Aiz neko darīt, kad vairāk jāsēž mājā, nevis uzskriet svaigā gaisā, paskatījos ko tad esmu saskrējis 2020. gadā. Sausajā statistikā tie cipari ir pavisam interesanti! Gada sākumā paspēju piedalīties 13 parkrun skrējienos (Londonā, Mančestrā, Bredfordā un vēl šur tur), kā arī 6 orientēšanās sacensībās. No kurām 2 bija nakts-o (Loughboro un Ņūkāslā), pāris Austrumvidzemes līgas posmi un vienu dienu pirms pavasara lockdowna Hudersfieldā palīdzēju savam DVO klubam kvalificēties Kompasa Kausa finālam rudenī, pat nenojaušot ka tas fināls tā arī nekad nenotiks.
Bet tagad pats interesantākais... tik daudz sportiskos kilometrus (skriešana, riteņbraukšana un garie pārgājieni) kā 2020. gadā, es neesmu veicis nekad kopš man ir GPS pulkstenis (kopš 2010. gada) un kopš visi dati tiek saglabāti Strava (Endomondo) aplikācijās. Varbūt kaut kad jaunībā esmu lielāku kilometrāžu savācis, bet pierakstu kladītes man nav un kas to vairs var atcerēties.
Tagad jautājums - kā tā!? Sacensību nav, bet sportojis esmu vairāk nekā iepriekšējos 10 gadus. Jāsāk ar to, ka es nekad neesmu trenējies vai vienkārši gājis tāpat vien uzskriet veselībai. Bērnībā vienkārši braucu uz sacensībām un skrēju, priekš kam vēl papildus skriet. Un tā tas bija iegājies. Atceros, bija tādas nedēļas, kad otrdienā skrēju Cēsu Meridiānā vai Alūksnes Horizontā, trešdienā Smiltenes Azimutā, ceturtdienā Valmieras Magnētā vai Trīs Pakalnu skrējieni, un sestdien svētdien kādās 2 dienu sacensībās jebkurā Latvijas galā. Kādi tur vēl treniņi? Tāpēc skriešana man saistījās tikai ar orientēšanās sacensībām, kurās piedalos kopš 1992. gada, ar nelielu pauzīti 2006. gadā (nezināju vai Anglijā vispār ir tāds orientēšanās sports). Un tieši parādoties GPS pulksteņiem un Endomondo, radās iedvesma skriet ne tikai sacensībās. Atceros ka 2011. gadā tā aktīvāk paskraidīju, lai būtu gatavs pieveikt pusmaratonu. Bet jo vairāk skrien, jo vairāk parādās vecās traumas, kuras tika iegūtas tieši no netrenēšanās. Tāpēc arvien biežāk kilometrus sāku vākt ar riteni. Ļoti lielu grūdienu, atgriezties pie skriešanas, iedeva parkrun skrējieni, kuri vienlaicīgi bija gan kā sacensības, gan kā vienkārši skrējieni. Un liekā svara nomešana (14 kg) padarīja to skriešanu arvien baudāmaku, kas noveda pie tā, ka nu jau regulāri skrienu vismaz 2-3 reizes nedēļā.
Un še kur re kur 2020. gadā esmu saskrējis visvairāk kilometrus pēdējo 10 gadu laikā, bez sacensībām. Te gan ir jāpiemin arī citas sportiskās aktivitātes, kurās varbūt tik daudz tie kilometri nesavācās, bet pienesumu kopējam ciparam tāpat iedeva. Ar riteni braucu retāk, bet ja braucu, tad braucu tādus kārtīgus gabalus. Vienreiz pat gadījās 144 kilometrus norullēt. Tieši dēļ ceļošanas ierobežojumiem, trijatā ar sunci devāmies garās (arī sportiskās) pastaigās pa meža takām, kalnos, gar jūru un ap ezeriem. Vasarā daudz kilometrus saskrēju virtuālajās MapRun sacensībās, skrienot ar telefonu rokā. Arī teniss tika uzspēlēts ar jauniešiem, kuri izrādīja labu pretestību. 42 kilometrus statistikai pievienoja arī maratons, par kuru jau rakstīju iepriekš. No golfa gan vairs nekā un man šķiet šis bija pirmais gads, kad vispār nesanāca papeldēt. It kā pašam brīnums, kur tie 2315 kilometri sakrājušies, bet laikam tā skriešana ir kļuvusi tik ierasta, ka nemaz nepamanu kā kilometri krājas. Vairāk tagad pamanu, ka 2 nedēļas nebūšu skrējis, dēļ tās pašizolācijas.
Un ko 2021. gadā? Pagaidām neko, bet līdz ko būšu uz brīvām kājām, tā prom uz mežu skriet! Izskatās ka parkrun skrējieni tik drīz neatgriezīsies, arī orientēšanās sacensībās dalība tik drīz nesolās, tā ka jāturpina vien skriet vienītī. Kā saka, vispirms jāsāk ar sevi, un tad tik skaties ko un kā citi. Droši vien iekšējais mundrums un tā veselīgā pašsajūta pēc skrējiena dod motivāciju uzvilkt botes, iziet pa durvīm, ieslēgt pulksteni un skriet. Un ja kādreiz uznāk slinkums, atliek tik ieiet Stravā, paskatīties kur ta šis vai šī ir skrējis, un kur ta šie ir bijuši, vai iedvesmoties no kāda jūtūbera, kad tā vien gribas arī pašam ķert tos endrofīnus!
Paskatoties uz tiem skaitļiem, galīgi nepateiksi ka 2020. gads nav bijis labs. Bet tur slēpjas kas cits, jo vairāk ir laiks sportiskām aktivitātēm, jo mazāk paliek laiks visam citam. Var teikt, ka sportošana 2020. gadā bija gan kā ceļošana, izklaide, atpūta ar ģimeni vai draugiem, jo viss cits ārpus mājās bija stipri ierobežots vai nebija vispār.
Viens no pirmajiem 2020. gada parkrun skrējieniem Ličfieldā. Toreiz šķita, ārprāts tādā aukstumā skriet. Tagad atceroties, skrietu kaut vai visu gadu aukstumā, ka tik mans labākais hobijs (parkrun) būtu noticis.
Skriet pa tumsu mežā ar lampu uz pieres un karti rokās es varētu regulāri, cik ļoti tas patīk. Vismaz labi ka gada sākumā paguvu to izbaudīt.
O jā! Savādāk nemaz nevar būt, ja visi tad visi skrien, un galvenais ka patīk. Daudz kilometrus tās mazās ķepiņas noskrējušas! Bet nebija nemaz jāsauc, pirmā bija mašīnā, kad devāmies uz mežu vai ezeru.
Tāda to parkrun skrējienu burvība ir. Man tas ir sportisks rīta skrējiens parkā, jaunkundze līdzās varētu mierīgi skriet arī sporta zālē ar savu mūziku un nezin ko līdzi jostas somā. Jaunkundze aiz mums ir vakar labi atpūtusies vai šorīt vienkārši nav labā omā, tāpēc nesteidzīgi soļo tikai 1. apli. Un aiz mums kungam gados vēl ir tāds krampis, ka sakostiem zobiem turēs līdzi tiem jaunajiem. Tā nīgrā jaunkundze pat nevarēja iedomāties, ka šis būs viens no pēdējiem parkrun, ko varam izbaudīt pirms lielā pārtraukuma.
Šo riteni nopirku pirms 6 gadiem par daļu no kompensācijas, ko saņēmu par pēdējo braucienu ar iepriekšējo riteni. Vēljoprojām uzticams ceļa biedrs pēc simtiem jūdžu.
Todien kaut kā labi ripoja! Pie 40. km, nodomāju labi - jāgriežas atpakaļ uz mājām. Pabraucu vēl uz priekšu, hmm būtu feini 70 km, pēc tam ok - lai iet 100 km. Pirms beigām pamanījos vēl apmaldīties un... 144 kilometri manā kontā!
Šis tāds tipisks vasaras rīts. Iepriekšējā vakarā kaut kas ir baudīts tāds, ka no rīta nav tā labākā pašsajūta. Miegs vairs nenāk, ai iešu uzskriet piecīti... pussešos no rīta. Citi saguruši mostās, bet es jau svaigs kā gurķīts!
Labākie mirkļi no 2020. gada! Tik daudz un tik garos un pat sportiskos (MapRun) pārgājienos mēs nekad iepriekš nebijām devušies. Kamēr Iveta dedzināja kalorijas, tikmēr es secināju ka šādi pārgājieni ļoti labi atjauno kājas pēc grūtākiem skrējieniem.2020. gada bomba! Tik ātri 1 kilometru skrien čaļi, kas to dara profesionāli un trenējas katru dienu. Kā es to paveicu? Ļoti vienkārši - noskrēju lejā no kalna! Lai cik tas smieklīgi nebūtu, bet beigās jau tāpat tās kājas ir jāspēj tik ātri kustināt, lai sasniegtu tādu zirga ātrumu.Es vairs neatceros vai tik ātri biju spējīgs noskriet piecīti jaunībā, bet 39 gados tas izdevās. Ok, mazliet negodīgi, bet tāds fakts pulksteņa atmiņā un statistikai paliks. Sīkumos neiedziļināsimies, bet šis laiks ir no 5x1km intervālu treniņa.
Vēl viens 2020. gada prieks - MapRun. Virtuālas orientēšanās sacensības, kur karte ir telefonā vai var arī izprintēt, un kontrolpunkti ir virtuāli novietoti pilsētā vai mežā. Atlika tik telefonā ielādēt konkrēto karti un distanci, un aiziet! Skrien un orientējies, bet telefona gps nopīkst un atzīmējas katrā kontrolpunkta lokācijā, līdz ko izskrien tai vietai cauri. Neesmu skaitījis cik, bet kādās 20 virtuālajās orientēšanās sacensībās piedalījos. Tur liels paldies manam DVO klubam, kuri organizēja šādu aktivitāti, arī es vienu noorganizēju, un starp citu arī Valmierā ir pieejama MapRun distance.
Pulkstenis tik garu skrējienu no manis vēl nekad iepriekš nebija sagaidījis. Un ui cik labi alutiņš garšo pēc tādas izklaides!
Nav ko slēpt, ļoti lielu iedvesmu un motivāciju skriet, dod citi skrējeji. Gan pazīstami draugi, gan paziņas kuriem virtuāli sekoju līdzi, gan skrējēji ar YouTube kanāliem. Visvairāk iedvesmu smeļos no Ben Parkes. Paldies viņam par lielisko cepuri un šo mesedžu! Skatoties viņa pozitīvi iedvesmojošos video, vienkārši ir vēlme pašam skriet ar baudu. Iesaku noskatīties viņa video no Londonas maratona, kuru viņš noskrēja ar GoPro kameru rokā, komentējot, smaidot un baudot maratonu 2 stundās un 35 minūtēs!
2020. gada vasarā gadījās arī vairākas kvalitatīvas tenisa spēles, par ko paldies Guntaram. Mazliet ierūsējušas prasmes, bet bez cīņas nepadevos nevienā mačā!
Viens no Burtonas simboliem ir gulbis. Rudens sākumā pa visu pilsētu mākslinieki izvietoja 25 šādas gulbju statujas. Un man radās ideja, ka tos gulbjus varētu izmantot kā kontrolpunktus MapRun distancei. Cik tur darba, ir jau pieredze distanču plānošanā! Fiksi tapa pilsētas orientēšanās karte, sametu virsū gulbju lokācijas vietas, startu un finišu. Visi faili nosūtīti kluba IT speciālistam, pats notestēju distanci un MapRun sacensības gatavas. Šķiet 20 kluba biedri paviesojās Burtonā un atsauksmes bija labas.
Sēžot vienā no pašizolācijām Latvijā, atklāju ka arī Valmierā ir pieejams MapRun uz Valmieras rogaininga distances bāzes. Atšķirībā no Anglijas, Latvijā pašizolācijā vismaz ir atļauts doties uz mežu, ko arī izmantoju, izskrienoties gar Gauju un Abula upēm.
67 kilometri pa meža takām ir krietni grūtāk nekā 144 kilometri pa šoseju. Sen nebija izbaudīts MTB brauciens, tāpēc gandarījums divkāršs - fantastiskas sajūtas un 6 stundas svaiga gaisa priežu mežos.
