svētdiena, 2014. gada 26. janvāris

Perry Park (Birmingham)

Category: COBOC Chase Sprint
Map/area: Perry Park (Birmingham)
Organiser: COBOC
Country: England
Discipline: Prologue + Pursuit
Šodien izlēmu atbraukt uz Birmingemu, uz COBOC rīkotajām sprinta sacensībām. Divu iemeslu dēļ tikai atbraucu, pirmkārt būs divi skrējieni - prologs un iedzīšana, kā arī otrkārt - labākajiem katrā vecuma grupā solīja balvas. Jau iepriekšējā ziemā apmeklēju pāris šī kluba organizētās treniņsacensības, un jau tad pārliecinājos, ka šim Birmingemas klubam galīgi neveicas ar dalībnieku piesaisti viņu mačos. Arī šodien, kopējais dalībnieku skaits nez vai sasniedza divciparu skaitli :) Tātad konkurences nekādas, bet ja jau atbraucis esmu, tad jāmēģina tā nenopietni paskriet apkārt vieglatlētikas stadionam un pa pielijušo parku. Vispirms prologa distance - 2.0 km un 12 kp. Pirms starta ieraugot distances plānojumu... skaļā balsī būtu nepieklājīgi smieties, bet nu pasmīnēt ūsās gan nācās. Distances plānojums astoņgadīgu bērnu distances līmenī :) Varēja taču vismaz kaut kādus zigzagus vai taureņus izdomāt, nevis vienkārši palaist apkārt stadionam un mazliet izmest loku pa parka pļavu. Ja distancē bija 12 kontrolpunkti, tad kartē es ieskatījos... šķiet kādas 10 reizes! Startā ar pirmo piegājienu tika iegaumēti pirmie trīs punkti, uz 3. kp gan sanāca ~10 sekunžu saminstināšanās pirms krūmājiem. Pa reizei kartē ieskatījos uz katru nākamo, lai redzētu cik tālu jāskrien taisnā virzienā. Uz 8. kp gan sanāca pat divreiz ieskatīties kartē, nepiefiksēju īsti, pie kuriem apstādījumiem punkts atrodas (+20 sek.). Nu un beigās jau arī ar pāris skatieniem pietika, lai noteiktu kur atrodas katrs kontrolpunkts. Uz pēdējo 12. kp neliela atrakcija - pietiekami plats grāvis, lai pāri tam nepārlektu, bet tilts pār viņu tāds interesants! Tilts bez grīdas, tikai margas, jautri :) Finišs vieglatlētikas stadionā. Rezultāts 13:34 un 1. vieta no 9 dalībniekiem.
Stundas pārtraukumu starp skrējieniem izmantoju ekskursijā pa stadionu. Bija interesanti paklausīties par Birmingemas un Anglijas vieglatlētikas vēsturi, sākot ar pirmās Olimpiādes dalībniekiem un kara laika labākajiem vieglatlētiem, līdz pat mūsdienu labākajiem Anglijas garo distanču skrējējiem.
Zinot nelielo konkurenci, uz iedzīšanas distances startu devos bez jebkādas iesildīšanās. Uzskriešu vieglu svētdienas skrējienu, 13 minūšu garumā. Iedzīšanā 1.9 km un 11 kp, un nu jau mazliet nopietnāks plānojums, bet būtībā ļoti vienkārša distance. Pirmie trīs kontrolpunkti ar straujām virziena maiņām, bet visi saskatāmā attālumā viens no otra. Tā kā karti atkal īsti nesanāca lasīt, tad uz 4. kp šīs paviršības dēļ pieļāvu 10 sek. kļūdu, nenolasīju punkta atrašanās vietu dīķa malā. Nākamie etapi jau izskatās izaicinošāki - zaļajā krūmāju mežā, bet tā platība atkal tik minimāla, ka nekāda īsta orientēšanās tur nesanāca. Uz 6. kp gan pieļāvu ~25 sek. kļūdu, cenšoties izvairīties no rožaugiem, nonācu tieši tādās pašās lamatās, kā ja būtu devies taisni. Distances vienkāršība noveda pie vislielākās paviršības uz 9. kp, kura man izmaksāja apaļu 1 minūti. Kartē neskatījos un leģendas nelasīju, un kad biju aptuveni vien 3 metrus no punkta, sapratu un ieraudzīju ka punkts atrodas otrā pusē sētai. Priekš sprinta milzīga kļūda! Labi ka nenopietns pasākums. Un uz pēdējo 11. kp pieļāvu kļūdu tieši leģendu dēļ. Leģendās skaidri un gaiši norādīts ka punkts atrodas zem tilta, bet distančnieks to bija novietojis augšā uz tilta. Iespējams tieši šīs neprecizitātes dēļ nebūtu notikusi nelaime pirms finiša. 40 metrus pirms finiša, skrienot lejup no kalna, mans skrējiens beidzās... Līdz finišam jau aizklunkurēju un finišēju ar rezultātu 14:03, bet mans tālākais ceļš veda pa taisno uz hospitāli. Šoreiz potīti izmežģīju tā, ka bija pat aizdomas par lūzumu, piepampa momentāni un sāpes bija nepanesamas.

Pēc rentgena uzņēmumiem, paldies Dievam, lūzums netika konstatēts, bet izmežģījums ir pamatīgs, un šobrīd esmu ļoti skeptiski noskaņots par skriešanas atsākšanu tuvāko mēnešu laikā. Rehabilitācija prasīs 6 nedēļas, kā arī obligāti jāiziet fizioterapijas kurss. Ir jānotiek kaut kam šādam, lai beidzot sev skaidri un gaiši pateiktu, ka veselība tomēr ir pirmajā vietā, un ja potītes nespēj turēt, tad nevajag skriet. Ilgi sevi mānīju, cenšoties izlikties, ka varu turpināt tik skriet un izvirzīt savam sportiskajam līmenim dažādus sasniedzamus rezultātus un mērķus. Beidzot jāpasaka godīgi sev - ar šādām potīšu traumām es vairs NEDRĪKSTU skriet. Grūti būs to pieņemt, bet tāda nu ir realitāte, ja gribu turpmāk vēl staigāt uz savām kājām. Zinot manu aizrautību ar orientēšanās sportu, loģiski ka negribētos, ka šis pesimistiskais raksts ir pēdējais ieraksts šajā manā blogā. Ja atveseļošanās noritēs pietiekami veiksmīgi un fizioterapijas nodarbībās ''ielikšu'' potītes atpakaļ, tad gan jau šad tad vēl paskriešu, bet tīri dēļ veselības un prieka pēc. Nekādi mērķi un rezultātu sasniegšana vairs netiks uzstādīta. Mežā vien parādīšos ar kārtīgi nostiprinātām potītēm un speciāliem apaviem. Šobrīd trakākais ir tas, ka pēc 3 nedēļām ir jāņem dalība sacensībās Spānijā! Ja līdz tam laikam pampums un sāpes būs pazudušas no traumētās vietas, tad distances Spānijā iziešu, ja nebūs, tad vienkārši baudīšu atvaļinājumu un skatīšos kā citi orientieristi sacenšas. Ļoti ceru ka šīs nebija manas pēdējās orientēšanās sacensības...

trešdiena, 2014. gada 22. janvāris

Donisthorpe (Burton On Trent)

Category: LEI Winter League 2013/2014 (night)
Map/area: Donisthorpe (Burton On Trent)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Score
Kārtējais LEI ziemas līgas posms šovakar solās būt ļoti interesants. Pirmkārt - nakts orientēšanās distance, kas man ļoti patīk, otrkārt - šovakar visi startēsim ar kopējo startu, kas ļauj cerēt uz interesantu cīņu distancē, un treškārt - distance vedīs pa diezgan labi zināmām takām, jo šeit sestdienas rītos šad tad atbraucu piedalīties Conkers 5km parkrun rīta skrējienā. Kopumā 15 reizes esmu šeit skrējis piecīša apli, redzēs, vai orientējoties tumsā šim faktam būs kādas priekšrocības. Dalībnieku gan neesam ļoti daudz, tikai 19, bet ir vairāki konkurētspējīgi orientieristi ar kuriem uzskrieties. Tātad šovakar izvēles distance ar 1 stundas kontrollaiku, un ar interesantiem noteikumiem - kontrolpunkti jāņem augošā secībā, sākot ar 1. kp un beidzot ar 27. kp, bet pēc katra izvēles var kādu no punktiem izlaist, ja nevar iekļauties kontrollaikā. Man protams ir mērķis apmeklēt visus kontrolpunktus stundas laikā, tāpēc distancē nemaz nedomāšu par kāda punkta izlaišanu. Pirms starta ir divi taktiskie varianti, ja etaps uz 1. kp būs garš, tad skriešu pa vidu baram, kontrolējot kā konkurenti uzņemas iniciatīvu. Bet ja būs īss etaps, tad gan uzreiz jālien priekšā, lai pie punkta nav jāgaida uz atzīmēšanos, kamēr līderi jau prom. Desmit sekundes pirms starta varam ieskatīties kartē, etaps uz 1. kp pavisam īss, tātad jāmauc no visas sirds. Caur vārtiņiem uz pļavu izskrienu kā piektais, bet pār pļavu slēdzu ātrumu iekšā cik nu ir. Sprints izdodas un pie punkta nonāku kā otrais. Pirmajā pozīcijā izvirzās jaunākais dalībnieks, M16 grupas pārstāvis Euan Tebbutt. Puisim ir Anglijas jauniešu izlases forma mugurā, tātad pietiekami spēcīgs jaunietis. Uz 2. kp sekoju jauneklim pa pēdām, bet jūtams ka čalim ir labs ātrums un viņš pamazām attālinās. Pie 2. kp arī nonāku kā otrais un jūtu ka aiz manis seko vēl vismaz 4 vai 5 orientieristi. Tā kā pirmajā pozīcijā esošais čalis arvien vairāk attālinās, tad es no otrās pozīcijas velku līdzi sev pārējo vagonu. Arī uz 3. kp līderis ir saskatāmā attālumā, tāpēc tikai sekoju viņam, protams ar vienu aci arī ieskatoties kartē. 3. kp atrodas tādā kā tunelī zem tilta, skrienot no punkta ārā, redzu ka man tieši aiz muguras seko mans galvenais sāncensis kopvērtējumā Roger Phillips, vajadzētu līdz pat finišam noturēties viņam priekšā, lai vairāk punkti tiek. Uz 4. kp turpinu pa taku pieklājīgā ātrumā, līderi gan vairs neredzu, bet esmu pārliecināts par savām darbībām. Nonākot netālu no 4. kp atrašanās vietas, seko neliela apjukuma pauze, kaut kas nesakrīt, esmu kartē pārķēris takas. No šīs takas punkts ir pa kreisi nevis pa labi, kur es pirmajā brīdī dodos. Ja vilcienam lokomotīve strauji nobremzē, tad visi pārējie vagoni saskrien vienā kaudzē :) Manas kļūdas dēļ, pēkšņi esam kopā kādi 5 orientieristi, labi ka pirmais sapratu kur atrodamies, un punktu paņēmu pirmais no bara. Etapam uz 5. kp jau biju iepriekš uzmetis skatienu, tāpēc tagad pilnā ātrumā devos pa sevis izvēlēto variantu, pa takām pa labo pusi. Izskrienot uz lielās takas, jutu ka man vairs neviens neseko līdzi. Aizdomīgi! Tagad mājās skatoties šo etapu, protams ka acīmredzami pa kreiso pusi ir krietni īsāks variants. Punkta vieta zināma, jo uz lielās takas beidzot izskrienu uz Conkers parkrun trasītes, punkts ir ''cheeky hill'' augšā. Šis kalns 5 km skrējienā ļoti izsit no ritma, bet orientēšanās distancē tāds parasts kāpumiņš vien ir. Pirms punkta redzu, ka man skrien pretim kāds orientierists jau uz 6. kp, un tas nav līderpozīcijā esošais jaunietis. Vai tiešām ar savu garāko apkārtvariantu uz 5. kp esmu palaidis garām kādu? Pēc splitiem esmu vēl joprojām 2. vietā.
Un tagad sekos ļoti muļķīga kļūda, ar kuru praktiski sabojāju visu distanci. Uz 6. kp vienkārši taku krustojumā aizskrēju pa nepareizo taku. Pēc laba gabala noskriešanas pa šo taku, sapratu ka kaut kas nav kā vajag. Dabā esmu uz takas, kurai labajā pusē sākas sēta, bet kreisajā pusē atspīd ūdens grāvī. Kartē pirms punkta vajadzētu sākties klajumam, bet te nekā tāda nav. Sazīmēju savu atrašanās vietu kartē un sapratu ka esmu ļoti tālu no 6. kp, prom uz tālākās takas. Seko liels loks apkārt pa takām un skrējiens pret kalnu cauri zaļajam uz punktu. Šeit man pretim skrien Roger, tātad kļūda ir vismaz 2 minūšu vērtībā. Punktu man izceļ vagons (kādi 5 orientieristi), kurš no 6. kp dodas prom pa to pašu taku uz 7. kp. Es vagonam nesekoju, jo viņi izskatās ka skries baigo līkumu, tāpēc dodos atpakaļ cauri zaļajam uz to pašu taku, uz kuru biju atskrējis kļūdā. Pēc splitiem var izsecināt, ka pēc kļūdas uz 6. kp esmu bijis vien 8. vietā, bet 7. kp atzīmējos jau kā trešais, jo dodoties pa pļavu ārā uz 8. kp, šis piecu orientieristu vagons nāca man pretim. Kļūda bija liela, bet apņēmība ir vismaz panākt 2. vietā esošo Rodžeru, jo Euan droši vien ir tālu jau priekšā. 8. kp ir taureņa centrālais punkts, uz kuru šoreiz dodos pa augšējo taku, tā izvairoties no ''cheeky hill''. Uz 9. kp ceļa variants cauri man nelaimīgajam taku krustojumam. Pirms punkta panāku divus veterānus, tātad vīri pirmo taureņa atzaru ir izlaiduši. Uz 10. kp neriskēju doties cauri zaļajam, droši apskrienu apkārt pa takām, bet uz 11. kp gan pa taisno cauri krūmājiem, uzrādot pārliecinoši ātrāko splitlaiku. Pie punkta panāku vienu M21 pārstāvi, kā arī caur krūmiem apskrēju vienu no dāmām. Tā taureņa dēļ nu vairs nav saprotams kurā vietā atrodos, jo ir sākušās taktiskās cīņas par punktiem. Saprotams ka visi šie panāktie orientieristi ir sākuši izlaist kādu no tālākajiem punktiem, tāpēc man ir jākoncentrējas savai distancei, jo man plānā ir paņemt visus punktus, nevienu neizlaižot. Uz 12 .kp (taureņa centrs) un 13. kp ļoti lieli apkārtvarianti pa takām, kuras zināmas no Conkers parkrun skrējiena. Līkumi ir pamatīgi, jo tā grava pa vidu šiem etapiem nav caurejama. Skrienot uz 13. kp, ieskatos pulkstenī un sāku jau apdomāt vai tik šis etaps nav par tālu, jo kaut arī skriets ir tikai 30 minūtes, izskatās ka varbūt pat nevarēšu paņemt visus punktus, jo vēl būs jāveic obligātais garais etaps uz 21. kp, kur jārēķinās ar vismaz 7-9 minūtēm klāt pie rezultāta. Nav laika domāt par taktiskajiem variantiem, tāpēc skrienu tik distanci un ņemu visus punktus paredzētajā secībā. Pirms 13. kp atkal saskrienos ar pretim skrienošo Roger, tagad izskatās ka atstarpe ir aptuveni 1 minūte starp mums. Jāturpina strādāt un gan jau panākšu! 14. kp ļoti ''peldošs'' - mazs klajumiņš zaļajā. Tumsā nav tas vieglākais punkts, bet paveicās ka pie punkta stāvēja orientieriste, kuru jau biju saticis pie 11. kp. Uz 15. kp pieļāvu ~30 sekunžu kļūdu, pa ātru no takas devos iekšā mežā. Sanāca pārāk ilgi ''ķemmēt'' apkārtni virzienā uz punktu. Skrienot uz 16. kp (atkal taureņa centrs), jau sāku šaubīties vai skriet pēdējo taureņa atzaru uz 17. un 18. kp, jo nu jau ir skaidrs ka fiziski nebūs iespējams paspēt apmeklēt visus punktus kontrollaikā. Tā kā etapi nav gari, tad jāizskrien vien ir arī šis pēdējais taureņa spārns. Īstenībā ļoti patika šāds plānojums ar centrālo punktu un 4 taureņa spārniem. Uz centrālo punktu jau skrēju tikai uz atmiņu, bet kopumā interesanti. 17. kp pavisam vienkāršs, bet 18. kp gan atkal tāds ''peldošs'' - kontūras stūris zaļajā. Līdz punkta rajonam nonācu sekmīgi, bet pirms punkta sāku ļoti piesardzīgi virzīties zaļajā iekšā. Redzu ka divas lampas jau te ganās. O! viens no viņiem ir Roger, izskatās ka mazliet ''burko'', bet es beidzot esmu viņu panācis. Apvidus te ir ļoti neizteiksmīgs, un labi vien ir ka esam trijatā, plašāks redzesloks un pēc mazas ''pārķemmēšanas'' punktu atrodam. Man šeit pārliecinoši labākais splitlaiks no 6 orientieristiem, kas bija riskējuši doties uz šo punktu. 19. kp atkal taureņa centrs, bet uz 20. kp iekārtojos aiz abiem konkurentiem, kurus panācu pie 18. kp. Uz 21. kp garais etaps - 1.2 km garš pārskrējiens pa man tik labi zināmo Conkers parkrun trases taku. Labi ka esmu kopā ar Roger, kurš palīdz noturēt pieklājīgu tempu visa etapa garumā. Tuvojoties 21. kp, saprotu ka vairāk punktus nav iespējams apmeklēt kontrollaika limitā, tāpēc ātri jāatzīmējas šajā punktā un tad pa ceļam vēl cauri pēdējam 27. kp pēc iespējas ātrāk uz finišu. Pēc stundas skrējiena, tagad beigās sanāk labs garais sprints. Tā kā nekad necenšos skriet ar maksimālu atdevi tik garus posmus, tad tagad pulss ir augšā līdz 180 bpm un jāvelk kārtīgi, ja gribu paskriet zem 1 stundas limita. Skrēju cik nu spēju, bet tomēr 33 sekundes pārtērēju kontrollaiku. Ieņemtā vieta finišā nav zināma. Finišēju kā trīspadsmitais, bet nav zināms cik punktus apmeklēja pirms manis finišējušie dalībnieki. Pēc pirmajiem aprēķiniem sanāk ka jābūt 3. vietai, jo visvairāk punktus gan jau savāca M16 jaunietis, otrais droši vien ir mans sīvākais konkurents Roger Phillips, un tad es. Mērķi neizpildīju, jo vajadzēja finišēt priekšā Rodžeram, lai kopvērtējumā vairāk punktu būtu. Gala rezultātos tomēr esmu 4. vietā ar laiku 1:00:33 un 210 punktiem no 19 dalībniekiem. Viens veterāns mūs visus taktiski bija apspēlējis, ieņemot 1. vietu pēc punktu summas. Viņš bija izlaidis pāris tālākos taureņa punktus un pirms finiša apmeklējis vairākus kontrolpunktus īsākos etapos, tā iegūstot lielāku punktu summu. Man tā kļūda uz 6. kp iegrieza jūtami, jo bez viņas es noteikti būtu paspējis pirms finiša vēl paķert 22. un 23. kp, bet fiziski gan nebūtu varējis savākt pilnīgi visus 27 kontrolpunktus stundas kontrollaikā. Tagad izanalizējot visu distanci, taktiski tomēr vajadzēja savādāk skriet. Ja gribēju uzvarēt, tad taurenī nevajadzēja doties uz tālākajiem 13. un 14. kp, bet gan beigās ņemt 22. 23. un iespējams arī 24. un 26. kp. Būtu gan kontrollaikā iekļāvies, gan vairāk punkti summā sanāktu, bet nevarēja jau paredzēt ka nevienam dalībniekam neizdosies izskriet visus 27 kontrolpunktus. Kopumā ļoti interesanta sacīkste, gan ar nakts-o elementiem, gan ar kārtīgu izskriešanos. Skriet pa parka takām ir krietni patīkamāk nekā mīcīties pa kalnu dubļainajām takām (tā kā weekendā). Ziemas līgā vairs atlikuši 3 posmi un uz uzvaru izskatās ka vairs nevaru pretendēt, top3 gan jānotur!

svētdiena, 2014. gada 19. janvāris

Matlock Moor (Chesterfield)

Category: EMOA League Event
Map/area: Matlock Moor (Chesterfield)
Organiser: DVO
Country: England
Discipline: Brown
Šodienas piedāvājumā garākā distance vien 6.7 km, pietiekami gara/īsa lai es to spētu noskriet zem stundas, tāpēc bez domāšanas pieteicos Brown distancei. Kas to būtu domājis, ka man smagam skrējējam tik smagi klāsies distancē un nāksies krietni ilgāk skriet, brist un grimt šajā distancē. Piektdien sporta zālītē atkal iedzīvojos jaunā kaitē :) Uz ''slēpes'' piedzinu ikrus, kurus vēl šorīt jutu, bet pēc mazas izstaipīšanās, jutu ka skriešanai tas daudz netraucēs. No sacensību centra līdz startam jādodas 800 metri, un jau šajā posmā varēja nojaust ka distancē sagaidāms kaut kas briesmīgs. Uz startu viss ceļš pa dubļiem un kalnā augšā. Jau iepriekš zināju ka Matlock pilsētiņa atrodas kalnu ielenkumā, bet distanču parametros kāpums norādīts vien 100 metri, tad jau cerams būs jāskrien pa kalna augšu, bez laišanās lejā. Bet tie dubļi... jau pirms starta apavu sarkanā krāsa bija kļuvusi melna un pamatīga dubļu kārta pie katras kājas. Tā arī bija, starts atradās kalna augšā un distancē kāpumu varēs savākt tikai pašās beigās. Uz 1. kp labs ieskriešanās etaps, vispirms pa dubļainu un purvainu stigu, tad paātrinājums pa ceļu un pēc tam uzmanīga laušanās zaļajā uz punktu. Uz punktu varēja doties arī no otras puses zaļajam, saīsinot etapa garumu, bet tas neizskatījās visai drošs piegājiens. Arī spliti pierādīja ka mans variants ir bijis labs un pietiekami ātrs. Uz 2. kp īss etaps cauri zaļajam, uzmetu virzienu un turpināju lauzties uz priekšu. Mērķis bija mazā taka no kuras varētu droši trāpīt punktā. Taku diemžēl neuztvēru un skatoties pēc Garmin ceļa, punktam pagāju pārdesmit metrus garām no sevis pa labi. Vēl kādu brīdi instinktīvi virzījos uz priekšu, līdz sapratu ka punktam esmu garām un vienīgais drošais variants ir doties ārā no zaļā. Ņemšu punktu no kontūras malas, jo kļūda ir milzīga un vēl vairāk laiku negribas zaudēt. Pie kontūras malas atrašanās vietu palīdzēja noteikt kontrolpunkts kurš atradās pie mazā grāvīša, un no šejienes, tīri pēc attāluma izjūtas, punktam uzgāju precīzi virsū. Nav labi, jau pašā sākumā esmu pazaudējis 3 minūtes! Nākamie etapi pa gaiši dzelteno pļavu, tātad pa aizaugušu un ciņainu zālāju. Jau dodoties uz 3. kp, nācās pārliecināties, ka pļava pēc lietusgāzēm ir pārvērtusies par purvu, un katrs solis tiek veikts ūdens šļakatu pavadījumā. Uz 4. kp pieļāvu praktiski identisku kļūdu kā uz 2. kp. Virziens, virziens un vēl reiz virziens!!! Sen laikam nav nācies skriet šādus virziena etapus, jo galīgi nemāku noturēt. Noteiktais attālums tiek veikts, bet kad redzu ka punkta nav, tad sākas jocīgas un neizlēmīgas darbības. Peldošajā apvidū nekādas konkrētas piesaistes nav, un atkal pēc attāluma izjūtas jutu ka esmu punkta rajonā, tikai nez kāpēc rāvu uz labo pusi nevis kreiso. Pieskrēju pat pie cita kontrolpunkta, kaut gan bija acīmredzami ka tas nav manējais. Divas reizes kārtīgi noorientēju sevi un punktā ieskrēju gandrīz no pretējās puses. Vēl 2 minūtes iestādītas. Nākamie etapi arī tikai uz virzienu, tāpēc jāseko tikai kompasa bultiņai. Uz 5. un 6. kp izdodas kā pa diedziņu, bet uz 7. kp taisnvirzienu nojauca tieši purvainā pamatne. Redzot ka gar mūra sētu pļava ir sausāka un varēs mazliet ātrāk paskriet, sanāca veikt tādu neizteiksmīgu loku, kurš tomēr kādas 30 sekundes bija par lielu. Uz 8. kp devos virzienā, kādā aizskrēja tikko mani apdzinušais jauneklis. Mums bija nesalīdzināmi ātrumi, bet pārredzamajā apvidū punktu viņš man izcēla. Šī pļava atgādināja nepatīkamās atmiņas no ''open moorland'' apvidiem, kuros man ļoti nepatīk skriet, jo par skriešanu to grūti nosaukt manā izpildījumā. Tālāk seko visai garš etpas uz 9. kp, un pēc pirmā skatiena kartē, visai viegls. Etaps pats par sevi viegls, lielāko daļu pa stigu gar pļavmalu, bet šis etaps mani būtībā piebeidza. Man šķiet šajā etapā ne reizi neizlocīju kājas kārtīgā skriešanas solī. Dubļi, dubļi un vēl reiz dubļi. Es ar savu ''simtnieku'' vienkārši slīku viņos un spēku te atstāju krietni vairāk nekā puiši ar mazākām ķermeņa uzbūvēm. Mans kaujas svars neiet cauri šādām dubļu vannām, baigi buksē :) Paša punkta atrašana bez problēmām - rododendrs - stiga - un piemineklis meža vidū. Uz 10. kp tikai ceļa variants, jo pa taisno šādā mežā nav ko darīt. Ceļš labs un skrienams, bet man spēka nav un atkal labais augšstilbs pakaļpusē neklausa, jūtami savilcies. No šīs traumas laikam nekad netikšu vaļā. Ja distance ir skrienama, tad nav problēmu, bet līdzko sākās šādi šķēršļoti un smagi skrējieni, tā savelk pamatīgi. Lai nu kāds būtu mans ātrums, bet pie punkta biju panācis 3 orientieristus, kurus iepriekš sev priekšā nebiju manījis. Būs laikam ''burkojuši'' te! Uz 11. kp maza dilemma, iet apkārt vai doties pa taisno. Izvēlējos cīņu ar zaļo, jo ar savu skriešanas ''ātrumu'' diez vai būtu ātrāk apkārt. Karti pēc 11. kp biju nolocījis un nākamo etapu nemaz nebiju apskatījis. Gandrīz apsēdos, ieraugot etapu uz 12. kp! Etaps pāri visai kartei no viena gala uz otru, izskatās vismaz 2 km garš. Ir skrieti ļoti gari etapi, bet tik garš manā atmiņā vēl nav palicis neviens. Šķiet šo etapu varu droši saukt par visu laiku garāko etapu manos 23 orientēšanās gados! Etaps garš un ir ar vairākiem variantiem, bet būtībā ļoti vienkāršs, dēļ takām un ceļiem. Variantu caur dzelteno pļavu (purvu) uzreiz atmetu, atlika izvēlēties labākos taku variantus. Neko labu diemžēl neizvēlējos, dēļ sasodītajiem dubļiem. Ja etapa sākumā vēl skrēju, tad etapa vidusdaļa praktiski pagāja ejot un cīnoties cauri dubļiem. Šis etaps mani nogalināja un pārgāja jebkāda apetīte uz skriešanu. Tie dubļi bija vienkārši pretīgi. Ja būtu otrreiz jāizvēlas, kā šo etapu veikt, es pavisam noteikti skrietu apkārt pa lielo ceļu, vienalga ka vēl viens kilometrs klāt, bet vismaz SKRIETU nevis mīcītos. Pēc tik gara pārgājiena, pašu punktu arī paņēmu ne bez problēmām. Nevarēju uzreiz ielasīties tik blīvās horizontālēs. Punkts augšā vai lejā? Un vēl bedrē! Vienu minūti tur pamaldījos. Uz 13. kp īsi un precīzi, bet uz 14. kp nevar uzreiz uzsākt, jāgriež karte otrādāk, pēdējie etapi mazliet pārklājas. Ar diezgan lielu nesaprašanu (laikam pienskābe jau gāja uz beigām) uz punktu ''aizpeldēju'' gar kalna malu, punktu paņemot no lejas nevis augšas, kā būtu bijis krietni vieglāk. Te un arī nākamajā etapā uz 15. kp savācās arī tas 100 metru kāpums, jo bija jātiek no šīs gravas laukā. Neesmu gatavs skriet (šajā gadījumā cīnīties pa dubļiem) ilgāk par stundu, tāpēc šie pēdējie punkti jau tika ņemti ar zināmu apātiju. Visu distanci mūsu ceļi krustojās ar dāmu, kura startēja 1 minūti pirms manis, bet tā reāli mēs kopā neskrējām nevienu brīdi. Uz 1. kp es viņu biju apskrējis, bet dēļ kļūdām uz 2. un 4. kp, viņa man bija krietnu gabalu priekšā, un ik pa laikam tālumā es viņu redzēju. Bet tā pa īstam es ar viņu saskrējos garā etapa vidū un tad nu šos īsos etapus skrējām vairāk kopā, bet pēc atzīmēšanās 15. kp es pilnībā atslēdzos no iniciatīvas uzņemšanās. Ļāvu dāmai mani izvest no meža :) Skrējām abi vienādi lēnā ātrumā, tāpēc man atlika laiks gan karti palasīt, gan pāris dziļākās dubļu vannās ielēkt. Etapi uz 16. un 17. kp tā arī pagāja viņas ēnā, ieturot zolīdu atstatumu starp mums, bet finišā gan ieskrēju cieši aiz viņas :) Nu ko lai saka par šādu distanci? Distance laba un arī interesanta, bet tie DUBĻI. Tie nomāca jebkādu gandarījumu par šo distanci, būtu vien labāk skrējis Blue vai Green distanci, vismaz ar pozitīvāku rezultātu finišētu. Rezultāts 1:19:39 un 24 .vieta no 43 dalībniekiem. Richard un Joe ar 10 minūšu atrāvienu parādīja kā šo distanci skrien elites džeki 47 minutēs! A grupas čaļi parādīja ka varēja paskriet distanci zem stundas, bet mana B līmeņa labākie entuziasti skrēja 67 minūtes. Tātad zaudēju ne tikai uz kļūdām (7 minūtes), bet arī uz kāju. Pirms Spānijas vajadzētu ieskrieties, bet saudzīgākās distancēs, jo turpmāk ja kartes nosaukumā redzēšu vārdu ''moor'', tad diez vai apmeklēšu šo pasākumu. Nav jau tā ka nepatīk kalni, bet te Anglijā viņi šķiet visu cauru gadu ir slapji un dubļaini. Šogad Spānijā kalnu nebūs, būs jāskrien pa okeāna pludmales smiltīm un priežu mežiem. Tieši Spānijas dēļ nācās atteikt dalību savam jaunajam DVO klubam Compass Sport kausa kvalifikācijā, bet piedāvājumus startēt divās stafetēs gan es apsvēršu. Šodien atkal skrēju ar kameru, tāpēc visa mīcīšanās pa dubļiem un kļūdas uz 2. un 4. kp ir nofilmētas. Uz beigām gan tā bilde tāda miglaina, jo mitruma dēļ kameras lodziņš aizsvīda.
Jau pamazām esmu ceļa jūtīs uz Spāniju, bet nupat ienācās vēl vieni labi jaunumi. Pēc gada pārtraukuma būs iespēja atkal startēt Latvijā - Kāpa 2014.

svētdiena, 2014. gada 12. janvāris

Shellbrook Wood (Burton On Trent)

Category: EMOA League Event
Map/area: Shellbrook Wood (Burton On Trent)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Green
Vēl nezinot par dalību vakardienas nakts mačā, biju izlēmis šorīt skriet garāko distanci. Bet tā kā izlēmu jau vakar izskrieties nakts distancē, tad šorīt atkal skrēju īso - Green distanci. Apvidus jau iepazīts pirms pusotra gada izvēles distancē. Nekā aizraujoša - jauns krūmāju mežs ar piesātinātu velo taku tīklu. Tā kā te atrodas Nacionālā Meža velosipēdu centrs, tad šeit ir izveidota interesanta MTB trase, kuru kādreiz vasarā būs jāizmēģina. Labi vien ir ka šorīt skriešu īso distanci, jo stīvums pamatīgs, gan no vakardienas skrējiena, gan šā rīta sala, takas un ceļi apledojuši. Par piemiņu Nickam, šodien atkal skriešu zaļajā AIRE kreklā. Un testēšu atkal kameru, cik ērti un kāds video sanāk, ja to novieto pie krūtīm nevis uz galvas. Neko baigi sarežģīto jau negaidīju, bet distance bija pat ļoti vienkārša, tāda ka pat grūti kaut ko komentēt no orientēšanās viedokļa. Tās daudzās takas un krūmāji ļoti iespaidoja arī variantu izvēles uz punktiem. No 12 kontrolpunktiem, desmit punkti atradās tieši taku malās, tikai 4. un 10. kp tā vairāk nost no takām. Bet nu pamanījos sakļūdīties arī šādā distancē. Uz 2. kp pašu etapu veicu ideāli, bet pirms punkta mazliet galvu nojauca citi orientieristi, un sanāca ~ 40 sekunžu saminstināšanās, mēģinot garajā zālē pamanīt mazo grāvīti. Diezgan muļķīgu kļūdu pieļāvu uz 3. kp, izvēlējos skriet pamatīgu līkumu pa velo trasi, kas bija vismaz par 1 minūti ilgāk, nekā ja būtu izlauzies cauri zaļajam. Uz 6. kp garais etaps, un šeit pēc visiem garmin aprēķiniem tika pazaudēta 1:30. Etapa vidū veicu vairākus neizteiksmīgus zigzagus, tā krietni pagarinot etapa garumu. 6. 7. 8. un 9. kp it kā interesanti punkti, bet visi taku malās. Toties 10. kp gan bija odziņa. Tā kā izlēmu doties pilnībā pa līniju, tad vispirms sanāca forsēt pietiekami platu grāvi ar ūdeni, bet pats punkts bija jāuziet pie krūmu kontūras garā purvainā zālē. Tikai mazliet biju novirzījies pa labi, kad veiksmīgi punktu pamanīju. Un izskatās ka distances atslēgas punkts ir pēdējais 12. kp, nevis pats punkts, bet etapa variantu izvēle. Etaps garš un ar vairākiem šķēršļiem pa vidu, lai to nevarētu veikt taisni. Vismaz trīs reizes šā etapa laikā mainīju ieplānotos variantus, un beigu beigās apskrēju pamatīgu loku apkārt gan visiem zaļajiem, gan taku mudžeklim. Īsti nezinu vai varēju arī kaut kā sakarīgāk veikt šo etapu, jo dzeltenās līnijas gar sētām bija aizaugušas, mežs bija ļoti zaļš un tās līkloču takas ļoti līkumainas. Ieskatoties splitos, šausmīgi daudz tomēr laiku esmu zaudējis šajā etapā. Startējot Green distancē, protams ka mērķis ir tikai viens - uzvara! Šoreiz nekā, viens veterāns mani apskrēja. Ar rezultātu 39:43 ieņēmu 2. vietu no 38 dalībniekiem.
Tagad priekšā video apstrāde. Mācos un eksperimentēju gan dabā, gan pie datora. Katrā ziņā kameru uz krūšu jostas nevar likt, skrienot ļoti kratās un rezultātā nekvalitatīvs video. Turpmāk tikai uz galvas. Vēl ir jāatrod piemērotākais video faila formāts, bet pie datora ir daudz ko vēl mācīties, lai gala rezultātā sanāktu skaists video. Pateicoties RGmapvideo programmai, šobrīd šodienas video ir sanācis šāds. Vēl pāris uzlabojumi jāveic, bet visumā ir ok.

sestdiena, 2014. gada 11. janvāris

Treeton (Sheffield)

Category: YHOA Night League Event
Map/area: Treeton (Sheffield)
Organiser: SYO
Country: England
Discipline: Long
To 1. janvāra izkustēšanos, par īstu skrējienu nenosauksi, tāpēc var teikt, ka šovakar aizvadīju savu pirmo nopietno jaunā gada orientēšanās skrējienu, savā favorītdistancē - nakts orientēšanās! Vēl nedēļas vidū šaubījos, vai ir vērts braukt tādu gabalu līdz Sheffild, bet jo tuvāk nāca sestdiena, jo vairāk radās pārliecība, ka ir jābrauc, jo tās nakts distances tā jau tik reti sanāk uzskriet, tāpēc nevar laist šo pasākumu garām. Pasākuma nosaukums bija - Jorkšīras nakts līgas posms, kuros, nu jau pirms vairākiem gadiem, biju ļoti aktīvs dalībnieks. Atmiņas tās labākās, jo 2009/10 gada sezonā triumfēju šajā pasākumā, un arī nākamos gadus biju pirmajā trijniekā. Žēl ka šāda tipa (tieši distanču ziņā) sacensības nenotiek Midland apkārtnē (ar LEI ziemas līgas nakts posmiem nevar salīdzināt), tāpēc ar prieku šovakar atgriezos Jorkšīrā, uz tuvāko no nakts posmiem. Pieminot mūžībā aizgājušo Nick Jones, šovakar skrēju ar sava bijušā kluba AIRE zaļo kreklu. Viņš bija kluba biedrs ar kuru vienmēr bija patīkami aprunāties gan pirms, gan pēc noskrietajām distancēm...
Šovakar mēģināšu notestēt, vai sanāk kaut kāds video tumsā, ja kameru novieto pie krūtīm. Šajā mežā jau biju skrējis gan dienas, gan nakts sacensībās pirms gandrīz 4 gadiem, tāpēc zināju kāds ir mežs. Būtībā ne visai interesants apvidus, jo daudz taku pārskrējienu, bet naktī būs pietiekami izaicinošs. Tieši no nakts sacensībām pirms 4 gadiem atceros, cik daudz kļūdu pieļāvu, un konkrēti uz vienu punktu, tāpēc šoreiz būs jāsakoncentrējas krietni nopietnāk. Distances garums - 5.8 km, man tieši optimāls. Dalībnieku salīdzinoši daudz priekš nakts sacensībām, un startā pat sanāk pastāvēt rindā, jo mežā laiž ar 2 minūšu intervālu. Pirms manis startē vecākais no brāļiem Field un spēcīgais Joe Taunton, nodomāju, ka būtu bijis baigi labi startēt pirms viņiem, varētu kādu etapiņu atsēdēt. Pirms starta nākas saslēgt visus gadžetus, kopumā trīs - lampu uz galvas, garmin pulksteni uz rokas un kameru pie krūtīm, cerams ka visa šī līdzņemamā aparatūra neatņems koncentrēšanās spējas :) Distances sākums ļoti vienkāršs, pirmie divi kontrolpunkti tik pa takām, kas ļauj aprast ar kartes lasīšanu tumsā un novērtēt ar kādu ātrumu šovakar spēšu pārvietoties. Karte lasās labi un skriešanas ātrums, kaut arī smagnējs pa dubļainajām takām, būs visai pieņemams. Uz 3. kp gan sākas īstā nakts orientēšanās! Sākums pār pļavu un pa taku bez problēmām, bet tālāk gan jāpaļaujas uz virziena izjūtu, jo pret kalnu un pa rožaugiem neuztaustu raustīto mazo taciņu. Eju virzienā, kas gan ir mazliet šķībs pa kreisi, bet tur priekšā ir labs orientieris lielā taka, no kuras punktu paņemu eleganti. Tagad skatoties kartē, iespējams ka vajadzēja doties pa labo pusi, apkārt pa taku, jo pret kalnu visai daudz laiku zaudēju ejot nevis skrienot. Uz 4. kp attāluma izjūta strādā labi, bet etapi uz 5. un 6. kp abi līdzīgi. Vispirms pa taku un tad tumsā izgaismot īsto rododendra krūmu pie kura atrodas punkts. Par konkurentu splitlaikiem uz 6. kp gan var pabrīnīties, jo man ir viens no ātrākajiem laikiem! Nez kur tur pārējie ir rakuši :) Un tagad sekos punkts, par kuru visvairāk baidījos.
2014. - 7. kp
2010. - 9. kp
7. kp atrodas bedrē, tieši uz tās pašas nogāzes, kur pirms 4 gadiem maldījos 15 minūtes. Pats etaps ir ar izvēles iespējām, vai nu pa kreiso taciņu, vai nu pa labo taciņu līdz elektrolīnijai, jo pa taisno mežs nav skrienams. Ņemu labo variantu, kurš ir tuvāk līnijai. Līdz elektrolīnijai viss kārtībā, arī pēc tam viss šķiet perfekti, jo trāpu uz taku no kuras jāgriežas uz punktu. Turpinu skriet pa taku uz priekšu, līdz samulsis apstājos, kompasa virziens nesakrīt un arī taka neiet lejup no kalna. Skaidrs, esmu pārķēris T veida taku krustojumu. Kļūda laika izteiksmē dārga, bet labi ka zinu kur jāskrien atpakaļ un uz kuru pusi jādodas uz punktu. Nonāku uz sev vajadzīgās takas, pa kuru veicu pietiekamu attālumu, lai varētu doties rozēs iekšā un atrast bedri. Sākas jau maza panika, jo jūtu ka baigi ''peldu'', bet tagad galvenais turēt pareizu virzienu un uz tausti ir vienkārši jātrāpa punktā. Pārliecība nepievīla, pa nogāzi uz leju devos ar tādu rezervi, lai ja nu punkta nav priekšā, tad tam jābūt pa kreisi no manis, un tā arī bija. Veiksme vai neveiksme, punktam biju aizgājis garām, bet skaisti pamanīju to pa kreisi mazliet atpakaļ uz augšu. Salīdzinot ar ātrākajiem, laiku šajā etapā pazaudēju ļoti daudz, bet vismaz nemaldījos kā toreiz uz 9. kp. Tālāk seko trīs garie pārskrējienu etapi pa takām, no kuriem tikai uz 9. kp sanāk mazliet paorientēties. Baigi nespiežu, skrienu lēni, bet komfortabli :) Pirms 9. kp pazaudēju aptuveni pusminūti, mazliet samudžinājos mazo taku krustcelēs, un nevarēju uzreiz noteikt kur atrodos uz elektrolīnijas. Pie punkta panācu, 6 minūtes, pirms manis startējušo konkurentu, kurš bija kļūdījies uz šo punktu. Viņu jau manīju pie 6. kp, bet tur mūsu ceļi nesakrita. Tagad gan, līdz pat finišam viens ar otru sadarbosimies - viņš ar krietni ātrāko skriešanas soli, es ar krietni precīzāko orientēšanos. Uz 10. kp lidojums pa ceļu lejup no kalna. Mēģināju neatlaist savu sāncensi (John Houlihan), bet nu mūsu ātrums diemžēl galīgi nebija vienlīdzīgs. Uz 11. kp turpināju dzīties viņam pakaļ, un iespējams tieši tāpēc pieļāvu muļķīgu kļūdu. Pēc pļavas nolēmu doties pa taisno uz punktu, redzot ka viņš skrien apkārt pa taku, tā cerot pie punkta panākt viņu. Diemžēl nepamanīju kartē, ka tur priekšā ir zaļais. Un ja ir zaļais, tad tas nozīmē rozes un avenāji tādā slānī, ka bez asins izliešanas cauri netikt. Kādu laiku atkal augšstilbus rotās skaistas skrāpējumu rētas, bet nu līdz takai tomēr izlauzos cauri, diemžēl nezinot kurā vietā precīzi. Sanāca vēl neliels šurpu turpu pa taku, un kopumā šajā etapā iezaudēju pusotru minūti. Nākamais 12. kp izskatās ļoti viltīgs, aizaugušā pļavā jātrāpa uz krūmāju kontūru. Etapu iesāku pa mazo taciņu pa kreisi, bet pēc tam visa uzmanība virzienam. Redzu tālumā trīs lampu gaismekļus, tātad uzdevums panākt viņus un tad jau četratā kopā atradīsim punktu. Arī John tepat vien ir, nekur nav aizbēdzis, un tieši viņš pirmais uztausta punkta vietu. Tālāk trīs īsie etapi, kur galvenais ir virziens un tikai pēc krūmu kontūrām var piekoriģēt uzņemto kursu. Turpinam distanci kopā ar John, uz 13. kp mans virziens ir taisnāks, bet uz 14. kp savukārt viņš iztaisno uzņemto virzienu. Nakts mačos ļoti izteikti šādās ''peldošās'' vietās noder kāds kompanjons ar kuru kopā var apjomīgāk izgaismot apkārtni. Uz 15. kp mans kompanjons atkal kaut kur aizganījās, tāpēc nācās pašam lēnām un precīzi izcelt punktu. Uz 16. kp garš etaps apkārt ezeram pa taku, man ir neliela rezerve, tāpēc jāmēģina slēgt augstākā robā, un kādu laiku saglabāt vadību. Līdz pus etapam noturēju, tālāk jāmēģina ieķerties sāncenša astē. Man nav variantu, nākas atlaist. Ieskatos vēl pēdējo reizi kartē, pēdējie divi punkti samērā vienkārši, tāpēc jācenšas vismaz saglabāt redzamības attālums līdz Džonam. Pirms 16. kp pieļāvu identisku kļūdu kā viņš, apskrēju vienu krūmu puduriņu mazliet pa ātru, tikai tāpēc ka akli sekoju. Bet uz 17. kp, kurš nemaz tik vienkāršs nebija (bedre), tāpat turpināju sekot gan šā vakara tiešajam sāncensim, gan vēl 2 konkurentiem, kuri mani šajā pēdējā etapā apskrēja. Paldies viņiem, ka izcēla man punktu, kuru vienatnē iespējams būtu ilgāk meklējis. Kaut arī diezgan nosalis (nebiju gaidījis ka te ezera krastā būs tik auksts), tomēr finišēju ar zināmu gandarījumu. Pirms 4 gadiem distance arī bija 5.8 km gara, bet šovakar savu rezultātu uzlaboju gandrīz par pusstundu! Toreiz finišēju ar laiku 86:53, bet šovakar uzrādīju rezultātu 58:56 kas deva 15. vietu starp 27 dalībniekiem. Kļūdās atstāju 4 minūtes, kas priekš nakts-o ir ciešami, bet uzvarētāja rezultāts (38:29) gan ir kaut kas fantastisks, es pat dienā diez vai spētu izskriet ar tādu laiku :) Jā, konkurence pa šiem gadiem, kopš vairs neskrienu Jorkšīras nakts līgas mačos, ir acīmredzami augusi. Dalībnieku vairāk un krietni stiprāki, bet vēsturē palikšu vienmēr, kā 2009/10 gada čempions :) Ak jā, man taču distancē līdzi bija kamera! Video gan diemžēl ir nekvalitatīvs. Mana ķīniešu galvas lampa ir ar tālu staru uz priekšu, kas priekš orientēšanās ir ideāla, bet lai uzņemtu skatāmu video, tad ir jāskrien ar lielo Mila vai Silva prožektoru, kurš izgaismo plašāku apkārtni, bet ne tik tālu. Vēl viens mīnuss kamerai uz krūtīm - nevar likt pulsa jostu, jo gan pulsa jostas sensors, gan kamera skrienot sitas viens pret otru un rada nepatīkamu skaņu. Rītdienas mačā izmēģināšu, kādā kvalitātē dienas gaismā sanāk video no krūtīm filmēts.


trešdiena, 2014. gada 1. janvāris

Abbey Park (Leicester)

Category: LEI Winter League 2013/2014
Map/area: Abbey Park (Leicester)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Score
Tradīcijas tiek turpinātas un Jaunais Gads tiek iesākts ar orientēšanās skrējienu. 2012. gada 1. janvārī orientējos Mežaparkā, 2013. gadā - armijas kara pilsētiņā, bet 2014. gadu iesāku vienā no Leicester parkiem. Ja pagājušā gada skrējienā varēju sūkstīties par pārāk lielu alkohola devu organismā, tad šogad pašsajūtu skrējiena laikā sagādāja pamatīgs liekais svars, jo vecgada vakars tika sagaidīts ar ļoti lielu pārēšanos. Gan mīļotā, gan mamma bija sagādājušas bagātīgu galdu ar salātiņiem un gaļas ēdieniem, tā ka pat šampānietim gandrīz nebija vietas :) Nakts tika pavadīta mierīgi, šoreiz bez trakām dejām klubā, tāpēc biju visai žirgts šorīt doties uzskriet. Par pašām sacensībām gan grūti ko uzrakstīt, vienīgi varu piebilst ka tas bija kārtējais LEI ziemas līgas posms, kurā vēl joprojām neatmetu cerības uz uzvaru. Laiciņš šodien foršs, līst kā pa jāņiem un atzīmēšanās... ar kontrolkartiņām!!! 45 minūšu izvēles distancē. Parks un kontrolpunktu izvietojums ir tik vienkāršs, ka nekādas grūtības nesagādā atzīmēties pilnīgi visos punktos krietni ātrāk par atvēlēto laiku. Kā jau minēju, dēļ lielā daudzuma rosoļa un kotlešu vēderā, skrējās ļoti smagnēji un arī atzīmēšanās (ar pildspalvu jāieraksta kontrolkartiņā katra kp numurs) šo skrējienu galīgi nepadarīja plūstošu. Ar pāris paskrējieniem garām dažiem punktiem un ilgo atzīmēšanos, šo distanci pieveicu ar rezultātu 29:06, kas deva 2. vietu starp 19 dalībniekiem. Rodžers mūs visus pamatīgi piesmēja (laikam baigi svaigais bijis) un izskatās ka kopvērtējumā man nāksies piekāpties viņam. Salijis un bez īpaša o-baudījuma iesāku jauno orientēšanās gadu.
Jaunas pārmaiņas šogad manā o-dzīvē! Jau vecgada pēdējās sacensībās aiz mana vārda varēja lasīt jaunu kluba nosaukumu - DVO. Bet tā oficiāli ar šodienas sacensībām esmu jaunais DVO kluba biedrs, un turpmāk lielajās sacensībās skriešu ar Derwent Valley Orienteers kreklu. Kāpēc nomainīju atkal klubu? Tāpēc ka tāda īsta sadarbība ar NOC klubu neizveidojās, Nottingham ir pietiekami tālu no manas dzīves vietas, lai regulāri ņemtu dalību viņu pasākumos un piedalītos arī pie organizatoriskās daļas. Derby klubs bāzējas krietni tuvāk un cerams daudz vairāk varēšu iesaistīties viņu kluba dzīvē. Tā kā orientēšanās sports ir man neatņemama dzīves sastāvdaļa, tad ar lielāko prieku iesaistīšos DVO sacensību organizatoru komandā. Jau Leeds laikos, kad pārstāvēju AIRE klubu, bija vēlme kādreiz saplānot kādu distanci mazākām sacensībām, diemžēl tālāk, par punktu izvietošanu dabā un noņemšanu pēc sacensībām, netiku. Cerams jaunajā klubā man atradīsies laiks uzņemties distanču saplānošanu un kādu mazu sacensību noorganizēšanu, tā kā tas bija Latvijā, Azimuta laikos. Nu manā o-garderobē ir 5 krekli, visvairāk protams ka valkāšu jauno DVO formu, ar Spānijā iegūto kreklu tagad regulāri skrienu nakts mačos, bet Azimuta, AIRE un NOC kreklus droši vien ņemšu līdzi uz daudzdienu sacensībām, katru dienu citā kreklā :)