Kaut arī biju iepriekš pieteicies šim
Ziemeļu Nakts Čempionātam, līdz pēdējam brīdim biju pārliecināts ka nepiedalīšos, lai saudzētu traumēto kāju nozīmīgākām sacensībām. Ideja tomēr piedalīties radās tik pat spontāni, kā šodien pēkšņi uzsnigušais sniegs. Tieši sniega dēļ izlēmu doties uz šo Čempionātu, kurš bija arī kārtējais
YHOA nakts līgas posms, jo iedomājos ka sniegs padarīs skrējējus lēnākus, un es ar savu ātro soļošanu varētu pat kādu apsteigt :) Ļoti labi ka sacensību centrs bija iekārtots koledžas iekštelpās - siltumā un sausumā, jo tieši pirms starta atkal pamatīgi sāka snigt, un bija skaidrs ka mežā būs ļoti vāja redzamība lai vai cik spoža lampa būtu. Dodoties uz startu iemēģināju savu īpašo skriešanas stilu, kurš no malas droši vien ka izskatījās ļoti smieklīgs, skrēju tā kā klibais Ābrams :) Šādu stilu, cenšoties visu svaru novirzīt uz veselo kāju, gandrīz jau varētu nosaukt par lēnu skriešanu, jo Garmin uzrādījā ātrumu 7-8 min/km, kas mani pilnībā apmierināja, jo tas bija mazliet ātrāk nekā ātrgaitas iešana :) Galvenais bija pēc iespējas mazāk piepūlēt traumēto kāju. Atceroties
pagājušā gada ekstrēmos piedzīvojumus Northern Night Championship, šoreiz biju sagatavojies nopietnāk - taupot lampu ieslēdzu to tikai pirms starta, līdzi kabatā bija arī mazā rezerves lampa un biju kārtīgi nodrošinājies arī pret salšanu, jo arī šovakar izskatās ka būs ekstrēms pasākums tieši sniega dēļ, kurš tik sniga un sniga, un nav ne jausmas cik ilgu laiku nāksies pavadīt distancē. Uz 1. kp lejup no kalna un pēc zaļajiem krūmu puduriņiem ļoti labi varēja noorientēties uz punktu. Uz 2. kp pamatīgs pārskrējiens pa taciņām, un... šajā etapā iedzīvojos jaunā traumā :( Pirms dzeltenās pļaviņas aizķēros aiz sētas stieples, kuru sniegā nepamanīju, un ar kārtīgu blīkšķi visā augumā izklājos sniegā. Pieceļoties un atsākot skriet/iet lamājos uz visu pasauli, nu kur tā var neveikties, jo apskādēju tieši traumētās kājas lielo pirkstu. Pirmā doma bija vai tik nav lauzts, jo sāpēja ārprātīgi un nu mans klibais skrējiena solis kļuva vēl klibāks, ar labo kāju vairs nevarēju izdarīt nekādu atspērienu. Tagad mājās apskatot to pirkstu, jācer ka tomēr nav lauzts, jo pakustināt var, mazliet ir piepampis, bet zils nav, cerams ka būs tikai spēcīgi apdauzīts un pēc pāris dienām jau varēšu pilnu pēdu likt uz zemes. Pašu 2. kp atradu ne bez problēmām, jo snigšana pieņēmās spēkā un punktu pamanīju tikai ar atstarotāja palīdzību. Tas bija patīkams pārsteigums, ieraudzīt kontrolpunktu ar atstarotāju, jo Anglijā nakts mačos tā ir ļoti reta parādība ka punktu aprīko ar atstarotāju (īstenībā pat neatceros vai iepriekš kādās sacensībās būtu redzējis atstarotājus). Uz 3. kp atkal garais pārskrējiens pa taku, pirms kāpiena kalnā mani panāca viens no konkurentiem, kuram centos noturēties līdzi un punktu paņēmu aiz viņa. Uz 4. kp no kalna lejā viņs protams aizskrēja prom, bet es ar mazu virziena kļūdu arī veiksmīgi nolāčoju lejā uz punktu. 5. 6. un 7. kp ļoti vienkārši, tik pa taciņām un tad precīzi mežā iekšā. Etaps uz 8. kp visai interesants, sākumā virzienā jātrāpa uz lielo taku krustojumu, bet nu tur tumsā neko nevarēja saprast, tipa kaut kāds izcirtums, tipa taciņas kuru kartē nav, vairākas reizes nācās piemest virzienu kompasā līdz nonācu uz takas. Pats 8. kp jāmeklē pie maza purviņa, bet tas apvidus tur izskatījās kā viens liels purvs. Tuvojoties punkta vietai, skatos ka tur jau kādas 5 lampas ganās, arī es gandrīz uzsāku ganīšanos, jo tas apvidus tur tik ''peldošs'' ka saprast grūti kaut ko, labi ka ieraudzīju blakus esošās drupas un punktu paņēmu pirmais no tā bariņa. Uz 9. kp jāgriež kartes otra puse un jāturpina distances otrā daļa. Etaps atkal pret kalnu, īsti nekādas piesaistes nav, tāpēc jātur virziens. Nonākot augšā līdz sīkreljefam atkal grūti kaut ko saskatīt caur lielajām sniegpārslām, labi ka pamanīju vienu apstājušos lampu, izskatījās ka atzīmējās punktā, tāpēc droši virzījos uz to vietu. Pusdistance pieveikta, pagaidām veiksmīgi bez kļūdām. Uz 10. kp garais etaps tik pa taciņu, sniegs snieg tā ka pirms manis skrienošo pēdas ir praktiski aizsnigušas. 10. un 11. kp tiek paņemti precīzi, bet uz 12. kp atkal garš pārskrējiens pa taciņu, kas manas izredzes uz mazo zeltu (pēdējo vietu) tikai palielina, jo te ir jāskrien ar full speed, bet es puspalēkdamies tipinu :) Pie punkta maza sabakstīšanās, jo meklēju mazliet pa zemu. Uz 13. kp pa priekšu aizskrien M18 grupas pārstāvis, viņam tas ātrums diez ko neatšķiras no manējā, tāpēc šo etapu atsēdēju viņam astē. Arī uz nākamo 14. kp domāju skriet/iet aiz viņa, jo domāju ka viņš skrien to pašu distanci ko es. Šī aklā sekošana noveda pie šodienas lielākās kļūdas, uz taciņas sapratu ka viņš virzās uz citu punktu, tāpēc centos pārslēgties uz sev vēlamo virzienu, bet bija jau par vēlu. Biju pārķēris taciņas un pilnībā pazaudējis atrašanās vietu kartē, vienkārši skrēju virzienā bez jebkādas nojausmas kur atrodos, līdz nonācu uz lielās takas. Mazliet nācās pastāvēt un noskaidrot kur tad īsti es esmu. Pirmajā brīdī sķita ka vai tik neesmu aizskrējis līdz 4. kp, nevar būt tik tālu, pēc pāris darbībām ar kompasu izsecināju ka esmu kaut kur pusetapā starp 14. un 15. kp, jāvirzās atpakaļ kalnā. Veiksmīgi trāpīju uz mazās taciņas, no kuras bez problēmām paņēmu punktu. 15. un 16. kp vieglie, abus punktus gan pamanīju tikai pateicoties atstarotājiem. Pie 16. kp mani apdzina Anglijas izlases orientierists
Oli Johnson, un tieši pateicoties viņam abus nākamos punktus 17. un 18. kp paņēmu nekļūdoties, uzrādot savus labākos
splitlaikus šovakar. Abi šie punkti bija tipiski ''peldošie'' bez jebkādām piesaistēm sniegā un tumsā, it sevišķi 17. kp. Abos vajadzēja veiksmīgi trāpīt virzienā un man paveicās ka Oli pirms manis iemina pēdas sniegā, abus punktus paņēmu tika pēc viņa pēdām! Virzoties uz pēdējo 19. kp pret kalnu mazliet pa ātru sapriecājos ka izdevās tik labi paņemt iepriekšējos punktus, etapa vidū pazaudēju kontaktu ar karti. Labi ka nonācu uz taciņas kura veda gar 14. kp pa kuru jau biju skrējis. Punktu atradu bez sarežģījumiem, bet uz finišu gan nedaudz samudžinājos. Anglijā jau ir ierasts ka finišs ir kā distances pēdējais punkts uz kuru arī ir jāorientējas, jo marķējuma nekāda nav un bieži vien visai tālu no oficiālā pēdējā punkta. Tā nu var teikt ka šovakar sakļūdījos arī uz finišu, paskrienot tam garām :) Varēja vismaz kādu tiesnesi nolikt ar lampu, nevis pliku SI staciju ar finiša plakātu. Bet tas tāds sīkums, jo gandarījumu ieguvu milzīgu par pieveikto distanci, ne mirkli nenožēloju ka atbraucu šovakar izbaudīt orientēšanos sniegā. Ja vēl nebūtu apdauzījis to kājas pirkstu, tad būtu perfekts nakts-o vakars, jo ar saprātīgu piepūli izvairoties no sāpēm kājā es nepaliku pēdējais!!! Ar rezultātu 1:18:04 ieņēmu 10. vietu no 14 dalībniekiem, uzvarot gan
David Alcock kurš bija ļoti daudz kļūdījies, gan šīs sezonas YHOA
nakts līgas līderi Joe Taunton kurš pēc kļūdām uz 1. un 4. kp bija izstājies.
1. Pirmo reizi 3 gadu laikā distancē izslēdzās Garmin pulkstenis, es ļoti ceru ka tā nav baterijas vaina. Vai nu šim nepatika sniegs vai arī kaut kādā mistiskā veidā uzspiedos uz on/off pogas, laižoties pa gravu lejā uz 19. kp. Biju visai pārsteigts ka finišā pulksteņa ekrāns bija tukšs, labi ka tas notika pie pēdējā punkta.
+(04.02.2012.).jpg)
+(04.02.2012.).jpg)
.jpg)
