31 marts 2014

Piecīši - četri 5 km parkrun'i un viens 5 mile offroad's.

Kā jau rakstīju iepriekš, ar parkrun skrējieniem jau iepazinos 2011. gadā Leedsā, kad veicu savu pirmo parkrun 5 km rīta skrējienu. Bet tagad šiem skrējieniem pievērsīšos arvien vairāk, cerams katru sestdienu. Šis būs mans jaunais hobijs ar kuru centīšos aizstāt orientēšanās sportu. Kas tad ir ''parkrun''? Tie ir 5 kilometru skrējieni 9:00 sestdienas rītos, kas notiek ~400 parkos pa visu Angliju. Šos parkun skrējienus organizē bijušie un esošie skrējēji, kuri vēlas piesaistīt vairāk cilvēkus skriešanai. Šis pasākums viss ir bezmaksas, nav ne dalības maksu, ne kāda samaksa organizatoriem, viss notiek brīvprātīgi, par ko liela cieņa tiem kas organizē šos skrējienus. Arī pats ceru kādreiz iesaistīties šajā brīvprātīgo komandā, un kādu rītu piedalīties nevis kā skrējējs, bet gan kā viens no organizatoriem. Pēc drausmīgās traumas potītei, kuras sekas jūtu vēl joprojām, martā pēc mēneša pauzes atsāku skriet!

Conkers parkrun #155 08/03/2014
8. marta rītā, sieviešu dienā, bija labs iemesls lai pieceltos tā agrāk brīvdienas rītā un dotos uz savu ''mājas'' parkrun - Conkers, lai atsāktu skriet un pēc tam mājā ar ziediem pie mīļotās. Tā kā vairs par nekādiem rekordātruma skrējieniem nedomāju (savu PB 23:53 izskrēju tieši Conkeros), tad tagad galvenais ir baudīt skrējienu kopā ar vēl 300 skrējējiem un iekustināt potītes, lai locītavas un saites ''neierūsē''. Šajā trasē ir salīdzinoši patīkami skriet, jo sākumdaļā ir ļoti gara taisne (~2 km), kas iet lēzeni lejup. Bet pēc tam seko nepatīkams pārsteigums, ko sauc par ''cheeky hill'', jāskrien augšā normālā sienā. Pēc neliela loka izmešanas gar kanālu, seko atpakaļceļš uz finišu pa garo taisni, un pirms paša finiša var uzdot lielāku tempu lejup no kalna. No 10 ballēm es šai trasei dodu 8, dēļ tā stāvā kalna vidū. Skrējās gan ļoti smagi gan tiešā (liekais svars labs), gan pārnestā (kā pēc ziemas miega) nozīmē un traumētā kāja uz beigām jau jūtami sāka sāpēt, bet skriet ir forši arī bez orientēšanās kartes rokā. Rezultāts 29:44 un 178. vieta no 315 dalībniekiem. 8/10
skrējēja komplekts

8. marts


Kingsbury Water parkrun #35 15/03/2014
15. marta rītā aizsāku to, ko biju jau plānojis ilgāku laiku ar šiem parkrun skrējieniem. Esmu izlēmis katru sestdienu doties uz kādu citu parkrun skrējienu, lai piedalītos ar GoPro kameru uz galvas. Pašai skriešanai pat nav lielākā nozīme, galvenais ir izbaudīt šos pasākumus no starta līdz finišam. Turpmāk mana taktika būs pavisam vienkārša. Startā nostāšos visai dalībnieku masai priekšā, nofilmēšu startu, un pēc tam no pēdējās pozīcijas došos distancē, filmējot to, kādu nu trasi katrs parks un organizatori piedāvā, un pa ceļam arī apdzenot lēnākos dalībniekus, jo ar kādiem 5:30 min/km jau vēl varu paskriet. Šorīt izvēle krita uz Kingsbury Water parkrun, kurā jau vienu reizi biju skrējis iepriekš, toreiz izskrienot ar rezultātu 24:36, un arī tāpēc ka izlēmām apmeklēt tuvumā esošo ''car boot'' tirdziņu (lielākais Birmingham ''krāmu'' tirdziņš). No visām parkrun trasēm, kuras šobrīd esmu izskrējis (tādas ir 5), šī noteikti ir favorīts. Distancē vispār nav kalnu, kas ļoti atvieglo noturēt uzņemto ritmu. Patīkami ka distancē ir viens aplis apkārt ezeram, kurš ved cauri koku alejām, tā pasargājot no iespējamā pretvēja. Vienīgi neliels mīnuss manām potītēm ir tas, ka startā un finišā sanāk skriet diezgan lielu posmu pa asfaltu. 10 ballu skalā šim parkrun ir 10 no 10, ideāla trasīte priekš jauniem PB (personal best). Šoreiz jau kājās bija jūtams vieglums skrienot, bet pašam iekšēji ļoti smagi klājās. Vakardienas sidriņiem nepatika ka es viņus tik agri gribu izkratīt laukā :) Rezultāts 28:18 un 102. vieta no 158 dalībniekiem. 10/10

Darley parkrun #49 22/03/2014
Nākamais rindas kārtībā bija Derby pilsētas Darley parkrun, uz kuru gan dodos ar ne visai lielu sajūsmu, jo šajā parkrun jau divas reizes esmu skrējis un izbaudījis kalnu labumus. Šeit mans PB ir pavisam vājš - 26:18, jo kalni nu nemaz nav mani sabiedrotie. Toties šeit vismaz varu sastādīt kompāniju darba kolēģim Klāvam, kurš dzīvo Derby un kuru esmu piesaistījis uzskriet pāris parkrun skrējienus. Šī trase pati par sevi būtu diez gan laba, ja vien nebūtu jāskrien augšā tajā kalnā un pēc tam arī lejā, un vēl pie tam divas reizes, jo distance iet divos apļos. Viss pārējais posms gar upi un pa pļavām gan ir feini skrienams. Diemžēl no manis tikai 5 balles no 10 šim parkrun, jo tas kalns šausmīgi izsit no ritma. Ar Klāvu mēs esam no dažādām svara un ātruma kategorijām, viņš skrien skrējiena galvgalī ar mērķi paskriet zem 20 minūtēm, bet es skrienu skrējiena beigu daļā ar mērķi... a man nav mērķa, es tik baudu un filmēju :) Klāvam rezultāts 20:23 un 13. vieta, man rezultāts 29:19 un 120. vieta no 180 dalībniekiem. 5/10

Conkers parkrun #158 29/03/2014
Tā kā svētdien ir paredzēta dalība Forest Farm Five mile skrējienā, tad šajā sestdienas rītā bija jāpataupās skriešanas ziņā. Beidzot nolēmu pievienoties parkrun brīvprātīgo organizētāju komandai. No visiem pienākumiem (starta un finiša tiesneši, rezultātu un ieņemto vietu nolasītāji, noteiktu minūšu ātruma turētāji (pacemaker) distancē, trases tiesneši pagriezienos) izvēlējos ''tail runner'' pienākumu. Tas nozīmē ka man ir jāveic visa 5 km distance aiz pēdējā skrējēja, tā dodot ziņu trases un finiša tiesnešiem, ka visi skrējēji ir distanci veikuši. Intereses pēc paskatījos iepriekšējo nedēļu rezultātus, un secināju ka pēdējās vietas rezultāti lēkā no 45 minūtēm līdz pat stundai. Es cerēju ka šorīt lēnākie skries tuvāk tām 45 minūtēm, lai pats varētu veikt ļoti lēnu rīta skrējienu, jo ja stunda tiek pavadīta 5 km distancē, tad loģiski var izsecināt, ka tur ir soļots nevis skriets. Startā, kā jau ierasts, atkal noskatījos ka visi startē un tad devos pats distancē, šoreiz gan bez kameras, jo Conkers parkrun jau esmu filmējis ne vienu vien reizi. Distances sākumdaļā nācās sekot kādai mammai un viņas tīņu vecuma meitai, kuras būtībā gāja ne skrēja. Pēc kādām 10 minūtēm abas dāmas par kaut ko sastrīdējās, un māte nobļaujoties ''teenagers'' aizskrēja tālāk, bet meita palika stāvot. Man nācās jautāt, vai viņa turpinās distanci, uz ko saņēmu negatīvu atbildi. Tad nu nācās pieķert nākamos beidzamos dalībniekus. Šoreiz kompānija bija lielāka. Miesās kupla mamma ar 10 gadīgu meitu un vēl smagi elsojošu suni pavadā. Šīs dāmītes vismaz centās skriet, kas man gan bija tāds ātras pastaigas solis. Pēc ''cheeky hill'' pieveikšanas, kas ir apmēram 2 km no distances, šī interesantā kompānija apstājās. Meitenei bija iekodusi kaut kāda muša kaklā un nu viņas iešot atpakaļ uz finišu. Jautri vispār te pa beigu galu iet. Vismaz bija iespēja redzēt kā līderi atpakaļceļā lido uz finišu. Turpmāko distanci nācās sekot kādai kundzītei gados, kura bija tērpusies džinsu biksēs, skaistā džemperītī ar mazu mugursomiņu uz pleciem, bet toties botes bija kājās :) Tante bija vienkārši devusies jaukā 5 kilometru rīta pastaigā, un tā nu arī man nācās čāpot aiz viņas. Labi ka vismaz pie 3 km atzīmes man pievienojās viens no trases tiesnešiem, varējām parunāties par parkrun kustību un skriešanu. Diemžēl arī šī dalībniece līdz finišam netika, jo kaut kur pie 4. km viņai pretim atskrēja meita, kura bija jau noskrējusi distanci, un secināja ka kundzītei nav līdzi obligātā ''barcode'', bez kura distanci nevar ieskaitīt par veikušu. Nē nu forši vispār, kas to lai tagad zina kur atrodas nākamais pēdējās vietas dalībnieks, iespējams jau finišējis, tāpēc turpināju tik soļot tāpat līdz finišam, nemaz neuzsākot šorīt skriet. Uzdevumu biju izpildījis, jo kā ''tail runner'' finišēju arī pēdējais, vienīgi dēļ dāmu piedzīvojumiem, skrējiena reālo pēdējo vietu biju atlaidis gandrīz par 5 minūtēm. Nezinu vai vēl kādreiz pildīšu šādus pienākumus, dēļ dāmu kaprīzēm :) bet kas zin, varbūt kādreiz, kad pašam negribēsies skriet, kopā ar savu dāmu varēšu mierīgi pastaigāties kā ''tail runner''. Nākamreiz labāk pamēģināšu startā vai finišā padarboties kā tiesnesis.

Forest Farm Five mile off road trail race 30/03/2014
pēc sejas nepateiksi ka baigi baudu skrējienu :)
Šis pasākums manā kalendārā jau bija atzīmēts no 8. marta, kad pēc Conkers parkrun manās rokās nonāca ielūgums uz šīm sacensībām. Tā kā orientēšanās sportam esmu metis mieru, bet skriet man patīk, tad šādas krosa sacensības ir kā laba alternatīva orientēšanās sacensībām. Arvien vairāk ieskatos skrējienu kalendāros, un sāku plānot dalību šāda veida pasākumos. Skrējieni pa asfaltu mani nesaista, bet šie off road krosiņi gan ir laba lieta. Tātad šajā reizē startēju Branston skautu organizētajā Forest Farm 5 jūdžu (8 km) skrējienā. Skrējiena sacensību centrs atradās National Forest piedzīvojumu fermā, kur bērniem (arī pieaugušajiem) ir iespēja iepazīt lauku saimniecību. Arī distances apvidus man jau bija zināms, jo šeit kādu laiciņu atpakaļ biju devies geocaching meklējumos. Ja trase vedīs pa tām takām, kuras es te izbraucu ar riteni, tad tālākajā galā sagaidāma kārtīga dubļu vanna. Un no pirms-starta info kartes varēja noprast ka distancē sagaidāmi pāris nopietni kāpumi.
distance
Būtībā pirmo reizi startēšu krosa sacensībās, jo parkrun kaut arī ir mazliet līdzīgi, tomēr tie gluži nav tādi off road skrējieni. Startā dalībnieku nav visai daudz, pēc numuriem (man 18.) var noprast ka kādi 50 dalībnieki, toties ir daudzi tādi, kas tiešām izskatās pēc īstiem krosa skrējējiem. Un interesanti ka vairākiem manīju kājās Inov8 apavus, kas ir ļoti iecienīti arī starp orientieristiem. Es protams ka ar viņiem nesacentīšos, vienkārši skriešu savā ritmiņā un baudīšu skrējiena atmosfēru. Ja Spānijā skrēju ar potītes sargu tikai uz traumētās kājas, tad šodien pirmo reizi skriešu ar stiprinājumiem uz abām potītēm, redzēs kādas būs sajūtas. Pēc starta signāla fermā, skrējēju masa diezgan ātri izretojas, un tiekot uz lauku ceļa, skrējēji sarindojas viens aiz otra. Diemžēl manam skrējiena ritmam nav neviena kompanjona, tiem kuriem ātrums lielāks, tie strauji attālinās, un arī aiz manis neviens cieši neseko. Izskatās ka būs jāskrien vienatnē. Līdz ko distance nogriežas no zemes ceļa uz pļavā iebrauktu ceļu, tā mans solis paliek gausāks, jo mitrajos dubļos ar savu svaru nedaudz grimstu :) Arī pļavas taka ir mitra, tāpēc te vairāki skrējēji paskrien man garām. Pēc pāris līkumiem sāk parādīties pirmās nogāzes, tātad drīz būs arī kāpumi! Jau pirmajā mazajā kalnā nav spēka uzskriet. Labi ka trasē tik daudz tiesnešu kas uzmundrina. Sagurumu it kā nejūt baigo, bet neiet uz priekšu ar tādu ātrumu kā gribētos. Īstenībā distances vidū biju noķēris patīkamu ritmu, kas gan ik pa laikam bija ļoti mainīgs, jo skrienot skatījos kur lieku katru soli, zemapziņā tas potīšu risks visu laiku stāv.
dubļi
Vietā kur distance krustojās, saskrējos tieši ar līderiem, vadība bija kāds atlētisks nēģerzēns. Un tad, pēc izskriešanas cauri mežiņam, sākas paši galvenie notikumi. Divi pamatīgi kalni, kuros vienkārši fiziski nebija iespējams uzskriet. Ja pirmajā vēl varēja mēģināts, tad otrajā kalnā stipri šaubos vai pat līderi tādā sienā uzskrēja augšā. Elpu ilgi nevarēja atgūt pēc šādas izpriecas, un pļavas posmā abas dāmas, kuras man skrēja pa priekšu, arvien vairāk attālinājās. Tālāk atkal sekoja neliela dubļu pamīcīšana un tad posms pa zemes ceļu atpakaļ uz fermu un finišu. Uz ceļa nu gan jutu sagurumu, un kājas bija visai nepaklausīgas. Finišu sasniedzu govju kora pavadībā :) Skrējiens dēļ kalniem un dubļiem bija ļoti grūts, bet man patika, izbaudīju no starta līdz finišam, žēl vienīgi ka pilnīgā vienatnē, jo manā komforta ātrumā neviens neskrēja. Kaut arī rezultāts nav gluži tāds kā vēlētos (biju domājis ka vismaz 10 minūtes ātrāk pieveikšu šos 8 km), bet nu priekš svētdienas skrējēja ir okey. Ar rezultātu 54:34 ierindojos 41. vietā no 51 dalībnieka. Noteikti piedalīšos vēl šādās krosa sacensībās!

23 marts 2014

Beigas ir jauns sākums!

Sešu nedēļu rehabilitācijas posms izlauztajai potītei ir noslēdzies. Noslēdzies tādā ziņā, ka ir beigušās regulārās vizītes pie fizioterapeites. Turpmāk būs jāveic individuālie vingrojumi, vēlams katru dienu, lai stiprinātu savas potītes. Vēl priekšā apmeklējums pie ortopēda, redzēs ko un kā viņš man varēs palīdzēt. Īsi sakot, šo orientēšanās gadu laikā, potītes esmu deformējis pamatīgi. Tagad atskatoties pagātnē, protams, ka daudz ko būtu darījis savādāk, un daudz nopietnāk būtu skatījies uz šīm traumām - izmežģītajām potītēm. Vēl joprojām skaidri un gaiši atceros, kad pirmo reizi izmežģīju vienu no potītēm. Tas bija 1996. gada 19. maijā, Latvijas skolēnu sporta spēļu stafešu laikā.
Turpmāko, gandrīz 20, gadu laikā regulāri katru gadu izmežģīju kādu no potītēm, kas nu ir atstājušas neatgriezeniskas sekas. Abas potītes ir pamatīgi izgrieztas uz āru, un apskatot savas skriešanas bildes, ļoti uzskatāmi redzams, ka skrienot pēda uz zemes piezemējas ļoti nepareizi, un būtībā ir ļoti liels risks uz jebkura soļa pa nelīdzenu virsmu atkal izmežģīt potītes.
Pēc pēdējā neveiksmīgā izmežģījuma, nu abas potītes izskatās ļoti atšķirīgas. Abām kājām kauli ir deformējušies līdzīgi, bet labajai potītei klāt vēl nāk pamatīgi izstaipītas saites, ar kuru sāpēm es droši vien cīnīšos vienmēr. Tā kā orientēšanās sports man vienmēr bija hobija un amatiera līmeņa statusā, tad arī pret šīm traumām izturējos ne sevišķi profesionāli. Pāris nedēļas neskrēju, pagaidīju lai pāriet sāpes un atkal atsāku skriet. Kas bija pilnīgi nepareizi, domājot par nākotni. Jau pēc pirmajiem izmežģījumiem, vajadzēja sākt nostiprināt potīšu saites un daudz lielāku uzmanību pievērst šādu traumu novēršanai. Domājams, ka ir daudz tādu orientieristu kas kaut reizi ir izmežģījuši potītes, bet tik nevērīgi ka es izturējos pret šīm traumām, gan droši vien maz ir tādu. Pēc šī pēdējā gadījuma 26. janvārī, kad tik smagi būtībā izlauzu potīti, sapratu ka ir jāmaina kaut kas. Nevar tā turpināt. Ir jādomā par nākotni, un vecumdienas gribētos tomēr sagaidīt uz savām kājām. Pirmajās dienās biju kategoriski noskaņots, vairs nekāda orientēšanās sporta un nekādas skriešanas. Pēc sacensībām Spānijā, apjautu ka paskriet jau vēl varēšu, bet skriet pa apvidu (orientēšanās) ir ļoti riskanti, jo jebkurš sīkākais cinītis mežā ir drauds manām potītēm. Nu ir pagājis vairāk kā mēnesis, kopš neesmu skrējis orientēšanās sacensībās. Tik liela pauze pēdējos gados nebija novērojama, jo praktiski katru mēnesi piedalījos kādās sacensībās. Pēdējo reizi veselu mēnesi bez orientēšanās izdzīvoju 2011. gada augustā, kad gatavojos savam pirmajam un pēdējam pusmaratonam, bet kopš 2007. gada (2006. gadā bija pamatīga pauze dēļ pārcelšanās uz dzīvi Anglijā), praktiski katru mēnesi esmu piedalījies kādās orientēšanās sacensībās Anglijā, Latvijā, Igaunijā un pat Portugālē un Spānijā. Tā ka katrs var izdarīt secinājumus, cik grūti man ir aiziet no orientēšanās sporta, kurš bija iekļauts katras nedēļas plānotāja grafikā. Bet nu tas ir pienācis, kad domājot par veselību, ir jāatvadās no šī lieliskā hobija, ar kuru esmu kopš 11 gadu vecuma. Šajos 22 gados tik daudz kas ir piedzīvots, ar ko nedaudz var iepazīties arī šajā blogā. Sākumā šo blogu vispār biju domājis kā vienkāršu savu karšu arhīvu, lai pašam būtu ērtāk pārskatīt visas savas orientēšanās kartes. Pirms pāris gadiem, kad daudzi orientieristi sāka rakstīt savus blogus, arī es izlēmu kartēm klāt pievienot nelielu aprakstiņu par sacensībām, lai pēc tam būtu interesanti pakavēties atmiņās. Orientēties sāku 1991. gadā, bet tā pa īstam ar orientēšanos ''saslimu'' 1994. gadā, kad pirmo reizi piedalījos Kāpa trīsdienu sacensībās. Un kopš tā laika orientēšanās sports ir viena no manas dzīves sastāvdaļām. Jauniešu gados savā Azimuts klubā biju viens no daudzajiem jaunajiem orientieristiem, bet ne tas talantīgākais un ne tas ātrākais (stafetes komandās vienmēr vieta bija 2. komandā), tomēr esmu palicis viens no retajiem, kurš vēl aktīvi piedalās orientēšanās sacensībās. Vēlāk junioru gados jau sāku iesaistīties orientēšanās sporta organizatoriskajā daļā, palīdzot Lapiņ Aldim gan Azimutos, gan Latvijas mēroga sacensībās. Tieši junioru gados un pirmajos pieaugušo grupu gados mani arvien vairāk sāka vajāt šīs potīšu traumas. Tagad jānožēlo ka nevērsos pēc palīdzības pie ārstiem vai treneriem (fizioterapeitiem), kas palīdzētu nostiprināt man šīs locītavas un saites. No sportiskās puses, formas virsotni sasniedzu 2004. gadā, kad Azimuta H21A grupā cīnījos, kā līdzīgs ar līdzīgu, gan ar Azimuta spēcīgāko orientieristu Otāru Putrāli, gan tajā laikā jauno talantu Artūru Pauliņu, kurš šobrīd nu jau ir Pasaules līmeņa orientierists. Divtūkstošo gadu sākumā bija vairāki labi panākumi un pat dalība Latvijas Olimpiādē, bet jau tad nopratu, ka dēļ potītēm es nekļūšu ne labāks, ne ātrāks orientierists, tāpēc arvien vairāk nogruntējos starp B grupu dalībniekiem. Savu orientēšanās tehniku biju nostabilizējis pienācīgā līmenī, bet fiziskā forma gan ar katru gadu pasliktinājās. Ja vēl jauniešu gados aizvadīju pa kādam treniņam, tad jo vecāks kļuvu, jo mazāk pievērsu uzmanību fiziskajai formai. Bija jānostabilizējas dzīvē, un bija daudz svarīgākas lietas ko darīt, tāpēc orientēšanās palika kā lielisks hobijs. Vienmēr esmu bijis slinks uz trenēšanos, labāk pa taisno startēju sacensībās, un tieši šīs nesagatavotības dēļ iedzīvojos jaunās un jaunās traumās, kas šobrīd katru rītu ceļoties no gultas par sevi atgādina. Un nu esmu nonācis līdz tam, ka bez specifiskiem vingrojumiem, nemaz nevaru tā vienkārši iziet ārā un paskriet, kur nu vēl piedalīties sacensībās. Tāpēc orientēšanās sporta sacensībām, kurās tiecos pēc labāka rezultāta, pielieku punktu. Kā viens angļu darba kolēģis teica - es kā sportists aizeju pensijā :) (retired from sport). Loģiski ka pilnībā orientēšanās sportu es nepametīšu nekad, jo savukārt kā viens cits paziņa teica - orientēšanās ir kā narkotika, tas ir asinīs un ik pa laikam vajag atkal jaunu devu, lai justos labi. Tā kā nu jau gandrīz 9 gadus dzīvoju Anglijā, tad ar orientēšanās sportu ir iespēja nodarboties visu cauru gadu, jo te sniegotu ziemu nav, bet ir viens liels BET. Anglijas ''mežu'' apvidi un orientēšanās kartes ir tik vienkāršas no orientēšanās tehnikas viedokļa, ka tādu īstu ''kaifu'' nemaz šādās kartes nevar noķert. Patika nesen lasītais Riina Kuuselo raksts viņas blogā, kur viņa salīdzināja Anglijas treniņkarti ar vienu no Somijas parasta treniņapvidus. Un jāsaka, ka tā ir pilnīga taisnība, zinot kādas man ir problēmas ar potītēm, nez vai turpmāk ir vērts skriet šādās vienkāršās kartēs. Es varētu salīdzināt Smiltenes Pilskalna karti, kura atradās 5 minūšu skrējienā no manām mājām Smiltenē, un kurā trenējos un izaugu kā orientierists. Un pretim likt šeit Anglijas dzīvesvietai vistuvāko karti, kas atrodas 10 minūšu braucienā no mājām - Swadlincote Woodlands. Kartes būtībā nav nemaz salīdzināmas no orientēšanās tehnikas viedokļa, ja bērnības dienu kartē tiešām bija jāorientējas, tad šādās Anglijas kartes vienkārši ir jāskrien kross ar atzīmēšanos.
treniņkarte Latvijā
treniņkarte Anglijā
Tāpēc Anglijā orientēšanās sacensībās vairs nestartēšu, vien ar pāris izņēmumiem. Noteikti startēšu Anglijas čempionātos un kādā no reģionu čempionātiem, tāpat arī vasarā gan jau piedalīšos kādās urban orientēšanās sacensībās, jo Anglijas pilsētu kartes gan ir ļoti interesantas salīdzinājumā ar Latvijas sprinta kartēm, un iespējams kādās mazākās sacensības uzskriešu vienkārši prieka pēc. Arī turpmākajos atvaļinājumos Latvijā diez vai tiks iekļauta dalība kādās orientēšanās sacensībās, protams ar vienu izņēmumu - orientēšanās svētkiem Kāpu, kurā šogad noteikti startēšu, tikai vēl jāizlemj kurā grupā startēt. Varianti ir divi - M21S grupa, bet tad ir mazliet arī vienkārši jāpaskrien pirms Kāpas, lai esmu spējīgs noskriet 6-8 km garas distances, vai arī jāstartē Open 100 grupā, bet tad ir jāuzēd pāris iztrūkstošie kilogrami. Jūnijā skatīšos kurš no normatīviem ir vieglāk sasniedzams :) Tagad rakstot par šo grupu izvēli, aizdomājos par vienu interesantu faktu - šogad taču ir mans pēdējais gads M21 grupās, nākamgad jau būtu starp veterāniem! Sanāk ka aktīvās orientēšanās sporta gaitas beidzu tieši pēdējā gadā pirms veterāniem. Hmmm... paskat kas nākamgad būtu par grupu izvēli kurās startēt - M21E; M21A; M21B; M21C; M35A; M35B un vēl Open100 !!! Bet nu beidzot esmu nonācis pie apziņas, ka nedrīkstu tik ļoti riskēt ar savu veselību, piedaloties orientēšanās sacensībās, jo vismazākā zaķa aliņa vai priedes sakne, būtībā jebkurš nelīdzenums mežā, mani var nolikt uz kruķiem. Šobrīd ir iegādāti gan speciāli apavi potīšu aizsargāšanai, gan nostiprinošas saites locītavām, bet tik drīz vēl mežā iekšā nesteigšos. Aprīlī esmu noskatījis divus orientēšanās čempionātus, kuros varētu ņemt dalību, bet tas būs tikai tad, ja par 100% jutīšos droši par savu potīšu drošību.
Nu jau kā 2 nedēļas esmu atsācis skriet, un īstenībā esmu atradis jaunu hobiju, kurā šad tad jau ņēmu dalību iepriekš, bet tagad tā pa īstam esmu nolēmis šo jauno hobiju aizstāt ar dalību orientēšanās sacensībās. Nekas jauns tas nav - tā ir tā pati vienkāršā skriešana :) bet ir kāds pasākums te Anglijā, kas ļoti simpatizē. Tie ir 5 km parkrun skrējieni sestdienas rītos pa Anglijas parkiem. Nu jau 33 reizes esmu startējis šajos skrējienos, sākot no 2012. gada, kad vēl dzīvoju Leeds piepilsētā, un tagad piedaloties šeit Midland parkrun skrējienos. Es pat nezinu cik kopumā pa visu Angliju ir šīs parkrun trasītes, bet praktiski katrā pilsētā ir pa parkam, kurās notiek šie skrējieni, un lielajās pilsētās pat notiek vairākos parkos. Tad nu mana jaunā hobija mērķis ir katru sestdienas rītu doties uz kādu citu pilsētu un piedalīties šajos skrējienos. Tā kā GoPro kameru vairs nav iespēja izmantot orientēšanās distancēs, tad šajos 5 km parkrun skrējienos skriešu ar kameru, nofilmējot startu un no pēdējās pozīcijas dodoties 5 km skrējienā kopā ar vēl 200-300 skrējējiem, baudot skriešanas burvību. Būšu skriešanas tūrists. Skriet joprojām ir forši, arī bez orientēšanās.
Šo blogu gan pavisam novārtā neatstāšu, jo ja sākumā viņu izveidoju tikai un vienīgi priekš sevis, tad tagad kā jau redzams arvien vairāk izplūstu gan distanču analīzē, gan sacensību aprakstā. Un tas ir tikai tāpēc, ka ir kāds noteikts lasītāju loks, kam iespējams ir interesanti ko es, vienkāršs B grupas orientierists, rakstu. Pašam par lielu izbrīnu, šobrīd lasījumu statistikas cipars ir jau sasniedzis 44120, un ja ieskatos dziļāk statistikas datos, tad pēc katras jaunas kartes un jaunas ziņas ievietošanas, šis cipars tajā dienā pieaug par aptuveni 50-80 skatījumiem. Vislielākais lasījumu skaits protams ir no Latvijas (uz pusi vairāk kā otrajai vietai), kuru droši vien sastāda orientēšanās paziņas Latvijā, otrajā vietā ir Lielbritānija, te lielāko daļu droši vien sastāda facebook un angļu orientēšanās draugi, bet trešajā vietā par pārsteigumu ir ASV, tur atrodami droši vien visādi google hakeri :) Tālāk seko Polija un Vācija, tad Baltijas kaimiņi un Skandināvu valstis, pēc tam visa pārējā vecā Eiropa, un beigās ir dažas ļoti eksotiskas valstis, kurām ar orientēšanos diez vai ir kāds sakars (piemēram Dienvidkoreja). Šie lasītāji un interesanti diemžēl jāapbēdina, jo turpmāk šeit orientēšanās kartes parādīsies ļoti reti. Ja iepriekšējos gados šeit parādījās 50- 70 jaunas orientēšanās kartes, kurās startēju gada laikā, tad šogad šis cipars droši vien būs jādala ar desmit. Turpmāk te ik pa laikam parādīsies mani video no parkrun skrējieniem un gan jau šad tad uzpeldēs pa kādai orientēšanās kartei, kurā būšu izlēmis tomēr skriet un orientēties.
Paldies tiem kas lasīja un kuriem šķita interesanti aplūkot manus orientēšanās piedzīvojumus Anglijā un šad tad arī citviet Eiropā. Panākumus orientieristiem un izturību skrējējiem!