svētdiena, 2012. gada 19. februāris

Gilling Woods (York)

Category: Compass Sport Cup Heat 2012
Map/area: Gilling Woods (York)
Organiser: EBOR
Country: England
Discipline: Brown
Šajās sacensībās dalību ņēmu nevis kā orientierists, bet gan kā fotogrāfs, jo ja pilnvērtīgi ar traumēto kāju vēl joprojām nevaru paskriet, tad nav ko mocīties. Izstaigāju mazliet distances sākumu (1. 4. 5. un 6. kp) un tad pie 7. un 8. kp centos ķert kadrā savus AIRE kluba biedrus, kā arī vēl dažus orientieristus. Iespējams ka šī ir pēdējā Anglijas o-karte ko šeit pievienoju līdz pat Anglijas Čempionātam marta beigās, uz kuru esmu pieteicies, bet nezinu kādā statusā tur startēšu (skrējējs vai atkal fotogrāfs). Viss atkarīgs no kājas traumas. Bet pēc 2 nedēļām šeit pavisam noteikti parādīsies ļoti eksotiskas kartes no Spānijas, kur centīšos pastaigāt pa treniņkartēm, bet sacensībās mēģināšu skriet. Redzēs kā man tas izdosies!
Šodien visas safotografētās bildes var aplūkot šajā saitē: https://picasaweb.google.com/115438383393563832849/CompassSportCupHeat2012
Šeit neliela izlase ar maniem kluba biedriem - airienteers!
David Bowman

Leon Foster
Lee Beavers
  Carol White
Jess Nixon
Tim Patterson
 Tim Street
David Alcock
 Neil Conway
Steve Watkins
 Ruth Ker
Pauls Liepins
  Andrew Kelly
Chris Burden
 Faye Pinker
Ian Marshall

sestdiena, 2012. gada 11. februāris

Norland Moor (Halifax)

Category: YHOA Night League 2011/12
Map/area: Norland Moor (Halifax)
Organiser: EPOC
Country: England
Discipline: 45 min score
Noslēdzošais YHOA Nakts Līgas posms! Kājai ir ieslēgts saudzējošais režīms - nekādas skriešanas un ekstrēmas riteņbraukšanas, jo līdz sacensībām Spānijā obligāti jābūt skriet varošam, tāpēc šovakar atkal mierīga orientēšanās pastaiga manā izpildījumā. Būtībā piedalījos tāpēc ka nakts-o ir tā disciplīna kura pēdējo gadu laikā man ir kļuvusi par visaizraujošāko - 3 gadu laikā neesmu izlaidis nevienu Jorkšīras Nakts Līgas posmu. Šovakar man ļoti izdevīgs distances formāts - 45 minūšu izvēles distance, tātad varēšu pastaigāties cik daudz vien vēlos. Sacensību centrs augstu Penīnu kalnos, kur vēl mazliet palicis sniegs un jūtams normāls vēsums. Apvidus kā jau Anglijas kalnos bez meža, ar atklātajām un neskrienamajām (open moorland) pļavām. Pirms starta vēl bija jāsatiek Alan Parker, kurš bija atradis un noglabājis manus pazaudētos cimdus AIRE treniņsacensībās, uzdāvināju onkulim FOX cepumus, par ko viņš bija varen priecīgs. Un tad jau bija jāsāk gaidīt tumsas iestāšanās, lai varētu doties nelielā o-pastaigā. Biju plānojis ka apmēram 30 minūtes pastaigāšu, paņemšu vismaz 10 kontrolpunktus un nākšu uz finišu. Plāns realizējas perfekti, jo punktus bez jebkādas aizķeršanās lasīju vienu pēc otra. Tā kā distanču plānotājam šādā kartē nebija īpaši kur izvērsties, tad praktiski visi punkti bija tuvu takām. Tas nekas ka tāpat kā gadu iepriekš EPOC atkal bija nohaltūrējuši un piedāvāja veikt jau 2010. gadā saplānotu distanci (laikam daudz kartes saprintējuši toreiz), it kā negodīgi pret tiem kas toreiz te neskrēja dienas sacensībās un priekšrocība tiem kas toreiz startēja, bet lai nu ir kā ir. Sāku ar 80. kp, pēc tam uz 114. 112. 82. 84. un 92. kp, nu īsta bērnu distancīte :) Ieskatījos pulkstenī, hmm tikai 15 minūtes, uz finiša pusi vēl negribas iet, tāpēc tagad pirmo reizi tā pa īstam nogāju no takas, lai pa taisno dotos uz 86. kp. Tālāk uz 96. un 94. kp atkal bez problēmām pa taciņām, kuras bija ledainas un slidenas. Atzīmējos 94. kp un aizgāju līdz kalna nogāzes malai, paspīdināju ar lampu lejā un ļoti labi saskatīju tālumā (~150 metri) 85. kp, nogāze jau baigā, bet vajadzētu nokāpt pakaļ. ŠĪ BIJA LIELĀKĀ KĻŪDA ko pieļāvu, būtu labāk pa taciņu gājis atpakaļ uz finišu un pa ceļam savācis vēl 4 kontrolpunktus, nevis līdis kaut kur lejā pēc 2 kontrolpunktiem. Būtībā lai paņemtu 85. un 87. kp nekas īpaši ekstrēms jau nebija, vienkārši bija jābrien pa sniegu un viršiem, bet etaps no 87. uz 81. kp pārvērtās par pilnīgu murgu! Tagad es pilnībā nožēloju ka ļāvu orientēšanās azartam sevi uzvarēt un kāpt te lejā, mierīga pastaiga bija pārvērtusies par cīņu ar sniegu, viršiem, garo zāli, bedrēm un rožveidīgajiem krūmājiem. Nesaskaitīju cik reizes tajā etapā atrados uz visām četrām, bet kājas tur nopietni varēja izlauzt. Kaut kā jau protams pieveicu to etapu, bet laiku tur ļoti daudz pazaudēju un paņemot 81. un 83. kp sapratu ka iespējams uz finišu sanāks skriet, lai paspētu iekļauties kontrollaikā. Bet trakākie piedzīvojumi tagad tik sākās :))) Pēc tās cīņas no 87. kp biju pilnībā izsists no sliedēm, jo tagad dodoties uz 107. kp sajaucu taciņas (negribējās vairs koncentrēties) un tikai sekojot citiem orientieristiem uzgāju to 107. kp. Ieskatījos pulkstenī - 39 minūtes, labi, jāpaņem vēl 88. kp un iespējams pat nevajadzēs skriet uz finišu. Kompasam un virzienam nepievērsu nekādu uzmanību, turpināju sekot vienam skrējējam, kurš kā man likās arī devās uz 88. kp. Uz taciņas ieskatos vēlreiz pulkstenī... b** IZDZISIS (jau otro maču pēc kārtas garmins ir izslēdzies, laikam baterija mirst, jo off pogai ir visai nereāli pašai nospiesties). Šajā brīdī pilnīgi pazaudēju kontaktu gan ar karti, gan apkārtni, gāju tik virzienā uz punktu, kuru redzēju sev priekšā, un centos ieslēgt atpakaļ pulksteni. Atzīmējos punktā, izgāju uz taciņas un sāku iet uz finiša pusi, garmins atkal darbojās un rādījā tikai 40 minūtes, sāku lēnā riksītī skriet, jo nebija ne jausmas uz cik ilgu laiku man viņš bija izslēdzies, ja nu jau esmu tuvu 45 minūtēm. Skrienu, skrienu un skrienu... bet finiša priekšā nav, protams nekādu virzienu uz kompasa neskatos, jo esmu visai pārliecināts ka atzīmējos 88. kp un tagad pa taciņu dodos uz finišu. Skrienu un redzu priekšā kontrolpunktu... 112. kp... !@#$%^&* wtf? kādā veidā es te esmu nonācis!!! Līdz finišam no šejienes normāls kloķis, bet man aptuveni 1 minūtes rezerve, nu neko... ko darīt, sāku skriet ar pilniem apgriezieniem, bet tā prātīgi lai kāju nekur neuzsistu. Finišēju un netieku gudrs, KĀDĀ VEIDĀ es varēju tā novirzīties pa 90 grādiem prom no finiša, sanāk ka uztaisīju vairāk kā 5 minūšu kļūdu uz finišu :))) KAUNS! Saņemot splitu izdruku viss ir skaidrs kā dienā! Es pēc 107. kp esmu sekojis tam skrējējam uz 84. kp nevis 88. kp, atzīmējies tajā nemaz nepaskatoties numuru pārliecībā ka esmu pie 88.kp, un tad pa nepareizo taku devies velns viņ zin kur, laikam širmis bija galīgi aizgājis ciet :) Lieki teikt kādās domās biju par sevi pēc finiša. Bet katrā mīnusā var atrast arī plusu, ja nebūtu pieļāvis šādu kļūdu, tad šovakar nebūtu skrējis nevienu metru, bet nu biju noskrējis gandrīz vienu kilometru savā garajā finišā un... kājā nesajutu nekādas sāpes! Tas ļauj pozitīvi skatīties nākotnē, protams ka ik pa laikam vēl jūtu ka tajā potītē un kaulā kaut kas nav vēl īsti kārtībā, bet man vēl ir 3 nedēļas laika lai atkoptos un Spānijā skrietu ar pilnu soli. Kontrollaiku diemžēl šovakar ar to garo finišu pārtērēju - 45:42, tāpēc nopelnīju 10 soda punktus un ar savāktajiem 130 punktiem ieņēmu 18. vietu no 34 dalībniekiem (maz, laikam aukstums bija atbaidījis). Īstenībā pārsteidzoši augstā vietā pastaigājoties, šķiet daudzi nebija izvērtējuši savus spēkus un skrējuši uz tālajiem punktiem un pēc tam atpakaļ nemaz nesavācot tuvos punktus, lai tik iekļautos kontrollaikā.
Un atkal varu teikt ka paveicās šogad tieši tāpat kā pagājušo gadu. Visi apstākļi sakrita tā ka man pietika ar pirmajos 3 posmos (kad skrēju bez traumas) izcīnītajiem punktiem, lai YHOA Night League 2011/12 kopvērtējumā ieņemtu 3. vietu! Paveicās ka uz pēdējo posmu nebija ieradies Josh Beech, kurš laikam būs aizbraucis uz Zviedriju pie savas blondās zviedrietes, tāpat nestartēja arī David Alcock, kurš esot svinējis Leona kāzas, un arī Adam Bradbury nebija pagodinājis ar savu klātbūtni pēdējā posmā. Jauki - 2010. 1.vieta, 2011. 3. vieta un 2012. atkal 3. vieta, vienmēr ir patīkami saņemt kādu apbalvojumu, lai vai kā tas būtu izcīnīts.
P.S. Šovakar pamēģināju kāda ir redzamība tumsā ejot/skrienot distanci ar galvas kameru. Diemžēl nekāds kvalitatīvais video naktī nesanāk, tāpēc nav jēgas publicēt visu pilno video, kurš ir ļoti garlaicīgs un praktiski neko neatspoguļojošos. Šeit ir ieskats uz pirmajiem 3 kontrolpunktiem:

sestdiena, 2012. gada 4. februāris

Canklow (Sheffield)

 

Category: Northern Night Championships 2012
Map/area: Canklow (Sheffield)
Organiser: SYO
Country: England
Discipline: Brown
Kaut arī biju iepriekš pieteicies šim Ziemeļu Nakts Čempionātam, līdz pēdējam brīdim biju pārliecināts ka nepiedalīšos, lai saudzētu traumēto kāju nozīmīgākām sacensībām. Ideja tomēr piedalīties radās tik pat spontāni, kā šodien pēkšņi uzsnigušais sniegs. Tieši sniega dēļ izlēmu doties uz šo Čempionātu, kurš bija arī kārtējais YHOA nakts līgas posms, jo iedomājos ka sniegs padarīs skrējējus lēnākus, un es ar savu ātro soļošanu varētu pat kādu apsteigt :) Ļoti labi ka sacensību centrs bija iekārtots koledžas iekštelpās - siltumā un sausumā, jo tieši pirms starta atkal pamatīgi sāka snigt, un bija skaidrs ka mežā būs ļoti vāja redzamība lai vai cik spoža lampa būtu. Dodoties uz startu iemēģināju savu īpašo skriešanas stilu, kurš no malas droši vien ka izskatījās ļoti smieklīgs, skrēju tā kā klibais Ābrams :) Šādu stilu, cenšoties visu svaru novirzīt uz veselo kāju, gandrīz jau varētu nosaukt par lēnu skriešanu, jo Garmin uzrādījā ātrumu 7-8 min/km, kas mani pilnībā apmierināja, jo tas bija mazliet ātrāk nekā ātrgaitas iešana :) Galvenais bija pēc iespējas mazāk piepūlēt traumēto kāju. Atceroties pagājušā gada ekstrēmos piedzīvojumus Northern Night Championship, šoreiz biju sagatavojies nopietnāk - taupot lampu ieslēdzu to tikai pirms starta, līdzi kabatā bija arī mazā rezerves lampa un biju kārtīgi nodrošinājies arī pret salšanu, jo arī šovakar izskatās ka būs ekstrēms pasākums tieši sniega dēļ, kurš tik sniga un sniga, un nav ne jausmas cik ilgu laiku nāksies pavadīt distancē. Uz 1. kp lejup no kalna un pēc zaļajiem krūmu puduriņiem ļoti labi varēja noorientēties uz punktu. Uz 2. kp pamatīgs pārskrējiens pa taciņām, un... šajā etapā iedzīvojos jaunā traumā :( Pirms dzeltenās pļaviņas aizķēros aiz sētas stieples, kuru sniegā nepamanīju, un ar kārtīgu blīkšķi visā augumā izklājos sniegā. Pieceļoties un atsākot skriet/iet lamājos uz visu pasauli, nu kur tā var neveikties, jo apskādēju tieši traumētās kājas lielo pirkstu. Pirmā doma bija vai tik nav lauzts, jo sāpēja ārprātīgi un nu mans klibais skrējiena solis kļuva vēl klibāks, ar labo kāju vairs nevarēju izdarīt nekādu atspērienu. Tagad mājās apskatot to pirkstu, jācer ka tomēr nav lauzts, jo pakustināt var, mazliet ir piepampis, bet zils nav, cerams ka būs tikai spēcīgi apdauzīts un pēc pāris dienām jau varēšu pilnu pēdu likt uz zemes. Pašu 2. kp atradu ne bez problēmām, jo snigšana pieņēmās spēkā un punktu pamanīju tikai ar atstarotāja palīdzību. Tas bija patīkams pārsteigums, ieraudzīt kontrolpunktu ar atstarotāju, jo Anglijā nakts mačos tā ir ļoti reta parādība ka punktu aprīko ar atstarotāju (īstenībā pat neatceros vai iepriekš kādās sacensībās būtu redzējis atstarotājus). Uz 3. kp atkal garais pārskrējiens pa taku, pirms kāpiena kalnā mani panāca viens no konkurentiem, kuram centos noturēties līdzi un punktu paņēmu aiz viņa. Uz 4. kp no kalna lejā viņs protams aizskrēja prom, bet es ar mazu virziena kļūdu arī veiksmīgi nolāčoju lejā uz punktu. 5. 6. un 7. kp ļoti vienkārši, tik pa taciņām un tad precīzi mežā iekšā. Etaps uz 8. kp visai interesants, sākumā virzienā jātrāpa uz lielo taku krustojumu, bet nu tur tumsā neko nevarēja saprast, tipa kaut kāds izcirtums, tipa taciņas kuru kartē nav, vairākas reizes nācās piemest virzienu kompasā līdz nonācu uz takas. Pats 8. kp jāmeklē pie maza purviņa, bet tas apvidus tur izskatījās kā viens liels purvs. Tuvojoties punkta vietai, skatos ka tur jau kādas 5 lampas ganās, arī es gandrīz uzsāku ganīšanos, jo tas apvidus tur tik ''peldošs'' ka saprast grūti kaut ko, labi ka ieraudzīju blakus esošās drupas un punktu paņēmu pirmais no tā bariņa. Uz 9. kp jāgriež kartes otra puse un jāturpina distances otrā daļa. Etaps atkal pret kalnu, īsti nekādas piesaistes nav, tāpēc jātur virziens. Nonākot augšā līdz sīkreljefam atkal grūti kaut ko saskatīt caur lielajām sniegpārslām, labi ka pamanīju vienu apstājušos lampu, izskatījās ka atzīmējās punktā, tāpēc droši virzījos uz to vietu. Pusdistance pieveikta, pagaidām veiksmīgi bez kļūdām. Uz 10. kp garais etaps tik pa taciņu, sniegs snieg tā ka pirms manis skrienošo pēdas ir praktiski aizsnigušas. 10. un 11. kp tiek paņemti precīzi, bet uz 12. kp atkal garš pārskrējiens pa taciņu, kas manas izredzes uz mazo zeltu (pēdējo vietu) tikai palielina, jo te ir jāskrien ar full speed, bet es puspalēkdamies tipinu :) Pie punkta maza sabakstīšanās, jo meklēju mazliet pa zemu. Uz 13. kp pa priekšu aizskrien M18 grupas pārstāvis, viņam tas ātrums diez ko neatšķiras no manējā, tāpēc šo etapu atsēdēju viņam astē. Arī uz nākamo 14. kp domāju skriet/iet aiz viņa, jo domāju ka viņš skrien to pašu distanci ko es. Šī aklā sekošana noveda pie šodienas lielākās kļūdas, uz taciņas sapratu ka viņš virzās uz citu punktu, tāpēc centos pārslēgties uz sev vēlamo virzienu, bet bija jau par vēlu. Biju pārķēris taciņas un pilnībā pazaudējis atrašanās vietu kartē, vienkārši skrēju virzienā bez jebkādas nojausmas kur atrodos, līdz nonācu uz lielās takas. Mazliet nācās pastāvēt un noskaidrot kur tad īsti es esmu. Pirmajā brīdī sķita ka vai tik neesmu aizskrējis līdz 4. kp, nevar būt tik tālu, pēc pāris darbībām ar kompasu izsecināju ka esmu kaut kur pusetapā starp 14. un 15. kp, jāvirzās atpakaļ kalnā. Veiksmīgi trāpīju uz mazās taciņas, no kuras bez problēmām paņēmu punktu. 15. un 16. kp vieglie, abus punktus gan pamanīju tikai pateicoties atstarotājiem. Pie 16. kp mani apdzina Anglijas izlases orientierists Oli Johnson, un tieši pateicoties viņam abus nākamos punktus 17. un 18. kp paņēmu nekļūdoties, uzrādot savus labākos splitlaikus šovakar. Abi šie punkti bija tipiski ''peldošie'' bez jebkādām piesaistēm sniegā un tumsā, it sevišķi 17. kp. Abos vajadzēja veiksmīgi trāpīt virzienā un man paveicās ka Oli pirms manis iemina pēdas sniegā, abus punktus paņēmu tika pēc viņa pēdām! Virzoties uz pēdējo 19. kp pret kalnu mazliet pa ātru sapriecājos ka izdevās tik labi paņemt iepriekšējos punktus, etapa vidū pazaudēju kontaktu ar karti. Labi ka nonācu uz taciņas kura veda gar 14. kp pa kuru jau biju skrējis. Punktu atradu bez sarežģījumiem, bet uz finišu gan nedaudz samudžinājos. Anglijā jau ir ierasts ka finišs ir kā distances pēdējais punkts uz kuru arī ir jāorientējas, jo marķējuma nekāda nav un bieži vien visai tālu no oficiālā pēdējā punkta. Tā nu var teikt ka šovakar sakļūdījos arī uz finišu, paskrienot tam garām :) Varēja vismaz kādu tiesnesi nolikt ar lampu, nevis pliku SI staciju ar finiša plakātu. Bet tas tāds sīkums, jo gandarījumu ieguvu milzīgu par pieveikto distanci, ne mirkli nenožēloju ka atbraucu šovakar izbaudīt orientēšanos sniegā. Ja vēl nebūtu apdauzījis to kājas pirkstu, tad būtu perfekts nakts-o vakars, jo ar saprātīgu piepūli izvairoties no sāpēm kājā es nepaliku pēdējais!!! Ar rezultātu 1:18:04 ieņēmu 10. vietu no 14 dalībniekiem, uzvarot gan David Alcock kurš bija ļoti daudz kļūdījies, gan šīs sezonas YHOA nakts līgas līderi Joe Taunton kurš pēc kļūdām uz 1. un 4. kp bija izstājies.
Vēl jāpiemin daži interesanti fakti:
1. Pirmo reizi 3 gadu laikā distancē izslēdzās Garmin pulkstenis, es ļoti ceru ka tā nav baterijas vaina. Vai nu šim nepatika sniegs vai arī kaut kādā mistiskā veidā uzspiedos uz on/off pogas, laižoties pa gravu lejā uz 19. kp. Biju visai pārsteigts ka finišā pulksteņa ekrāns bija tukšs, labi ka tas notika pie pēdējā punkta.
2. Tā kā arī Pauls cīnās ar kājas traumu un šovakar nestartēja, tad biju visai pārliecināts ka esmu vienīgais latvietis šajās sacensībās. Patīkams pārsteigums rezultātos ieraudzīt vēl vienu latviešu orientieristi Ināru Ģipsli.
3. Kā jau prognozēju, pēkšņi uzsnigušais sniegs Anglijā radīs haosu. No sacensību centra līdz Wakefield aizbraucu ar vilcienu, bet lai nokļūtu mājās nācās izsaukt taksi, jo neviens autobuss nekursēja. Rītdienas orientēšanās sacensības ir atceltas, arī Dewsbury 10 km skrējiens, kuram biju pieteicies vēl decembrī pirms traumas, rītdien ir atcelts. Manis pēc varētu atcelt arī nākamsestdien paredzēto pēdējo YHOA Night League posmu, jo es šobrīd kopvērtējumā ieņemu 2. vietu :) bet pēc pēdējā posma visticamāk atkritīšu uz 6. vietu. Angļi galīgi nav gatavi ziemai! Pirmdien varētu atcelt arī darba dienu :)))
4. Ļoti iespējams ka kaut kad nāksies paviesoties Latvijā un gulties zem ķirurga skalpeļa, jo nu jau ir pagājis mēnesis un kaut kas nav īsti kārtībā ar to kāju. Pārāk ilgi jau sāp un ja pēc sacensībām Spānijā turpinās sāpēt, tad ir tikai divi varianti. Vai nu vizīte pie ārsta Latvijā (šitie angļu pakistāņi neko nesaprot) vai arī uz nenoteiktu laiku pilnīgi jāpārtrauc skriešana lai sadziedētu (grūti sevi iedomāties bez orientēšanās).
5. Jānobeidz ieraksts dienasgrāmatā uz pozitīvas nots.. Nu jau vairāk kā nedēļu esmu aktīvs svaru zālītes apmeklētājs. Tā kā pilnvērtīgi skriet nevaru, tad turpmākos mēnešus tur tiks daudz sviedru izliets :) Un jaunie Inov8 Mudclaw 272 apavi ir perfekti. Viegli, ērti, stilīgi un pat sniegā neslīd!

trešdiena, 2012. gada 1. februāris

Meanwood Streets (Leeds)

Category: AIRE Night Score League 2011/12
Map/area: Meanwood (Leeds)
Organiser: AIRE
Country: England
Discipline: Mass start score event 45 minutes (velo)
Ja nevaru skriet, tad ir taču alternatīva - riteņbraukšana! Šovakar kārtējās AIRE nakts līgas treniņsacensības, kurās es dalību ņēmu ar velosipēdu :) jo distance bija pa ielām nevis mežiem, un jāmeklē atkal sarkanās post box. Pirms 3 gadiem jau šeit biju skrējis un bija baigā aizdoma ka būs tieši tie paši kontrolpunkti (post box) kas toreiz, jo pastkastes jau nemēdz mainīt atrašanās vietu. Tā arī bija, precīzi tie paši punkti. Interesanti ka tad spēju paņemt 14 kontrolpunktus, redzēs kā šovakar veiksies ar velo orientēšanos, jo lai būtu interesantāk, izlēmu ka mēģināšu ņemt tos punktus kurus toreiz nepaņēmu. Ierullējot car park starta vietā, biju visai pārsteigts par kuplo dalībnieku pulku, kuru pārsvarā sastādīja Leeds Universitātes studenti. Šķiet ka šī posma organizatori - veco Parkeru pāris ir pasniedzēji universitātē, jo arī pagājušogad tieši uz viņu organizēto posmu bija ļoti daudz studentu. Tātad izvēles distance ar 45 minūšu kotrollaiku. Startā saņemot karti, speciāli mazliet nogaidīju lai redzētu uz kuru pusi skrien lielākā daļa orientieristu. Pārsvarā visi skrēja uz 38. kp, bet es lai nemaisītos ar savu riteni pa kājām devos pretējā virzienā uz 39. kp. Bija tomēr daži kas skrēja arī uz šo punktu, tāpēc pie 39. kp sanāca neliela aizkavēšanās. Turpināju uz 37. kp un pēc tam uz 27. kp, bet šī laikam bija kļūda, jo sanāca uzmīties baigi stāvā kalnā, un tā ka ritenim ir tehniskas problēmas ar ātrumpārslēgiem, nācās pat stumt :) Iespējams ka vajadzēja doties uz ''lejas'' punktiem un tad būtu daudz vairāk punktus apmeklējis. Tālāk mierīgi paņēmu 36. 33. 24. 23. un 15. kp (uz 33. un 23. nelielas kļūdiņas), un nu bija jāizlemj vai braukt ''augšā'' pēc vēl 3 punktiem, vai griezt atpakaļ uz finišu. Tā kā visu šo laiku distance bija vedusi pret kalnu, izlēmu ka labāk braukšu atpakaļ uz leju, un turpināju ar 14. 19. un 13. kp. Pie 17. un 22. kp atcerējos ka pirms 3 gadiem uz šiem punktiem diezgan smagi sakļūdījos, bet tagad ar riteni nekādu problēmu. Uz 26. kp šķiet ka sasniedzu šodienas lielāko ātrumu no kalna :) Tālāk plānā bija paņemt visus ''vieglos'' punktus kartes labajā pusē, ar ko bija sākuši praktiski visi dalībnieki, bet... johaidī pulkstenis jau rāda 41 minūti! Nu neko jādodas vien atpakaļ uz finišu. Tātad izdevās paņemt 15 kontrolpunktus un nobraukt gandrīz 10 km - ideāls velo orientēšanās treniņš. Vienu brīdi braucot un skatoties šādā kartē, kura nav tipiska o-karte, atcerējos par redzēto nupat notikušā Latvijas Čempionāta ski-o karti. Sava veida līdzības - slēpotājiem bija jāizvēlas pareizā špūre mežā, bet man pareizā ieliņa pilsētā. Tā kā šovakar biju ārpus kārtas (non competed) ar savu velo, tad rezultātiem nav nekādas nozīmes.
Sestdien ir paredzēts Ziemeļu Nakts Čempionāts, kuram esmu pieteicies, bet šaubos vai piedalīšos, jo tā kā kārtīgi paskriet nevaru un ejot veikt distanci nav nekāda lielā gandarījuma. Un pēdējais arī negribu palikt ar savu pastaigāšanos, jo starta izlozē ir redzami visai spēcīgi dalībnieki. It kā jau varētu sakostiem zobiem skriet un pārvarēt tās sāpes kājā, bet vai tas ir vajadzīgs, kad pēc tam 2-3 dienas nevaru normāli paiet, potīte piepamst un ir jāklibo. Gan jau ka vecumdienās nožēlošu visas šīs līdz galam neizārstētās traumas, bet nenormāli gribas ORIENTĒTIES, tāpēc nebūs nekāds brīnums ka sestdienas vakarā būšu sastopams kaut kur mežā ar lampu uz galvas un karti rokās :)