Orientēšanās sezona rītdien sāksies ar Dzintaru Kausu Mangaļsalā, un lai nebūtu galīgi kā no ziemas miega, tad kustējies mazliet esmu. Kopš janvāra vidus vismaz divreiz nedēļā paskrienu. Ir paskriets mazliet ātrāk pāris sacensībās, aizvadīti daži orientēšanās treniņi, un pat uzskrēju vienu intervālu treniņu vidusskolas sporta laukumā, kā arī vienu kartīgu kalnu treniņu Smiltenē. Fiziskā forma gan ir tālu no vēlamās, jo šoziem ar svara zaudēšanu neiet tik raiti. No 102 līdz 95 kg esmu ticis, bet tas joprojām ir pa daudz, ja gribas žiglāk skriet, plus svars liek manīt arī vecās potīšu un ceļgalu traumas. Tātad šosezon ir plāns spiest uz kvalitāti nevis kvantitāti! Pagājušā sezonā startēju visos Magnētos un gandrīz visos Meridiānos. Šogad Meridiānu izlaidīšu, jo no Amatas kartēm man ir ''alerģija'', bet gan jau vasarā aizbraukšu uz kādu kārtu. Magnēts tepat Valmieras novadā, uz to jau gan ieradīšos, tik varbūt ne uz visām kārtām. Šogad esmu apņēmies startēt visos Latvijas Kausa posmos, lai uzturētu sevī sacensību azartu. Ar manu švako fizisko formu gan jau ka neklāsies viegli, bet centīšos izbaudīt neskrietus apvidus un distancēs tiešām orientēties, jo Meridiāna, Magnēta un Azimuta distancēs daudzviet sanāk vienkārši tāds skrējiens uz atmiņu pa jau iepriekš izskrietiem apvidiem.
Wollaton Hall parkrun - 27.01.2024. (Nottingham, Anglija)
Šajā Notingemas briežu parkā biju skrējis gan orientēšanās, gan skriešanas sacensībās, bet parkrun pirmo reizi, jo manā laikā Anglijā tas vēl te nenotika. Kaut kāds fitnesiņš jau resnajam vēl ir, bet svars jāmet ar steigu nost. 180.vieta no 521 parkrunnera.
Intervālu treniņš un kalnu treniņš
Noskrien Ziemu Valmierā - 10.03.2024.
Var teikt, ka ar šo skrējienu uzsāku 24. gada sacensību sezonu. Valmierā daudz kur skriets, bet gar Valpro un mēbeļnieka sētu līdu pirmo reizi. Interesanti ka trase arī pa šo Valmieras pusi, nevis tikai pa Daliņu rajonu. Pašam gribējās naskāk noskriet, bet pēc kādiem 6 km kreisās pēdas (potītes) nervi atteicās funkcionēt, tāpēc atlikušos 3 km tipināju. Šī kaite ik pa laikam var uzpeldēt, ja nenometīšu svaru.
STIRNU BUKS Saulkrastos - 23.03.2024. (Zaķis)
Saulkrasti nu jau iepazīti tik ļoti, ka zināju to, ka baigi grūti te nebūs. Iepriekš ir pieveikti pāris rogainingi un noskriets piecītis te Saulkrastos. Tāpēc droši pieteicos zaķa distancei (12 km), kaut gan pēdējo reizi kaut ko tik garu biju skrējis 18. novembrī. Kalnu nebija, ja neskaita pāris kāpas, arī dubļu nebija, tik jūrmalas smiltīs smagsvariem tā grūtāk klājās. Patīkamas meža takas un koka laipiņas, un priekš Stirnu Buka neierasti daudz ielu posmi. Doma bija skriet tādā patīkamā treniņtempā ap 6 min/km, filmējot un baudot. Pirms jaunās sezonas iegādājos jaunus skriešanas apavus mežam - Puma trail... ar kuriem esmu aizšāvis pilnīgi garām. Pie kāda 5.km sāku just, ka nebūs labi. Pēdās sāka parādīties saucamie ''hotspot'', arī abas potītes ātri sadzinu, un skriešana sāka palikt arvien nepatīkamāka. Nākamajā dienā knapi varēju paiet. Komforts manām pēdām un potītēm ir ļoti svarīgs, tāpēc jāatgriežas pie vecajiem Inov8, kamēr neesmu ticis pie jauniem, bet Pumas varu atstāt sēņošanai vai kartupeļu talkām.
.jpg)
.jpg)