu pilsētiņu jābrauc ar autobusu 10 kilometri un tad vēl 2 kilometri jāiet ar kājām līdz sacensību centram. Telšu pilsētiņa arī izmētāta pa dažādām pļavām un Burkānciema teltsvieta, protams, vistālākajā pļavā no sacensību centra. Tāpēc izlēmu paņemt mašīnā līdzi riteni, jo staigāt tos 2 kilometrus šurpu turpu no telts uz startu/finišu vai skatītāju zonu vai dušām būtu baigā papildus slodze. Ar riteni tas viss ātrāk un vienkāršāk. Bet par laimi, pēdējā brīdī Meridiāns piedāvāja vienu no savām teltsvietām praktiski blakus sacensību centram. Tas būtiski atviegloja gan loģistiku, gan laika plānošanu pirms starta, gan arī deva to sajūtu, ka esi iekšā Jukolā, nevis kaut kādā attālā pļavā. Tāpēc beigās to riteni varēju arī nemaz nevilkt ārā no mašīnas. Bet tā kā līdzi bija paņemts, tad apkrāvos ar 2 somām, atpūtas krēslu un guļammaisu, un no lidlauka uz sacensību centru devos ar riteni nevis autobusu. Viegls nebija tas brauciens, bet veiksmīgi nokļuvu līdz sacensību centram un simtiem citu velosipēdu, jo daudzi bija ieradušies ar riteņiem nevis kājām.
Burkānciems šoreiz bija sadalījies 2 nometnēs, daļa bija apmetušies tālajā teltsvietā, daļa tepat blakus starta kalnam. Es iekārtojos teltī blakus startam, jo man Jukola nav tikai paša skrējiens, man patīk sekot līdzi arī elites komandām. Venlas startu gan nokavēju, bet sanāca pasekot līdzi pārējiem 3 etapiem un redzēt kā Gēteborgas komanda uzvar sieviešu stafetes. Sanāca laiks iepazīties ar sacensību centru, noskatīt pirkumus rītdienai, izpētīt starta vietu, pēdējo kontrolpunktu (šogad tikai viens), finišu un karšu maiņas vietu. Paspēju arī ieskriet dušā, noskalot parkrun skrējiena ’’putekļus’’. Starp citu, runājot par putekļiem, te to bija labi daudz! Sacensību centrs bija iekārtots betona rūpnīcas teritorijā, tādā kā karjerā starp klintīm un akmeņu kaudzēm. Putekļi un akmeņu daudz, bet labāk tā nekā dubļi lietus laikā. Saule cepina pamatīgi, labi ka somi ir padomājuši par ūdeni, to var dabūt padzerties gandrīz katrā stūrī. Laika līdz Jukolas startam vēl gana, tāpēc sanāk arī pasnaust ēnā uz matrača, jo teltī pa karstu līst iekšā.
Tātad šogad Burkānciema komandā etapus esam sadalījuši šādi – Pauls ļoti vēlējās skriet 1. etapu, Jānis O. 2. etapā kā nakts speciālists, Edgars kā ultraskrējējs 3. etapā garo nakti, Gints 4. etapu stabili un ātri, man 5. etaps, jo īsais un tāds vēl nav manā kolekcijā, Jānis U. 6. etapu tādu standartgaro, un Aigars (mūsu jaunpienācējs) 7. etapu, kuru jau iepriekš ir skrējis Meridiāna komandai. Tātad man 5. etaps, kuru vēl iepriekš neesmu skrējis. Tikai 6.3 km garš (īss), tāpēc šķiet būs tāda parasta Meridiāna distance ar emit atzīmēšanos. Ap 21:00 beidzot abas Burkānciema nometnes sanācām vienviet uz sapulci un kopbildi. Artis šogad pats neskrien, sekos līdzi mums un dēliem somu komandā pie lielā ekrāna, bet sapulcītē labi atgādina par visiem Jukolas knifiem, situācijām un darbībām nakts gaitā. Nevienam no mums šī nav pirmā Jukola, tāpēc zinam kas jādara un varam izvirzīt arī kādu mērķi. Protams, pirmkārt mērķis ir veikt stabilus skrējienus bez lielajām burkām, otrkārt finišēt augstāk nekā pērn un treškārt būtu vēlams 7. etapu palaist mežā bez masu starta. Mums šogad 292. numurs, kas ir salīdzinoši augsta starta vieta, un dos labu kompāniju pirmajos etapos gan Paulam, gan Ozo. Pēc aprēķiniem, pirmos 3 etapus vajadzētu pieveikt 5 stundās, 4. etapu stundā, kas nozīmē ka man 5. etapa starts varētu būt ap 5:00 no rīta. Tātad modinātāju varu likt uz 4:00, lai paspētu kaut ko apēst, saģērbties un iesildīties.
Jukolas starts kā vienmēr episks ar 1731 orientieristu, šoreiz to vēroju netālu no K punkta. Kad visas komandas aizskrējušas, skatītāju pūlis izklīdis, tad var doties pie lielā ekrāna un sekot līdzi līderu komandām, un pie reizes pašpikot kartes fragmentus no gps sekošanas. Milzīgs prieks par Rūdolfu Zērni, kurš etapa vidusdaļu skrēja kā līderis, un tikai nelielā kļūdiņa uz pēdejo kontrolpunktu, liedza viņam uzvarēt Jukolas prestižo 1. etapu. Joprojām atceros treniņnometni ar Rūdi pirms vairāk kā 10 gadiem Spānijā.
Diemžēl mūsu Burkānciema komandai pienāk sliktas ziņas no pirmajiem radiopunktiem. Paulam neiet gluži tā kā cerēts, ar katru kontrolpunktu atkrīt arvien zemāk no 292. starta pozīcijas. Beigās Pauls finišēja 972. vietā. Kā pats atklāja, nav vienkārši bijis spēka paskriet. Apvidus izrādās krietni smagāks, jo arī līderi finišēja 20 minūtes vēlāk nekā prognozēts.
Jādodas uz telti gulēt. Arī Ozo 2. etapa sākums visai smagnējs, tāpēc pārlieku modinātāju pusstundu vēlāk. Nakts gaiša, trokšņu visapkārt daudz, bet kaut kādā brīdī esmu aizmidzis, jo pamodos ar sajūtu, ka esmu izgulējies. Pulkstens ir 5:00 no rīta, bet mūsējiem Koko ir tikai pusē 3. etapā. Tas nozīmē ka atpaliekam 2 stundas no plānotā laika, un man starts būs ap 7:00 no rīta. Skatoties telefonā live rezultātus, redzu ka Edgars drīz finišēs. Lienu laukā no telts, lai uzmundrinātu Ginču startā, jo tas starta koridoris līdz K punktam praktiski mums tepat gar telti. Sagaidu Edgaru pie telts, uzzinu ka apvidus tiešām smags, jāskatās katrs solis zem kājām. Atmiņā palika Edgara teiktais - atceries šis nav tavs pēdējais skrējiens. Jāskrien, bet piesardzīgi, potītēm nežēlīgs apvidus. Apēdu banānu un musli batoniņu, ūdens gan tā negribīgi, bet jādzer jo karsts jau no paša rīta. Izskrienu nelielu loku, vakar parkrun skrējiens jau parādīja, ka ar skriešanu nebūs problēmu, atliek tikai koncentrēties uz orientēšanos. Izeju check-in, aizskrienu līdz emit pārbaudei, lai redzētu cik tālu Gints ticis. Ir labi, 24 minūtēs pieveicis gandrīz pusdistanci. Varu vēl mierīgi pavingrot. Padzeros vēl ūdeni un novelku otru kreklu, jo būs labi ar vienu kreklu. Pēc kāda laika dodos vēlreiz pārbaudīt emitu, tur rāda nulles... tas nozīmē ka Ginča jau finišējis. Nesos uz maiņa punktu, kur Gints tik tiešām jau stāv ar manu karti. Bāc! Cerams tas nebija ilgi. Loku vaļā karti un skrienu uz starta betona kalnu. Pa ceļam apdzenu Renāru Rozi no Ogres komandas, kurš nez kāpēc iet nevis skrien. Kaut kur kalna augšā man Jēkabs uzsauc, kurš pats jau sen finišējis 5. etapu savā somu komandā.
Uz 1. kp lauziens pa kreisi no K punkta un uzreiz zaļajā! Protams, takas jau sadzītas no iepriekšējiem etapiem, pa priekšu skrien pāris orientieristi, sekoju viņiem līdzi. Izvairoties no zaļā, tomēr neesmu uz pareizās takas un krietni novirzos pa labi. Atmetos pret klinti purva malā. Apstājos, izpētīju kārtīgi karti un sapratu kur esmu nonācis. Gar nogāzi punktu paņemt vienkārši, bet šī bija diezgan pamatīga virziena kļūda. Uz 2. kp došos pa līniju, bet nonākot līdz grāvim, pamanu ceļu pa labi, kurš nav nemaz tik tālu. Tā kā nav zināms cik skrienams ir tas zaļi strīpotais, tad mainu plānu un skriešu apkārt pa ceļu. Uz ceļa sekoju līdzi citiem orientieristiem un pat neiedomājos, ka tur varētu būt farsta punkts. Bļāviens, paskrienu pa ceļu garām savam punktam un aizskrienu uz tālāko farstu ielociņā. Ļoti netīrs sākums, jāsaņemās! Uz 3. kp jau vienkāršāk, gar grāvjiem līdz izcirtumam, kuru aplokot nonāc pie klintiņas. Arī 4. kp nekā sarežģīta, tik kalnā augšā. Uz 5. kp mazliet garāks etaps, pa kreisi elektrolīnija, bet baigi tālu tā uzreiz skriet uz to, tāpēc jāvirzās pa līniju līdz ceļam, un tad jau tur pieņems lēmumu kā pieskriet pie punkta. Tas zaļais kalns pirms ceļa visai smags, tāpēc uz ceļa nolemju doties uz elektrolīniju. Negribas pazust pirms punkta pa taisno, tāpēc jāņem drošais variants no elektrolīnijas. Pie punkta satieku Ziemeļkurzemes orientieristu. 6. kp mums sakrīt, te vēl vairāki orientieristi, tāpēc smukā vagoniņā praktiski pa līniju veikts šis etaps.
Uz 7. kp izvēlos pa priekšu skrienošās dāmas variantu. Aplocīsim apkārt kalnam, tad mazliet gar grāvi un tad augšā klintīs. Uhh šis rajons bija interesants, pilns te ar klintīm, farsta punktiem un apjukušiem orientieristiem. Arī es uz brīdi pazudu, bet ātri atguvu kontaktu ar karti pie kontrolpunkta pie akmeņa un lielā koka. Skaidrs kur meklēt manu 7. kp. Klintis te jau iepazītas, tāpēc uz 8. kp bez problēmām. Pa ceļam Vilnim no ZVOC komandas, kurš arī izskatījās apmaldījies, norādīju virzienu uz 7. kp. Par to nopelnīju karmas punktiņus, kuri distances beigās atlīdzinājās. 9. kp vienkāršs, tikai jānotur virziens, jo orientieristi visapkārt daudz, un raustās katrs uz savu pusi. Uz 10. kp lejā pie ezera atkal paskrienu garām Renāram. Arī te viņš soļo, tāpat kā startā. Būs laikam traumēts, jo mums skriešanas ātrumi ir pilnīgi nesalīdzināmi. Diemžēl uz 10. kp pieļāvu šodienas lielāko kļūdu. Pēc ezergala apskriešanas, kalnā sāku celties pa ātru. Augšā tiku gar pirmajām klintīm, nevis nākamajām kuras būtu aizvedušas tieši pie punkta. Baltajā mežā sāku ķemmēt apvidu un jutu ka ir sūdi, nesaprotu kur esmu. Redzēju kā tālumā aizskrien vesels vagons, pēc virziena nojautu, ka viņi dodas uz 11. kp. Tātad 10. kp jābūt pa kreisi. Pie mazā purviņa atradu sevi kartē un pēc tam arī punkts atradās. Pēc splitiem spriežot, šī kļūda mani atmeta par aptuveni 20 vietām. Uz 11. kp virziens jau skaidrs, atliek tik dzīties pakaļ tam vagonam. Te gan atkal sanāca izskriet caur nepareizo farsta punktu, bet situācija uzreiz bija skaidra. Uz 12. kp turpinu pakaļdzīties, jo priekšā pamanu Vilni no Valmieras kaimiņkomandas. Tātad viņš man pie 10. bija aizgājis garām. Uz 13. kp vienkārši gar grāvi, pa ceļu, un atkal gar grāvi. Takas iedzītas labu labās. Punkts episks starp klints bluķiem! 14. kp pa fikso. Uz 15. kp izvēlamies ceļu pa labo pusi. Vilnis dzirdināšanas punktā nepiestāj, ok finišs vairs nav tālu, nav ko dzert. Jāsaka kā ir, distances beigās maz lasīju karti, vienkārši sekoju līdzi Vilnim, par tiem karmas punktiņiem. Bet uz 16. kp jau meklēju variantus kā paskriet garām Zvocietim. Izvēlējos skriet pa kalna augšu, kamēr Vilnis turējās uz nogāzes horizontāles. Viņa variants tomēr bija ātrāks. Uz pēdējo 17. kp man vienkārši nepietika spēka pārcelt kalnu, lai nokļūtu priekšā konkurentam. Toties pirms paša finiša kārtējo reizi apdzinu Renāru. Viņš visu distanci bija nosoļojis bez kļūdām (kā rakstīja savā blogā), kamēr es skrēju un vairākkārt kļūdījos farsta punktos.
Finišēju pēc 1:19:16 un nodevu stafeti Jānim 8:15 no rīta. Ļoti netīrs skrējiens sanāca, tāpēc nevaru būt apmierināts ar savu sniegumu. Apvidus bija fiziski smags un vietām grūti skrienams, bet nepiedodami daudz kļūdījos, un tieši farsta punktos. Kopumā es pat teiktu, ka distance bija vienkārša, ko pierādīja Ginča, noskrienot savu īso etapu 53 minūtēs. Man maksimums 70 minūtēs vajadzēja tikt galā ar savu īso etapu. Bet it kā jau galvenos uzdevumus izpildīju – komandu pacēlu par 16 vietām no 483. uz 467. vietu, un panācu ZVOC komandu cīņā par labākā Valmieras kluba titulu. Pēc finiša kādu stundiņu pasēdēju pie telts, uzlēju alu uz ’’karstām oglēm’’, jo netipiski karsti Jukolā un Somijā. Parunājāmies ar Ozoliņ Jāni par viņa ziedu laikiem Jukolā TuMe sastāvā. Aigars arī bija pamodies, skaidrs ka viņam starts tomēr ar masu startu. Lai vai mēs pa visiem pacēlām komandu no 972. vietas līdz 386. vietai ar Ukass Jāņa teicamo sniegumu 6. etapā , laika zaudējumi nakts etapos bija pa lieliem. Beigās Aigars pēc vairāk kā 3 stundu cīņas savā etapā, Burkānciema komandu finišēja 403. vietā. Šogad saunas apmeklējums izpalika, jo tik karstā laikā galīgi neprasījās vēl izsvīst, bet dušu gan apmeklēju pat 2 reizes. Tāpat kā tika izdzerti vēl 2 longdrinki un 2 kolas, un nenosakāmi daudz ūdens. Viennozīmīgi mana karstākā Jukola. Atmosfēra un viss orientēšanās festivāls fantastisks, nākamgad atkal būšu klāt! Šoreiz nesanāca vairāk pasekot līdzi līderkomandām, jo tieši tajā laikā kad viņi finišēja, tieši tad pats biju mežā. Youtubē tāpat kaut kad noskatīšos vēlreiz visu stafeti daudzo stundu garumā. Un beigās manam ritenim ar bija pielietojums. Ukasiņš pēc sapulces varēja aizbraukt uz tālo telti izgulēties un no rīta atbraukt atpakaļ uz savu startu, bet Ozoliņš varēja aizvest savas mantas uz autobusu, lai nav jāstiepj tos 2 kilometrus. Bet es pusdienlaikā nesteidzīgi varēju iepirkties un ar krietni vieglākām somām atgriezties lidlaukā pie mašīnas.
5 Jukolas un 5 dažādāki etapi, tātad nākamgad jāmērķē uz 6. vai 7. etapu!
Šodien plāns ņemt tā pa vieglo pirms Jukolas. Sedā jau nav ar nekā sarežģīta, tāpēc var atļauties tā paviršāk orientēties. Atkal līst! Galīgi nebija plāns saslapināt apavus, jācer līdz Jukolas naktij izžūs. Tas 1. kp apvidus jau atkal lika vilties. Kaut kas tur nav korekti uzzīmēts, tikai ar kompasa palīdzību novirzīju sevi uz punktu, jo reljefs izskatījās savādāks kā kartē attēlots. Šodien tā jau skrienu prātīgi, lai nesačakarētu potītes. Bet uzrodas cita problēma, vēders kaut ko streiko. Tāpēc skrējiens tāds galīgi nekāds. Vienkārši skrienu un daudz kur arī eju, bez baigās intereses orientēties. Kā sacīt jāsaka darbiņš jāpadara. Pāri purviem laižu pa taisno, jo slapjš jau tāpat viss un tas ūdens purvos vairs nav šķērslis. Vienīgo kļūdu šovakar pieļāvu uz 9. kp. Nonākot līdz stigai, nebija pārliecība uz kuru pusi punkts ir. Paskrēju pa kreisi, sapratu ka nav, tāpēc jāskrien atpakaļ un pa labi. Tik skrienamos apvidos man nav ko likt pretim Kaspara ātrumam, tāpēc šī kārta tik tā ķeksīša pēc.
Orientēšanās sprints nav tā populārākā orientēšanās disciplīna Latvijā. Piemēram, šosezon tikai 3 oficiālās sacīkstes, un tā kā pirmajās divās (Kurzemes Pavasaris un Lieldienu Balva) piedalījos, tad izlēmu piedalīties arī trešajās - Latvijas Čempionātā sprintā. Aizputes pusē Vecpils kartēs kaut kad sen esmu skrējis, bet pilsētā šķiet nebiju bijis iepriekš. Savu piecīšu (Izskrien Latvijas pilsētas) dēļ vien bija vērts tik tālu braukt, jo tāpat vien 3 kilometru skrējiena dēļ braukt 4 stundas neliekas baigi lietderīgi. Cik papētīju veco karti, tāda parasta Latvijas mazpilsētiņa, vienīgi pa vidu upe ar stāvām nogāzēm, cerams ar Asics botēm tikšu augšā lejā. Sākums sanāca amizants. Skrienu uz 1. kp, skatos kartē, skatos dabā, nekas nesakrīt. Kaut kāda koku rinda, kura nav attēlota kartē. Apjukums. Pēc kādām 30 sekundēm izdomāju piemest kompasu, izrādās pa 90 grādiem skrienu prom no 1. kp, bet labi ka etapa variants pa kreiso pusi uz punktu ir pietiekami labs. Uz 2. kp caur pagalmiem praktiski pa līniju. Arī 3. kp viegls, un skrienot punktā, jau pamanu Kārli, kurš startēja 1 minūti pirms manis. Labs mērķis priekšā, uz 4. kp dzenos viņam pakaļ, bet klāt vēl netieku. Uz 5. kp mans skrējiens varēja arī nelaimīgi beigties, bet "veiksmīgi" tiku cauri ar nobrāztu kāju un saplēstu zeķi.
Parkā skrienot lejā pa koka trepēm, vienā no soļiem precīzi trāpīju kāju starp dēļiem. Sāpīgi bet varu turpināt skriet. Kārli redzu tālumā, bet joprojām klāt netieku, tāpēc uz 6. kp etapa vidū neliels apjukums uz tiltiņa, neredzēju kur konkurents aizskrēja, jāpieņem savs lēmums kā piekļūt punktam. 7. kp starp olīvzaļām puķu dobēm, baigi jāpiebremzē, lai nepārkāptu noteikumus. Arī 8. kp piesardzīgi, ka tik neielec olīvēs. Uz 9. kp praktiski kartē neskatos, nu jau Kārlis ir aizsniedzamā attālumā. Bet mani no muguras drīz būs panākuši divi citi konkurenti, Sulev un Andris. Jābēg un jāķer! Iespējams uz 9. kp vajadzēja skriet ezeram pa labo pusi, bet nu tur ar pirms punkta būtu līdzīgs kāpums, tāpat kā Kārļa variantā, pilskalnā kāpjot no šīs puses. Pie punkta pāris reizes nomaucos, jo botes zālē uz nogāzes labi slīdēja. Fiksi paķeru 10. kp un beidzot Kārlis ir panākts. 11. kp arī ar slidināšanos uz nogāzes, bet uz 12. kp jau trijatā, Sulev ir panācis mūs. Uz 13. kp atgriežamies pilsētas centrā un kapājam trijatā. Vairāk sekoju konkurentiem nekā kartei, tāpēc uz 14. kp pazūdu. Smadzenes šķiet mazliet uzkarsušas un pārķēru etapus. Apstājos pie 16. kp un sāku pētīt kādā secībā tie punkti jāņem. Labi ka konkurentiem arī apjukums, šie pie 14. kp aiz šķūnīša nonāk no pretējās puses. 15. un 16. kp pa fikso, nu jau esam vesels bars - es, Sulev, Kārlis, Andris un Roberts.
Uz 17. kp sekoju Sulev. Nonākam pie punkta ar nr. 81 un atzīmējamies. Sulev aizskrien tālāk, es mazliet apjūku, jo 18. kp taču jābūt ar nr. 82, vai tiešām sajaukuši numurus. Paga, man tak vajag 17. kp nevis 18. kp! Atkal pārķerts etaps. Stāvu un pētu karti, laikam pārkarsis, nevaru atrast sevi kartē. Labi ka Andris tepat līdzās, kurš izceļ 17. kp ar nr. 54, kurš tepat blakus tam nr. 81, kurš radīja apjukumu. Arī Kārlis un Roberts nekur tālāk par šiem pagalmiem nav tikuši, tāpēc atkal esam kopā un no 19. kp līdz pat finišam varu vienkārši skriet līdzi Kārlim, kaut gan veikalu pirms 20. kp aplocījām katrs pa savu pusi. Kopumā diezgan aizraujošs sprints, distanču plānotājs labi sačakarēja uzkarsušos prātus distances beigās. Salīdzinoši daudzi dabūja mp tajos pagalmos, arī Sulev tā arī nepiefiksēja, ka atzīmējāmies nepareizā punktā. Viņš ar savu ātrumu būtu pat uzvarējis. Savukārt es ar to neveiklo brīdi pie 17. kp un abiem pārķertajiem etapiem pazaudēju 6. vietu. Bet nu 9. vieta arī ir ok, jo es galīgi neesmu sprinteris.
.jpg)
.jpg)
