30 novembris 2014

Novembrī vairāk pa tumsu un ar lampu uz galvas.

Vēl oktobra beigās nebija ne mazākās nojausmas, ka novembris izvērtīsies tik aktīvs. Var teikt ka gandrīz esmu atgriezies orientēšanās sportā, jo šomēnes piedalījos 6 orientēšanās sacensībās - vairāk nekā pēdējos 4 mēnešos kopā. Tā pa īstam jau neesmu ne aizgājis, ne atgriezies orientēšanās sportā, vienkārši vairs nepiedalos klasiskajās dienas orientēšanās sacensībās. Novembrī startēju veselās 5 nakts orientēšanās sacensībās (mana iecienītākā o-disciplīna) un 1 velo orientēšanās sacensībās. 13. novembra vakarā ieguvu tik pozitīvas emocijas pēc Burbage nakts-o sacensībām, ka radās plāns paviesoties Jorkšīrā, kur pēc pāris dienām sākās Jorkšīras Nakts Līga. Pirms vairākiem gadiem, kad biju regulārs šo sacensību dalībnieks, ļoti piesaistīja tieši kvalitatīvās distances un salīdzinoši lielā konkurence. Tieši Jorkšīrā tā pa īstam iecienīju nakts-o sacensības, tāpēc nolēmu, kāpēc gan neapmeklēt šā gada visus posmus, jo vilcienu satiksme Anglijā ir ļoti laba, un divu stundu brauciens nav nekāds šķērslis. Tā kā šobrīd pārstāvu Derbīšīras klubu, tad konkurēt Jorkšīras Nakts Līgā nevaru, bet man nu jau kādu laiku rezultāti vairs nav tie svarīgākie. Galvenais ir izbaudīt nakts-o! Dienu pirms pirmā Jorkšīras Nakts Līgas posma dzima vēl viena ideja - kāpēc gan šos sestdienu izbraucienus uz Jorkšīru neapvienot ar kādu jaunu parkrun skrējienu tajā pusē, jo tā speciāli uz tik tāliem parkrun skrējieniem jau diez vai brauktu. Tā nu novembris izvērtās bagātīgs ar sportiskām aktivitātēm, it sevišķi sestdienas, kad skrēju pat divas reizes dienā - no rīta parkrun, vakarā nakts-o. Ja oktobra beigās biju plānojis novembrī skriet tikai vietējos parkrun skrējienus, tad tagad novembra beigās esmu sajūsmā par diviem jauniem parkrun (Cross Flatts un Scunthorpe), kā arī atgriešanos Leeds parkrun, kur pirms 3 gadiem noskrēju savu pirmo parkrun skrējienu. Arī plānotās velo orientēšanās sacensības novembra pēdējā dienā aizritēja kā plānots un ar pozitīvām emocijām (kaut arī cīņa ar dubļiem bija nežēlīga). Arī atvaļinājumā Latvijā atradu laiku diviem īsiem skrējieniem Smiltenē un Valmierā, tā ka novembrī kājās sāka atgriezties jūtams vieglums, un pāris parkrun skrējienus paskrēju zem 28 minūtēm, ko nebiju izdarījis kopš avārijas jūlijā, un arī pavasarī pēc izlauztās potītes neskrēju zem 28 minūtēm piecīti. Jāsaka gan, ka viena no potītēm nekad vairs neatgriezīsies fizioloģiski pareizajā stāvoklī (turpinu skriet pieklibodams) un atspēriens ar to kāju vairs nesanāk tāds kā gribētos, bet priecē ka skriešanu nu jau arvien vairāk varu baudīt, nevis cīnīties ar diskomfortu potītēs. Ja novembra sākumā vēl uz darbu braucu ar velosipēdu, tad mēneša beigās no šīs aktivitātes atteicos, jo tik aukstā laikā labāk sēžu siltā mašīnā :) Ar savu sportisko aktivitāšu palielināšanu, diemžēl neatliek laika vairs orientēšanās nodarbībām ar jauniešiem, tikai novembra pirmajās dienās piedalījāmies vienās o-sacensībās, izbraucām ar riteņiem MTB trasi 7 km garumā, kā arī noskrējām vienu junior parkrun. Tā īsti jau nemaz nav vēlme jauniešus aukstā laikā vest uz sacensībām, jo man pašam nav nekādas pedagoģiskās izglītības, kā pareizi sportot un iesildīties aukstā laikā, tikai cik pašam daudzo gadu o-sportā uzkrātā pieredze, bet bērniem mani vingrinājumi iespējams nemaz neder. Tāpēc pa ziemu iespējams ieturēsim pauzi un atkal pavasarī atgriezīšos ar jauniešu bariņu gan o-sacensībās, gan junior parkrun skrējienos. Decembri jau praktiski visu esmu saplānojis - sestdienās parkrun skrējieni (2 vai 3 varētu būt jauni) un vismaz 2 nakts-o sacensības, jācer vienīgi ka ziemas vīrusi ļaus visas ieplānotās sacensības apmeklēt.
Atskats uz novembra parkrun skrējieniem:
Conkers parkrun #189 01/11/2014
spēcīgs finišs
Novembri iesāku ar kārtējo Conkers parkrun skrējienu, kurā piedalījos nu jau 24. reizi. Šoreiz parkrun tūrisms uz kādu citu skrējienu izpalika, jo ap pusdienlaiku atkal biju ieplānojis nodarbības jaunajiem orientieristiem, tāpēc šorīt uzskrēju tepat ''mājās''. Par godu vakar vakara helovīnu trakumam, šorīt varēja skriet briesmoņu maskās un kostīmos. Starp vairāk kā 300 skrējējiem bija daudz ''briesmoņu'', bet es šorīt skrēju ar ķirbi uz galvas (oranža klaunu cepure ar zvaniņiem). Šorīt bija izmaiņas arī trasē, jo tālāko trases loku bija paredzēts skriet pretējā virzienā, kas nozīmē ka nebūs jāskrien augšā ''cheeky hill'' kalnā. Man tāda īsta plāna nebija, kā skriet šorīt, jo nav ierastā rituāla, kad startā nostājos priekšā, nofilmēju startu un tikai pēc tam no beigām pievienojos skrējējiem, pirmajos kilometros veicot ļoti daudz apdzīšanas manevrus. Paveicās ka starp daudzajiem dalībniekiem pamanīju 27,5 tempa skrējēju ar zaļo vesti mugurā. Plāns acumirklī bija skaidrs, pa ilgiem laikiem pamēģināšu noskriet piecīti zem 28 minūtēm. Fiziski nav nekādu problēmu skriet arī ātrāk, bet nav man vairs tādas motivācijas skriet ātrāk par šo komforta zonu, tāpēc būs interesanti, vai spēšu sevi motivēt turēties kopā ar šo ''pacemaker''. 27:30 dalīts ar 5 ir 5:30 min/km, kas ir mierīga treniņa temps, tāpēc varbūt beidzot izdosies noskriet vienmērīgu skrējienu, jo pēdējā laikā kaut kā man tie kilometru starplaiki lēkā uz augšu un leju. Vai nu pārķeru startu, vai vidusdaļā paslinkoju, vai finišā uzspiežu tā ātrāk, kaut kā vienmēr sanāk nevienmērīgs skrējiens.
sēžu astē ''peiserim''
Startā nostājos pūļa vidusdaļā, un pēc drūzmēšanās pirmajā kilometrā, biju mazliet atlaidis 27,5 tempa skrējēju, tāpēc nācās veikt vairākus apdzīšanas manevrus, lai iesēstos astē ''peiserim''. Nākamos 3 kilometrus tā arī noskrēju, vai nu plecu pie pleca, vai tieši aiz tempa turētāja. Vienu brīdi gan šķita ka skrienam mazliet par lēnu, bet pulkstenī neskatījos, jo uzticējos viņam, un biju pārliecināts ka skrienam precīzi grafikā. Pēc noskriešanas lejā no ''cheeky hill'' un tuvojoties 4. km beigām jutu ka zaļajā vestē tērptais skrējējs sāk skriet mazliet ātrāk un nu arī man mazliet jāpieliek solis, lai tiktu viņam līdzi. Trase ir iepazīta ļoti labi, tāpēc sākoties pēdējiem līkumiem pirms finiša, zinu apmēram cik minūtes ir nepieciešamas līdz finišam. Beidzot ieskatos pulkstenī - 26:30, kas nozīmē ka nāksies soli pamatīgi pastiept pirms finiša, lai palīstu zem 28 minūtēm. Sen tik spēcīgi nebiju finišējis, pat finiša bildē redzams ar kādu spēku finišēju, gandrīz kā ''ziedu laikos'' :)
helovīnskrējiena ''briesmoņi''
Apskatot endomondo grafiku, manas aizdomas apstiprinājās, 2. 3. un 4. km bijām skrējuši ar vidējo ātrumu 5:45 min/km, kas nozīmē ka šajos trīs kilometros tika izsētas 45 sekundes no plānotā 5:30 min/km tempa, tāpēc pēdējo 5. kilometru nācās skriet ar 5 min/km tempu. Kaut arī ''peiseris'' neskrēja pēc grafika, tāpat paldies viņam par kompāniju un salīdzinoši patīkamo skrējienu. Pēc sajūtām šis viennozīmīgi bija pēdējā laika labākais skrējiens, un ja nebūs jāfilmē vai jātaupas kādam citam pasākumam, tad noteikti kaut kad drīzumā pamēģināšu uzskriet arī kādu ātrāku skrējienu. Pēc pulksteņa tīrā laika izskrēju no 28 minūtēm, bet oficiālais rezultāts ir 28:02 un 169. vieta no 331 skrējēja.
Pēc finiša pa taisno uz mājām, savācu jaunos audzēkņus, un prom uz orientēšanās sacensībām. Šoreiz gan mežs bija ļoti sarežģīts priekš bērniem, tāpēc o-skrējiens vairāk izvērtās par o-pārgājienu. Toties nākamo aktivitāti turpat netālu esošajā MTB trasē izbaudījām pilnībā. Izbraucāmies ar kalnu riteņiem no visas sirds pa trasi ar tramplīniem un virāžām.
MTB riteņbraucēji

(Valmieras parkrun 08/11/2014)
BK Valmiera - BK Ventspils
Šajā nedēļā baudīju atvaļinājumu Latvijā, tāpēc iknedēļas parkrun skrējiens izpalika. Bet tā kā Anglijā katru sestdienas rītu esmu pieradis uzsākt ar piecīti, tad arī atvaļinājuma sestdienas rītā vajadzēja iziet uzskriet tonusam. Kā jau atvaļinājumā, protams, ka mazliet arī ''atlaidu'', un arī vakar apmeklējot basketbola spēli Valmiera - Ventspils, tika izdzerts kārtējais Valmiermuižas tumšā alus kauss, un vēl vakarā kopā ar bračku pa pāris aliņiem, tāpēc šorīt bija neliels alusvēders ko nest līdzi. Nebūtu jau slikti, ja arī Latvijā organizētu šos parkrun skrējienus, bet tā kā pagaidām šādu iespēju sestdienās nepiedāvā, tad nācās uzmest nelielu skatienu Valmieras kartei, lai izplānotu aptuveno 5 km distanci. Jau 8:00 no rīta (pēc Anglijas laika pat 6:00) izgāju no mājas, lai izskrietu pa Valmieras ielām un parkiem, jo dienas gaitā bija jāpaspēj apmeklēt vēl citus pasākumus (Vaidavas rogainingu un koncertu ''Manai Dzimtenei''). Rīts mazliet drēgns, bet patīkams priekš rīta skrējiena. Vispirms cauri daudzdzīvokļu namu pagalmiem, ar mērķi sasniegt gājēju vanšu tiltu pāri Gaujai. Pēc tam kārtīgs loks pa Valmieras lielāko parku līdz Daliņa stadionam, un tad atpakaļ gar Gaujas krastu līdz Latvijā otram dārgākajam tiltam :) un tad pa ielām gar Rimi un Vidzemes augstskolu atpakaļ uz mājām. Sanāca vēl pārsimts metrus paskriet garām mājām, lai sanāktu pilns piecītis. Ļoti feins rīta skrējiens, valmieriešiem tiešām ir plašas iespējas kur izskrieties. Skrēju savā ierastajā 5:30-5:40 tempā, tikai gar Gaujas krastu pa mazo taciņu mazliet paslinkoju, tāpēc laiks virs 29 minūtēm.
rogainisti - Raivis un Anda
Mājās pat nesanāca ieskriet dušā, kad sēdos jau brāļa mašīnā, lai aizbrauktu līdz Vaidavai. Gribējās beidzot ieraudzīt dzīvē, kas tad tas tāds ir - rogainings, un atbalstīt Raivi un Andu pirms starta. Man par lielu pārsteigumu, dalībnieku ļoti daudz šajā orientēšanās pagarinātajā distancē. Un vēl lielāks pārsteigums, satikt tik daudz ''parastos'' orientieristus un startā redzēt pat vairākus elites orientieristus, kuriem šis būs droši vien ļoti labs garais treniņš. Saskrējos pat ar Grundzāles hercogu Artūru! Interesanti bija redzēt lielo rogaininga karti (1:30 000) un pavērot kā dalībnieki plāno labākos izvēles variantus, lai pēc iespējas vairāk kontrolpunktus apmeklētu 6 stundās. Saņēmu pat piedāvājumu pašam startēt :) un ja godīgi, ja pēcpusdienā nebūtu bijis ieplānots koncerta apmeklējums, tad iespējams būtu arī sastādījis kompāniju rogainistiem. Kādreiz noteikti izmēģināšu arī šo o-disciplīnu! Svētku koncerts Valmieras kultūras centrā bija burvīgs! Lapčenoks, Aisha, Samanta Tīna, Andris Ērglis un vēl citi mākslinieki sniedza emocijām bagātu koncertu.
koncerts ''Manai Dzimtenei''

Cross Flatts parkrun #84 15/11/2014
Šorīt atkal atgriezos Leeds pilsētā! Pirms pāris dienām šodienas plāns bija piedalīties Conkers parkrun un vakarā doties uz NOC nakts-o sacensībām, bet plāni mainījās pēc LEInakts-o sacensībām, kad izlēmu aizbraukt piedalīties YHOA nakts līgas posmā Leedsā, un, protams, sestdienā bez parkrun neiztikt. Tāpēc šorīt piedalījos Cross Flatts parkrun skrējienā Leedsā, kurā vēl nebiju piedalījies. Tagad esmu piedalījies visos četros Leeds pilsētas parkrun skrējienos! Interesanti, ka vienā pilsētā notiek 4 parkrun skrējieni un vienlaicīgi 9:00 no rīta visi uzsākam skrējienus. Šis ir jaunākais Leeds parkrun un izskatās arī ka mazākais, jo šorīt startēja tikai 75 dalībnieki. Rīts visai vēss un parkā bieza migla, bet ne jau laika apstākļi ir traucēklis feinam rīta skrējienam. Leeds ir tālākā pilsēta uz kuru varu aizbraukt ar pirmo vilcienu no mājām un paspēt uz parkrun skrējienu. Stacijā paspēju arī nopirkt kapučīno mundrumam un ar pilsētas autobusu prom uz parku. Patīkams pārsteigums, ka parkā bija pieejamas pārģērbšanās telpas un tualetes, jo es šorīt ierados ar visai lielu somu, jo līdzi viss nepieciešamais arī vakara nakts orientēšanās sacensībām. Plāns bija skriet pavisam atbrīvoti savās komforta 28 minūtēs, lai ir spēks arī vakara skrējienam. Trase salīdzinoši patīkama, praktiski līdzena divos ar pusi apļos pa parka asfaltētajiem celiņiem. Startā mazliet vēsi, bet pēc pirma kilometra jau iesilu miglā :) Pārsteigums nāca pirmā apļa vidū – jāskrien augšā pa trepēm! Kaut arī tikai kādi 10 pakāpieni, tomēr šādu ’’ekstru’’ nācās izbaudīt pirmo reizi kādā no parkrun skrējienu trasēm. Arī otrajā aplī vēlreiz augšā pa trepēm, kas mazliet izsit no ritma pirms finiša, bet kopumā jāatzīst, ka patīkama trase, jo vienu brīdi parka aplis iet lēzeni lejup no kalna. Standarta trase ar nestandarta trepēm, septiņnieks nopelnīts. Rezultāts šorīt 28:18 un 42. pozīcija no 75 skrējējiem. Tagad neliela ekskursija pa Leeds, atelpa kādā pubā pie alus kausa un futbola uz lielā ekrāna un tad jābūt gatavam nakts-o distancei! 7/10
Scunthorpe parkrun #92 22/11/2014
Šajā sestdienā atkal apvienoju divus vienā. Jauns parkrun skrējiens no rīta un vakarā Jorkšīras nakts līgas posms orientēšanās. Ja vien vakarā tieši šajā pilsētā nenotiktu nakts-o sacensības, tad diez vai jebkad būtu atbraucis uz šo pilsētu - Scunthorpe. Tā kā attālums no mājām ir pietiekami liels (gandrīz 200 km), tad protams, ka izvēlējos ērtāko ceļošanas variantu ar vilcienu, kurā varu no rīta arī pasnaust. Scunthorpe stacijā ierados 8:40, un līdz startam bija tieši tik daudz laika, lai ar riteni aizbrauktu līdz parkam, nedaudz iesildītos un 9:00 stātos uz starta līnijas. Parks gan izrādījās vien 5 minūšu brauciena attālumā no stacijas, tāpēc pilnīgi bez stresa varēju veikt savus rituāla vingrojumus. Ļoti priecē, ka arī šeit tik drēgnā rītā pulcējas vismaz 200 skrējēju. Jo vairāk dalībnieku, jo vairāk man jāveic apdzīšanu, bet tas zināmā mērā ir pat jautri - startēt no beigām un pavērot cik dažādi cilvēki piedalās šajos skrējienos. Pilnībā varu izbaudīt skrējiena atmosfēru. Vienmēr ir interesanti redzēt skrējējus ar bērnu ratiņiem (nez cik grūti vai viegli tas ir). Apdzenamo burzmā izcēlās tieši viens tēvs ar bērnu ratiņiem, kuram no muguras sekoja vēl viens puika uz elektriskā mini mocīša. Amizanti, ka šāds mazs motociklists ar visu ķiveri galvā bija skrējēju pūlim pa vidu, acīmredzot aizliegts tas nav. Pie 1. km atzīmes biju paguvis visus lēnākos apdzīt un panācis sava tempa skrējējus (ap 5:30 min/km), šoreiz tās bija vairākas dāmas, ar kurām apļa tālāko daļu cauri mežam izskrējām kopā. Pirmā apļa beigās es viņām pa priekšu, bet otrā apļa sākumā atkal samainījāmies ar pozīcijām. Pavērojot savu endomondo grafiku, jāsecina, ka nu jau ne pirmo reizi, kaut kā es ļoti bieži 4. km ''slinkoju'', veicot to stipri lēnāk par pārējiem kilometriem. Bet nu labi ka pēdējā kilometrā atkal atgriežos pie pirmā kilometra tempa. Skrēju ļoti atbrīvoti, tieši tādā tempā, kāds šorīt šķita viskomfortablākais. Finišā pulksteni apstādināju pie 27:29, kas bija ļoti patīkams pārsteigums. Biju noskrējis ātrāk par savām komforta 28 minūtēm, un šis bija mans ātrākais skrējiens pēc avārijas vasaras vidū. Un ja paskatos vēl tālāk atpakaļ, tad ātrāk biju skrējis tikai janvārī, pirms orientēšanās sacensībās izlauzu potīti. Patīkami, ka kājas sāk arvien atbrīvotāk darboties, bet nu pie savām agrākajām komforta 24 minūtēm diez vai vairs kādreiz nokļūšu atpakaļ, jo tā izlauztā potīte joprojām nefunkcionē tik brīvi, lai sanāktu kārtīgs atspēriens. Žēl ka pats no malas nevaru redzēt savu skriešanas stilu, bet nojaušu ka tas varētu būt visai... pieklājīgi izsakoties - interesants, jo pats jūtu ka skrienu tā kā klibodams. Bet nu skriešana man joprojām sagādā gandarījumu, tāpēc kāda gan nozīme manam skriešanas stilam un rezultātam finišā, galvenais būt sportiski aktīvam. Arī trases konfigurācija bija ļoti piemērota, lai skrējiens sanāktu baudāms. Trase standarta - divi apļi pa parka celiņiem un mazliet pa meža taku, bet pats patīkamākais - bez neviena kalna, tāpēc šo trasi novērtēšu ar deviņnieku. Līdz 10 pietrūka pāris elementi - joprojām nepatīk asfalta segums un diezgan daudz bija asie 90 grādu līkumi, kas sit no ritma laukā. Bet kopumā ļoti jauka trase. Oficiālais rezultāts 27:47 un 119. vieta no 206 skrējējiem. Jauki ka pēc skrējiena varēja izmantot peldbaseina pārģērbšanās telpas, ka arī sporta kompleksa kafejnīcā nesteidzīgi iemalkot rīta kafiju. Pa dienu ekskursija pa Scunthorpe pilsētu, pēcpusdienā bārā viens alus kauss skatoties futbolu, un vakarā piepilsētas mežā nakts-o sacensības. 9/10
Leeds parkrun #375 29/11/2014
Kopš šā gada pavasarī pievērsos parkrun tūrismam, piedaloties katru sestdienu kādā jaunā parkrun skrējienā, vienmēr plāns bija kādreiz atgriezties uz Leeds parkrun, vietu kur es pirms 3 gadiem pirmo reizi izskrēju parkrun piecīti. Atgriezties vēlējos tāpēc, ka gribu katru parkrun trasi iemūžināt savā GoPro kamerā, un savā kādreizējā ’’mājas’’ parkrun skrējienā iepriekš nebiju skrējis ar kameru. Ilgi nevarēju ieplānot braucienu uz šo parkrun skrējienu, jo ir tomēr attālums ko braukt no savas šobrīdējās dzīvesvietas. Šosestdien bija labs iemesls – Jorkšīras nakts līgas 3. posms atkal Leeds pusē, tāpēc beidzot ieplānoju arī Leeds parkrun apmeklējumu. Trase ļoti zināma, un neteikšu ka man tā ļoti simpatizētu, jo jāskrien divi ar pusi apļu pa asfaltētajiem parka celiņiem, plus vēl katra apļa vidusdaļā ir lēzens un salīdzinoši garš kāpums, kas liek mazliet vairāk piepūlēties tādam vienkāršam rīta skrējienam. Šoreiz skrēju ar savu zaļo AIRE kreklu, pieminot Mike Sellars (viņš vienmēr skrēja savā zaļajā kluba kreklā), kurš bija aktīvs Leeds un Temple Newsam parkrun skrējējs... diemžēl šonedēļ viņa vairs nebija starp mums – parkrun skrējējiem. Kaut arī personīgi nepazinu, tāpat skumji, ka aiziet zināms cilvēks. 
Mike
Un starp citu, tieši augustā, kad pēc avārijas taumām atgriezos pie skriešanas, startējot Temple Newsam parkrun, tieši ar Mike skrēju kopā lielāko distances daļu, un apbrīnoju kā viņš savā vecumā tik sprigani vēl skrien. Šorīt skrējēju ļoti daudz (324), un zinot cik trase sākumā ir šaura, pirmajā kilometrā īpaši nesteidzos ar lēnāko apdzīšanu, tāpēc sākums pavisam mierīgs. Tikai tuvojoties apļa vidum, pamazām sāku iet garām un ķert ciet sava tempa skrējējus. Nācās noskriet gandrīz visu otro apli, līdz beidzot tiku aizmugurē pāris skrējējiem, kuri skrēja man patīkamā tempā. Viens no viņiem bija Ken Patterson, mans bijušais kluba biedrs AIRE orientēšanās klubā. Tad nu aiz viņa noskrēju praktiski visu trešo apli, tikai beigās palaižot tādā attālumā, ka nelielajā kāpumā pirms finiša vairs klāt netiku. Pēc finiša apsveicinājāmies, jo skrējiena laikā speciāli priekšā viņam nelīdu, nepatīk man skrienot runāties :) Finišēju ar rezultātu 28:58 un ieņēmu 217. vietu no 324 dalībniekiem. Rezultāts par 1 minūti sliktāks kā pagajušās sestdienas skrējienā, bet tas tāpēc ka šorīt mazliet taupījos, atceroties cik švaks jutos vakara nakts-o skrējienā pirms nedēļas. Redzēs vai pulveris būs vēl sauss šī vakara nakts-o skrējienam Harrogate mežos. Šis bija mans 12. Leeds parkrun skrējiens un pirmais ar kameru šeit, tāpēc jāieliek arī atzīme, tāpat kā visiem iepriekšējiem, kur skrēju ar kameru. Lai cik īpašs man būtu šis Leeds parkrun skrējiens, diemžēl vairāk par 7 nevaru ielikt šai trasei, nu jau ir skriets daudz labākās trasēs. Bet lieliski bija atgriezties vietā, kur pirms 3 gadiem pat nenojautu, ka tik ļoti aizraušos ar šiem parkrun skrējieniem. 7/10

Loughborough

Category: MMBO 2014 Series Round 10
Map/area: Loughborough
Organiser: Midlands MBO
Country: England
Discipline: 3 Hours Score
Manas otrās velo orientēšanās sacensības! Šoreiz šim pasākumam piegāju jau ar zināmu pieredzīti. Zināju kā sagatavot visu nepieciešamo velosipēdam un ko ņemt līdzi mugursomā. Arī priekšstats par velo-o karti un tās lielo mērogu nu jau šķita pieņemams, tā ka atlika tikai mīties un atzīmēties pēc iespējas vairāk kontrolpunktos. Tātad sacensību formāts tāds pats kā pirms mēneša Cannock Chase sacensībās - izvēles distance ar 3 stundu kontrollaiku, un šoreiz atzīmēšanās ar sportident nevis vecajām kontrolkartiņām. Pirms starta apsveicinājos ar pāris MBO aktīvistiem, viņiem interesēja kur un kā esmu uzzinājis par viņu sacensībām. Pastāstīju ka esmu orientierists, kurš traumu dēļ gan vairs nepiedalās o-sacensībās, bet ar riteni gan brauc regulāri, tāpēc arvien biežāk piedalīšos MBO sacensībās. Tiku pie pāris sacensību bukletiņiem jau nākamajam gadam, tā ka būs vien biežāk jāpiedalās šajā man jaunajā o-disciplīnā. Pirms starta ļoti interesēja redzēt šīs dienas karti, jo sacensību centrs atradās Loughborough pilsētā, bet distances apvidus varētu aiztiepties pārdesmit kilometru rādiusā. Un interesanti, ka tieši šodien netālajā Beacon Hill kartē notika parastās orientēšanās sacensības. Būtu interesanti braukt ar riteni cauri vietai, kur notiek klasiskās orientēšanās sacensības. Un bija arī! Beacon Hill ir arī mūsu velo-o kartē, un pat 16. kp atrodas tajā apvidū, vienīgi tas ir kartes tālais gals, un iespējams līdz turienei nemaz neaizbraukšu. Kartē atrodami vēl divi apvidi, kuros iepriekš esmu orientējies - Outwoods un Swithland Wood, bet iespējams arī nemaz nesanāks tur aizbraukt, jo es esmu ieplānojis distanci veikt pa kartes augšdaļu un labo pusi, un tikai tad skatīšos, cik daudz laiks atļaus paņemt arī kartes apakšdaļas punktus. Tātad distanci iesāku ar 1. kp un turpināju augošā secībā līdz pat 5. kp. Punktu vērtībai katrā kontrolpunktā nepievērsu uzmanību, jo man galvenais bija izbraukt savu izplānoto distanci. Uz 1. kp pilsētas daļā nelielu neizpratni radīja nepierastais mērogs, bet kad tiku uz lauku ceļa, tad atlika tik mīt. Ceļš dubļains un pilns ar peļķēm, tāpēc vēl neticis līdz 1. kp, biju jau nošķiests netīrs ar dubļiem. Uz 2. kp etapa sākumposms pa šoseju, kur varēja saslēgt lielos zobratus. Te man pabrauca garām viens no konkurentiem ar kuru tad arī kopā devāmies pa lauku ceļu uz fermu, aiz kuras atradās punkts. Aiz fermas gan visas takas izbeidzās, tāpēc vienu brīdi nācās riteni stumt pie rokas gar lauka malu. Vēl jāatrod sprauga dzīvžogā un klāt pie punkta. Uz 3. kp bez problēmām pa taku, te gan mans konkurents aizbrauca prom no manis, nez vai viņam labāks velosipēds, vai man vienkārši švakāka ciska, bet līdzi tikt viņam nespēju. Pēc 3. kp atkal dubļiem bagāta taka ārā uz mazo ciematiņu un asfaltēto šoseju. Te man pretim brauca vairāki orientieristi, tātad viņi šos punktus ņems no šīs puses, kas iespējams ir ātrāk nekā caur to fermu. Jāgaida pie kura punkta viņi mani panāks, jo apzinos ka vēl neesmu konkurētspējīgs ne tehniski, ne fiziski. 4. kp vienkāršs šosejas malā. Arī 5. kp nekāds sarežģītais, galvenais krustojumos pareizi nogriezties. Pats punkts gan dubļaina kalna augšā. Uzbraucu līdz augšai! Tālāk jāizvēlas varianti uz nākamo 8. kp, var braukt apkārt pa ceļiem (kā aizbrauca sāncensis, kuru redzēju pretim braucot), vai var mīties pa taku cauri laukam.
dubļu bridējs
Atstāju riteni pie punkta, un pagāju uz priekšu, paskatīties kāda tā taka izskatās. Vieni vienīgi dubļi, tāpēc prātīgāk būs ja braukšu apkārt. Braucot lejā no kalna saskrējos ar diviem konkurentiem (ar vienu tik tiešām gandrīz saskrējāmies), un vēl divus satiku uz lielā ceļa braucam pretim. Tātad tuvojas veči! Šosejas daļu atstrādāju, bet nogriežoties uz meža takas, atkal nākas pārslēgties uz mazajiem zobratiem, jo dubļi tādi ka pat pāris reizes riteņi nobloķējās. Braucot pa šādiem dubļiem, priekšroka ir tiem kam ir diska bremzes, bet tā kā man ir parastās bremzes, tad vairākas reizes nācās lekt nost no riteņa un dauzīt nost dubļus, kuri sablīvējās ap bremzēm un vienkārši bloķēja riteņus. Dubļi šajā etapā nebija vienīgā problēma, arī karte sagādāja problēmas. Kad biju nonācis līdz aptuvenajai punkta vietai un taku sazarojumam, no punkta nebija ne miņas. Sāku pētīt karti, sagaidīju vēl divus konkurentus, pastaigājām pa dubļaino taku šurpu turpu, līdz izlēmām ka punktam jābūt vēl uz priekšu. Tik tiešām punkts bija gabaliņu uz priekšu, ļoti strīdīgā vietā, jo karte galīgi negāja kopā ar apvidu. Šajā etapā kopumā zaudēju 8 minūtes, vispirms 2 minūtes atstāju sākumā ejot izlūkot cik braucama ir taka pa taisno, un 6 minūtes tika atstātas pastaigājoties pirms punkta. Arī braucot ārā no 8. kp, varēja pārliecināties ka kartē nav iezīmēts vesels jaunbūvju rajons un jaunas ielas, pa kurām tikko izbraucām ārā uz apļveida krustojumu. Vispirms gan nācās atbrīvot velosipēdu no liekās dubļu nastas un tikai tad plānot ceļu uz 7. kp. Vīrs ar kuru kopā uzsākām etapu, izvēlējas variantu pa kreisi, bet es izlēmu braukt pa labi, garāku posmu veicot pa asfaltu. Punktā nonācām vienlaicīgi un uz 6. kp devāmies reizē. Atkal nācās kapitulēt aiz konkurenta muguras, un punktā atzīmēties krietnu gabalu aiz viņa. Jau visos šajos iepriekšējos etapos ik pa laikam uzmetu aci 9. kp virzienā, kurš atradās pašā kartes malā, ir vai nav vērts braukt uz viņu, jo pa dubļainām takām vairs nav vēlme cīnīties. Ieskatoties rūpīgāk kartē un loģiski izsecinot, pieņēmu lēmumu tomēr doties uz šo punktu, jo izsecināju ka nav nemaz jābrauc pa to dubļaino taku. Ja jau punkts pats atrodas ceļa malā, tad tam ceļam ir kaut kur jāsākas, un tikai loģiski ka viņš varētu krustoties ar šoseju kura iet punkta virzienā, bet līdz ar kartes malu ir nogriezta.
brauciens ārpus kartes
Nezinu vai tas ir vai nav atļauts, braukt speciāli ārā no kartes, tā iegūstot vieglāk veicamu un iespējams ātrāku variantu. Izbraucot ārā no kartes un apbraucot apkārt pa ceļiem, punkta paņemšana bija pavisam vienkārša. Visus šos ieplānotos pirmos deviņus kontrolpunktus biju paņēmis un tālākai distancei tāda īsta plāna nebija. Tagad noteikti jāizbrauc no šī punkta ārā uz ''sauszemes''. Taka atkal diezgan dubļaina, bet samērā labi braucama, pļavas beigās apdzinu kādu jātnieci uz zirga, un izbraucot cauri dzelzceļa tiltam, bija jāapstājas. Biju braucis 1:43 un tagad jāpieņem lēmums, cik lielu loku vēl varu paspēt izbraukt, lai pēc 3:00 būtu finišā. Pēc nelielas apdomāšanās, skaidrs ka jāņem 15. un 11. kp un tad tālāk jāskatās pēc situācijas. Uz 15. kp nekādu problēmu, vispirms pa šoseju un tad pa mazo lauku celiņu līdz punktam. Pie vārtiem uz lauku ceļu satieku divas dāmas, kurām velosipēdi spīd un laistās, bet es galīgi nomūrējies ar dubļiem. Viņas laikam brauc tikai pēc pilsētas kontrolpunktiem :) Pie punkta vēl viens amizants pārsteigums, es no savas puses piebraucu klāt pie paša punkta, bet no otras puses divi orientieristi brida pa ūdeni, kurš sniedzās līdz ceļgaliem. Šie bija braukuši no pretējās puses un cerējuši ka varēs izbraukt zem šosejas tilta, bet tur viss bija applūdis. Interesanti redzēt šādus skatus sacensībās, kur pārvietošanās pārsvarā notiek uz velosipēda, bet te džeki gandrīz peldus deva vaļā. Nākamais manā punktu secībā ir 11. kp, it kā vienkāršs etaps, bet grūti salasāmā kartes daļā cauri vienam no ciematiņiem apmaldījos. Aizbraucu pa nepareizo taku apkārt pilskalnam, un nu nācās ļoti lielu gabalu kāpt kalnā, lai tiktu uz ceļu krustojumu, no kura tālāk doties uz punktu. Pēc 11. kp ir vēl lielāka dilemma nekā pēc 9. kp, jo nu gan ir izšķirīgs brīdis turpmākajam plānojumam. Drošākais variants būtu caur 12. kp paņemt vēl 22. un 13. kp un finišēt ar iespējams ļoti lielu laika rezervi, vai arī jāizvēlas mazliet riskantāks variants, braucot tālāk uz 18. kp un iespējams pat vēl uz 19. kp, un tikai tad ņemt visus trīs pieminētos punktus. Jāriskē! Uz 18. kp sanāk braukt praktiski tikai pa asfaltētiem ceļiem, tikai beigās iebraucot pļavā. Uz 19. kp tomēr neriskēšu braukt, tāpēc kā nākamais manā izvēlē ir 22. kp.
ritenis dabūja ciest pamatīgi
Taka uz šo punktu izrādās ļoti dubļaina un spēku nākas atstāt diezgan daudz. Pie punkta pulkstenis rāda 2:26, vajadzētu paspēt aizbraukt arī līdz 12. kp, vienīgi mazliet uztrauc diezgan tālais ceļš līdz finišam. Uz 12. kp turp un atpakaļ pa dambi strādāju no visas sirds, ir jāpaspēj. Uz 13. kp neriskēju doties pa taisno pa mazo taku, jo atceros kāda tā taka bija pie 22. kp. Izvēlos ar nelielu loku braukt apkārt caur fermu, kur ceļš izskatās braucamāks. Diemžēl šeit atkal nācās saskarties ar kartes neprecizitātēm. Izskatās ka karte nav atjaunota pāris gadus, jo ferma bija pārbūvēta un nu tas ceļš nemaz caur to neiet. Iebraucamo ceļu uz fermu uzsāku apņēmīgi, bet pēc brīža, vārda vistiešākajā nozīmē, iebraucu kūtī :) Apjukums nenormāls, ko darīt, atpakaļ tak nebraukšu, pāri laukiem arī neskriešu. Jābrauc un jāskatās kā tas fermeris te ir izbūvējis to fermu. Aiz siltumnīcām tomēr atradu izeju no šī labirinta, divas reizes gan nācās rāpties pāri vārtiem, bet veiksmīgi nonācu uz ceļa, kurš bija turpinājums tam pašam ceļam pa kuru biju iebraucis fermā. Pusotru minūti atstāju tajā fermā, tāpēc ceļā uz 13. kp piepūtu kārtīgi vaigus. 2:47, tātad 13 minūtēs jātiek līdz finišam, bet nu attālums ir pietiekami liels un uz kartes nav norādīts mērogs, tāpēc grūti aprēķināt cik tas tālu ir, bet kādi 5-6 km varētu būt. Lai sāktu dragāt pa ceļiem un šoseju uz finišu, vispirms gan vajadzēja tikt ārā no 13. kp. Diemžēl etapa sākumā pieņēmu kļūdainu izvēli. Vajadzēja braukt pa taku pa kreisi, bet es aizbraucu pa labi, kur dabūju gan skriet pa māliem, gan braukt pa pielijušu pļavu, un beigās vēl īsti nesaprotot kur esmu nonācis apdzīvotajā vietā. Sapratu ka kontrollaikā neiekļaušos, un tagad vēl nav skaidra atrašanās vieta kartē. Braucu pa mazajām ielām ar domu ka gan jau kaut kad izbraukšu uz lielās ielas, kura ved uz ziemeļiem un finišu. Pēdējie 3 km aizritēja ar ātrumu 2:30 min/km, bet nu iekļauties kontrollaikā nebija nekādu cerību. Finišēju pēc 3:06:02, pārtērējot kontrollaiku pa 6 minūtēm un nopelnot dažus soda punktus. Pēc iegūtajiem un atņemtajiem soda punktiem biju savācis 286 punktus, kas deva man 28. vietu starp 54 dalībniekiem. Tātad tieši pa vidu.
pēc dubļu cīņām
Šoreiz nobraucu daudz labāk nekā pirmajā reizē, karti izpratu krietni labāk, neaizbraucot tik daudz pa nepareizajiem ceļiem. Bet izanalizējot visus etapus un garmin ceļu uz kartes, atklājās ka 15 minūtes tomēr ir zaudētas dažādās kļūdās. Braucot tik ilgi (3 stundas), tādas mazās kļūdas (1-2 minūtes) nemaz nepamana, bet beigās redz kā salasījās visas 15 minūtes. Visvairāk laiku zaudēju uz 8. kp, šoreiz ne savas vainas dēļ, bet gan neprecīzās kartes dēļ. Jāatzīst arī ka fiziski nevaru konkurēt ar spēcīgākajiem MTB braucējiem, jo visus konkurentus ko satiku distancē, visi man pabrauca garām kā mazam ezim. Iespējams ka braucu arī mazliet rezervētāk kā konkurenti, jo neesmu gatavs tā lauzt riteni pa visvisādiem neceļiem, mājās nāksies veikt diez gan pamatīgu apkopi velosipēdam pēc šādām dubļu vannām. Priecē ka velosipēds šajos divos MBO posmos tehniski nav pievīlis. 3 stundās pieveicu 44 kilometrus pa ceļiem un neceļiem. Visā visumā sacensības ļoti interesantas un nākamgad arvien biežāk būšu sastopams velo orientēšanās sacensībās.

29 novembris 2014

Hookstone (Harrogate)

Category: YHOA Night League 2014/2015
Map/area: Hookstone (Harrogate)
Organiser: CLARO
Country: England
Discipline: Long (night)
Jau trešo sestdienu pēc kārtas vienā dienā izskrienu divus skrējienus – no rīta parkrun, bet vakarā Jorkšīras nakts orientēšanās līgas posmu. Šodien 3. posms vienā no Harrogate pilsētas mežiem – Hookstone Woods. Atceroties pagājušo sestdienu, parkrun skrēju mazliet mierīgāk (28:58), tāpēc iesildoties pirms nakts-o sacensībām, sajūtas labas, paskriet varēs normālā tempā. Šovakar sacensībām interesants formāts – kopējais starts, sākuma pirmie seši kontrolpunkti izvēles secībā, bet pēc tam no 7. līdz 25. kp pavēles distance. Tātad izvēles daļā jānoturas ar kādu kopā, lai arī pavēles daļu varētu skriet kopā ar sava tempa orientieristiem. Dalībnieku šovakar daudz, kas tikai starta brīdi padara interesantāku. Daudz arī spēcīgu orientieristu, kurus pirmo un pēdējo reizi droši vien redzēšu tikai startā. Galvenais sākumā ieķerties kādā vagonā un tad jau tālāk redzēs kā notikumi risināsies. Izvēles distances daļa gan ļoti vienkārša tikai ar diviem variantiem, vai nu sākt pa kreisi ar D kontrolpunktu, vai pa labi sākot ar F kontrolpunktu. Lielākā daļa dalībnieku izvēlas labo variantu uz F punktu, un arī es rauju pa labi. Sākums fantastisks, sajūtas kā kādās pasaulslavenās stafetēs, jo tik sen neesmu startējis ar kopējo startu naktī, kad visapkārt lampas un viss bars skrien vienā virzienā. Paspēju kartē tikai piefiksēt kādā secībā visticamāk ņemsim punktus, un tik maucu līdzi vagonam. Izvēles daļā tā arī ne reizi kartē nepaskatījos, atlika tikai sekot. Ātrākais vagons bija prom, bet es turējos otrā ešelona beigās (14. pozīcijā). Daži orientieristi (4) tomēr bija izvēlējušies kreiso variantu, un tieši ar trijiem orientieristiem no kreisā varianta izskrēju kopā uz lielā stāvlaukuma, lai uzsāktu pavēles distanci, etapu uz 7. kp. Beidzot arī man sanāca laiks ieskatīties kartē, bet tikai uz mirkli, lai piefiksētu kur būs punkts, tagad galvenais bija nepalaist prom šo grupiņu, kuras līderis bija Jack Wood (finišēja 6. vietā). Arī uz 8. kp tikai sekoju pa priekšu skrienošajiem, te pusetapā mani apdzina garākais AIRE orientierists Richard Foster. Temps ir salīdzinoši augsts, un man vaigus jāpiepūš krietni, lai nepalaistu viņus prom. Paskriet šovakar varu, bet ne tik augstā tempā kā pa priekšu skrienošie, tāpēc uz 9. kp atpalieku, un šķērsojot upi un nonākot mežā, punktu praktiski paņemu vienatnē. Bet viens esmu tik uz īsu brīdi, jo no aizmugures ir klāt nākamie sekotāji. Uz 10. kp pret kalnu mans temps katastrofāli nokritās, jo nez kāpēc sāka sāpēt mugura. Pārgāju pat uz soļiem, lai atgūtos. Pirms punkta neliela kļūda, aizrāvu pie krūmu pudura pa kreisi. Daudziem šis punkts bija sagādājis problēmas un es uz brīdi pat nokļuvu 12. vietā. Uz 11. kp joprojām esmu kopā ar grupiņu orientieristu, bet nu jau arvien vairāk sāku sekot līdzi kartei, jo vairs neskrienam vagonā, bet gan izklaidus. Etaps uz 12. kp taku variants, un tepat priekšā man atkal parādās garais Richard. Punkts kalna augšā, tāpēc atkal nākas pasoļot. Uz 13. kp pieļāvu pirmo nopietno kļūdu distancē. Vispirms etapu uzsāku aiz kādas dāmas, un tā īsti kartē neieskatījos. Etapa vidū pazaudēju kontaktu gan ar dāmu, gan ar karti. Tikai pie upes sapratu kur esmu, bet diemžēl paskrēju punktam garām pa upes otru krastu. Pie lielā ūdenskrituma nācās griezties atpakaļ un izlabot kļūdu. Pazaudēju aptuveni 1 minūti un nu jau mani bija panākusi veterānu grupiņa, ar kuriem tad arī kopā devāmies uz 14. kp. Tajā brīdī biju jau atkritis līdz 21. pozīcijai. Es soli solī sekoju AIRE veterānam Howard Sawyer, aiz kura muguras tika paņemts arī 15. kp. Uz 16. kp neviens no veterāniem ilgi nevarēja uzsākt etapu, tāpēc man nācās pārņemt vadību, un izvilkt visus cauri zaļajam uz pļavas. Skrienot uz 16. kp pamanīju priekšā dāmu (Chloe Haines) ar kuru biju kopā pie 12. kp, tāpēc jāvelk tik klāt. Uz 17. kp viņa uzsāka taisnvirzienā, bet tur priekšā necaurskrienams dzīvžogs, tāpēc ar savu taisnāko variantu uz ceļu nedaudz pietuvojos. Uz ceļa mani atkal apdzina smagi elsojošais Richhard, nodomāju ka tam nu gan grūti skrienas ja tā jāelš. Pēc mirkļa garām paskrēja vēl viens AIRE orientierists Ian Marshall. Labā kompānijā esmu ticis, vajadzētu ar viņiem noturēties līdz finišam, jo temps viņiem tāds pats kā man. Pie 17. kp esam kopā, bet uz 18. kp izvēlos ne to labāko vietu pa kuru nolaisties lejā pa ieloku. Mazliet atpalieku, bet nav tik traki, jo etapā uz 19. kp pāri pļavai esmu vēl aizsniedzamā attālumā. Uz pļavas, man par lielu pārsteigumu, man garām aizskrien viens no nakts-o speciālistiem Steve Corrigan, būs laikam kaut kur pamatīgi noracis, ja visu šo laiku ir bijis aiz manis. Ātri atzīmējos 19. kp, uzmetu aci etapam uz 20. kp, un izlemju ka skriešu upei pa labo krastu, kaut arī punkts ir otrā pusē. Veiksmīga varianta izvēle un pie punkta atkal esmu kopā ar grupiņu no kuras gandrīz atpaliku pie 18. kp. 
liktenīgās kļūdas uz 13. un 21. kp
Diemžēl uz 21. kp pieļāvu taktisku kļūdu, jo sekoju atkal Haines jaunkundzei, nevis kungu bariņam, un diemžēl jaunkundze aizvilka mūs abus kļūdā. Jeb nu arī viņa bija izvēlējusies pamatīgu apkārtvariantu pa takām, upi šķērsojot pa tiltu un mūra sētu caur vārtiem. Es tik lielu apkārtvarinatu nevēlējos skriet, tāpēc kaut kur etapa vidusdaļā metos pakaļ veču baram. Diemžēl man ceļā pamatīgs šķērslis – aptuveni 2 metrus augsta mūra sēta, labi ka pamanīju vietu kur mūris izgāzies. Šī nepareizā izvēle man izmaksāja 40-50 sekundes, vīri bija prom, bet dāma punktam vēl tikai tuvojās no labās puses. Nākamie divi etapi pa pļavām, tālumā redzu aizbēdzējus, kuri izceļ man 22. kp atrašanās vietu. Pie punkta mani panāk Chloe, kurai tad arī sekoju uz 23. kp. Jāsaka atkal – diemžēl, bet mani spēki pret kalnu ir galā. Nespēju turēt līdzi. Redzu kā uz 22. kp pāri pļavai skrien bariņš orientieristu (droši vien veterāni, kurus atstāju pie 15. kp), attālums ir pietiekošs lai viņi mani uz pēdējiem 2 punktiem nenoķertu. Tāpēc sevišķi neiespringstu tikt līdzi dāmai. Etaps uz 24. kp arī sākas pret kalnu pļavā, atkal atļaujos pasoļot, bet ne uz ilgu brīdi, jo pamanu ka viens no pa priekšu skrienošajiem ir pamatīgi nolūzis, un man ir iespēja viņu noķert, jo izskatās ka viņam fiziski iet vēl grūtāk nekā man. Mikro reljefā pirms 24. kp tieku viņam pavisam tuvu un nākamajā 25. kp pat atzīmējos pirms viņa. Šis bija kļūdījies un paskrējis punktam garām, par ko dzirdēju vienu sulīgu angļu lamuvārdu :) Finišu atstrādāju labi un garām viņš man netika. Pēc šāda skrējiena ar kopējo staru, gandarījums ir milzīgs, ar prieku var atcerēties visus notikumus distancē, un to kā mainījās vietu izkārtojums etapos. Vēlreiz apstiprinājās fakts, ka kādreiz obligāti gribētos piedalīties lielajās nakts stafetēs Somijā vai Zviedrijā. Kļūdās atstāju aptuveni 2 minūtes, un grūti teikt vai varēju finišēt kādu vietu augstāk, jo uz beigām spēki izsīka, un nezinu vai būtu bijis spējīgs cīnīties finišā ar tiem orientieristiem no kuriem atpaliku pie 21. kp (tā vilciena līderis Steve finišēja 13. vietā). Ar rezultātu 42:02 ieņēmu 18. vietu no 33 dalībniekiem. Šovakar bija viens izteikts līderis - jaunais veterānu Pasaules Čempions M40 grupā (pirms 3 nedēļām Brzīlijā) Nick Barrable, kurš uzvarēja ar minūtes pārsvaru pār sekotājiem. Un vēl viens interesants fakts par Nick, arī viņš tāpat kā es no rīta bija piedalījies Leeds parkrun 5 km skrējienā, kur ieņēma 2. vietu ar rezultātu 16:41. Aiz uzvarētāja ir sekojusi četru orientieristu grupiņa, kurā cīnījās arī Pauls, bet pēc tam izskatās ka vairāki orientieristi ir skrējuši pa pāriem, un tikai mans vilciens (no kura atkritu pie 21. kp) ir bijis lielākais (5 orientieristi). Gribētos biežāk piedalīties šādos o-skrējienos ar kopējo startu, jo tas ir pavisam cits adrenalīns un cīņas spars distancē, kad skrien kopā ar konkurentiem. Rītdien plānā ir dalība manās otrajās velo orientēšanās sacensībās, bet tad gan uz kādu brīdi jāatpūšas no orientēšanās, lai decembra beigās atkal ņemtu dalību pāris nakts-o mačos.

26 novembris 2014

Ashby de la Zouch (Leicester)

Distances 1. daļa
Category: LEI Winter League 2014/2015
Map/area: Ashby de la Zouch & Ashby Ivanhoe College (Leicester)
Organiser: LEI
Country: England
Discipline: Long (night)
Sestdienās Jorkšīrā, darbdienās Lesteršīrā! Šovakar kārtējais LEI kluba ziemas līgas posms. Ja pagājušā sezonā aktīvi piedalījos visos posmos, tad šosezon tikai nakts posmos – jākrāj pieredze un vienkārši jābauda visas pieejamās nakts-o sacensības. Šovakar darbā atkal ieradīšos ar kavēšanos, jo arī pilsētsas nakts-o posmu nevaru laist garām, kaut arī ar nakts-o tur visai maza saistība, varbūt tikai kādā tumšākā šķērsielā, jo pa ielām laternu gaismā var skriet arī bez lampas uz galvas. Šajā Ashby pilsētā un koledžas teritorijā jau biju vairākas reizes skrējis, tāpēc pilsēta pietiekami pazīstama un koledžas teritorija zināma, bet nu jebkurš treniņš naktī ir noderīgs. Rakstot par Jorkšīras nakts līgas posmiem, pieminēju ka mums te plāno pārāk īsas distances, nu tad šovakar dabūju pat iespējams pārāk garu :) Distances parametri – 5.2 km un 25 kp, bet tā kā sacensības notiek pilsētā, tad kā jau urban mačos, droši var rēķināties ar noskrietiem vairāk kā 7 km. Tā kā vairāk esmu pūce nekā cīrulis, tad vakaros skriešanas sajūtas ir labākas nekā no rītiem (pats brīnos kā parkrun rīta skrējienos varu paskriet). Jāmēģina šovakar uzskriet tā sparīgāk! Startā gan mazliet samulstu, jo nevaru uzreiz izvērtēt virzienu uz 1. kp. Starts uz dienvidiem, bet punkts uz ziemeļiem, plus vēl koledžas lielā ēka pa vidu. Kādas 10 sekundes paiet kamēr izprotu vajadzīgo ceļa variantu, pēc tam jau tikai jāmauc uz futbola laukumu, pāri tam un punkts pie vārtiem. 2. un 3. kp ļoti vienkārši – viens rotaļu laukumā, otrs pie koka aiz bibliotēkas, bet uz 4. kp jau sākās mazliet nopietnāka orientēšanās. Redzams ka punkts pie sētas, pie kuras var aizskriet no abām pusēm, tāpēc jāaplūko leģendas rūpīgāk. Un vienalga aizskrēju pa nepareizo ielu :) Uz pusminūti apjuku, bet punktam tiku klāt arī no sētas šīš puses. Uz 5. kp jādodas mazliet uzmanīgāk, bet diemžēl šī punkta paņemšana sagādāja vislielākās problēmas.
problemātiskā distances daļa
Tagad kad ir uzlikts garmin ceļš uz kartes, tad viss protams ir skaidrs, bet tajā brīdī neko nesapratu no kartes. Kļūda radās diezgan amizanti. Biju ieskrējis nepareizajā pagalmā un punktu meklēju olīvzaļajā (aizliegtajā) teritorijā. Diezgan neizprotams kartes autora piegājiens šai vietai, varēja taču izzīmēt arī šo pagalmu, kura nebija nekāda privātzona, nevis vienkārši uzklāt virsū olīvzaļo. Pēc 2 minūšu pastaigas pa tiem pagalmiem un punkta atrašanas, tāpat neko nesapratu no kartes. Tāpēc uz 6. kp devos tāds mazliet apdullis, un arī tur nu nekādi nevarēju ielasīties kartē. Kad it kā biju nonācis punkta vietā, punktu vēl joprojām nespēju paņemt, vienkārša iemesla dēļ – tas bija iemests tā krūmos, ka nemaz nevarēja to redzēt, neopieskrienot galīgi klāt. Pēc šādas kļūdu sērijas, kur pazaudēju 2:30 minūtes uz trīs kontrolpunktiem, dūša mazliet sašļuka uz turpmāko distances veikšanu. Pirms starta biju apņēmies veikt skrējienu bez kļūdam, vismaz ne tik lielām, kādas tikko biju pieļāvis. Labi ka uz 7. kp bija kārtīgs garais etaps, kurā varēju kādu brīdi paskriet bez orientēšanās un aizmirst to kas tikko notika, jo no 6. kp aizskrēju prom ar dīvainām sajūtām – karti tā arī nesapratu tur, bet man pēc brīža būs jāatgriežas te uz 13. un 14. kp. Garajā etapā uz 7. kp tikai divi varianti, vai nu caur 11. kp, vai arī pa nākamo šķērsielu, kas savieno abas lielās ielas. Es, vēdinot galvu pēc piedzīvojumiem uz iepriekšējiem punktiem, aizskrēju pa tālāko šķēŗsielu. Punktu paņēmu bez problēmām, arī 8. kp pie daudzīvokļu mājas nekādas problēmas nesagādā. Abi nākamie etapi vēl vienkāršāki – uz 9. kp pamatīgs apkārtvariants, bet uz 10. kp aizskrien, atzīmējies un skrien atpakaļ. Arī 11. kp tāds caurskrienamais, un 12. kp pavisam viegls. Ehh... uz 13. kp jāatgriežas kartes daļā, kuru pametu tā arī neizpratis. Šoreiz paskrēju garām tam olīvzaļajam pagalmam un skrēju iekšā nākamajā pagalmā. Bums... esmu pie 5. kp, sākas atkal neizpratne par karti, jāskrien atpakaļ uz ielas un jāmēģina nākamais pagalms. Arī baznīcas pagalmā punktu nemanu, bet nu vismaz parādās nojausma kur esmu. Nākamias pagalms izrādas veiksmīgs :) Vēl pusotra minūte klāt un kopumā šajā kartes daļā pazaudēju 5 minūtes. Diezgan stulbi tā kļūdīties, bet skrienot un staigājot pa tiem pagalmiem, tā arī neizpratu karti. Uz 14. kp pavisam prātīgi un šoreiz veiksmīgi, bet uz 15. kp tīri uz atmiņu atpakaļ koledžas teritorijā. Pirmā distances daļa (pilsētas karte) izskrieta, tagad jāgriež kartei otra puse, un uz pusi mazākā mērogā jāizskrien distances beigu daļa (koledžas teritorijas karte).
Distances 2. daļa
Biju cerējis uz mazliet tehniskāku plānojumu šajā sprinta kartē, jo pārskrējieni pāri pielijušajiem futbola laukumiem bija visai vienmuļi. Uz 16. kp aizskrien un atskrien, uz 17. kp sakļūdījos uz 30 sek. neuzmanības dēļ, jo etapu veicu uz atmiņu ar vienu skatienu kartē, kas mani noveda pie nepareizā koka. 18. kp jau ņemts kā 1. kp distances pirmajā daļā, 19. kp aiz tenisa kortiem, uz 20. kp pāri skeitparkam uz rotaļu laukumu, kurā jau atzīmējos sākuma daļas 2. kp. Un tad sākās garie pārskrējieni bez orientēšanās. Uz 21. kp tik pa taku un beigās slaids lēciens pāri grāvim. Bet etaps uz 22. kp man palika kā liela mīkla šajā vakarā.
tā arī nav skaidrs, vai uz 22. kp
varēja tikt caur 24. kp
Skrienot es nevarēju saskatīt, vai tajās sētās pie apgaismotā futbola laukuma bija kāda sprauga vai vārtiņi, arī kartes nekvalitatīvais papīrs tieši šajā locījuma vietā bija mazliet izplūdis, tāpēc ar lielu pārliecību skrēju apkārt visām sētām un futbola laukumiem, tādējādi trīskāršojot etapa garumu. Par šādu etapu nu nemaz nebiju sajūsmā, ka jāskrien tik liels apkārtvariants, bet tajā brīdī citu iespēju neredzēju. Tagad mājās papētot splitus, lielākajai daļai orientieristu splitlaiki ir līdzīgi kā man uz šo punktu, bet ir arī 3 orientieristi, kuriem šajā etapā ir krietni ātrāki splitlaiki! Tātad kaut kur tur varēja izspraukties cauri pa taisno, bet to varēja zināt tikai vietējie vai tie kas nejauši aizskrēja uz šo strīdīgo vietu, jo kartē īsti to nevarēja saskatīt. Par iespēju veikt šo etapu taisni, pārliecinājos jau skrējiena laikā, kad pie 21. kp biju apsteidzis kādu veterānu, un par lielu pārsteigumu man, viņš 24. kp atzīmējās pirms manis! Tad sapratu ka esmu zaudējis vismaz 2 minūtes uz šo apkārtvariantu. 23. un 24. kp vienkārši pāri futbola un regbija laukumiem, 25. kp atpakaļ pie koledžas ēkas un finišs. Īsti gandarīts nebiju pēc šāda skrējiena, pirmkārt jau neizprotamās kartes dēļ 5. 6. un 13. kp rajonā, un otrkārt tā strīdīgā etapa uz 22. kp dēļ. Finišā par šo etapu bija daudz diskusiju, bet rezultāti paliek nemainīgi. Finišēju ar rezultātu 51:45, ieņemot 10. vietu no 17 dalībniekiem. Kļūdās atstāju 7 minūtes! (nepiedodami daudz) un skrējiens uz beigām šķita pa garu (garmin uzrāda 7.56 km), bet kopumā nebija ne vainas arī šādam nakts-o urban skrējienam. Viennozīmīgi interesantāk nekā dienā. Nakts-o sezona turpinās!

22 novembris 2014

Primrose Warren (Scunthorpe)

Category: YHOA Night League 2014/2015
Map/area: Primrose Warren (Scunthorpe)
Organiser: HALO
Country: England
Discipline: Long (night)
Tāpat kā pagājušo sestdien, tā arī šosestdien apvienoju divus skrējienus vienā dienā. Lielāks uzsvars, protams, uz parkrun skrējienu no rīta, un tikai pēc tam vakarā cenšos izbaudīt nakts-o burvību. Esmu apņēmies apmeklēt visus sešus Jorkšīras Līgas posmus, kas nozīmē ka sešas sestdienas tiks pavadītas ceļojot uz Jorkšīru, un papildus šiem nakts orientēšanās mačiem, centīšos izskriet arī jaunas parkrun trases, ja vien ar vilcienu paspēšu tik agri nokļūt galapunktā. Šā rīta galapunktā - Scunthorpe stacijā, nonācu 8:43, tieši pirms Scunthorpe parkrun starta. Ja vien nebūtu te vakarā notikušas nakts-o sacensības, diez vai uz šo pilsētu jebkad būtu atbraucis, bet tagad bija iespēja gan noskriet jaunu parkrun, gan nesteidzīgi iepazīties ar pašu pilsētu, gan atrast labāko krogu, kur iemalkot aliņu un paskatīties futbolu, gan vakarā piedalīties nakts-o sacensībās. Diena gara, bet man kā ceļot kāram, pietiekami interesanta, galvenais lai labi laika apstākļi, jo šoreiz vilcienā paķēru līdzi velosipēdu. Un tieši ar velosipēdu devos uz nakts-o sacensību centru, 10 km no pilsētas. Šajā mežā jau biju orientējies nakts mačos pirms 3 gadiem, un šis apvidus bija palicis atmiņā kā ļoti ātrs arī tumsas apstākļos, jo pilnīgi līdzens bez reljefa. Toreiz distanci pieveicu 40 minūtēs ar ļoti pieņemamu ātrumu, šoreiz bija plāns paskriet zem 50 minūtēm, jo distances garums aptuveni tāds pats, vienīgi pats esmu palicis lēnāks un traumu nomocīts, bet tas netraucē baudīt nakts distanci. Startēju viens no pirmajiem, lai paspētu atpakaļ uz vilcienu, tāpēc šoreiz jākoncentrējas uz savām orientēšanās prasmēm nevis līdzskriešanu, kā pirms nedēļas. Etaps uz 1. kp nav diez ko sarežģīts, bet koncentrēšanos tāpat prasīja, jo izskrienot uz pļavas, bija grūti noteikt precīzu virzienu dēļ miglas. Redzamība miglā pat ar visspēcīgāko lampu būs niecīga, tāpēc ļoti uzmanīgi jākontrolē virziens. Uz dzelteno stigu trāpīju precīzi, un mežā, kur miglas praktiski nav, tik jāspīdina un jāskrien uz lielā koka siluetu. Uz 2. kp nemaz neapsvēru labās puses variantu, uzreiz metos atpakaļ pa kreisi, lai droši pa nu jau skrieto ceļu aizskrietu līdz miglainajai pļavai. Pāri pļavai uzmanīgi, mežā iekšā un lukturis uz visām pusēm. Punktu pie saknes pamanīju pa gabalu. 3. kp pavisam vienkāršs, bet vēl joprojām nesaprotu, kā tur varēju pielaist 40 sek, kļūdu. No mazo taciņu krustojuma devos precīzi pēc kompasa punkta virzienā, bet nonācu pie punkta mikro ieplakā, kas bija krietni pa kreisi, nekā es biju tēmējis. Baigās aizdomas ka karte tur nav precīza, vai nu arī mans kompass vairs nerāda precīzi, jo biju ļoti pārsteigts nonākot tajā mikro ieplakā. 4. un 5. kp pavisam vienkārši, bet uz 6. kp atkal problēmas ar virzienu. Vai tiešām kompass nerāda precīzi? Atkal no taku krustojuma devos šķietami pareizā virzienā uz punktu, bet pēc brīža attapos uz paralēlās takas jau aiz punkta. Izbrīns pamatīgs un punktā ieskrienu no pretējās puses, pazaudējot 1 minūti. Pie punkta mani bija panācis viens no Jorkšīras stiprākajiem pensijas vecuma veterāniem - Steve Whitehead. Šis vecais vīriņš skrien pietiekami ātri un orientējas ļoti precīzi, lai sastādītu man labu kompāniju, izbaudīt turpmāko distances daļu. Diemžēl mūsu sadarbība ilga vien pāris etapus, jo jau uz pirmajiem punktiem jutu, ka tā brīvi nemaz nevaru paskriet, kājas diezgan smagas pēc rīta parkrun skrējiena. Nav vairs kā pirms pāris gadiem, kad biju spējīgs noskriet divus skrējienus vienā dienā bez spēka un enerģijas iztrūkuma. Kā saka, jaunāks jau nepalieku, un kājas etapā uz 7. kp sāka dot signālus, ka skrējējs vairs šovakar nebūšu. Parkrun skrējiens, kaut arī cenšos skriet bez lielas piepūles, tomēr enerģiju un vieglumu kājām atņem. Un šā vakara mačs tik skrienamā apvidū! Uz 8. kp abi ar Steve skienam paralēli, viņš vairāk pa līniju, es gar sētu pa vieglāk skrienamo pusi. Punktā nonākam reizē un kopā ar vēl 2 orientieristiem. Biju domājis ka distanci veikšu vienatnē, bet nu esam 4 orientieristi pie punkta. Uz 9. kp garais etaps, izlemju atsēdēt un karti īpaši nelasīt. Vienkārši skrienu līdzi, bet Steve ar vēl vienu orientieristu pamazām attālinās, un etapa beigu daļā palieku divatā ar vēl vienu veterānu, kurš elpo kā lokomotīve man aiz muguras.
vairākas neprecizitātes
Uz punktu nākas pašam noorientēties. Uz 10. kp redzu kādā virzienā aizskrien abi aizbēdzēji, dodos tajā pašā virzienā, un punktā bez problēmām izceļ šie abi, jo skrien no punkta ārā uz 11. kp. Cenšos cik nu varu, bet tā īsti paskriet vairs nevaru, kājas vienkārši nestiepjas garākam solim, un abi pa priekšu skrienošie nu ir pavisam prom. Tas smagi elpojošais veterāns gan brutāli man sēž astē un pūš pakausī, laikam ir nodomājis sekot manam ''tempam'' visu distanci :) 11. kp samērā peldošā apvidū, un nedaudz tomēr paeju garām punkta bedrei. Reljefā sazīmēju atrašanās vietu un ar 50 sek. loku punktu paņemu. 12. kp tikai virzienā. 13. kp šķiet ka nesagādās problēmas, jo tas pats 9. kp, tik no otras puses. Diemžēl no šīs puses nespēju trāpīt punktā un izmetu loku, aptuveni vēl pusminūte zaudēta. Uz 14. kp pieļauju kļūdu jau pašā etapa sākumā, tie ''taureņa'' spārni mazliet nojauca virzienu, un uzsāku skriet 8. kp virzienā, labi ka salīdzinoši ātri aptvēru ka skrienu pretējā virzienā. Mans sekotājs par šādām virziena maiņām bija pavisam apjucis, un beidzot man bija iespēja no viņa aizbēgt, kamēr viņš vēl centās saprast, kāpēc es uzsāku skriet vienā virzienā, bet pēc tam metos uz pretējo pusi. Pirms punkta no taku T veida krustojuma šķita ka būs ļoti prātīgi jādodas pēc punkta. Virziena izjūta šoreiz nepievīla. Uz 15. kp vienkārši maucams etaps, bet man tās sajūtas visai riebīgas - ir tikai jāskrien, bet man tempa nav nekāda. Atkal jāšķērso miglainā pļava, un nu migla ir kļuvusi vēl biezāka. Vairākkārt pat apstājos, jo redzamība ir labi ja 1 vai 2 metrus uz priekšu, negribētos nonākt nepareizajā mežmalā. Ar nelieliem zigzagiem punktā tomēr nonāku veiksmīgi.
cauri zaļajam!
Etaps uz 16. kp man izvērtās diezgan neizskaidrojams. Bija varianti skriet pa kreisi caur startu vai pa labi caur finišu pa dzeltenajām stigām, bet es ieraudzīju kartē mazo taciņu gar līniju. Dabā diemžēl uz šo taku tā arī netrāpīju, un izlauzos pa taisno cauri zaļajam. Vairākas reizes sev noprasīju - ko es daru? Laužos brutāli cauri zaļajam nevis vienkārši apskrienu apkārt pa stigām. Laikam pienskābe smadzenēs izbeidzās distances beigās :) Aptuveni 1 lieku minūti šajā muļķībā varu norakstīt. Nu jau migla ir nolaidusies tik zemu, ka arī mežā redzamību sāk apgrūtināt. Labi ka nevaru paskriet :) tāpēc uz pēdējiem punktiem varu virzīties lēnām un precīzi. Uz 17. kp orientieri mazā mikro ieplakas un šoseja kreisajā pusē, bet uz 18. kp orientieris divi mikro pauguriņi. Finiša posms ļoti garš un droši vien aptuveni minūti zaudēju te ātrākajiem vienkārši uz ātrumu. Apvidus, protams, vienkāršāks nekā pirmajā nakts līgas posmā, bet distances plānojums daudz pārdomātāks un baudāmāks. Lai arī skrējējs biju nekāds, orientēties šādā distancē sagādāja gandarījumu. Salīdzinoši daudz mazo kļūdiņu, kas kopā pat savāca 5 minūtes, bet naktī un miglā ir piedodamas šādas nelielas neprecizitātes pirms punktiem. Mazliet gan apbēdināja tas etaps uz 16. kp, kā arī neizskaidrojami neprecīzie virzieni uz 3. un 6. kp. Rezultāts 58:06 un 11. vieta no 32 nakts orientieristiem. Pauls uzvarēja ar nepieklājīgu atrāvienu :) un izskatās ka ir pieteicis nopietnu pieteikumu uz Čempiona titulu, kamēr es vairāk cīnos ar savu skriešanas tempu nekā ar konkurentiem, jo kopvērtējuma punktus man nepiešķir, kā Derbīšīras orientieristam Jorkšīras līgas sacensībās. Žēl ka manā pusē nerīko šādu nakts līgu, kuru rīko lielākie reģiona o-klubi. Labi ka Leicester klubs savas ziemas līgas ietvaros rīko dažus nakts posmus, bet tur tā konkurence daudz mazāka un arī distances īsākas un vienkāršākas. Tāpēc arī nākam sestdien došos vispirms uz Leeds parkrun skrējienu, kurā aizsāku savus parkrun skrējienus (ar kameru neesmu to trasi izskrējis) un vakarā uz Harrogate pilsētu, uz nākamo Jorkšīras nakts līgas posmu.

15 novembris 2014

Adel Woods (Leeds)

Category: YHOA Night League 2014/2015
Map/area: Adel Woods (Leeds)
Organiser: AIRE
Country: England
Discipline: Long (night)
Vēl ceturtdien plāns šai sestdienai bija pavisam cits – no rīta noskriet Conkers parkrun piecīti un vakarā doties uz Nottingham, uz NOC rīkotajām nakts orientēšanās sacensībām. Plāns izmainījās pēc ceturtdienas nakts-o sacensībām, kurās izbaudīju no visas sirds nakts orientēšanās skrējienu, tāpēc gribējās uzskriet arī nopietnākās sacensībās. Un tieši šo sestdien sākās jaunā Jorkšīras nakts līga Leedsā. Sacensības par kurām man ir tikai labākās atmiņas, jo 2010. gadā kļuvu pat par šo sacensību čempionu. Mainām plānus un sestdien dodamies uz Leeds! Šobrīd gan mana prioritāte ir parkrun skrējieni, nevis orientēšanās sacensības (dienas gaismā pat vispār vairs nepiedalos o-sacensībās), tāpēc šodienas izbraucienā uz savu bijušo dzīvesvietu iekļāvu arī vienu no Leeds parkrun skrējieniem. Cross Flatts parkrun noskrēju pietiekami brīvi un ar labām sajūtām, lai nebūtu jāuztraucas par spēka trūkumu vakara nakts-o distancei. Pa dienu ekskursija pa Leeds un kādreiz iecienītāko bāru apmeklējums, kur, protams, bez pāris alus pintēm neiztikt :)  Kad nu beidzot Leedsā bija satumsis, varēju kāpt autobusā un doties uz sacensību centru. Par pārsteigumu (varbūt arī nē, jo nojautu ka AIRE latviešu leģionārs varētu arī apmeklēt sava kluba rīkotās sacensības) autobusā satiku Paulu! Būs interesantāks ceļš uz vienu no Leeds piepilsētu mežiem. Pirms gandrīz 5 gadiem šajā mežā bija skriets un arī tieši nakts-o sacensībās, tāpēc aptuveni nojautu ka mežs nebūs nekāda ’’dāvana’’, jo apvidus sastāv no pāris stāvām nogāzēm upes krastos, visai zaļš, bet ar izteikti biezu taku tīklu, kā jau pilsētas mežs. Aizsteidzoties priekšā notikumiem distancē, iespējams ka pat mazliet nožēloju, ka atbraucu uz šīm sacensībām nevis uz Nottingham, jo mežs un apvidus izrādījās tik pretīgs, ka tā īsti pat negribas rakstīt par notikumiem distancē. Vispirms jau viss sākās ar starta kavēšanos, bet nu labi, varēja vismaz blakus esošajā bārā paskatīties futbolu. Kad nu beidzot startu varēja palaist, tad izveidojās pamatīga rinda startā, kas būtībā bija pat pozitīvi, jo veidosies vairāki vagoni, un gan jau arī es kādam vilcienam varēšu piekabināties. Viss pozitīvais beidzās jau uz 1. kp! Tik neizteiksmīgi īss etaps cauri kaut kādiem zaļajiem, un ja godīgi, karti vispār neizpratu un vienkārši ’’aizpeldēju’’ līdz punktam. Pie punkta mani par 1 minūti jau bija panācis Pauls ar savu jauno lampu. Nopriecājos, ka varēšu uz 2. kp mēģināt iesēsties astē, bet no priecāšanās nekas nesanāca :) jo vienā no dubļu žampām pazaudēju labās kājas apavu. Kamēr izmakšķerēju ārā un dabūju atpakaļ kājā, tikmēr Pauls jau bija prom, bet nu nekas, aiz mums startēja vēl vairāki spēka zari, kuri mani distancē varēs ’’savākt’’. Uz 2. kp pieļāvu vienkāršu kļūdu, atkal neizjutu attālumu un pa taku aizskrēju pa tālu, atstājot 3 liekas minūtes pārķemmējot punkta apkārtni. Te mani bija panākuši brāļi Field, kurus vēl atceros kā pavisam mazus puikas pirms vairākiem gadiem arī šajos nakts līgas posmos, bet tagad izauguši kārtīgi bifeļi un man viņu tempam nu nekādi netikt līdzi, bet nu 3. kp man izcēla bračkas. Pēc manis punktā atzīmējās arī brāļu fāters, vecais Field, kura temps man bija pat ļoti pieņemams, un nākamos trīs punktus brutāli atsēdēju aiz viņa, jo ja atklāti, kartē vēl joprojām nebiju iebraucis. Kartē viss raibs, etapi uz punktiem krustām šķērsām, plus vēl migla apgrūtina redzamību, tāpēc pilnībā paļāvos uz veterānu. Etapā uz 7. kp pēc pļavas, kur izskrējām ārā no kartes, mūsu ceļi kaut kur pašķīrās, tāpēc beidzot bija jāsāk pašam orientēties. 7. kp paņēmu normāli, bet uz 8. kp nākamā kļūda – atkal punktam aizgāju garām līdz pat pļavai. Nākamais etaps uz 9. kp nenormāli garš, gandrīz pāri visai kartei, skaidrs ka jāņem kreisais variants pāri futbola laukumam un tad pa mazo taciņu gar dzīvojamām mājām. Paskriet gan vairs tā īsti nevarēju, vai nu parkrun sagurums, vai nu dubļainās takas bija atņēmušas spēkus, un arī motivācijas cīnīties ar pilnu jaudu nebija. Pašu etapu veicu labi, bet pirms punkta atkal pazudu gan kartē, gan zaļajā apvidū. Labi ka šeit mani sagaidīja vēl vairākas ’’lampas’’, kuras izmisīgi spīdinājās uz visām pusēm. Visi bijām pazuduši, bet intuīcija lika sekot vecajam Field, kuru te biju atkal panācis. Tieši viņš arī punktu izcēla pirmais. 
distances ''izcilais'' plānojums
Uz 10. kp atsēžu, bet uz 11. kp uzņemos pats iniciatīvu. Punkts pie upes, kura uz nākamo 12. kp arī jāšķērso. Tumsā kad nav saskatāma upes gultne, nav diez ko patīkami mesties iekšā tumšā ūdenī, bet nekas cits jau neatliek, jāpieņem arī šāds distances plānojums, kurš godīgi sakot nav diez ko patīkams un baudāms. Nākamie etapi kaut kādi neizprotami taureņa atzari, no kuriem jānāk atpakaļ uz punktu upes krastā, vēlreiz forsējot upi. Pie 14. kp atkal esmu kopā ar veterānu Field, tāpēc 15. kp aiz viņa. Uz 16. kp pieļāvām abi kļūdu, viņš aizskrēja kaut kur stipri pa tālu, bet es pārķēru etapus un aizskrēju uz 19. kp. Atrašanās vieta skaidra, bet vienalga nespēju trāpīt uz 16. kp. Vispirms nevarēju izlemt kurā vietā šķērsot upi, pēc tam iepēros zaļajā, un visbeidzot izrādījās ka punkts ir novietots krietni tālāk no upes nekā attēlots kartē. Ir tāda sajūta, ka organiztori baigi nohaltūrējuši. Starts kavējas, distances plānojums ļoti dīvains un tagad vēl nepareizi novietotais punkts, plus vēl draņķīgais apvidus, galīgi nekāds gandarījums no šāda skrējiena, kurā vairāk sanāk soļot nekā skriet. Esmu nonācis vairāku orientieristu grupiņā, ar kuriem tad kopīgi ņemam nākamos punktus līdz pat 20. kp, pa vidam atkal šķērsojot upi. Etapā uz 21. kp mūsu grupiņa pašķīda, katrs aizskrēja savā variantā, bet es arvien vairāk sāku soļot, jo nu jau man konkrēti bija apriebies šis apvidus. Pirms gandrīz gada, kad satraumēju kāju, biju nosolījies nekad šādā nebaudāmā apvidū vairs nespert savu kāju, bet te nu es atkal esmu, padevies nakts-o vilinājumam pat šādā pretīgā apvidū. Etapā uz 22. kp izdevās atkal panākt divus no grupas, ar kuriem tad reizē paņēmām punktu pie klints. Bet uz 23. kp atkal pašķīrāmies, un es vēl pamanījos ieskriet rododendru lamatās. Aina visai baismīga – tumsa, visapkārt necaurejami džungļi, un nav ne jausmas kā lai tiek laukā. Nācās līst atpakaļ, pa kurieni ielīdu, un meklēt citu spraugu cauri šim džungļu dzīvžogam, jo atpakaļ uz ceļu jau vairs nebija vērts skriet. Uz pēdējo 24. kp un finišu bez jebkāda paātrinājuma un motivācijas. Lai gluži nepārietu soļos, motivēju sevi, ka nevajadzētu nokavēt autobusu atpakaļ uz Leeds centru :) Finišā biju vīlies pamatīgi. Par visu! Gan par pretīgo apvidu, kurš pēc lietus bija ar dubļainām takām, slidenām nogāzēm, un tie zaļie ir vienkārši kaut kas briesmīgs. Gan arī par visai nejēdzīgo plānojumu – karte tā jau raiba un saspiesta 1:10 000 mērogā un tam visam vēl klāt neizprotami īsie etapi, tad vēl vairākas reizes distance krustojas, kontrolpunktu numuri uz kartes viens pie otra, tā lai mierīgi var pārķert etapus, uz 11. kp pat nosedz ceļa varianta izvēli, un visam šim mākslas darbam kā nagla sienā bija upe, kuru plānotājs lika šķērsot 4 reizes naktī, kad ūdens ir tumši melns un necaurredzams! Un, protams, ļoti vīlies esmu arī par savu sniegumu, jo kļūdās atstāju 17 minūtes! Daudz kur varu vainot raibo karti, kurā tā pa īstam arī neielasījos, bet daudz kļūdas bija neizjūtot attālumu, kas liecina par nelielo orientēšanās praksi pēdējā laikā. Lielas kļūdas uz 2. un 23. kp, bet vislielākā (5 min.) uz 16. kp, kurš beigās nemaz nebija novietots pareizajā vietā. Daudzu kļūdu cēlonis bija arī aklā sekošana pa priekšu skrienošajiem, bet to arī šķiet var izskaidrot ar to, ka nebija man vēlme ’’baudīt’’ šo mākslas darbu (karti). Rezultāts 1:20:29 un 21. vieta no 37 dalībniekiem. Rezultātam gan nav nozīmes, jo es kā DVO kluba pārstāvis esmu ārpus konkurences, par kopvērtējuma punktiem un titulu cīnās tikai Jorkšīras klubu orientieristi. Es vairāk biju braucis gūt gandarījumu no nakts orientēšanās, bet beigās tā arī nedabūju to. Ja pēc ceturtdienas LEI sacensībām biju sapriecājies, ka novembrī piedalīšos vairākos šajos Jorkšīras Nakts Līgas posmos, tad tagad mazliet jāpārdomā, vai ir vērts tik tālu braukt un skriet distanci no kuras nav nekāda gandarījuma. Zinot kāda ir nākamā posma karte (esmu tur skrējis), droši vien ka tomēr aizbraukšu, jo tur būs baudāmāks apvidus, un man jau patīk ka ir tik liela konkurence nakts mačos, kā tas ir Jorkšīrā. Interesanti, ka pirms vairākiem gadiem skrējām kā līdzīgs ar līdzīgu ar šī vakara uzvarētājiem – junioriem Joe Woodley, Zac un Jake Field. Tajā laikā viņi vēl bija jauniešu vecumā, bet tagad izauguši par spēcīgiem junioriem, un Joe pat sasniedzis Anglijas junioru izlases līmeni. Interesanti no malas tā redzēt, kā jaunieši kļūst par spēcīgiem orientieristiem. Varu vilkt paralēles ar Azimuta laikiem, kad vienlīdzīgi skrējos ar jaunieti vārdā Artūrs Pauliņš, kurš nu jau ir vairākkārtējs Pasaules un Eiropas Čempionātu dalībnieks. Cerams arī šie angļu jaunieši, kuri ir izauguši ’’tepat acu priekšā’’, sasniegs Pasaules un Eiropas līmeni. Tagad, kad esmu pats atsācis braukāt apkārt pa nakts-o sacensībām, nav vairs īsti laika saviem audzēkņiem mācīt orientēšanās pamatus. Un ja nu kādam arī ir šis orientēšanās talants? Jāmēģina apvienot – pa dienu jāmāca jaunieši, pa nakti jāskrien pašam :)